Atmiņas par Raiņa viesošanos Rūjienā

Bija 1922. gads. Rūjienā nav sava patstāvīga teātra. Taču interese par teātra mākslu ir. Jau pašdarbnieki iestudējuši un ar labām sekmēm uzveduši vairākas Raiņa lugas, tagad sagatavo “Pūt vējiņi» izrādi.
Iestudējumu vada Arvīds Kuplis, kas 1919. gadā strādājis pirmajā Valmieras strādnieku teātrī par inspicientu un ir mazliet ar teātra mākslu pazīstams. Rodas ideja uzaicināt uz “Pūt vējiņi” pirmizrādi Raini. A. Kuplis dodas uz Rīgas jūrmalu, kur Rainis pašreiz uzturas. Par tikšanos ar Raini А. Kuplis atceras:
«Iebraucu diezgan agri. Kādas pāris stundas staigāju pa jūrmalas ielām, līdz beidzot ap pl. 10. sirdij satraukumā drebot, piezvanīju pie durvīm. lelaida tāda pavecāka sieviņa. Uzklausījusi manu vajadzību, viņa aizgāja un pēc brīža istabā ienāca Aspazija. Dzejniece izskatījās saīgusi. Uz manu lūgumu viņa atbildēja diezgan noraidoši. Rainis esot savārdzis... Ceļš tāls... Rūjiena esot tāda maza pilsētiņa... Lai atrakstot, tad Rainis došot atbildi. Jau taisījos atvadīties, kad pa tām pašām durvīm, pa kurām tikko bija ienākusi Aspazija, ienāca Rainis. Aspazija tūdaļ aizgāja un vairs neparādījās. Rainis lūdza mani apsēsties. Atkārtoju savu lūgumu. Viņš teica, ka Rūjienā neesot bijis. Tas laikam esot netālu no Igaunijas robežas. Sāku viņam stāstīt par attālumu līdz Igaunijai, par Burtnieka ezeru, par Zilo kalnu un Tūtera ozolu. Tad Rainis paņēma kādu nelielu piezīmju grāmatiņu un sāka pierakstīt, kad paredzēta izrāde, kad jāizbrauc no Rīgas, cik ilgi Valkā jāgaida uz pārsēšanos. Teicu vēl viņam, ka atbrauks kāds rūjienietis pretī. Rainis apjautājās, vai Rūjienas jaunieši apmeklējot teātra izrādes. Pastāstīju, ka Rūjienas jaunieši jau uzveduši viņa lugu «Mušu ķēniņš› un ka ,,Zelta zirgs» bija jāatkārto, jo pirmā izrāde visus redzēt gribētājus nav varējusi apmierināt.
Vēl Rainis painteresējās par Valmieras strādnieku teātra aktieriem. Nosaucu visu aktieru vārdus. Rainis teica, ka pazīstot Arvīdu Miķelsonu, Jāni Zariņu un Liliju Ēriku. Uz jautājumu, par kādu tēmu viņš referēs, Rainis atbildēja: “Man tuvāk stāv kultūras jautājumi. Jums, skolotājiem, par tiem jādomā ik dienā, ik stundā. Lekcijas nosaukumu viņš pēc dažām dienām atsūtīšot. Tā ari notika.”

Pēc Raiņa piekrišanas braukt, steidzami tika izgatavota afiša. Un lūk, Rūjienas ielās parādās pirmās afišas. No tām uzzinām, ka sestdien 20. maijā, 1922. gadā Rainis ieradīsies Rūjienā.
Pirmās afišas ielās un arī pirmie simptomi, kas liecina. ka Raiņa klātbūtne Rūjienā ne visiem pa prātam - naktī visas afišas noplēstas. Darba jaunatne organizē nakts patruļas, un jau pirmajā naktī trīs plēsēji noķerti. Policija viņus gan tūdaļ atbrīvo, taču afišu plēšana ar to arī beidzas.
Un tad ir sestdiena, 20. maijs. Norunāts, ka daži Darba jaunatnes pārstāvji. Raini sagaidīs jau Valkā un neuzkrītoši viņu pavadīs līdz Rūjienai. Ceļā nekādu starpgadījumu nav. Ir jau pēcpusdiena, kad mazais bānītis apstājas Rūjienas stacijā. Sagaidītāju nav daudz: skolotājas M. Putne, L. Varleja un daži vidusskolas audzēkņi. Lielsaimnieki un bagātie tirgotāji neatļauj saviem bērniem piedalīties Raiņa sagaidīšanā. Rainis izkāpj no vilciena. Pār roku pārmesta liela, rūtaina sega. Nejūtoties visai labi, tāpēc bez tās tik tālā ceļā neesot uzdrošinājies doties. Skolēni sveic Raini un pasniedz viņam groziņu ar vijolītēm. Sveicējs tik ļoti uztraucies, ka sajauc savu sakāmo, taču Rainis viņu laipnīgi nomierina: “Nekas, nekas Jūs jau bijāt labi domājis”.

Tuvojas sarīkojuma brīdis. Nervozē organizatori, jo iespējami labējo izlēcieni, taču, kad īsi pirms 19.00 Rainis pārkāpj Saviesīgās biedrības zāles slieksni, valda liela sajūsma un pacilātība. Abpus celiņam, pa kuru dzejnieks dodas uz skatuves pusi, stāv bērni un bērtin apber Raini pašu savāktiem ziediem. Dzejnieks ir sajūsmināts. Viņš tver viņam mestos ziedus, un, kad viņš beidzot ir ticis līdz skatuvei, tam ziedi ne tikai rokās, bet arī lūpās un pats viņš ziediem nobiris.
Valda lielisks svētku noskaņojums. Visu laiku spēlē dziedāšanas un mūzikas skolotāja Jāņa Indāna vadītais un paša sagatavotais skolēnu orķestris. Taču to zin tikai pats Indāns un paši vaininieki, ka orķestris draudēja izjukt, jo čellista Valfreda Alberinga tēvs uzstājās pret dēla piedalīšanos šajā sarīkojumā. Viņš domā, ka Rainis Rūjienā ieradies politisku motīvu dēļ. bet politika neesot saistāma ar skolas dzīvi. Tikai pēc garākām pārrunām skolā un pēc J. Indāna
personīga lūguma Alberings ļaujas pierunāties. .
Zāle pilna ļaužu. Daudzi atbraukuši arī no laukiem, jo dala Rūjienas vidusskolas audzēkņu dzīvo laukos, un afišas arī savu uzdevumu godam veikušas. Pēc vakara atklāšanas seko J. Indāna vadīts koncerts, kurā piedalās gan skolēnu stīgu orķestris, gan zēnu, meiteņu un
jauktais koris. Fleitas solo izpilda Kārlis Mors. Lūk, ko viņš šajā sakarībā pastāsta:
«Šis gadījums saistīts ar maniem pirmajiem soļiem atklātībā. Toreiz biju vidusskolas priekšpēdējā klasē.»
Koris izpilda arī J. Indāna šim gadījumam par godu komponētu dziesmu «Skanošā liesma». kurai vārdus uzrakstījis Rainis.
Programmas dzejas daļu atklāj Jānis Mende ar pašsacerētu un Rainim veltītu četrrindi:
«Tu darba ļaudīm laimi nesi,
Tu darba himnu viņiem dvesi,
Tavs gaišais vārds ir ciemos nācis,
Ikkatrs strādnieks sev to vācis.”
Skolēni skandē Raiņa dzeju. Dzejai seko grupu vingrošana, kurā galvenokārt darbojas meitenes, un «piramīdas›, kas tiek dēvētas par dzīvajām bildēm. Priekšnesumi beigušies. Sākas saviesīgā daļa: dejas, laimes urna un citas atrakcijas, kam beigas paredzamas plkst. 3 no rīta. Nākamā diena solās būt notikumiem bagāta, tāpēc Rainis it drīzi izteic vēlēšanos doties atpūsties. Viņu pavada J. Indāns. Pie durvīm nejauši pagadās sastapt J. Mendi. Rainis paspiež viņam roku, pateicas par viņam veltīto četrrindi un novēl tādā pašā garā turpināt rakstīšanu. Arī lndānam Rainis pateicas gan par koncertu, gan par komponēto dziesmu.
Svētdienas rīts, 1922. gada 21.maijā Rūjienā ir saulains. Šajā dienā ieplānota ekskursija pa Rūjienu un tās apkārtni un tikšanās ar Rūjienas vidusskolas audzēkņiem un audzinātājiem. Rainis viesojas arī Eriņu muižā, kur izvietotas vidusskolas vecākās klases. Viņš runā ar izlaiduma klases audzēkņiem par viņu tālākajiem nodomiem. Sākumā runas ne visai vedas, taču Rainis ir ļoti draudzīgs un drīz vien iekaro skolēnu uzticību. Daži audzēkņi, kuri savu tālāko dzīvi nolēmuši saistīt ar Rīgu, saņem Raiņa solījumu viņiem palīdzēt.
Vakarā pl. 19 paredzama “Pūt, vējiņi!” izrāde, taču pirms tam Rainis runā par tematu «Mūsu kultūra un viņas nākotnes izredzes». M. Putne atceras, ka Rainis rūjieniešus uzrunā vārdiem: «Es maz redzu savu mīļo darba tautu.” Referātu Rainis iesāk, pakavēdamies pie grieķu kultūras. Rainis runā par jauniešu un skolotāju darbu, uzvedot lugas, lasot priekšlasījumus, dziedot korī. Šis darbs esot gara gaisma plašām tautas masām. To izplatīt esot liels inteliģences pienākums. Tālāk Rainis runā par jauniešu pašaudzināšanu. Dzejnieks atzīmē, ka daudziem jauniešiem piemīt lieliskas zīmētāju spējas. Savs talants esot apzinīgi jāizkopj. Jācenšoties pakļaut dabu, lai atņemtu darbam tā smagumu. Rainis pievēršas arī Vakareiropas kultūrai, runā par šķiru cīņu. Savu referātu Rainis nobeidz vārdiem: 

“ Jaunu kultūru var radīt tikai strādnieku šķira, jo bagātie rada tādu kultūru, kas nāk tikai viņiem par labu, kas palīdz viņu bagātību vairot". Rainis runā klusi, balss samtaini maiga.

Tiem, kas sēd tālāk, pagrūti dzirdēt. Referātam seko izrāde. Tajā Baibas lomu tēlo A. Brūgāne, Andu - A. Lietiņa, Gatiņu - А. Kuplis, Uldi - E. Alberings.
K. Mors aiz kulisēm uz flautas spēlē «Div dūjiņas”, imitēdams ganiņa stabulēšanu.
Starpbrīdī Rainis ierodas aiz kulisēm un sirsnīgi paspiež viņam roku. Pēc izrādes Raini aicina uz skatuves. Taču arī šeit nesnauž viņa politiskie pretinieki. Lūk, ko par šo momentu pastāsta skolotājs J. Galzons: «Pēc “Pūt, vējiņi!» izrādes_ vidusskolas audzēknis Ansis Lauris no Ternejas «Lieluļām» pasniedz Rainim ziedus, kuriem piestiprināta kompromitējoša satura zīmīte. Rainis to izlasa un ne vārda nebildis, ieliek to kabatā.

Par izrādi Rainis ir sajūsmināts. Neesot gaidījis, ka tik tālā nomaļā vietā būšot tik laba izrāde. Viņa lugas esot grūti uzvedamas, jo tās prasot no tēlotājiem lielu izdomu katrā tēlā, bet dekorācijām esot vajadzīgi lieli finansiāli izdevumi. Sevišķi Rainim patīk Alvīnes Brūgānes tēlotā Baiba. Viņš noglāsta Alvīnes galvu, vadā viņu pie rociņas un mēģina pārliecināt, ka viņai jākļūst par aktrisi, jo viņai piemītot lielas aktieriskas dotības. Rainim izdodas Alvīni pārliecināt. Šis gadījums kļūst par pagrieziena punktu viņas dzīvē, jo tālākais viņas dzīves ceļš jau ir saistīts ar Zeltmata kursiem Rīgā.

Arī Gatiņš, kuru tēlo A. Kuplis, Rainim patīk. Viņš apgalvo, ka Gatiņš vispār esot viens no viņa mīļākajiem tēliem un Kuplis pratis pareizi šajā tēlā iejusties.

Pirmdien, 22. maija rītā Rainis atstāj Rūjienu. Pavadītāju stacijā daudz. Rīts ir saulains. Rainim rokā ziedi. Ar tiem viņš māj caur atvērto vagona logu to dāvātājiem. Atkal daži jaunieši neuzkrītoši pavada Raini līdz Valkai, bet skolotājas М. Putne un L. Varleja pavada Raini līdz pat Rīgai.