1905.gads Rūjienā

Nemākulīgās diplomātijas dēļ izcēlās krievu un japāņu karš. Vairums mobilizēto zemnieku pirmo reiz dzirdēja Japānas vārdu un nesaprata, kāpēc viņiem jāuzbrūk tautai, kas dzīvo 12 tūkstoš kilometru tālumā un nekā ļauna viņiem nav nodarījusi. Revolucionāri organizēja pretkara demonstrācijas, aicināja nepaklausīt mobilizācijas pavēlēm un vērst ieročus nevis pret ārējo, bet iekšējo ienaidnieku — cara patvaldību. Opozīcija pret patvaldību bija tik plaša, ka to vairs nevarēja apslēpt. Par to liecināja zemstes darbinieku, agronomu, ārstu, skolotāju un rakstnieku sanāksmēs turētās runas un pieņemtie lēmumi. Apstākļu spiests, Nikolajs II 1905. gada oktobrī izdeva manifestu ar dažādu reformu solījumiem, atļaujot arī sabiedrībai
iesniegt valdībai savus priekšlikumus. Sākās petīciju laikmets. Laikraksti un it sevišķi Oskara Rāviņa Pēterburgas Avīzes liberālā garā iztirzāja dažādus politiskās un saimnieciskas dabas jautājumus, pie tam diezgan asi uzbrūkot pastāvošai iekārtai un mudinot organizācijas sūtīt uz ķeizara vārda petīcijas (lūgumrakstus) par mūsu dzīves apstākļu uzlabošanu. Liekas, ka Enzeliņa vadītā Baltijas Lauksaimniecības Biedrība bija pirmā, kas petīciju iesniedza. Arī 1877.
gadā dibinātā Rūjienas Zemkopības Biedrība, kurā bija pāri par 500 biedru, nolēma iesniegt petīciju ķeizaram. Skolotājiem L. Alberingam un M. Volkovam uzdeva tekstu izstrādāt un nākamai pilnsapulcei likt priekšā apstiprināt. Vairākās jau laikrakstos publicētās petīcijās svarīgākās prasības bija: 1) piešķirt Baltijai autonomiju ar pašvaldības tiesībām, 2) kroņa
zemes sadalīt mazākās saimniecībās divzirgu zemju lielumā un piešķirt bezzemniekiem, 3) skolās un tiesās ļaut lietot latviešu valodu, 4) visas sabiedriskās nodevas un klaušas uzlikt vienlīdzīgi kā muižnieku, tā zemnieku zemēm, 5) atcelt muižnieku privilēģijas alkoholisko dzērienu ražošanā un pārdošanā, 6) ticības mācības stundas skolās un mājas bērnu pārklaušināšanu atbrīvot no mācītāju uzraudzības, 7) ļaut latviešiem pašiem lemt par baznīcas un draudzes lietām, mācītāju pieņemšanu u.c.Biedrības lielā izrīkojumu zāle vēl nebija pieredzējusi tik lielu ļaužu pieplūdumu kā noliktā pilnsapulces dienā. Apzinoties petīcijas svarīgumu un tanī slēptās briesmas, bija ieradušies visi apkārtējie muižnieki, mācītāji, pērminderi, tirgotāji, skolotāji, lauksaimnieki. Bija manāma liela sasprindzinātība. Sapulci vadīja biedrības priekšnieks Lodes barons Volfs, nevis priekšnieka palīgs skolotājs un pagasta darbvedis Jēkabs Krauze, kā tas bija visās iepriekšējās Zemkopības biedrības sapulcēs. Kad sekretārs nolasīja pagājušās sapulces lēmumu par petīcijas izstrādāšanu un paziņoja, ka Alberings to tūliņ lasīs priekšā, barons Volfs deklarēja, ka tā esot pretlikumīga, turklāt arī bezdievīga, un tādēļ aizliedza to nolasīt. Atskanēja balsis par Volfa pāragru spriedumu, jo tikai pēc petīcijas nolasīšanas varēšot spriest, kas tanī nelikumīgs, bezdievīgs un nepieņemams. Priekšnieks palika pie sava. Sacēlās tracis, un Volfs pasludināja sapulci par
slēgtu. Krauze gan mēģināja pēc tam pārņemt sapulces vadību, bet biedrus vairs neizdevās no izklīšanas atturēt. Radās iespaids, ka vairums biedru petīcijas lietai nesimpatizē. Kamdēļ? To izskaidrot pa daļai varbūt varētu ar to, ka Zemkopības biedrības biedri lielāko tiesu bija no turīgākās šķiras, kas sasnieguši augstu labklājības pakāpi un savos uzskatos stipri konservatīvi. Bet iespējams, ka atbaidīja tiešām bažas par skolas un pārklausāmo bērnu atraušanu no mācītāju iespaida sfēras un ka še daļa vainas bija arī skolotājiem. Dažas nedēļas priekš petīcijas sapulces, pēc progresīvo skolotāju ierosinājuma, bija sasaukta Rūjienas novada skolotāju konference akūto skolas jautājumu apspriešanai saskaņā ar jaunākām atziņām. Liels bija izbrīns, kad uz konferenci bija ieradušies arī abu draudžu
mācītāji — Grosbergs un Bērs, kaut gan tie nebija uzaicināti. Pie vecās kārtības pieradušie vecie skolotāji ņēma mācītājus savā aizbildniecībā, un tā netika panākta skolas un mājas bērnu atbrīvošana no mācītāju rokām. Jāsecina arī, ka mācītāji konferencē ieradās kādu veco skolotāju aicināti. Neveiksme ar petīcijas nosūtīšanu neapturēja dažādu saimniecisku, skolu un politisku jautājumu apspriešanu mītiņos. Mītiņš (meeting) ir angļu vārds ar nozīmi sapulce, sanāksme. Starp vispārējām biedrību sapulcēm un mītiņiem bija tā starpība, ka pirmās sasauca kādas biedrības valde un balss tiesības tur baudīja tikai biedri, bet mītiņus sasauca revolucionārie vadoņi un balsošanā piedalījās visi. Rūjieniešiem pašiem bija savs vadonis — Ternejas dušelnieka dēls Emīls Āboltiņš. Viņš nebija ne vēlēts, ne iecelts, bet kaut kā izvirzījās, un pret viņu iebildumu nebija. Viņš studēja Tērbatas universitātes veterinārmedicīnas fakultātē, bija labs sociālisma teorētiķis, bet ar aizsmakušu, klusu balsi un vājām runas dāvanām. Kaujiniecisks mītiņu runātājs bija no Rīgas atbraukušais fabrikas strādnieks Krišs Bočs, naukšēniešu izcelsmes, kas pēc kustības ievirzīšanas vēlamās sliedēs savu darbību pārcēla uz Mazsalacu, Rūjienā atstājot Āboltiņu un Krauzi.
Neatceros, kad Rūjienā notika pirmais mītiņš, bet tā norise palikusi spilgtā atmiņā. Bija 1905. gada vasara. Izziņotā dienā tautas gājiens formējās uz Rīgas ielas, iepretim pareizticīgo baznīcai. Kad viss bija sakārtots un gājiens varēja sākties, no sava dzīvokļa iznāca pareizticīgo mācītājs Mārtiņš Kārkliņš un pievienojās vadītāju grupai pie sarkanā karoga gājiena priekšgalā. Tas sacēla lielu sajūsmu un piešķīra gājienam svinīgu nopietnību. Acīm tā patiktos ieraudzīt pa Bergmaņa apstādīto kājceliņu nākam arī mūsu draudzes ganus... Tie nenāca.
Gājiens ar orķestri un vadību priekšgalā pa Rīgas ielu virzījās uz pilsētas centru un Zemkopības biedrību. Tas bija kaut kas nepiedzīvots, vienreizējs un svinīgs. Lielā izrīkojumu zāle bija stāvgrūdām pilna. Uz skatuves pie galda novietojās vadība. Par mītiņu vadītājiem uz
visiem laikiem ievēlēja Jēkabu Krauzi un par sekretāriem miertiesas darbiniekus — tulku Kārli Lūsi un skrīveri Kārli Kluci. Pats pirmais ļaudis uzrunāja pareizticīgo mācītājs Mārtiņš Kārkliņš, pēc tam runāja pēc kārtas visas galvenās personas. Temati bija dažādi: par patvaldību, parlamentāro valsts iekārtu, baznīcām, skolām, tiesām, policiju, nodokļiem, muižnieku privilēģijām u.c. Krauze lietišķi vadīja sapulci un pēc katras runas deva īsu formulējumu, par rezolūciju likdams balsot. Tauta parasti tad balsoja vai nu „nost", vai „lai dzīvo". Viens no svarīgākiem lēmumiem bija policijas likvidēšana un „tautas milicijas" dibināšana. Par milicijas priekšnieku ievēlēja ādu tirgotāju Lukstiņu. Policijai un muižniekiem atņemami visi ieroči un nododami milicijai. Veco pagasta un pilsētas valžu vietā ievēlamas „izpildu komitejas". Skolās, pag. namos u.c. oficiālās iestādēs no sienas noņemamas ķeizara ģīmetnes. Slēdzami krogi un reibinošu dzērienu tirgotavas, jo tās kalpo tautas apdzirdīšanai un muižnieku un cara varas stiprināšanai. Šinī un turpmākos mītiņos lēma arī par citām politiskām un saimnieciskām lietām, skolām, tiesām u.t.t. Muižu dedzināšanu neatzina.
Kad tauta bija nogurusi, gudrās runās klausoties, izdalīja drukātas lapiņas ar dziesmu tekstiem. Orķestra pavadījumā dziedāja līdz tam nedzirdētas dziesmas: Mirkst asaru plūdos zeme plašā, Ienaida negaisi pāri mums klājas, Kas paši staigā driskās, Draugs draugam teic, Mostaities, jūs darba ļaudis (dziedāja pēc meldijas Ak Jeruzāleme, mosties) un Viens melnais uzkāpj kancelē (meld. Kā spoži atspīd auseklis).Kādu svētdienu bija nolikts mītiņš ar mazsalaciešu piedalīšanos. Ieradās ap 100 cilvēku jāšus un bruņoti. Pie pilsētas robežas viņus ar orķestri sagaidīja rūjienieši, un uz tirgus laukuma fotogrāfs Eduards Kalcenavs viesus ar sagaidītājiem nofotografēja. Jātnieku komandas priekšā uz balta zirga kā ģenerālis, ar kailu zobenu rokā pats Bočs, kreisā stūrī Krauze ar sagaidītājiem un orķestri. Pēc šī palielinātā
fotouzņēmuma vēlāk vainīgos viegli varēja sazīmēt un nosēdināt aiz restēm. Pret tiem vairs nevajadzēja meklēt nekādus citus pierādījumus. Bočs turpat uz tirgus laukuma teica īsu uzrunu un pārmeta Krauzem, ka rūjienieši nav vēl savu policiju atbruņojuši. Iespaidīgā
gājienā ar orķestri, mazsalaciešu miličiem un citiem mītiņa dalībniekiem Bočs ieradās policijas iecirknī. Policijas priekšnieks Pržialgovskis bez mazākās pretošanās atdeva savu mazkalibra šauteni un vecmodīgu revolveri. Par tādu gļēvulību valdība Pržialgovski atstādi-
nāja no amata. Viņš palika Rūjienā un nodarbojās ar privātu advokatūru. Tanī pašā dienā un laikā bija mītiņš Patērētāju biedrības dārzā, kur skolotājs Miķelis Volkovs nosodīja mācītājus Grosbergu un Bēru. Lai gūtu ieročus milicijas apbruņošanai, organizēja grupas, kas pa muižām savāca medību bises — gan pa galu lādējamas, gan patronām šaujamas. Lielāka mēroga akcija tika rīkota uz Volpītes muižu Igaunijā, kur pēc ievāktām ziņām it kā bija nocietinājušies apkārtējie muižnieki ar visāda veida ieročiem. Iespējams, ka brauciens uz Vol-
pīti bija muižnieku izprovocēts, lai būtu iemesls no valdības pieprasīt karaspēku aizsardzībai. Tikai tā var izskaidrot Naukšēnu muižas pārvaldnieka fon Hibeneta sievas piedalīšanos braucienā žēlsirdīgās māsas formā un lomā. Nekad un nekur viņa nebija redzēta latviešu
sabiedrībā, un te piepeši tā piedalās pret muižniekiem vērstā pasākumā! Nedaudz mēnešu vēlāk, kādā ģenerāļa Orlova jātnieku virsnieku ballē Rūjienas biedrības zālē, fon Hibeneta kundze uz zirga iejājusi iekšā, un oficieri to godājuši par „naša matuška" (mūsu mammīti), suminājuši un ar visu zirgu uravājuši. To atstāstīja Jura krusta kavalieris, pulkvedis Ādolfs Sprincis no Naukšēnu Dolēm, kas arī bijis aicināts šinī ballē piedalīties. Par uzbrukumu Volpītei, bez šaubām, ir bijis iepriekš paziņots, jo naktī, pilij tuvojoties, uz šo pusi raidīts lielgabala šāviens, kas uzbrucējus pārsteidzis. Vāji apbruņoti un lielāko tiesu gluži bez ieročiem, tie nav riskējuši iet uzbrukumā un nakts melnumā atgriezušies mājās. Pie tiesas visnotaļ prasīts, vai apsūdzētais piedalījies Volpītes sturmēšanā. Rūjienas apkārtnes muižnieki bija salasījušies vienkopus baronam Edgaram Krīdeneram (ļaudis viņu sauca par Gnīdneru vina skopuma dēļ) piederošā Endzeles muižā, bet tos netraucēja. Rūjieniešu revolucionāri vispārīgi bija miermīlīgas dabas. Tās muižas, kuras īpašnieki aiz bailēm uz kādu laiku bija pametuši, pat apsargāja, lai izdaudzinātā “Čornaja sotņa" (melnsimtnieki) neizprovocētu muižas ēku dedzināšanu, kas derētu par ieganstu militārās apsardzības pieprasīšanai no valdības. Tā pa visu revolūcijas laiku Rūjienas novadā nenodedzināja nevienu muižu, izņemot baronam Fītinghofam piederošo Valtenbergas muižu. To nodedzināja dažas stundas pirms Orlova soda ekspedīcijas ierašanās Mazsalacā. Bočam licies, ka karaspēks nāk barona aicināts, kaut gan tas agrāk devis solījumu to nedarīt. Sasaukts pēdējais mītiņš, kurā nolemts muižu nodedzināt un alu no brūža pagrabiem izlaist Salacā. Orlova vīri tad nošāva 7 gluži nevainīgus alus brūža strādniekus, kas bija aizkavējušies alus pagrabā, mēģinot kādus enkurīšus (muciņas) alus izglābt savām vajadzībām. Mītiņus noturēja arī citur pagasta namos un skolās. Tur apsprieda vietējās lietas, izraudzīja pagasta amata personas un uzklausīja dažādas sūdzības. Reizēm tās tika vērstas arī pret skolotājiem. Tā kādam pārmeta, ka tas skolniekiem par palaidnībām kniebis, pie tam tik stipri, ka palaidņi mājās nākuši vienos zilumos. Kādam citam Mazsalacas draudzē pieprasīts pat nāves sods par to, ka tas briesmīgi mocījis bērnus ar galvas gabalu un Bībeles peršu mācīšanu. Nurmu
Vidiņam pārmests, ka tas pa vakariem palīdzot draudzes pērmindera lielkungam Freimanim muižas grāmatvedībā. Lai viņš izvēloties, vai nu kalpot savai tautai par skolotāju, vai palikt par barona kalpu, jo diviem kungiem kalpot nevarot.
Likās, ka brīvība tiktāl jau iekarota, ka var sākt uz vecām drupām celt jaunu pasauli. Ķeizara ģīmetnes skolās un pagasta namos no sienām noņēma un sadedzināja vai noglabāja uz bēniņiem. Veco pagasta valžu vietā ievēlēja jaunas “rīcības komitejas", par kuru priekšniekiem visur ievēlēja pagasta lielāko, drosmīgāko vai krietnāko saimnieku. Par rīcības komiteju sekretāriem visur ievēlēja bijušos pagasta skrīverus.Valdība tomēr negribēja tik viegli grožus no savām rokām izlaist. Žandarmērija tīri neuzkrītošā kārtā mēģināja noskaidrot vietas, kur iemetusies kāda „suņanagla". Tā vasarā ieradās žandarmērijas pulkvedis nopratināt lieciniekus bijušā draudzes skolas palīgskolotāja un revolucionāra Viktora Barbana lietā. Tā grēku mērs bija tik smags, ka gadu vēlāk pie Liepājas viņu notvēra un nošāva.
Valdības modrības dēļ Rūjienas miličiem neizdevās aizkavēt jaunkareivju iesaukšanu armijā. Kad no Valmieras apriņķa kara komisijas jaunkareivji personīgo lietu nokārtošanai uz dažām dienām tika atlaisti mājās, komitejas nolēma tos atturēt no atgriešanās Valmierā. Tā kā arī Pērnava piederēja pie Valmieras kara apgabala, tad igauņu jaunkareivji veco zaldātu pavadībā speciālā vilcienā brauca caur Rūjienu un pa ceļam uzņēma arī mūsu kareivjus. Rūjienas miliču priekšnieks Lukstiņš ar pāris desmit savervētiem un medību bisēm bruņo-
tiem miličiem paslēpās aiz Rūjienas stacijas preču šķūņa, lai, vilcienam pienākot, sardzi pārsteigtu un vilcienu aizturētu. Šis nodoms ešelona vadītājam kaut kā kļuvis zināms, un vilciens apturēts pie semafora, stacijā neienācis. No vilciena izkāpuši, igauņu sardzes vīri
ar kara šautenēm raidījuši vienu zalvi tieši uz preču šķūni. Aiz tā paslēpušies miliči lielās bailēs, ložu krusas pavadīti, laidušie tīrumam pāri uz pareizticīgo baznīcas pusi. Kurpnieks Groziņš, gurnā trāpīts, uz tīruma pakritis, un to kareivji paņēmuši līdzi, ievietojuši slimnīcā un pēc izveseļošanās pievienojuši citiem tiesājamiem. Pēc tādas neveiksmes mūsu jaunkareivjiem, kas stacijā nemaz nebija ieradušies, dūša sagāja papēžos, un tie lūkoja kā nu kurš tikt uz Valmieru. Kara apriņķa priekšnieks novēlojušos sodījis tikai ar divi dienām aresta.
1905. gada 13. decembrī ar 10 vilcieniem karaspēka Valkā ieradās ģenerāļa A. Orlova vadītā sodekspedīcija. Tā sadalījās sīkākās daļās, lai revolūcijas apspiešanu varētu uzsākt vairākās vietās uzreiz. Kādu nedēļu vēlāk uz Rūjienu virzījās viena grupa zaldātu kājām pa lielceļu, otra grupa pa dzelzceļu. Pēdējās grupas uzdevums bija arestēt Mirķes skolas skolotāju L.Alberingu un Naukšēnu pagasta skrīveri P. Baltiņu. Pirmā grupa, nonākusi līdz pareizticīgo kapsētai, pie
Briedīšu mājām uzstādīja lielgabalu un no tā raidīja lādiņu uz revolucionāru perēkli — Zemkopības biedrības namu. Lādiņš mērķi neaizsniedza, bet trāpīja ugunsdzēsēju brandmajora Fr. Pētersona pirtiņu. Lai glābtu pilsētu no galīgas sabumbošanas, pilsētas tēvi un iedzīvotāji steigā pagatavoja baltus karogus un gāja uz Kalnakroga pusi iebrucējiem pretī. To uzskatīja par padošanos un pret pilsētu uguns ieročus vairs nelietoja. Ekspedīcijas štābs novietojās Eriņu muižā, un pārējie pa pilsētu tvarstīja sarakstā uzrādītos revolūcionārus un aplasīja ieročus. Dienas gaismā iznira spiegi un nodevēji — ādu ģērmaņa dēls Leopolds Kīns, linu tirgotāja zellis Eduards Svīķis u.c.Tie, ar medību bisēm apbruņoti, staigāja pa pilsētu un uzrādīja revolūcijas darbiniekus. Saņemtos gan pa vienam, gan bariņos veda uz Eriņu muižu štāba rīcībā. Ne Krauzes, ne Lukstiņa nebija viņu vidū, jo tie pēdējā minūtē bija paspējuši no aplenktās pilsētas izkļūt. Vakarā muižnieki sarīkoja štāba virsniekiem lielas dzīres. Virsnieki
savai izpriecai lika arestētos no pagraba uzvest kungu mājas trepju telpā, sastādīja rindās, pavēlēja dziedāt revolūcionārās dziesmas un, dzēruma skurbumā virvi gan vienam, gan otram ap kaklu siedami, ņirgādamies rādīja, kā tos kārs. Pēc tam arestētos naktī dzina uz
Rūjienas staciju, gausākos gājējus uzmundrinot ar šauteņu sitieniem. Sēžoties vilcienā ceļam uz Pleskavas cietumu, daudziem rūjieniešiem šīs bija pēdējās atvadas no dzimtās pilsētas.
Rūjienas revolūcionārus tiesāja kara tiesa Rēvelē 1908. gada vasarā, tā sauktajā „Rūjienas republikas" prāvā. No 65 apsūdzētiem Bočam un Āboltiņam piesprieda nāves sodu, pārējiem spaidu darbus no 10 līdz 15 gadiem. Boču nošāva, Āboltiņš cietumā sajucis prātā vai arī veikli simulējis jukušo, kādēļ to nodeva tēvam uzraudzīšanai. Lielais apsūdzēto skaits Rūjienas republikas prāvā un bargie sodi saistās ar jau agrāk minēto revolūcionāru fotouzņēmumu un kārtīgiem sēžu protokoliem, kas nokļuva valdības rokās. Protokolisti Lūsis un Klucis tos glabājuši miertiesas kancelejā starp vecām arhīva aktīm un, briesmām tuvojoties, nav paspējuši protokolus iznīcināt. Tur tie droši arī uzglabātos, bet, vecajam miertiesnesim Eltjekovam pensijā aizejot, jaunais darbības sākumā reģistrējis ne tikai tekošās lietas, bet arī sen novecojušās un izbeigtās. Tur uzdūrušieuz Rūjienas republikas dibinātāju protokoliem, sapulču lēmumiem, rezolūcijām un darbinieku sarakstiem. Tie neapšaubāmi liecināja apsūdzētiem par ļaunu.

Lukstiņa dzīvokļa iekārtu un veikala ādas preces, pat kasē atrasto tīro naudu Orlova karavīri uz tirgus laukuma sadedzināja, tāpat Krauzes mēbeles, klavieres un pat bišu kokus. Krauzes sievai atļāva paturēt tikai drēbes, kas mugurā, gultas segu un spilvenu. Lukstiņš no Šveices Latvijā vairs neatgriezās. Krauze pēc oktobra revolūcijas atgriezās un dzīvoja pie brāļa Valmieras tuvumā. Viņam gadījās būt Rūjienā tanīs dienās, kad lielinieki, igauņu spiesti, atkāpās pāri Sedai. Krauzi ar visu pajūgu paņēma šķūtniekos un pie Lizdēniem nošāva.
Liktenis viņu brīnišķā kārtā gan izglāba no cara kalpu lodes, bet bija jākrīt no pašu ļaužu rokas.
Emīls Āboltiņš no lietuvēna apsēstības drīz atlaba. Izdevīgā brīdī viņš aizbēga uz Krieviju un lielinieku laikā strādāja augstskolā. Kad nomirusi viņa māte, Āboltiņš bijis Rūjienā kārtot mājas mantošanas lietas.Kārlis Lūsis pēc oktobra revolūcijas Sibīrijas apgabala valdībā
ieņēmis atbildīgu vietu, arī Maskavā bijis augstā amatā, bet ar ieslīkšanu komunismā nebija apmierināts. Viņš rakstīja: “Es degu kā svece un sadegu, bet tas nav tas, par ko mēs piektā gadā cīnījāmies!" Latvijā viņš neatgriezās — mira Maskavā.
Kārlis Klucis likās apmierināts. Patstāvīgās Latvijas sākumā uz īsu laiku bija ieradies Rūjienā. Teica, ka strādājot Pleskavā par tiesnesi. Juratas skolotāju Miķeli Volkovu, draudzes skolas palīgskolotāju Augustu Putraimu un Pendigas palīgskolotāju Jāni Alberingu pēc 3 mēnešu nosēdēšanas no cietuma izlaida, un tie varēja savu skolotāja darbu turpināt.
Naukšēnu pagasta Mirķes skolas skolotāja Luža Alberinga atsvabināšanu no Pleskavas cietuma bija ierosinājusi Viskrievijas skolotāju apvienība. Ar Vidzemes gubernatora rīkojumu viņu gan atbrīvoja, bet dzīve dzimtajā pusē nebija droša. Viņš devās dziļāk krievu zemē
un strādāja kā muižas pārvaldnieks. Latvijā L. Alberings atgriezās 1918. gada oktobrī.
Pareizticīgo mācītājs Mārtiņš Kārkliņš arī neizgāja sveikā. Viņu kā cara ticības reprezentantu gan nesodīja ar katorgu vai cietumu, bet trīs mēnešus turēja stingrā mājas arestā ar militāru sardzi pie durvīm. Pēc tam viņš atkal drīkstēja pildīt mācītāja pienākumus un aizlūgt par caru-tētiņu. Ar īstu kristīga cilvēka mīlestību viņš palīdzēja nežēlastībā kritušiem, nebaidoties laicīgas varas.
Lai gan 1905. gada notikumus organizēja tad vēl visai šaurais sociāldemokrātu spārns, tālākā gaitā cīņa paplašinājās, jo nemierā ar savu stāvokli bija ne tikai strādnieki, bet visa latviešu tauta — bezzemnieki ar savu sociālo likteni, saimnieki ar muižnieku privilēģijām un landtāgiem, sīkpilsonība un arī turīgā pilsonība ar vācu dominējošo stāvokli pilsētu pašvaldībās — visa tauta, kas izglītības un kultūras ziņā jau bija sasniegusi Rietumu Eiropas līmeni un asi izjuta politisko beztiesiskumu un nacionālos spaidus.
Sākušies pilsētās, 1905. gada nemieri drīz vien pārsviedās uz laukiem un izvērtās visas tautas „pilsoniskā un nacionālā" revolūcijā, kāda Latvijā līdz tam nekad vēl nebija notikusi, bet kas veda pretim lielajām brīvības cīņām par tautas pilnīgu neatkarību un patstāvību.
L. Alberings par saviem piedzīvojumiem cietumos stāsta:
1905. gada 23. decembrī Naukšēnos vilcienā iekāpjot, nebiju gluži skaidrībā, vai Valkā pieteikšos pie ģenerāļa Orlova, vai braukšu tālāk. Kad 20. decembrī zaldāti nebija mani mājā atraduši, tie pateikuši, lai es personīgi ierodos pie Orlova. Tās pūles man atkrita. Nodevējs Leopolds Kīns pavadīja vilcienu un pie Valkas(tagadējā latviešu Valka) mani nodeva tur dežurējošam zaldātam. Kad biju ģenerālim Orlovam „priekšā stādīts", tas pamāja ar roku mani aizvest. Vairāku kareivju ielenkts, gāju bez kāda uztraukuma un bailēm. Bet smagi iesmeldzās sirdī, kad no kāda nama atvērta loga man nikni draudēja pretim kāda dūre — gluži sveša cilvēka dūre, kuram nekā ļauna nebiju darījis. Kareivji mani nodeva cietumā. Pie durvīm kā iekšpusē, tā ārā uz ielas stāvēja pa sardzes vīram, kurš iekšā laida gan katru, kas to vēlējās, bet laukā varēja tikt vienīgi ar kara prokurora zīmi. Tūliņ aiz durvīm palielā istabā uz grīdas sēdēja savi 30 cilvēki, gan pazīstami, gan sveši. Kaut gan tie bija saspiesti kā siļķes mucā, tomēr centās atbrīvot arī man vietiņu. Nekādu mēbeļu kamerā nebija. Pa dienu
uz grīdas sēdēja, naktī tāpat ar visām drēbēm gulēja. Bēdāties un garlaikoties mums nebija laika — katram vajadzēja stāstīt par saviem darbiem un par tiem apstākļiem, kas noveduši aiz restēm. Katra stāsts bija patiess un atklāts, jo visi bijām Ziemeļlatvijas revolūcionāri, bijām pārliecināti, ka starp mums spiegu un nodevēju nevar būt. Kad katrs savus darbus un nedarbus bija apgaismojis, gaidījām ienākam atkal jaunu upuri.
Durvis atkal atvērās, un sargkareivis ielaida garu vīru ar baltu bārdiņu. Tas nodeva labdienu un raudzījās apkārt, kur piemesties. Saspiedāmies ciešāk kopā, lūdzām nolaisties zemē un izstāstīt savu stāstāmo. Vecais vīrs smagi nopūtās un paklusā balsī stāstīja: „Esmu Irbe no Strenčiem, 70 gadus vecs. Vakar mūs, septiņus vīrus, noķēra soda ekspedīcijas karavīri un aizveda uz mežu nošaušanai. Kamēr citus stādināja pie kokiem, man galvā iešāvās doma mēģināt glābties. Zibens ātrumā atrāvos no citiem nāvei nolemtajiem un ar neticamu
jaudu skrēju dziļāk mežā, reizēm strauji mainīju virzienu un centos tikt koku aizsegā, lai mani tēmētās lodes neķertu. Kad nedzirdēju pakaļ dzenamies, apstājos, novilku smagos tūbas zābakus un vienās zeķēs pa dziļo sniegu bēgu tālāk. Naktī ierados pie saviem radiem un
tur domāju kādu laiku rast patvērumu, bet, kad man pateica, ka ģenerāļa apkārtrakstā par meklējamo personu pieturēšanu piedraudēts ar nāves sodu, nolēmu labprātīgi doties vajātāju rokās. Un te nu es esmu".
Kad cietuma priekšnieks bija prokuroram Irbi pieteicis, viņu tūliņ nopratināja, bet prokurors nav ticējis viņa stāstam par bēgšanu — pat niecīgākais kukainītis bēgtu no sava vajātāja, un šis labprātīgi dodas roķā? Lai noskaidrotu lietas patiesos apstākļus, prokurors izsauca pa tālruni virsnieku, kas vadījis nāves soda izpildīšanu Strenčos. Kad tas bija atnācis un prokuroram apstiprinājis Irbes stāstu, viņš vēlējies redzēt arī pašu Irbi un, kad tas ienācis koridorā, kritis tam ap kaklu, raudājis un teicis, ka viņš lūdzis prokuroru šo palaist brīvībā un nekādu sodu neuzlikt. Tikko Irbe mums visu notikušo paspēja izstāstīt, bija gatavs arī prokurora raksts, un Irbe lielā satraukumā izgāja brīvībā ... Tas bija Ziemsvētku vakars, un kāda iekšēja balss, tāpat kā toreiz Betlēmē, vēstīja: Gods Dievam augstībā, un cilvēkiem labs prāts! Pie tam brīnišķīgākais šoreiz varbūt bija tas, ka šī balss atskanēja revolucionāriem, kas par to domāja vismazāk. Dieva ceļi ir neizdibināmi; vienā reizē Viņš salauza kā vajātāju ciet-
sirdību un dusmas, tā vajāto bezpalīdzību un vienaldzību. Tā Ziemsvētku vēstījums piepildās aizvien no jauna un arī visneparastākos apstākļos!
Vispārīgi sešu Strenču civiliedzīvotāju nošaušana uz šīs akcijas vadītājiem, kas paši vēl nebija kara dūmus oduši un savām acīm asins straumes skatījuši, bija atstājusi smagu iespaidu. Tā līdz mums cietumā nonāca ziņa, ka viens no virsniekiem pēc tam pats nošāvies. Arī viņš varbūt ļautu savai sirdsapziņai runāt un nāvei nolemtos apžēlotu, bet bija jau par vēlu.
Apbrīnas cienīga ir kara prokurora nostāja šinī un tāpat citās apcietināto lietās. Viņa gaiši zilās acis, miermīlīgais skats un lēnā, tēvišķīgā iztauja modināja pārliecību, ka viņš nepieprasīs attiecīgā panta augstāko soda mēru, bet novilks savu soģa tērpu un vadīsies no Dieva likumiem. Likās, ka arī sargkareivis par mums ir labās domās. No sākuma nakts maiņā viņš stāvēja pie durvīm, pielādētu šauteni no rokām neizlaizdams, bet vēlāk tas ielaidās draudzīgās sarunās, rādīja, kā apieties ar šauteni un reizēm nosēdās zemē nogurušās kājas atpūtināt. Viņš ļoti interesējās par dumpiniekiem, kurus viņi atnākuši iznīcināt, bet neparko negribēja ticēt mūsu apgalvojumam, ka tie esam mēs.
Muižnieku sastādītie apsūdzības raksti par mani vēl nebija ienākuši. Tāpēc prokurors pie sevis izsauca Naukšēnu pagasta vecāko, lai tas par mani dotu liecību. Atbrauca pagasta vecākā palīgs, jokupēteris Ennika Ansis Kics. Uz prokurora jautājumu, ko Šis varot
„sliktu" par mani liecināt, tas atbildējis, ka tikai „labu" — nevienu neesot nositis, apkārt neesot braukājis, ieročus lasīdams, citus uz dumpi neesot musinājis un mītiņā par skolām smuki runājis. Pēc tādu ziņu saņemšanas prokurors izsauca mani un lika pastāstīt, kā es revo-
lūciju esot taisījis, vai notikusi dzīvokļa pārmeklēšana un vai paņemti kādi lietišķi pierādījumi. Izstāstīju visu, kā bijis, jo kādreiz godīga atzīšanās ir derīgāka par liegšanos. Uzmanīgi noklausījies manā stāstā, viņš beidzot pamācīdams teica: „Jūs esat skolotājs, un jūsu pienākums ir bērnus audzināt, nevis notis rakstīt un dumpīgas dziesmas dziedāt. Ejiet uz māju savā darbā un ar blakus lietām nenodarbojieties!" Pateicos par atbrīvošanu un, kā no sprosta izlaists balodis, griezu kursu uz savu ligzdu.Gaišais prieks mazliet saplaka, kad Naukšēnos, no vilciena izkāpjot, satiku Grotes muižkungu fon Hibenetu — nikno kungu interešu sargu. Tas brīnījās, kā es tik drīz esmu ticis laukā? Tā bija slikta zīme. Zvaigznes dienas naktī Rūjienas policists Beinars ar muižas zirgiem ieradās pēc manis. Mēģināju atrunāties ar slimību un paaugstinātu temperatūru, jo biju pirtī apsaldējies, bet nekas nelīdzēja —gan jau to temperatūru tur nodzīšot zemē, teica Beinars. Temperatūras
nodzīšana sākās Rūjienas cietumā.
Cietums atradās Pasta ielā, pilsētas toreiz vēl neapbūvētā daļā uz Aņģu pusi. Koka vienstāva mājā šaurs koridors pa vidu, abās pusēs mazi kambarīši ar divstāvu lecu gulēšanai un lodziņu durvīs. Pa lodziņu pasniedza ūdeni un maizi. Mani ielaida kamerā, kur priekšā jau bija mans rada gabals, Pendigas palīgskolotājs Jānis Alberings. Ilggadīgais cietuma priekšnieks Šķiņķis bija ļoti laipns pret mums, pa dienu ļāva uzturēties viņa istabā un pa logu saņemt no mājām atnesto ēdienu, veļu un vēstules. Naktis gan bija jāpavada kamerā uz salmu maisa, nikni cīnoties ar izbadējušo blakšu bariem. Gandrīz vai ik nakti no kaimiņu kambarīšiem atskanēja sitienu troksnis, palīgā saucieni un bļāvieni. Tur Leopolds Kīns un kārtībnieks Aspers ar gumi-
jas nūjām sitot tos, kas negribot atzīties. Mēs žēlojāmies Šķiņķim, ka tiekam traucēti. Sišanu gan nepārtrauca, bet to pārcēla uz pagalmu. Kliedzieniem vajadzēja būt dzirdamiem visā Rūjienā. Kādu dienu no Cēsīm atsūtītais Pržialgovska vietnieks, policijas priekšnieks Vītols, mani pratināja un rokrakstu salīdzināja, vai es, uz hektogrāfa notis vilkdams, neesmu arī proklamācijas spiedis. Ne pie kādas gudrības viņš netika. Bijām priecīgi, kad pēc nedēļas vai divām no Rūjienas cietuma mūs pārsūtīja uz Valku. Nu vairs nebiju pirmziemnieks, bet atskolnieks.
Ar prokuroru tikāmies kā veci paziņas. Mierīgi un it kā ar nožēlu pateica, ka šoreiz tik viegli vairs nevarot mani palaist vaļā, jo esot iesūtīts lielāks apsūdzības raksts. Kameras biedram Jānim Alberingam lika priekšā izvēlēties — vai nu 3 mēnešus aresta, vai kara tiesu. Jānis pateicies par trim mēnešiem. Atvadām prokurors smaidīdams sniedzis roku.
Cietumnieku pārsūtīšanu laikam vienmēr izdara naktī Tā arī mūs, 20 cietumniekus, no Valkas naktī aiztransportēja uz Pleskavas cietumu. Smagi vērās cietuma korpusa durvis. Mitrā, pustumšā gaitenī dobji atbalsojās atslēgu žvadzoņa .. . Baiga sajūta .. .
Nakti pārgulēt mūs ielaida lielā kamerā, kur priekšā jau bija mums līdzīgie. Tie, savās gultās sēdus sacēlušies, raugās uz jaunpienākušiem — vai nevar saskatīt kādu pazīstamu seju. Dzirdu no viņa gala saucam: „Ludi, nāc šurp!" Jau pa gabalu redzu no troņa nogāzto Naukšēnu pagasta rīcības komitejas priekšsēdi Eduardu Laubertu. Tas sniedz man pretim brandvīna kortelīti, teikdams: „Te var puslīdz labi dzīvot!"
1905. gada revolūcijas apspiedēja ģenerāļa Orlova ekspedīcijas tīrīšanas akcijas rezultātā Pleskavas cietumā saradās tik daudz sēdētāju" no Latvijas un Igaunijas, ka cietuma administrācija pazaudēja galvu. Aizņemti bija nevien galvenā korpusa visi trīs stāvi, bet
arī slimnīcas telpas. Ne visu vairs varēja labi pārskatīt, ne visur ievērot paredzētos drošības soļus. Pie tam iesēdināti nevis zirgu zagļi, bet gaiši ļaudis. Otrā dienā mums, 18 skolotājiem, pagastu darbvežiem un inženieriem, ierādīja vietu augšstāva stūra kamerā Nr. 34.
Katram bija pie sienas ar galvgaļu piestiprināta gulta ar matraci. To drīkstēja nolaist pusdienas atpūtai un nakts guļai. Ateja atradās koridora galā neaizslēgta, un, kad radās vajadzība pēc tās, uzraugs izlaida no kameras un vēlāk atkal ielaida. Pa nakti nevienu uz ateju
nelaida, bet steidzīgām vajadzībām kamerā ienesa „parāšu" (toveris ar vāku). Atejvietu mēs saucām par “telefonu", jo šahtas nebija pieslēgtas kanalizācijai un caur tām labi varēja sarunāties ar visiem stāviem. Stāvus pieprasīja ar vienu, diviem vai trim vāka piesitieniem, tāpat arī atbildēja. Šim starpniekam uzdeva izsaukt vēlamo personu pie telefona. Starpniekam nebija grūti iekļūt kaut kurā viņa koridora kamerā, jo cietuma uzraugiem sakarā ar lielo kustību nebija iespējams paturēt prātā, pie kādas kameras katrs pieder. Cietumnieku savstarpējā satiksmē telefonam bija ļoti liela nozīme.
Par kameras vecāko ievēlējām augumā mazo, bet ņipro Rūjienas miertiesas rakstvedi Kārli Kluci. Viņa pienākums bija vakaros cietumnieku pārbaudē priekšniekam pieteikt mūsu vēlēšanās un prasības. Bez kameras ziņas ar prasībām reizēm uzstājās Moizekilas skolotājs, igaunis Seps, lietojot asus apvainojuma vārdus pret valdību. Pirmā mūsu kolektīvā prasība bija pēc karsta ūdens un zaļām ziepēm kameras grīdas uzspodrināšanai. Tas priekšniekam patika, un otrā dienā saņēmām prasīto. Nu varējām sēdēt uz grīdas un lasīt piederīgo atnestās grāmatas. Tās varēja būt arī necenzētas, Ženēvā iespiestas. Pēc dažām dienām lūdzām atgādāt kādus galdus un solus maltītes ieturēšanai un rakstīšanai. Vēl pēc dažām dienām ievajadzējās karamās lampas, rakstāmlietu, šacha spēles piederumu utt. To visu
mums piegādāja. Citas kameras nebija tādu pretimnākšanu izpelnījušās. Laikrakstiem gan priekšnieks atļauju nedeva, bet maksājot uzraugam 3 kapeiku vietā 30 kapeikas par numuru, ik dienas saņēmām svaigu avīzi un bijām informēti par ārpasaules notikumiem.
Pie mūsu izkarotām priekšrocībām pieskaitāma arī tā, ka mūsu kameru pa dienu neaizslēdza, pēc patikas varējām apmeklēt telefona centrāli un neuzkrītoši ielavīties arī kaimiņu kamerās.
Gūstniecības laiku pavadīja kā nu kurš: lasīja, rakstīja, spēlēja šachu un pašu zīmētās kārtis, mācījās valodas (vācu, esperanto), diskutēja par dažādiem jautājumiem. Vismaz reizi nedēļā noturējām kādu priekšlasījumu. Dažādības pēc svētdienās gājām uz pareizticīgo dievkalpojumiem cietuma baznīcā. Liturģija man bija pazīstama jau no semināra laikiem un tūliņ varēju pievienoties dziedātāju pulciņam. Tas mācītājam patika, un pēc dievkalpojuma, divatā parunājoties, viņš lika saprast, ka varot būt man palīdzīgs sakaru nodibināšanā ar ārpasauli. Nākamā svētdienā mācītāja laipnību ar sekmēm izmantoju. Sarakstīšanās ar piederīgiem oficiāli nebija atļauta, bet kaut kādi tā tomēr nodibinājās. No mājām mums ļāva iesūtīt ne vien grāmatas, bet arī veļu, uzturvielas, papirosus, tabaku un dažādus kārumus. Sūtījumam pienākot, katru mantiņu līdz ar iesaiņojumu izpētījām visos sīkumos un atradām vēstulītes gan papirosu iemutēs un kastīšu dubultdibenos, gan valriekstu čaumalās un citās pavisam neiedomājamās vietās. Cara laika cietumsargiem nebija Staļina īsā kursa zināšanu un čekistu prakses.
Kādā sūtījumā no mājām bija gadījušies ļoti tārpaini rieksti, “izbrāķēto" uz galda bija sakrājusies laba čupiņa. Niekodamies un laiku kavēdams, igaunis Seps to vēl pāršķiroja un neuzkrītošā kārtā tārpus bija savācis vienkopus. Kad pusdienā kriminālisti mums atnesa pa-
rasto šķidro viru, Seps, nevienam nemanot, katrā bļodā bija iebēris pa šķipastam tārpu. Kamēr mielojāmies ar mājas ciemmaizi, tārpi karstā kāpostu virā bija piebrieduši. To brīdi arī Seps bija gaidījis. Viņš skaļi uzsauca, lai pārtraucam zupas strēbšanu — viņš savā bļodā esot atradis tārpus. Jā, taisnība gan! Nu Seps apstaigāja galdus, izzvejoja no bļodām neparasto „piedevu" un vakara pārbaudes laikā, priekšniekam tārpus pasniegdams, asi uzbruka cietuma administrācijai un cara patvaldībai par mūsu apzagšanu un barošanu ar bojātiem produktiem. Tik lietišķiem pierādījumiem priekšnieks nevarēja neticēt, jo cik tur vajadzīgs, lai zupai piegādātās liellopu galvas tiešām sāktu bojāties? Nākošā dienā saņēmām rīkojumu: no mūsu kameras ik dienas sūtīt uz virtuvi 2 novērotājus, kas būtu klāt pie produktu pieņemšanas un uzraudzītu, lai pavārs visu ieliek katlā. Savas privilēģijas izmantojām, bet ar to cietumnieku uzturā nekas nemainījās — tāpat ik dienas dabūjām šķidro viru, kurā redzēja peldam pa retai gaļas plēvei un kāpostu strēmelei, un divreiz nedēļā griķu biezputru ar kausētiem lopu taukiem. Maize bija slikti cepta.
Sazinoties ar piederīgiem, saucamies par studentiem un savu ieslodzījuma vietu par augstskolu. Pamats tam mazliet arī bija. Lekciju tematus vairs neatceros, tikai Seps vienmēr referēja par terrora aktu sarīkošanu un demonstrēja bumbu pagatavošanu no slikti ceptās
maizes mīkstuma. Pēdējais viņa priekšlasījums bija veltīts dumpja sarīkošanai Melnās jūras flotes virsnieka Šmita nošaušanas dienā. No laikrakstiem uzzinājām, ka sacelšanās flotē apspiesta, galvenais organizators, kara kuģa Potjomkin leitnants Šmits notiesāts uz nāvi un nošaušana nolikta uz kādu dienu aprīlī vai maijā — nevaru atcerēties. Nolēmām tanī dienā logos izkārt karogus, dziedāt revolucionāras dziesmas, neklausīt administrācijas pavēlēm un atteikties no ēdiena.
Uz dumpi sakūdījām visus trīs stāvus. Vai mums pievienojās cietuma slimnīcas telpās ievietotie, kuru vidū atradās arī Kārlis Ulmanis, to nezinu. Sazināšanās ar korpusa stāviem notika pa „telefonu". Noteiktā dienā viss risinājās, kā bija norunāts. Seps novilka savu
vienīgo melno virskreklu, sagrieza šaurās strēmelēs un uz balta dvieļa uzšuva „Nost ar patvaldību". Citus logus greznoja sarkani un brūni, no krekliem pagatavoti karogi. Atskanēja spēcīgas dziesmas — „Par upuriem kritāt" un citas. Visā korpusā dobja dūkšana kā satracinātā bišu stropā. Dziesmas neapklusa arī tad, kad gar logiem uz cietuma vārtu pusi aizmaršēja karavīru rota ar uzspraustiem durkļiem. Liels nervu sasprindzinājums un minējums: Kas tagad notiks? Viens tomēr ir skaidrs — noruna jāizved līdz galam, lai arī visus uz vietas nošauj. Dzirdama kareivju ienākšana apakšstāva gaitenī, vai nu atslēgas, vai roku dzelži, skan komandas saucieni, ritmiskiem kareiviskiem soļiem seko mīdīšanās un kņada, līdz apklust viena kamera pēc otras un visā stāvā iestājas klusums. Tas pats atkārtojas otrā
stāvā. Nu kārta mūsu stāvam. No gaiteņa viņa gala sākot, drīz iestājas klusums vienā kamerā pēc otras. Tad ar lielu troksni atsprāgst mūsu durvis, un priekšnieks bargā balsī kliedz: „Stāties rindā!" Neviens to nemaz neievēro, sēž vai stāv kur kurais un turpina uzsākto dziesmu „Par upuriem kritāt". Tad kamerā iebruka kareivji, grāba mūs pie krūtīm, pleciem, apkaklēm un grūda laukā gaitenī, kur mūs no visām pusēm ielenca citi kareivji un nodzina lejā mitrā, tumšā pagrabā. Tur mēs vairs nedziedājām, bet, pildot norunas pēdējo daļu, atteicāmies no piedāvātās maizes un ūdens. Pievakarē mūs uzveda atpakaļ savā kamerā, bet Sepa vairs nebija. Kad viņu izrāva no mūsu vidus, neviens nebija redzējis. No kameras
bija aizvākti galdi, lampas, grāmatas, avīzes un viss cits kas pēc cietuma reglamenta mums nepienācās. Arī virtuvē mēs vairs nebijām vajadzīgi . . .
Tā beidzās dumpis Pleskavas cietumā.Cietuma administrācijai laikam bija kļuvis zināms, ka dumpja sarīkošanas ideja nākusi no 34. kameras, jo netika dzirdēts, ka arī kādas citas kameras iemītnieki būtu sodīti ar karceri “pie ūdens un maizes". Arī Sepa biežie izlēcieni vakara pārbaudēs nevarēja palikt bez iespaida. Mūsu pārvietošana uz pagrabu bija vajadzīga, lai kameru pārmeklētu. Tur arī atklājās, ka ārpasaules ziņu sniedzējas ir avīzes, kuru piegāde nevarēja notikt bez cietuma uzraugu ziņas. Tāpēc mūsu stāva kameras uzraugi tika atlaisti.
Par desmitkārtīgu cenu piegādātā avīze ik dienas tika izlasīta no A līdz Z un izpētīta visos sīkumos. Priecājāmies par daudzu kreiso kandidātu ievēlēšanu Valsts Domē. Cerējām, ka dome savā pirmā sēdē pasludinās vispārēju amnestiju politiskiem noziedzniekiem. Kad tas nenotika, sākām gatavoties ceļam uz Sibīriju: pagādājām kažokus, tūbas zābakus, ausainas cepures, siltu veļu utt. Reiz uzdūros kādam Viskrievijas Skolotāju apvienības aicinājumam cietušiem skolotājiem — iesniegt ziņas par apstākļiem, kādos arestēts, par ko
apvainots, vai izcieš sodu, vai atrodas iepriekšējā izmeklēšanā. Uzsaukumu parakstījuši mans Kuldīgas semināra skolotājs Zolotarevs kā priekšsēdis un mans semināra klases biedrs Zeļenko kā sekretārs. Lieki teikt, ka gūsteknis, tāpat kā slīcējs, ķērās pie salmiņa, kas
līdzētu viņam atgūt brīvību. Nelolojot lielas cerības, ziņojumu tomēr uzrakstīju un tuvākā dievkalpojumā nodevu mācītājam. Ne sapnī nevarēju iedomāties, ka šī vēstule man pavērs ceļu uz brīvību. Pēc dažām nedēļām man bija jāierodas pie priekšnieka ar visām mantiņām. Tas nebija nekas jauns, jo gadījās, ka no mūsu tūkstošgalvainā bara viens vai otrs bija pārsūtams uz citu cietumu, vai izvadāms taisnā ceļā uz Sibīriju. Kameras biedri un arī es bijām pārliecināti, ka mans ceļš ved uz šo tālo vietu. Ātri noskūpstīju palicējus un, asaras slaucīdams, atstāju Pleskavas cietumu. Bija žēl šķirties no draugiem.”

Ludis Alberings