J. Brožes bērnības atmiņas

Mans atmiņu stāsts par mācītāju Slokenbergu sākās 1929.gadā. Mana ģimene skaitījās pie Dienvidu draudzes, kur toreiz mācītājs bija Bahs. Šis mācītājs, pēc tautas stāstījumiem, bija īsts “kārklu” vācietis. Viņi, divi brāļi. Dzimuši Krasts jeb Krastiņš pārrakstījušies par Bahu un Uferu. Bahs jau tiktāl kropļoja latviešu valodu, ka viņa valoda neatšķīrās no vācieša, kas slikti runāja latviešu valodā. Bahs Rūjienas apkārtnē netika cienīts. Par viņu stāstīja daudz smieklīgus gadījumus. Viens no tiem ir: āmen, kas man’ mājās vedīs. Tas noticis parasti pēc mirušo apglabāšanas, jo pēc āmen tūliņ sekojis, kas man’ mājās vedīs. Baham jauniešu iesvētības bijušas agri pavasarī, parasti dubļu laikā, turpretim mācītājam Slokenbergam tās bijušas vasarā. Tēvs ar Bahu bija runājis, kad gribēja iesvētīt manu māsu, lai māsa izietu pie viņa to iesvētīšanas mācību, bet vasarā pie Slokenberga tiktu iesvētīta. Bahs tam nav piekritis, tādēļ tēvs bija pārgājis pie Ziemeļu draudzes. Baham esot pastāvējusi arī kāda “baznīcas nodeva” graudā. No katra zemnieka par katru pūrvietu bija jādod zināms daudzums graudi, kas tika bērti Baha personīgos apcirkņos. Viņš saimniekoja “Mācītāja muižā” un zeme, ja nemaldos, bija pretīm sporta laukumam, kur tagad ģimenes dārziņi, tātad arī pašam daudz zemes. Domāju, ka tas bija 30./31. mācību gads, kad tēvs mani sūtīja mācīties Slokenberga skolā, lai pabeigtu piekto un sesto klasi. Faktiski tā bija “Draudzes skola”.

Manas mājas “Pakuļi” atradās apmēram 5 km no skolas. Vieglāk aizsniedzama skola man būtu Juratas skola 2 km attālumā, bet tā kā sabiedrībā mans tēvs bija daudzreiz ticies ar mācītāju Slokenbergu un bija par viņu ļoti labās domās, tad lēmums bija arī viens. Ja nemaldos, skola vēl nebija pārbūvēta. Visas klases atradās divu stāvu ēkā, izņemot 6.klasi, kura atradās it kā saimniecības ēkā, kurai bija viens stāvs. Ziemu mums, zēniem no laukiem, bija guļamistaba. Ēdamo ņēmām no mājām. 1931. gada vasarā sākās skolas pārbūve. Tā kā draudzei tādu līdzekļu nebija, Slokenbergs izņēma no bankas lielāku summu naudas, ieķīlājot savu tēva māju. Tā vienā vasarā tika pārbūvēta skola. Ārsiena palika vecā, bet iekšā viss tika pārveidots un labi iekārtots. Starp abām ēkām pacēlās tornis, kas līdz šim nebija. Daudz bija darba skolas apkārtnes izdaiļošanai. Skolotāji un skolnieki, ar mācītāju priekšgalā, metās visos darbos un līdz aukstuma iestāšanās darbs bija paveikts. Starp citu tika izrakts ļoti dziļš grāvis, lai ieliktu kanalizācijas trubas. Slokenbergs stāstīja, ka studiju gados viņš strādājis daudz smagu darbu, lai varētu studēt. Tā fiziski un garīgi spēcīgs mācītājs nebaidījās nekādas grūtības un uzvārēja.

Skolotāji bija jauni un enerģiski. Skolā disciplīna auga acīm redzot. Ja 30./31. m. g. vēl bija kādas mazas palaidnības, tad nākošā gadā neatceros, ka tādas būtu bijušas. Skolā skaitījās divi kori- lielais un mazais. Lielajā bija jādzied visiem. Mazais tika atlasīts ar labām balsīm un tas piedalījās koncertos, parasti tie notika baznīcā. Korī piedalījās arī skolotājs Gosts, kuram bija augsts un spēcīgs tenors. Skolai ziemā bija liela slidotava. Domāju, ka agrāk pie mums ziemās bija lielāki aukstumi un daudz vairāk sniega. Lai slidotavu atbrīvotu no sniega, bija ko papūlēties. Atceros milzīgos sniega vaļņus apkārt slidotavai. Vakaros slidotava bija apgaismota un spēlēja mūzika. Skolā mēs zēni dežurējām pie patafona mainot plates, bet slidotavā bija skaļrunis, ka pat visā Rūjienā dzirdēja. Lai segtu skolas remontu, draudzes aktīvisti, Slokenberga ierosināti, vāca ziedojumus un rīkoja “bazārus”. Saziedotās mantas likauz izlozi, tā papildinot ienākumus. Kā politiķis mācītājs bija ass tautas aizstāvis. Viņa vārdi no kanceles vāciešiem ienākot bija: mēs sagaidām viņus kā atbrīvotājus, bet neaizmirstiet, ka mēs 700 gadus viņiem vergojām. Par šo aso izturēšanos viņš daudzreiz dabūja ciest, bet vietējie viņu vienmēr izglāba.

Bērnības atmiņās kavējās Brože Jānis dzīv. Naukšēnu pagasta “Pakuļos” 1994.gada 15.janvārī.