Iespaidi un piedzīvojumi mātes vecāku mājā Rujenē

Mūsu vectēvs, Jānis Alksnis, bija savos pēdējos ( apm. 7-8) dzīves gados pilnīgi neredzīgs, akls, un tādēļ uzturējās pastāvīgi savā istabā. Tikai uz īso vakara lūgšanu, kurā piedalījās visi mājas ļaudis, viņš ieradās ar savu balto, cirtaino galvu, pelēkā uzvalkā un ar spodriem, īsiem zābakiem.

Vakara lūgšana bija visai aizkustinoša, jo visi ņēma īstu dalību. Lūgšana noritēja sekojoši: Ievadam Līnas tante (manas mātes māsa) nospēlēja uz mājas ērģelēm koraļus, visi piedalījās dziedot, tad vecmāmiņa nolasīja īsu reliģisku sacerējumu, kam sekoja atkal korals un beigās vectēvs noskaitīja tēvreizi. Kādreiz, atceros, Līnas tante vēl bija nodarbināta un kavējās, kamēr mēs visi gaidījām. Viņa tad ikreiz teica sirsnīgā tonī “papapa”- kas bija domāts: “pagaidiet, pagaidiet…”. Tad vectēvs noteica: “Līna mūs māca pacietību.”

Vectēvs savos pēdējos dzīves gados ļoti maz ēda. Galvenā maltīte viņam bija pulkstens divos kafeja, t.i. pašu grauzdēta un malta graudu kafeja ar mazu īstas kafejas pabalstu, turklāt, protams, krējums un galvenais ūdenskliņģeris ar sviestu. Tikai vienreiz, atceros, ka viņš vēl priekš pusdienas ieradās un jautāja: “ Vai nava viena kreptīga zoste?”. Saņēmis pāris karošu cepeša zosti, viņš atkal atgriezās savā istabā.

Mamma mums stāstīja, ka viņš nekad nedusmojās, jeb teicis kādu skarbu vārdu. Gadījienos, kur bija jāsarunājas ar kādu no jaunajiem palīgiem bodē, tad to ieaicinājis savā istabā un pamācījis to zem četrām acīm un visā miermīlībā aizrādījis, kas tam darāms.

1905.gadā, revolūcijas laikā, bodē bļaustīdamies ieradās jauni puiši un prasīja lielās bībeles. Vectēvam piederēja divas skaistas ilustrētas bībeles (vecais un jaunais testaments) ar zelta griezumu. Jaunie ļaudis kategoriski jautāja: ”Kur ir Alkšņa lielās bībeles?” Tad vectēvs iegāja bodē un mierīgā garā sarunājās ar jauniešiem. Tie tad arī mierīgi un pieklājīgi atstāja bodi. Tik liels bija viņa personīgais iespaids. Par nožēlojumu māte mums neteica, ko viņš teica, bet viņa pate jau arī tur nebija piedalījusies.

Vecmāmiņa bija daudz jaunāka par vectēvu. Viņa bija mierīgas dabas un izstaroja zināmu cienību. Pie kases sēdēdama, ar pelēku zīda lakatiņu galvā, tā katram pircējam pateica kādu laipnu vārdu. Kungu un dāmu priekšā tā bija mierīga un cienīga un sarunājās tā kā ar savējiem. Viņa pabalstīja vecas sieviņas, kuras viņai auda un lāpīja (par ko, protams, samaksāja). Man šķiet, ka vecmāmiņa nekad nebija rokdarbus rokā ņēmusi. Visu viņa atdeva savām vecajām draudzenēm. Pastāvīgi viņa staigāja apkārt, gan virtuvē, gan dārzā būdama, jeb arī sagādāja Līnas tantei nepatikšanas, jo izlikto preču kastēs viņa mūžīgi vecās mantas un drēbes no apakšas uzlika uz augšu, lai tās preces vispirms pārdotu. Bet tādēļ nekad nedzirdēja pārmetumus jeb skaļus vārdus. Viss noritēja miermīlībā, un kad Līnas tante jaunās preces atkal nolika galvenā vietā, vecmammiņa pazuda kaut kur… .

Šinī mājā sajuta sirsnību, harmoniju un laipnību pret ikkatru cilvēku. Kad pēc muižu atsavināšanas, senākie īpašnieki mums iepretim pie Dr. Wolff dzīvoja, fon Stern jaunkundze bieži pie mums ieradās un izlūdzās atļauju klusi lielajā istabā nosēsties. Šinī telpā esot tāda brīnišķīga atmosfēra.

Kāda nu šī istaba bija? Vispirms tā bija garumā liela telpa, griesti ar šķērsām liktām sijām un grīda noklāta ar glītām, krāsu ziņā skaisti kombinētiem grīdas celiņiem, kas bija minēto veco sieviņu roku darbiem. Viņas prata patiesi glītus audumus novērpt.

Iepretim ieejai no bodes pie sienas karājās onkuļa Ādama lielā zirga glezna, kas bija tikpat liela, kā blakus atrodošās durvis uz vectēva istabu. Priekš šīs gleznas atradās liels puķu araņģements (Līnas tantes puķes, par kurām vēl būs runa)- Daudz puķu, sevišķi kallas, un priekš tām atradās ieslīpi novietots ovāls galds, uz kura bija novietotas lielās bībeles.

Pie vidējā loga atradās Līnas tantes rakstāmgalds un pie pirmā loga (pavisam bija trīs logi) vēl kāds marmora galdiņš ar krēsliem. Kreisajā pusē tad atradās klavieres un priekš krāsnīm bija novietota sofa ar zaļa ripša apklāju.

Visumā tātad nekas sevišķs, izņemot atmosfēru, kuru sajuta arī gluži sveši cilvēki.

Cauri šai gareniskai istabai pastāvīgi tecēja čaklas kājas, jo tikai cauri šai istabai ejot, varēja nokļūt ēdamistabā.

Arī šinī gareniskajā istabā bija daudz puķu, kuras Līnes tante arvien novietoja uz ovālā galda augšējā gala, tās pastāvīgi pārmainot un apkopjot. Šīs puķes auga mazajā dārziņā, kas atradās ēdamistabas priekšā. Uz vasaras beigām un rudenī tur laistījās daudz mazu saulespuķu un rudbekijas, raugoties istabā. Aiz galda ar puķu vāzēm atradās mājas ērģelītes un uz tām bija novietota koka mājiņa (vectēva dzimtmājas), ap šo mājiņu bija novietotas vāzes ar eglēm un priedēm (viņa atradās kā mežā). Pie sienas (gareniskā virzienā) atradās vecmodīga bufete. Starp ērģelēm un bufeti bija durvis uz guļamistabu, kur gulēja visas dāmas. Toreiz cilvēki bija pieticīgi.

Līnes tantes klātbūtne Rujenā bija tāda saistība, piem. kā puķes un to smarža. No sirds laipna un priecīga, viņa bija īsta vectēva gara inkarnācija.

Viņa galvenokārt nodarbojās ar puķēm, viesmīlību un pildīja veikalā rakstveža pienākumus.

Zālē atradās 5 puķupodi ar kallām, par kuru ziediem viņa ikdienas varēja priecāties. Ja kallas neziedēja, tad viņa sajūsminājās par magoņu ziediem un to krāšņajām krāsām. Viņu tādā pat mērā sajūsmināja pirmais sniegpulkstenītis, kā pirmais saules stars pavasarī, kas iestaroja caur austrumu logu. Saulei jāpiekāpjas, lai kalniņā atrodošai mājai pāri celtos (šis nams senākos laikos neeksistēja, un tad bija saules uzlēkšana pavasarī labāk novērojama).

Viņas otrā lielā mīlestība bija kapu kopšana. Vecā Rujenes kapsēta atradās gluži tuvu (kalniņā) un Līnes tante divreiz dienā aiztecēja, lai noliktu svaigas puķes, jeb arī saslaucītu lapas. Bieži vien es viņu pavadīju.

Abi kapi- tiklab Ādama onkuļa, kā arī Annas tantes bija gluži vienkārši, ar baltu koka sētiņu un tādu pašu krustu. Vectēvs necienīja marmora krustus. Viņš pazina zemes dzīves niecību.

Pēc vectēva un vecmāmiņas nāves arī viņiem uzlika melnus koka krustus uz kapa.

No 1915. līdz 1917.gadam mēs atkal atradāmies Piksāros. Līna mūs lūdza pagādāt zilās vizbulītes. Liels grozs ar šīm mežapuķu stādiem, ar visām saknēm tika nogādāts Rujenē un Līnes tante apstādīja visus kapiņus. Puķes tur ļoti labi iesakņojās un tik krāšņi ziedēja, ka mūs visus sasauca, lai apbrīnotu zilo ziedu krāšņumu. Bet ne tikai mēs, bet arī visi paziņas un arī svešinieki apbrīnoja šos skaisti koptos kapus.

Līnes tante priecājās par mūsu apciemojumu tādā pat mērā, kā par ikdienišķiem kafejas ciemiņiem. Bez tādiem dzīve Alkšņu mājās nebija domājama. Kāda skolotāja kundze ieradās ikdienas un dzēra kafeju lielajās tasēs (kā jau minēju, šī kafeja bija gatavota no labības kafejas ar mazu pupiņu kafejas piedevu). Laba karaša, ūdens kliņģeris, jeb arī ķimeņkūkas tika celtas galdā. Bagātās saimnieku sievas atnesa savu pašcepto karašu kā arī krējumu, un Līnes tante priecājās par tādu dāvanu no sirds. Tie bija īsti prieki, kas iepriecināja arī devēju, tādējādi izsaukdami sirsnīgu un jautru atmosfēru.

Kad ciemojos Rujenē, viņa mani smiedamās modināja: “Emmiņ celies, celies! Rīta stundai kliņģeris mutē!” un turēja man svaigu ūdens kliņģeri priekš acīm.

Lielu jautrumu viņa sagādāja nesot kafeju uz staciju, kad mana māte, jeb arī citi paziņas, brauca cauri Rujenai. Groziņā novietota karstas kafejas krūzīte, kā arī kliņģeri jeb ķimeņkūkas atspirdzināja “nabaga” ceļotājus.

Līnes tante spēlēja mājas ērģelītes un arī klavieres. Viņai bija ļoti jauka dziesmu grāmata, ar skaistām ziemas svētku dziesmām. Viņa turēja 2.balsi, kamēr man bija pirmo balsi jādzied.

Grāmatas Rujenē spēlēja vislielāko lomu! Tas bija Līnes tantes viens no galveniem pienākumiem. “Valters un Rapa” (iepriekš Sichmans) nosūtīja uz Ziemas svētkiem lielus grāmatu sūtījumus mūsu un pircēju izvēlei. Labprāt šos sūtījumus apskatīja arī dižciltīgie muižu īpašnieki, jo tādējāda izvēle bija ērtāka nekā Rīgā. Zālē tad sarīkoja lielu galdu, dekorēja ar eglītēm un svecēm, kā arī ar dažādām spēļmantiņām. Tas radīja Ziemas svētku sajūtu.

Cik man zināms, vectēvs prata grāmatas pārsiet, ar ko arī, saprotams, mūsu lielā mīlestība uz grāmatām. Atceros Līnes tantes jautros smieklus, kad mēs pieci bērni uzvedām bērnu dziesmiņas ar dažādu žestikulāciju, ko mums iemācīja mūsu audzinātāja. Viņas prieks bija tik sirsnīgs, ka visi jutās sajūsmināti.

Neatceros vectēva bēres, jo māte bija tanī uzskatā, ka bērniem tur maz intereses un bez tam arī nebija pietiekoši guļamvietu.

Vectēvs mīlēja manu māti vairāk par citiem bērniem, jo viņa bija jaunākā. Mana māte bija laba slimnieku kopēja un pēdējās nedēļas priekš nāves atradās Rujenē un apkopa tēvu uz labāko. Atceros arī, cik labi viņa vēlāk apkopa Līnes tanti. Labāka kopēja par viņu nav iedomājama. Citkārt viņa bija skarba un atturīga savu jūtu izteiksmē, bet ja kāds saslima, tad viņa sevi nežēloja un nedomāja par pūlēm un savu paša miegu un atpūtu.

Vectēvs bija arī dzejnieks un tulkotājs, daudz rakstu no vācu latvju valodā. Sekošos pantus mana māte bieži teica, tos viņas tēvs laikam sacerēja, kad mēs no Piksāriem pārgājām uz Pērnavu:

“Uz veca sliekšņa stāvēdami,

Iekš jaunu māju ieiedami

Mēs, Dievs un Kungs, tevi slavējam!”

Fotogrāfijās: 1. Alkšņa ģimene. Pirmā rindā no labās: māte Maija, tēvs Jānis, Maijas māte; otrā rindā no labās bērni: Anna, Elza, Ādams, Līna, 2. Alkšņa māja Rujenē.