Pirmais latviešu operdziedonis- rūjienietis Ilariss Plauktiņš

Ilariss cik atceros, dzimis 1865. gadā. Ja šis dzimšanas datums būtu gluži precīzs, tas nozīmētu, ka mūsu pirmais operdziedo-
nis, rūjenietis, nācis pasaulē taisni 20 gadus pirms Ādolfa Kaktiņa, kas dzimis 1885. gadā. Bet Plauktiņš mira jau 35 gadu vecumā, tas ir 1900. gadā. Tad Kaktiņš savas skatuves gaitas teātrī vēl nemaz nebija sācis. Kā dziedātājs viņš pirmo reizi uzstājies 1910. gadā «Naktsmājās
Granadā». Gluži drošs par Plauktiņa dzīves sākuma un beigu gadu neesmu.
Kad Latvijas pēdējā 1944. gada vasarā pa Virķēnu-Rūjienas šoseju tuvojos šai pilsētai, iepretīm puskilometru attālajām, no šosejas saskatāmām Plauktiņu mājām, bija apstājušies citi sveši braucēji. Veroties uz mājām, viņi dzīvi sarunājās par Plauktiņiem, kuri reiz tur dzīvojuši un kuru vārdā nosauktas šīs mājas. Par viņiem stāstītā leģenda, kas mani saistīja jau kopš bērnu dienām, vēl nebija mirusi; par kādreizējo kalpu ļaužu ligzdu Virķēnos, no kuras jau pašā pirmsākumā bija izgājuši savos ceļos četri mākslas kalpi. Pašas mājas Latvijas neatkarības laikā bija pārgājušas kāda Rūjienes tirgotāja rokās, bet leģenda par Plauktiņiem vēl dzīvoja. Šis stāsts iesākas apmēram 1820. gadā, kad mākslinieku Plauktiņu vecā tēva tēva ligzda piemitusi Virķēnu muižā. Kā saprātīgam un uzcītīgam muižas strādniekam īpašnieks izdod mājas uz renti. Māju nosaukumu vairs neatceros, bet tas palika tas pats, kas sākumā un mājas atradās turpat, kur agrāk — ceļu krustojuma leņķī starp zemes ceļiem no šosejas uz Mazsalacu un agrākām Jāņu un Vēršmuižām. Šinīs mājās, tagad jau gandrīz pusrentnieka ģimenē, auga septiņu bērnu pulciņš. Lai nākotnē kalps paliktu pilntiesīgs saimnieks,
patstāvīgāks savā rīcībā, viņš mēģina noslēgt māju pirkšanas līgumu.
Tas izdodas. Viņš iemaksā par mājām visu savu mūža iekrājumu uz iepirkšanas rēķina. Viņš negāja kā citi uz krogu, bet krāja kapeiciņas un rubli «zeķē». Tomēr mājas neizdodas iegūt. Tas notiek tā: Kādu svētdienas pēcpusdienu «savās» mājās ierodas īpašnieks-barons.
Saņemt augsto viesi izsteidzas mājas saimnieks. Notiek saruna: Barons: «Vai tiesa, ka gājis uz krievu baznīcu?»-Kalps: «Jā.» Pēc veca dzimtslaiku paraduma barons, kura seja ātrās dusmās pārgriesti izķēmota, paceļ savu masīvo spieķi un triec to māju saimniekam pa galvu. Tas saļimst un mirst pie barona kājām. Vai slepkava bija kāds dievbijības paraugs? Nekas tamlīdzīgs. Dieva meklētājs gan bija viņa kalps. Ejot uz savu luterāņu dievnamu, viņš miestā, ceļa malā, ierauga kādu citu baznīcu. Kādreiz tur arī iegriežas. Nekādu materiālu labumu no ortodoksās baznīcas (toreizējās «īstās ticības») viņš nedz sagaida, nedz tam to vajaga. Pats diezgan prāvās mājas pusrentnieks, kam savs kaktiņš, savs stūrītis uz augumu augumiem jau tik pat kā rokā, un nekas vairs nav jāgaida ne no pasaulīgām varām, ne no baznīcām. Par to viņš samaksā ar savu dzīvību. Slepkava paliek nesodīts.
Izsviesta no jaunās, jau sagatavotās ģimenes ligzdas, māte viena ar savām divām, kaut arī stiprajām rokām, vairs nespēj nopelnīt uzturu septiņu bērnu ģimenei. Stāvoklis mazliet uzlabojas, kad vecākais dēls Krišs sāk strādāt par puisi pie latviešu saimniekiem. Viņš palīdz mātei audzināt mazos brāļus un māsas. Kad arī tie paaugas un sāk strādāt, Krišs, pēc tēva iedzimtās taupības paraduma, iekrājis naudu priekš dienām — veselus 300 zelta rubļus. Viņš apprec vienu no visturīgākām saimnieku meitām novadā un — pāriet ortodoksā ticībā.
Nevar zināt, kāpēc: vai aiz spīta, ka tēvam aizliedza apmeklēt šo baznīcu, vai kā protests varmācībām ticības lietās, vai arī tēva noslepkavošanas dēļ. Varbūt, kādu lomu spēlēja arī pats garīdznieks, kas bija tuvāks latviešu zemniekam. Ortodoksā baznīcā pēc garīgo
skolu nobeigšanas iestājās diezgan daudz latviešu. Pirmais latviešu mācītājs no zemnieku kārtas Rūjienas luterāņu draudzē bija, sākot ar 1882. gadu, Mārtiņš Grosbergs, kas Tērbatā 1870. gadā bija piedalījies pirmās latviešu korporācijas «Lettonia» nodibināšanā tās pirm-
sākuma veidā. lepretim vairākumam savu amata brāļu-vāciem un pārvācotiem, Ziemeļlatvijas draudzē viņš līdz sava mūža galam 1912. gadam savos sprediķos lietoja tipisku sava laika lauku ļaužu tautiskās valodas izrunu. Krišs Plauktiņš no savas pāriešanas «krievu ticībā» nekā necieta. Tanī laikā latviešu zemnieku, sevišķi kalpu, rocība bija ļoti šaura.
Nevarēja pat domāt, ka kāds izlauztu sev mākslas ceļu, nemaz nerunājot par Eiropas vai pasaules līmeni. Rīgas operas nams celts 1859. gadā, bet latvietim tur iekļūt-drāmā vai operā-nebija nekādu iespēju.
Labākā gadījumā tur ieguva kādu mākslinieku no citurienes, kāpiemēram 1886. g. Rodi-Ebelingu, kas bija vācu skatuvē pazīstams. Jau laimīgāks bija šī gadusimteņa sākums, kad mākslas ļaudis jau stiprā saimē sāka peldēt latviešu ūdeņos, gan sagatavojušies ārpus
Rīgas, Krievijā, gan arī ārzemēs. Četru Plauktiņu — divu brāļu un divu māsu — mākslas ceļa sākumā bija dzītas tikai pirmās vagas. Koncertus provinces pilsētās un laukos laikrakstos tikpat kā nepieminēja. Drusku vairāk rakstīja par teātri, ko drīz iesāka populārizēt Ādolfs Alunāns. Par Ilarisa Plauktiņa koncertiem Rūjiena un apkārtnē nekādas rakstu zīmes nav saglabājušās. Bet par pirmajiem Plauktiņa koncertiem saglabājušies aculiecinieku stāsti. Mākslinieka vecākās māsas Kristīnes vīrs, kas kā Plauktiņu saimnieks izvadājis pa koncertiem dziedoni ar savu zirgu, vēlāk stāstījis par publikas atsaucību, kas bijusi neiedomājami sirsnīga. Šie IlarisaPlauktiņa koncerti bija paši pirmie, tādēļ bija liels notikums vietējā novada dzīvē. Tie, kas viņu bija dzirdējuši, teica, ka, viņam dziedot, it kā logu rūtis drebējušas — tik varena bijusi balss. Cik zināms, mākslinieks dziedājis baritonu. Rodas jautājums, kāpēc šis pirmais dziedonis sarīkojis Latvijā tik maz koncertu un nav bijis nemaz pazīstams Rīgā? Tajos laikos
koncertmāksliniekus laukos nesagaidīja nekādas zāles, nedz arī klavieres, kā pēc gadiem pārdesmit un vēlāk. Rūjienā Zemkopības biedrība izbūvēja krietnu zāli tikai 1899. gadā. Ap to pašu laiku Mazsalacā Saviesīgai biedrībai namu ar labu zāli uzcēla privātpersona, bet Alojā vietējās sabiedriskās organizācijas. Ap gadsimta sākumu jau gandrīz visos ar plašāku nozīmi centros cēla sabiedriskus namus ar plašām zālēm un skatuvēm. Bet līdz mūsu dziedoņa mūža beigām tur vēl nemanīja nekā. Plauktiņš neprata arī vācu valodu vai prata tikai pa daļai, cik iemācījās Rūjienas draudzes skolā. Viņš bija operdziedonis, bet sākotnēja Rīgas vācu operetē un operā viņam nekas nebija meklējams, neviens viņu tur negaidīja. Rīgas vācieši iztika ar Vācijas dziedoņiem, cik tālu uz vietas nebija savu. Bez tam Plauktiņam varēja būt arī savi aizspriedumi pret vāciešiem vispār, jo viņa tēva tēvs bija, kā to redzēsim vēlāk, smagi cietis no vietējās muižas barona pārestībām. Tas varēja tikai vairot ģimenē iedzimušo naidu pret tolaik augstāko šķiru — vāciem. Un ja tomēr vēl tālāk paliktu jautājums kādēļ dziedonis nav pietuvojies Rīgai, varētu rasties pretjautājums. Kādēļ otrs rūjienietis pirmais ievērojamākais mākslinieks Ādams Alksnis, kas tāpat kā Plauktiņš mira jauns, tik drusku pāri trīsdesmit
gadiem, arī bija paspējis pietuvoties tikai savai Rūjienai un Pēterburgai, kur dzīvoja un gatavojās mākslai? Rīgā latviešu kultūru un mākslu kaut cik plašāki ienesa tikai vēlāk.
Ir zināms, ka Ilariss Plauktiņš piedalījies 4. Vispārīgos dziesmu svētkos Jelgavā, ko tur 1885. g. rīkoja Jelgavas latviešu biedrība ar tās priekšnieku Jāni Čaksti. Tur viņš dziedājis Valmieras koru grupā Susaņina partiju no Gļinkas operas. Operu vēlāk uzveda arī RLB skatuve. Kādu mazu fragmentu no šīs operas tagad dzied Boriss Piekalnitis kazaku korī. No Plauktiņu ģimenes mākslai nodevās divas māsas un divi brāļi. Trešā — vecākā māsa Kristīne — palika mājās saimniekot, kopā ar savu vīru Ādamu. Abas jaunākās māsas — Sofija un Olga — bija
apbalvotas ar labām balsīm un muzikalitāti. Tās ieguva arī attiecīgu izglītību, un no sākuma dziedāja Kijevas valsts operas korī. Vēlāk viņas avansējās uz mazākām lomām un pēc tam uz atbildīgākām. Tās uzsāka arī plašu koncertceļojumu un ieguva labu slavu un izcilu
ievērību. Apbalvotas arī ar labu ārējo izskatu, tās izprecējušās pie bagātiem aristokrātiem, un savus koncertus drīz izbeidz. Abas māsas, pretēji saviem diviem brāļiem māksliniekiem, kas mirst jauni, nodzīvo ilgu mūžu. Pēc vīru, lielāku muižu īpašnieku noslepkavošanas no
boļševikiem, nabadzīgu iztiku sev un saviem bērniem nopelna, strādājot fizisku darbu par lētu samaksu. Brālis Jānis Plauktiņš bija pedagogs, ilgākus gadus ģimnāzijas direktors Tallinā (Rēvelē), Latvijā, jau pensijas gados, skolas pārzinis Nīcas pagastā. Jaunākais brālis Sergejs beidz Maskavas karaskolu. Vēlāk atgriežas dzimtenē kā virsnieks un mācību spēks. Boļševiku noslepkavots Maskavā kad piedalījies apvērsumā pret tiem. Mākslai nodevies brālis Ādams Plauktiņš; bijis aktieris Maskavas ķeizariskā teātrī, kā jauna, vienmēr spožāka kļūstot zvaigzne. Teātra apmeklētāju un kritiķu cildināts, viņš tomēr ilgi pie mākslas debesīm nepaliek, jo mirst jauns. Ilariss Plauktiņš ir ļoti apdāvināts muzikāli un jau pēc tikai nedaudz
gadu sagatavošanās vokālā mākslas skolā, tiek tūliņ angažēts par solistu lepnajā Kijevas valsts operā. Interesanti pasekot paralēlēm latviešu dziedoņa un slavenā krievu mākslinieka Fjodora Saļapina gaitās. Kad Plauktiņš jau 1892. gadā dzied Kijevas valsts operā, Saļapins iespēj sākt savas mākslas studijas Tiflisā, līdztekus uzstājoties šīs pilsētas operas uzvedumos. Saļapina mākslas ceļš bijis vēl grumbuļaināks kā Plauktiņam. Viņa vispārīgā izglītība bija trūcīga. To viņš apguva tikai vēlākos gados. Viņš sāk dziedāt kā kora zēns Kazaņas baznīcā, pa retam ietiekot arī teātra korī. Septiņpadsmit gadu vecumā dzied kādā operetē Ufā, bet, liekas, ka tā nav bijusi nedz solīda, nedz nopietna un drīz izput. Jaunais dziedonis kļūst melnstrādnieks un klaidonis. Vēlāk viņš kā dziedātājs un dejotājs klīst apkārt pa Krieviju
kādā ukraiņu trupā. Tikai 1892. gadā, kad viņš sāk dziedāt Tiflisā, viņa balss un gatavošanās skatuvei dod labākus panākumus. Pēc pāris gadiem viņš jau pārceļas uz Pēterburgu, kur dzied vasaras «Akvariuma» operā. Pats «Akvariums» ir Krievijā slavenākais viegla žanra
vasaras dārzs, ko apmeklē ministri un aristokrātija. Tajā pašā laikā viņš dzied arī kādā Pēterburgas teātrī un, beidzot, arī Marijas operā. No turienes drīz pāriet uz privāto Maskavas Mamonitova operu, kur turpina vispārējo un vokālo izglītību. Pēc trim gadiem pāriet uz
Maskavas valsts operu, kur jau kādus gadus darbojas Plauktiņš. Pēc apmēram viena gada kopēja darba uz vienas skatuves dēļiem, pat dziedot vienādās lomās, kur Plauktiņš varēja zināmā mērā būt Saļapina skolotājs, visu tālāko karjeru mākslā Saļapins dibina līdz pat
1918. gadam uz šo Maskavas ķeizarisko operu, kas mākslas ziņā nestāvēja zemāk par operu Pēterburgā. Pēc desmit gadiem, aizbraucot uz ārzemēm un vairs neatgriežoties, Padomija viņam 1928. gadā atņem pilsoņa tiesības. Kad Saļapins savas mākslas un slavas
augstumos dziedāja Milānas Skalā, Parīzē, Londonā un vairākus gadus Metropolitēna operā Ņujorkā, viņa Maskavas operas laika biedrs jau atdusējās mūža miegā Urālos.
Ilariss Plauktiņš mira, cik noprotams, 1900. gadā, operas skatuves kulisēs uzkāpdams uz sarūsējušu naglu, no kā cēlusies asins saindēšanās un nāve. Kurš no abiem baritoniem-basiem Maskavas operā kļuva spožāks, tas nav vairs nosakāms. To izšķirtu tikai garāki gadi, kas Plauktiņam nebija lemti. Bet Saļapins Plauktiņu labi pazinis un vēlākos gados par viņu izteicies ļoti cildinoši. Ilarisu Plauktiņu savā laikā nepacēla leģendā nekādi Rīgas laikrak-
sti, biedrības, interesenti vai mūzikas kritiķi, kuru gan toreiz tikpat kā nebija. Tikai rets, kas par to interesējās, bija tādu Plauktiņu redzējis un vēl mazāk bija to, kas bija viņu dzirdējuši koncertā vai operā. Šo leģendu vēlākām paaudzēm mūsu zemes ziemeļos pacēla vienkāršā
tauta. Es pats dziedoni netiku redzējis. Par viņu un viņa dzimtu ziņas sāku vākt Latvijā. Nedaudz biogrāfiskas ziņas ieguvu no dziedoņa jaunākā brāļa Jāņa, pensionēta skolotāja Liepājas apriņķī. Trimdas gaitās savu daļu pastāstīja arī dziedoņa māsas meita, skolotāja no
Cēsīm, Vera Slavieša (dz. 1906. g.), kas tagad dzīvo Kanādā. Man ir arī vienīgais Plauktiņa uzņēmums. Mākslinieks Prande tādu bija meklējis pie radiem minētajam operas izdevumam, bet man tas nebija zināms. Vēl līdz pēdējam laikam, kad biju Latvijā, braucot pa lielceļu garām Plauktiņu mājām, ļaudis noteica: «Jā, te dzīvoja reiz slavens dziedātājs.»

Līcis Eduards, (1884-1988)

Grāmatā Atmiņas par laikiem un ļaudīm (1988)