Dzimtā pilsēta Rūjiena

Rūjas upe savu ceļu sāk no nelielā Ruhjas ezeriņa, kas atrodas Igaunijā, netālu
no Latvijas robežas. No tā iztecējusi, upe paņem līdzi arī viņa vārdu, tikai latvieši
uz u uzliek garumzīmi, un iznāk "Rūja".

Rūjas ūdeņi plūst starp krūmiem aizaugušiem un purvainiem, lēzeniem
krastiem. Mezdama mazus un lielus līkumus, upe vispirms tek uz rietumiem, it kā
uzņēmusi taisnu ceļu uz jūru, tad pēkšņi pagriežas uz dienvidiem un nāk taisni uz
Rūjienu, bet — nekā! Pagriežas uz austrumiem, izmet loku pa Naukšēnu pagastu
un caur Naukšēniem vēlreiz dodas uz Rūjienu.
No Naukšēniem līdz Rūjienas pilskalnam, kilometrus četrus, upe plūst taisni.
Gar kreiso krastu slejas Jeru meža pakalni, gar labo — lauku mājas, pļavas un
tīrumi. Kādu kilometru no pilskalna Jeru mežs kreisajā krastā beidzas, un skatam
no pilskalna paveras plaši tīrumi un vientuļas lauku sētas. Pie pilskalna upe strauji
krīt un sāk tecēt līku loču, veidodama skaistus upes līčus cauri visai Rūjienai, līdz
pat Burtnieku ezeram.
Neviens, šķiet, īstenība nezina, kad pie šiem upes līčiem apmetušies pirmie
iedzīvotāji un savu apmetni vai miestu nosaukuši par Rūjienu.
Lai gan Rūjiena bija neliela pilsētiņa, tirdzniecība tajā bija izvērtusies ļoti plaša.
Pilsētas centrā stāvēja veikals pie veikala ar visādām plaša patēriņa precēm, gar
nomalēm — neskaitāmas piparbodes, gandrīz uz katra ielas stūra. Visi gribēja tir-
goties un raust baltu naudu. Beķerejas bija pilnas ar svaigām, smaržīgām kūkām,
kliņģeriem un mīkstu, garšīgu saldskābmaizi, trīs gaļas skārņi — ar dažādām ga-
ļām un dažnedažādu šķirņu desām. Ņem visu, ko sirds vēlas — ja tik tev ir nauda.
Dzērienu vai šņabju veikals ar skatlogā pakārtu aeroplānu pilsētā bija viens. Un
reti kāds darba dienā tur iegāja. Pašā centrā bija slavenais Lippes krogs ar leijer-
kastes mūziku un naudu izkrāpjošo spēļu aparātiem, šo lielo krogu apmeklēja da-
žādi iedzīvotāju slāņi, un reti kad tas bija tukšs. Vienmēr tur spēlēja, dziedāja un
kāvās.
Rūjienā bija sešklasīga pamatskola un liela, balta, moderna trīs stāvu ģimnāzija, celta pēc slavenā arhitekta Blankenburga projekta. Šim arhitektam bija talants uz modernu skolu celšanu, un ar viņa projektētām skolām, īstām gaismas pilīm, piecēla pilnu Latviju.
Rūjienā nebija fabriku, nebija arī fabriku strādnieku. Kaut gan vecie rūjienieši pienotavu sauca par piena fabriku, jo tai bija pagarš mūrēts skurstenis, bet kas tā par fabriku, kurā strādā tikai kādi desmit cilvēki! Pilsētiņā galvenokārt dzīvoja rokpeļņi, amatnieki, gadījuma darbu strādnieki, kā arī ļoti daudz vienkāršu laukstrādnieku. No tiem tad arī veidojās galvenais pilsētas iedzīvotāju slānis. Aiz šiem prastiem, vienkāršiem strādniekiem nāca amatnieki, kalpotāji, māju īpašnieki un piparbodnieki, kuri tāpat dzīvē sitās kā pliki pa nātrēm un nekur uz priekšu nevarēja tikt. Reti kādam laimējās izsisties uz augšu. Visplānāko iedzīvotāju slāni veidoja augstākie ierēdņi un bagātākie rūjienieši.
Galvenie darba devēji pilsētas iedzīvotājiem bija apkārtējie lauku saimnieki. Tie deva darbu ziemā un vasarā, maziem un lieliem, vienkāršiem laukstrādniekiem, gadījuma darbu strādniekiem un amatniekiem.
Tāda bija Rūjiena, kurā dzīvoja dažādu politisku uzskatu cilvēki: bagāti, nabagi, blēži, dzērāji un pa starpām arī godīgi cilvēki. Cits citu viņi nīda un neieredzēja, bet dzīvē visi griezās kā vienā milzīgā karuselī — jo cits bez cita nevarēja ne dzīvot, ne iztikt.

*********************** *

Garos ziemas vakaros silti izkurinātā, mazā istabiņā pie petrolejas lampas gaismas sēdējām visa ģimene, kur kurais sasēdušies, un mēs, bērni, klausījāmies tēva un mātes stāstus par pirmo pasaules karu.
Tēvam bija visvairāk ko stāstīt, jo viņš septiņus gadus bija nostaigājis pa šī kara ceļiem. Kāvuši vāciešus un baltgvardus, un ne mazums piekauti arī paši. Karam sākoties, 1915.gada martā mans tēvs 23 gadu vecumā tika iesaukts cara armijā. Vasarā, kad sāka dibināt latviešu strēlnieku karaspēka vienības, tēvs tika ieskaitīts otrajā Rīgas strēlnieku bataljonā. Pirmās kaujas kristības viņi saņēma jau tā paša gada rudenī pie Slokas, Smārdes purvos un Ķemeros. No tiem laikiem strēlnieku vidū radās dziesmiņa par Ķemermiestiņu un skaisto Anniņu. To
strēlnieki dziedāja no rīta līdz vakaram, un tā kļuva populāra arī tautā, gluži kā tautasdziesma.
Visu sešpadsmitā gada vasaru otrais latviešu strēlnieku pulks, pārmaiņus ar trešo strēlnieku pulku, aizstāvēja Nāves salu, dzīvoja ierakumos, zem pastāvīgas ienaidnieka apšaudes, vienās bailēs, līdz beidzot vācieši palaida pa vējam uz latviešu strēlnieku pozīcijām indīgās gāzes, kas nosēdās tranšejās un neparko negribēja tās atstāt. Strēlnieki mocījās bez elpas un smaka ar visām gāzmaskām. Kuri tās pirms laika norāva vai kuriem tās kāda iemesla dēļ bija bojātas, tie sarijās gāzes un mira šausmīgā nāvē. Gāzes vilnis aizgāja pāri Daugavai uz labo krastu, kur briesmās nokļuva rezerves pulks un Ikšķiles iedzīvotāji. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad vācieši lietoja šo šausmīgo ieroci Nāves salā.
Taja pašā gadā, vēlā rudenī, otrā Rīgas pulka daļas pārsvieda uz Tīreļpurvu pie kādas garas kāpas, tagad sauktas par Ložmetējkalnu. Ziemassvētku kaujās otrais strēlnieku pulks uzbruka šim purva pauguram un ar milzīgiem zaudējumiem to ieņēma. Pēc šīm kaujām pulka rindas kļuva acīm redzami retākas, vēlāk gan tās papildināja.
1917.gada augustā pulks ar kaujām atkāpās uz Ziemeļvidzemi un nonāca Valkā, kur bija izvietoti štābi, dažādas iestādes un kantori, jo pēc Rīgas krišanas Valka bija kļuvusi par Latvijas pagaidu galvaspilsētu. Valka tajā laikā bija pilna ar karaspēku, bēgļiem un visādiem aizdomīgiem klaidoņiem. Visi gaidīja, ka Krievijas pagaidu valdība noslēgs mieru ar Vāciju un būs iespējams atgriezties mājās, jo Brestļitovskā bija ievadītas miera sarunas.
Kādā Valkas ēdnīcā, kur vakaros sanāca latviešu strēlnieki, dzēra alu, dziedāja jautras un bēdīgas mīlas dziesmas un pa kaktiem spaidījās ar skuķiem, mans tēvs bija ieskatījies melnmatainā apaļvaidzē oficiantē, kura, šad tad garām iedama, bija viņam uzsmaidījusi. Un lieta aizgāja tik tālu, ka abi turpat Valkā apprecējās. Nu jaunā sieva bija jāved mājās. Un nebija jau nemaz tik tālu ko vest — ar mazo vilcienu līdz Rūjienai pāris stundu brauciens!
— Laiks bija nejēdzīgi auksts, — stāstīja tēvs, — kad no rīta mēs abi braucām pustukšā vagonā no Valkas uz Rūjienu. Pa izsistiem vai izšautiem vagona logiem, kaut gan tie bija pavirši aizsisti ar kādu finiera gabalu vai aizklāti ar vecu, caurumainu deķi, vilka vējš un dzina iekšā smalku sniegu. Sliedes ielejās šur tur bija aizputinātas, un vilciens tādās vietās knapi kustējās uz priekšu. Pēcpusdienā iebraucām Rūjienā tā pārsaluši, ka zobs uz zoba neturējās. Domāju — dažas dienas padzīvošu mājās un tad braukšu atpakaļ uz Valku. Bet sanāca pavisam citādi.
Rūjienā bija noorganizēta neliela sarkano partizānu vienība, kas uzturēja pilsētā kārtību, cīnījās pret revolūcijas ienaidniekiem un bija ar mieru uzsākt kauju ar baltgvardu bandām, kuras no Igaunijas dažkārt iebruka Rūjienā. Partizānu priekšnieks mani pierunāja iestāties viņa vienībā, teikdams:
— Vai tu, Kārli, esi traks! Pametīsi mājās jaunu, skaistu sievu un skriesi uz Krieviju! Tur to pilsoņu karu pabeigs arī bez tevis, bet mums tāds, kaujās pieredzējis vīrs kā tu ir vajadzīgs kā ēst!
Tā mani pierunāja palikt Rūjienā un piedalīties partizānu cīņā ar baltgvardiem, kaut gan man tāda šefte nemaz nepatika. Sarkanie gan skaitījās pilsētas saimnieki, bet viņus pastāvīgi tramdīja baltie — dažādas soda ekspedīcijas, melnās sotņas un Donas kazaki. Tā viņi visi pa pilsētu skraidīja — šaudami un viens otru ķerdami. Sarkanie nekādā atklātā cīņā ar šīm slepkavu bandām negribēja ielaisties; kad nāca virsū baltie, sarkanie no pilsētas laidās, bet, kad tie bija aizgājuši, atkal visa "gvarde" bija atpakaļ. Apbruņojums šiem Rūjienas aizstāvjiem galīgi bēdīgs —nedaudzas kaujas šautenes un dažādu kalibru medību bises — tas bija viss.
Kādas trīs četras dienas nodzīvojām mierīgi. Baltie nerādījās, un vietējie kontrrevolucionāri sēdēja mājās, siltumā. Es ieminējos komandierim:
— Kad parādīsies baltie, diezin vai spēsim ar šīm zaķu šaujamam plintēm atsist viņu uzbrukumu? Un sarkano nodaļas arī te nekur tuvumā nav.
— Kā nav? — izbrīnījies paskatījās uz mani komandieris. — Vakar vakarā cilvēki stāstīja, ka Zirgu pastā iejājis un apmeties vesels jātnieku eskadrons.
— Nevar būt! No kurienes tad tie šeit radušies? Vajag aizsūtīt kādu izlūkos, lai būtu skaidrība!
Partizānu priekšnieks uzrakstīja diezgan neskaidrā krievu valodā vēstuli — apsveica sarkanarmiešus ar ierašanos un uzlūdza paciemoties pilsētā pie sarkanajiem partizāniem. Vēstuli nodeva Muzikantu Konstantam, lai tas kā ziņnesis aizbrauc ar motociklu uz Zirgu pastu un iedod vēstuli Sarkanās Armijas komandierim. Mēs, neliela grupa, kādi seši cilvēki, pavadījām Konstantu līdz pilsētas robežai un noskatījāmies, kā tas, motociklu parkšķinādams, lēnām aizbrauc. Un gaidījām, kādas ziņas tas atvedīs...
Pēc neilga brīža atskanēja šāvieni — uz ceļa parādījās Konstants, kas ar savu motociklu nesās atpakaļ uz pilsētu kā nelabais, un aiz viņa šaudami sekoja trīs jātnieki. Mēs sakritām sniegā, norībēja zalve, jātnieki uz ceļa apstājās, apgrieza zirgus un aizauļoja atpakaļ uz pastu. Es biju paņēmis sešpadsmitā kalibra bisi un divpadsmitā kalibra patronas, tādēļ nevarēju savu ieroci pielādēt. Pieskrēja Konstants — elsdams pūzdams un bļaudams:
— Pastā kāds pussimts balto, ne sarkano! Tagad būs vakars, jo es uzmetu to vēstuli dežurējošam virsniekam uz galda — citas izejas nebija! Ar steigu jālaižas visiem lapās, kamēr baltie nav atjoņojuši uz pilsētu un nodīrājuši mums ādu!
Es nosviedu savu bisi ar visām patronām grāvī un pa taisnāko ceļu jozu uz staciju, lai tur noķertu kādu vilcienu un ātrāk nokļūtu atpakaļ Valkā pie savējiem. Stacijā stāvēja vilciens ar dažiem lopu vagoniem. Mašīnists, igaunis, izdzirdis pilsētā šāvienus, jau bija sācis uzdzīt lokomotīvei tvaiku, lai vajadzības gadījumā varētu laisties prom. Tā mēs, kādi pieci Rūjienas sarkanie partizāni, starp tiem arī Muzikantu Konstants, neatvadījušies no mājiniekiem, aizbraucām no Rūjienas. –

Visas uzvaras un zaudējumus, arī visus politiskos notikumus, kas kara gados risinājās Latvijā, tēvs prata izstāstīt tik smalki, it kā tas viss būtu noticis tikai vakar. Bet tēvs nekad nestāstīja par savu bērnību un jaunību, it kā to viņam nemaz nebūtu bijis. Es netiku redzējis arī nevienu fotogrāfiju, kurā tēvs būtu uzbildēts jaunības gados. Māte gan jaunībā bija bildējusies daudz un atvedusi sev līdzi uz Rūjienu veselu kaudzi bilžu. Tā arī īstenībā nemaz nezinu, kur mans tēvs dzimis — Igaunijā vai Latvijā. Jo tēvs un tēva māte runāja skaidri igauniski, bet, Latvijā
vien dzīvojot, valodu tik labi nevar apgūt. Kā noskaidrojās, mans tēva tēvs bijis igaunis, bet tēvs viņu zaudējis jau bērnībā. Otrā laulībā tēva mātei bērnu nav bijis. Toties manai mātei bija īstais brālis, pusbrālis un pusmāsa.
Mātei par savu bērnību, jaunību un laulības gadiem bija diezgan daudz, ko stāstīt. Un izrādījās, ka aizgājušie gadi viņas dzīvē nemaz nav bijuši no laimīgajiem.

Viņa dzimusi Lubānā, kur starp purviem un klāniem plūst lēnā Aiviekste. Pirmie bērnības gadi mātei aizritējuši laimīgā bezrūpībā, jo viņa dzimusi Lubānas muižas pārvaldnieka ģimenē. Bet tad, piecu gadu vecumā, viņa zaudējusi tēvu un savu laimīgo bērnību. Drīz vien viņas māte apprecējusies otrreiz, un patēvam pabērni nebijuši vajadzīgi. Patēvs manu māti nav ieredzējis un sitis par katru nieku, septiņu gadu vecumā viņa jau atdota pie attāliem radiem, kur vasaru vajadzējis iet ganos un pa ziemu — skolā. Dzīvojusi un izaugusi kā bārenīte svešos ļaudīs, bez tēva un mātes glāsta.
Pēc iesvētīšanas viņa atgriezusies ģimenē, un visi aizbraukuši uz Balviem, jo tur viņas vecākais brālis Rūdolfs bijis jau labi iekārtojies uz dzīvi un apsolījis iekārtot ari māti. Rūdolfs teicis:
— Es, māsiņ, tevi iekārtošu šeit labi, un tu būsi turīgāka meita Balvos! Māte toreiz nav sapratusi, ko Rūdolfs, to teikdams, domājis... Viņai Balvos nepaticis, un, nevienam neko neteikdama, viņa no turienes aizbraukusi. Ilgus gadus tuviniekiem nav rakstījusi, jo viņai klājies ļoti grūti un bijis kauns par neizdevušos dzīvi, ko pati izvēlējusies.
Kad kopā ar manu tēvu trīsdesmit ceturtā gada vasarā viņa beidzot aizbraukusi uz Balviem, lai iepazīstinātu savus radus ar vīru, Rūdolfs viņai atdevis veselu paku naudas, teikdams:
— Še nu, Evelīne, tava dala! To mūsu tēvs pēc savas nāves bija atstājis tev mantojumā, līdz tu nāktu pilngadīga. Bet tu aizskrēji pasaulē laimi meklēt, pat ardievas nepateikuši...
Māte izņēma no galda atvilktnes tālākā stūra avīzē satītu paciņu. Attinusi to, rādīja saviem bērniem veselu čupu veco cara laika "katrīņu":
— Redziet, bērni, cik es kādreiz varēju būt bagāta! Bet es jaunība nezināju, ka mans mīļais tēvs ir atstājis man tādu naudu.
Jā, kādreiz tā bija liela nauda. Par to varēja nopirkt lauku mājas, un nauda vēl paliktu pāri, bet tagad tie bija nekur nederīgi papīri. Bet vienalga — kaut nederīgus, māte glabāja tos par piemiņu un rādīja vienai otrai draudzenei, it kā lielīdamās — cik viņa kādreiz bijusi bagāta meita!
Septiņpadsmitā gada vasarā, māte no Balviem aizbraukusi uz Alūksni, bet tur nav nodzīvojusi ilgi un aizbraukusi uz Api, taču Apē nav atradusi darbu un tā braukusi tālāk uz Valku. Tur laimējies uzreiz dabūt oficiantes vietu kādā nelielā ēdnīcā. Tā gan vairāk līdzinājusies krogam, ne ēdnīcai. Cauru dienu, līdz vēlam vakaram tur apgrozījās dažādi cilvēki, bet visvairāk pa vakariem sanāca latviešu strēlnieki. Tie bariņos sēdēja pie galdiem, dzēra, dziedāja, spēlēja kārtis uz naudu un ķircinājās ar skuķiem, kuras tajā laikā Valkā bija saradušās no malu malām un vakaros nāca uz ēdnīcu izklaidēties. Tās bija vairākumā bēgļu meitenes no Kurzemes. Daudzas bēgļu ģimenes, kas atradās Valkā, nevarēja izšķirties, ko darīt. Braukt projām uz Krieviju, pretim nezināmam liktenim... Jo ziņas par ļoti grūto bēgļu stāvokli bija no Krievijas atnākušas arī uz Latviju. Tamdēļ uz turieni neviens bēglis vairs negribēja doties.
Tā nu Valkā, tajā cilvēku drūzmā, māte iepazinusies ar manu tēvu. Viņš gandrīz katru vakaru bijis redzams ēdnīcā kopā ar saviem draugiem — strēlniekiem. Viņš bijis diezgan iznesīgs un naudīgs, sācis māti pierunāt, ka šeit, Valkā, šajā cilvēku jezgā viņai neesot īstā vieta:
— Apprecēsimies, un es tevi aizvedīšu uz Rūjienu, tur ir tāds mierīgs nostūris. Pilsētas nomalē man ir māja un dārzs, tur tu varēsi dzīvot un gaidīt mani pārnākam no kara. Cik ilgi tad tas var vilkties — līdz pavasarim tam jābeidzas!
— Es Kārlim noticēju, — stāstīja māte, — 1918.gadā ap Ziemassvētkiem sarakstījāmies un janvāra sākumā ar mazo vilcienu braucām abi uz Rūjienu. Laiks bija šausmīgi auksts; kad iebraucām Rūjienā, biju galīgi pārsalusi. Kārlis aizveda gan mani pilsētiņas nomalē, it kā klusā nostūri, bet māja, pie kuras bijām atnākuši, izskatījās drausmīga. Kad viņš atvēra — bez pieklauvēšanas — sava "nama" durvis, pretī gāzās balts tvaika mākonis, neko nevarēju redzēt, tikai kāda balss caur miglu sauca: — Nāc iekšā un taisi durvis ciet!

Kad aizvēra durvis, miglas tvaiki nozuda, un acis sāka aprast tumšajā telpā. Pie plīts stāvēja pamaza auguma, sīka sieviņa un izbrīnījusies skatījās Kārlī — savā grūti pazīstamā dēlā — karavīrā. Viņa bija pārsteigta par dēla pēkšņo ierašanos kopā ar svešu sievieti, kuru Kārlis mātei stādīja priekšā kā savu sievu. Istaba bija zemiem, melniem, dūmiem nokvēpušiem griestiem, tādām pašām melnām sienām, ar ķieģeļu grīdu, nelielu lodziņu, kas bija aizsalis ar biezu ledu. Vienā istabas kaktā plīts, gar sienām dažas gultas, un pie aizsalušā loga neliels
galdiņš. Tā bija visa mana vīra un vīramātes bagātība.
— Jau no pirmajam dienām, kad ierados Rūjiena, līdz pat pavasarim, te gāja kā pa elli, — stāstīja māte.
— Pilsētā nepārtraukti mainījās saimnieki: te sarkanie, te baltie, un neviens nevarēja pateikt, kad viss šis ļembasts beigsies. Bija arī dienas, kad pilsētā neredzēja nevienu, ne sarkano, ne balto — tad ielās bija klusums un miers.
Februāra beigās, kad igauņu karapulki nāca uz Rūjienu, tie ar lielgabaliem sāka apšaudīt pilsētas nomali. Daži lādiņi krita arī mūsu mājas dārzā, bet pašai mājai netrāpīja — tad tas vīra un vīramātes nams uzreiz sabruktu! Pašā pilsētā nekādas kaujas nenotika, tikai drusku pašaudījās, un tas arī viss. Vīri bija aizklīduši pasaulē kur kurais. Sievas palikušas mājās ar maziem bērniem — bez apgādnieka, bez maizes kumosa. Visapkārt plosās karš, darbu
nekur nevar dabūt — vārdu sakot: dzīvo, kā proti.
Man laimējās pavasarī dabūt darbu pie saimnieka, netāli no pilsētas — tepat Ķoņos. Alga jau netika līgta, ko saimnieks iedeva, ar to bija jāsamierinās. Par nostrādāto nedēļu saimnieks iedeva kukulīti maizes un gabaliņu gaļas — tas bija viss! Ja nebiji ar mieru, varēji dzīvot mājās neēdis. Saimnieki bija kļuvuši šausmīgi skopi un taupīgi, — vai pēdējie nabagi?
Latvijā plosījās bads, un Rūjiena nebija izņēmums. Cik ilgi vēl vilksies karš, kā un kad tas beigsies un kas uzvarēs — to neviens nezināja. Saimnieki savas saimniecības galīgi nolaida: algotņus neturēja, zemi atstāja atmatā, sēkla — kuram tā vēl bija atlikusi paslēpta no sarkanajiem rekvizētājiem, bija zelta vērta, un tāpēc lieki zemē kaisīta netika, tā teikt —tikai pašu vajadzībām. Baidījās, kā neatgriežas sarkanie un neatņem visu līdz pēdējam graudam. Es gāju un strādāju gandrīz par velti, lai būtu vismaz paēdusi pati un sestdienas vakaros kaut ko atnestu ari vīramātei. Par to varēju būt laimīga, ka saimnieki ņēma mani pretī gandrīz aiz
žēlastības. Mani šeit neviens nepazina — zināja tikai to, ka esmu latviešu strēlnieka sieva. Un, kad man vaicāja: — Kādā frontē jūsu vīrs cīnās? — es neziņā atbildēju: — Kur tad citur, kā tepat Latgales frontē! — Tas ir labi! Tad jau jūsu vīrs izcīnīs latviešu tautai brīvību.
Toreiz patiešām nezināju, kurā pasaules malā Kārlis ir aizdauzījies. Bet tās sievas, kuras pilsētā pazina un par kurām zināja, ka viņu vīri sapinušies ar lieliniekiem, tās darbu nedabūja gandrīz nekur. Kad man septembri piedzima dēls, kuru nosaucu tēva vārdā par Kārli, no mājas nekur vairs nevarēju aiziet. Cik vīramāte sagādāja ēdamo, ar to bija jāiztiek. Nāca virsū barga ziema, nebija malkas. Vecā māte gāja uz Mauča ganību krūmiem, cirta zaļus alkšņus un kādu pusversti uz muguras stiepa mājās, lai vismaz kaut kas būtu, ko bāzt plītī. Zaļi, sasaluši alkšņi, kamēr tie nav sakarsuši, nedeg. Tie čūkst, pīkst un sūt, bet siltuma nekāda. Salām un smakām dūmos līdz pat pavasarim.
Maijā aizgāju atkal strādāt, turpat pie Mauča, un vakaros nācu mājās pie bērna. Kārlītis bija saslimis, pa naktīm negulēja, raudāja. Man pie gultas līkstī karājās bērna šūpulis. Kad to šūpoju, bērns it kā laidās miegā, bet, kad acis pašai aizvērās un roka nokrita no šūpuļa malas, bērns sāka atkal raudāt. Tā, visu nakti nomocījusies, no rīta aizgāju darbā, atstādama raudošu bērnu vīramātes ziņā. Tā tas gāja kādas dienas, un bērnam kļuva arvien sliktāk. Vienu rītu Kārlītis gulēja kluss, vienā karsonī, un es uz darbu neaizgāju. Būtu izsaukusi ārstu, bet izrādījās, ka ārsta pilsētā nav, tas kaut kur aizbraucis. Aptiekā zāļu nav, nav arī kam prasīt padomu, pilsēta un tās iedzīvotāji man bija sveši. Vīramāte neliekas ne zinis, it kā viņai gar
vedeklas nelaimi nebūtu nekādas daļas. Es sēžu uz gultas malas pie bērna šūpuļa un bezspēcībā raudu. Vakarpusē Kārlītis nomira, nodzīvojis deviņus mēnešus.
Pati uz muguras atnesu mājās zārciņu. Skudrītes kapsētā abas ar veco māti izrakām kapu. Palūdzu no Mauča zirgu, lai savu pirmo bērnu aizvestu uz kapsētu. Līdzi uz kapsētu atnāca divas kaimiņu sievas ar saviem vīriem, lai ielaistu zārciņu kapā un to aizbērtu. Kamēr biju kapsētā un aizbraucu atdot Maucim zirgu, vīramāte ar savu draugu, veco Zariņu, nokāvuši pusotra mēneša veco sivēntiņu, gandrīz visu izvārījuši un uzlikuši uz galdiņa. Kad es to ieraudzīju, uzreiz nevarēju saprast, — kur vecā māte ņēmusi sivēna gaļu? Tad man iešāvās prātā, ka tas ir mans sivēns, kuru es izlūdzos no Mauča, lai nobarotu līdz ziemai, tad mums
divatā pietiktu gaļas līdz pavasarim. Es sašutumā iesaucos:
— Māt, ko tu esi izdarījusi!?
— Ar ko tad tu cienātu bēriniekus? — viņa, it ka smaidot, atbildēja.
— Kādus bēriniekus — kur tad viņi ir!?
— Nav, nav — vēl labāk, apēdīs paši!
Aiz žēluma par bērna zaudēšanu un aiz dusmām uz vīramāti pie galda nesēdos un nevienu kumosiņu no tās sivēna gaļas mutē neiebāzu. Tā viņi divatā to manu sivēnu norija pāris dienās.
Tāds bija manas laulības dzīves sākums, kuru biju iedomājusies pavisam citādāku...
Pārnācis no kara, Kārlis līdz pus vasarai nekur nestrādāja; viņš vēl kliboja un staigāja ar spieķi. Caurām dienām viņš klumburēja pa pilsētu, satikās ar veciem, seniem draugiem, pasēdēja krogā vai kur citur, upes malā. ledzēra, ja kāds izmaksāja vai uzcienāja, jo pašam jau naudas viņam nebija, un apsprieda pasaules politiku. Politiku viņi varēja malt no dienas dienā, no rīta līdz vakaram, bez apnikuma, bet paši savu dzīvi apspriest, pārrunāt — kā dzīvot, kur strādāt — tas viņus, un arī manu vīru, nemaz neinteresēja.
Saimnieki meklēja laukstrādniekus, amatniekus un būvmeistarus. Zeme bija jāapstrādā, jāsēj vairāk labības, jātur vairāk lopu. Cilvēki bija pliki un neēduši, jo Latvijā vēl kungs bija bads. Drēbes un sevišķi pārtikas produkti bija lielā cenā. Tāpat pa šiem kara gadiem bija paputējušas dzīvojamās mājas un saimniecības ēkas. Daudzas bija nodegušas, daudzas cauru jumtu vai pavisam palikušas bez jumta. Vajadzēja meistarus — būvmaņus un jumiķus, lai visu šo karalaika postažu pielabotu un savestu kārtībā. Bet meistari un strādnieki vilcinājās — paši nezināja, ko gaidīja! Un tos, kuri aizgāja strādāt pie saimniekiem, tos šie gudrie slaisti nosauca par durakiem un ķertiem, kas skrienot pie budžiem strādāt par pusvelti. Tagad esot īstais laiks vēl pagaidīt un uzdzīt saimniekiem riktīgas cenas!
— Tev, Kārli, gan ir labi, tev sieva pagaidām nopelna maizi, bet, kad sievai sarādīsies bērni, tad tev būs jāsāk domāt, kā viņus uzturēt! — Kārlis par šo pārmetumu un padomu, ko izteica viņa draugi, tikai pasmaidīja un neteica neko.
Beidzot vasaras otrā pusē vīrs pakāra spieķi pie sienas un sāka gatavoties savam jumiķa darbam. Šo amatu viņš bija iemācījies pusaudža gados, strādādams par palīgu, šindeļu un skaidu pienesēju, pie kāda jumiķa. Ātri apguvis amatu, viņš jau pirms kara sāka strādāt patstāvīgi un drīz vien ar savu kārtīgo darbu un ātro strādāšanu ieguva pilsētā un apkārtējos pagastos labu atzinību. Daudzi saimnieki un pilsētas mājiņu īpašnieki, kuriem bija cauri jumti vai jaunceltās ēkas galīgi bez jumta, brauca un nāca meklēt Kārli, kaut gan Rūjienā bija arī citi jumiķi. Darbs vīram būtu nodrošināts cauru gadu, ja vien viņš varētu rudens slapjdraņķī, ziemas salā vai pavasara šķīdonī sēdēt uz jumta, bet tad sala rokas, un ar cimdiem šo darbu nevarēja darīt. Vēlā rudenī, kad sāka salt, Kārlis darbu pārtrauca un visu ziemu tikpat kā nekur nestrādāja. Dauzījās apkārt pa pilsētu, sita līdz vēlai naktij trumpas un gaidīja pavasari.
1922.gada februārī man piedzima atkal dēls, ko nokristīju par Zigfrīdu. Nākošā— 1923.gada augustā man jau bija piedzimusi meita, kurai ieliku vārdu Dzidra.
Vīrs gan pa vasaru strādāja, bet bija palaidies dzeršanā, ko nopelnīja, to gandrīz visu nodzēra. Es pati ar diviem maziem bērniem arī nekur nevarēju iet strādāt, dzīvoju, kā saka, no vīra un vīramātes žēlastības. Kārlis nekad, darbu pabeidzis un naudu atnesis mājās, to neatdeva sievas ziņā — tērēšanai ģimenes vajadzībām. Cik rubļu vai kapeiku viņš atmeta, ar tik man bija jāsamierinās. Nekad nezināju, cik viņš nopelnījis un cik viņam rubļu makā. (Līdz 1923.gadam Latvijā naudu rēķināja rubļos un kapeikās, bet ar 1923.gadu nāca Latvijas Republikas nauda — lati un santīmi.)
1925.gada oktobra sākumā Dzidriņa saslima ar garo klepu. Nebija naudas, par ko varētu izsaukt ārstu, kas izrakstītu kādas zāles, kaut gan ārsti neko daudz šai slimībai nevarēja darīt; pilsētā daudzi bērni mira ar to. Tā Dzidriņa pāris dienas mocījās, līdz, cīnoties pēc elpas, krampjos nomira. Dzidriņa bija divus gadus un vienu mēnesi veca. Tā es jau otru bērnu aizvedu uz Skudrītes kapsētu un apglabāju blakus pirmajam dēlam Kārlim.
1926.gada 26.jūlijā, tieši Annas dienā, man atkal piedzima meita. Vajadzēja jau viņu saukt par Annu, bet to vārdu uzskatīja par vecmodīgu, tāpēc nosaucu par Zigrīdu.
1927.gada pavasarī bija svarīgi notikumi valstī un arī mūsu ģimenē. Četrpadsmitajā martā nomira Latvijas valsts prezidents Čakste, un viņa vietā nāca Zemgals. Visi nu gaidīja, ko labu atnesīs strādniekiem jaunā valdība, bet īstenībā nekādas pārmaiņas valsts iekšējā dzīvē nenotika. Kā bija, tā palika viss pa vecam. Bet šajā paša gada — sešpadsmitajā septembrī, pasaule nāca matēs ceturtais bērns un trešais dēls. Tas biju es.
Māja, kurā es divdesmit septītajā gadā piedzimu, piederēja kādai baptistu draudzes sludinātājai, gadus četrdesmit vecai jaunkundzei — Jūbārdienei. Mājā bija četras diezgan palielas, gaišas istabas, kurās varēja iekļūt no koridora, kas bija ierīkots mājai pa vidu — no viena gala līdz otram — kā kopīgs ķēķis ar ķieģeļu grīdu un pie katras istabas durvīm piebūvētu, nelielu plīti ar cepeškrāsni. Vienu istabu apdzīvoja pati saimniece. Viņas istabas durvīm tieši pretī bija durvis uz mūsu istabu. Mums blakus atradās pati lielākā istaba, kas tobrīd stāvēja tukša, ja neskaita pagaro leti, pie sienām pierīkotos plauktus un telpas stūros, pie žurku izgrauztiem caurumiem, vecus slazdus. Tā kādreiz bijusi veikala telpa, un žurkām
labs miteklis! Šeit visiem, it sevišķi, kad bija mājas saimniece, bija jābūt klusiem, pieklājīgiem
un dievbijīgiem.
Man bija jau trīs gadi, un es atceros, kā Jūbārdiene rīkoja savā istabiņā dievkalpojumus, kuros piedalījās arī mūsu māte. Tik mazus bērnus kā mani ar māsu tur iekšā nelaida, un mēs tikai aiz durvīm klausījāmies, kā saimniece spēlēja ērģelītes un visi dziedāja līdzi:
Mazas lāses sakrāj lielus ūdeņus,
Smilšu graudi uznes augstus kalnājus.
Mazi grēku darbi nāk ar steigšanu,
Aizved mies' un garu uz samaitāšanu..
Es tiešām nezinu, kāpēc mani vecāki aizgāja no Jūbārdienes mājas uz Zandersona māla būdu? Droši vien padārgās mītnes dēļ. Tā jau vispār nebija nekāda māja, kur mani vecāki iekrāmējas trīsdesmitajā gadā. Zandersons to bija uzcēlis kūtsgalā no dēļiem un apmetis ar māliem. Vasaru tur kaut kā vēl varēja dzīvot, bet ziemā nebija iespējams. Taču mani vecāki dzīvoja... Bet varbūt no svara bija arī tas, ka Zandersonu Ermanis ar manu tēvu bija diezgan labos draugos. Ne jau kā pudeļu brāļi, viņus saistīja kaut kas cits. Ermanim stāvēja mājās dažādi šaujamie ieroči: medību bises, mauzeri un mazkalibra plinte, ar ko viņš savā ābeļdārzā šāva vārnas, žagatas un lustes pēc uzdeva pa spārniem arī kādam zvirbulim. Tas viss jau bija sīkums! Tēvs ar Ermani diezgan bieži, apbruņojušies ar mauzeriem, klīda pa piepilsētas mežiem kā malu mednieki, šad tad atnesdami mājās kādu stirnu bučiņu. Un Ermanis draugam par dažiem latiem mēnesī izīrēja savu māla būdu, kur dzīvot bija bīstami pat vasarā...

1931.gada aprīlī mātei piedzima sestais bērns, ko nosauca par Ēriku. Ēriks bija dūšīgs puisēns ar gariem, dzelteniem matiem. Trīsdesmit pirmā gada ziema bija ļoti auksta. Istabā, kurā mēs dzīvojām, sienas no rītiem bija nosarmojušas baltas, un ūdens spainī pie durvīm uz beņķīša
pārklājies ar ledus kārtu. Kad sakurināja plīti, ūdens no sienām tecēja uz grīdas. Nekad nevarēja to būdu piekurināt tik siltu, lai justos mājīgi. Kad atnāca pavasaris, nokusa sniegs un dienā saule iespīdēja pa nelielo logu istabā, kļuva silti un mājīgi. Likās, ka ziemas briesmas ir garām — bērni nav ne nosaluši, ne slimojuši. Bet tā slimība ienāca mūsu istabā taisni pavasarī. Marta beigās Ēriks saslima ar plaušu karsoni. Naudas šajā gadalaikā maniem vecākiem nebija, tādēļ ārstu nesauca, jo nebija, ko maksāt. Māte sēdēja pie karsonī guļošā bērna gultiņas, raudāja, lūdza Dievu un paļāvās uz viņa žēlastību.
Tovakar nevarēju aizmigt, jo nojautu, ka ar mazo brālīti nav labi. Māte bieži cēlās no gultas un, aizdegusi petrolejas lampiņu, pārliekusies par Ērika gultiņu, klausījās karsonī gulošā bērna straujā elpošanā. Uz rīta pusi dzirdēju, ka māte šņukstēdama saka tēvam: — Ērikiņš vairs neelpo. — Tēvs neteica neviena vārda. Piecēlās gultā sēdus, kājas nolaida uz stirnādas paklāja un skatījās uz durvju pusi, it kā gribētu ieraudzīt, kā pa tām aiziet mazā bērna dvēselīte, kura bija ienākusi šajā istabā pirms vienpadsmit mēnešiem.
Bēru dienā istabā uz galda uzlikts balts zārciņš un pret to piesliets balts koka krustiņš. Zārciņā gulēja man it kā svešs, nepazīstams, mazs, bāls puisītis ar gariem, dzelteniem matiņiem, mazās, baltās rociņas uz krūtīm salicis. Māte, nometusies ceļos pie zārciņa, salikusi rokas lūgšanā, raudāja, it kā piedošanu lūgdama, ka nav pratusi nosargāt mazā bērna dzīvībiņu. Mēs, trīs bērni, stāvējām galda galā un raudājām mātei līdzi. Tēvs staigāja pa nelielo istabiņu un ar delnu slaucīja acis. Kad sanāca daži bērinieki, māte pirms zārciņa aizvēršanas ar šķērēm nogrieza savam mirušajam bērnam dzeltenu matu šķipsnu un ilgus gadus
pēc tam glabāja to sērkociņu kastītē. Par mātes neapdomību, tēva nolaidību un lēta dzīvokļa tīkošanu bija dārgi samaksāts... Un Skudrītes kapsētā pie diviem baltiem koka krustiņiem iesprauda klāt vēl trešo.
******************

Tajā pašā laikā Rūjienā ieradās jauns, stalts cilvēks, pilns dzīves enerģijas un gatavs uz visādām izdarībām, šis cilvēks bija tikko beidzis teoloģijas fakultāti, un baznīcu valde bija nolēmusi viņu nosūtīt uz Rūjienu par mācītāju un ticības mācības skolotāju, lai glābtu rūjieniešus un viņu bērnus no pagānisma purva. Kad šis enerģiskais mācītājs Roberts Slokenbergs ieradās Rūjienā un uzzināja, ka skolā nenotiek ticības mācības stundas, jo nav ticības mācības skolotāja, viņš galīgi sašuta un nolēma tūlīt ņemt lietu savās rokās. Nākošā dienā viņš steidzās uz skolu, lai ar skolas pārzini Bauni saskaņotu ticības mācības stundas, bet tur atdūrās kā pret mūra sienu. Skolas pārzinis Baunis paziņoja Slokenbergam, ka viņa vadītajā skolā ticības mācības stundas nenotiks, jo viņš tās esot atcēlis. Un mācītājam pa skolu neesot ko mētāties, viņš varot savus dievvārdus sludināt baznīcā no kanceles.
Slokenbergs, pārskaities par tādu nelaipnu uzņemšanu un padzīšanu no
skolas, aizejot teica skolas pārzinim:
— Jūs, Bauņa kungs, esat aizgājis par daudz tālu! Jūs vēl pieminēsiet šo dienu un mācītāju Slokenbergu! Uz redzēšanos, Bauņa kungs!
Un Slokenbergs sāka rīkoties... Slokenbergam nebija mazāk enerģijas kā Baunim, varbūt pat vēl vairāk, jo viņu atbalstīja Rūjienas un Valmieras vadība. Dabūjis atļauju no Rūjienas un
Valmieras apriņķa valdes, Slokenbergs nodibināja savu privātu baznīcas skolu. Un drīz vien apvienoja abas pamatskolas, tā atstumjot Bauni pie malas. Uz Rīgu pie izglītības ministra sūdzēties par Slokenberga patvarībām devās neliela skolotāju delegācija, ko vadīja pats Baunis. Kad uz Rūjienu atbrauca izglītības ministrs Ziemelis pārbaudīt sūdzību, Slokenbergs viņu sagaidīja ar skolēnu sagatavotām, teatrālām apsveikuma runām. Tāda sagaidīšana ministram sagādāja prieku, un viņš neatrada neko tādu, ko Slokenbergs būtu darījis nelikumīgi. Un viss gāja tālāk, kā Slokenbergs vēlējās.
Kad izglītības ministra amatā nāca Atis Ķēniņš, viņš arī brauca uz Rūjienu skatīties, kas tur īstenībā notiek... Ķēniņš mīlēja dzejot, bet viņa dzeju maz publicēja, neviens to nelasīja, un tā nebija populāra tautā. Slokenbergs, zinādams ministra vājo vietu, saviem skolēniem lika iekalt galvās dažus Ķēniņa dzejoļus un sagaidīja autoru ar viņa vārsmām:
Lieli ceļi aizdunēja,
Aizkūpēja putekļaini.

Apņem mani tēvu druvas,
Sirmi bērzi zemskaraini,
Kur es jaunās dienās gājis,
Kluss kā vanags lidinājis.

Eju klusu meža ceļu,
Skuju takas līkumotas,
Siltas saules pielijušas,
Karstu sveķu piesmaržotas.
Tīk man atkal staigāt vienam
Vidū slaidu priežu sienām.

Tīk man atkal sīkos ziedos,-
Mīkstā sūnā mīļi vērties,
Dzintarbrūnā meža strautā
Skatiem dzert un neatdzerties.
Re, ir ķirzaciņa kūvē,

Tālē mežā ganiņš ūvē!
Aizdunēja lieli ceļi,
Aizkūpēja putekļaini,
Apņem mani mežs un druvas,
Sirmi bērzi zemskaraini,
Kur es jaunās dienās gājis,
Kluss kā vanags lidinājis.

Ķēniņš aiz prieka gandrīz apraudājās, aiz sajūsmas nosauca Slokenberga skolu par gaismas torni tumsības purvā un piešķīra Slokenbergam vairāk nekā trīsdesmit tūkstošus latu skolas pārbūvei un citiem kultūras pasākumiem. Tā beidzās visu sūdzību izskatīšana pret Slokenbergu. Slokenbergs, ticis pie tādas naudas, pārvērta pilsētas pamatskolu un skolas
dārzu līdz nepazīšanai. Bet Slokenbergs jau nebūtu Slokenbergs, ja aizmirstu arī pats sevi. Drīz vien viņš brauca ar vieglo automašīnu — kaut gan ar paceļamu un nolaižamu brezenta jumtu, bet tomēr ar mašīnu, kas tajā laika bija reta un dārga manta.
Kad Slokenbergam bija labs garastāvoklis, viņš ar savu automašīnu piebrauca pie skolas vārtiem (jo skolas telpās pa vasaru bija ierīkots bērnudārzs, ziemu bērnudārza Rūjienā nebija), sasēdināja pilnu mašīnu ar bērniem un izvizināja visus līdz Kalnakrogam un atpakaļ. Ziemā Slokenbergs ar saviem svētdienas skolēniem un jaunām skolotājām (kuras vēlējās) rīkoja ekskursijas. Tādā svētdienā salasījās visi pie mācītāja mājas Upes ielā ar ragutiņām. Slokenbergs piebrauca savu automašīnu no mājas pagalma pie vārtiem, sakabināja visas
ragutiņas trijās rindās mašīnas aizmugurē, lai nebūtu tik gara aste, un tad visa raibā, trokšņainā karavāna laida ārā no pilsētas uz Valmieras ceļu — tas bija platāks un līdzenāks.
Slokenbergs rīkoja saviem skolēniem tādas izpriecas, ka viņiem ir ko atcerēties visu mūžu!
Sākoties jaunam mācību gadam, Slokenbergs paziņoja Baunim un vēl dažiem skolotājiem, Bauņa aizstāvjiem:
— Skolā visas skolotāju vietas aizņemtas, un manis vadītajā skola jums vietu nav!
Tā bija pļauka Baunim sejā par to, ka viņš padzina toreiz Slokenbergu no skolas un aizliedza ticības mācības stundas. Slokenbergs bija guvis gandarījumu. Netiekot vairs pie skolotāja vietas pat pagasta skolā, Baunim nekas cits neatlika kā atgriezties savās lauku mājās Naukšēnu pusē, nodarboties ar zemkopību un atcerēties to dienu, kad viņš pirmoreiz tikās ar Slokenbergu.
*******************
Pēc Ērika paglabāšanas bija pagājuši kādi divi mēneši. Bija iestājies silts, vasarīga laiks. Tēvs pirmdienas rītā bija aizgājis darbā uz visu nedēļu, Zigfrīds bija savās ganu gaitās, un vecāmāte staigāja apkārt pa saimnieku lauku mājām pelnīdamās — plucinādama spalvas pēļiem un spilveniem. Tajā laikā, kad visi bija prom no mājas, vienu rītu māte no gultas augšā necēlās — teica, ka reibstot galva un pati degot kā ugunī.
Netālu no Zandersona mājas, pāri ielai dzīvoja Plīkšu ģimene. Viņiem bija trīs meitas — apmēram mūsu gados. Mēs ar Plīkšu meitenēm bijām sadraudzējušies un diezgan bieži gājām pie viņām spēlēties, jo viņām bija dažādas mantiņas, ko viņu tēvs pats bija izgatavojis, bet mums nebija nekā. Mūsu māte ar Plīkšeni satiekoties allaž parunājās — kā labi katrai iet šajā dzīvē? Plīkšene nestrādāja tāpat kā mūsu māte, toties viņas vīrs strādāja visādus darbus ziemu un vasaru un pa krogiem nestaigāja. Viņu ģimene bija daudz labāk iztikusi nekā mēs. Tajā diena, kad mūsu māte palika gulta guļot, spēlējāmies Plīkšu pagalma. Plīkšene, pienākusi mums klāt, apjautājās:
— Ko tad dara jūsu māte, ka viņas neredz?
— Guļ!
— Vai tad viņa slima, vai, ka dienas laika guļ?
— No rīta teica, ka reibstot galva, — mēs jau īsti nezinām, kas viņai vainas, — Plīkšenei paskaidroja māsa.
Plīkšene brīdi kaut ko pārdomāja, tad teica:
— lesim paskatīties, kas īsti jūsu mammai kaiš!
Kad iegājām istabā, māte, ieraudzījusi Plīkšeni, tūlīt sāka žēlabainā balsī stāstīt, ka viņa mirs. Vai Plīkšene nebūtu tik laba un neataicinātu mācītāju, lai viņai pasniedz svēto vakarēdienu un nokristī abus bērnus, kuri paliks bāreņi.
Plīkšene stāvēja istabas vidū kā apstulbusi no tādas mātes valodas, nezinādama, ko darīt — skriet pie mācītāja vai ārsta? Piegājusi pie gultas, viņa pielika roku mātes pierei un izbijusies iesaucās:
— Tev, mīļa, ir liela temperatūra! Tev vajag izsaukt ārstu!
— Ar ko, dārgā, es saukšu ārstu — man nav naudas! Un tēvs būs mājas tikai sestdienas vakarā. Ataicini to pašu mācītāju!
— To naudas lietu nokārtosim vēlāk!
Kad Plīkšene bija aizgājusi, pēc minūtēm piecpadsmit, divdesmit istabā ienāca dakteris Straube, kas dzīvoja turpat Aspazijas ielā pie dzelzceļa. Viņš izklausīja māti un atzina, ka tai ir plaušu karsonis. Devis iedzert kaut kādas zāles, viņš atstāja zāļu pudelīti uz galda un mātei pateica: — Dzeriet tās pa desmit pilieniem trīs reizes diena!

Pēc ārsta aiziešanas māte saprata, ka Plīkšene visu ir nokārtojusi. Drīz vien istabā atkal ienāca Plīkšene, atvezdama sev līdzi staltu, pajaunu cilvēku ar iegarenu, gaišu seju un tumšiem, kastaņbrūniem matiem. Tas bija mācītājs Slokenbergs. Pēc sirsnīgas sasveicināšanās, padevis roku bērniem, viņš piegāja pie mātes gultas, noskaitīja klusu lūgšanu un jautāja: — Ka tad slimniecei klājas?
Māte asarainām acīm sāka dziedāt atkal savu veco dziesmu par miršanu un nekristītiem bērniem, kas palikšot bāreņi. Mācītājs viņu mierināja, teikdams, ka viņa nodzīvošot ilgu, garu mūžu un par miršanu nevarot būt ne runas. Ja viņa vēloties, viņš varot pasniegt svēto vakarēdienu un nokristīt arī bērnus. (Slokenbergam bija taisnība, ka māte nodzīvos ilgu, garu mūžu. Viņa nomira deviņdesmit pirmajā mūža gadā.)
Pasniedzis mātei svēto vakarēdienu, Slokenbergs sāka gatavoties bērnu kristīšanai. Plīkšene ielēja pāris krūzītes remdena ūdens māla bļodā un nolika to uz galda. Māsa no veļas lādes izņēma tīru linu dvieli un nolika ūdens bļodai blakus. Kad tas bija sagatavots, izrādījās, ka nav klāt ne krusttēvu, ne krustmāšu, ko mācītājs varētu ierakstīt kristību zīmē. Māsai māte nosauca Ķauķa Rihardu par krusttēvu un viņa sievu Emmu par krustmāti. Bet man nebija ne krusttēva, ne krustmātes, ko māte varētu nosaukt. Plīkšene, redzēdama šo neērto stāvokli,
paskatījās uz Slokenbergu un teica: — Nu, labi, es tam puikam būšu par krustmāti, bet kur lai ņem krusttēvu? Slokenbergs, it ka sapratis Pfīkšenes mājienu, pasmīnēja, paskatījās uz mani
un noprasīja: — Tu gribi mani par krusttēvu? Un vai tu gribēsi mācīties par mācītāju?
Es, skatīdamies mācītājam acīs, skaidri teicu: — Jā!
— Tas man patīk! — un viņš ierakstīja savu vārdu krusttēvos.
Kad bijām nokristīti, Plīkšene ar Slokenbergu, apskatīdami mūsu istabu, klusi sarunājās. Tad Slokenbergs teica mātei:
— Kundze, es aizvedīšu jūsu bērnus uz bērnudārzu. Tur viņi būs paēduši un kārtīgi apkopti. Par to jums pagaidām nebūs jāmaksā neviens santīms. — Dariet, ka zināt, mācītajā kungs! — vienaldzīgi noteica māte.
Pirmo vasaru mums bērnudārzs patiešām bija par brīvu, bet nākošo vasaru vecākiem bija nedaudz jāmaksā par māsu. Mēs nogājām bērnudārzā tikai divas vasaras.
1933.gada jūlijā, kad bijām ar māsu atnākuši pievakarē no bērnudārza, kāda paveca tante nelaida mūs iekšā, teikdama, lai padzīvojam vēl brīdi pa āru. Kad vēlāk iegājām istabā, redzējām, ka māte guļ gultā un viņai blakus nolikts mazs vīstoklis. Tas bija mātes septītais bērns un mums jauns brālītis.
***************
Tajos gados visā Latvijā un arī Rūjienā bija saradušies daudzi klejojoši un vietējie baptistu draudzes sludinātāji. Ko tikai tie nedarīja, lai sajauktu cilvēkiem prātus, stāstīdami par kādu tur pastardienu, kad zemei ies pāri Dieva sods un visi sadegs zilās ugunīs! Vienīgais glābiņš esot braukšana pāri okeānam uz kādu svētu zemi, kur Dieva sods kristīgos cilvēkus neskaršot. Un atradās diezgan daudz lētticīgu muļķu,' kas visu mantu pārdeva, bet naudu un vērtslietas atdeva it kā glabāšanā antikristam un blēdim Jānim Iņķim, kas šiem cilvēciņiem iestāstīja,
ka Dievs nemīl ne mantu, ne greznību. Viņš pats uzņēmās gādību par šiem, bez graša palikušajiem cilvēkiem, lai nogādātu tos kā vergus pāri Atlantijas okeānam uz Brazīlijas mūžamežiem — plikus un nabagus.
Jānis Iņķis — Puntūža tēls ar ne visai labu slavu — figurēja Jūlija Lāča romānā Mūža meža maldi, kuru trīsdesmito gadu vidū publicēja Jaunākās Ziņās. Kad šis Iņķis un Puntūzis vienā personā padzirdēja par tādu neslavas celšanu, viņš atdrāzās uz Rīgu un pieprasīja, lai redakcija pārtrauc darba publicēšanu un viņa, svēta vīra, ķengāšanu. Kad Iņķis pārāk daudz sāka ārdīties, viņu gribēja arestēt un ieslodzīt cietumā par cilvēku musināšanu un aizmānīšanu un Brazīliju verdzībā. Iņķim nekas cits neatlika, kā bēgt atpakaļ uz savu koloniju "Vārpa", ko viņš bija izveidojis ar svēto brāļu un māsu palīdzību.
Rūjienā gan svētie cilvēki tik tālu nespēja aiziet, viņi gatavojās sagaidīt pastardienu turpat uz vietas un noīrēja pilsētā vienkāršas telpas, kurās varēja sapulcēties ap simts cilvēku, rīkoja tur savus dievkalpojumus un atvēra bērniem svētdienas skolu. (Vēlāk baptisti Rūjienā uzcēla paši savu nelielu baznīcu.) Ar vienkāršību un laipnību viņi aizrāva sev līdzi daudzas vienaldzīgas sieviņas un pat jaunas meitas, jo tām patika, ka viņi sauca cits citu par brāļiem un māsām. Un atradās lētticīgās, kas pameta luterticību, apģērba baltu kreklu un ļāva šo svēto brāļu rokām gremdēt sevi it kā svētītā ūdenī kādā klusā upes līcī. Kaut gan — kamēr jaunā māsa izģērbās, uzvilka garo, balto kreklu, svētais ūdens jau bija aiztecējis...Nezinu, kad tieši mana māte bija paspējusi pieķerties baptistu ticībai. Vai Jūbārdienes mājā, kur saimniece reizi nedēļā savā istabā noturēja sapulci, uz kuru sanāca nedaudzas sievas un kāds pavecāks "brālis", vai varbūt jau agrāk, pirms manas dzimšanas? Bet šī baptistu ticība mātē bija iesakņojusies tik dziļi, stāstīja vecāmāte, ka māte gribējusi pamest luterticību un ļaut sevi 'brāļiem" nokristīt par baptistieni. Tad vecāmāte sākusi vedeklu sunīt:
— Ka tev, Evelīn, nav kauna! Pametīsi sava tēva un matēs ticību un piesliesies kaut kādai baptistu sektai!
Tēvs, kā parasti tādās reizēs, tikai smīnējis un nav teicis neviena vārda. Baznīcā viņš negāja, visus mācītājus un sludinātājus sauca par blēžiem un dīkdieņiem. Tāpēc tēvam bija vienalga, kādu ticību viņa sieva pieņēmusi: luterāņu, baptistu, musulmaņu vai vēl kādu. Kaut gan par pāriešanu baptistu draudzē māte vairs nerunāja, tomēr viņa vēl diezgan cītīgi apmeklēja baptistu kopsapulces, uz kurām ņēma līdzi arī mani un māsu. Dievkalpojumi baptistiem notika pavisam citādāk nekā luterāņu baznīcā, uz kurieni veda mani svētdienas rītos vecāmāte. Baptistu dievkalpojumi gandrīz vienmēr notika vakaros, dziesmu meldiņi un vārdi bija pavisam citi, un Dievu viņi lūdza sevišķi sirsnīgi, cenzdamies viens otru lūgšanās pārspēt. Bet tas vēl nebija nekas! Reiz māte paņēma mani līdzi ciemos pie Dalberģu tantes, šī Dalberģu tante ar savām ārprātīgām lūgšanām pārspēja pat kaislīgākos, skolotos ticības
sludinātājus. Pie viņas nelielā istabiņā sanāca kādas desmit sievas, visas, pusmūža gados, mana māte bija tā jaunākā. No sākuma, kā jau ciemos, stāstīja viena otrai kā grēksūdzē par savu ne visai spožo dzīvi, un katra centās šīs dzīves likstas uzkraut kādam citam uz kakla. Ma-
na māte, protams, visas dzīves nelaimes un postu uzgāza kā samazgu spaini uz galvas savam vīram. Kad viņas savas nelaimes bija viena otrai izstāstījušas, Dalberģiene noteica:
— Metīsimies, māsas, ceļos un lūgsim Dievu!
Nometušās ceļos, nolikušas galvas uz lūgšanā saliktām rokām, kas bija atbalstītas pret beņķi vai krēslu, uz kā nu katra bija sēdējusi, visas sāka klausīties, kā Dalberģiene iesāk lūgšanu maigā, paklusā balsī, pakāpeniski pārejot uz nesaprotamu kunkstēšanu vai tādu kā klusu raudāšanu, kurai pievienojās, kā nu prazdamas, ari pārējās. Beidzot sāka visas ārprātīgi raudāt — lūgšanā saliktās rokas pacēla gaisā un asarainām acīm raudzījās griestos kā debesīs, visas kaut ko nesaprotamu vaidēja un histēriski kliedza. Man no tāda skata bija bail, es do-
māju, ka šīs tantes ir sajukušas prātā un kopā ar viņām ari mana māte. Es sāku skaļā balsī raudāt viņām līdzi un raustīt māti aiz pleca. Ar to arī bija visa šī trakā dievlūgšana beigusies. Māte piecēlās, noslaucīja šņukstēdama kabatlakatā seju sev un man, paņēma mani pie rokas, un, ardievas nepateikuši, klusēdami gājām mājās. Tā, lūk, gāja pie tiem baptistiem. Nezinātāju, pat lielu cilvēku, varēja pārbiedēt, kur nu vēl bērnu! Bet tad, kā Dieva sūtīts, Rūjiena ieradās Slokenbergs un atgrieza aizklīdušas aitas atpakaļ savās ganībās. Jau pēc Slokenberga pirmā dievkalpojuma ātri izplatījās vēsts par jaunā Rūjienas mācītāja daiļrunību un skaisti noturēto dievkalpojumu. Šī vēsts drīz vien sasniedza vistālākos pagasta nostūrus, un lauku saimnieces, kas gadiem nebija apmeklējušas baznīcu, tagad lika jūgt zirgu pedervāģos, lai brauktu uz Rūjienas baznīcu un ieskatītos jaunā, skaistā mācītāja sejā, noklausītos viņa dievkalpojumu un pierakstītos uz nākošo svētdienu pie dievgalda. Agrāk sanāca nepilns galds dievgaldnieku no vecām tantiņām, bet tagad pierakstījās tik daudzi, ka sanāca trīs vai četri galdi. Glauni kungi un dāmas, lauku saimnieces un pilngadīgas jaunavas,
visi nu gribēja saņemt dievmaizīti no staltā mācītāja rokas un vīna malku no viņa pasniegtā biķera. Mana māte retāk un retāk apmeklēja baptistu sapulces un par pāriešanu to ticībā vairs negribēja ne dzirdēt. Viņa sāka cītīgi apmeklēt savu veco luterāņu baznīcu un vienreiz mēnesī gāja pie dievgalda. Tā pamazām māte atsvešinājās no savām baptistu draudzenēm un viņu ticības.
Bija pienācis 1935.gads.
Kad lielie palu ūdeņi nokrita, Rūja sāka mierīgi tecēt pa savu gultni, daba jau pieņēma vasarīgu nokrāsu, un rūjienieši gatavojās lielajai tirgus dienai. Nelielajā tirgus laukumā jau iepriekš tika celtas būdas, paviljoni un dažādas nojumes, kur tirgotājiem novietot savu preci, galdiņus un letes. Šajā dienā pilsētā sabrauca tūkstošiem cilvēku no malu malām. Tirgotāji, pircēji, zirgu mijēji, leijerkastnieki un kumēdiņu rādītāji; netrūka arī blēžu un krāpnieku. Lielās tirgus dienas uzlūkoja par svētku dienām, un rets pilsētnieks vai laucinieks šādā dienā neieradās tirgū. Jo patiešām te bija ko redzēt un dzirdēt.
Aiz letēm un galdiem stāvēja, baltos ķiteļos tērpušies, laipni tirgotāji un slavēja cits par citu vairāk savu preci, piedāvādami rūjieniešiem tādas garšīgas mantas, ko šajā pusē redzēja tikai lielās tirgus dienās, piemēram — kūpinātu mencu vai žāvētu reņģi. Rūjiena no jūras atradās diezgan tālu, un maz bija uzņēmīgu cilvēku, kas pavasarī brauca ar zirgu uz Ainažiem, lai pa grambainu, dubļainu ceļu (astoņdesmit kilometri turp un atpakaļ) pārvestu vezumu svaigu reņģu, kuras rūjienieši tūlīt ķeršus izķēra, nebija ne ko žāvēt, ne kūpināt. Bija jau viens otrs
uzņēmīgāks reņģu vecis, kas brauca ar vilcienu uz Pērnavu pie igauņiem, bet tas ceļš arī nebija izdevīgs, jo bija jāmaksā diezgan daudz par bagāžas pārvešanu, tā ka peļņa nekāda lielā nepalika. Tādēļ rūjieniešiem, kas dzīvoja tik tālu no jūras, žāvēta reņģe un menca bija rets gardums.
Bija būdas un teltis, kurās kurējās mazas čuguna krāsniņas un baltos alumīnija katlos karsējās cīsiņi vai kādas citas šķirnes uzkožamās desiņas. Bija ari lielas teltis, kurās atradās galdi un krēsli; tur varēja nogaršot nēģus, žāvētu zuti un sālītu lasi. Tajās teltīs gāja iekšā tikai turīgi saimnieki vai citi, kam bija biezāks naudas maks. Strādnieki, un arī ne visi, varēja atļauties tikai kādu kāļu žāvētu reņģu vai kādu mencu. Jo pavasaris strādniekam bija tas tukšākais un grūtākais gadalaiks. Staigāja pa tirgu arī sīktirgotāji ar kakla pakārtu kasti, piedāvādami cilvēkiem dažādus niekus:
— Kam mājās ir tarakāni vai prusaki, nopērciet šo krītu, apvelciet apkārt krāsnij vai plītij svītras un, uz garantiju — pēc pāris dienām jūsu māja būs tīra no šiem dēkaiņiem!
Tādas zāles jau derēja gandrīz visiem, kā uz laukiem, tā pilsētā, jo reta bija māja, kur šo parazītu nebija. Pārbaudīt uz vietas zaļā krīta efektu nevarēja — kur gan te, tirgū, ķersi prusakus?
Pie leijerkastēm meitas un puiši par desmit santīmiem varēja uzzināt savu nākotnes mīlestības laimi vai nelaimi, ko viņiem izvilka no kastītes balta jūrascūciņa. Dziesmu mīļotāji varēja iegādāties Ziņģu grāmatiņu vai Dziesmu vēsmu, kurā katrs sev pa prātam varēja atrast piemērotu ziņģi vai dziesmu. Iemīlējušies varēja dziedāt: "Cik jauki gan, ja divi vien mēs būtu kopā šodien, rītu, nakt' un dien'!". Vai vēl:
Ai, Grietiņ, tu daiļa meitiņ,
Tu esi mana visu mīļākā!
Ai, Grietiņ, dod mazu vietiņ'
Tu savā mīlā sirsniņā!

Bet mīla vīlušies un bēdu piemeklētie varēja raudādami dziedat:

Tumst mākoņi tālē un rozes jau vīst,
Tik atmiņu zemē man patīk vēl klīst.
Sen aizgāja mīla un laime tai līdz,
Un jaunības sapņi, tie izgaisa drīz...

Tirgus dienās dzēra gandrīz visi, protams, izņemot bērnus un godīgas meitas. Krogi bija pilni ar raibu raibo kompāniju. Iebraucamās vietās paukšķēja alus pūdeļu korķi, jo tur, ratos sasēduši, saimnieku papi slēdza līgumus ar puišiem un saimnieces ar dienestmeitām. Bet tirgus jau nebūtu tirgus, ja tajā trūktu čigānu. Tie bija sabraukuši Rūjienā no malu malām ar lielām orēm, virs kurām bija uzvilktas kulbas. Tās bija pilnas ar čigānietēm un maziem, noskrandušiem čigānēniem. Sabraukuši ores tirgus laukuma malā pie Terneju kapsētas gala, paši čigāni demonstrēja maināmos vai pārdodamos zirgus. Noskrējis ar zirgu pavadā pāris desmit metru gar ielas malu, čigāns elsdams pūzdams apstājās pret ziņkārīgo cilvēku pūli un noteica: — Nu, saimniek, tu redzēji, kas tam zirgam par soli? Tādas gaitas un sola nav pat ķeizara zirgam!
Pēc skrējiena čigāns, drusku atņēmis elpu, izvilka no bikšu kabatas kortelīti, ierāva kārtīgu šļuku, izvilka no svārku kabatas žāvētu reņģi, norāva tai galvu, nometa zemē un reņģi norija ar visu asaku. Un bija lētticīgi saimnieki, kas par lētu naudu gribēja no čigāna nopirkt vai iemainīt labu zirgu, izmaksādami vēl čigānam kārtīgas magaričas.
Lielajā pavasara tirgus dienā pilsētā sabrauca lielsaimnieki, jaunsaimnieki, rentnieki un pusgraudnieki. Līga puišus, dienestmeitas, ganus un sarunāja amatniekus dažādiem lauku un celtniecības darbiem. Puišus un meitas līga galvenokārt lielsaimnieki, reti kāds turīgāks jaunsaimnieks, bet ganu pa vasaru vajadzēja visiem, kā lielsaimniekiem, tā pusgraudniekiem, bez gana nevarēja iztikt neviens.
Saimnieki meklēja un centās salīgt kārtīgus, dūšīgus un lētākus kalpus, bet strādnieki skatījās, kā dārgāk sevi pārdot labam saimniekam, kas maksā kārtīgu algu, labi baro un nav liels izdzinējs. Pie šāda tāda skopuļa un izdzinēja, par kuru klīda nelaba slava ne tikai pašu pagastā, bet arī pilsētā, neviens latviešu laukstrādnieks negāja, tādiem bija jāsamierinās ar poļiem.
Viena daļa vecāku negribēja, ka bērni vasarā dauzās apkārt pa pilsētu bez kāda darba un palaižas slinkumā, no kā vēlāk būs grūti tikt vaļā. Citi bērni paši bija ieinteresēti iet ganos, lai pa vasaru nopelnītu naudu un nopirktu sev velosipēdu, slidas ar visiem zābakiem, rokas pulksteni un pat fotoaparātu. Katrs bērns sapņoja par tādām lietām, bet rets pie visa tā tika. Pie velosipēda gan tika diezgan daudzi gani. Daži, pat visai turīgi vecāki, skaidroja saviem bērniem ganu gaitas un lauku darbus kā praktiskās dzīves sākumu:
— Mazpilsētai visapkārt plešas lauki, pļavas un tīrumi; lai tiktu tiem pāri uz lielpilsētu apgūt augstākas skolas, vispirms tev ir jāprot noganīt lopus! Tā nu šajā lielajā tirgus dienā pa tirgu un iebraucamām vietām staigāja mātes (retāk tēvi), apklausīdamās pēc kārtīga saimnieka. Ja tāds bija atrasts, sākās abpusēja izjautāšana: — Cik liels ganāmpulks būs jāgana, vai nav nikns bullis, kādas ganības, un vai ganībās nav daudz čūsku? Tādas lietas bija jāzina vienai pusei, bet otru pusi interesēja redzēt pašu ganu, kā teikt — baidījās sivēnu maisā pirkt. Ja gana nebija klāt, sākās izjautāšana no saimnieka puses: — Cik vecs, vai nav slimīgs, vai govis ir jau ganījis un prot slaukt? Vai ir paklausīgs un nav liels palaidnis?
Kad uz visiem šiem abpusējiem jautājumiem bija saņemtas apmierinošas atbildes, varēja slēgt līgumu; saimnieks iedeva rokasnaudu, gana māte — saimniekam adresi, lai noteiktā datumā brauc ganam pakaļ.

Gana alga bija atkarīga no gana darba spējam. Bija dažāda vecuma gani un dažādas ganības, lieli un mazi ganāmpulki. Tāpat no svara bija, cik ilgu laiku gans būs saimnieka rīcībā. Mūsu māte savus bērnus ne lutināja, ne žēloja. Pie saimniekiem mums bija jādara viss, ko saimniece lika: jāgana un jāslauc lopi, jāravē sakņu dārzi, jāšķin un jākapā cūkām biešu lapas, kā arī jāmazgā netīrie trauki un jāsanes ķēķī ūdens. Smagos spaiņus cilājot, bērni sastiepa pakrūti, tā sāpēja, un reizēm bija nelaba dūša. Bet nebija neviena, kam žēloties. Un tādas mocības mums bija jāiztur piecus garus mēnešus — no piecpadsmitā maija līdz piecpadsmitam oktobrim. Tādi gani saimniekus apmierināja, un tādiem ganiem maksāja lielāku algu. Kas par to, ka mēs pavasarī pametām ātrāk skolas mācības un rudeņos vēlāk tās sākām! Mātei galvenais bija tas, lai bērni ilgāk būtu projām no mājas un rudeņos pārvestu lielāku nomu vezumu.
Vecākais brālis jau trīs vasaras bija nogājis par ganu pie viena un tā paša saimnieka — Naukšēnu pagasta Jaunciemos. Arī māsa bija nolikusi ābeci pie malas un pirmo pavasari aizbraukusi ganu gaitās. Tikai man māte vēl nemeklēja saimnieku. Man bija gan jau septiņi gadi, bet augumā biju gaužām švaks, tādēļ māte, kad aizbrauca māsa, teica tēvam:
— Lai tas knēvele vēl paaugas un pieskata pa māju brāli! Gan jau lopus vel izganīsies diezgan.
Vārdu sakot, man bija jāpaliek mājās par bērnaukli, lai mātei, kurai jau tā bija tikai trīs reizes dienā jāpabaro sivēns, tagad nebūtu jādara pat tas. Tas nu man bija par daudz! Es plijos mātei virsū, lai meklē man saimnieku.
— Labāk iešu prom par ganu, nekā te mājas auklēšu tavu bērnu. Māte it ka bija ar mieru, bet šaubīdamas noteica:
— Kas tevi, tādu knēveli, ņems? Bet pamēģināt jau var.
Māte aizgāja pie Plotnieka. Tas bija augumā tāds pamazs vīriņš, bet viņam bija lielākā iebraucamā vieta pilsētā. Viņa sētā iebrauca pa dienu desmitiem pajūgu. Plotnieks pazina manu tēvu un māti, jo tēvs te bieži bija redzams kopā ar saimniekiem, kad tie sarunāja viņu darbā un pēc tam sadzēra līkopus. Māte atkal tur skraidīja, tēvu meklēdama un Plotnieku izprašņādama. Ar Plotnieka palīdzību viens otrs saimnieks varēja tikt pie gana, puiša vai
meitas, jeb arī pie tāda amatnieka, kāds bija steidzīgi vajadzīgs. Tā arī mana māte pieteica Plotniekam, ka, ja gadās kāds saimnieks, kas meklē ganu nelielam ganāmpulkam, lai sūta pie viņas.
Maija beigās kādu pēcpusdienu pie mājas piebrauca pajūgs. Ratos sēdēja divas sievietes, viena pusmūža gados un otra jauna, kalsnu, bālu, meitenīgu seju. Māte, kā zinādama vai jau gaidīdama, iznāca viņām pretī un aicināja iekšā. No ratiem izkāpa vecākā un gāja mātei līdzi, bet jaunākā palika sēžot ratos. Pēc dažām minūtēm māte iesauca mani iekšā un stādīja svešajai sievietei priekšā.
— Te nu ir tas lielais gans! — noteica māte, kad es biju nostājies istabas vidu.
Saimniece paskatījās uz mani, brīdi, it ka vīlusies, klusēja un, pie sevis kaut ko pārdomājusi, beidzot noteica:
— Par daudz maziņš jau nu gan ir, bet tās piecas gotiņas jau varēs pieskatīt.Ganības ir klajas, pa mežu nav jāgana, un cits nekas viņam nebūs jādara. Mums gan vajadzētu lielu ganu, varētu piepalīdzēt arī šo to pie mājas, bet tādu mēs nevaram atļauties, jo neesam jau nekādi saimnieki, tikai vienkārši pusgraudnieki.
— Ak, jūs esat pusgraudnieki? — māte, kā neticēdama savām ausīm, vēl pārjautāja. — Es jau zinu un saprotu, cik pusgraudniekam plāna maizes rika. Māte tagad klusēja un laikam pārdomāja — atdot mani pie pusgraudnieka vai nedot vēl nekur? Lai dzīvo mājās un auklē mazo brāli! Es vistrakāk baidījos, ka māte nepieņem šādu lēmumu. Bet tad viņa ieminējās: — Kādu algu tad jūs varēsiet maksāt, ja viņš spēs tos lopiņus noganīt un līdz rudenim tur nodzīvot?

Sākās atkal jaunas debates, cik par manu plāno ādu varētu prasīt un cik maksāt? Ne visu saimniece spēja dot, ko māte prasīja, un man kļuva bail, ka viņas neaizbrauc un neatstāj tiešām mani te mājās par bērnaukli. Tad māte šo to atlaida, līdz beidzot abas vienojās. Līgumu nekādu neslēdza, un nekādus papīrus neparakstīja, jo neviens nevarēja zināt, vai es līdz rudenim izturēšu. Saimniece izņēma no maciņa kvartu un sniedza to man, teikdama:
— še nu tev pirmā rokasnauda!
Kamēr es domāju — ņemt vai neņemt, māte žigli pastiepa savu roku:
— Dodiet nu to man, ko tāds knēvele darīs ar naudu!
Tā nu es biju dabūjis sev saimnieci, kaut pusgraudnieci, un māte spožu kvartu. Māte žigli sasēja pauniņā man nepieciešamās drēbes, es atvadījos no mātes un mazā brāļa un, izgājis ārā, žigli ar visu pauniņu ierausos ratu aizmugurē. Ratiem zvalstoties pa grambainām ieliņām, lepni sēdēju, izslējis galvu tā, lai visi kaimiņu bērni redzētu, ka es braucu prom no mājām — savās pirmajās ganu gaitās.
Es biju aizvests uz Lodes pagasta Beikutiem, pie pašas igauņu robežas. Beikuti bija lielas lauku mājas ar skaistu dzīvojamo ēku kalna galā, stikla verandu un plašu ābeļdārzu. No dzīvojamās mājas uz ziemeļiem stāvēja labi saglabājušās saimniecības ēkas un neliela kalpu māja, visas it kā kalna nogāzē. Dienvidu pusē, kādus simts metrus no mājām, bija liels, plats grāvis, kas atdalīja divu valstu (Latvijas un Igaunijas) zemes.
Mājas saimniece un īpašniece, gadus četrdesmit veca, eleganta kundze, ar savu desmitgadīgo meitu Āriju apdzīvoja divas dienvidu gala istabas un staigāja caur skaisto stikla verandu. Vai saimniece bija atraitne vai kādu citu iemeslu dēļ palikusi bez vīra un mājas saimnieka — to es nezinu. Lielāko pusi zemes viņa izrentēja, bet pārējo izdeva pusgraudniekam. Pati turēja govi, sivēnu un dažas vistas. Tā iekārtojusi dzīvi savā mājā, Beikutu saimniece varēja dzīvot lepni.
Pirmo rītu man ļāva gulēt līdz brokastlaikam. Kad saimniece mani piecēla un es apģērbos, viņa ieveda mani ķēķī, apsēdināja uz bluķīša un tina man ap kājām kaut kādas baltas lupatas, ko viņa nosauca par autiem, un mauca tiem virsū pastalas. Pastalas bija lielas, pašai Ēvaltienei nācās grūti savilkt auklas tā, lai tās turētos man kājās. Viņa teica, ka pagaidām man būšot jāpastaigā ar šīm, kamēr uztaisīšot jaunas, "pa manai kājai".
Pastalas jau es biju redzējis, bet, kā tās apaut — man nebija ne jausmas, un arī to auklu aptīšanu ap stilbiem ilgi nevarēju iemācīties. Rīta rasā pastalas ātri izmirka, un auti — tie bruka pa kailajiem kāju stilbiem uz leju, un manas tievās bērna kājas izskatījās kā samērcētas, smagas lupatu vāles. Bet tas bija vēlāk.
Kad Ēvaltiene man beidzot bija apāvusi kājas, paēdām brokastis un gājām uz ganībām. Lopi jau bija izlaisti, un tos ganīja kāds bārdains vīrs. Kad mēs pienācām, viņš gāja mājas, bet es ar saimnieci paliku ganības. Ēvaltiene rādīja man ganību robežas un mācīja, kā jāgana lopi.
— Tajā pusē nedrīkst lopus laist, tā ir rentnieka daļa. Tajā laukā arī nedrīkst laist, tur aug maizīte, —viņa norādīja uz skaisti sazēlušu tīrumu, virs kura augstu gaisā trallināja cīruļi ka neredzamā diegā pakārti.
— Ganam vienmēr jābūt rokā vicai, tad lopi baidās, bet, ja tev stuka rokā nebūs, govis ies, kur gribēs, un tevi neklausīs. Ganam arī jāsadraudzējas ar suņiem, jo tie ir gana uzticamie palīgi.
Viņa iedeva man maizes riku un teica:
— Ja suņi tevi ir paklausījuši un atgriezuši lopus, pasauc tos pie sevis un iedod katram pa maizes kriksītim, bet tā, lai tev tās rikas pietiktu līdz pusdienas laikam.
Ēvaltiem bija divi nelieli, īsti ganu suņi — Neta un Bella, kas uzticīgi staigāja ganam līdzi un gaidīja, kad dabūs nopelnīt kādu kriksi maizes. Visu, ko Ēvaltiene stāstīja, es iegaumēju un sapratu, bet tikai vienu nekādi nevarēju saprast: kā no zāles var izaugt maize?

Ganības bija klājas, bet ne visai lielas, jo lielā puse bija atmērīta rentniekam, kam bija vairāk lopu. Izstāstījusi un izrādījušu ganību robežas, Ēvaltiene aizgāja uz māju, jo tuvojās pusdienas laiks. Es paliku ganībās viens ar diviem suņiem, sešām govīm un nedaudzām aitām. Lopi mierīgi ēda, saule sildīja, un es varēju skraidīt, vārtīties pa zāli un priecāties par dabas skaistumu, jo nebija jāklausās mazā brāļa činkstēšanā, ja tam nebija kaut kas pa prātam, un mātes saucienos:
— Ko tu tam bērnam atkal esi izdarījis, ka viņš raud!?
Tagad es biju brīvs no visām tām mocībām, un ganu gaitas pirmajā diena nelikās nemaz tik grūtas, kā cilvēki to skandināja.
Nākamajā rītā mani uzcēla no vissaldākā miega, kad Ēvaltiene bija izslaukusi govis un saulīte tikko pakāpusies virs patālā meža tumšajām egļu galotnēm. Kaut kā uzvilku īsās bikšeles un blūzi, Ēvaltiene mani aiz rokas ieveda ķēķī, iedeva ar sviestu un biezpienu apsmērētu maizes šķēli un skubināja ēst, jo tas aizdzenot miegu. Kamēr es negribīgi, ar aizvērtām acīm kodu maizes šķēli, Ēvaltiene āva man kājās pastalas, pēc tam iedeva vecus sava dēla svārkus, jo no rīta esot vēss, un gājām laist lopus ganībās. Rīts patiešām bija vēss. Nekad vēl savā dzīvē tik
agri nebiju ne celts, ne pats piecēlies, tādēļ nevarēju zināt: vai visi ganu rīti būs tik auksti? Rasā drīz vien izmirka pastalas un auti. Garie svārki, kas man bija gandrīz līdz zemei, kļuva slapji un ejot, nepatīkami plakšķēdami, sitās pret kailajiem stilbiem kā aukstas, slapjas lupatas. Man sala kājas, un bija auksti arī pašam. Es nezināju, ko darīt, un staigāju pa auksto rasu govīm līdzi raudādams. No sākuma, pašam nemanot, ganos raudāt iznāca diezgan bieži, jo ganam patiešām bija grūta dzīve, nevis tāda, kādu es to biju iedomājies pirmajā dienā, kad man ļāva izgulēties līdz brokastlaikam. Visnepatīkamākā bija agrā celšanās, vēsie, rasotie rīti, lietainās dienas un garlaicība, ilgas pēc mājām un mātes. Viss šis nepatīkamais ganam bija jānes sirdī garus cēlienus, un, kad sirds bija pilna, asaras, pašam nemanot, lauzās uz āru. Tādās reizēs ar steigu dzinu govis uz ganību tālāko malu, lai neviens neredzētu un nedzirdētu, kā es atviegloju savu sasāpējušo sirdi. Un, kad brīdi esi raudājis, kļūst vieglāk, it ka būtu padarījis kādu neatliekamu darbu.
Bija jau gan arī svētdienas rīti, kad man ļāva ilgāk pagulēt, un pa to laiku govis paganīja pats Ēvalts. Ganam tā bija liela laime.
Sestdienas vakaros jaunieši gatavojās uz balli. Saimnieces dēls Valdis pletēja bikses, un rentnieka lielākās meitas bija uzvilkušas skaistas, jaunas, puķainas kleitas. Vai tad jauni cilvēki varēja iztikt bez jautrības un dančiem! Vienu sestdienas vakaru latviešu jaunieši gāja pāri robežai pie igauņiem, bet citu sestdienas vakaru igauņu puiši un meitas nāca ballēties pie latviešiem. Nekādu robežu te neievēroja, un neviens šos robežpārkāpējus neķerstīja un
neaizturēja, jo paši robežsargi piedalījās šajos pārgājienos.
Kad vasaras otrā pusē atbrīvojās pļavas un tīrumi, ganības man stiepās gar pašu robežmalu kāda kilometra garumā. Un cēlieniem ganot gar robežu, nekad netiku redzējis kādu igauņu vai latviešu robežsargu vazājamies gar šo grāvi. Vienīgi pa retam atjāja uz Beikutiem stalts, pajauns robežsargu virsnieks. Piesēja zirgu dārza malā, un pats, piešiem skanot, iegāja caur verandu pie saimnieces. Drīz tur sāka spēlēt patafons, caur atvērto logu plūda maigas mūzikas skaņas, un spēcīga balss dziedāja:
Daiļa dārzniece kad puķes plūc,
Skaistam jauneklim tas sprauž pie krūts.
Vakarā, kad saule zemē riet,
Steidzas viņš pie viņas ciemos iet...
Pierobežā dzīvojošie latvieši gandrīz visi mācēja runāt igauniski, bet igauņi gan mazāk runāja latviski. Varbūt ne tādēļ, ka viņi nemācētu, bet viņu latviskai runai bija klāt stiprs igaunisks akcents, par ko latvieši sirsnīgi smējās. Tādēļ labāk viņi runāja paši savā mēlē.

Vairums muzikantu bija igauņu puiši. Dziesmu meldiņi, kas tajā laikā bija modē, bija kopēji, tos zināja gan latvieši, gan igauņi, tikai vārdus dziedāja līdzi katrs savā valodā. Dziedāt toreiz mīlēja un dziedāja visur — ballē, mājās, darbā uz lauka, siena pļavā un ganos.
Kurš gans bija lielāks dziedātājs, tā slava aizskanēja tālāk pa apkārtējām kaimiņu mājām. Ja gans ganos dziedot, govis labāk ēdot un dodot vairāk piena. Un kas tad tādu ganu neslavēs?
Pēc daudziem gadiem no pagātnes dzīlēm uzpeldēja melodija ar vārdiem: "ledzersim pa glāzei, kamēr jauni vēl!" šo meldiņu es atceros no senām bērnu dienām, to skandināja latviešu un igauņu puiši pa ballēm, mājās, — kur tikai pagadījās, pa visu Latvijas un Igaunijas pierobežu. Tikai dziesmas vārdi gan nebija ne par glāžu cilāšanu, ne grāvī gulēšanu. Kur tad toreiz varēja rasties tādi vārdi? Jaunieši toreiz uz laukiem glāzes necilāja, tādiem, kas cilātu, būtu slikta slava visa apkārtne, un tad vairs sievas nedabūt! Kur nu vel pilnā vārtīties pa
grāvi! Dziesmas vārdi bija apmēram šādi:
Anniņa ir skaista tā kā puķīte,
Manu sirdi saista šī skaistā skuķīte,
Folla — rija — rija, folla — rija — jā...
Tālāk vārdi skanēja par ziedošām pļavām, mīlestību, uzticību un karstām, kvēlām bučiņām. Līdz beidzot Anniņai tā laizīšanās apnika, viņa puisi pameta un aizgāja pie cita, gruntīgāka kavaliera.
Kad bija pagājusi Jāņudiena, tikai šur tur aizkavējušies pļāvēji rīta agrumā vēl skandināja izkaptis, jo siena laiks gāja uz beigām, bet rudzu pļauja vēl nebija sākusies. Šis bija zemniekiem un arī pūrvietu pļāvējiem tāds īss atelpas brīdis. Tad nu šajā jūlija mēneša pirmajā pusē, kādā svētdienā Rūjienas draudzes skolas dārzā tika rīkoti Bērnu svētki, uz kuriem ieradās lielas cilvēku masas kā no pilsētas, tā no lauku pagastiem.
Rūjienā Bērnu svētki tika rīkoti plašā mērogā. Uz tiem posās visi — veci, jauni, lieli, mazi, bagāti un nabagi. Visi tajā dienā gribēja priecāties kopā ar bērniem. Agrā rītā pa visiem ceļiem un lielceļiem no visām debess pusēm uz pilsētu steidzās lauku cilvēki ar saviem bērniem. Simtiem ganu, kas pavasarī bija aizvesti uz tuviem un tāliem lauku pagastiem un izkaisīti pa saimnieku mājām, tajā rītā gan kājām, gan braukšus steidzās uz dzimto pilsētu, lai skolas dārzā svinētu savus svētkus.
Dārzā, uz speciāli uztaisītas, paaugstas dēļu platformas sakāpuši, spēlēja Rūjienas vidusskolas pūtēju orķestra zēni. To barā ar trompeti rokā bija redzams pamaza auguma, gadus divpadsmit vecs, smaidīgs zēns. Pēc dažiem gadiem šis smaidīgais zēns melnā vidusskolnieka uzvalkā jau diriģēja šo pašu orķestri un vadīja skolēnu jaukto kori. Šis zēns bija Alberts Melnbārdis.
Deju laukumā pulcējās bērni, skanēja tautasdziesmu melodijas, dziedādami gājām visi rotaļās, un, ragu mūzikai skanot, lēcām tautas dejas — kā nu kurš tās bija iemācījies un prata. Lielākās skolas meitenes vadīja visu šo jautro, mazo bērnu pūli. Pieaugušie, sastājušies apkārt, sita plaukstas, dziedāja un priecājās bērniem līdzi.
Kam apnika dancot, varēja iet par dažiem santīmiem pavizināties ar izpušķotu laivu vai pa gaisu pārlaisties pāri upei uz viņu krastu. Sporta cienītāji varēja sporta laukumā sacensties skriešanā, lēkšanā vai kādā citā sporta veidā parādīt savu veiklību un spēku.
Zem uzceltajām nojumēm, kur bija novietoti galdi un beņķi, mazpulcēnu meitenes maisīja māla bļodiņās rūgušpienā kammiltus, un iznāca kamputra. Šīs vasarīgās, ātri pagatavojamās putras recepti te, Ziemeļvidzemē, latvieši bija ieviesuši no Igaunijas. Un gandrīz nebija tādas lauku mājas Rūjienas apkārtnē, kurā saimniecei klētī nestāvētu kādā kulītē šie milti. To sastāvā bija: cūku pupas, zirņi, kviešu un rudzu graudi. Visu to samaisīja, sagrauzdēja, aizveda uz dzirnavām un samala miltos. Tagad, Bērnu svētkos, nākamās zemnieku sievas un saimnieces gatavoja bļodiņas tādu kamputru, ar kuru par dažiem santīmiem varēja piestrēbt pilnu vēderu.
Teātra mākslas cienītāji varēja pasēdēt brīvā dabā un noskatīties Blaumaņa komēdiju "Skroderdienas Silmačos", ko bija iestudējis Rūjienas skolotāju kolektīvs. Luga ir bagāta ar dziesmām, dejām un visādiem žīdu jokiem, tieši tādiem, kādi bija vajadzīgi todien, lai visiem būtu līksmas un smaidīgas sejas.
Kad saule griezās uz vakara pusi, svētki it kā pieņēmās spēkā. Vidusskolas pūtēju orķestri nomainīja Rūjienas pažarnieku pūtēju orķestris, jo savus bērnības gadus gribēja atcerēties arī iesvētītie puiši un meitas, kā arī jaunie ģimenes tēvi un mātes, kas šodien kopā ar saviem bērniem, jaunajiem rūjieniešiem, bija atnākuši uz veco Rūjienas draudzes skolas parku papriecāties. Tautasdziesmu melodijas nomainīja valši, fokstroti un polkas. Deju laukumā nu griezās raibs dejotāju pūlis — sākās īsta zaļumballe.
Upmalā un krūmmalās iedegās nelieli ugunskuri, pie kuriem sēdēja vai stāvēja bērni un pieaugušie, kas uz turpat no kārklu krūma nogriezta zara iesma cepa medniekdesiņas vai ēda kliņģerus un piekoda klāt smaržīgo, silto ķiplokdesu. Visu dienu biju ar saldumiem našķojies, iegribējās arī man kaut ko kreptīgāku un garšīgāku. Desas mēs dabūjām tikpat reti kā baltās bulkas, tādēļ meklēju māti, lai izspiestu kaut divdesmit santīmus no savas svētku naudas, bet māte bija kā zemē ielīdusi. Varbūt jau bija aizgājusi uz mājām? Beidzot satiku tēvu un lūdzu viņam tos divdesmit santīmus, teikdams, ka man ļoti gribas kādu ķiplokdesu un kliņģeri.
Tēvs kaut ko norūca par našķiem un naudas šķiešanu, pagriezās un aizgāja kā no kāda sveša bērna, kas diedelē ubaga dāvanas. Es paliku kā pļauku dabūjis, sastindzis stāvot, un noskatījos uz aizejošo tēvu. Pēc tam pametu skatu lejup uz savām bezkabatu bikšelēm (lai es nevarētu iemācīties zagt) un rūgti pasmaidīju.
Saule nepielūdzami slīdēja uz vakara pusi. Skolas vecuma bērni, kam priekšā bija tāls ceļš atpakaļ uz lauku pagastiem pie saimniekiem, cits aiz cita atstāja skolas dārzu. Tā arī es, nedabūjis ne desu, ne kliņģeri, smagu sirdi, atstumts, nevienam nevajadzīgs, lēnām gāju uz māju pusi, domādams kādu fantastisku bērna domu:
— Kad izaugšu liels, apprecēšos, man būs sieva un bērni, es nekad nestaigāšu pa krogiem dzerdams un nekaušos ar sievu. Es strādāšu ziemu un vasaru, lai maniem bērniem nebūtu jāiet ganos, agri no rītiem jāceļas, jābrien pa aukstu rasu un jāstāv uz lauka lietū. Es saviem bērniem pirkšu saldējumu, desiņas un kliņģerus, lai viņi ēd, cik sirds vēlas!
Dienas nāca un gāja, cita citai līdzīgas. Sākās bula laiks, kokiem nekustēja ne lapiņa, un jūlija saule karsēja kā uz pannas. No rīta pļautais āboliņš pēcpusdienā jau bija liekams stumburos. (Par stumburiem Rūjienas pusē sauc metrus divus garas egļu galotnes, pie kurām atstāti kādus piecpadsmit centimetrus gari zari — kā ecēšu tapas. Trīs tādus zarainus stumburus saslien kopā kā trijkāji un krauj virsū āboliņu. Zari neļauj āboliņam sasēsties, un tas labāk izžūst.) Rudzu lauks, kas pavasarī bija ar sprīdi garu zelmeni, tagad bija izaudzis stipri pāri manai galvai kā biezs mežs ar sanošām vārpām.
Man ar karsto bezvēja laiku sākās nedienas. Nezin no kurienes pēkšņi uzradās nešķīsteņi — dunduri? Mazi un lieli kā vaboles, viņi bruka virsū cilvēkiem un lopiem un koda kā nezvēri. Lopi, padzirduši ap sevi dunduru dūkšanu, sāka spārdīties, pacēla astes kā karogus un aulēkšoja uz māju. Tādās reizēs lopi kļuva kā stulbi, joza man garām, un es raudādams skrēju tiem pakaļ. Kad govis sabēga kūtī, es neparko nedabūju tās no kūts laukā, un man nebija, kas palīdz, jo visi lielie bija prom uz lauka darbā. Izmocījies, neko nepanācis, apsēdos un raudāju.
Pēc kādas stundas govis nomierinājās, pašas līda no kūts ārā, un es tās mierīgi aizdzinu atpakaļ ganos. Vēlāk kļuvu gudrāks. Kad manīju, ka govis sāk spārdīties, purināt galvas un cilāt astes, jozu ar suņiem uz tiltiņu un aizsprostoju ceļu. Tad
govis saskrēja pie ceļa nelielā brikšņā un, izbāzušas galvas no krūmiem, blenza uz mani un suņiem, jo no suņiem lopiem bija vairāk bail nekā no dunduriem. Mazā Bella gan tikai rēja, bet Neta, augumā lielāka par Bellu, bija ļoti agresīva. Tā ķērās ar zobiem govs purnā un, kad govs rāva galvu augšā, Neta lidoja pa gaisu. Nokritusi zemē, viņa klupa govij astē, sagrāba to zobos un atspērušies rūca, it kā gribētu lielo lopu noturēt uz vietas. Kad govs kādu brīdi bija vazājusi viņu sev līdzi, tā spēra, un, ja trāpīja sunim, tas iekaucās, palaida asti vaļā un kaukdams skrēja pie manis. Tad man bija jāžēlo un jāiedod lielāks maizes kumoss. Pa trako dunduru laiku govis bija norāvušas pienu, jo, kaudamās ar tiem zvēriem, nevarēja kārtīgi paēst. Labi vēl, ka dunduru laiks nebija ilgstošs — kad uzpūta vējš, dunduri tikpat kā pazuda, miers bija lopiem un cilvēkiem.
Augusts pagāja vienā darba steigā, un darbi nemazinājās arī septembrī, bet nāca ar katru dienu jauni klāt. Dienas jau bija kļuvušas stipri īsākas, lopus no rītiem dzina ganos ar gaismiņu, dienas vidu vairs negulēja, un vakariņas ēda pie lampas gaismas. Kad parādījās debesīs pirmie dzērvju kāši, kas, žēli sasaukdamies, lidoja pāri Beikutiem, Ēvaltiene, pacēlusi acis pret debesīm, noskatījās gājputniem pakaļ un skumji noteica:
— Neko tur nevar darīt, dzērves aiznes launagu.
Nu jau mana saimniece joko, es domāju. Kāds sakars var būt šiem purva putniem ar launagu? Bet, tiešām, — launagu vairs Ēvalti neēda un man launagmaizi nedeva, kaut gan man ap to laiku ēst gribējās. Un man nekas cits neatlika, kā palīdzēt suņiem noēst "maksas" maizi.
Oktobrī salnas mainījās ar vējiem un rudens lietavām. Salnainos rītos, kad zāle bija sasalusi, lopus laukā nelaida, un es dabūju ilgāk pagulēt, bet vējainās, lietainās dienās neviens ganu nežēloja — žēloja tikai lopus, un, ja lopi ēstu sasalušu, ledainu zāli, ganam būtu jāiet arī salā. Lietainā laikā visu dienu bija jāmirkst un jāsalst. Pusdienas laika arī vairs nebija, jo govis slauca tikai divreiz dienā, no rīta un vakarā. Ja nelija lietus, pusdienas man atnesa uz lauka, bet lietainās dienās kāds no lielajiem mani nomainīja, kamēr es aizskrēju uz māju paēst.
Pa visu garo vasaru māte divas reizes bija atnākusi mani apraudzīt. Atnesa pārsimtsgramu lēto konfekšu, pasēdēja kādu stundu pie manis turpat ganībās, apjautājās, kā labi iet, un, kad es sāku žēloties, ka grūti, viņa mierinādama teica: — Pus vasara jau cauri, drīz būs klāt rudens, un tad jau vedīs tevi mājas. Bet man no tādas mātes valodas nemaz nekļuva vieglāk. Un, kad māte atvadījās un aizgāja, jo viņai nebija vaļas pie manis stundām sēdēt, man asaras
plūda pār vaigiem tāpat kā pēc Bērnu svētkiem. Tagad es vairs negaidīju nevienu, kas varētu atnākt mani apciemot. Es vairs neskaitīju ne mēnešus, ne nedēļas, bet skaitīju uz pirkstiem: cik dienas vēl palikušas līdz piecpadsmitam oktobrim.
Pa ganībām bija nostaigāta pēdējā ganu diena, kas ar nepacietību tika gaidīta piecus mēnešus. Kad vakarā pie krāsns pakāru vecās, slapjās drēbes un kaktā iesviedu caurās pastalas, likās, ka kopā ar šiem veciem apģērba gabaliem esmu no sevis nosviedis visu garo ganu vasaru — kopā ar priekiem, bēdām un asarām. Kad pie vakariņu galda Ēvaltiene mani uzslavēja, ka es esot bijis labs ganiņš un paklausīgs bērns, man visas grūtības bija pēkšņi aizmirsušās un šķita, ka tā ganu vasara nemaz nav bijusi tik gara. Un, kad viņa vaicāja, vai es nākošvasar arī nākšot pie viņas par ganu, ar prieku atbildēju, ka jānāk jau būs.
Naktī bieži modos, pat dzirdēju, kā nodzied pirmie gaiļi, un nopriecājos, ka rīts vairs nav tālu. Kad Ēvalti piecēlās un aizgāja uz kūti, es arī tūlīt biju kājās un, ātri apģērbies, sēdēju uz gultas malas, gaidīdams, kad sāks aust gaisma. Šis laiks man atkal vilkās veselu mūžību, un likās, ka gaisma nekad neuzausīs. Kad beidzot kā caur miglu varēju saskatīt pagalmu, iegāju ķēķī, lai caur logu varētu paskatīties, ko dara Ēvalti. Noslaucīju aizsvīdušo rūti un redzēju, ka abi vecie Ēvalti pie klēts kaut ko ar spaini bēra maisos, svēra ar bezmēnu, nesa un krāva ratos, kas
stāvēja turpat netālu. Pēc tam Ēvaltiene aizgāja uz kūti un drīz vien nāca atpakaļ ar pelēkraibu vistu padusē. lenākusi ķēķī, viņa to rādīja man un noprasīja:
— Nu, vai tev šī vista patīk?
Man todien patika viss, un es, ne vārdu neteicis, paņēmu Ēvaltienes pasniegto
lupatu strēmeli un sasēju vistai kājas. Viņa iebāza vistu kurvī, virsū uzsēja lakatu, aiznesa un ielika ratos.
Piecpadsmitais oktobris mūsu ģimenei bija kā liela svētku diena. Bērni priecājās, ka atbraukuši mājās un tikuši vaļā no ganu mocībām, mātei prieks par nomu vezumiem un naudu, ko iedeva saimnieki par bērnu pūliņiem, lai varētu nopirkt tiem nepieciešamos apģērba gabalus. Man gan nebija tik liels vezums kā māsai un brālim, bet sava tiesa jau bija arī man. Kad visi bērni bija sabraukuši, vezumi izkrauti un saimnieki projām, māte ar tēvu taisījās uz pilsētas veikaliem, lai bērniem nopirktu drēbes un apavus, jo nu mātei bija septiņdesmit lati, iesieti šņupdrānā, bet mājās trīs puspliki bērni, kas bija jāapģērbj un jāpalaiž uz skolu. Kad mātei bija nauda, viņa to nežēloja un uz santīmu neskatījās. Viņa pirka,
ko varēja, un no pilsētas abi ar tēvu pārnāca mājās kā Ziemassvētku vecīši, apkrāvušies ar saiņiem, kurpju kastēm un pilnu somu, kurā bija pat tādas retas mantas kā desu luņķi un baltmaizes kukulīši. Pēcpusdienā cepa kotletes, vārīja dzērveņu ķīseli un mannā putru, šodien taču mūsu ģimenē bija svētki, tādēļ tika pirkts, cepts, vārīts un ēsts vairāk nekā Bērnu svētkos. Jo tas viss gāja uz bērnu rēķina. Nākamajā dienā māte skaitīja naudu, domāja un rēķināja, kas ir bērniem nopirkts, kas vēl vajadzīgs un ko par pārpalikušo naudu vairs var nopirkt? Bet gali sanāca par īsiem, lai tos varētu savilkt kopā.
Cik daudz tēvs deva mātei naudu, es nekad nezināju. Zināju tikai to, ka mātei naudas nekad nebija. Ja tēvs, aiziedams darbā, atstāja mātei kādus latus, ar ko nedēļu iztikt, tie nākošā dienā jau bija iztērēti visādos niekos. Ja viņa nebija paspējusi tos iztērēt, tad naktī nevarēja aizmigt. Mātei bija vēl viena slimība — pirkt Sarkanā krusta loterijas biļetes, ar tādu pārliecību, ka viņa noteikti kādreiz laimēs lielo vinnestu. Viņa bija apņēmusies no tā vienu daļu ziedot baznīcai, un šis svētais upuris deva viņai ticību un pārliecību, ka Dievs liks tiem laimesrata griezējiem izvilkt no laimes akas viņas biļetes numuru ar vislielāko vinnestu. Bet
tas sapnis mātei nepiepildījās. Kā lielāko vinnestu viņa reiz saņēma sešus latus; no tiem nebija ne ko ziedot baznīcai, ne paši ko prātīgu varēja nopirkt.
Kad māte mani aizveda pirmoreiz uz skolu, mācības sen jau bija sākušās. Citi bērni "ābečnieku" klasē jau bokšķerēja teikumus un rēķināja līdz desmit, bet es tikai sāku mācīties burtus un ciparus. Man bija nokavētais jāpanāk, un māte to centās sekmēt ar žagaru palīdzību. Viņa bakstīja ar pirkstu ābecē uz vienu burtu, tad uz otru, pēc tam uz abiem kopā. Ja es nevarēju nosaukt, kā tie abi kopā skan, tūlīt vicoja man ar žagariem pa kailiem stilbiem. Pēc tādas mātes mācību stundas es tiku dullāks, nevis gudrāks. Un, kad es mātei raudādams teicu, ka man grūta galva un nevaru visu tik ātri iegaumēt, māte saskaitās vēl vairāk.
— Ak, tev galva grūta? Tev ir slinkums, un to es izdzīšu! — nobļāvās māte un sadeva man atkal pa stilbiem. Tā es mocījos sešas ziemas, jo kaut kā bija jātiek pārējiem bērniem mācībās līdzi. Varbūt, ja skolu sāktu ar citiem reizē un reizē beigtu, man nebūtu bijis tik grūti?
Kad pienāca Ziemassvētki, vecākais brālis no meža atnesa palielu egli, kupliem zariem. Tēvs kādas dienas pirms svētkiem nostiepa gar zemi paprāvu vepri, ko māte pa vasaru bija nobarojusi. Nu māte štopēja putraimdesas, vārīja auksto gaļu, gatavoja aknu pastēti un emaljētā spainī brūvēja alu no sakaltētām maizes garozām — kaut ko līdzīgu kvasam. Ziemassvētku priekšvakarā darba mātei bija pilnas rokas: cepeškrāsnī cepa gaļas pīrādziņus, piparkūkas no īsta cukurbiešu sīrupa. Maizes krāsnī cepa baltmaizi, cūkgaļas cepeti un uz plīts sutināja skābus kāpostus.
Mēs, bērni, pušķojām eglīti. Izgreznojām to ar svecītēm, vates piciņām, dažādām skaistām eglīšu konfektēm: tievām, garām kā lāstekām, resnām, kantainām ar kuplām bārkstīm, uz konfektēm bija uzlīmētas krāsainas bildītes ar spārnota eņģelīša galviņu vai silē gulošu Jēzus bērniņu. Kad vēl sagriezām strēmelēs zeltītus un sudrabotus papīrīšus un izkaisījām pa egles zariem, tā mirdzēja visā svētku krāšņumā.

Kad visi galvenie mājas darbi bija padarīti, visa ģimene, izņemot tēvu, posās uz baznīcu. Tēvs uz baznīcu nekad negāja, uz turieni viņu neviens nevarēja ne aizvilkt, ne aizvilināt. Vecāmāte gan teica, ka Kārlis pirms kara tāds bezdievis neesot bijis, bet pa kara laiku Krievijā tie sarkanie viņas dēlu esot galīgi samaitājuši. Trakākais jau bija tas, ka reiz Slokenbergs mātei teicis: — Kundze, jūsu vīrs laikam ir komunists, ka viņš neapmeklē baznīcu un nekad nenāk pieņemt svēto vakarēdienu! Māte no tādas Slokenberga valodas galīgi apstulbusi un nezinājusi, ko atbildēt. Beidzot viņa teikusi: — Mans vīrs, mācītāja kungs, nav nekāds komunists! Un tiešām — tas viņš arī nebija. Bet, lai to pierādītu, viņa lūdza tēvu kaut vienu
reizi aiziet uz baznīcu pie dievgalda, lai cilvēki viņai nepārmestu. Bet tēvs nosauca visas baznīcas par pasaules krogiem un visus mācītājus par krodziniekiem. Māte
tikai noteica: — Vai, vai, Kārli, kā tu vari tā runāt!
Ziemassvētki bija un ir paši skaistākie svētki manā mūžā. Zeme sastingusi gulēja zem sniega segas, klusā ziemas mierā. Viegli apsarmojušie, kailie koku zari un piesnigušās egles izdaiļoja dabu visā ziemas krāšņumā. Pa sniegā iemītām takām cilvēki gāja svētvakarā uz baznīcu noklausīties svētku dievkalpojumu. Pa sniega taku ejot pret kalnu, likās, ka kalna galā nosarmojušu, baltu, lielu koku vidū baznīca stāv kā sniega kupenā iebridusi, no tās laukā pret
tumšajām debesīm bija redzams vienīgi baznīcas tornis. Zvanu skaņas, kas iezvanīja svētvakaru, šķita nākam no neredzamas debesu tāles, vēstīdamas visiem, ka iestājusies "Klusa nakts, svēta nakts".
Baznīcas telpas tika izdaiļotas atbilstoši Ziemassvētku vakaram. Uz galvenā vidus ceļa pie solu galiem bija piestiprinātas nelielas eglītes un izpušķotas ar baltām vates piciņām un eņģeļmatiem. No augstajiem griestiem kā zelta tauvās karājās svečturi, kuros mirdzēja daudz lielu sveču. Abās pusēs altārim mirdzēja lielas egles, ērģeles dūca Ziemassvētku dziesmu melodijas, divi dzīvi, spārnoti eņģeļi garos, baltos tērpos nekustīgi stāvēja blakus mirdzošām eglēm altāra priekšā ar palmas zariem rokās. Sākās dievkalpojums. Mācītāja Slokenberga maigā balss aiznesa visus baznīcēnus uz tālo Bētlemi, kur kūtī, lopu silē gulēja tikko dzimušais svētās Marijas dēls Jēzus. Kad koris dūcošu ērģeļu pavadībā sāka dziedāt "Klusa nakts, svēta nakts", Slokenbergs nekustīgs stāvēja altāra vidū, rokas lūgšanā salicis, un skatījās tumši sārtā paklājā. Likās, ka Marijas bērniņš dusētu tepat starp mirdzošām eglēm, svētbilžu izgreznotā altārī, ko apsargā divi eņģeļi ar palmas zariem rokās. Pārnākuši no baznīcas, sēdāmies pie vakariņu galda, ēdām, dzērām no krūzītēm alu, kas bija salds un garšīgs kā medus, dedzinājām eglīti, dziedājām Ziemassvētku dziesmas un skaitījām dzejoļus. Tikai Ziemassvētku vecītis pie mums nekad nenāca un nekādas dāvanas nenesa.
Ar katru gadu strādniekiem dzīve pilsēta kļuva aizvien grūtāka. Pārtikas un citu plaša patēriņa preču cenas pakāpeniski auga, bet strādnieku darbs kļuva lētāks. To nu gan vēl gluži nevarēja teikt par laukiem, bet paši strādnieki arī tur radīja sev pamatīgu konkurenci un sagāja ar saimniekiem ragos. No turienes, kur varēja atrast darbu, cilvēki bēga prom, bet, kur to atrast nevarēja, tur saplūda vienkopus, lai barā skraidītu pa ielām, darbu meklēdami. Nezinu, kādi vēji bija sajaukuši cilvēkiem galvas, bet uz laukiem vairs neviens negribēja strādāt, visi bēga prom uz pilsētu. Ulmanis nezināja vairs, ko darīt un kā izkulties no ķezas. Vienīgais ienākumu
avots valstij bija lauksaimniecības produktu ražošana, bet laukos trūka darbaspēka. Latviešu laukstrādnieki pie lielsaimniekiem strādāt tikpat kā negāja, jo saimnieki un kalpi savā starpā vairs nevarēja satikt. Kaut kas bija noticis. Vai nu saimnieki aiz lielas mantrausības bija kļuvuši skopi un bezkaunīgi, vai strādnieki bija par daudz izlaidušies? Strādnieki lielsaimniekus (tiesa, ne jau visus) atklāti lamāja par pēdējiem rīkļurāvējiem, izdzinējiem, budžiem un kulakiem, kas dzen no saules līdz saulei un baro ar sasmakušām siļķēm un plānu piena putru. Saimnieki
laukstrādniekus sauca par komunistiem un boļševiku aģentiem, kuru vieta esot cietumā, aiz restēm. Tā tie savā starpā rīvējās, kamēr sagāja ragos. Tad kalps pasūtīja saimnieku uz poda, uzspļāva visiem viņa darbiem pašā karstākā darba laikā, pacēla cepuri un aizgāja meklēt laimi pie kāda cita, labāka saimnieka.
Rīgā tūkstošiem bezdarbnieku klīda pa ielām, rīkoja mītiņus, gāja demonstrācijās un bļāva pēc darba un maizes. Bet maize tīrumā bira laukā no vārpām, jo nebija darbaspēka, kas to laikā novāc. Lai glābtu stāvokli uz laukiem, Ulmanis atļāva ievest darbaspēku no Polijas un Lietuvas. Katru gadu tūkstošiem poļu laukstrādnieku iebrauca Latvijā un izklīda pa lielsaimnieku lauku sētām. Poļi, polietes, mazāk leiši un leitietes, atrada darbu un maizi tādā zemē, kur ir bezdarbs un bads, bet paši latvieši savā zemē to nevarēja atrast — vienkārši tāpēc, ka latviešus ar koku nevarēja aizdzīt uz laukiem.
Kā pats Ulmanis novērtēja šādu stāvokli Latvijā, to varam spriest no viņa trīsdesmit astotā gada otrā novembra runas:
— Tiem, kas staigā apkārt, izvairās no darba un nekā nedara, nekas ļauns nenotiks, ja mēs atjaunosim 1921 .gada darba bataljonus ar militāru iekārtu un militāru disciplīnu.
Nezinu, vai tādus militārus darba bataljonus kur iekārtoja, bet Valmierā darba namu meitu krāpniekiem un alimentu nemaksātājiem gan ierīkoja. Kad Latviju pārpludināja ar poļu laukstrādniekiem, latviešu laukstrādniekiem un gadījuma darbu strādniekiem radās konkurence. Lielsaimnieki sagrāba šo lēto citzemnieku darbaspēku, un latviešu bezdarbniekiem, kuri nu gribēja iet pa vasaru uz laukiem pastrādāt, nebija vairs vietu. Latviešu bezdarbniekiem vietas atlika tikai kūdras purvos, jo poļi uz kūdras purviem negāja.
Ar poļu laukstrādnieku ieplūdumu Latvijas pilsētās, sevišķi Rīgā, pieauga bezdarbs un strādnieku neapmierinātība ar Ulmaņa valdību. Bet kas pie visa tā bija vainīgs?
Algas poļu laukstrādniekiem bija jūtami mazākas nekā latviešiem. Ja saimnieks vasaras mēnešos maksāja latviešu puisim no sešdesmit līdz astoņdesmit latiem mēnesī, tad poļiem tikai četrdesmit, piecdesmit latu dienestmeitām bija tas pats. Toties lielākā daļa vidējo saimnieku ar poļiem nekrāmējās. Tie teica, ka viens latviešu strādnieks padarīs vairāk un kārtīgāk visus darbus nekā divi poļi, un turklāt mājās nebūs nekāda "Bābele".
Sliktākais jau bija tas, ka nebija kopējas valoda. Reti kurš saimnieks mācēja poliski, un poļi no sākuma citu valodu neprata kā tikai savu dzimto. Svešu valodu jau nevar iemācīties tik ātri, kā var iemācīties sajūgt zirgu; tur vajadzīgs ilgs laiks, pat gadi. Valodas dēļ arī bieži radās pārpratumi un nekārtības, piemēram — saimnieks latviešu un krievu valodas mistrojumā stāsta poļiem:
— Auzas vēl nav gatavas, bet mieži jau ir pļaujami.
Un sūta poļus pļaut miežus.
Bet poļi no saimnieka stāstījuma neko daudz nav sapratuši vai vienkārši nav uzmanīgi klausījušies. Viņi liekas iekšā negatavu auzu laukā un līdz pusdienas laikam ir nogāzušu pāris pūrvietas zaļu auzu. Citreiz viņi nopļāva atāla āboliņa vietā nenoziedējušu. Vai tad saimnieks te nevarēja sajukt prātā!
Poļi bija slinki, nekārtīgi, un neko viņiem nevarēja uzticēt. Un, kad saimnieka pacietībai pienāca gals, tas sāka poļus lamāt latviski ar krievu lamu vārdu piejaukumu, lai tie poļi beidzot kaut ko saprastu. Pēc pašu poļu izteikumiem — viņi neesot šeit atbraukuši ne gāzt kalnus, ne sabeigt veselību, bet gan mierīgi pastrādāt un labi nopelnīt, lai pēc gada vai diviem, labi apģērbušies, ar hūtēm galvās, ar velosipēdiem pie rokas un zlotu pilnām kabatām, atgrieztos dzimtenē. Un daudziem arī tas sapnis piepildījās.
Svētdienās sanāca poļu pilna Rūjiena. Upes ielā atradās poļu laukstrādnieku sadales birojs. Tur viņi cauru gadu ar saimniekiem slēdza un lauza līgumus, no turienes saimnieki aizveda viņus uz tuviem un tāliem pagastiem. Pilsētas krogā viņi atzīmēja tikšanos un šķiršanos, tur arī pa retam izcēlās kautiņi pašu starpā vai ar latviešu puišiem. lemeslu dzērumā jau varēja atrast vienmēr. Un poļiem bija viena slikta ieraža — ņemt palīgā nažus.
Ja pašu mājās nebija nevienas simpātiskas polietes, bet kaimiņu mājās tādas bija, pa sestdienas vakariem poļu puiši gāja uz kaimiņu mājām ciemoties pie savām tautietēm. Un dzīvoja tur līdz svētdienas vakaram vai pat līdz pirmdienas rītam.
Vienam otram greizsirdīgam saimniekam tāda bieža un ilga kaimiņpuišu ciemošanās sāka krist uz nerviem, jo puisis atrāva dienestmeitu no neatliekamiem mājas darbiem. Saimnieks sāka dzīt netīkamos puišus prom un nelaida vairs mājā iekšā. Poļiem ar tādiem bezkaunīgiem saimniekiem atkal izcēlās kautiņi, rezultātā tika piekauts pats saimnieks. Tāds cietušais sauca palīgā savas mājas puišus, bet, kad tie nenāca, ņēma palīgā suņus un rīdīja kauslim virsū. Vienam tādam puisim suņi bija ne tikai saplēsuši bikses, bet arī kārtīgi sakoduši stilbus. Poļi bija atriebīgi un sev nodarītās pārestības neaizmirsa. Cietušais puisis novaktēja saimnieku uz klusa meža ceļa, kad tas brauca pievakarē mājās no pilsētas, uzbruka tam ar dūci un nodūra.
Diezgan daudzas polietes bija skaistas un strādīgas meitas, kurās iemīlējās arī latviešu puiši. Grūtums bija vienīgi tas, ka mācītāji negribēja viņus laulāt. Polietes visas bija katolietes, bet latviešu lielais vairums — luterāņi, un ne viens, ne otrs negribēja šķirties no savas ticības, bet, kamēr nebija vienas ticības pāris, mācītāji par laulāšanu negribēja ne dzirdēt.
Tā ritēja laiks ar raibiem un drūmi pelēkiem pasaules notikumiem, tikai mūsu ģimenē nekas nebija mainījies. Pienāca 1938.gada pavasaris. 1938.gads bija liels latviešu tautas jubilejas gads — 18. novembrī apritēja 20 gadi, kopš dibināta neatkarīga Latvijas Valsts. Un nu uz jubilejas svētkiem gatavojās latviešu tauta un skolu jaunatne. Skolas zālē ar sarkanbaltām zīda lentēm tika apvīti valstsvīru portreti un Latvijas Valsts ģerbonis. Veikalu skatlogi pilsētas centrā tika iztīrīti no ikdienišķām lietām, un tajos novietoja lielus, skaisti ierāmētus Ulmaņa un ģenerāļa Baloža portretus — tā, lai visi garāmgājēji varētu tos labi redzēt. Centrā gar ielas malām un pie Tālavas taurētāja pieminekļa novietoja ik pēc pieciem metriem bļodiņas ar pašķidriem taukiem, kuros bija ielikta no lupatām savīkstīta dakts. Cilvēki tās tauku bļodas sauca par ploškām.
Svētku dienas priekšvakarā visiem skolēniem bija jāierodas skolā, lai no turienes organizēti ietu uz baznīcu, kur notika speciāli tai dienai veltīts svētku dievkalpojums, ko vadīja pats skolas pārzinis — mācītājs Slokenbergs. Īsti par dievkalpojumu to vis nevarēja saukt, drīzāk jau par politisku, nacionālu mītiņu. Jo mācītājs Slokenbergs no kanceles vairāk pieminēja un cildināja Ulmani nekā Dievu. Stāstīja par Ulmaņa grūto dzīves ceļu līdz valsts prezidenta amatam un cildināja viņa lielos nopelnus valsts vadīšanā un jaunatnes audzināšanā.
Pēc visām lūgšanām, slavināšanām un piemiņām, baznīcas zvanam skanot, gājām ārā un stājāmies pa klasēm uz baznīcas platā ceļa kolonnā, lai no turienes, lāpu gaismu apmirdzēti, dotos uz pilsētas centru. Tiem, kas iepriekš bija samaksājuši naudu, iedeva lāpu. Man māte tādu nieku dēļ naudu nedeva, kaut gan es lāpu ļoti gribēju. Māte teica, ka izsvilināšot ar tām degošām pagalēm viens otram acis, sadedzināšot un sasmērēšot ar tiem āpšu taukiem drēbes. Mana māte un tēvs vienmēr atrada attaisnojošus iemeslus, lai tikai nebūtu bērnu
priekiem jāizdod kāds santīms. Bet nebiju jau es vienīgais, kas gāja bez lāpas, tādu bija diezgan daudz, kuru vecāki domāja tāpat kā mana māte.
Kad pie baznīcas aizdedzināja simtiem lāpu, sarkanajā gaismā augšup pacēlās melns dūmu mākonis. No pārupes uz baznīcas kalnu skatoties, cilvēki varēja iedomāties, ka sarkanīgās liesmas apņem Rūjienas baznīcu.
No baznīcas pa Rīgas ielu viss garais lāpu gājiens virzījās uz centru, kur gar ielas malām līdz pat Taurētājam dega ploškas — skats bija vienreizējs! Lāpu gaismā pie pieminekļa mītiņu atklāja pilsētas galva, un viņš runāja gandrīz to pašu, ko baznīcā Slokenbergs, bet ne tik gari un plaši. Beigās visi kopīgi nodziedāja dziesmu, kuras vārdi beidzās tā: "No zemes šīs mēs izauguši esam, mums šajā zemē galvas jānoliek".
Pēc tam degošās lāpas visiem lika mest speciāli noliktās, lielās ūdens mucās, lai puikas nedauzītos ar tām degošām pagalēm pa pilsētas ielām un nenodarītu kādu nelaimi. Kā jau vienmēr tādos svētku vakaros, cilvēku bija pilnas ielas. Skatījās lāpu gājienu un apbrīnoja krāšņi izgreznotos, apgaismotos skatlogus. Divas sievas, nezin no kurienes atnākušas, staigāja pa ielu un aplūkoja tos neredzētos brīnumus. Nostājušās pie apgaismota skatloga, skatījās tajā un smīnēja, jo no loga viņām pretī raudzījās divas nopietnas, tuklas sejas. Viena no sievām beidzot skaļā balsī sacīja otrai:
— Paskat tik, kādi divi vepri ielikti loga!
Tādos valsts svētkos, kad ielās mudž no cilvēkiem, pūlī klīst ne mazums slepenpolicistu, lai novērotu, kāds noskaņojums iedzīvotāju vidū un ko labu runā par vadoni. Un tā nu iznāca, ka tā sieva nepaspēja vēl aizvērt muti, kad viens smalks kungs to paņēma zem rokas un aicināja sev līdzi. Sievas bija tā apjukušas, ka nevarēja pateikt neviena vārda, lai kaut drusku sevi attaisnotu. Beidzot, kad tuvojās policijas iecirknis, tā, kura gāja draudzenei līdzi, aiz dusmām nokliedza, kas tajā brīdī gadījās uz mēles:
— Es tev teicu — tos sūdus neaiztiec! Redzi nu, kas iznāca par ķezu!
Tā Rūjiena tika nosvinēti šie lielie valsts svētki, ka ilgi pēc tam vienam otram bija ko atcerēties un pilsētas sievām ko pārrunāt.
Trīsdesmit devītajā un četrdesmitajā mācību gadā skolā valdīja līdz šim nebijusi kārtība. Bērni nedrīkstēja skolā nēsāt nekādus vienkrāsainus sarkanus apģērba gabalus, piemēram, meitenes sarkanas matu lentes vai zēni sarkanas kaklasaites. Ja kādam kaut ko sarkanu manīja, tad bija daži skolotāji, kas tūlīt aizrādīja:
— Lai rītu tev tos sarkanos lēverus neredzētu!
Reiz man sāpēja kakls, un māte bija aptinusi man ap kaklu garu, sarkanu vilnas šalli (jo man nemaz citādākas šalles nebija). Skolotājs Jēkabsons, to starpbrīdī ieraudzījis, pienāca man klāt, paņēma aiz apkakles un, it kā uztraucies,
iesaucās: — Vel viens sarkanais atradies! Ņem nost to sarkano lupatu no kakla un ej stāvi kaktā!
Es nevarēju saprast, par ko man jāstāv kaktā, jo neko nebiju izdarījis. Vai tikai
par to, ka man ap kaklu sarkana šalle? Es teicu Jēkabsonam, ka man sāp kakls, un tāpēc māte man to šalli aptinusi. Bet tas neko nelīdzēja. Tā es visu starpbrīdi nostāvēju kaktā, tomēr šalli no kakla nenoņēmu. Pārnācis no skolas, pastāstīju mātei un tēvam, ka tās sarkanās šalles dēļ
dabūju stāvēt kaktā, kā arī prasīju, kas tie sarkanie tādi ir, ka daži skolotāji viņus
tik šausmīgi neieredz un ienīst?
Tēvs pasmaidīja un neteica nekā, jo viņam laikam nebija, ko teikt. Tad māte, cik nu viņa zināja vai bija dzirdējusi no citām strādnieku sievām, centās man paskaidrot tos sarkano biedru labumus un tagadējo kungu sliktumus:
— Sarkanie ir labi cilvēki, un visi viņi ir komunisti. Viņi grib, lai pasaulē visiem strādniekiem un strādnieku bērniem būtu labi, lai visi strādātu, būtu paēduši un apģērbušies. — Tie, kas tagad strādā, arī visi ir paēduši, apģērbušies un dzīvo labi! — es iesaucos.
— Tā vis gluži nav! Tagad strādniekam jānopelna maize arī kungiem, bet tad kungiem un saimniekiem būs jāiet strādāt pašiem, jo mēs tad būsim visi vienādi un, ko nopelnīsim, to arī visu saņemsim.
— Bet kas tad strādniekiem dos darbu, ja kungu un saimnieku vairs nebūs? Tad jau mums nebūs ari vairs jāiet pie saimniekiem ganos, lai viņi tad gana paši savus lopus!
Par ganos iešanu vai neiešanu māte neko īsti nezināja atbildēt. Beidzot stomīdamās negribīgi teica:
— Ganos jau laikam būs jāiet tāpat, ko tad bērni pa vasaru mājas darīs!
— Tad jau mums, bērniem, pie tas sarkanas valdības nekas labāks nebūs...
— Kā, nebūs, — iesaucās māte, — mēs būsim labāk paēduši un apģērbušies! Ko tev vēl vajag? Man galvā viss sāka griezties, jo es no mātes runas vairs neko nesapratu. Te viņa ar vienu vārdu saka, — kungiem un viņu bērniem pašiem būs jāstrādā, jo mēs, strādnieki, tad būšot tie kungi, bet ar otru vārdu — ganos būs jāiet tāpat! Cik tad tādiem prastiem strādnieku cilvēciņiem, kas neko labu savā dzīvē nebija redzējuši, vajadzēja, lai viens daiļrunīgs stāstītājs piepūstu tiem pilnu galvu ar tām labām un skaistām komunistu idejām.
Bet tagad atgriezīsimies politiskajā dzīve un paskatīsimies, kas notika Rūjiena
pēc četrdesmitā gada 21.jūnija.
Rīgā jau bija padzīti vecie kungi, un nodibināta jauna — tautas valdība. Bet Rūjienā savos pilsētas valdības krēslos vēl sēdēja vecie kungi un ierēdņi. Pilsētas valdes namā Haralds Krievs un policijas iecirknī — Ernests Konrāds. Vienīgi Slokenbergs bija kaut kur pazudis.
Jūnija beigās Rūjienā ieradās cilvēks, kuru viena daļa veco rūjieniešu un policijas darbinieku pazina jau no tiem partiju laikiem, kad vēl diezgan brīvi varēja rīkot mītiņus un strādniekiem stāstīt par skaisto, bezrūpīgo dzīvi Padomju Savienībā, šis cilvēks bija Alberts Paegle, komunists un daiļrunīgs partijas darbinieks. Paegle stāstīja, ka viņš deviņus gadus sēdējis buržuāziskās Latvijas cietumā tikai par to, ka bijis komunistiskās partijas biedrs, šad tad uzstājies mītiņos, un tādēļ buržuāziskās Latvijas valdība ieslodzījusi viņu cietumā kā valsts ienaidnieku. Tagad, atbrīvots no cietuma, viņš bija iecelts par partijas darbinieku savā dzimtā pilsētā un tās apkārtnē. Nu Rūjienā notika tas, no kā viena daļa inteliģences un bagātie iedzīvotāji tik šausmīgi baidījās, bet par ko strādnieki un laukstrādnieki, pilsētas iedzīvotāju vairākums, bija sajūsmā. Strādnieki uzņēma valdības maiņu un Paegles ierašanos ar lielām gavilēm. Nu vienreiz bija pienākuši tie laiki, ko daudzi trūcīgie iedzīvotāji gadiem ilgi bija gaidījuši! Diezgan daudzi bezprātīgi laukstrādnieki pameta darbu laukos pie saimniekiem un atskrēja, ko kājas nes, uz pilsētu, lai piedalītos mītiņos, manifestācijās un gājienos pa ielām.
— Lai saimnieki tagad par tiem pāris latiem diena pļauj paši savu sienu un
uzdzer virsū tambuļpienu! Nu strādniekiem ir brīvība, un tie var uzspļaut visiem saimniekiem, kungiem un darba devējiem. Tagad par strādniekiem gadās un rūpēsies jaunā strādnieku valdība!
Bet šie Latvijas laukstrādnieki nezināja un pat iedomāties nevarēja, ka tajā pašā laikā brīvajā strādnieku zemē kolhoznieks nenopelnīja pat divus rubļus mēnesī (kas līdzinājās diviem latiem), aiziet no kolhoza arī nevarēja, kur nu vēl uzspļaut priekšsēdētājam! Par tādu rīcību draudēja cietums vai pat Sibīrija. Kolhoza priekšsēdētājs bija liels vīrs, nevis tāda sīka vienība kā Latvijas lauksaimnieks, kam strādnieks spļāva virsū. Ja kāds kolhoznieks, izsalkuma dzīts, ģimenes labā bija sadomājis iet pa nakti uz kolhoza tīrumu paņemt spaini kartupeļu, bet sargs ar plinti rokā to noķēra, tad tādu valsts mantas zagli priekšsēdētājs tūlīt nodeva tiesā. Un šo ģimenes apgādnieku — tēvu vai māti, iespundēja uz pieciem gadiem cietumā. Jo kārtībai bija jābūt. Bet lai nu tas paliek. Tā bija vēl mūsu laukstrādniekiem sveša, nezināma un pat neticama lieta.
Pirmais mītiņš Rūjienā notika Ternejas kapsētā, tajā galā, kur bija apglabāti deviņpadsmitā gadā pie Bērtuļa kapsētas mūra nošautie padomju aktīvisti, kurus vēlāk izraka, pārveda uz šejieni un apglabāja zem šalcošām priedēm. Ar laiku šī kapu vieta aizauga ar zāli, stāvēja pamesta, nekopta, un vien retu reizi kāda garāmejoša sieviņa nolika tur ziedus. Tagad šī kapu vieta bija sakopta un noklāta ar puķēm.
Mītiņu atklāja pats Alberts Paegle, kas aizrautīgi stāstīja rūjieniešiem par Padomju Savienību, par vienīgo brīvo strādnieku zemi pasaulē, tās vadoni un visu zemju strādnieku draugu —Josifu Visarionoviču Staļinu. Rūjienas strādnieku bars, kas bija sanācis Ternejas kapsētas priedēs, sajūsmināti apsveica Paegli un Staļinu ar gaisā paceltām dūrēm un "urrā" saucieniem. Paegle cildināja kritušos revolucionāru varoņus, kas atdevuši savas dzīvības par strādnieku labāku nākotni.

Pēc mītiņa viss šis cilvēku bars izveidoja demonstrantu gājienu ar sarkaniem karogiem un plakātiem rokās. Cauri pilsētai tie gāja kā mežoņu bars un, dūres pa gaisu vicinādami, bļāva:
— Nost buržuāzisko diktatūru! Lai dzīvo tautas valdība, Padomju Savienība, Staļins un Sarkanā Armija!
Demonstranti vēl nekad nebija jutušies tik brīvi un laimīgi kā šajā dienā, kad varēja gānīt Ulmani un bļaut "Slava Staļinam!", kamēr aizkrīt rīkle. Bet, ko domāja cilvēki, kas stāvēja ielas malā un noskatījās tajās trakulībās? Kāpēc mans tēvs neko daudz nepriecājās? Ne viņš gāja baznīcā, ne demonstrācijā, ne viņš kādu pēla, ne slavēja. Viņš stāvēja ielas malā kopā ar citiem neitrāliem rūjieniešiem, skatījās, kā cilvēki ālējās, un pats pie sevis smaidīja. Viņam pienāca klāt kāds paziņa un, draudzīgi uzsizdams uz pleca, iesaucās:
— Nu, Kārli, ko tu stāvi, nāc bara! — Tēvs, tāpat smaidot, atbildēja: — Tur jau pietiek bez manis! Un tupeles tagad arī ir diezgan dārgas.
Pa Rūjienu viss gāja juku jukām, neko vairs nevarēja saprast. Ulmaņa laika kārtībnieki staigāja pa ielām vecajās kārtībnieku formās, tikai ap roku tiem bija aplikta plata sarkana lente, uz kuras bija uzzīmēti divi lieli balti burti TM. Policijas priekšnieks Konrāds, kas vēl nesen deva rīkojumus arestēt komunistus, tagad vizināja savā motocikla blakusvāģī uz mītiņiem lauku pagastos pašu Paegli. Aizsargi un saimniekpapi noskatījās ekipāžai pakaļ, nospļāvās un noteica: — To nu gan mēs no Konrāda nebijām gaidījuši!
Četrpadsmitajā jūlijā notika saeimas vēlēšanas. Tie, ko tur tauta vēlēja, jau sen paši sevi bija ievēlējuši, bet nu tautai ar savām vēlēšanām tie bija vēl jāapstiprina, lai vēlāk neviens nevarētu pārmest.
21 .jūlijā šī valdība kā tautas gribu pasludināja padomju varas atjaunošanu Latvijā. Jaunā valdība nolēma sūtīt uz Maskavu oficiālu tautas ievēlētās valdības delegāciju ar Augustu Kirhenšteinu priekšgalā, lai lūgtu Augstāko Padomi uzņemt Latviju Padomju Savienības republiku saimē.
5.augusta Augstāka Padome sava sēdē nolēma apmierināt latviešu tautas prasību un pievienoja Latviju Padomju Savienībai.
Kaut gan Latvijas liktenis īstenībā bija izlemts jau 1939.gada 23.augustā, kad Molotovs kopā ar Rībentropu parakstīja Maskavā Vācijas un Padomju Savienības neuzbrukšanas līgumu.
Jūlija sākumā pāris reizes nedēļā uz Rūjienu no Valmieras atbrauca smagā automašīna ar dažiem krievu zaldātiem, kas atveda kinoaparatūru. Skolas pagalmā uz malkas šķūņa gala izkāra lielu, baltu palagu un, kad iestājās krēsla, rādīja ķinīti. Vienkāršie rūjienieši, sevišķi bērni, kārtīgu ķinīti nebija vēl nemaz redzējuši. Uz pirmajiem seansiem skatītāju sanāca maz. Vasaras mēnešu darbdienās pilsēta parasti bija patukša, tādēļ tur nebija ko brīnīties, ka sanāca tik maz cilvēku, lai noskatītos pirmo krievu mākslas filmu Traktoristi, kurā dziedāja dziesmu par trim tankistiem, kuras melodiju pēc tam, vārdus nezinādami, trallināja visās malās. Svētdienu pēcpusdienās Rūjienā sabrauca krievu zaldāti un upes līcī, pie vecā Pārupes tilta, kur parasti vasarā rīkoja zaļumballes par naudu, arī sarīkoja kaut ko līdzīgu zaļumballei, bet par brīvu. Tādēļ upes līcī salasījās daudz cilvēku, gan jauni, gan veci. Nostāk no danču plača zaldāti krūmos novietoja tādu mazu motoriņu, kas ražo elektrību, uzstādīja patālāk vienu no otra divus skaļruņus un spēlēja skaņuplates, ka skanēja visa pilsēta. Jaunie dancoja, vecenes sēdēja uz beņķiem, skatījās un trina mēles. Puikas skraidīja apkārt un gaidīja, kad iestāsies krēsla, lai varētu noskatīties ķinīti. Kinofilmas rādīja dažādas, bet lielākoties par
karu: Čapajevu, par tiem trīspadsmit varoņiem, kas cīnījās tuksnesī, un tikko iznākušo mākslas filmu Manerheima līnija, kurā krievu tanki iet uzbrukumā, lauzdami Somijas mežos resnus kokus kā skalus. Puikām tādas kara filmas ļoti patika, un pat krievu virsnieki sajūsmā kliedza "urā"!
Meitas pēc balles runāja, ka tie krievu zaldāti esot diezgan štrami puikas, vienīgi no viņiem nākot tāda īpatnēja smaka, kas latviešiem nebija vēl pierasta. Citas meitas gan teica, ka tā smaka nākot no zābakiem, kurus smērējot ar speciāliem taukiem, lai būtu mīksti un nelaistu cauri ūdeni, bet no pašiem zaldātiem nekāda smaka nenākot.
Augusta beigas uz Rūjienu saka pārcelties Latvijas armijas karaspēka daļas. Tās tika izvietotas pilsētā pa lielākajām mājām, kuru īpašnieki bija aizbraukuši uz Vāciju. Latviešu karavīru rīcībā tika atdota arī bijušā mācītāja Baha lielā dzīvojamā māja un kūts, kur novietot zirgus. Nu iznāca tā, latviešu karavīri apmetās blakus Slokenberga rentnieka vecajai mājai. No Baha mājas to šķīra tikai augsts akāciju dzīvžogs, caur kuru gāja iemīta taka uz baznīcu un pilsētu. Vēl nesen tik klusajā pagalmā tagad stāvēja un kūpēja lieli zupas katli uz gumijas riteņiem, klaudzēja ores, sprausloja zirgi, klaigāja un skraidīja zaldāti. Ar latviešu karavīru pārcelšanos uz Rūjienu pilsētas iedzīvotāji bija iztraucēti no vienmuļā, ierastā dzīves klusuma. No rīta līdz vakaram pa ielām dziedādamas soļoja zaldātu rotas. Saviesīgās biedrības namā latviešu karavīri rīkoja pašdarbības koncertus, dažādas izrādes un deju vakarus. Rūjienas meitām sākās jauns, vēl līdz šim laikam neredzēts un tik dziļi neizjusts mīlestības gads! Kaut gan
kokiem bira lapas, pūta rudenīgs vējš un šad tad, kā jau rudenī, bija lietainas dienas, kas par to — vienā otrā sirdī plauka pavasaris. Latviešu karavīri — bez kādām atbaidošām smakām — vakaros staigāja pa ielām glītos, pieguļošos formas tērpos, hromādas zābaciņos, sārtām, smaidošām sejām, ar dzeltenu kļavas lapu rokā un ķircinājās ar skuķiem, šajos brašajos zēnos iemīlējās rūjieniešu meitas, vidusskolnieces un jaunās, neprecētās skolotājas. Rūjienas meitām bija pienākuši ziedu laiki. Tik daudz jaunu, brašu puišu Rūjienā vēl nekad laikam nebija bijis.
Neņemot vērā rudens darbu lielo slodzi, visiem saimniekiem, jaunsaimniekiem, rentniekiem un pusgraudniekiem ar pirmo septembri bija jāatbrīvo gani no ganu gaitām un jāsamaksā visa līgumā paredzētā vasaras alga. Tāds bija jaunās valdības rīkojums. Tāds rīkojums saimniekiem gan ne visai bija pa prātam, bet darīt tur neko nevarēja — gani bija jāatbrīvo.
Skolā šoruden bija ieviesta jauna kārtība. Mainīta visa mācību programma, nomainītas daudzas skolas mācību grāmatas. Tikai reizrēķinu tabulā bija palicis viss pa vecam. Skolas zālē no sienām bija noņemts Latvijas ģerbonis, noņemti Ulmanis, ģenerālis Berķis un citi ievērojami Latvijas valsts darbinieki. To vietā stāvēja vesela rinda tagadējo: Staļins, Vorošilovs, Molotovs, Kaļiņins un Kaganovičs. Rīta lūgšanas un ticības mācības stundas bija atceltas, to vietā sniedza politinformāciju vai stāstīja par Krievijas strādnieku laimīgo, bezrūpīgo dzīvi un vareno, neuzvaramo Sarkano Armiju. Visiem kājās stāvot, pie pusdienu
kopgalda pirms ēšanas skolotājiem vairs nebija jāskaita: "Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien." Skolēniem zilie ķiteļi un čības (lai pārautu skolā kājas) vairs obligāti nebija vajadzīgi. Kādi gāja pa ielu, tādi varēja iet skolā un sēsties solā. Par bērniem tagad ļoti rūpējās un tika gādāts. Bērniem tagad bija atļauts viss, un vecāki vairs nedrīkstēja savam bērnam sist pat tad, ja tas ar kaķeni nejauši bija izšāvis nāburgam logu. Tikai mana māte tos jaunos bērnu aizsardzības likumus neievēroja. Viņa gāza saviem bērniem pa kaklu tāpat kā vecos buržuju laikos. Jaunais mācību gads iesakās ar jaunām dziesmām. Vispirms bija jāiemācās
jaunā valsts himna Internacionāle. Vecās latviešu patriotiskās dziesmas, kas vēl nesen bija modē un kurās slavināja un apdziedāja Latvijas zemi, zvaigznes, sauli un Dieva svētību pār tām, — tās dziesmas nedrīkstēja vairs pat pieminēt, kur nu vēl dziedāt! Tagad mācīja dziedāt slavas dziesmas Staļinam, Maskavai, apdziedāja Krievijas plašo zemi, daudzās jūras, upes, pilsētas un ciemus. Gruzīnu tautasdziesmu "Suļiko" dziedāja visur — no agra rīta līdz vēlam vakaram. Latviešiem nebija vairs jādzied dziesmas par savu mazo zemīti. Nu latviešiem
piederēja liela zeme — no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam.

Ziemā parādījās jaunā krievu nauda — spīdīgas kapeikas un papīra rubļi. Viens rublis līdzinājās vienam latam un kapeika — santīmam. Latvijas nauda palēnām tika izņemta no apgrozības. Viens rublis gan līdzinājās vienam latam, bet rubļa vērtība strauji kritās, šņabja pusstops vēl rudenī maksāja vienu latu četrdesmit santīmus, bet pavasarī tas pats pusstops maksāja jau astoņus rubļus. Kļuva dārgāki produkti, drēbes, apavi un saimniecības preces, bez kurām nevarēja iztikt ne uz laukiem, ne pilsētā. Un drīz vien par rubli varēja nopirkt tikpat daudz konfekšu atgriezumu (ko pārdevēji ar karoti gramstīja laukā no lielām bleķa
burkām), cik senāk par desmit santīmiem.
Varu godīgi teikt, ka strādnieki neko daudz vairs nepriecājās, kā tas bija sākumā. Laikam jutās vīlušies? Jo to laimīgo, bezrūpīgo dzīvi, ko solīja, Rūjienas strādnieki nevarēja sagaidīt. Un, kādi nabagi bija, tādi arī palika. Mūsu ģimenei to ziemu, sevišķi uz pavasara pusi, gāja tik bēdīgi, kā vēl nekad. Aizgājušajā rudenī trīs bērni pārveda mājās lielus nomu vezumus, tā ka
maizes visiem pietika gandrīz līdz maijam, bet šoruden māsai vienai bija derēts produktos. Es atnesu mājās 125 latus un atdevu tos mātei. Man vajadzēja jaunas drēbes, apavus un jaunas skolas grāmatas. Vecākais brālis strādāja stacijā pie vagonu lādēšanas un diezgan labi nopelnīja. Katru nedēļu viņš atdeva mātei ēdienam 20 latus. Ja māte prastu drusku taupīgāk dzīvot, tad jau kaut kā pa ziemu varētu vilkt garu ar to, ko Zigfrīds atmeta. Bet māte naudu neprata taupīt. Tuvojās Ziemassvētki, un tie šoreiz ienāca mūsu mājā pavisam bēdīgi. Māte pa vasaru nebija turējusi sivēnu, tādēļ uz Ziemassvētkiem mums nebija ne aukstās gaļas, ne cūkas cepeša. Uz baznīcu arī negājām, jo Slokenbergam bija aizliegts noturēt dievkalpojumus. Rudenī viņš sprediķī no kanceles bija runājis kaut kādas miglainas lietas par jauno valdību.
Māte decembrī ierunājās, lai tēvs arī iet uz staciju kādas nedēļas pastrādāt pie vagonu lādēšanas, bet tēvs par tādu smagu darbu, un vēl ārā, aukstumā, negribēja ne dzirdēt. Labāk viņš neēdis dzīvoja mājās siltumā, nekā gāja pa staciju aukstumā visu dienu mocīties...
Janvāra beigās arvien mazāk pienāca akmeņu no Igaunijas, kurus vajadzēja pārlādēt uz lielo vilcienu platformām sūtīšanai uz Liepāju vai Vaiņodi, kur krievi būvēja nocietinājumus. Februārī darbs stacijā izbeidzās pavisam, un Zigfrīds, kas bija īstākais mūsu ģimenes apgādnieks, palika bez darba.
Rūjienā nekad bezdarbnieki nebija bijuši, bet tagad tādu bija diezgan daudz. Pie saimniekiem darba pietiktu, bet tie strādniekus nedrīkstēja pieņemt, — saimniekus tūlīt uzskatītu par ekspluatatoriem, par to darba devējam draudēja sods. Tāda kārtība te, Rūjienā, nekad vēl nebija valdījusi! Tad nu šie Rūjienas bezdarbnieki cauram dienām kvernēja pa arodbiedrības
telpām un gaidīja, kad arodbiedrība sagādās viņiem kādu darbu.
Pēc pusotra mēneša nīkšanas bezdarbībā Zigfrīds priecīgs atskrēja mājās: arodbiedrība beidzot bija Rūjienas bezdarbniekiem sagādājusi darbu! Tie, kas vēloties, varot braukt uz Rīgu, jo tur trūkstot darba spēka. Bet iesākumam jāņemot līdzi nauda, lai varētu iztikt līdz pirmajai algai. Bet kur lai naudu ņem, ja mājās nebija neviena rubļa? Tad Zigfrīds nolēma pārdot savu ērenpreisu. Nākošā dienā viņš atveda kādu pazīstamu poļu laukstrādnieku, kuram pārdeva to par 220 rubļiem. Sešdesmit rubļus Zigfrīds paņēma līdzi un pārējo atdeva mātei. Ar 160 rubļiem, prātīgi un taupīgi dzīvojot, varēja iztikt vairāk nekā mēnesi, bet
mani vecāki tik tālu uz priekšu nekad nebija skatījušies. Un kāpēc tas viņiem būtu
jādara tagad? Viņi abi bija vienas dienas saimnieki, un, kad diena bija galā, māte
salika rokas — pateikdamās: — Paldies dieviņam! Viena dieniņa atkal nodzīvota!
Māte, saņēmusi no Zigfrīda tik lielu naudu, pameta adīkli uz galda, uzrāva mugurā ziemas mēteli un aizskrēja uz veikaliem. Māte — ja bija nauda — pirka visu, kas bija ēdams, jo mājās visi bija izbadojušies kā vilki. Un visi gribēja kaut ko garšīgāku paēst, it sevišķi tēvs — ja bija, ko ēst! Neņemot nemaz vērā jauno sakāmvārdu, ko krievi kā "pabalstu" bija atveduši līdzi

latviešu cilvēkiem: "Kas nestrādā, tam nebūs ēst!", mani vecāki turējās pie čigān sakāmvārda: "Vai neēda, kad bija, vai neēdīs, kad būs!" Tā mēs arī ēdām un dzīvojām, kamēr bija, un pēc pāris nedēļām Zigfrīda niķelētais divritenis bija apēsts. Māte bēdīga, ar dažiem rubļiem kabatā, apsēdās pie galda ar adīkli rokā un dungoja kādu garīgās dziesmas meldiņu.
Laiks gāja, bads gaudoja pa istabas kaktiem, un mēs ar izmisumu gaidījām atgriežamies no Rīgas savu glābēju un pestītāju. Reiz neizturēju un teicu mātei:
— Kur nu ir tā tava strādnieku valdība, kas rūpēsies, lai visi būtu labi paēduši un apģērbušies? Tādu postu un badu mēs vēl līdz šim nebijām piedzīvojuši, kādu piedzīvojam šodien!
Māte labu brīdi klusēja, neatbildēja man neviena vārda. Tad beidzot, lai sevi attaisnotu, teica: — Vai tad es varēju zināt, kādu kartību viņi te ievedīs!?
Aprīļa beigās, kad sniegs gandrīz jau bija nokusis un strazdi svilpoja kailos koku zaros, vienu vakaru, kad taisījāmies ar tukšiem vēderiem iet gulēt, pie durvīm kāds sāka dauzīties. Māte atvēra durvis, un pār slieksni pārkāpa sen gaidītais cilvēks ar lielu, brūnu čemodānu pie rokas. No prieka mums miegs bija pārgājis, un visi bijām no gultām laukā. Piecēlās arī tēvs; uzvilcis bikses, viņš laipni gāja sasveicināties ar gandrīz jau pieaugušo dēlu. Kad Zigfrīds atvēra čemodānu, mums visiem aiz brīnumiem mutes palika vaļā. Viņš bija pārvedis tādas mantas un gardumus, ko pat sapnī nebijām redzējuši. Tēvs sāka dungot kādas dziesmas
melodiju, jo čemodānā spīdēja pudele, uz kuras etiķetes bija liels rūsgans bullis ar milzīgiem ragiem. Mēs visi izbadojušies metāmies vispirms virsū desu luņķiem, kliņģeriem un pēc tam pārējiem gardumiem. Zigfrīds ar tēvu iedzēra no atvestās pudeles, un es pirmo reizi redzēju, ka Zigfrīds dzer šņabi. Pēc tam viņš sāka stāstīt, ka gājis pa šo laiku, kur dzīvojuši un ko darījuši. Darbs jau bijis smags, bet labi arī maksāts.
— Skat, cik labi! Un, ja vel būtu aizbraucis tēvs, pa diviem jūs atvestu veselu
kapitālu! — aiz prieka iesaucās māte.
Bet tēvs šos mātes vārdus it kā nebija dzirdējis. Viņš tikai priecājās par atvesto šņabja pudeli, sāka slavēt jauno valdību, ka tā rūpējas par strādniekiem un kārtīgi samaksā par darbu.
Tēvs prata gudri runāt un priecāties par to, ko citi bija viņam sagādājuši, bet, ja nebija, tad par to viņš nevienam nepārmeta. Tādā ziņā tēvs bija solīds cilvēks!
Jau ziemā Rūjienā ieradās Sarkanās Armijas virsnieki, komisāri un poļitruki. Bet pavasarī to saradās vēl vairāk; tie bija atsūtīti šurp tieši no Krievijas ar visām ģimenēm (kuriem tādas bija). Tur, Krievijā, viņiem bija iestāstīts, ka Latvijā valda zems civilizācijas līmenis un ka Latvija no Krievijas kultūras ziņā ir atpalikusi par divdesmit gadiem, Latvijā esot bezdarbs, tukši veikali un bads. Tādēļ ģimenes, kuras brauca uz Latviju, veda līdzi no Krievijas kartupeļus, skābus kāpostus vai skābus gurķus. Tādas — ar maisiem, spaiņiem un saiņiem apkrāvušās, šīs krievu virsnieku ģimenes no tās mūžīgo rindu zemes ieradās arī Rūjienā un bija izbrīnījušās, kad neredzēja pie veikaliem nekādas rindas — ja jau nav rindu, tad veikali ir tukši, nav ko pirkt... Bet, iegājuši veikalos, šie cilvēki apstulba vēl vairāk, kad ieraudzīja pilnus plauktus ar dažādām precēm un produktiem, ko Krievijā pat sapņos nebija redzējuši. Viņi pārsteigti iesaucās: — Vai to visu var dabūt katru dienu? Un bez rindas? Latvieši atkal nesaprata un brīnījās, kas tās par rindām un kam tās vajadzīgas, jo nezināja Krievzemes iekšējo dzīvi un kārtību.
Naudas šiem krievu virsniekiem un viņu sievām bija vairāk nekā latviešiem, tādēļ viņi pirka visu, ko uzskatīja par derīgu vai vērtīgu. Viņi pirka kilogramiem desas, sviestu, smalkmaizītes un baltmaizes kukulīšus. Virsnieku bērni stāvēja pavasara saulītē pie mājas ar sviesta piku vienā rokā un puskukulīti baltmaizes otrā un garšīgi ēda. Sviests siltajā saujā kusa, tecēja aiz mētelīša vai svārku piedurknes un pilēja zemē, bet tas nekas! šie cilvēki sviestu ēda varbūt pirmo reizi mūžā, un tādēļ nezināja, ka tas jāsmērē uz maizes, nevis jātur saujā kā desas gabals.

Virsnieku jaunās sievas, sapirkušās puķainus zīda naktskreklus, sāka ar tiem staigāt pa ielu un pat aizgāja uz balli. Kad cilvēki smējās un stāstīja, ka ar tiem krekliem nestaigā pa ielu, bet iet vakarā gulēt, šie cilvēki bija atkal izbrīnījušies — kā ar tādiem krekliem cilvēks var gulēt? Visus tos brīnumus, ko krievi rādīja latviešiem, nav iespējams ne aprakstīt, ne izstāstīt.
Drīz vien visa vecā Latvijas armija bija ietērpta tradicionālos krievu kreklos, un, sevišķi virsniekiem, tie bija ļoti gari. Bet krekli nespēja nosegt latviešu karavīru stāju un gaitu, kas uzreiz nodeva valkātāju tautību.
Pārģērbt jau pārģērba visu latviešu armiju ātri, bet grūtāk gāja ar jauno zvērestu, jo visi ne labprāt gribēja to pieņemt. Ar zaldātiem ķēpa nebija tik liela, —ko tiem pavēlēja, to viņi izpildīja bez liekām ierunām. Grūtāk gāja ar virsniekiem, tie krievu poļitrukiem un viņu aģitācijai tik viegli nepadevās un nekādai Sarkanai Armijai un Staļinam uzticību zvērēt netaisījās. Lielais vairums virsnieku Latvijas armijā bija no bagātnieku aprindām, tie ienīda komunistus, Staļinu un visu viņu "sarkano" armiju. Bet, kad poļitruki sāka draudēt ar tribunālu un viens otrs nacionāli noskaņots virsnieks bija jau pazudis no ierindas, cits nekas neatlika, kā formas pēc pieņemt nepatīkamo zvērestu. Latviešu virsnieki gandrīz visi bija
zaudējuši uzticību krievu augstāko virsnieku acīs un ieguvuši iesauku "redīss".
Kad Latvijas armijā bija nodibināta jaunā kārtība un tā pakļauta Sarkanās Armijas pavēlniecībai, kā arī tautas ievēlētā valdība bija ieņēmusi savas vietas, varēja sākt jaunās Padomju valsts plānu realizāciju: tā saucamo privātīpašumu likvidēšanu un nacionalizāciju.
Vispirms nacionalizēja fabrikas, ražošanas uzņēmumus, pēc tam ķērās pie skrodera, kurpnieka un klempnera darbnīcām. Tad nāca kārta daudzstāvu namiem un būdām, kas pārsniedza 170 kvadrātmetru kopējo platību. Neaizmirsa arī lielos tirdzniecības uzņēmumus un beidza ar piparbodēm. Nacionalizēja un ņēma nost visu, kas tikai kādam ienesa drusciņu peļņas, ar ko uzturēt ģimeni.
Kad sākās turīgo pilsoņu mantas konfiskācija, daudzi vienkāršie, neizglītotie strādnieki to uzņēma ar lielu prieku, jo viņi bija burtiski iedomājušies, ka visu bagātnieku mantu izdalīs trūcīgiem strādniekiem, kuri tagad ir tie īstie zemes saimnieki, un, kurš labāk būs strādājis, tas arī vairāk saņems. Viens otrs iztēlē redzēja sevi par daudzstāvu namu īpašnieku, veikalnieku, dzirnavnieku vai lielu lauku māju saimnieku. Pēdējais jau bija tuvāk īstenībai. Visu saimnieka māju un zemi gan nedabūja, bet varēja dabūt desmit hektārus no saimnieka zemes un kalpu māju, protams, ja tāda saimniekam bija.
Aprīļa pēdējās dienās pilsētā sāka gatavoties 1.maija svētkiem. Šoreiz centrā ar sarkanām drānām izdekorēja skatlogus un pilsētas valdes nama fasādi, kur tagad atradās darbaļaužu izpildkomiteja. Gandrīz visos skatlogos bija novietots tikai Staļina portrets, it kā citi Krievijas valdības vīri būtu mazi un nenozīmīgi. Svētku priekšvakarā Saviesīgās biedrības namā notika 1.maija svinīgā sēde, kurā varēja piedalīties visi pilsētas iedzīvotāji. Kad visi klātesošie, kājās
piecēlušies, dziedāja Internacionāli, virs skatuves, kur atradās no posmiem lozungā salikta šīs dziesmas rinda: "Mēs jaunu pasauli sev celsim", "pasaule" atdalījās no griestiem un noplanēja prezidijam uz galvas. Cilvēkiem aizrāvās elpa, un dziesma gandrīz pārtrūka, bet dažas spēcīgas vīriešu balsis turpināja dziedāt: "Tā ir pēdējā kauja...", aizraujot visus sev līdzi. Pēc šī notikuma cilvēki sačukstējās, ka tā "pasaules" nokrišana neesot laba zīme.
Pienāca 1941 .gada 1.maijs. Pa pilsētas ielām ar sarkaniem karogiem un plakātiem rokās garām izgreznotam pilsētas valdes namam soļoja demonstrantu kolonnā strādnieki un skolu jaunatne, dziedādami: "Ak, Maskava, tu varena, tu mūžam neuzvarama!" un Rūtas Skujiņas dzejas vārsmas, kuras viņa bija uzrakstījusi pagājušā vasarā, dzīvodama Maskavā — "Lielajam Staļinam". Kāds "kompozītors" bija tiem vārdiem pietaisījis klāt mūziku. Šo dziesmu mums skolā iemācīja dziedāt skolotājs Kalnietis, un nu visi lepni gājām pa ielu dziedādami: Lai slavēta pasaule jaunā un lielākais cilvēces draugsl

Tā zeme vairs nepaliks kaunā,
kas kļuvusi Staļina draugs.
Latviešu karavīru rotas ar krievu virsniekiem priekšgalā soļoja, dziedādamas krieviski, laikam tā krievu virsniekiem labāk patika, jo tie dziedāja līdzi: "Ja mums rītu draud karš, ja mūs rītu jau sauks, esam šodien mēs gatavi iet!" Visās malās skanēja tikai krievu dziesmas un melodijas. Latviešu strādnieku jaunatne un bērni bija tā sajūsmināti par krieviem, viņu dziesmām un valodu, ka īsā laikā bija aizmirsuši visas latviešu dziesmas un būtu atteikušies arī no latviešu valodas, ja prastu runāt krieviski. Latvijas zemīte, uz kuras dzīvoja šie "lielās Dzimtenes" mīļotāji, pēkšņi bija kļuvusi par šauru, un tās valoda — neglīta un nevajadzīga.
Šādu cilvēku gan nebija daudz, bet viņi bija, un tie ar milzīgu spēku aizrāva līdzi pārējo jaunatni tā, ka pat turīgāko rūjieniešu bērni iestājās komjaunatnē. Komunistu aģitatoriem bija maģisks spēks, un, kas nokļuva viņu varā, tas apjuka un pats vairs nezināja ko dara.
Svētku parāde notika tirgus laukumā. Uz šejieni dziedādamas atnāca karavīru rotas, skolu jaunatne un aktīvākie pilsētas iedzīvotāji. Nostājās visi iepretī tribīnei, noklausījās latviski un krieviski teiktās apsveikuma runas, karavīri nobļāva trīs reizes pēc kārtas "urā", pēc tam visi nosoļoja gar tribīni, un svinīgā ceremonija bija cauri. Karavīri dziedādami aizsoļoja uz kazarmām. Tēvi un mātes ar pirmsskolas vecuma bērniem, kā arī skolēni, pulcējās tirgus laukuma malā, jo bērnus solīja vizināt ar automašīnu. Un kurš bērns tad nav gribējis braukt ar automašīnu? Drīz vien tirgus laukuma malā uz Raiņa ielas piebrauca vairākas automašīnas, izgreznotas ar lozungiem: "Bērniem pieder mūsu nākotne" un "Lai dzīvo Pirmais Maijs!"
Lielākie bērni iekāpa mašīnā paši, mazākos iecēla vecāki, kas arī ierausās bērniem līdzi. Kad visi bija sakāpuši un mašīnas sāka braukt, uzsākām dziesmu: "Varen plaša mana zeme dzimtā...". Braucām pa Raiņa ielu ārā no pilsētas, tad nogriezāmies pa labi uz Valmieras ceļa, tad pāri Cūkaušu tiltam līdz Kalnakrogam un pa Rīgas ceļu iebraucām atpakaļ tirgus laukumā. Šādi izbraucieni atgādināja kaut ko no Bērnu svētkiem, kad braucām pa upi dziedādami izpušķotās laivās.
Topavasar saimniekiem uz laukiem gāja diezgan grūti. Algotu darbaspēku, kalpus un kalpones, nedrīkstēja pat turēt mājās, kur nu vēl izkalpināt! Uz to tagad jaunā valdība stingri skatījās. Ar visiem lauku un saimniecības darbiem bija jātiek galā pašu spēkiem. Tādēļ saimnieki un visādi jaunie zemkopji meklēja dūšīgākus ganus. Ar jauno likumu arī ganu nedrīkstēja izmantot lauku vai saimniecības darbos kā senāk, bet, ja gans nebija komunistu burta kalps, tad jau ar tādu sarunāt varēja visu ko.
Kaut gan pērna gada rudenī skolu obligāti vajadzēja sākt visiem bērniem reizē — ar pirmo septembri, tagad, pavasarī, trūkuma spiesti, vecāki negaidīja, kad bērni beigs skolu, bet meklēja tiem saimniekus jau maija sākumā tāpat ka senāk.
Topavasar māte man bija atradusi saimnieku tālu prom no Rūjienas, kaut kur pie Rencēniem. Kad viņa man to pateica, es rādīju skābu ģīmi. Man jau bija tie gadi, kad gribējās būt tuvāk visiem lieliem dzīves notikumiem, tā teikt: būt pašā dzīves virpulī. Bet tagad aizvedīs mani kaut kur meža vidū klausīties putnu dziesmas, kad mani tie dzeguzes zvani nemaz vairs neinteresēja. Bet ko es varēju darīt, ja māte vēl bija visa rīkotāja un darītāja, līga man saimnieku un saņēma rokasnaudu?
Tā jau gan saka, — gans savā mūžā dabūjot redzēt dabu, redzēt dažādus saimniekus un pabūt dažādās lauku mājās. Man gan vēl nebija gadījies neviens gruntīgs lielsaimnieks, bet arī ne tik nabadzīgs būdeļnieks kā šis, kuram māte mani bija salīguši šovasar. Dzīvojamā māja bija maza un veca, celta no baļķiem. Tāda pati maziņa bija arī kūtiņa, kurai gan bija klāt piebūvēts pagarinājums. Visas šīs būdeles bija ieaugušas krūmos un nezālēs. Dzīvojamā mājiņā bija neliels caurstaigājams ķēķis un viena paliela istaba. Istabas vidū stāvēja galds, gar sienām vairākas vecas koka gultas, no kurām vienu ierādīja man. Vienā istabas kaktā bija vecs šķirsts ar masīvu, ovālu vāku un otrā stūrī vecs skapis. Tā bija visa šīs istabas iekārta. Ne
tur bija mājas pagalma, ne kūtspriekšas — viss vienā jūklī. Kā lopi no kūts ārā, tā gar kūtsstūri mežā iekšā!
Pirmajā diena, kad laida lopus ganos, neviens nenāca man līdzi, lai ieradītu ganību robežas, tikai saimniece teica: — Skaties, ka lopi neiet uz sējumiem un mežā neaizklīst tālu no mājam!
Un tas bija viss. Ganāmpulks nebija liels, tikai piecas gotiņas un kādas četras aitas. Bet es tūlīt sapratu, ka man būs jāgana šīs goteles pa valsts mežu, kas aiziet līdz Sedai un pāri tai varbūt līdz pašiem Oleriem. Pa tādiem lieliem mežiem ganīt lopus nav nemaz tik patīkami, jo esi atšķirts no visas pasaules un vairāk neko neredzi kā lopus, kokus un purvus, kuri pa garo vasaru apriebjas līdz kaklam.
Pēc pirmās šeit pavadītās dienas nekādu priecīgu dzīvi neparedzēju. Ganības un ganīšana — ar to vēl varētu samierināties, jo savā dzīvē biju ganījis lopus gan pa klajām, gan meža ganībām, bet saimniekdēliņa stulbie izlēcieni man pavisam nepatika. Viņš ar savām muļķībām krita man uz nerviem jau pirmajā dienā. Kaut gan es biju kauslis un diezgan liels palaidnis, bet godīgs palaidnis. Viņš turpretī bija bezkaunīgs palaidnis, un tur ir liela starpība. Viņš centās otram vienmēr nodarīt kaut ko ļaunu, lai pats pēc tam muļķīgi pasmietos. Piemēram— nosmērēt man drēbes ar vāģu smēri vai mēsliem. Pie galda viņš meta man zupas bļodiņā apgrauztus kaulus; kad es tos izņēmu un pametu zem galda sunim un uz galda
vairs nekā tāda nebija, ko iemest man bļodā, tad viņš veikli tur iespļāva. Viņš darīja tādas lietas, ko es ne mūžam neuzdrošinātos darīt, bet viņš visu to darīja smiedamies, vecāku klātbūtnē. Es jau pie sevis sāku prātot, ka reiz, kad viņa aizstāvju nebūs mājās, grābšu to bezkauņu aiz apkakles un dauzīšu kā pelavu maisu. Un ausīs man jau skanēja viņa izmisuma pilnie bļāvieni. Bet pirms gulēt iešanas man iešāvās prātā pavisam negaidīta doma: — Rīt no rīta agri jālaižas no šejienes prom. Es jau neiešu te visu vasaru plēsties un bendēt nervus ar vienu stulbu, izlaistu teļu!
Otrā rītā pamodos reizē ar sauli un gultā gaidīju, kad saimniece celsies, ies uz kūti un saimnieks aizies savos darbos. Kad viņi no istabas bija izgājuši, es žigli piecēlos, apģērbos un pa logu skatījos, kur viņi paliek. Saimniece iegāja kūtī, un saimnieks izveda no kūts zirgu, uzmauca tam kaklā sakas un aizgāja uz lauku. Es paņēmu savu pauniņu, uzmetu skatu savam "draugam", kas gulēja gultā ar seju pret sienu, čokurā sarāvies.
— Ak, cik labi būtu uz atvadām uzliet tev virsu samazgu spaini! Bet to es nevarēju darīt, jo tas gnīda varēja sacelt tādu brēku, ka es nekur tālu netiktu. Man bija jāpazūd klusām.
Cik klusi varēdams, es nospiedu durvju kliņķi un tikpat klusi to aiztaisīju. Kad biju ticis ārā no istabas, žigli gar kūts stūri ieskrēju mežā, kur jutos jau drošībā. Pārliecinājies, ka neviens man pakaļ nedzenas, nācu ārā uz ceļa, jo pa mežu bija grūti iet, un biju nobridies pa krūmiem slapjš līdz kaklam. Iznācis uz ceļa, bailīgi apskatījos uz visām pusēm — vai saimnieks mani kaut kur negaida, bet, neko aizdomīgu nemanīdams, soļoju ar pauniņu pie rokas uz Rūjienas pusi un skaitīju retos kilometru stabus. Saule jau tuvojās pusdienas laikam, kad man aiz muguras bija palicis Sedas upes vecais koka tilts, Oleri un septiņpadsmit trīskantīgi, balti
betona kilometru stabi. Drīz vien tālumā ieraudzīju saulē mirdzošu Rūjienas baznīcas torņa smaili un zeltīto gaili.
Kad es bailīgi atvēru istabas durvis un ienācu iekšā ar pauniņu pie rokas, māte gan bija drusku pārsteigta, jo tāds gadījums, ka viņas bērns pēc pāris dienām būtu atbēdzis mājās no saimnieka, nebija vēl piedzīvots. Bet, kad es mātei pastāstīju visu taisnību, viņa noteica:
— Tas nekas! Gan jau saimnieku es tev vel atradīšu. Māte neatlaidīgi skraidīja pa pilsētas iebraucamām vietām, taujādama, vai kāds nezina kārtīgu saimnieku, kas meklē lielu ganu? Beidzot pie mājas piebrauca kāds saimnieks un, iegājis istabā, ar manu māti runājās, tielējās par algu un slēdza līgumu. Kaut gan es biju jau liels puika, rokasnaudu, ko man deva
saimnieks, viņa atprasīja, teikdama: — Ko tu ar naudu laukos darīsi! Darīt jau bija ko — tāpat laukos bija veikali, kur varēja pa pusdienas laiku aizskriet nopirkt konfektes vai jaunu kabatas nazi. Bet nebija vērts to manai naudas kārīgajai mātei stāstīt, tik un tā viņa mani nesaprata.
Intēni bija bijušie lielsaimnieki, un tādi viņi skaitījās vēl tagad. Kaut gan komunisti visus šos "budžus" jau bija paplucinājuši, bet, kam bija lielākas ģimenes, spēcīgāki strādnieki, tie dzīvot varēja vēl gluži labi, tikai paši dabūja vairāk pastrādāt. Kaut gan šeit, Ziemeļvidzemē, rets saimnieks balstījās vienīgi uz algotu darbaspēku. Vairums lielsaimnieku paši ar visu ģimeni plēsās ar lauku darbiem no saules līdz saulei kā vergi, un tikai tādā garā saimniecība varēja plaukt un tikt uzaugšu. Bet tie saimnieki, kas spēlēja baronus un balstījās uz milzīgo poļu
laukstrādnieku varzu, putēja laukā.
Intēnu ģimenē bija četri lieli cilvēki, un visi dūšīgi strādnieki. Tādēļ lauku darbi tika laikā padarīti. Grūtāk gāja tikai pašai saimniecei, kura bija vienīgā sieviete visā mājā. Viņai gan palīdzēja govis izslaukt un pabarot cūkas vecākais dēls Jānis kas skaitījās arī mājas saimnieks un visu rīkotājs. Tāpat viņai palīdzēja mājas darbos pats vecais Intēns, kas jau gan bija stipri pāri sešdesmitiem, bet no izskata vēl žirgts un spēcīgs vecis, kurš nebaidījās stāties blakus saviem spēcīgajiem dēliem. Jānis ar tēvu bija aizsargi, lieli Ulmaņa aizstāvji un savas tēvzemes mīļotāji. Abi šausmīgi nīda komunistus un viņu iekārtu. Jaunākais Intēnu dēls Ēvalds pērnruden bija atgriezies no karadienesta, kur bija pavadījis pusotru gadu. Viņš bija vienaldzīgs pret visu, kas notika Latvijā. Ne viņš bēdājās par pagājušiem laikiem, ne priecājās par tagadējiem. Viņam it kā bija vienalga, kas valda un kas skalda! Jānis gan teica, ka sarkanie komisāri viņa brāli pāris mēnešos karadienestā esot pataisījuši mīkstu kā jēriņu. Bet Ēvalds par brāļa zobgalībām tikai pasmējās. Varbūt Ēvalds domāja ko citu un tikai lieki nebļaustījās
kā viņa tēvs un vecākais brālis. Pati saimniece vienmēr bija sirsnīga, laipna un nevienam par savu dzīvi nesūdzējās, kaut gan uz viņas vecajiem pleciem gūlās visi galvenie mājas un kūts
darbi. Agrāk tos viņai bija palīdzējušas veikt divas dienestmeitas, jo tad bijusi daudz lielāka saimniecība. Tagad bija divpadsmit slaucamgovis, kādi četri gadu veci teļi un liels, miermīlīgs bullis, kas ne bauroja, ne kārpīja kājām zemi. Viņam bija vienalga, vai tuvumā atradās sveši vai pazīstami cilvēki. Tāds ganāmpulks man bija Intēnos.
Bija dienas, kad saimniece viena pati palika pie divpadsmit slaucamgovīm, jo ne vienmēr Jānim bija laiks iet mātei palīgā. Tādās reizēs man sirdsapziņa neļāva vienaldzīgi noskatīties, kā vecs cilvēks viens pats mokās pa kūti. Es ņēmu slauceni, benķīti un gāju saimniecei palīgā. Govis slaukt jau biju iemācījies un šo darbu veicu tikpat ātri un kārtīgi kā sievieši. Tāpat sanesu ķēķī ūdeni, sacirtu un ienesu žagarus, lai saimniecei būtu, ko kurināt. Man neviens to nelika darīt, bet pie darba biju radināts, tādēļ domāju, ka tas ir mans pienākums. Jānis, redzēdams, ka esmu tik čakls strādnieks, reiz pie pusdienu galda ieminējās: vai es negribot paravēt cukurbietes, viņš man maksāšot rubli par vagu. Es bez domāšanas teicu — kāpēc ne! Kaut gan vagas bija diezgan garas, pa pusdienas laiku mierīgi tiku ar vienu galā. Tā es nedēļas laikā nopelnīju sešus rubļus, un tā man bija liela nauda. Ēdiens šeit bija labs. Brokastīs pastāvīgi bija cigoriņu kafija, tauku mērce un bļoda ar ceptu gaļu vai olām. Intēnu māte ar ēdienu neskopojās, jo pašu cilvēki vien bija.
Ganības arī šeit bija lielas, klajas, zālainas, ar retiem krūmu puduriem, kur karstā dunduru laikā lopiem atrast patvērumu. Ganību teritorijā atradās divi lieli mārki. Viens — ganību vidū ar lēzenām malām, kur lopi varēja iebrist un padzerties, bet otrs — pie kaimiņa ganību robežas. Tas bija stāvām malām ar tīru, nesaduļķotu ūdeni, jo lopi tajā nevarēja iebrist. Intēnos bija ļoti daudz dažādu rakstnieku grāmatu un vecu un jaunu Latvijas laikā iznākušu žurnālu. Tā kā līdz šim nebiju lasījis nevienu romānu, mani šī Intēnu grāmatu kaudze ieinteresēja. Mājās mums grāmatu nebija, jo vecāki tās nepirka, viņiem grāmatām nekad neatlika naudas. Jānis redzēja, ka es platām acīm skatos uz grāmatām, un ieteica man ņemt
tās ganos līdzi un lasīt. Tikai lai nesaburzot, nesaplēšot lapas un nepazaudējot. Pirmā grāmata, ko viņš man iedeva, bija Aleksandra Grīna Dvēseļu putenis. Man patika arī Alfrēda Dziļuma Saplēstā krūze. Šeit, Intēnos, es tuvāk iepazinos ar grāmatām, lai turpmākajā dzīvē tās iemīļotu.
Pienāca jūnijs, visi mierīgi strādāja savu darbu, bet pēkšņi, ap desmito jūniju, Intēnos vairs kaut kas nebija kārtībā. Mājinieki staigāja tādi kā uztraukti, nemiera un baiļu pilni. Jānis ar Ēvaldu no kaut kurienes bija izvilkuši šautenes, kas, krieviem ienākot, bija paslēptas. Pēc vakariņām Jānis ar Ēvaldu negāja vis gulēt, bet ņēma šautenes, patronsomas un kaut kur aizgāja. No rīta atkal pārnāca un stājās pie darba. Tā tas gāja dažas dienas, bet pēc tam abi brāļi kādu laiku vispār nebija redzami, tie bija kaut kur pazuduši, un pat vecais Intēns pāris naktis gāja gulēt uz kūtsaugšas, dziļi ierokoties pērngadējā sienā. Es neko nesapratu, un
neviens arī man nestāstīja, kāpēc izveidojies tāds stāvoklis.
To uzzināju 15.jūnijā, kad bija atgriezušies abi brāļi kopā ar pieciem tādiem pašiem apbruņotiem vīriem. Pie pusdienu galda viņi iedzēra un runāja par kādiem tur arestiem un cilvēku izvešanu, lādēja komunistus, čekistus un visus viņu līdzskrējējus. Šie vīri bija māju saimnieki un bijušie aizsargi. Visi viņi nu sēdēja saimes istabā pie lielā galda, ēda, dzēra un runāja brīnumu lietas. Tādēļ Intēnos visi dzīvoja kā uz karstām oglēm.
Veselu gadu pie jaunās padomju iekārtas cilvēki mierīgi dzīvoja, strādāja un centās katrs savu dzīvi iekārtot, kā nu kurš prata un varēja. Mantas konfiskācija, Latvijas laika lielo priekšnieku aresti un tamlīdzīgi sīkāki notikumi iedzīvotājos nekādu pārsteigumu neradīja, jo tā tam bija jābūt, ar to bija jāsamierinās. Bet tad pēkšņi, vienā naktī sākās šie masveida aresti, izvešanas, kas iedzīvotājos radīja apjukumu un sašutumu. Tie, kas nebija droši par savu ādu un jutās apdraudēti, sabēga mežos, radot bīstamu stāvokli vietējām izpildkomitejām un visai padomju
iekārtai. Nu bija jāformē, jāapbruņo milzīgas sarkangvardu armijas, jāapsargā pienotavas, noliktavas un valsts iestādes, lai šie mežabrāļi un diversanti nesagādātu kādu pārsteigumu. Jo putra bija ievārīta. Mani šie notikumi neskāra, jo stāvēju tālu prom no politiskas dzīves. No rītiem cēlos, apāvu pastalas un dzinu savu lopu baru ganībās.
Intēnu ganības robežojās ar Andrecenu māju ganībām, kur lopus pieskatīja četrpadsmit gadus vecs skuķis, vārdā Katrīne. Katrīnes vecāki ar saviem daudzajiem bērniem bija atbraukuši šurp no Latgales. Vai viņi jau pirms krievu ienākšanas Latvijā bija dzīvojuši un strādājuši pie skopā Andrecenu saimnieka, vai atbraukuši pērn, kad deva bezzemniekiem un kalpiem zemi, to es tik labi nezinu. Bet nu visa lielā ģimene dzīvoja Andrecenos kalpu mājā, apstrādāja saņemto zemi, bērnus izdeva par ganiem, un viena meita ganīja diezgan lielu lopu
baru pašam Andrecenu saimniekam. Katrīne savos četrpadsmit gados nebija no sejas visai skaista. Kā jau trūcīgā daudzbērnu ģimenē audzis skuķis, kas, smagus lauku darbus strādādams, nekādu vieglo dzīvi nebija redzējis un audzis un veidojies kā dabas bērns. Viņa
bija vidēja auguma, padūšīga un diezgan apaļīgām, sievišķīgām krūtīm. Pagaišiem, gludiem matiem, apaļīgu, brūngansārtu seju, strupu degunu, pilnīgām, pabiezām lūpām un saulē iedegušām, brūnām kājām. Karstās dienās viņai mugurā bija plāna, īsa katūna kleitiņa un vairāk nekā — to es zināju skaidri! Viņa skraidīja pa ganībām kailām kājām, tāpat kā es, jo ganības bija tīras, čūskas arī šeit nebija manītas. Reiz viņa skrienot pakrita, bruncis sarāvās uz augšu, un īsu brīdi Katrīne gulēja zemē ar pliku dibenu.
Kad saule sāka stipri karsēt, es novilku kreklu un sporta biksēs gāju tīrajā, dziļajā mārkā peldēties. Katrīne sēdēja mārka malā un skatījās. Reiz es peldu un dzirdu, ka man aiz muguras spēcīgi noplunkšķ ūdens, atskatos un redzu, ka Katrīne, ielēkusi mārkā, kuļ ar kājām ūdeni. Lai jau peld, vai man žēl, bet es redzēju, ka viņa ir galīgi kaila, tādēļ viņai netuvojos, jo baidījos, ka viņa nesāk kliegt tāpat kā kailie skuķi Rūjmalā. Kad beidzām plunčāties, viņa, izkāpusi no mārka, mierīgi stāvēja krastmalā visā savā pusaudzes dievišķīgā daiļumā un,
pagriezusi man muguru, vilka virsū savu plāno katūna brunči, kas, pārvilkts pār galvu, neparko negribēja slīdēt pāri jau palieliem, slapjiem krūšu izciļņiem. No sākuma man bija neērti, bet drīz vien pieradu pie viņas kailuma, un tas vairs nekādu izbrīnu manī neizraisīja. Reiz viņa man vaicāja, kādēļ es slapinot bikses, bet es atbildēju, ka tās ātri izžūst. Tā mēs dzīvojām, skraidījām un peldējāmies, bet rokas klāt es viņai neliku. Ne jau tāpēc, ka man būtu no viņas bail, bet vienkārši viņa nebija skaistule, kurā varētu iemīlēties.
1941.gada 22.jūnija rīts man ne ar ko neatšķīrās no citiem vasaras ganu rītiem. Kā parasti uzcēlos, žāvādamies apāvu pastalas, lai rīta dzestrajā rasā nesaltu kājas, uzvilku vecos svārkus un dzinu govis pa lopu gatvi uz ganībām. Pusdienas laikā, kad pārdzinu lopus mājā, no saimnieku sejām nomanīju, ka kaut kas ir noticis. Visi mājinieki izskatījās priecīgi, smaidīgi un laimīgi, it kā būtu vinnējuši lielo vinnestu. Pēc pusdienām Jānis aicināja visus savā istabā pie radio aparāta, jo būšot speciālas ziņas no Maskavas. Radio jau tur skanēja diezgan bieži, bet Jānis nekad nevienu īpaši neaicināja klausīties, jo mēs tāpat caur vaļējām durvīm visu dzirdējām. Ap pulksten diviem radiofonā atskanēja Padomju Savienības ārlietu ministra Molotova balss, kas pavēstīja visai padomju tautai, ka šorīt agri no rīta Vācija, lauzdama savstarpējās neuzbrukšanas līgumu, nodevīgi, bez kara pieteikšanas, uzbrukusi Padomju Savienībai no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Mūsu lieta esot taisnīga, un mēs uzvarēšot!
Jānis galvenajos vilcienos centās šo Molotova runu tulkot, lai mēs visi saprastu, par ko ir runa. Kad Molotovs runu beidza, vecais Intēns aiz prieka iesaucās: — Nu vienreiz tas ir noticis, ko mēs veselu gadu ar nepacietību gaidījām! Nu ir situsi atmaksas stunda! Ar kara pirmajām dienām no pagastvaldes pienesa saimniekiem visādus apkārtrakstus un pavēles, bet Intēnos neviens netaisījās ne tos pildīt, ne braukt šķūtīs. Lauku darbi apstājās. Intēnos abi brāļi staigāja pa māju un arī uz lauka gāja ar plinti plecā, bailīgi skatīdamies un Naukšēnu pusi, vai ceļagalā nebrauc iekšā kāda mašīna ar čekistiem. Kad sētā ierējās suns, abi brāļi paķēra šautenes un skrēja skatīties, kas tur nāk, bet neviens čekists tik tālu no centra uz vientuļām lauku mājām nebrauca, tādēļ visiem šiem uztraukumiem nebija pamata.
Intēnos pie Jāņa un Ēvalda ar velosipēdiem un kājām ieradās apbruņoti draugi un kala dažādus plānus. Nekādu kara darbību viņi pret komunistiem gan neuzsāka, bet bija gatavi aizstāvēties, ja viņiem uzbruktu. Kaut gan vācieši no Rūjienas un Naukšēniem vēl bija tālu, ziņas par sarkanarmiešu panisko bēgšanu un vācu armijas straujo virzīšanos uz priekšu ātri atnāca arī līdz šejienei. Tādēļ šur tur saformējās nelielas, apbruņotas kaujas grupas, kas sastāvēja no bijušajiem aizsargiem, vanagiem, no sarkano aplaupītiem turīgākiem pilsoņiem un saimniekdēliem. Atklātā cīņā viņi ar sarkangvardiem neielaidās, bet no meža slēpņiem apšaudīja bēgļu grupas uz ceļa.
Intēnos Ēvalds ar saviem draugiem bija uzzinājuši, ka Naukšēnos speršot gaisā arī brūžus, un tagad dodot visiem, kas tik vēlas, alu un spirtu par brīvu. Ēvalds iejūdza zirgu ratos, iesvieda tajos tukšas piena kannas un ar dažiem draugiem aizlaida uz Naukšēniem. Vietējie aizsargi jau bija padzinuši tos brūžu spridzinātājus un tagad nelaida nevienu svešu brūžiem klāt. Tie ļaundari, bēgdami no Naukšēniem uz Rūjienu, pa ceļam aiz dusmām aizdedzināja Pakuļu
saimniecības moderno lopu kūti trīsdesmit govīm ar mehanizētu barošanas un dzirdināšanas iekārtu. Kūts nodega līdz pamatiem. Labi vēl, ka lopi bija ganībās, citādi sadegtu arī tie!
Kad pēdējie bēgļi un sakanarmiešu grupiņas bija atstājuši Rūjienu, pilsētiņā iestājās tāds savāds klusums. Ielas bija tukšas, izlaupīto veikalu durvis līdz galam vaļā, cilvēki baidījās iziet no mājām. Daži gaidīja atgriežamies sarkanos, citi — drīzāk atnākam vāciešus, citi slēpa sazagto mantu un rēķināja, cik sanāktu, ja to pārvērstu naudā? Daudzi priecājās un līksmoja, ka pienākuši atkal vecie, labie laiki, un kala atriebības plānus pret palikušajiem komunistu līdzskrējējiem.

Septītā jūlijā, kad pilsētas iedzīvotāji vēl gulēja, Rūjiena ienāca vācieši. Pēc tam pilsētā saradās jauni valdības kungi. Intēnu Jānis pārbrauca mājās tās pašas dienas priekšpusdienā, jo es no ganībām redzēju, ka dārzā kārtsgalā plīvo veselu gadu neredzētais Latvijas karogs.
Intēnu saimnieki gatavojās lieliem svētkiem. Vakar Ēvalds ar draugiem no Naukšēniem bija atvedis alu un spirtu; kaut gan brūžus apsargāja, savējie jau tukšā nepalika.
Pusdienas laikā, kad pārdzinu lopus, iegājis saimes istabā, ieraudzīju pie lielā saimes galda sēžam kādus desmit dažāda vecuma cilvēkus. Galdā bija liela bļoda ar vistas gaļu un klimpu zupa, cepta cūkgaļa, ceptas olas, alus krūze un šņabja pudeles. Intēnos bija sanākuši tuvi un tāli kaimiņi, draugi un paziņas, kas visi bija pārdzīvojuši vienādu likteni: bailes no aresta un izvešanas uz Sibīriju. Visi pie galda bija jau iesiluši un ļoti runīgi. Katrs gribēja izkratīt sirdi, izstāstīt galda kaimiņam savas bēdas un ciešanas, ko pa šo gadu bija pārdzīvojis. Bet brīnums,
ka šajā barā nebija nevienas kaimiņu māju saimnieces vai saimnieku meitas! Izņemot veco Intēnu māti un saimnieci, kas smaidot skraidīja iekšā un ārā, apkalpodama viesus.
Te netika žēloti lāsti Staļinam un pateicības vārdi Hitleram, kas izglābis latviešu tautu no iznīcības.
— Ja Hitlers vēl kādu laiku vilcinātos un nepatriektu krievus no Latvijas, visi latvieši šoruden būtu nokļuvuši Sibīrijā un Latvijas zemi mīdītu šķībacainie kalmiki! — tā viens gudrs vīrs paskaidroja pārējiem galda biedriem. Šie vecie saimniekpapi ēda, dzēra un sprieda, cik ātrā laikā Vācija sagraus Krieviju. Jaunajiem apnika klausīties veču muldēšanu un spriedelēšanu, viņi sasēda vienā galda galā, sāka runāt par zaļumballēm un meitām. Pirmo pasaules karu viņi nebija redzējuši, bet otrā pasaules kara sākums pārgāja Rūjienas pusei pāri kā mākonis bez lietus. Varbūt šur tur uzpilinādams pa pilienam. Pēkšņi visas runas pārtrauca jauniešu dziedāta dziesma:
Sakarnieks, kam garlaicīgi klājas,
Viņš par velti laiku netērē,
Steidz viņš apmeklēt tās mājas,
Meitenes kur kailas šīberē.
Kad pusdienlaiks bija cauri, es ar savu lopu baru aizgāju pa gatvi uz ganībām, bet ciemiņi vēl nemaz netaisījās izklīst. Bija svētki, un tādā dienā pat lauku cilvēkam nav ne kur skriet, ne steigties. Ganībās es satikos ar Katrīni un stāstīju viņai, ka mana saimnieka mājās ir liela balle, svin kādus tur atbrīvošanas svētkus. Katrīne atbildēja kaut ko krievu un latgaliešu vārdu sajaukumā, tā ka es neko nevarēju saprast, tikai nojautu, ka viņa neko labu par saimniekiem neteica.
Ejot gar mārku, ieraudzīju, ka zem ūdens spīd divi piena kannu vāki. No sākuma nevarēju saprast, kas bijis tik traks, atvezdams uz ganībām pienu un
ielikdams siltā ūdenī, lai saskābst. Tam nolūkam pie akas ir speciāla piena būda ar betonētu vannu un aukstu akas ūdeni. Es pasaucu Katrīni un vaicāju: — Vai tas ir tava saimnieka kannas, kas tur ielaistas marka? Katrīne paraustīja plecus, tas bija viss, ko viņa varēja pateikt. Bet ziņkāre bija tik liela, ka mums bija noteikti jāredz un jāzina, kas tajās kannās slēpjas. Es
iebridu mārkā, pievilku vienu kannu pie malas, un pa diviem to uzstiepām krastā. Kad attaisīju vāku, degunā iesitās stipra alus smaka. — Alus! — es izbrīnījies iesaucos un paskatījos uz Katrīni. — Ko mēs tagad darīsim, taisīsim vāku ciet un laidīsim kannu atpakaļ marka vai vispirms nogaršosim? — vaicāju Katnnei. Katrīne saka stāstīt, ka viņa esot alu dzērusi, kad tēvs brūvējis to uz Pirmo Maiju. Tad paliekot tā labi un dziedāt vien griboties.
— No alus? — es neticīgi pārvaicāju. Jo domāju, ka piedzerties var vienīgi no šņabja un vīna. Tādēļ Katrīnei teicu, ka arī esmu dzēris diezgan daudz pašbrūvēta alus, bet neesmu jutis, ka gribētos dziedāt. Tad es vēl nezināju, kādu alu brūvē no miežiem un cik stiprs var būt šis Naukšēnu bružā alus. Stāstīju Katrīnei, ka vienreiz arī esmu kārtīgi piedzēries. — Dzersim! — smiedamās iesaucas Katrīne. Aizskrēju uz ganību otru malu, kur zem eglītes glabāju līdzpaņemto launagu un pudeli ar pienu. — Kam tagad vajadzīgs piens, tagad dzersim alu! — pie sevis nospriedu un, skriedams atpakaļ, pa ceļam izlēju pienu, mārkā izskaloju pudeli, un dzīres varēja sākties. Piesmēlu pilnu pudeli ar alu, kas bija skaistā, dzeltenā krāsā. Iedzēris
kārtīgu malku, devu pudeli Katrīnei. Pirmoreiz mūžā dzēru tādu, brūzī brūvētu alu, laikam tādēļ man tas likās ļoti negaršīgs un rūgts kā vērmeles. Bet to es Katrīnei neteicu, jo tēloju lielu, piedzīvojušu puisi. Tādēļ, pasniegdams viņai pudeli, noteicu: — Labs gan! To apstiprināja arī Katrīne, noņemdama pudeli no mutes un dodama atkal man. Pudele ceļoja no viena pie otra, kamēr bija tukša. Pēc trešās pudeles rūgtais alus jau bija kļuvis salds, un, patiešām, gribējās dziedāt. Kad piesmēlu ceturto pudeli, aiztaisīju kannai vāku un ielaidu to atpakaļ mārkā. Laiks jūlija sākumā bija karsts, un lopi labprātāk uzturējās krūmu paēnā nekā
klajumā. Tādēļ mums nebija jāuztraucas, ka tie varētu kur aizklīst. Paņēmām pilno alus pudeli, atgājām tālāk no mārka un apsēdāmies krūmu paēnā. Mēs abi bijām tikuši droši, un prāts nesās uz trakulībām. Katrīne man nemaz vairs nelikās tik neglīta kā līdz šim, tādēļ gribēju viņu bučot, jo līdz šim vēl nebiju nevienu meiteni bučojis, — tikai redzējis, kā citi to dara.
ledzēris vēl kādu malku, saņēmu dūšu, apķēros Katrīnei ap kaklu un sāku viņu uz lūpām bučot. Katrīne, man par lielu brīnumu, neteica neviena vārda, viņa apķērās arī man ap kaklu, cieši piespieda savas biezās lūpas mani mutei un atlaidās zālē guļus, turēdama mani sev klāt. Un tā nu sanāca, ka gulēju viņai virsū.
Par vīriešu un sieviešu mīlestības lietām pusaudži jau bija dzirdējuši un ar interesi domājuši diezgan daudz, tikai nokļūt līdz tām attiecībām nemaz nav tik viegli. Tādēļ, tikuši tik tuvu viens otram, gribējām izbaudīt to prieku līdz galam, jo visi tā dara: citi aiz ziņkāres, citi aiz mīlestības, citi vienkārši prieka pēc. Kaut gan nekas prātīgs mums no tās lielās mīlestības nesanāca, toties bijām abi apmierināti, jo bijām izbaudījuši vismaz mīlestības tuvuma sākumu.
Vakarā, kad pārdzinu lopus mājās, balle bija beigusies, ciemiņi aizgājuši, galds nokopts, un vecais Intēns, iegāzies gultā ar visām drēbēm, krāca. Jānis ar Ēvaldu kaut kur bija aizgājuši, es palīdzēju saimniecei izslaukt govis, uzkopt kūti, paēdām divatā vakariņas un gājām pie miera. Diena bija pagājusi trauksmaina, piedzīvojumu pilna.
Pirmos lielākos kara trokšņus rujienieši izdzirdēja ap desmito jūliju ziemeļaustrumu pusē. Klusos vakaros un rīta agrumā skaidri bija sadzirdama šī spēcīgā, nepārtrauktā lielgabalu dārdoņa. Brīžiem tā bija tik spēcīga, ka cilvēki darbā apstājās un klusēdami, it kā nobijušies, skatījās uz ziemeļaustrumiem. Spēcīgie lielgabalu dārdi bija dzirdami pāris nedēļas, līdz jūlija beigām. Kad lielgabalu dārdoņa bija apklususi gandrīz pavisam, no Igaunijas uz Rūjienu dzina
milzīgas gūstekņu kolonnas, lai transportētu tālāk ar vilcienu uz Rīgu. Gūstekņu bija tik daudz, ka vācieši nezināja, kur tos likt. Tad vācu iestādes izlēma vienu daļu izdalīt saimniekiem uz laukiem kā brīvu darbaspēku. Par šiem novārgušajiem karagūstekņiem saimniekiem nebija jāmaksā pagaidām nekas (vēlāk viņi samaksāja ar uzviju). Saimniekiem tikai bija jādod gūstekņiem darbs, paēst, kādas vecas drēbes mugurā, lai nestaigātu puspliki, un jāuzmana, lai neaizbēg. Tas bija viss, kas saimniekam jādara gūstekņu labā.
Augusta sākumā Intēnu Jānis atveda mājās divus novārgušus, skrandainus sarkanarmiešus, kas bija zaudējuši dzimteni, brīvību un ticību uzvarai. Viņi pat neticēja, ka ir palikuši dzīvi. Pusdienas laikā, kad viņus atveda, tie tūlīt tika pie galda, un varēja redzēt, ka šo cilvēku vienīgā vēlēšanās ir ātri piestrēbt pilnu vēderu. Tādēļ viņi strēba karsto zupu bez pūšanas, un es brīnījos, kā viņi neapplaucē muti. Kad zupas bļoda bija tukša, viņu pelēkās sejas kļuva smaidīgas, un paši — runīgi. Viņi sāka stāstīt par savu ne visai garo, bet šausmīgo kara ceļu, pa kuru bija bēguši, atpakaļ neskatīdamies, līdz beidzot vairs nav bijis, kur mukt, un Igaunijā padevušies gūstā. Jānis viņu stāstu tulkoja latviešu valodā, jo krieviski vēl prata vienīgi vecais Intēns, Intēnu māte nemaz, un mēs ar Ēvaldu tā drusku, cik nu pa to gadu bijām katrs iemācījušies. Visi klausījāmies ar lielu interesi, jo šie cilvēki bija redzējuši vāciešus un nāves briesmas izjutuši uz savas ādas. Toties te viņi jutās tā, it kā sēdētu kaut kur Krievijā kādā sādžā, kolhoznieku ģimenē pie savējiem. Sava stāsta beigās viņi sāka cildināt Staļinu un nosodīja Hitleru. Viņi bija izbrīnījušies, ka šie viesmīlīgie cilvēki, kas deva tiem paēst un patvērumu, par to smējās un nolādēja Staļinu līdz pēdējam. Viņi pat neiedomājās, ka atradās pie saviem lielākajiem ienaidniekiem, kas ne acu galā neieredzēja krievus un komunistus.
Pienāca pirmais septembris, un man pēc līguma vajadzēja beigt ganu gaitas un braukt mājās. Bet nekas tamlīdzīgs šoruden nenotika. Kad es iepriekšējā dienā ieminējos saimniekam, ka šodien ir mana pēdējā ganu diena un rīt jābrauc mājās, saimnieks, it kā izbrīnījies par manu atgādinājumu, ar ironiju noteica: — Uz mājām? Kas tev to teica — komunisti? Tie laiki ir beigušies, kad gani varēja skriet prom no pusvasaras! Tev, puisīt, būs jāpagana lopi vēl tik ilgi, kamēr mēs pabeigsim rudens darbus.
Ko es varēju darīt — neko! Kur tu iesi sūdzēties un meklēt taisnību — nekur! Ja aizskriesi projām, saimnieks neizmaksās aiz dusmām algu, un viss, jo īsa vara, vēl lielāka nekā Ulmaņa laikā, tagad piederēja saimniekiem un aizsargiem, kuri jau sen uzskatīja visus vienkāršos strādniekus par komunistiem vai vismaz par to līdzskrējējiem. Tad jau labāk nekādu taisnību nemeklēt, ganīt lopus tik ilgi, kamēr būs padarīti visi rudens darbi un saimnieks tevi palaidīs mājās ar godu.
Viena nedēļa bija atlikusi līdz pirmajam oktobrim, kad visi steidzamie rudens darbi bija padarīti, tikai nebija nokulta labība, jo kuļmašīnas šoruden vēlu uzsāka savu darbu. Intēnu Jānis tad beidzot bija nolēmis laist mani mājā. Iepriekšējā dienā viņš nokāva milzīgi lielu sivēnmāti, kurai āda bija pusceļu bieza un galva svēra divus pudus.
Intēnu Jānis arī bija no tiem saimniekiem, kas visus vienkāršos strādniekus uzskatīja par sarkaniem. No sākuma, kad vēl bija padomju valdība, viņš to neizrādīja, bet, kad ienāca vācieši, šis laipnais cilvēks pēkšņi pārvērtās. Nevaru teikt, ka viņš slikti izturējās pret mani, tāpat viņš neizdzina un badā nemērdēja tos divus krieviņus. Visi ēda pie viena galda, un varu godīgi teikt, ka ēdiens Intēnos bija labs. Bet Jānim bija iekšā kaut kāds naids pret strādniekiem.
Pilsētā ar pārtikas produktiem pie vāciešiem bija grūts stāvoklis. Par naudu neko bez spekulatīvām cenām vairs nevarēja nopirkt, vienīgi to, kas pienācās uz kartiņām. Tādēļ, lai iegrieztu strādniekam, Jānis pārcirta to divpudīgo cūkas galvu uz pusēm, un man par lopu ganīšanu gaļas vietā atveda šo cūkas pusgalvu, kas svēra sešpadsmit kilogramus — tieši tik, cik man bija derēta gaļa. Kaut gan es nostrādāju trīs nedēļas ilgāk nekā līgumā bija paredzēts, produktus nosvēra tik, cik bija uz papīra rakstīts — nevienu gramu vairāk. Par tām trim nedēļām viņš samaksāja pēc valsts takses naudā, un arī nevienu feniņu vairāk.
Tāda, lūk, bija Intēnu Jāņa attieksme pret strādniekiem, kuriem tas bada laikā gaļas vietā atveda kaulainu cūkas pusgalvu un plātījās ar vācu okupācijas markām. Nu, kā lai šādu cilvēku vai saimnieku nosauc?
Neparasta un savada izskatījās toruden Rūjiena. Likās neticami, ka tā ir tā pati mazā pilsētiņa, kur vēl pavasarī soļoja latviešu karavīri dziedādami: — Ja mums rītu draud karš, ja mūs rītu jau sauks, esam šodien mēs gatavi iet!
Tagad pa tām pašām ieliņām soļoja trijās rindās vācu zaldāti, karabīnes kā mietus uzmetuši plecos un, naglotiem zābakiem bruģi klabinot, vāciski dziedāja savas tautas karavīru dziesmas ar "oller—ollerā" piedziedājumu. Vācu zaldāti bija apmetušies Berklundes mājā un vēl dažās citās, kur bija dzīvojuši latviešu karavīri. Vācu karaspēka daļas Rūjienā neapmetās uz ilgu dzīvošanu, ilgākais — kādu nedēļu, tad tās sūtīja uz austrumu fronti, uz kurieni viņi gan ne labprāt gribēja braukt. Jo vācu armijas spožais karagājiens bija apstājies pie Ļeņingradas un Maskavas.
Skolā toruden atkal bija lielas pārmaiņas. Skolas zālē un klasēs bija pazuduši visi sarkanie stūrīši, Staļins, Vorošilovs un Kaļiņins. Zālē pie sienas bija viena pati liela Hitlera bilde. Viņš sev blakus nevienu necieta, jo uzskatīja sevi par galveno un varenāko cilvēku visā Eiropā.
1941 .gada ziema iesākās agri. Rudens lietavās izmirkušos, kara mašīnu savandītos, dubļainos Krievijas ceļus nevarēja ne izbraukt, ne izbrist. Vācu divīzijas iestrēga pie Maskavas dubļos un uz priekšu vairs netika. Maskava palika vācu armijas priekšā kā mirāža. Oktobra beigās jau sāka piesalt, krist lēnas sniega pārslas. Vācu divīzijām pretī stājās jauni, vēl neparedzēti, bīstami ienaidnieki: dubļainie, neizbrienamie ceļi, Krievijas briesmīgais sals, dziļie sniegi, ziemeļu vēji un sniegputeņi. Tēvijā vairs nerakstīja par drīzu Maskavas ieņemšanu, bet gan par grūtiem kara apstākļiem, kādi radušies, iestājoties rudenim un ātrai ziemai. Tas viss
apgrūtinot vācu armijas apgādi un virzīšanos uz priekšu: — Ne jau Sarkanā Armija, kura vispār vairs nav kaujas spējīga, ir apturējusi vācu divīzijas pie Maskavas, bet gan neparedzēti ātra rudens iestāšanās, neizbrienamie, dubļainie ceļi.
Lai tas būtu ticamāk, avīzēs bija ievietoti fotoattēli, kuros vācu karavīri smaidīdami brien līdz pusstilbiem pa milzīgiem dubļiem, stumdami uz priekšu iestrēgušās automašīnas un lielgabalus.
Pienāca 1942.gada janvāris. Ziema bija barga, bagāta ar sniegu un salu. Kaut gan fronte no Rūjienas bija tālu, tomēr pilsētas iedzīvotāji ātri uzzināja par notikumiem pie Maskavas. Ne jau to, ko rakstīja vācu avīzes, bet pavisam citu! Par ko nemaz nedrīkstēja atklāti runāt: krievi pie Maskavas vāciešus sakāvuši! Šīs jau gan nebija oficiālas ziņas, tādēļ daudzi par to šaubījās, bet daudzi arī ticēja. Tajā pašā laikā avīzes rakstīja, ka vācu virspavēlniecība nolēmusi iztaisnot un saīsināt fronti, jo ziemas apstākļos, kad sals un dziļie sniegi apgrūtinot armijas apgādi, tas esot nepieciešams. Pa ziemu savilkšot lielu karaspēku un pavasarī, kad būšot apžuvuši Krievijas ceļi, sākšot jaunu uzbrukumu Maskavai. Tad nekas vairs nespēšot Maskavu glābt! Pa šaursliežu dzelzceļu no Valkas uz Rūjienu sāka vest atpakaļ sadauzītus,
bojātus lielgabalus, mīnmetējus, bruņutransportierus, lidmašīnas ar nolauztiem spārniem, kā teikt, metāllūžņus. Stacijas apkārtne kļuva par šo metāllūžņu noliktavu. Pēc sadauzītās kara tehnikas varēja spriest, ka vāciešiem šoziem ir gājis gaužām čābiski.
Pienāca maijs, un mums, bērniem, laiks doties pie saimniekiem uz visu garo vasaru ganu gaitās. Māte bija sarunājusi māsas pērno saimnieku un apsolījusi viņu apgādāt ar ganu un izpalīdzi. Tā mēs abi ar māsu nokļuvām tovasar pie viena saimnieka, Naukšēnu pagasta Čumpos.
Kādreizējam Čumpu saimniekam, uzvārdā Upītim, bija divi dēli un meita. Vecākais dēls Ernasts, tagadējais māju saimnieks, pirms revolūcijas bija dienējis cara armijā kā virsnieks. Kad sākās pirmais pasaules karš un dibināja latviešu strēlnieku bataljonus, Ernasts nokļuva ceturtā Vidzemes strēlnieku bataljonā kā rotas komandieris. Sākoties revolūcijai, kad sabruka krievu armija un pa daļai arī latviešu strēlnieku pulki, viņš atzina par labāku nebraukt uz Krieviju un nejaukties krievu iekšējās lietās. Ernasts atmeta revolūcijai un pilsoņu karam ar roku, atgriezās tēva mājās, lai pavasarī sāktu art zemi. Ernasta tēvs jau bija vecs, jaunākais brālis arī aizgājis kara gaitās, un lielās lauku mājas palikušas tikpat kā bez saimnieka.
Ernasts bija reāli domājošs cilvēks, kas savus uzskatus veidoja uz reāliem, nacionāliem dzīves principiem, nevis gramstījās pa gaisu, gaidīdams palīdzību no cara, vāciešiem vai sarkaniem. Tādām blēņām, ka tie pēc kara varētu atbrīvot latviešu tautu no gadsimtiem ilgās verdzības, Ernasts neticēja! Visi viņi tīkoja pēc savas varas, sava labuma, lai no jauna uzsēstos latviešu tautai uz kakla un piedzītu milzīgas nodevas no latviešu zemnieka. Tāpēc Ernasts negāja palīgā ne baltiem, ne sarkaniem. Bet, kad deviņpadsmitā gadā sākās jaunas jukas, kad igauņi no savas zemes bija padzinuši sarkanos un sākās atbrīvošanās cīņas Latvijas teritorijā, Ernasts aizgāja atkal karā — dienēt Ziemeļlatvijas pulkā pie Jurģa Zemitāna. Jo vienīgi šo cīņu viņš atzina par taisnīgu un pareizu. Pēc pamiera noslēgšanas divdesmitā gada februārī ar Padomju Krieviju Ernasts atgriezās atkal mājās. Tajā pašā gadā nomira vecais Čumpu saimnieks, un Ernasts kļuva par pilntiesīgu mājas īpašnieku. Viņš apprecējās un divdesmit
pirmā gadā kļuva par dvīnīšu — dēla un meitas — tēvu, bet zaudēja sievu, kas pēc dzemdībām nomira. Drīz vien Ernasts apprecējās otrreiz, atveda no Rūjienas miesās padūšīgu, no sejas paglītu sievu — saimnieci un bērniem pamāti. Tovasar pa Čumpu mājām gāja raibi, jo tur apgrozījās, dzīvoja un mainījās daudz dažāda rakstura cilvēku. Čumpi bija lielas lauku mājas: daudz aramzemes, plašas pļavas, priežu sils, jaukts egļu un lapu koku mežs. Dienvidu pusē, plašā zirgaplokā bija skaista bērzu birzs. Ganībās gar dzelzceļmalu un mežmalu bija diezgan daudz čūsku. Sliktākais bija tas, ka ganību robežas nebija līdzās nevienu kaimiņmāju ganībām. Toties gar ganību malu pastāvīgi uz vienu vai otru pusi gāja
vilcieni. Nezinu, no kurienes Čumpos jūnijā, pirms Jāņiem, ieradās divi pusaugu zēni un apmetās pie saimnieka māsas Olgas. Tie bija saimnieka brāļa dēli — piecpadsmit gadus vecais Uldis un divpadsmit gadus vecais Guntis. Zēni nebija uz šejieni atbraukuši, lai paciemotos pie radiem un atkal aizbrauktu, bet gan uz pastāvīgu dzīvi, šo zēnu liktenis bija iegrozījies tā, ka viņi bija palikuši bez vecākiem un mājām.
Zēnu tēvs bija Ernasta jaunākais brālis, bijušais Latvijas armijas kapteinis. Karam sākoties, komisāri viņu pie Gulbenes bija arestējuši, tāpat kā daudzus citus latviešu virsniekus. Kas notika ar viņiem pēc tam, to jau mēs arī zinām. Māte zēniem bija mirusi, kad viņi vēl bijuši mazi. Tēvs bija apprecējies otrreiz, un pēc dažiem gadiem Uldim ar Gunti radusies pusmāsa. Pēc kapteiņa Upīša pazušanas šajā ģimenē iestājās lūzums. Līdz tam nekur nestrādājošā pamāte nespēja uzturēt tik lielu ģimeni. Labi vēl, ka viņa varēja sagādāt iztiku sev un savai piecus gadus vecajai meitai. Un tā nu iznāca, ka abi kapteiņa Upīša pirmās sievas bērni kļuva
lieki, un tiem nekas cits neatlika, kā braukt uz Naukšēnu pagastu meklēt rokā
sava tēva radus. Vienu dienu saimnieks paņēma lāpstu, pasauca mūs visus trīs un veda uz
zirgaploku, kur zaļoja bērzu birzs. Mums visiem trim lika izraudzīties un izrakt kādus divus metrus garus bērziņus, šos izraktos kociņus ar visām saknēm pārnesām mājās Un iestādījām pretī ķēķa un kalpistabu logiem, sakņu dārza grāvmalā. Kad darbs bija padarīts, saimnieks noteica: — Lai nu tie visi trīs te rinda aug un zaļo ka piemiņa šīm mājām no jums! Manis un Gunta stādītie bērziņi ieaugās un zaļoja, bet Ulda bērziņam lapas novīta, nodzeltēja, un kociņš nokalta. Mēs, puikas, bērziņiem nepiegriezām nekādu vērību, jo mums bija vienalga, vai tie zaļoja vai nē, jo ar tādiem bērziņiem bija pilns zirgaploks un viss mežs. Tikai saimnieks pats kļuva tāds domīgs, jo viņš mums tos bija licis stādīt ar zināmu nodomu. Bet viņš toreiz vēl nevienam par to neteica ne vārda. Nezin, vai kāds nelabs gars bija ielavījies Čumpu mājā? Čumpu saimniekus sāka piemeklēt viena nelaime pēc otras. Tūlīt pēc Jāņiem nosprāga liels, nobarots vepris, kas svēra kādus 150 kilogramus. No kā vai ar kādu kaiti tas bija nobeidzies? To neviens nezināja. Vakarā cūka vēl bija žirgta, bet no rīta — pagalam. Saimniece vaimanāja, ka esot galīgi izputināta. Baroklis nobeidzies, gaļa ejot uz beigām, — ko viņa tagad saimei likšot galdā? Tik traki jau nebija, kā viņa vaimanāja un klaigāja, bet tāda vepra žēl ir! Pagrabā, baļļā, gaļas vēl bija diezgan, un klētī pie griestiem karājās žāvēti šķiņķi, lai žurkas netiktu klāt. Un gaļu saimniece uz saimes galda nemaz tik bieži necentās likt.
Ja būtu vecie miera laiki, varbūt saimnieks to Dieva kauto cūciņu apraktu, un viss... Bet tagad, kara laikā, kad gaļa ir deficīts, žēl tādu lielu vepri rakt zemē. Tādēļ saimnieks gribēja glābt, kas vēl glābjams. Viņš apmeta veprim virvi ap kāju
un ar zirgu aizvilka to aiz kūts uz tīrumu. Kara gūsteknis Miša atveda vezumu salmu, un pa diviem viņi nosvilināja to vepri brūnu kā pīrāgu, izgāza tam iekšas un pašu sagrieza gabalos. Tīrākos gabalus aiznesa uz pagrabu, sameta tukšā baļļā un sabēra virsū sāli. Pārējos — sarkanos gabalus, galvu, kājas un iekšas — apraka. Kad viss tas riebīgais darbs bija padarīts, saimnieks apmierināts noteica: — Kādas pāris nedēļas pastāvēs ķiploku sālījumā, pēc tam kārtīgi nožāvēs, un neviens velns nepateiks, kas tā par gaļu! Aizvedīšu uz pilsētu un iztirgošu
spekulantiem vai caurbraucošiem vāciešiem. Pēc notikuma ar cūku vēl nebija pagājusi nedēļa, kad pienāca apkārtraksts: visiem saimniekiem, kuriem lauku darbos ir iedoti kara gūstekņi, rīt no rīta tie jāatdod atpakaļ. Sapulcēšanās vieta pie pagastmājas. Visiem aizsargiem, kuriem ir ieroči, tie jāņem līdzi drošības labad, jo gūstekņi būs jāved uz Valku.
Tas bija saimniekiem negaidīts trieciens paša karstāka darba laika! Nākošās dienas rītā saimnieka dēls Jānis iejūdza zirgu, jo saimnieks pats bija nolēmis braukt tālajā ceļā. Saimniece iedeva katram gūsteknim kukulīti maizes un kādu kilogramu labas, žāvētas gaļas. Tā bija visa alga, ko, strādādami gandrīz gadu, viņi bija nopelnījuši. Viņi negribēja braukt uz nometni, jo zināja, ka tur būs smagi jāstrādā neēdušam, kamēr aizies bojā. Pēc divām dienām saimnieks atbrauca mājās un atveda sev līdzi jaunu, novārdzinātu un badā nomērdētu gūstekni. Saimnieks gan taisnojās, ka viņi vācu iestādē, kas nodarbojas ar gūstekņu jautājumiem, esot protestējuši pret tādu rīcību, ka pašā karstākā darba laikā noņemot strādniekus un pretī iedodot cilvēkus, kas knapi velk kājas. Vācieši atteikuši, ka saimniekiem esot iespēja gūstekņus uzbarot, bet lāģeros tādas iespējas neesot, un viņiem arī vajadzīgi spēcīgi strādnieki, ne ģindeņi. — Gan jau pēc kādas nedēļas atlabs! — noteica saimnieks. Teiciens bija domāts Jānim, kas šajā brīdī rādīja galīgi skābu ģīmi, jo visi lauku darbi gulsies uz
viņa kakla.
Jūlija sākumā nomira mūsu vecāmāte, kas bija nodzīvojusi astoņdesmit divus gadus. Māsa to rītu aizgāja kājām uz Piksāriem, lai no turienes ar vilcienu brauktu uz Rūjienu un piedalītos vecāsmātes apglabāšanā. Es uz bērēm netiku, jo nebija, kas ietu ganos. Māsa gan solīja vakarā būt atpakaļ Čumpos, bet viņa vairs neatbrauca nekad.
Saimniece kļuva domīga. Un tiešām, viņai to vajadzēja iedomāties ātrāk. Māsa šeit bija derēta par izpalīdzi, bet saimniece viņu izkalpināja kā dienestmeitu. Tas bija iemesls, lai neatgrieztos.
Palikusi viena, saimniece elsdama pūzdama rāvās pa kūti, dārzu un ķēķi. Cik nu varēju, gāju palīgā, bet cik tad man bija vaļas — lielāko savu laiku pavadīju ganīdams.
Uldis diezgan bieži brauca līdzi tēvabrālim uz pilsētu kārtot kaut kādas darīšanas. Ej tu sazini, kas tādam zeņķim varēja būt kārtojams? Bet tad, ap jūlija vidu, vienu rītu Uldis bija sataisījis ceļasomu, sirsnīgi atvadījās no mājiniekiem, un abi ar tēvabrāli aizbrauca uz Rūjienu. Vakarā saimnieks pārbrauca mājā viens pats, diezgan stipri iedzēris. Viņš negāja vis pa grantēto pagalmu uz savu galu, bet atnāca un apsēdās kalpu galā uz ķēķa trepēm un skatījās un trim mūsu stādītiem bērziņiem. Divi zaļi, lapoti šūpojās vakara vēsmā, bet viens stāvēja
sastindzis kā ziemas salā, un saimnieks noteica: — Uldis no kara vairs nepārnāks!
Saimniece, palikusi viena, mocījās ar mājas un kūts darbiem. Vakaros vaidēja un stenēja, ka ilgi viņa to neizturēšot, ja Ernasts nemeklēšot viņai palīgu. Jānis tāpat nebija apmierināts, jo novārgušais krieviņš nevarēja neko vēl lāgā padarīt. Tas nevarēja tik ātri tikt uz kājām, kā saimnieks bija domājis.
Vācieši no Krievijas okupētiem apgabaliem izveda krievu ģimenes. Daudzas no tām nonāca Latvijā. Saimnieki, kas vēlējās, varēja dabūt šīs bēgļu ģimenes kā darbaspēku. Priekšroka tika dota tām ģimenēm, kas cēlušās no latviešiem. Vēl drošāk bija, ja kāds ģimenē prata latviešu valodu, šādas latviešu izcelsmes ģimenes, kas nonāca Latvijā, savā rīcībā ņēma Tautas palīdzības iestādes: labi apģērbtas, safrizētas tās sēdināja pie klātiem galdiem. Fotogrāfi tās fotografēja no visām pusēm, korespondenti ievāca ziņas par viņu dzīvi Padomju Krievijā — kā
viņi tur dzīvojuši un ko redzējuši divdesmit trīs gadu laikā pie lieliniekiem? Visu
informāciju kopā ar fotoattēliem publicēja laikrakstos un žurnālos. Tad nu Čumpu saimnieks vienu šādu latviešu ģimeni bija atradis Rūjienā, atveda to uz Čumpiem un nometināja tukšās kalpu mājas divās istabās.
Matvejevu Marija, četru bērnu māte, kam nāca jau tuvu četrdesmit gadiem, bija gan cēlusies no latviešiem, bet Latvijā viņa nebija ne dzimusi, ne agrāk šo zemīti redzējusi. Viņas tēvs gan esot dzimis Latvijā, bet uzaudzis Krievijā. Tamdēļ arī viņas tēvam dzimtā zeme bijusi miglaina, sveša un tāla. Ilgus gadus šie latvieši, dzīvodami svešumā, pat jauktās laulībās bija saglabājuši no paaudzes uz paaudzi vissvētāko — savu latviešu valodu. Marija un viņas trīs lielākie dēli visi skaidri runāja latviski, kaut gan dēliem bija krieviski vārdi — Leonīds, Anatolijs un Vladimirs. Bet Marija viņus sauca par Ļoņku, Toļiku un Vovku. Mazais Ēriks bija vēl zīdainis, un, kas zina, — vai arī tam vēlāk māte neizdomāja kādu saīsinātu vārdu?
Kad nu strādnieku bija pilna māja, darbs gāja uz priekšu. Bet visgrūtāk nācās pašai Marijai. Viņu dzenāja pa māju, kūti un sakņu dārzu saimniece, bet saimnieks vēl sūtīja darbā uz lauka, Čumpis nesaprata vai negribēja saprast, ka viņai ir mazs bērns, kas vēl barojams ar krūti, un viņai vajadzīgs vairāk brīva laika vai vismaz darbs pie mājas. Par to viņa bieži strīdējās ar saimnieku, centās viņam iestāstīt, ka zīdaini nevar vienu pašu cēlieniem pamest bez uzraudzības, un atteicās iet uz lauka strādāt. Tad beidzot vienojās, ka Toļiks ies ganos, bet Vovka dzīvos mājās par bērnaukli.
Saimniece tagad mazāk strādāja pa kūti, jo viņai nebija vaļas — bija jādomā, ko likt šai lielajai saimei galdā. Līdz šim saimniece skopojās ar ēdieniem, bet, kad atveda mājās Matvejevu ģimeni, ēdiens kļuva vēl šķidrāks.
Jānis pie saimes galda piesēdās reti, viņš pamanījās ātri paēst saimnieku galā. Pats saimnieks ar saimnieci piesēdās pie galda, var teikt — modes pēc, lai parādītu saimei, ka viņi sēž pie viena galda ar strādniekiem un maz ēd. Īstenībā viņi jau bija paēduši paši savā galā.
Galvenie ēdieni bija dažādas putras, biezpiens, rūgušpiens un maize. Reti tika vārītas gaļas zupas un vēl retāk galdā redzēja ceptu gaļu. Šitos skopos cilvēkus! Bet tad pēkšņi vienu rītu brokastīs uz galda stāvēja vesela bļoda ar brūnu, saceptu gaļu. Es paskatījos uz bļodu, un man likās visa tā lieta aizdomīga. Bet visi ņēma un ēda, kā jau pie gaļas bada, pirkstus laizīdami, ne vārda neteikdami. Saimnieks un saimniece no kopējās bļodas gaļu neņēma. Uz viņu šķīvjiem stāvēja no izskata tāda pati brūni apcepta gaļas šķēle. Kad visi tik garšīgi ēda, arī es paņēmu šķēli un ar gariem zobiem bailīgi tajā iekodu. Tūlīt mutē sajutu tādu kā vecas,
sasmakušas gaļas garšu. Ne vārda neteicis, nevienam neredzot, es pārējo pasviedu zem galda un taukainos pirkstus noslaucīju gar biksēm, lai ar tādiem nebūtu jāņem rokā maize. Tā tas gāja kādu nedēļu, un man bija pretīgi noskatīties, kā šī māte ar saviem bērniem, kuri bija tādi paši kalpi kā es, nezinādami ēd to sprāgoņu. Un es kādu dienu izstāstīju Marijai visu to gaļas vēsturi. Marijai piesarka vaigi, raustījās lūpas, un man bija viņa jābrīdina, lai neskrien tūlīt pie saimnieces lamāties un — no dieva puses, lai nesaka, kas viņai to stāstījis. — Šitie sātani! — Marija iesaucas. Marija nevienam gan nebija teikusi, kas viņai to stāstījis, bet saviem bērniem viņa bija pateikusi, ka tā gaļa nav laba, lai to neņemot un neēdot, tā esot sprāgoņa. Ļoņka to pastāstīja arī gūsteknim, bet tas tikai pasmējās un neteica ne vārda.
Nākošā rītā, kad visiem bija zināma gaļas vēsture, brokastīs atkal stāvēja pilna bļoda ar saceptu gaļu, bet saimniekiem, kā parasti — gaļas šķēle uz šķīvja. Torīt visi strēba putru, piekoda klāt maizi, bet gaļu neviens neaiztika, izņemot gūstekni Sašu, kas locīja to iekšā, pirkstus laizīdams. Saimniece bolīja baltas acis, bet ne vārda neteica. Viņa saprata, ka Marijai viss par šo gaļu zināms, un atzina par labāku klusēt, lai nesaceltu mājās vētru.
Ap augusta vidu pienāca pavēle: visiem saimniekiem, kam lauku darbos iedoti kara gūstekņi, tie jānogādā atpakaļ Valkā! Šoreiz saimnieks uz Valku pēc jauna kaulukambara vairs braukt netaisījās, Čumpis aizveda savu krieviņu tepat uz pagastmāju, kur bija nozīmēta sapulcēšanās vieta, un nodeva to pagasta šucmaņu rīcībā. Ar šiem kara gūstekņiem, ko aizveda atpakaļ un Valku, bija arī viss. Jaunus gūstekņus — pat kaulukambarus — saimniekiem nedeva. Nebija vairs četrdesmit pirmais gads, kad vācieši nezināja, kur tos likt. Lielā puse, kas kara sākumā bija krituši gūstā, smagos darbos un badā bija nobendēti. Jauni vairs klāt tikpat kā nenāca, tādēļ vācieši ar atlikušiem gūstekņiem sāka apieties mazliet saudzīgāk.
Man vairs ganos nebija jāiet, jo manā vietā gāja Marijas Toļiks. Un tā man bija vislielākā laime, jo nu bija brīvas svētdienas. Vienu svētdienas rītu vasaras nogalē taisījos iet uz pilsētu apciemot savus vecīšus. Pilsētā nebiju bijis visu vasaru, jo mani uz mājām vairs nevilka tā kā bērnībā, kad nevarēju vien sagaidīt, kad ātrāk tikšu mājās.
To svētdienu Jānis nekur netaisījās braukt un piedāvāja man savu divriteni. Par tādu Jāņa laipnību es apsolīju viņa vietā kādu vakaru iet pabarot zirgus. Trīspadsmit kilometrus līdz Rūjienai un atpakaļ kājām ir diezgan, ko stampāt. Laimīgs sēdos divritenim virsū un laidu uz pilsētu. Piebraucu Bērzu ielā pie Alvīnes mājas, nokāpu no divriteņa un, uz ielas stāvēdams, skatījos pāri ne visai augstajam žogam caur ceriņu krūmu lapotni un brīnījos — kāpēc mūsu istabas logiem nav priekšā aizkaru? Tad caur logu ieraudzīju, ka istabas, ko mēs pavasarī tik cītīgi remontējām, balsinājām un izlīmējām ar zeltītām tapetēm, ir tukšas un pamestas. Tūlīt viena kaimiņiene man pavēstīja, ka mani vecāki pārvākušies dzīvot uz Muzikantu māju par īrniekiem pie vecās Edas.
Nezinu, kāda iemesla dēļ mana māte bija sagājusi naidā ar savu lielo, nešķiramo draudzeni Alvīni, ka pameta viņu, nenodzīvojusi pie tās pat trīs mēnešus?
Pēc sasveicināšanas ar tēvu un mati es ieminējos: — Kā tad tā! Es jūs meklēju pa Karavnieku māju, bet jūs jau paspējuši to pamest un atskriet šurp? Kas tad tur bija vainas, ka nevarējāt dzīvot? Māte neatbildēja neviena vārda, tikai tēvs smīnēdams noteica: — Abas tikmēr bučojas, kamēr apvēmās!
To jau es zināju, kā mana māte ar visu savu nabadzību ir vienmēr gribējusi spīdēt pāri visām savām draudzenēm — gan ar savu slaido augumu, gan ar Lubānas draudzes skolas izglītību un savu gudrību. Un mātes plātīšanās droši vien sāka krist Alvīnei uz nerviem. Mātei jau nebija mājās svaigas maltas gaļas, lai uzceptu ilgi neredzētam dēlam kotletes, bet viņa uzcepa vismaz sālītu cūkgaļu ar sīpoliem.
Tēvam ar dzeršanu vairs negāja kā miera laikā. Šņabis bija uz "punktiem" vai "šeinām". Iedzīvotajiem deva kuponus, lai tiem tiek mēnesī kāds pusstops, bet "šeinas" izsniedza kā papilddevu tiem, kas pārsniedza valsts uzliktās normas, vai arī tiem, kuri nodeva valstij sēnes un ogas. Mans tēvs valsts šņabi sauca par pēdējo draņķi, jo vācieši to taisot no visādiem mēsliem, un tas pats esot tikai 30 grādu stiprs. Labi, ja no kāda saimnieka dabūjot pudeli "dzimtenes", tā esot pavisam cita manta!
Tāpēc jau laikam arī dziedāja: "Ak, dzimtene, tu dārga, no miltiem taisīta, ar bēdām tecināta, ar priekiem nodzerta!" Septembris nāca jau pāri pusei, laiks dienās turējās saulains un-silts.
Saimnieks bija nolēmis sākt rakt kartupeļus, kamēr vēl turas labs laiks. Kad sāksies lietavas, nebūs jāmīcas pa dubļiem. No palieveņa izvilka kartupeļu vagu ārdāmo mašīnu, aizjūdza priekšā divus zirgus, saimnieks paņēma grožus un brauca ar mašīnu uz kartupeļu tīrumu. Mēs — Jānis, Marija, Ļoņka un es, pārmetuši maisus pār plecu, kurvi pie rokas, soļojām mašīnai nopakaļus. Kartupeļu tīrumā vagas nebija garas, un lasītāju arī nebija daudz. Tādēļ
saimnieks sāka art ar mašīnu no vienas malas. Kamēr viņš brauca tukšgaitā atpakaļ, mēs četratā vagu bijām nolasījuši. Tā kā laiks bija silts, mēs, vīrieši, izmetušies kreklos, locījāmies pa tīrumu. Tikai Ļoņka, nekur nesteigdamies, nometies rāpus kā vecis, kasījās pa vagu lēnām uz priekšu. Saimnieks, neko ļaunu nedomādams vai vispār neko nedomādams, braucot garām, pa roku galam ar pātagu viegli iesita viņam pa muguru, lai ceļas kājās.

Mēs visi, pārsteigti no Ļoņkas bļāviena, paskatījāmies uz to pusi — Ļoņka stāvēja, ar roku saķēris muguru, seju saviebis kā krupi norijis, un skaļā balsī dīca kā trauksmes sirēna. Ērmoti jau izskatījās, ka liels puika dīc. Bet laikam jau sāpēja. Jo pātagas aukla ar mezglu galā bija sāpīgi iedzēlusi caur plāno kreklu Ļoņkas mugurā.
Nu tik sākās jandāliņš! Marija, atjēgusies, kas īstenībā noticis, sāka bļaut vēl trakāk nekā Ļoņka, kas jau bija apklusis. Darbs tika pārtraukts — zirgi stāvēja , lūpu atkāruši, mēs ar Jāni klausījāmies, kā Marija sāk lamāt saimnieku: no sākuma latviski, bet latviešu valodā viņa nevarēja atrast īstos vārdus, ar kuriem šajā brīdī svētīt Čumpi, un domāt te nebija vaļas. Tādēļ viņa sāka krieviski gāzt viņam virsū kā no grāmatas visus spēcīgos krievu vārdus, kas tajā brīdī ienāca prātā. Marija gāza Čumpim virsū vienu samazgu spaini aiz otra, visu, kas pa šiem dažiem mēnešiem viņai bija sakrājies uz sirds. Par badā mērdēšanu, par necilvēcisko
apiešanos ar viņu kā daudzbērnu māti, par strādnieku sišanu ar pātagu. Netika aizmirsta arī sprāgušās cūkas gaļa! Marija aiz dusmām un uztraukuma sāka raudāt!
Tas, ko Marija šajā brīdī pārmeta, bija svēta patiesība. Viņa pasauca Ļoņku un lika tam iet līdzi uz pagastmāju pie pagasta vecākā. Ļoņka it kā negribēja iet, bet māte iegāza vēl viņam ar smilšaino roku pa kaklu, pagrūda sev pa priekšu uz ceļa pusi, un tādi paši netīri, no kartupeļu tīruma, abi aizgāja uz Naukšēnu pusi un pazuda ceļa līkumā aiz Jaunbollēm.
Marijas aiznestā sūdzība uz pagastvaldi par Čumpu saimnieka patvarībām neko labu Čumpim nesolīja. Šos, Padomju Krievijā atrastos latviešus, kuri ilgus gadus dzīvojuši apspiestībā, bez dzimtenes un tēvu zemes, uzskatīja par pilntiesīgiem latviešu pilsoņiem. Avīzēs un žurnālos par šiem Krievijā dzīvojušiem latviešiem rakstīja visu to labāko: kā viņi te, Latvijā tiek uzņemti, kā Tautas palīdzība rūpējas, lai viņi justos laimīgi savā atgūtā senču zemē. Bet te pēkšņi — Čumpu saimnieks šos latviešus slāna ar pātagu! Tas būs nepatīkams skandāls, ja
to uzzinās Tautas palīdzības iestādes. Tādēļ pagasta valde nolēma rīkoties ātri. Un tā no Naukšēnu pagastmājas puses, pāri Ķirei uz Čumpiem sāka vilkties tumši negaisa mākoņi.
Marija ar savu Ļoņku pārnāca mājās pievakarē. Visa Matvejevu ģimene sagāja savā istabā un ārā vairs nenāca. Saimniece viena pati rāvās pa kūti: slauca govis un baroja cūkas. Man arī nebija vaļas iet viņai palīgā, jo mums abiem ar Jāni bija jāsaved mājās no tīruma kartupeļu maisi un jāsanes piedarbā, Čumpis pats aiz kreņķiem bija palicis slims un arī no savas istabas ārā nenāca.
Nākošās dienas rītā gāju saimniecei palīgā izslaukt govis, lai pēc tam ietu ganos. Jo šorīt biju iegājis pie Matvejeviem, un Marija man pateica, ka viņi vairs pie Čumpa darbā neiešot, šodien braukšot prom uz Piksāriem, dzīvošot pie paša pagasta vecākā Vikmaņa.
Tā nu iznāca, ka Čumpis pats savas muļķības dēļ, kad visi rudens darbi vēl bija priekšā, pazaudēja veselu vezumu strādnieku. Nu lielās mājas bija tukšas un mierīgas. Tikai Jānis tēvam teica: — Ja tu nesagādāsi cilvēkus rudens darbiem, es pametīšu visas šīs būdas un
aizbraukšu uz Rīgu! Čumpu saimnieks sagādāja sezonas strādniekus un visus rudens darbus veica laikā.
Pienāca oktobris, pēc pirmajām rudens salnām sākās lietavas. Brāzmains vējš pūta puskailos koku zaros un dzenāja zemus, tumšus lietus mākoņus. Laiks bija kļuvis draņķīgs, kā teikt, kārtīgs saimnieks tādā laikā nedzen pat suni laukā. Bet ganam bija jāiet, lai kāds bija laiks, ja tikai tas neskādēja govīm un tās nenorāva pienu. Par ganu neviens nedomāja, domāja par lopiem. Ganam lietainā laikā tiešām bija lielas mocības. Mežā zem eglēm vēl trakāk gāzās ūdens uz galvas nekā klajumā, jo vējš šūpoja koku zarus. Bet cik tad nu vairs ilgi — vēl nedaudz dienu, un šīs ganu mocības būs beigušās pavisam. Astoņas garas ganu vasaras
un rudeņi būs nostaigāti pa ganībām pie dažādiem saimniekiem — labiem un sliktiem, bagātiem vai nabadzīgiem pusgraudniekiem. Ko tikai pa šīm astoņām ganu vasarām nebiju redzējis un piedzīvojis: gan raudājis gaužas asaras, gan bullis ar ragiem mani pa zemi mīcījis, gan pirmo reiz bučojies ar kaimiņu ganu skuķi. Viss tas, kopā salikts, tagad iznāca romantisks bērnības un jaunības laiks.
— Vairs par ganu neiešu, iešu strādāt par mazo puisi, tad vismaz būs brīvas svētdienas, — tādi toreiz bija mani nākotnes plāni.
Piecpadsmitā oktobra rītā es vairs nevilku kājās naktī ķēķa siltumā sakaltušās pastalas. Tāpat neaiztiku virs plīts uz vadža pakārtās drēbes un negāju uz kūti palīgā saimniecei izslaukt govis. Torīt es izvilku no pagultes savus ne visai jaunos šņorzābakus, uzvilku kājās pelēkas vadmalas bikses un tādus pašus pelēkus vadmalas svārkus. Tie bija man šūti pērn, kad atgriezos no Intēniem. Drēbi — īstu pelēku lauku vadmalu, man iedeva Intēnu Jānis, jo tā bija derēta pie algas, ko viņš bija apsolījis. Kā jau tas parasti, māte meklēja un arī atrada visādus lētus skroderus. Kad mani pie tāda nepazīstama skrodermeistara aizveda, lai noņemtu mēru, ilgi nevarēja izdomāt, kādus svārkus lai man šuj. Beidzot māte teica, lai šuj skolnieka formas svārkus ar augstu, stāvu apkakli, ziemā būšot siltāk kaklam! Tā arī
vienojās un pie tās augstās apkakles palika.
Kad pēc kādas nedējas mans ancuks bija gatavs, māte to atnesa mājās, lai velkot mugurā. Kad uzvilku svārkus, biju galīgi pārsteigts, mātei pat mute palika vaļā — skolnieka formas svārku vietā šis skroderu onkulis man bija uzšuvis, kā vecam boļševikam, īstu Staļina fraku. Svārki bija ar vienu rindu pogu no augšas līdz apakšai aizpogājami tā, kā tam vajadzētu būt, bet stāvās apkakles vietā bija atlocīta krāga kā kreklam. Trakākais bija tas, ka uz krūtīm bija uzšūtas divas lielas kabatas. Kamēr smaidīdams vilku mugura tos svārkus, saimnieks pie klēts krāva manu vasaras peļņu vezumā.
Saimnieks nebija skopojies, visu bija svēris un mērījis ar uzviju. Kad, atvadījies no mājiniekiem, piegāju pie ratiem, lai sēstos saimniekam blakus, es izbrīnījies iesaucos:
— Tik milzīgs vezums! — To tu pa vasaru esi gods godam nopelnījis, — paskaidroja saimnieks. Tiesa, kas tiesa — tūļa un sliņķis es nebiju. Šī vasara man vispār pagāja
nemanot — es gāju ganos, strādāju par mazo puisi uz lauka un arī par kūts meitu
Par velti jau saimnieks nedos neko vairāk kā līgumā derēts. Varbūt saimnieks gribēja mani piekukuļot, lai pavasarī braucu atkal strādāt pie viņiem? Atvadoties saimniece teica:
— Ja tev pilsēta nav ko darīt, brauc tik atpakaļ pie mums uz laukiem!
Kad zirgs apstājās mūsu mājas pagalmā, pretī iznāca māte. Ieraudzījusi tik lielu vezumu, viņa bija priecīga kā vēl nekad un izturējās tā, it kā viņa to visu būt pa vasaru nopelnījusi.
Nekāda skolā iešana man toziem neiznāca. Visas Rūjienas skolas bija pārvērstas par karavīru hospitāļiem. Skolēnus, kas gribēja mācīties un kļūt gudrāki, mētāja pa dažādiem aukstiem, nepiekurināmiem šķūņiem. Man skolā iešana un mācīšanās no laika gala nekādu prieku nebija sagādājusi, tādēļ uz skolu nemaz tā nelauzos. Un par to, ka vācieši ierīkojuši draudzes skolā slimnīcu es pat priecājos. Māte arī, kā par brīnumu, mani atbalstīja, teikdama:
— Kur tad lai tie nabaga sašautie zaldātiņi ārstējas? Skolas nekur nepazudīs — kurš gribēs, tas i pēc kara vēl visu paspēs iemācīties. Tu arī padzīvo kādu laiku pa māju, atpūties un ej atpakaļ uz laukiem pie Čumpa, tur vismaz būsi kārtīgi paēdis.
Novembra pirmajā pusē atbrauca Čumpis un atveda man līgumā derēto — veselu cūkas sānu, daudz vairāk nekā man pienācās. Tad arī māte sarunāja, ka es braukšu saimniekam līdzi uz laukiem. Čumpis bija priecīgs, jo uz laukiem tāds zeņķis bija vajadzīgs kā ēst. Māte saimniekam par mani nekādu naudu neprasīja, jo viņai vēl nekad nebija gadījies bērnus izdot pie saimniekiem pa ziemu, un viņa vispār nevarēja iedomāties, ko tāds puika tur ziemā darīs. Tādēļ nekādu algu māte neprasīja un nekādu līgumu neslēdza. Viņa bija laimīga, ka tiek no viena ēdāja vaļā, iegūdama vēl vienu lieku pārtikas kartiņu. Tādēļ viņa priecīgi saimniekam teica: — Cik nopelnīs — nopelnīs! Vismaz būs pie kārtīgiem cilvēkiem un paēdis! —
tas mātei šoreiz bija galvenais. Tā es, pat nenogaršojis atvesto gaļu, aizbraucu saimniekam līdzi — atpakaļ uz Čumpiem. Darba uz laukiem nevienam nekad netrūka; vai tā bija ziema vai vasara, vienmēr bija, ko darīt. Uz laukiem nekad cilvēks nevarēja mierīgi apsēsties, salikt
rokas klēpī un teikt: — Nu vienreiz visi darbi ir padarīti, var mierīgi atpūsties! Nē, uz laukiem darbs nekad nebija padarāms, darbaroku nekad nebija par daudz, un saimniekam vienmēr dienas par īsām. Par manu atgriešanos saimniece nebija tik daudz pārsteigta, kā priecīga, viņa aiz laimes pat nobučoja mani uz vaiga. Nu saimniecei būs, kas palīdz pa kūti, jo ziemā kūtī darba ir daudz vairāk nekā vasarā. Katru rītu vispirms jāizmēž govs mēsli un jāpakaisa jauni pakaiši. Jānomet no kūtsaugšas pa lūku lejā bunkurā barība un jāiznēsā tā pa lopu aizgaldiem. Ar spaiņiem no lielās baļļas jānes ūdens, jāsalej pilnas siles. Pēc tam jāpiepumpē ar rokām atkal pilna lielā ūdens baļļa — no rīta un vakarā. Darba ziemā pie lopiem bija atliku likām. Un visus tos galvenos darbus vajadzēja veikt no rīta, līdz brokastlaikam. Pēc brokastīm abi ar Jāni gājām dažādos darbos līdz vakaram. Cirtām grāvmalās alkšņus, krāvām tos kaudzēs, lai vēlāk, kad sasals zeme un sanāks sniegs, pārvestu mājās. Zāģējām malku, cirtām žagarus, nesām malku šķūnī un krāvām kārtīgos strēķos, lai ziemā viss kurināmais būtu zem jumta. Jau decembra sākumā, kad sals bija uz meža ceļiem un stigām aizvilcis ciet ūdens lāmas un dūkstis, kad laukus, ceļus un mežus klāja neliela sniega kārta un varēja braukt ar ragavām, mēs, visi mājas vīrieši, devāmies meža darbos. No Pagastvaldes bija uzliktas visiem saimniekiem lielas kokmateriālu izciršanas normas, kā arī kokmateriālu izvešana no meža pie Piksāru stacijas. Bija jāsagatavo malka un citi kokmateriāli arī saimniecības vajadzībām.
No avīzēm un vācu ziņām nekādu karastāvokli frontē nevarēja zināt. Vācu avīzes, kā parasti, rakstīja dažādas muļķības: — Vācu armija grauj pēdējās Sarkanās Armijas rezerves, un tā nav vairs spējīga pretoties vācu armijas triecieniem. Krievijas dienvidi tiek atgriezti no ziemeļiem, akmeņoglēm un naftas. Bojāeja ir nenovēršama! Kad no frontes atvaļinājumā sāka braukt pirmie latviešu brīvprātīgie, noskaidrojās pavisam citāda aina, nekā tā, kādu aprakstīja avī- zes un rādīja kinohronikas.
Pirmie latviešu brīvprātīgie jaunieši, saskatījušies vācu kinofilmas par karu, sajūsmināti, vieglu, piedzīvojumiem bagātu dzīvi tīkodami un daudz ko cerēdami, jau četrdesmit pirmā gada rudenī iestājās vācu armijā, kad neviens vēl par tādu latviešu leģiona dibināšanu nedomāja, šos brīvprātīgos apmācīja kara mākslā un izmētāja starp vāciešiem dažādās frontēs. Bet visvairāk šo latviešu nokļuva Ļeņingradas frontē Volhovas purvos, kur pat kritušiem biedriem nevarēja izrakt kapu. Pēc pirmās aizvadītās kara ziemas šie brīvprātīgie, kas bija palikuši dzīvi, sāka saprast, ka tīšu prātu ieskrējuši ellē, no kuras vairs nav izredžu izkļūt. Dzīvi palikušie, atbraukuši atvaļinājumā, daudziem "patriotiem" sabojāja garastāvokli.
Jo viņi zināja pastāstīt to, ko aizmugurē nezināja: — Ziemeļu frontē vācieši nevienu soli uz priekšu netiek. Labi vēl, ka var noturēties vecajās pozīcijās. No Maskavas vācieši patriekti vairāk nekā simts kilometrus atpakaļ. Par Ļeņingradas un Maskavas ieņemšanu neesot vairs ko sapņot. Kaut gan vācu virspavēlniecība solot pabeigt Dienvidfrontes operāciju un
visus spēkus pārsviest uz Ziemeļiem un Centrālo fronti pie Maskavas. Tad līdz ziemai ar Padomju Krieviju būšot karš cauri. Vēl tikai jātiekot galā ar Staļingradu un pāri Kaukāza kalniem.
— Runāt, spriedelēt un solīt jau var, bet tikt galā ar Staļingradu un pārkļūt pāri Kaukāza kalniem nemaz nebūs tik viegli! Krieviem jau gan vēl nav tā tehniskā apbruņojuma, kas vāciešiem, bet viņiem ir liels cilvēku pārsvars, kas gāžas vācu pozīcijām virsū kā negaisa mākonis, un vācieši netiek galā ar šo dzīvo pārspēku.
1942.gada vasarā jau sāka latviešu jaunatni vervēt darba dienesta uz Vāciju. 26. jūlijā apriņķa avīzē Tālavietis parādījās šāds sludinājums latviešu jaunatnei: — Jaunekļi, kas dzimuši 1921.—1923.gadā! Valsts darba dienests pieņem brīvprātīgos no Latvijas! Darba dienests ir goda dienests! Arī jūs varat pildīt šo godpilno uzdevumu — dienēt vienu gadu Vācijā Valsts darba dienesta rindās un ietērpā. Pieteikties personīgi apgabala komisariātos. Kad vasarā vācu armijas uzvaras dienvidos un pie Staļingradas izraisīja jaunu pārliecību cilvēkos par vācu ieroču varenību un pārākumu, darba dienestā uz Vāciju pieteicās daudz latviešu jauniešu. Darba dienests jau nav kara dienests. Uz fronti nav jāiet, un dzīvībai nekādas briesmas nedraud. Un kurš jaunietis gan tad negribēja būt ietērpts skaistā formas tērpā un par brīvu izbraukāt Vāciju? Gribētāju sākumā bija daudz, jo neviens vēl nezināja, kas viņus sagaidīs Vācijā. Tā no Latvijas uz Vāciju 1942.gada rudenī savam nezināmam liktenim pretī brīvprātīgi aizlidoja — kā bezdelīgas — vairāki tūkstoši latviešu jauniešu.
Iebraukuši Vācijā, šie laimes meklētāji bija stipri vīlušies. Zēni nokļuva kūdras purvos vai citos smagos darbos pie armijas disciplīnas, bet latviešu zeltenes izmētāja pa lauku muižām par lopkopēm vai — labākā gadījumā — tās nokļuva kādai ģenerāļa atraitnei vai muižas lielmātei par istabenēm. Pēc gada ar grūtībām šiem gājputniem, un arī ne visiem, izdevās atgriezties
dzimtenē. Viena otra, tagad jau vecmāmiņa, var pastāstīt saviem mazbērniem, kā viņai gājis, to gadu Vācijā dzīvojot!
Čumpos pie vienkāršām vakariņām, saskandinot rūgušpiena krūzes, sagaidījām jauno, 1943.gadu. Vēlējām cits citam laimes, labu veselību un lai šis būtu pēdējais kara gads! Bet neviens ne vārda neminēja par to, kas lai šo karu uzvarētu. Saimnieks, man liekas, novēlēja abiem lielajiem karotājiem lauzt kaklu. Jo reiz viņš jau teica, ka pēc šitā kara Latvija un latviešu tauta savu suverenitāti būšot zaudējušas: ja uzvarēs vācieši, tie Latviju pārtaisīs par Baltijas hercogisti, bet, ja uzvarēs krievs, Latvija kļūs par Baltijas guberņu. Un viss būs varbūt vēl briesmīgāk nekā pirms pirmā pasaules kara. Ziemassvētku vai Jaungada naktī cilvēki kopš seniem laikiem ir visādi māžojušies ar burvestībām un zīlēšanu, lai uzzinātu, ko atnesīs jaunais gads: zīlējuši kafijas biezumos, kausējuši, lējuši svinu ūdens spainī, lai pēc tam lampas
gaismas ēnā skatītu to svina piku un domātu — kas tur iznācis? Gāja pusnaktī uz riju, lai tur nakts melnumā, kad vējš gaudo kuldā, klausītos, ko stāsta senču gari. Mēs gan neko tamlīdzīgu nedarījām. Mēs uzklājām uz galda tīru, gludu papīru, uz kura uzrakstījām alfabētu un ciparus no nulles līdz deviņi. Tad uz apgāzta šķīvīša malas uzzīmējām bultiņu. Zīlēšanas aparāts bija gatavs, atlika tikai to sākt darbināt. Trīs vīrieši uz šī apgāztā šķīvīša turēja rokas tā, lai trīsdesmit pirkstgali viegli pieskartos šķīvītim, un mums, nezinātājiem, par lielu brīnumu, šis šķīvis sāka pa to apzīmēto papīru staigāt, lai rādītu un stāstītu visiem savu gudrību. Tad sāka uzdot katrs kādu jautājumu, uz kuru tika dota diezgan precīza atbilde. Pat uz saimnieka jautājumu, cik veca Rūjienas baznīca un kad celta pilsētas pienotava, tas atbildēja diezgan precīzi (tā vismaz teica saimnieks). Bet, kad beigsies karš un kas uzvarēs, to arī šis gudrinieks nevarēja pateikt.
Pavasarī Čumpos sākās atkal, jauni notikumi un saimniekam visādas ķibeles. Ziemā Staļingradas ielenkumā milzīgā vācu armija bija apēdusi tūkstošiem zirgu. Un vienalga, gandrīz visa aizgāja bojā. Tagad šo milzīgo robu vajadzēja aizpildīt ar jauniem zirgiem un cilvēkiem. Aprīļa sākumā, kad sniegs jau bija gandrīz nokusis, ragavas noliktas vāgūzī,
vāģi no vāgūža izvilkti un iesmērēti, lai bez čīkstēšanas ripotu pa dubļaino pavasara ceļu, saimnieks no pagastvaldes saņēma rīkojumu, ka jāved uz Rūjienu viens zirgs un jānodod vācu armijas vajadzībām.
Saimnieks prātoja, vaidēja un gudroja, kuru zirgu vest, kuru nevest? Čumpos bija tikai trīs zirgi, un tie visi bija ļoti vajadzīgi. Un tik lielām mājām kā Čumpi trīs zirgu bija par maz. Bet nu, kad jāsāk pavasara lauku darbi, jāved viens prom un jāatdod vāciešiem! Mazvērtīgākā bija vecā Grieta, kurai parasti krāva vismazāko vezumu. Vēl bija saimnieka izbraucamā, spindelīgā ķēve Vera un viens liels, spēcīgs darba zirgs salnainu spalvu — Marsis.
Vislabāk jau būtu — aizvestu veco Grietu, un cauril Bet vai vācieši ņems to pretī? Par daudz veca un švaka. No Veras saimnieks šķirties negribēja ne par kādu cenu. Ar ko brauks uz Rūjienu vai Naukšēniem pēc alus? Ar veco Grietu vai! Lai pazīstami cilvēki sāk smieties, ka Čumpu saimnieks brauc ar vecu kleperi. Nē, tādu blamāžu Čumpis sev taisīt negribēja. Bet Marsi atdot arī bija žēl, tas bija saimniecībā vienīgais spēcīgais darba zirgs. Čumpis lamāja vāciešus un novēlēja viņiem piedzīvot vēl vienu tādu pašu Staļingradas katlu, tad viņiem nevajadzēšot vairs nevienu zirgu. Bet visvairāk viņš vainoja pagasta vecāko Vikmani, ka tas
esot ieēdies uz viņu un nu gāžot virsū visas šīs nelaimes. Pa nakti saimnieks bija izdomājis līdz galam, ka rīkoties. No rīta pēc brokastīm viņš lika iejūgt Marši ratos, bet Grietu piesiet Marsim blakus pie ilkss. Ja vācieši neņems Grietu, tad būs jāatvadās no Marša. Tādēļ ar Veru šoreiz uz pilsētu nevarēja braukt. Kad pajūgs bija sakārtots, saimnieks paņēma pātagu, iesēdās ratos un aizbrauca kā čigāns uz gadatirgu.
Nāca jau pievakars, bet saimnieks no pilsētas mājās vēl nebrauca. Saimniece sāka uztraukties — kā Ernastam nav atgadījies pilsētā kas ļauns. Kur cilvēks visu dienu ar diviem zirgiem var tik ilgi dzīvot? Pēc vakariņām visi izgājām pagalmā un vērojām ceļu no Naukšēnu puses kāda kilometra garumā, vai neparādīsies braucējs. Saimniece vēl iznesa no istabas saimnieka lielo tālskati, lai jau tālumā varētu ieraudzīt un pazīt zirgu un braucēju.
Saule jau rietēja, kad beidzot pie Jaunboļļu māju bērzu pudura parādījās mazs zirdziņš, līdzīgs Grietai, kas soļoja lēni savā nodabā uz māju pusi, bet rati izskatījās tukši. Tālskatī patiešām pazinām Grietu ar lielām Marša sakām kaklā, bet pašu saimnieku ar visu tālskati nevarējām nekur ieraudzīt. Saimniece sāka vaimanāt, pieminēdama visādas briesmu lietas — laupīšanas un slepkavības, kas varētu Ernastu ceļā piemeklēt!
Kad Grieta ienāca pagalmā un apstājās pie staļļa, tikai tad mēs ieraudzījām, ka saimnieks guļ vāģu aizgaldā, čokurā sarāvies, pilns kā mārks. Divatā ar Jāni iestiepām viņu istabā un apguldījām uz ādas dīvāna. Jānis uztrauktai saimniecei pateica: — Te nu viņš ir, tavs Ernastiņš! Tālāk tu ar to veco vari darīt, ko gribi!
Kamēr tīrumu ziemeļu pusē siltais dienas gaiss kausēja sniega saliņas un rūga zeme, zirgi bija brīvāki. Saimnieks pa visu izrūgušo ceļu ik pārdienas brauca uz pilsētu meklēt cilvēkus, jo tuvojās pavasara sējas laiks. Mājās vairāk bija vajadzīgas sieviešu rokas nekā vīriešu. Vajadzīgs bija arī gans, jo es atteicos šovasar ganos iet. Un, kas meklē, tas atrod. Aprīļa pusē saimnieks vienu pēcpusdienu pārbrauca atkal mājās ar veselu vezumu strādnieku, kurus aizveda uz kalpu māju.
Kaut gan tik agrā pavasari launagu vēl neēda, šoreiz saimniece taisīja izņēmumu. Salikusi galdā maizi, biezpienu, sviestu, svaiga piena krūzi, sūtīja mani uz kalpu māju, lai aicinot jaunos strādniekus launagā un lai es arī nākot kompānijā. Tā nu mēs, vecā un jaunā saime, saimnieki un kalpi, sēdējām visi pie launaga galda, lai viens ar otru iepazītos.
Šajā bēgļu ģimenē, kas bija atsūtīta uz Latviju no Baltkrjevijas, bija četri pieauguši cilvēki. Māte — sīka, pamaza auguma, ap četrdesmit, piecus gadus veca. Viņa viena pati no visas ģimenes runāja skaidri latviski, jo bija nākusi no latviešu vides. Tēvs, viņas vīrs, bija nedaudz pāri piecdesmit gadiem, kalsnu seju, mazrunīgs un izskatījās tāds slimīgs. Vecākā meita, vārdā Oļa, bija astoņpadsmit gadus veca, pašā jaunībā un ziedu plaukumā. Tieva, vidēja auguma un ļoti kautrīga. legareno, bālo seju, brūnās acis un tumšās uzacis ierāmēja gari, melni, gludi mati. Oļa tiešām izskatījās skaista. Turpretī viņas jaunākā māsa Vera, kurai
varbūt nebija vēl pilnus sešpadsmit gadus veca, bija pretstats savai vecākajai māsai. Vera bija smaidīga, pļāpīga un padūšīga miesās, tādēļ izskatījās jau sievišķīga. Viņa nebaidījās darbā stāties pat vīrietim blakus, celt maisus un kraut vezumu. Pavasaris togad iestājās diezgan agri. Ar silto, saulaino laiku ātri apžuva ceļi un tīrumi, tā ka varēja sākt lauku darbus. Kad bija uzartas rudenī neuzartās tīruma strēmeles, es tās noecēju vai nobraucu ar pederēm, tā sagatavojot līdzenu, čaganu zemi pavasara sējai. Sievieši kopā ar saimnieku rāvās pa māju. Raka vaļā kartupeļu bedres, pārlasīja un atlasīja maisos stādāmos kartupeļus. Kad tas bija padarīts, klētī pārvētīja un kodināja labības sēklu. Darba roku bija daudz, un darbs ātri gāja uz priekšu. Darbus uz lauka drusku piebremzēja vienīgi vecā Grieta, jo tā nevarēja turēt
straujajai Verai līdzi. Pavasara sējas laikā zirgus jau tā vairāk uzpasēja un labāk baroja — deva vairāk auzas un miltainus, tumīgus dzērienus, bet ar visu to Grieta ātri piekusa. Tad viņa apstājās un uz priekšu nekustējās — sit kaut vai nost! Atpūtusies viņa uzņēma savu lēnīgo gaitu un vilka jūgu tālāk. Tomēr līdz pirmajam maijam bija puse tīrumu apsēta.
Pēc pirmā maija es pederēju uz lauka tieši gar Jaunboļļu zemes robežmalu. Kad kārtējo reizi Grieta pūtās, es skatījos uz Vārdiju saimniekam piederošo bērzu jaunaudzi, kuras viens stūris bija cieši klāt ceļam — tai vietā, kur robežojās trīs māju zemes — Čumpi, Jaunbolles un Vārdijas. Skatījos, kā bērzi un bērziņi kļūst ar katru dienu zaļāki — pēc gadiem tur izaugs skaista bērzu birzs! Tā domājot un prātojot, redzu, ka nāk no Jaunbollēm pa aplokiem, līzdams cauri dzeloņdrātīm, tieši pie manis Jaunboļļu saimnieks. — Kas tad tam vajadzīgs, ka drāžas šurp pie manis! — es pie sevis nodomāju. Pienācis klāt, laipni padevis dievpalīgu un labdienu, viņš smaidot uzaicināja mani apsēsties uz tikko manāmi zaļganās robežežas un, pats apsēdies blakus, uzsāka man negaidītu sarunu: — Es no mājas visu laiku skatos, ka tu esi tāds ziķerīgs zēns. Brīdi kaut ko pārdomājis, viņš jautajā: — Cik tev, zēn, Čumpis mēnesī maksa par tavu darbu? Tas man bija tik negaidīts jautājums, ka es apjuku un nezināju, ko atbildēt. Beidzot es stomīdamies gandrīz pateicu visu taisnību: — Nezinu! Māte nekādu līgumu pagājuša rudenī ar Čumpi neslēdza. Man bija kauns teikt, ka māte mani pa ziemu palaida uz Čumpiem gandrīz par velti, lai tikai būtu viņai nost no kakla. Vai es to varēju kaimiņu saimniekam stāstīt? Tā būtu blamāža. Tādēļ es tikai pateicu, ka nezinu.
— Kā tad tā! — izbrīnījies iesaucās Jaunboļļu saimnieks. — Tu strādā, bet nezini, cik tev par tavu darbu samaksās. Tā jau, zēn, nevar! Tu esi jau gandrīz pieaudzis cilvēks, un pats vari lemt, kur strādāt un cik par savu darbu prasīt. Vai tā nav, zēn?
— Tā jau ir! — es apjucis atbildēju. Jo sāku saprast, ka viens cilvēks it kā ved mani pie prāta. Cik ilgi māte mani vēl vadās pie rokas kā mazu bērnu? Vienreiz visam tam tik un tā būs jādara gals! — Vai tu nenāktu pie manis par mazo puisi? Es tev maksāšu labu algu un apģērbšu no galvas līdz kājām. Tavos gados jau labi jāģērbjas, jāpaskraida pa ballītēm un jāsāk skatīties uz skuķiem. Nu, vai nav tā, zēn?
— Tā jau ir! — es gandrīz priecīgs noteicu.
Jaunboļļu saimnieks, zinādams trūcīgu jauniešu vājās puses, solīja visu to, par ko es jau sen domāju un sapņoju: labi apģērbties, pašam sava nauda kabatā, ballītes un skuķi. Bet es vēl stomījos, jo nevarēju izšķirties — iet vai nē? Tādēļ arī teicu, ka man par to lietu vēl jāpadomā. — Nu, labi! Tu jau vēl līdz pusdienlaikam šo lauku nepabeigsi. Pēcpusdienā
es atnākšu, un tad visu nokārtosim. Pa to laiku tu vari padomāt, — un Jaunboļļu saimnieks aizgāja.
Pusdienlaikā es nevienam par notikušo sarunu ar Jaunboļļu saimnieku nestāstīju, bet domās kalu savus nākotnes plānus. To es zināju — kamēr māte rīkosies ar mani pēc sava ieskata, es ar tukšām kabatām kā ērms staigāšu velns viņu zina pēc kādas modes pašūtos pelēkos vadmalas svārkos! Un cik ilgi — par kādiem tēvu tēvu grēkiem — man būs vecāki pa ziemu jāuztur? Lai mācās vienreiz dzīvot, kā cilvēkiem pienākas, tad pa ziemu nebūs jābadojas. Lai nedomā un negaida vairs, ka es rudenī pārvedīšu nomu vezumu un pats ar steigu skriešu
atpakaļ uz laukiem, lai slinkiem vecīšiem, kuri vēl spēka gados, bet visu ziemu aiz garlaicības lāpa slinkumu, pelnītu jaunu vezumu. Nē! Jaunboļļu saimnieks man pateica gaiši un skaidri — esmu jau gandrīz pieaudzis cilvēks, un pats varu lemt, ko darīt. To viņš teica pareizi, bet man bija žēl šķirties no Čumpiem un visiem tur dzīvojošiem cilvēkiem, pie kuriem biju pieradis un starp kuriem jutos kā mājās. Ja es aiziešu jaunā, nepierastā dzīvē, svešos, nezināmos cilvēkos — ko tad? Bet tā dzīvot, ka līdz šim — neziņa, es arī nevarēju! Man bija jāpieņem grūts, atbildīgs lēmums — ko darīt? Stāvēju krustcelēs un nezināju, pa kuru ceļu iet. Kad pēcpusdienā aizgāju ar zirgiem uz lauku, Jaunboļļu saimnieks bija klāt ar divām uzrakstītām līgumlapām rokā. Viņš nevaicāja, ko es esmu izlēmis, bet tūlīt steidzās nolasīt priekšā, kas tajās lapās bija rakstīts, un tad noprasīja: — Nu, zēn, tu esi ar visu to apmierināts?
Protams, ka es visam piekritu, ko bija sarakstījis uz tās papīra lapas Jaunbollu saimnieks. Tur, tajā papīra lapā, es saskatīju visu savu nākotni — apģērbu, apavus, naudu un brīvas svētdienas.
Savā mūžā vēl nevienu darba līgumu nebiju ne slēdzis, ne parakstījis, ar to līdz šim laikam bija nodarbojusies māte, es tikai gāju un darīju, ko man lika. Tagad viss bija noticis bez mātes ziņas un pavisam savādāk, nekā to darīja māte. Līgumā nekas nebija rakstīts par miltiem, kartupeļiem, gaļu un sviestu, ko mani vecāki tik ļoti gaidīja katru rudeni no bērniem. Gaļas baļļa jau sen bija izkaltusi, tagad izkaltis ari maizes abra. Iedomājoties, ko pārdzīvos māte, man raibs sagriezās gar acīm. Bet ko es tur varēju darīt! Es vēl būtu gribējis no Jaunboļļu saimnieka izkaulēt velosipēdu, bet tos vairs nekur nevarēja dabūt, visus velosipēdus bija
pievākuši vācieši armijas vajadzībām.
Kad līgums bija parakstīts, mans jaunais saimnieks izņēma no kabatportfeļa divdesmit markas un iedeva man kā rokasnaudu, parakstīto līgumlapu salocīja, noglabāja makā un iebāza kabatā. Viņš vēl īsu brīdi uzkavējās pie manis — stāstīja, ka viņa puisi aprīlī iesaukuši
vācu armijā, tas ieskaitīts policijas bataljonā un aizsūtīts uz Baltkrievijas mežiem ķert partizānus. Tāpēc pavasara lauku darbi viņam stipri aizkavējušies — neesot vēl nemaz sācis ne sēt, ne stādīt kartupeļus. Viņš pārlaida skatu Čumpu līdzenumiem, apstrādātiem laukiem un noteica: — Dienestmeita jau man mājā ir, un, kad es sameklēšu un atvedīšu vēl pāris
jaunu cilvēku, ar visiem darbiem tiksim ātri galā! Jaunboļļu saimnieks laikam bija pateicis man visu, kas sakāms. Viņš sniedza roku un atvadoties noteica: — Nu, uz redzēšanos, zēn, piecpadsmitā maija!
Tas viss bija noticis tik negaidīti ātri, ka es nedabūju pat atjēgties, kad jau sevi
biju pārdevis Jaunboļļu saimniekam. Dažas dienas pirms nolikta laika, kad man vajadzēja šķirties no Čumpiem, vakarā, palicis ar saimnieku divatā, sāku viņam stāstīt: — Es satiku Jaunboļļu saimnieku, viņš sāka ar mani runāt un aicināja pie sevis par mazo puisi. Sola labu algu un apģērbt no galvas līdz kājām. Un drēbes man ļoti vajadzīgas! Rīt es gribu aiziet uz pilsētu un aprunāties ar māti. Jums jau tagad cilvēku pietiek, un lauki arī ir apsēti.
Čumpu saimnieks par manu stāstu nemaz nebija ne pārsteigts, ne izbrīnījies. Cilvēku viņam pagaidām pietika ar uzviju, lauki bija apsēti, tādēļ viņam nebija, par ko uztraukties. Tādu algu, kādu solīja Jaunboļļu saimnieks, viņš arī nevarēja man maksāt. Un nekāds līgums mūs nesaistīja. Tā varbūt bija lielākā kļūda, ko Čumpu saimnieks bija pielaidis. Tādēļ viņš pat necentās mani atrunāt, bet tikai noteica: — Ārgalis jau to var atļauties!
Nākošās dienas rītā pēc brokastīm uzāvu kājās savus vecos, bet vēl diezgan labi saglabātos šņorzābakus, uzvilku pelēko vadmalas ancuku, kas pa ziemu bija palicis man par knapu, un gāju uz pilsētu.
Pilsētā nebiju bijis kopš pagājušā rudens. Tādēļ, pieradušam pie lauku plašuma, pilsētā viss likās savāds, neierasts. lelas šauras, īsas, mājas it kā būtu sadzītas visas vienā čupā, bet starp šīm koka mājelēm aiz dēļu un drāšu žogiem ziedēja pilnā spēkā ķiršu koki un ābeles.
Ejot pa šīm šaurām, mazām ieliņām, kuru abās pusēs stāvēja baltas ziedu kupenas, man bija tā savādi, it kā es nekad vēl nebūtu redzējis tik skaistu savu dzimto pilsētiņu — Rūjienu.
Kaut gan es turpat pusgadu nebiju bijis mājās, māte manu negaidīto ierašanos uzņēma diezgan vienaldzīgi. Varbūt tādēļ, ka biju atnācis tukšām rokām? Kad mātei pastāstīju, ka aizeju par mazo puisi uz Jaunbollēm, ka man sola labu algu un pģērbu, māte to visu klausījās kā aizmigusi un man likās, ka viņa neko no mana stāsta nav dzirdējusi un sapratusi. Bet tad pēkšņi, kā no miega pamodusies, viņa noteica: — Dari, ka pats zini! Tagad man nav vaļas par tādam lietam domāt! Man ir svarīgākas darīšanas! Kad uzzināju, kas noticis, sapratu, ka mātei patiešām nav šobrīd vaļas manī klausīties. Kā jau visi jauni cilvēki, kas centās izrauties no mazpilsētu un lauku dzīves uz lielpilsētu trokšņaino dzīvi, tā arī mana māsa, avīzē izlasījusi sludinājumu, ka Rīgā pieņem jaunas meitenes Mājturības skolā (arī no provinces pilsētām un laukiem), bija aizrakstījusi un saņēmusi atbildi, ka viņa tiekot uzņemta tajā skolā. Māsa, strādādama uz laukiem, nekādas štātes sev līdz šim nebija varējusi iegādāt. Skolas laikā pirktās kleitas bija novalkātas vai apvalkātas, un īstenībā māsai nebija nevienas labas kleitas, ko vilkt mugurā. Māte laikam nekad par to nebija domājusi, ka viņas meita kādreiz varētu aizbraukt dzīvot uz Rīgu. Un, ja domāja — tad nekad necerēja, ka tas būs tik drīz. Bet nu pēkšņi šī Mājturības skola bija pavērusi viņas meitai ceļu, un māte par to bija pat lepna, jo nu varēs pastāstīt citām sievām, ka viņas meita aizbraukusi dzīvot uz Rīgu.
Tādēļ mātei tagad bija jādomā par meitu, lai to varētu palaist uz Rīgu kā pienākas. Bija vajadzīgas vismaz pāris labas kleitas, zīda zeķes, jauns pavasara mētelis, kurpes un klikatas.
Lai nu cik grūti mātei nācās visu to sagādāt, bet meitu palaida uz Rīgu kā freileni. Pēc tam viņa varēja mierīgi uzelpot, jo mūsu ģimenes ligzda palika aizvien tukšāka un klusāka.
Nakti pārgulēju mājas un nākoša diena gāju atpakaļ uz Čumpiem. Tur jau visi zināja, ka es taisos iet uz kaimiņu mājām pie Jaunboļļu saimnieka. Kad taisījos uz promiešanu un seju pauna savas mantas, kalpu istaba ienāca saimnieks, atsēdās uz gultas un ierunājās:
— Kad tu aiziesi, šī istaba paliks tukša. Šeit ir dzīvojuši sava laika daudzi un dažādi cilvēki — sliņķi un labi strādnieki. — Droši vien, jo gada laikā, kamēr es te dzīvoju, ir nākuši un aizgājuši četri cilvēki, es būšu piektais. Tā jau, saimniek, tajā dzīvē iet, nekad nekas nav pastāvīgs. Gan jau vēl atnāks arī labi strādnieki! — Cilvēki dzīvē nāk un aiziet, tikai paliek šīs vecas gultas. Nezin, kas te atnāks, un vai vispār te vairs kāds atnāks? — drūmi noteica saimnieks. Tad viņš saka mani tā slavēt, ka man palika gandrīz neērti. Izņēma no kabatas divsimt markas un deva tās man, teikdams: — Tagad, pavasarī, man ir diezgan švaki ar naudu, un tik vien varu iedot, kaut gan tu esi strādājis dūšīgi un nopelnījis vairāk.
Es biju laimīgs par to pašu, jo tik liela nauda man vēl nekad nebija bijusi. Tādēļ pateicu saimniekam paldies par to pašu, jo es biju domājis, ka neiedos neko. Bet tik bezkaunīgs Čumpis nebija, un nelabu slavu viņš sev vairot negribēja.
Kad ierados Jaunbollēs, mani uzņēma diezgan laipni. Saimnieks, smaidot un jautri tērgādams, ieveda mani diezgan lielā istabā, kur stāvēja liels galds, krēsli, ķeblīši un pie sienas aiz galda — pagarš beņķis. šī bija saimes ēdamistaba, šeit atradās arī divas gultas, pārklātas ar pelēkām lauku segām. Virs gultām, tāpat kā Čumpos, bija iedzītas dažas palielas naglas, kur kalpiem pakārt savas labākās drēbes. Vienu no šīm gultām saimnieks ierādīja man. Nākošas dienas rīta saimnieks iedeva man darba drebēs un gandrīz jaunus, naglotus vācu zaldātu baķinkus, teikdams: — Man mājas pastalu nav, jo nav nevienam vaļas ar tam krāmēties. Ņem šos baķinkus, velc kājās, un brauksim aiz dzelzceļa, tur ir jāapar viens neliels tīrums. — Es jau, saimniek, neprotu vēl art! — nobijies iesaucos. — Tas nekas, zēn! Neviens jau nav piedzimis arājs, visi mēs to darbu esam mācījušies.
Kad aizbraucām uz tīrumu ar lielo lemeša arklu, izcēlām to no ratiem, un kamēr es jūdzu tam priekšā zirgus, saimnieks izmērīja ar soļiem tīruma garumu un platumu. Tad, soļus skaitīdams, aizgāja līdz tīruma vidum, iesprauda divus kociņus un noteica: — Nu varam sākt!
Jaunboļļu saimnieks man sāka mācīt tos lauku darbus, ko es vēl nemācēju. Pēc nepilnas stundas es jau stabili turēju rokās arkla spalus, un lielais, spīdīgais lemesis vienmērīgi grieza apkārt mitro zemes velēnu. Pirmās vagas man padevās ļoti grūti: te arkls ielīda dziļi zemē, streņģes novilkās kā stīgas, un zirgi apstājās, te atkal arkls izlēca no zemes un šļūca pa
virsu. Es, gandrīz raudādams, vilku smago arklu un zirgus atpakaļ, lai sāktu no gala. Saimnieks mani mierināja, stāstīja, rādīja un piepalīdzēja, kamēr ar katru vagu gāja labāk un labāk. Saimnieks pastāvēja vēl kādu brīdi tīrumā, bet, kad bija pārliecināts, ka man tā lieta ies, atstāja mani vienu un aizgāja uz māju, lai citā tīrumā ar spīļarklu dzītu vagas un pēcpusdienā varētu sākt stādīt kartupeļus. Vispār arāja darbs ir grūts, bet, kad saimnieks aizgāja, es jutos pilnīgi drošs un izjutu pat kaut kādu prieku, ka protu jau art. Un, iedams aiz arkla, atcerējos un sāku dziedāt dziesmu, ko biju mācījies vēl bērnībā:
...Lielis tapšu, tad es bušu tautas zemes arājiņš,
Tālās jūras braucējiņš, kara zirga jājējiņš.
Pavasarī, vasarā, rudenī un ziemā — cauru gadu uz laukiem darbam neredzēja ne gala, ne malas. Lauku darbi sāka jau apriebties, jo tie nekad nebija padarāmi. Vienīgais gandarījums par nedēļas darbu lauku puišiem un meitām bija iespēja sestdienas vakarā aiziet uz kādu kaktu ballīti iztrakoties līdz rīta gaismai un svētdienā kārtīgi izgulēties. Dažreiz mēs gājām kājām vairāk nekā desmit kilometrus uz kādu plašāku zaļumballi. Uz rīta pusi vēl pavadījām pa ceļam uz mājām pazīstamus skuķus. Kad no skuķiem bijām atvadījušies, novilkām kurpes,
bikses un, paņēmuši tās pie rokas, lai rasa nesabojā, paši kailiem stilbiem bridām pa slapjo pļavas grīsli vistaisnākajā ceļā uz mājas pusi.
Vislabāk mums patika ballēties Piksāros. Tur ceļa un meža malā, vecas četrklasīgas pamatskolas zālē, salasījās vienkārši lauku puiši un meitas. Divi igauņu jaunekļi, kas turpat Piksāros dzīvoja, dziedāja un spēlēja akordeonus. Jaunieši griezās dejas mutulī, ka līgojās visa skolas zāles vecā, izdilusi dēļu grīda, kuru brīžiem izspricēja ar ūdeni, lai tik traki neputētu. Naukšēnos nekad tik brīvi un lustīgi negāja, jo tur nebija tik vienkārša publika kā Piksāros. Naukšēnos, kā jau pagasta un ciema centrā, sanāca iedomīgie ierēdņu pusaugu skuķi un viena otra tāda paša vecuma saimniekmeita, kura vēl nebija beigusi ģimnāziju. Viņas turējās savā atsevišķā bariņā un gāja dejot vienīgi ar savas kārtas puišiem. Kalpu un būdeļnieku puiši tām bija par prastiem, un viņas deva tiem "kurvīšus". Kaut gan tādu meitu nebija daudz, tomēr bija. Un nemaz tālu nebija jāmeklē, tepat kaimiņos, Kalnbollēs, bija viens tāds septiņpadsmit gadus vecs spoks. Kalnboļļu saimniekam bija divi ap divdesmit gadus veci dēli un viena septiņpadsmit gadus veca meita. Dēli bija kārtīgi jaunieši, ne lepni, ne iedomīgi,
bet nezin no kurienes šiem brāļiem bija radusies tāda īpatnēja māsa? Uz kaktu ballītēm viņa negāja, jo tās viņai bija par prastām: tajās sanākot tikai prastie lauku puiši un meitas ar saulē iedegušiem ģīmjiem, un neesot neviena inteliģenta puiša, ar ko varētu padejot. Ar mums, kaimiņu puišiem, viņa nekādās valodās neielaidās. Kad pirms Jāņiem blakus dārzos ravējām runkuļus un es aiz pieklājības uzsaucu: — Sveika, kaimiņieni Kā labi veicas? — viņa neatbildēja ne vārda, pat nepacēla galvu un nepaskatījās uz manu pusi. Viņa bija lepna, kaut gan darījām vienādu darbu, tikai viens sava saimnieka, bet otrs sava tēva laukā. Viņai rokās
bija pirkstaini cimdi, mugurā gari brunči un blūze ar garām piedurknēm. Lakatu viņa bija uzsējusi tā, lai nosegtu pieri un garo kaklu. Uz vaigiem un deguna uzlīmējusi baltus papīrus. Tāda, izķēmojusies pēc āksta, viņa grāba pļavā sienu vai saulainās dienās strādāja uz lauka.
Kad uzzināju, kāpēc tas Kalnboļļu skuķis tā ķēmojas, tad tiešām biju izbrīnījies. Viņai kāda draudzene bija iestāstījusi, ka saulē iededzis meitietis izskatoties pēc kalpones vai pēc ganu skuķa, bet sieviete ar gaišu, saulē neiedegušu miesu un seju izskatoties pēc pilsētnieces, kura augusi smalkā kungu ģimenē. Tādas lietas notika ar apdauzītiem lauku skuķiem, kuri nelaida pie miesas saules starus, lai izskatītos pēc pilsētniecēm.
Tagad paskatīsimies, ko pa šo laiku darīja Latvijā valdošie latviešu varasvīri. 1943.gada 17.februarī tieslietu ģenerāldirektors Valdmanis ataicināja pie sevis Bangerska kungu un paziņoja: — Mēs, Bangerska kungs, dibināsim latviešu brīvprātīgo SS leģionu. Apsveicu
jūs kā šī leģiona jauno komandieri! Latviešu tautai atkal sākās jauns, bēdīgs pārbaudījumu laiks. Pirmo uzsaukumu brīvprātīgi iestaties jaundibinātajā latviešu leģionā izsludināja 1943.gada 27.februārī. Tajā bija teikts: — Visi latviešu tautības vīrieši no septiņpadsmit līdz četrdesmit piecu gadu vecumam var pieteikties brīvprātīgi latviešu leģionā. Bet tagad tādu muļķu kā kara sākumā bija gaužām maz. Brīvprātīgi pieteicās vienīgi tādi, kas bija savārījuši kādas ziepes, un, lai glābtos no čoka vai koncentrācijas nometnes, bija spiesti aiziet leģionā. No tiem, kas pieteicās tagad, nevarēja saformēt pat rotu, kur nu vēl pulku. Kad nenāk ar labu, jāpielieto viltus un vara. Jaunieceltie pulku komandieri taču nevar dzīvot bez darba — šajā laikā, kad krievu karaspēks bez žēlastības retina vācu armijas dzīva speķa rindas un sit
dziļus robus vācu kara mašīnai. Deviņpadsmitajā martā izdeva jaunu rīkojumu: — Visiem latviešu tautības no 1919. līdz 1924.gadam dzimušiem vīriešiem ierasties uz veselības pārbaudi vietējos vai apriņķa pilsētu kara komisariātos. Līdzi jāņem personas dokumenti, uzturs vienai dienai, kā arī ziepes, zobu suka, dvielis, un pašiem jābūt tīriem, kārtīgi saģērbtiem. Kas šim uzsaukumam nepaklausīs un neieradīsies vietējos komisariātos, tiem draud sods pēc pastāvošiem karalaika likumiem.
Tas jau bija drauds! Un ar tādu paņēmienu tika iesaukti leģionā kā brīvprātīgie pirmie tūkstoši latviešu vīru un jauniešu. Tie tika ietērpti vācu karavīru formā ar vienīgo atšķirības zīmi no vāciešiem — Latvijas nacionālo krāsu 'Vairodziņu" uz kreisās svārku piedurknes. Šiem jauniešiem un vīriem pēc neilgām apmācībām kara mākslā lika nodot svinīgo zvērestu pie Vācijas karoga, apsolīt neierobežoti paklausīt Vācijas bruņoto spēku augstākajam virspavēlniekam un vadonim Ādolfam Hitleram. Tāda ir bijusi, ir un būs armijas kārtība, un tur neko nevarēja darīt!
Kad jūlijā bija aizsūtīti uz Volhovas purviem pirmie tūkstoši latviešu leģionāru, kurus svinīgi no Rīgas izvadīja pats Bangerskis un citas oficiālas latviešu un vācu militārpersonas, ar to šiem asinskārajiem vīriem nepietika. Arvien lielāka auga prasība pēc latviešu tautas dēliem. Ar speciālu rīkojumu tika uzdots visām darba pārvaldēm un policijas pārvaldēm viltus paņēmieniem iesaistīt vairāk latviešu leģionā. Nāca uzsaukums aiz uzsaukuma, un katram jaunam uzsaukumam klāt jauni draudi un — jauns gada gājums. Tā tas turpinājās līdz gada beigām. Jau oktobrī saimnieki saņēma apkārtrakstu, kurā bija norādītas jaunās kokmateriālu izciršanas un izvešanas normas, šoziem tās bija lielākas nekā pērn, un man kā pusaudzim arī vajadzēja izcirst pusi no pieauguša vīra normas. Visu ziemu dzīvojot pa mežu vien, neko daudz nevarēju uzzināt, kas notiek pasaulē. Pēc Jaungada gan dzirdēju runājam, ka krievi Ziemassvētku naktī sabombardējuši Rēzekni. Galvenais trieciens esot bijis pa dzelzceļa staciju. Saārdīti visi sliežu ceļi, iznīcināti daudzi vācu kara ešeloni, kas stāvējuši stacijā, un nosists ar bumbām diezgan daudz cilvēku. Caur Rēzeknes staciju dzelzceļa kustība uz kādu laiku esot pilnīgi pārtraukta. Tāds jau ir karš, ka visi tikai posta, bet celt neko vairs neceļ. Izņemot bunkurus un nocietinājumus.
Pagāja trešā kara ziema, un pienāca 1944.gada pavasaris.
Maijā, kad zemi sāka sagatavot sējai, kad veseliem cēlieniem biju nostaigājis pa tīrumu aiz ecēšām vai pederēm, vakaros, pārnācis mājās, knapi varēju pavilkt kājas — tās bija kļuvušas smagas, nogurušas, un likās, ka tie vācu baķinki nebūtu vis no ādas, bet no svina. Vienu vakaru es uzrunāju saimnieku: — Saimniek, vai jūs nevarētu dabūt pastalādu? Es uztaisītu sev pastalas. Baķinki jau nav slikti apavi, ja jāstaigā tikai pa ceļu vai pagalmu, bet uzartā,
čaganā tīruma tie neder — lauž ārā kājas. Eidis apsolīja to lietu nokārtot. Pēc pāris dienām manās rokās jau bija pastalāda, un pēc kādas stundas varēju vilkt kājās glīti izgatavotas pastalas. Kaut gan zābaki tajā laikā lauku cilvēkam, kur nu vēl jaunietim, bija moderns, glīts
apavs, tomēr tie nespēja aizstāt pastalas ne lauku darbos tīrumā, ne ziemā mežā.
Tajās pašās maija dienās, kad biju apmainījis savus darba apavus, kādu vakaru, pārnācis mājās no tīruma, jūdzu vaļā zirgus, lai tos padzirdītu, ievestu stallī un pabarotu. Dzirdot pie siles zirgus, ieraudzīju, ka pa pagalmu staigā svešs, vēl līdz šim Jaunbollēs neredzēts skuķis. Kad pienāca šo māju puisis Putāns, lai palīdzētu ievest stallī zirgus, aiz ziņkārības ievaicājos:
— Kas tā par švirku te gadījusies ?
— Tā ir jauna izpalīdze, ko Eidis atvedis no Piksāriem, — pastāstīja Putāns.
Pie vakariņu galda es skuķi nopētīju pamatīgāk. Viņa bija parasta, vidēja auguma, ne resna, ne tieva, rūsganiem, viļņotiem, pagariem matiem, drusku vasaras raibumiem klātu, smaidīgu seju, bet, kad viņa runāja, balss patīkami, vēl bērnišķīgi maigi skanēja. Viņai varēja būt ne vairāk kā sešpadsmit, septiņpadsmit gadu, un tā arī bija, — šī meitene, vārdā Ausma, bija gadu vecāka par mani. Kad pagājušo pavasari atnācu uz Jaunbollēm un jau nākošā dienā bija jāņem rokās arkla spali, jāmācās art un jādara visi smagie liela puiša lauku darbi, vakarā,
noguris, pēc vakariņām sēdēdams viens saimes istabā, domāju dažādas domas un klusībā lādēju pats sevi par to, ka biju atvilcies uz šo klosteri. Kur tad bija tas saimnieka apsolītais skuķis? Tā es domāju toreiz. Bet nu — no tā drūmā pavasara bija pagājis gads. Kaut gan ar nokavēšanos, bet tomēr Eidis vārdu turēja, un māja nu vienreiz bija pilna ar jauniem,
dzīvespriecīgiem, jautriem cilvēkiem.
Kādreiz, pa vakariem skraidīdami, ar savām trakulībām aizrāvām līdzi pat Toniju, Jaunboļļu dienestmeitu, kas uzskatīja sevi par nopietnu meitu un no jaunības aušībām izaugušu. Reiz vecais saimnieks, nostājies uz mājas sliekšņa, nesaprašanā brīnījās un beidzot diezgan skaļā balsī noteica: — Vai jūs, trakie, lejat viens otram pakaļa terpentīnu, ka tā skrienat, spiedzat
un bļaujat!
Kādreiz, saķēris Ausmu klusā vietā aiz kūts stūra vai kur citur, pagriezu viņas seju pret sevi un centos ieskatīties acīs. Ausma nepretojās, skatījās arī man sejā un smaidīja. Tādās reizēs, ja neviens neredzēja, bailīgi nomutēju viņu uz lūpām, viņa par to ne apvainojās, ne dusmojās, tikai sāka skaļi smieties, un tas man nemaz nepatika. Man būtu labāk paticis, ja viņa klusētu.
Pašam nemanot, biju Ausmā iemīlējies, kaut gan viņa nebija nekāda skaistule, bet vienkārša, simpātiska lauku meitene ar īpatnēju maigu, meitenīgu balsi un burvīgu smaidu. Man likās, ka skaistākas, patīkamākas meitenes par Ausmu pasaulē nemaz nav un ka viņa smaida vienīgi man. Tādēļ aiz laimes staigāju pa tīrumu aiz ecēšām, dziedādams:
Teic, kam smaidi tu, teic, kas mīt tavā sirdī?
Vai tev laimes daudz, vai tevi mīla sauc,
Teic, tu, mīļais draugs!

Cik nu pratu, sāku neuzkrītoši pievērst viņai lielāku vērību. Ausma droši vien to redzēja un saprata, jo stulba viņa nebija, bet izturējās pret mani gluži vienaldzīgi. Sevišķi sestdienas vakaros (retāk svētdienās), kad aizgājām uz Piksāru skolas ballīti, viņa uzmanību pievērsa vairāk piksāriešu puišiem, it sevišķi kaimiņa Apiņa dēlam. Un kad Apiņa Jānis viņu uzlūdza uz kādu deju, es no malas vēroju, kā viņa skatījās tam acīs un smaidīja, man likās, ka viņa aiz laimes izkusīs kā cukura grauds karstā tējā.
Apiņa Jānis uz Ausmu skatījās tā, kā viņa uz mani. Viņš vairāk piegrieza vērību Zariņa meitām. Vecākā no viņām, pāri divdesmit gadiem un gara auguma, bija dūšīga un strādāja visus vīrieša darbus: brauca mežā, cēla ar bomi baļķus ragavās un veda uz staciju. Brauca šķūtīs labot ceļus un vest ziemā ledu augšā no Rūjas uz Naukšēnu brūžu pagrabiem. Bet jaunākā bija astoņpadsmit, deviņpadsmit gadus veca, slaida, vidēja auguma, blondiem matiem un skaitījās Piksāros skaistākā meita. Tad nu laikam Apiņa dēls arī uz šo skaistuli cielēja
vairāk nekā uz Ausmu.
Katru sestdienas vakaru Ausma mēroja kājām vairāk nekā piecus kilometrus — no Jaunbollēm cauri Naukšēniem līdz Pakuļu mājām, lai tur pavadītu svētdienu. Ko viņa tur pa svētdienām darīja, nezinu, jo nekad viņa par to nerunāja un nevienam neko nestāstīja. Kad jautāju, kā labi gājis pie māsas, viņa atbildēja vienkārši un īsi — ka labi. Ausma atgriezās Jaunbollēs svētdienas vakaros vēlu vai pirmdienas rītos agri. Nekad pēc šīm pastaigām viņa neizskatījās nogurusi vai neizgulējusies. Es domāju, ka varbūt jaunā Pakuļu mājas saimniece iestrēguši darbos un nespēj viena tikt laukā. Varbūt tādēļ Ausma skrēja tur pa svētdienām,
lai palīdzētu māsai gāzt sakrājušos darba kalnus. Bet varēja arī būt, ka Ausma gāja uz turieni, lai jaunu saimniekdēlu sabiedrībā pavadītu brīvo laiku.
Man tādi Ausmas gājieni nemaz nepatika, tādēļ centos, kā prazdams, viņu no tās biežās staigāšanas atrunāt. Svētdienās bez viņas man bija garlaicīgi, un, kad tuvojās vakars, gāju viņai pa ceļu pretī. Kādreiz pat aizgāju līdz Ķires krejotavai un, viņu nesagaidījis, noskumis gāju atpakaļ uz Bollēm, pie sevis domādams, ka labāk tādas svētdienas nemaz nebūtu! Es pirku no apkārt staigājošiem spekulantiem Ausmai dāvanas, bet tas neko nelīdzēja, šķiņķus viņa gan paņēma, bet staigāšanu uz Pakuļiem neizbeidza.
Visu nedēļu draudzīgi strādājām kopā, pa vakariem, kad uznāca dullums, patrakojām, un man pat likās, ka viņa piegriež man lielāku vērību. Bet tas tikai man tā likās — īstenībā nekas nebija mainījies. Kad pienāca sestdienas vakars, Ausma sapucējās un aizgāja pa putekļaino ceļu uz Naukšēnu pusi.
Jūlijs gāja uz beigām.
Krievu karaspēks gāzās Latvijā iekšā kā sarkana lavīna. Vācu armija, ciezdama milzīgus zaudējumus, strauji atkāpās visās frontēs, jo nespēja noturēt krievu armijas masas. Vienīgi vācu armijas Ziemeļfrontes grupējums kaut kā vēl turējās savās pozīcijās un tik strauji neatkāpās. Krievu karaspēks, pie Šķaunes un Zilupes ticis pāri Latvijas robežai, strauji
gāja iekšā Latgalē. Jūlija otrā pusē krievi citu pēc citas bija atbrīvojuši veselu virkni Latgales ciemu un pilsētu. Rīgā izcēlās panika. Kad krievu karaspēks no Daugavpils gar Daugavas labo krastu tuvojās Līvāniem, bet dienvidos pie Bauskas gar Lielupes kreiso krastu lauzās uz Jelgavu, Latvijā izsludināja steidzamu vairāku gada gājumu mobilizāciju.
Kuri līdz šim no iesaukšanas leģionā kaut kā bija izvairījušies, tos grāba ciet visus. Nelīdzēja vairs ne sviesta ķibas, ne žāvēti šķiņķi — Tēvzemei draudēja briesmas, un tai jāiet palīgā!
Viens otrs, lai izvairītos no iesaukšanas leģionā, cirta sev nost pirkstus vai iedzēra kādas stipras zāles, ar ko izplaucēja rīkli un dabūja kuņģa čūlu. Tādi gadījumi gan bija reti, bet bija. Ko tikai cilvēki nedarīja, lai pataisītu sevi armijai nederīgus! Bēgt mežā bija riskanti, vietējie žandarmi varēja izrēķināties ar piederīgiem.
Tajās dienās gandrīz katrā mājā bija kāds, kam bija jābrauc projām. Tādēļ nelielas atvadu ballītes rīkoja vairākās mājās, bet tās ātri beidzās. Tikai vienās mājās — vārdu gan vairs tām neatceros — vairāki iesaucamie kopā rīkoja plašu atvadu balli. lestājoties vakara krēslai, dārza malā, pļaviņā, sakūra lielu ugunskuru. Nu visi ballenieki, veci un jauni, sievieši un vīrieši, dzēra, dziedāja un dancoja ap šo lielo spīdekli, un neviens nedzirdēja, ka virs galvām lido krievu bumbvedēji. Ballenieki sastinga tikai tad, kad ausis aizsita milzīga sprādziena
troksnis, gaisā uzšāvās uguns stabi, un uz galvām no tumšām debesīm šņākdamas sāka krist slapjas zemes pikas un vecu celmu sapuvušie čakārņi. Laime vēl, ka bumbas neuzkrita pašiem balleniekiem uz galvas vai uz ēkām, bet nokrita kādus sešdesmit metrus no ugunskura, purvainā mežmalas pļavā.
Nākoša diena pēc šīs skumjas, jautras, bet dažiem — baiļu pilnas atvadu nakts visiem iesaucamiem ap launaglaiku bija jāierodas Rūjienas stacijā. Uz perona spēlēja, dziedāja, dancoja, smējās un raudāja. Viss gāja juku jukām, neko nevarēja saprast! Citi centās šo skumjo atvadu bridi noslīcināt šņabī vai viltotā jautrībā. Citi mirka asarās, cerēdami — jo vairāk tās izraudās, jo sirdij kļūs vieglāk. Dzērāji atkal domāja: jo vairāk iedzers, jo drīzāk visu aizmirsīs. Kad pienāca pēdējais atvadu brīdis, likās, ka tovakar vilciens no stacijas neaties. No ierindā nostādītiem jauniesaucamiem nespēja atrauties mātes, māsas, tantes, sievas un līgavas. Visas viņas brēca un vaimanāja kā prātu zaudējušas. Vīriešu cilvēki bija prātīgāki: tēvi drusku ilgāk paturēja savā cietajā plaukstā dēla roku, pateica nedaudzus uzmundrinošus vārdus, uzsita viegli ar plaukstu uz dēla pleca — un viss bija kārtībā! Kad beidzot visi prombraucēji bija atvadījušies, sakāpuši vagonos, no atvērtiem logiem plūda pēdējā atvadu dziesma:
Paliec sveika, baltā bērzu birze,
Paliec sveika, mazā būdiņa!
Man ir jācīnās par brīvestību,
Man ir jāatstāj nu Dzimtene!

Šādas atvadu izrādes jūlija beigās un augusta sākumā Rūjienas stacijā notika diezgan bieži. Bet visas tās bija cita citai līdzīgas. Augusta sākumā iesauca leģionā un darba dienestā vēl pēdējos gada gājumus: no 1904. līdz 1926.gadam dzimušos vīriešus un jaunekļus.
Rūjienā ārstu komisijas pārbaudes vairs nenotika — laikam neuzticējās vietējiem latviešu armijas ārstiem, jo tie par daudz ņēma kukuļus un atbrīvoja daudzus spēcīgus vīrus un jauniešus no karadienesta. Tad vācieši pieņēma citu lēmumu: atstāt šos apriņķu un nomaļu pilsētiņu komisariātus kā sadales punktus. Jaunākos gada gājumus, kuri nebija dienējuši armijā, sūtīja uz Rīgu, lai tur drusku iedresētu kara mākslā un ierindas mācībā. Vecākos gada gājumus, kas bija armijā dienējuši Latvijas laikā un kuri prata šaut un durt, sūtīja uz Valku —tuvāk frontei. Tur komisijas vīri stingri skatījās, lai neviens vairs mājās netiktu. Šīs mobilizācijas atstāja smagu morālu iespaidu pilsētas iedzīvotāju vidū, jo gandrīz no katras ģimenes tika izrauts kāds piederīgais. Smagi tās izjuta arī lauksaimnieki. Bija lauku mājas, kurās nebija palicis neviens spēcīgs vīrietis, un laimīgi bija tie saimnieki, kuriem bija kāds pusaudzis vai pavecāks vīrs.
Tad nāca iekšlietu ģenerāldirektora Dankera 1944.gada 27.jūlija rīkojums par 1927.gadā dzimušo latviešu jaunekļu obligātu iesaistīšanu gaisa spēku palīgdienestā. Pirmos šī mobilizācijas pavēle ķēra rīdziniekus, kuriem jau otrā augustā no rīta vajadzēja ierasties Strēlnieku ielā uz ārstu komisiju. Rūjienu šī mobilizācijas vēsts sasniedza ap desmito augustu. Kamēr sameklēja pa sarakstiem visus 1927.gadā dzimušos vīriešu kārtas jauniešus un izrakstīja visiem iesaukšanas pavēli, pagāja vēl nedēļa. Sešpadsmitā augustā pagastvaldes kurjers ar velosipēdu atveda uz Jaunbollēm iesaukšanas pavēsti un nodeva man tieši rokās. Nu beidzot manai garlaicīgai, nepatīkamai dzīvei bija pienācis gals! Saņēmis iesaukšanas pavēsti, es papīra lapiņu grozīju pirkstos un nezināju — vai man par to priecāties vai
raudāt? Tur bija rakstīts: Šī gada astoņpadsmitā augustā pulksten desmitos no rīta jums jāierodas Rūjienā pie policijas nama Raiņa ielā. Līdzi jāņem uzturs divām dienām, kā arī
ziepes, zobu suka, ķemme un citi nepieciešamie tīrīšanas piederumi. Jūs iedalīs gaisa spēku palīgdienestā, kur kopā ar militārām apmācībām varēsiet turpināt pārtrauktās skolas mācības. Šajā interesantā dienesta var pieteikties ari jaunāki par sešpadsmit gadiem.
Ko vēl labāku un interesantāku varēja vēlēties kara laikā pusaugu zēni! Man vairs pat prātā nenāca lauku darbi, es domāju savas fantastiskās domas par šo jauno, interesanto dzīvi un piedzīvojumu bagāto pasauli.
Pēcpusdienā negāju vairs jūgt zirgu ratos un netaisījos braukt uz tīrumu, lai vestu mājās rudzu kūļus. Es gribēju uzņemt it kā svētvakaru pēc visiem šiem smagiem lauku darbiem.
Pārģērbos labākās drēbēs un pievakarē gāju uz Čumpiem, lai atvadītos no kalpiem un saimniekiem. Tur neviens nebija pārsteigts par to, ka mani iesauc armijā. Tikai sievieši uz mani skatījās tādām žēlīgām acīm, it kā ilgi nebūtu mani redzējuši, Čumpos mani uzskatīja par pašu cilvēku, un arī es tur jutos kā savās mājās. Bet, ja tur, Čumpos, nebūtu Oļas, varbūt es uz turieni tomēr neietu —jo gāju galvenokārt viņas dēļ. To saprata arī Oļa un pārējie Čumpmāju ļaudis, jo viņi taču akli nebija un redzēja, ka mēs savā starpā visvairāk čivinājām. Oļa tāda auša kā Ausma nebija, viņa vienmēr pievērsa man uzmanību, un es redzēju, ka viņa
jutās tikpat vientuļa kā es, kad svētdienās biju pamests viens. Šovakar visi, veci un jauni, sēdējām ķēķī pie lielā saimes galda, bet sarunas kaut kā nevedās. Laikam viss bija izrunāts? Atlika man vienīgi sniegt visiem roku un atvadīties, Čumpu saimnieks atvadoties pa ķēķa logu rādīja man uz diviem zaļiem bērziņiem:
— Redzi to, pa labi, tas ir tevis stādītais! Lai cik tālu kara vētras tevi aiznesīs pasaulē, bet dzīvs tu paliksi un mājās pārnāksi!
Skuķi nāca mani pavadīt. Pagājuši gabaliņu pa ceļu uz Jaunboļļu māju pusi, apstājāmies. Sniedzu Verai roku. Viņa vienīgā no tā cilvēku bara nobučoja mani uz vaiga un pasmaidīja. Tad piegāju pie Oļas, kura stāvēja ceļa vidū kā sastingusi un skatījās rietošos, sarkanīgos saules staros. Saņēmu viņas roku, viņa pagrieza seju pret mani, un divas lielas, mirdzošas, brūnas acis skatījās man sejā. Es gaidīju, ka viņa, tāpat kā Vera, nobučos mani uz vaiga, un viss būs kārtībā. Bet viņa to nedarīja. Un man neatlika nekas cits, kā izdarīt to viņas vietā. Kad to biju izdarījis, Oļa stāvēja kā stāvējusi un turēja manu roku savā mazajā, sastrādātajā
plaukstā. Paskatījos uz Veru — vai tā neskatās uz mums un nesmīn, bet viņa skatījās uz otru pusi. Tad es noskūpstīju šo skaisto meitieti pirmoreiz uz lūpām, — kaut gan vēlēšanās to izdarīt bija sen, bet es baidījos. Oļa palika stāvot kā izbrīnījusies, ar puspavērtu muti, it kā gribētu man ko teikt, bet neteica neko. Es pagriezos un gāju prom, apmierināts un priecīgs. Skuķi, brīdi pastāvējuši, noskatījās man pakaļ, tad pagriezās un aizgāja atpakaļ uz Čumpiem. Tā tajā vakarā mūsu draudzības ceļš izšķīrās uz visiem laikiem.
Septiņpadsmitā augusta rītā piecēlos kā parasti, kad sievieši sāka skandināt slaucenes. Miegs man nenāca tāpat kā tajos rudens rītos, kad bija beigušās ganu gaitas un vajadzēja posties uz mājām. Tad gan ap sirdi bija pavisam citādi. Tad ilgas vilka uz māju pie mātes, tēva, brāļiem un māsas, kas nebija redzēti kopš Bērnu svētkiem. Tas laiks jau sen aizgājis tālā pagātnē.
Tagad no kādreizējās mūsu lielās ģimenes mājās bija palicis vienīgi tēvs, pārējie aizklīduši pasaulē kur kurais, par viņiem es neko nezināju. Zināju vienīgi, ka māsa dzīvo un strādā Jūrmalā kādā ēdnīcā. Māte ar mazo brāli droši vien klīst kaut kur pa Vidzemes ceļiem Rīgas virzienā bēgļu gaitās. Vecākais brālis, ja ir vēl dzīvs, laikam cīnās kādā frontē — varbūt turpat pie Cesvaines kopā ar citiem rūjieniešiem laužas uz Rīgu.
Šodien aiziešu arī es tajā nezināmā, tālā pasaules ceļā, lai vienreiz uz visiem laikiem tiktu prom un būtu brīvs no vienmuļās lauku dzīves un nekad nepadarāmiem darbiem. Juceklīgas domas jaucās pa galvu kopš brīža, kad saņēmu iesaukšanas pavēsti. Pat naktī šīs domas neļāva mierīgi gulēt. No rīta pa istabas logu vēroju, ka Eidis pats basām kājām aizgāja pa rīta rasu uz atāla āboliņa lauku, atveda un iejūdza zirgu ratos. Saimniece, izdzinusi lopus ganībās, atgriezās ķēķī, iekūra plītī uguni un sāka gatavot brokastis — pēc ceptas jērgaļas iesmaržojās visa māja. Ausma ar dakšām svieda no kūts laukā mīkstās govs pļekas, lai pēc tam kūti izkaisītu ar jauniem pakaišiem. Es it kā gribēju iet viņai pēdējo rītu palīgā, lai viņa ātrāk tiktu ar riebīgo darbu galā, bet tad pēkšņi atcerējos, ka viņa par daudz bezkaunīgi bija izturējusies pret mani, lai viņai vēl palīdzētu. Lai met nu tās pļekas viena pati laimīga!
Ceļa somas man nebija, tādēļ savas drēbes, cik man to bija, agrāk sasēju mazā pauniņā un pasitu padusē. Jaunbollēs dzīvojot, bija iegādāts, sapirkts un no saimnieka par labu strādāšanu dabūts daudz derīgu un nederīgu mantu, kuras vairs nevarēja sasiet vienā mazā pauniņā. Saimniece iedeva man tīru, jaunu zirga ķeseli, kas bija šūta no stipras linu
drēbes. Piedarbā sameklēju vecus ādas grožus, nogriezu zināmu garumu, siksnas
galus iesēju ķeseles apakšējos stūros tā, ka augšā varēja uzmest cilpu ap ķeseles galu un aizvilkt ciet. Nu man bija laba ceļasoma, ko varēja uzmest uz pleca un doties ceļā.
Kad saimniece iedeva man lielu maizes kukuli, žāvētas gaļas gabalu, izvārītu, cepeškrāsnī apceptu brūnu ceturtdaļjēru ar pakaļējo gurnu un vēl medus burciņu, izrādījās, ka ķesele ir pilna un drēbēm nav vairs vietas. Eidis bija prātīgāks virs, viņš teica, ka drebes nav ko līdzi vazāt, kad atgriezīšoties no kara, varēšot atnākt pie viņa un savas drēbes saņemt.
— Tagad galvenais ir produkti, lai ir ko bāzt vēderā! Tā arī izdarīju — no drēbēm līdzi paņēmu to, kas mugurā, bet maisā iebāzu līdzi vēl vienu pāri veļas un adīto vilnas džemperi, gadījumam, ja rudenī iestāsies vēss laiks. Eidis izvilka no kabatas veselu čapti vācu marku un deva tās man, teikdams: — Varbūt tev, kad aizbrauksi uz Vāciju, tas noderēs, bet šeit ar tam drīz varēs iet uz butku un slaucīt pakaļu!
Latvijā vācu okupācijas markām nebija gandrīz vairs nekādas vērtības, bet pagaidām gluži bez tām iztikt arī vēl nevarēja. Visur, kur cilvēki apgrozījās, bija vajadzīga nauda, un nopirkt arī no kāda muļķa par markām šo to varēja, tikai par milzīgi lielām summām. Prātīgākie un tālredzīgākie cilvēki priekšroku deva krievu červonciem, kuri netika izņemti no apgrozības visu kara laiku. Kurss gan krievu naudai bija zems — desmit rubļi pret vienu reihsmarku. Gudri cilvēki sakrāja pa kara laiku tik daudz krievu naudas, ka pēc kara pirka un būvēja mājas. Tie, kas brauca uz Vāciju, šīs okupācijas reihsmarkas apmainīja pret īstu Vācijas naudu.
Kad pēdējo reizi visi kopā bijām paēduši brokastis, sāku atvadīties no mājiniekiem. Negribēju ilgāk uzkavēties un atraut viņus no darba. Atvadīšanās bija ātra un vienkārša, it kā es būtu atnācis no kaimiņiem paciemoties un tagad, paēdis brokastis, taisītos iet atpakaļ uz mājām. Tikai, atvadoties no Ausmas, ilgāk paturēju viņas roku savējā un gaidīju — ko labu viņa man teiks šķiroties. Bet viņa neteica neko tādu, ko būtu vērts atcerēties un kas paliktu uz ilgāku laiku atmiņā. Atvadījies no saimniekiem, kalpu meitām, sniedzu roku ganu zēnam — Kauliņa
Gunāram, kas stāvēja pavadītāju vidū. Viņš teica, ka arī viņa brālis tiek iesaukts gaisa aizsardzībā, un lai es no viņa pasveicinot. To es zēnam apsolīju — ka ne tikai pasveicināšu, bet arī pastāstīšu, kā viņš te labi pa Jaunbollēm dzīvo, par to daudz nebēdā. Tad uzsviedu plecā savu diezgan smago nesamo vēl ar roku pēdējo sveicienu un atstāju Jaunbollēs.

Rūjienā pie policijas nama jau stāvēja prāvs cilvēku pūlis, bet arvien vēl nāca klāt jauni iesaucamie un pavadītāji. Šeit sanāca mani draugi un pavisam sveši, nekad vēl neredzēti zēni. Diezgan liels puiku bars bija ieradies no Naukšēnu internāta, starp viņiem daži bija man pazīstami — tie nāca uz Jaunbollēm talkā.
Kad pulkstenis bija desmit, kāds virsnieka formā tērpies ierēdnis atņēma mums dokumentus, nostādīja ierindā un veda visu baru uz staciju, kur stāvēja speciāli no Rīgas atsūtīts vilciens. Nu sākās atvadīšanās, asaras un raudas! Zēni gandrīz visi bija jautri — smējās, dziedāja un trieca asprātības. Piedzērušos vai iedzērušu nevienu nemanīju. Tāpat arī tēvi, kas bija atnākuši pavadīt savus dēlus, gandrīz visi bija skaidrā. Vienīgi daži zēni, kas laikam bija mātes klēpī izauguši, tobrīd izskatījās galīgi satriekti un noskumuši. Galvas nokāruši, tie klusi raudāja kā mazi bērni. Kāda māte raudādama un vaimanādama apkampa savu dēlu un nelaida vairs vaļā, gribēdama izraut to no iesaucamo bara un aizvest atpakaļ uz mājām. Šādi skati satrieca arī pārējos pavadītājus un pat citus zēnus. Vai tiešām mātes paredzēja, ka melnais sutas kumeļš, kas stāvēja pie perona, aizvedīs viņu dēlus prom no dzimtā novada uz visiem laikiem? Tēvs paspieda man roku, novēlēja laimīgu ceļu un teica: — Ja jau liktenis būs lēmis, tad dzīvs paliksi un pēc kara mājā pārnāksi. Brauc nu, dēls, laimīgs! Tiešām, ar to tēvs bija pateicis diezgan daudz! Iekāpu vagonā un nostājos pie loga. Kad vilciens lēnām uzņēma gaitu, pamāju ar roku. Tēvs pamāja pretī, pagriezās ar muguru pret aizejošo vilcienu un ar delnu noslaucīja seju. Vai viņā, kurš pret bērniem bija izturējies vienaldzīgi un dažreiz pat cietsirdīgi, aizvadot savu pēdējo tuvāko cilvēku pasaulē, bija pamodies sirdsapziņas žēlums?

Vilis Timze