Uz Austrumiem
1949. gada 25. martā gāju pa Rūjienas galveno ielu, un mani pavadīja divi bijušie skolnieki. Viņi bija bruņojušies ar šautenēm.
Kad nonācām milicijā (čekā), mani pieveda pie galdiņa, kur atkal sēdēja mans bijušais skolnieks, kurš man paskaidroja: “Jums jau vairāk nekādas vainas nav, jūs tiekat apcietināta par savu saimniecību “Kalnjāņēni”. Mēģināju iebilst, ka tās man vairs nav, bet tas neko nelīdzēja. Tad viņš vēl pajautāja, kur esot mans vīrs un teica, ka man ir 1,5 g. vecs dēls, kas arī jāņem līdz. Es atrunājos, ka dēls ir slims un atrodas lauku mājās, ka viņam nav ziemas apģērba.
Pēc pārrunām ar augstāko vadību man lika izšķirties- vai nu braukt uz māju un ņemt mantu (šis tas no pārtikas un apģērba man tur vēl bija) un bērnu vai braukt tādai, kā stāvu- ar skolas portfeli pie rokas. Bez domāšanas atbildēju, ka braukšu tāda, kā stāvu, jo biju dzirdējusi, ka 1941. gadā izsūtīto bērni sāpju ceļā badā un aukstumā miruši. Negribēju, ka mans dēliņš piedzīvotu tādu likteni.
Tad vienam no miličiem (manam bijušajam skolniekam) laikam pamodās sirdsapziņa, un viņš teica, nevarot mani sūtīt tik plānā mētelī un pilnīgi bez kādas mantas. Viņa vadībā aizgājām pie manas vīramātes, kas dzīvoja netālu un, kur bija arī dažas manas mantas.
Uzvilku filca zābaciņus, paņēmu silto vatēto segu, siltu cepuri. Vīra māte iedeva savu kažociņu, kukuli rupjmaizes, gabalu speķa un kilogramu sviesta. Tas arī bija viss, kas viņai mājās no taukvielām bija. Vēl uzrakstīju pāris vārdus savām mīļotajām tantiņām Mazsalacas pagasta “Vecjenkos” un lūdzu izaudzināt manu dēliņu, jo nezināju, kas notiks ar vīru. Viss notika steigā un satraukumā.
Kad atgriezāmies milicijā, tikai tad īsti aptvēru, kāda nelaime mani piemeklējusi. Apsēdos uz sola un man sāka birt asaras. Bet tad pie manis pienāca sveša, jauna sieviete (arī apcietināta) un teica: “Nerādiet viņiem savas asaras”. Tas mani nomierināja, un es atradu sevī spēku neizrādīt savas jūtas. Pēc apmēram 15 minūtēm mūs sasēdināja smagajā mašīnā un aizveda uz laukumu aiz baznīcas, kur jau bija mašīnas ar daudz šādiem nelaimīgajiem. Un veda aizvien vēl klāt.
No tuvāk pazīstamajiem man bija Kides un Leitlandu ģimenes. No Kides ģimenes bija: Voldemārs Kide, Paulīne Kide un viņu bērni, mani bijušie skolēni- Hilda (izņemta no 10. klases) un Edvīns (izņemts no 8. klases).
No Leitlandu ģimenes bija māte ar meitām Almu un Kristīni. Viņu tēvs, par netaisni uzliktā nodokļa nemaksāšanu, bija notiesāts uz 1 gadu cietumā.
Mani “Kalnjāņēnu” kaimiņi šeit nebija. Te bija cilvēki tikai no tām saimniecībām, kas tuvāk Rūjienai.
Kad visi paredzētie izsūtāmie bija savesti, mūs sasēdināja 2 mašīnās un sākām ceļu uz Valmieru. Braucot garām baznīcai, atskanēja šņuksti, redzot (varbūt pēdējo reizi) dzimtenes baznīcu.
Valmieras stacijā stāvēja garš ešelons. Mums lika iekāpt, man liekas, 16. vagonā. Tur bija pāris mazu, aizrestotu lodziņu un gar sienām plaukti gulēšanai. Turpat jau arī visu dienu sēdējām. Valmierā ešelons stāvēja līdz naktij. Tad atskanēja lokomatīves baigie svilpieni, un devāmies ceļā. Neviens neteica, uz kurieni ved un cik ilgi brauksim. Tomēr visi bijām mierīgi, padevušies savam liktenim.
Nākamajā dienā mums atņēma pases. Sākās dzīve vagonā. Vagona vidū bija maza krāsniņa. Kurinot akmeņogles, uz tās katliņā varēja uzvārīt ūdeni. Visiem bija paņemti līdzi kādi trauki, tikai es vienīgā biju bez kā. No rītiem ienesa tēju. Kides tēvs tad iedeva man savu krūzīti, un vienmēr tajā bija ielikta arī karotīte cukura. Tas bija tāds sirsnības un labestības apliecinājums, jo cik tad nu viņiem pašiem tā cukura bija. Satraukumā un steigā arī Kides un Leitlandu ģimenes gandrīz nekā nebija paņēmuši no produktiem un drēbēm. Pusdienās noteiktās vietās mums izsniedza zupu. Pēc tās no katra vagona gāja 2- 3 cilvēki. No mūsu vagona parasti gājām Kide V., es unApsītis. Vagonā katrs tad nāca ar savu bļodiņu. Zupu parasti dalīju es. Zupā bija kāds kartupelis, prosas putraimiun varbūt klāt arī drusciņ eļļa. Zupas pietika visiem, jo pēc lielā pārdzīvojuma nevienam nebija apetītes. Šad tad mums izsniedza arī gabaliņu rupjmaizes, kas bija tumša un negaršīga.
Mūsu vagonā bija 26 cilvēki, pārsvarā veci ļaudis un bērni. Divi vīrieši pat bija ar kruķiem. Reizi dienā ešelons kaut kur klajā laukā apstājās, un mēs varējām uz brīdi izkāpt laukā. Pa ešelona mazo lodziņu varēja redzēt milzīgus klajumus, tālumā brūnas kalnu grēdas un arī kādu novārgušu govi ceļmalā. Braucām garām Omskai, Krasnojarskai. Čita bija pirmā glītā stacija, ko ieraudzīju.
Kad pabraucām garām Baikālam, sākām redzēt kolhozu ēku pudurus. Kādā pieturā ešelons apstājās un mūs uzaicināja izkāpt, kas vēlas. Arī no mūsu vagona daži izkāpa. Vēl šur tur aicināja izkāpt, bet mēs, t.i. es, Kides un Leitlandu ģimenes nolēmām, ka brauksim, cik tālu vedīs. Bija teikts, ka var apmesties kopā radi ,draugi, apmēram pa 8 bariņā. Un tas nu bija mūsu draudzīgais astotnieks, kura galva, padomdevējs un īsts sirds cilvēks bija Kides tēvs. Ceļā mums reiz bija jāparakstās, ka mums ir ziņots, ka esam izsūtīti uz visu mūžu. Moldāvieši atteicās parrakstīties, grūti nācās viņus pierrunāt.
Mūsu brauciena galapunkts bija Voskresenskas stacija. Bijām braukuši 3 nedēļas. Izkāpām un sastājāmies uz laukuma bariņos. Garām steigā gāja kolhozu priekšsēdētāji, lai izvēlētos labāko darbaspēku savam kolhozam. Mūs izvēlējās diezgan glīts, laipns kolhoza “Trudovik” priekšsēdētājs. Izrādījās, ka tas ir visnabadzīgākais kolhozs visā akārtnē.
Mūs sasēdināja pāris divzirgu orēs, jo mantu mums bija ļoti maz. Braucām pa dubļainu ceļu, kura malās nebija grāvju, tāpēc tas bija izbraukts ļoti plats. Vienmēr likās, ka priekšā ir pakalns un aiz tā kaut ko ieraudzīsim, bet aiz katra pakalna atkal bija cits pakalns un tā visu ceļu apmēram 7 km. Kolhoza kantoris atradās sādžā. Tā bija paplata, nebruģēta iela, kuras katrā pusē bija apmēram 10 mājas. Katra māja sastāvēja no 1 istabas ar lielu krāsni, uz kuras bieži vien visa ģimene arī gulēja, jo reti kurā ģimenē bija arī gultas, un maza priekštelpa. Gandrīz visa sāža bija sanākusi, lai mūs apskatītu. Zirgu puisis jāja ar ērzeli, kolhoza lielāko lepnumu, mums garām no viena ielas gala uz otru, jo domāja, ka šādu greznumu mēs neesam redzējuši. Ērzelis jau bija diezgan stalts, brūns un arī priviliģēts, jo viņam vienīgajam bija izgatavots aizgalds- tāda kā dēļu būda. Pārējie zirgi, govis un cūkas visu šo auksto ziemu bija zem klajām debesīm no klūgām pītos iežogojumos.
Mūs visus 8 novietoja izpildkomitejas (kantora) telpā. Istaba bija diezgan liela, pie loga garš galds, pie kura ap plkst. 7 rītos ieradās kolhoza priekšsēdētājs, lai apspriestos ar saviem padotajiem. Pēc pāris dienām sadabūjām salmus, noklājām vienu istabas sienu un tur arī visi 8 rindā gulējām. Kad ieradās kolhoza priekšēdētājs un uzsauca: “Ģevki, babi- davai, stavai”, mēs saslējām salmus segā un pārvietojāmies uz istabas otru stūri, kur bija maza plītiņa, uz kuras varēja izgatavot kaut ko ēdamu. Bet ko? Pēkšņi mums bija radusies ļoti liela apetīte. Veļā sakrātā maizīte drīz bija apēsta. No līdzpaņemtajiem putraimiem un taukvielām vārījām zupu, bet arī šie krājumi drīz izbeidzās. Mans līdzpaņemtais speķa gabaliņš ceļā bija nozagts. Vietējie ļaudis gan juta mums līdzi, bet viņiem pašiem nekā nebija. Visā kolhozā nevienam nebija ne maizies, ne miltu, ne sviests, ne gaļas. Šad tad Edvīns tuvējā upītē (Zavitaja) izmakšķerēja kādu zivi, un tas mums bija liels gardums. Vēlāk vīrs man katru mēnesi atsūtīja paciņu vai 100 rbļ. naudas. Tas tajos grūtajos laikos bija liels atspaids. Sādžinieki pārtika tikai no kartupeļiem, skābētiem kāpostiem vai gurķiem (ko vienreiz atnesa arī mums) un piena, ja bija govs. Steidzīgi rakstīju uz Dzimteni, lai atsūta man pēdējo skolotājas mēnešalgu. To drīz vien arī saņēmu. Uzreiz nopirkām 3 maisus kartupeļu (1 maiss maksāja 50 rbļ.), ar kuriem iztikām visu vasaru. Rajons mums bija piešķīris arī miltus, taču tieši mums izsniedza tikai pāris kg katram., bet pārējos paturēja kolhozs, cepa maizi un pa gabaliņam izsniedza katram strādājošajam.
Jau pirmajā nedēļā mūs apciemoja kaimiņu kolhoza “Mihailovka” 6-gadīgās skolas direktors un vēlējās, lai es viņa skolā mācu vācu valodu, bet rajons to neatļāva.
Pirmais darbs, ko mums lika darīt, bija aiziet uz pakalniem, netālu no sādžas, sagriezt žagarus un izkurināt pirti, lai mēs varētu nomazgāties no ceļa putekļiem. Visi pakalni bija apauguši ar sīkiem krūmiņiem- lazdām, kas rudenī deva bagātīgu riekstu ražu, ozoliņiem, kam arī ziemā nenobira lapas, un sīkiem bērziņiem. Žagari bija cilvēkam līdz vidum vai plecam. Tos griezām ar sirpi, sasējām nastā (ar šņori) un nesām mājās uz pleca. Tā tas bija jāizdara katru dienu pēc darba, jo nebija jau telpu, kur žagarus nolikt. Pie mājiņām nebija ne kūtiņas, ne šķūnīša, ne puķu dobes, ne apstādījumu. No lielas griešanas ar sirpi man labajā rokā iemetās “čirkste”. Roka uzpampa un kustinot čirkstēja. Tas bija par iemeslu, lai atteiktos no govju slaukšanas, kad priekšsēdētājs mani uzaicināja kļūt par slaucēju.
Neviena krievu sieviete nebija pierunājama uz šo grūto darbu. Govis visu ziemu stāvēja laukā no klūgām pītā aplokā. Tā vidū, tāpat pīts no klūgām, atradās aizgalds, kur govīm ielikt sienu. Aploka tuvumā bija kolhoza vienīgā aka un tās tuvumā- sile, kurā salēja ūdeni govju dzirdīšanai. Turpat dzirdīja arī zirgus un cūkas. Parasti gan, ja pie siles pienāca kāda zilgani brūna cūka un arī gribēja padzerties, tad saņēma ar ledus gabalu pa sāniem tādu sitienu, ka to kviecieni bija dzirdami pat istabā. Cūkkopēja, vāciete, laikam nevīžoja tās padzirdīt, arī ēdināja cūkas slikti- ar sojas pabirām. Cūkas visu ziemu klīda pa sādžu. Uz Ziemassvētkiem viena no cūkām bija apbērnojusies, visi sivēntiņi sabiruši sniegā un nosaluši. Fermas vajadzībām bija tikai viena neliela ēka, kas sastāvēja no 2 istabām. Pirmajā istabā bija pienotava. Tur izmala pienu un izgatavoja arī sviestu. Otrā istabā bija pāris būdas, kurās ieveda govis, kam bija jāatnesās. Tādu gan bija ļoti maz. Pāris govis ziemā bija atnesušās, bet teliņi bija pārsaluši jau govs miesās, tie nespēja nostāvēt uz kājām un gulēja pienotavas istabā uz grīdas, kur slaucēja tos aprūpēja. Teliņus apskatīja arī felšeris, bet neko nevarēja līdzēt, un pēc pāris nedēļām tie nobeidzās.
Kolhozā bija ļoti zema darba disciplīna. Krievi negribēja strādāt, jau 10 gadus par darba dienu neesot saņēmuši nevienu kapeiku, tikai apmēram 200 g rūgtas kviešu izsijas. Labie kvieši bija jānodod valdībai. Tikai brigadieris bija enerģisks vīrs, kas rūpējās, lai lauki tiktu kārtīgi apstrādāti un apsēti. No sievietēm lauku darbos gāja tikai 4 vai 5 krievu meitenes un mēs 3 latvietes. Kides māte un meita Hilda strādāja fermā par slaucējām.
Kolhozā bija vēl otra neliela ēka- klēts, kur rudenī sanesa graudus. Tur glabājās arī maisi u.c. darba rīki, ko izsniedza V. Kide, kas bija iecelts par klētnieku. Klēts priekšā bija neliels pagalms, iežogots ar rīkšu pinuma sētu. Tur saveda graudus žāvēšanai. Mēs, sievietes, šos graudus ar lāpstām pārmaisījām, kad tie bija sausi, sabērām maisos un sanesām klētī. Es bieži pie sevis dusmojos, ka visi graudi jāienes uz sieviešu pleciem.Gadījās arī, ka uznāca pērkona negaiss, kad ar lielo zvanu sazināja visu sāžu, un sādžinieki steigā kviešus sanesa klētī. Pēc tam tie atkal bija jānes atpakaļ uz pagalmu un jāpāržāvē. Pēc pļaušanas ar kombainu kviešus turpat un lauka sabēra lielās kaudzēs, pārvētīja un labākos aizveda nodot valdībai. Pāris sievietes ar liekšķerēm tālākos graudus piemeta pie kaudzes un nolīdzināja. Bieži vien tas bija arī mans darbs. Kvieši tur padevēs labi.
Pavasarī stādījām arī kartupeļus. To veicām ar lāpstām, sastājoties pa pāriem: viena izrok bedrīti, otra iemet kartupeli. Nākamais pāris izrakto zemi uzmet uz iepriekšējā pāra ievietotā kartupeļa. Zeme tur bija ļoti auglīga, kartupeļus stādīja reeti un tie bez sevišķas kopšanas izauga lieli kā dūres. Tāpat dārzā labi izauga visas saknes. Zemei tur nebija vajadzīgs nekāds mēslojums. Sakaltušās govju “pekas” vasarā kurinājām. No rītiem ilgi bija jāgaida, kamēr posminiece un krievu meitene atnāk uz darbu. Tad iznāca strādāt pašā karstumā. Strādāt bija tik grūti, ka visi ātri vien devās pusdienās. Pēc darba karstumā, sviedri kopā ar putekļiem, kā pelēkas straumītes plūda pār seju un rokām. Kad uzpūta vējiņš, bija patīkami, gribējās pie sevis dungot- Pūš vējiņš maigais, mirdz zilais debess loks - dziesma tomēr sērīga- Ak nabaga bērns, kāds tevim likten’s žēls. Vai zini to? Redzēju, ka tā neko nevarēšu nopelnīt, tāpēc lūdzu, lai brigadieris man ierāda izstrādājamo normu gan kaplēšanā, gan kartupeļu rakšanā. Tad varēju celties rītos agri un vakarā strādāt ilgāk, kad nebija tik karsts. Taču vakaros bija cita liksta- kājās un rokās koda sīki knislīši. Koduma vietas stipri niezēja un pakasot tajās izcēlās augonis. Labi, ka vakaros un arī pusdienās varējām iet uz vietējo upīti, kurā ūdens bija tik mīksts, ka varēja pat bez ziepēm veļu mazgāt. Pusdienas laikā parasti paravējām savu piemājas dārziņu, karstumā svīdām un, pie mājas sēžot, dzērām piparmētru tēju. Arī Edvīns Kide strādāja lauku brigādē. Kādā karstā, saulainā dienā, kad debesis bija koši zilas, bez neviena mākonīša, mums ar Edvīnu bija jāstrādā kopā- no lauka jānoved sojas salmi ar dakšām tos sakraujot divzirgu orēs. Darbs lielajā karstumā bija ļoti smags, bet 2 spēcīgi krievi, kas arī bija atsūtīti darīt to pašu darbu, nestrādāja nemaz. Viņi, atjūguši zirgus, nometās paēnā. Novestos salmus otrā dienā uz lauka sadedzināja. Sojas salmi ļoti labi noderēja kurināšanai, ja ziemu izdevās dabūt zirgu, varēja kādu vezumu pārvest. Kādreiz mums ar Almu laimējās dabūt zirgu un mēs aizbraucām pēc sojas salmiem. Sniegs nebija dziļš, tā līdz pusstilbam.Labi uzkrāvām vezumu, bet nebija ne bomja, ne virvju, ar ko vezumu nostiprināt. Kamēr uzkrāvām, ragavas piesala, un tiklīdz zirgs sāka kustēt, tā no spējā rāviena vezums palika uz ceļa. Bijām nomocījušās, tomēr galu galā mājās pārbraucām un kādu nedēļu varējām kurināt salmus. Vasarā bija jāstrādā arī siena pļavās, ar dakšām metot siena kaudzēs.
Rudeņos ļoti skaisti bija saulespuķu lauki. Lielās, spilgti dzeltenās ziedu galvas vērsās pret sauli, tāpēc no rītiem tās bija vienā virzienā, vakarā- citā. Krievu meitenes saplūca 5-6 galviņas katra, lai ir visu dienu ko ēst. Man pietika ar vienu.
Pie sojas novākšanas arī mēs strādājām uz lauka. Sojas graudiņi izskatījās kā zirņi, tikai dzeltenāki. Bet izkuļot daudz graudiņu tika pārsisti uz pusēm. Šīs puses nu bija jāatdala no veselajiem graudiem, izlaižot caur spirāli turpat uz lauka. Kādreiz pie šī darba ar spirāli strādājām ar Almu visu nakti, jo mums solīja tad brīvu svētdienu. Domājām, ka beigsim līdz vakaram, bet satumsa nakts, mirdzēja zvaigznes. Dziedājām: Kas tie tādi kas dziedāja... Tikai nakts pusē nogurušas soļojām uz mājām. Rudeņos galvenais darbs bija labības pārvētīšana.
Pēc katrām 3 nedēļām pie mums atbrauca komendants no rajona pilsētas Pajaškovas. Mums bija jāparakstās, ka esam uz vietas. Viņš bija arī nemierā, ka mums jāguļ izpildkomitejā uz salmiem, tāpēc pēc apmēram 2 mēnešiem mūs izvietoja pie krievu ģimenēm. Kidēm gadījās diezgan kārtīga krievu ģimene, bet man un Leitlandiem pie veca kolhoza kalēja bija maza, nokvēpusi istabiņa. Vēlāk izrādījās, ka viņš ir latgalis- palicis tur pēc 1. Pasaules kara. Bijis precējies, bet tagad palicis viens.
Istaba bija ar šķirbainu grīdu, tās vidū- liela krāsns, sienas izdrupušas. Savedām istabiņu kārtībā un satikām labi.
Vasarā, sakarā ar nepietiekamo uzturu un neierasto klimatu, visi slimojām ar dizentēriju. Tāpēc arī bijām novārguši un grūti bija strādāt. Uz rudens pusi stāvoklis uzlabojās.
Ar Leitlandu ģimeni jau sadzīvoju draudzīgi, bet sevišķi tuvas, sirsnīgas attiecības man bija ar Kides ģimeni. Viņi visi labi zināja krievu valodu, tāpēc arī varēja strādāt atbildīgākās vietās. Hilda bija uzskaitvede fermā. Arī Edvīns strādāja par uzskaitvedi lauku brigādē. Viņš bija kluss, jauks zēns, kas nepieaudzis nonācis tik grūtos apstākļos. Skolā viņš bija teicamnieks un kā teicamnieks beidza 8. klasi Mihailovskas 8- gadīgajā pamatskolā. Ņemot vērā viņa teicamās sekmes, Kides tēvam laimējās rajonā dabūt atļauju ļaut Edvīnam mācīties tālāk tehnikumā. Kides māte slauca govis. Vēlā rudenī viņa stipri saslima ar aknu kaiti un 3 nedēļas gulēja Mihailovskas slimnīcā. Viņas vietā par slaucēju sāka strādāt Leitlandu Alma.
Ja krieviem nebija “pufaikas” vai “vāļenku”, viņi darbā negāja, kamēr kolhozs tos nopirka. Meitenēm arī ziemā bija katūna kleitiņas, katrai tikai viena un, ja tā saplīsa, gaidīja, kamēr uzšuj jaunu. “Pufaikas” un “vāļenki” bija visiem vietējiem. No izsūtītajiem, ziemas apģērbs bija tikai dažiem. Alma strādāja plānā apģērbā, jo kolhozs “vaļenkus” nepirka, un ap ziemas vidu arī saslima. Viņu aizveda uz Mihailovskas slimnīcu, bet līdz pavasarim tā arī neizveseļojās. Tad viņu aizveda uz Pojarkovu (robežpilsēta starp Ķīnu un Krieviju), kur par ārsti strādāja latviete, arī izsūtītā. Viņa teica, ka ir jau par vēlu. Almai bija ātrā tuberkuloze un pēc mēneša guldījām viņu smilšu kalniņā. Kapsētu tur nebija, varēja apglabāt, kur katrs nodomājis. Daba tur ir ļoti skaista. Visas ceļmalas un pļavas klātas skaistiem koši violētiem un dzelteniem īrisiem un baltiem vīteņu ziediem. Bet krievi uz kapiem ziedus nenesa. Pēc pāris mēnešiem ar astmu saslima un nomira arī Almas māte.
Rudenī mēs saņēmām no kolhoza eļļu, prosas putraimus un nedaudz sīkos kvie;su graudus, ko, aizbraucot uz tālajām dzirnavām, Kides tēvs samala priekš mums visiem. Arī piemājas dārziņos bija labi auguši kartupeļi un saknes.
Bet rudenī, pēc kartupeļu izrakšanas, saslimu arī es- ar dzelteno kaiti, ar ko mājas apstākļos ilgi nevarēja izārstēties.
Bieši vien, mēs latvieši, pārrunājām ikdienas rūpes un raizes, un nezināmo nākotni. Debesis bija tik koši zilas, bet tomēr mums likās, ka Dzimtenē saules stari silda siltāk, ka lietus ir maigāks un patīkamāks. Tās bija ilgas pēc Dzimtenes.
Ziemas vidū, kad kolhozā bijām nodzīvojuši 1 gadu un 8 mēnešus, pienāca valdības rīkojums, ka izsūtītie nometināti par tuvu Ķīnas robežai, tāpēc tie jāpārsūta uz Šimonovskas rajonu. Visi kolhozniekimūs sirsnīgi aizvadīja. 3 dienas braucām, vāji apkurinātos lopu vagonos, līdz Berejas stacijai, kur mūs izmitināja barakās. No šejienes mūs sūtīja meža darbos. Cirtām zarus un krāvām kaudzēs, gluži tāpat kā tas redzamsmākslas filmā “Ilgais ceļš kāpās”. Saņēmām arī siltas pusdienas. Pavasarī mūs ar Kristīni pārvietoja uz kolhozu “Muhina”, bet Kides ģimeni uz mežiecirkni 20 km tālāk.
Dzīve kolhozā “Muhino”.
Tā bija it kā pavisam cita pasaule. Mums ierādīja jaunu un glītu mājiņu. Tajā gan tāpat bija tikai viena iztaba un priekštelpa. Tur vēl dzīvoja Rota Ampersone ar savu māti, kas darbā nevarēja iet, un Hermīne Rulle no Burtnieku puses.
Sākumā strādāju par vistu kopēju, atguvu veselību un tad strādāju par slaucēju..
Ferma atradās izcirtumā, meža vidū. Visas ēkas jaunas, tikko celtas. Tajā strādāja visas latvietes- Lidija, Alīna, Kristīne un es, teļkope Ilga, aitkope Hermīne un cūkkope Rota. Lidija, Alīna un Ilga bija madonietes un strādāja tur jau no izsūtīšanas sākuma. Viņas bija teicamas strādnieces. Alīna ir skolotāja Vāliņa sieva, bet Lidija- Cēsu dziedāšanas skolotāja Dreimaņa māsa. Viņas māte un brāļa sieva ar meitām, bija tajā pašā kolhozā. Ilga arī bija skolotāja. Kārtība fermā bija ļoti stingra. Galvenais slaucēju darbs bija slaukt un pabarot govis, un turēt kārtībā telpas. Tur bija viena maza telpa, kur apmesties slaucējām. Gar sienām soli, kur pārgulēt. Tad bija gara telpa, kur novietotas govis un atsevišķa aizgalde bullim. Tālāk atradās gara telpa, kur bija 5- 6 būdas, kurās ieveda govis pirms atnešanās. Tur bija arī mazas būdiņas teļiem. Katra būda pirms lopu ievietošanas bija jāizbalsina. Telpas vidū bija krāsns un liels katls ar karstu ūdeni. Katrai slaucējai ar rokām bija jāizslauc 12 govis. Slaucējai- dežurantei bija jāsenes malka, reizēm tā arī jāsaskalda, un jākurina krāsns. Vēl bija arī telpa, kurā pa ziemu sanesa spēkbarību. Arī tā bija jākurina, lai spēkbarība sasiltu. Naktī krāsnis kurināja nakts dežurante.
Visi darbi, kā slaukšanas, tā barošanas, bija jāuzsāk reizē. Vecās govis, kad tās atnesās, parasti slauca 3 reizes (pirmajās 3 nedeļās- 4 reizes), bet pirmpiens bija jāslauc 5 reizes dienā. Tā kā bieži vien slaukšana iznāca ik pēc 2 stundām. Pēc katra slaukuma bija jāpadzirda arī teliņš, teliņus drīkstēju dzirdīt, tikai ar siltu pienu un pēc tam jānoslauka purniņš ar baltu dvielīti. Teļus izlaida ārā plašajā gaitenī paskraidīties. Pēc 3 nedēļām veselos teļus nodeva teļkopējai.
Uz nakts slaukšanu modināja nakts dežurante. Tad jau uz mājām negājām, pārgulējām turpat uz plauktiem slaucēju istabā. Turpat fermā arī paēdām (pašu ceptu maizi no kolhoza iedotajiem miltiem, klāt piedērām siltu pienu). Tā kā naktīs maz dabūjām gulēt, slaucot nāca miegs, tāpēc visu slaukšanas laiku dziedājām. Pārsvarā tās bija tautasdziesmas un Rozenštrauha dziesmas, kur izskanēja ilgas pēc mājām. Lidija prata piedziedāt otro balsi, tāpēc labi skanēja.
Pēc slaukšanas piens smagās kannās bija jāaiznes uz pienotavu, bet vājpiens- atpakaļ. Sākumā ūdens govju dzirdīšanai bija jāsanes ar nēšiem, bet vēlāk tika ierīkota automātiskā dzirdītava. Izslaucām caurmērā 3000 l piena no govs. Piebarošanai ziemā bija tikai spēkbarība, taču to gatavoja ļoti rūpīgi. Pie fermas bija izraktas 3 lielas bedres, izliktas ar spundētiem dēļiem. Vīri ar mašīnām pieveda zāli, slaucējas to salaistīja (ar spaiņiem sanesot ūdeni) un pēc tam visi fermas darbinieki to cieši sabradāja. Kad bedres bija pilnas, tās rūpīgi noslēdza. Tajās nedrīkstēja iebirt neviena smiltiņa, tāpēc ziemā, izbarošanas laikā, tā bija smaržīga un zaļgani dzeltena. Neatkarīgi no gadalaika, govis katru dienu tika laistas pastaigā. Ziemā tās tālu negāja- turpat pie fermas ap savestajām skuju kaudzēm. Vasarā govis ganīja jātnieks, ganības bija pat 5-7 km attālumā. Vienu vasaru, mums slaucējām, kopā ar fermas pārzini pēcpusdienās bija jāiet arī pļaut siens.
Visas dzīvojām saticīgi. Istabā vienmēr bija silts. Maizes krāsnī cepām maizi. Zem krāsns bija liels iedobums, tajā pa ziemu turējām 5 vistas un gaili. Tas bija mūsu kopīgais īpašums. Par vistām rūpējās Rotas māte, olas sadalījām. Gailis parasti mūs modināja, jo pulksteņa jau nebija.
Kolhozā vienīgais prieks un kultūras pasākums bija kino. To rādīja 2 reizes mēnesī. Visi pievakarē pulcējās klubā, pirms kino harmonists uzspēlēja un jaunieši dejoja (ziemā tāpat “pufaikās” un “vāļenkos”). Filmu nesāka rādīt, kamēr sanāca visi skatītāji, arī slaucējas. Pirmā gadā redzēju filmu “Bez vainas vainīgie”Tur māte pēc 17 gadiem satiek savu dēlu. Cerēju, ka es arī savu dēliņu satikšu, bet, kad- tas bija sāpīgs jautājums, neziņa.
Rotas māte gāja ogot. 1953. gada rudenī viņa saauksējās, bet pa ziemu kļuva arvien sliktāk, un martā viņa nomira. Kolhozā bija tāds paradums, miršanas gadījumā visi pārtrauc darbu. Vīri ķērās pie zārka taisīšanas un kapa rakšanas. Karstā laikā bija jāapglabā jau 2. dienā. To kolhozs darīja arī priekš latviešiem. Krieviem bija tāds paradums uz kapa vietu pa priekšu nest zārka vāku, tad vaļēju zārku. Visi kolhoza ļaudis, izņemot bērnus, devās līdzi. Dziesmas netika dziedātas, atvadu vārdu arī nebija. Kad zārks bija ielaists kapā, visi steidzās uz mājām uz bēru mielastu. Palika tikai vīri, kas aizrok kapu. Viņi uz mielastu ieradās vēlāk.
Mielastam parasti tika izvārīts borščs ar eļļu (bez gaļas), ko visi (pa 3 no vienas bļodiņas) krietni saēdās. Galdā arvien bija arī šņabis. Arī mēs savējiem rīkojām mazu mielasatu, tikai ne Almai, jo tad mums nekā nebija. 1953. gada rudenī pie mums atsūtīja Kristīnes tēvu, viņš arī nomira 1954. gada martā, vienu nedēļu pirms Rotas mātes.
1953. gadā man piedāvāja vācu valodas skolotājas vietu Zejas rajonā. Izšķīros palikt kolhozā, jo negribēju viena doties atkal uz svešu vietu. Padomju Savienībā pie varas nāca Hruščovs, sāka pūst brīvāki vēji. Dzirdēju, ka bērnus, kuriem vairs nav vecāku, atbrīvo un ļauj atgriezities Dzimtenē pie radiem. Ik pēc 3 nedēļām mūs apmeklēja rajona komenendants Glušāns. Viņš vienmēr bija laipns, tāpēc pajautāju, vai mani arī nevarētu atbrīvot, jo man tak Dzimtenē ir dēls. Izstāstīju viņam savu dzīves stāstu. Viņš ieteica aizrakstīt lūgumu uz Rīgas Centrālo Komiteju. Tā arī izdarīju un, tiešām, pēc mēneša tiku atbrīvota un varēju doties mājās.
Darbā vairs negāju. Bija jākārto lietas, jāsaņem pase (jo mums bija tikai apliecības), jāsaņem kvieši par nostrādātajām darba dienām. Nekādu kapitālu jau nebiju iekrājusi. Zināju tikai, ka ceļa naudai pietiks un vēl drusku pāri paliks.
Kad ierados Šimonovskā pēc pases, aizgāju arī uz izglītības nodaļu pēc saviem izglītības dokumentiem. Inspektors, mani ieraudzījis, noteica, ka viņš esot gribējis redzēt cilvēku, kas strādā par slaucēju un nepieņem skolotājas vietu. Šo vietu viņš varot vēl tagad piedāvāt. Teicu, ka braucu uz Dzimteni, un ar to arī mūsu saruna beidzās.
Šimonovskā krita sniegs lielām pārslām. Visa pasaule likās balta. Sēdēju pastā un rakstīju mājiniekiem ziņu par atgriešanos. Rakstīju, ka esmu nopirkusi biļeti 9. novembrī no Šimonovskas līdz Rīgai. Ceļā 10-12 dienas. Atvadījos no sirsnīgajām darba biedrenēm un arī no komendanta, kas toreiz bija atbraucis. Viņš stāstīja, ka tiem, kas atgriežas no tālajiem Auztrumiem, Maskavā rīko ekskursijas par brīvu uz ievērojamākām vietām. Lai piedaloties, kad tāda izdevība vēl būšot.
Mēs bijām 6 braucēji no Rūjienas puses- 4 jaunieši, kas turpceļā vēl bija skolnieki, un Hermīne no mūsu istabas. Visi turējāmies cieši kopā. Tagad jau braucām ērtā pasažieru vagonā. Ekskursijā nepiedalījāmies, jo dārga bija katra minūte, lai ātrāk tiktu mājās. Pie tam visi bijām “vaļeņkos”, jo citu ziemas apavu mums nebija.
No rīta iebraucām stacijā “Jaroslavskaja”. Sarunājām smago mašīnu, kas mūs aizveda uz staciju “Rīga”. Rīgā mēs bijām nākamajā dienā ap pusdienas laiku. No turienes aizbraucu uz Mazsalacu. Tālāk devos uz “Vecjenkiem”, kur tantiņas audzināja manu dēlu. Māja stāvēja tādi pati kā senāk. Visi mani saņēma mīlestībā kā savu īsto meitu un lika saprast, ka šīs ie manas īstās mājas. Es biju tik laimīga, cik laimīgs cilvēks vien var būt. Mans dēls atkal bija pie manis. Ātri vien sadraudzējāmies. Viņš teica: “Tagad kaķis man vairs nav draugs, tagad tu”. Simtu “paldies” tantiņām un onkulim, kas 6 gadus dēlu tik labi audzinājuši, ka viņš nemaz nav jutis, ka aug bez mātes.
Šajās mājās nodzīvoju 5 gadus. Strādāju viņu piemājas saimniecībā un gāju arī kolhoza darbos. 1 gadu nostrādāju arī par bērnu dārza vadītāju kolhoza bērnu dārzā. Bet tad nāca piedāvājums strādāt par vācu valodas skolotāju Dzērbenes vidusskolā. Ilgi šaubījos, tomēr izšķīros par darbu skolā. Tā 1959. gada septembrī abi ar dēlu, 5. klases skolnieku, devāmies uz Dzērbeni, kur 24 gadus nostrādāju par vācu valodas skolotāju un arī par internāta audzinātāju.
Draudzīgās attiecības ar Kides ģimeni saglabājās. Sarakstījāmies arī tad, kad es jau biju Dzimtenē. Viņi pārbrauca dažus gadus vēlāk, taču Kides tēva sapnis redzēt Dzimteni, tā arī nepiepildījās...
Smago, griezīgo vilcienu duna, neziņa un bailes var saprast vienīgi tie, kuri piedzīvojuši šo sāpju laiku un tagad glabā neizdzēšamas atmiņas.
Zenta Zariņa (Liepiņa)
2003.gada martā
Foto no Edvīna Kides arhīva: 1. tēva bēres Sibīrijā; 2. Kides veikals Rūjienā; 3. Edvīns Kide 1949.gadā. 4. Voldemārs Kide jaunībā
