Agronoma Antona Alfrēda Ozola atmiņas

IEVADS .

Skaista un saulaina rudens diena. Sēdu uz savas mājas trepēm, 51 Bryn Mawr Avenue, Trentonas pilsētā Ņūdžersijas pavalstī. Kā garu izsaukts, acu priekšā paradās dzimtene; vecāki, brālis, tēva lauku mājas, jaunības un skolas gadi. Varu mierīgi sēdēt un gaidīt pārbraucam dēlu Ausekli, viņa sievu Gvendolinu un mazmeitiņu Saskiju. Tik pat mierīgi varu domāt par meituAiju, viņas vīru Andreju ar visiem četriem maniem mazbērniem. Tas tā nebūtu ja Dievs mums nepalīdzētu tikt laukā no visnekrietnākās varas, kas tagad valda dzimtenē. Mēs šeit esam laimīgi, bet latviešu tautas kodols ir važās tīts. Amerikas Savienotās Valstis varam uzskatīt kā otru dzimteni kur valda brīvība, labklājība, tiesības un cieņa pret cilvēku tāpat kā tas bija brīvā Latvijā.

Krievija Latviju okupēja 1940. gadā. Hitlera laika Vācija un komunistu Krievija ar Staļinu priekšgalā 1939. gadā noslēdza savā starpā neuzbrukšanas līgumu un sadalīja Poliju ar citām valstīm vienā vai otrā iespaidu sfērā. Slepenais līgums, tā saucamais Ribentropa Molotova pakts, paredzēja Baltijas valstis atstāt Krievijai. Tas atļāva Staļinam okupēt Igauniju, Latviju un Lietuvu. Sakarā ar to Staļinam bija brīvas rokas 1940. gadā okupēt Baltijas valstis. Staļins arīlauza 1920. gada miera līgumu ar Latviju, Igauniju un Lietuvu. 1940. gads zem komunistiskas Krievijas Latvijas vēsturē ieiet kā baigais gads, kad tika cilvēki slepkavoti, mocīti un daudzi izsūtīti uz Sibīriju vergu darbos. Hitlers līgumu lauza, sāka karu ar komunistisko Krieviju un okupēja Baltijas valstis. Zem vācu okupācijas Baltijas valstis bija no 1941. gads. līdz 1944. gadam.

Pārdzīvojuši apspiešanas, nacionalizācijas un deportācijas, tauta vācu armiju uzskatīja kā atbrīvotājus. Karam sakoties un Vācijas armijai strauji, strauji soļojot uz priekšu un atbrīvotos apvidos radiofons raida Dievs Svētī Latviju, lika domāt ka nāks atbrīvotāji un Latvija kļūs atkal brīva valsts. Tā tomēr bija ilūzija, jo Hitleram par Baltijas valstīm bija citi plāni, Latviju kolonizēt un latviešus izsūtīt ieņemtos Krievijas apgabalos. (Sīki par to aprakstītas baltvācieša Marnica grāmatā ”Daugavas valoda”).

Hitlera zibeņkarš sabruka. Vācu armija strauji atkapās, drīz nonākot Latvijas robežās. Krievu karaspēks strauji tuvojās. Latviešu tauta savā domāšanā bija Anglofila un cerēja kaAnglija nepieļaus otrreizēju komunistiskās Krievijas Baltijas valstu okupāciju. Tautā klīdabaumas ka jābēg uz Liepāju, jo Anglija neados krieviem svarīgu Baltijas jūras ostu. No Liepājasnāks Otra Latvijas apbrīvošana, līdzīgi kā pēc pirmā pasaules kara. Tā visa bija tukša domāšana,bet citas izejas nebija ka tikai bēgt, sevišķi inteliģencei un nacionāli domājošiem. Liepājā saradāsļoti daudz bēgļu. Bija lielas pārtikas grūtības un dzīvokļu trakums. iejaucās Latviešu Leģiona vadība lai vācieši kaut ko dara šajā bēgļu jautājumā, jo apgāde dienu no dienas pasliktinājās.Citas izejas nebija kā visus bēgļus pārcelt uz Vāciju. Tas notika ar Vācu armijas pavēli 1944. gada rudeni. Daudzi no Ventspils, ar zvejnieku laivām brauca pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju, vispirms nonākot Gotlandes salā. Es gribēju no Kuivižiem, ciems pie Salacgrīvas, sameklēt motorlaivu un no turienes bēgt uz Zviedriju. Kopa ar Rūjienas policijas priekšnieku, aizbraucām uz Kuivižiem pie mana radinieka noskaidrot apstākļus. Radinieks, lašu zvejnieks bija pretimnākošs. Viņam lieka motorlaiva nebija, bet noradīja ka pie tādas var tikt. Netālu no viņa dzīves vietas esot komunists-zvejnieks, kam laba motorlaiva. Nakti to varot viegli atkabināt no steķiem. Policijas priekšnieks Motmillers domāja ka viņš to varot paņemt ar savu varu. Tik tālu nu bija skaidrs kā motorlaivu nelegālā ceļa varētu dabūt, bet man tas nepatika. Nebija arī navigācijas instrumentu un nez vai mans policijas priekšnieks prata ar tiem rīkoties ja tādi būtu. Šis nodoms bija jāatmet. Mācītājs Slokenbergs ieteica Ventspili, no kurienes zvejnieki ved bēgļus uz Gotlandi. Arī šo ieteikumu atmetu, jo Dzintrai ar maziem bērniem vēlā rudenī tas nebija iespējams.

Nokļuvis Vācijā tikai tad īsti apjēdzu ko nozīmē vārds "bezpavalstnieks". Kas notiks ar mūsu maziem bērniem, kurus abi ar Dzintru tā mīlējām. Bet no piedzīvojuma zem brutāla komunistu zābaka bija skaidrs, ka no vislielākā ļaunuma esam izbēguši. Savās sirdīs abi ar Dzintru bijām lepni uz savu izcelsmi un tautu, kā arī valsti, kas viena no vecākam pasaulē, jo latvieši Latvijā sākuši dzīvot 2000 gadus pirms Kristus. Tas tomēr mazsvarīgs brutālām varām, kas spēj tautas godu un viņas labākos dēlus bez sirdsapziņas pārmetumiem samīt, savā skaitliskā parakumā, ar visbrutālākie paņēmieniem. Liktās cerības uz brīvo pasauli izpalika. Tie atdeva pusi Eiropas Staļinam. Litenē noslepkavoja Latvijas armijas virsniekus. Uz Sibīriju deportēja labākos Latvijas lauksaimniekus un daudz citus krietnus Latvijas dēlus. Nekaunējās deportēt arī Latvijas valsts prezidentu Dr. Kārli Ulmani un līdz šai dienai nezinam kādā Krievijas stūrī viņš apglabāts. Visu zemi nacionalizēja, lauksaimniekus ar varu izdzina no labi iekoptām saimniecībām. ierīkoja lielsaimniecības - kolhozus un sovhozus pataisot tautu par kalpiem. Tika likvidēta darbīga zemnieku šķira, lauksaimniecību specialisti un pāri palikušajiem jāklausa krievu komunistu muļķības. Mūsu dzimtene nav vairs tāda, ko redzu savām gara acīm, ziedošu un plaukstošu, ar rosību visās dzīves nozarēs, kur prieks un brīvība. Tagad tā ir vieta kur Latvija kādreiz bija, bet no visa skaista un laba, pāri palikusi tikai drupu kaudze, ko pārklāj Latvijas debesis.

Nerakstu tikai savu un Dzintras biografiju, bet mūsu dzīves stāstu, kur ir ietverti arī biogrāfiski dati. Biogrāfiskie dati būs tikai tik tālu senatnē cik atceros no tēva mātes un vecāku stāstiem. Mani vecāki nekādus rakstiskus, datus nav atstājuši. Vienīgie dati atradās tēva sprediķu grāmatā, kur bija ierakstīti bērnu dzimšanas gadi. Arī tā man nav pieejama. Tas pats attiecās uz manu sievu Dzintru. Rakstīts būs tikai tas, ko viņai stāstījusi māte un māsas.

Biogrāfiskus datus sameklēt no tā laika kad latvieši apmetās uz dzīvi Latvijā, tas ir apmēram pirms 4000 gadiem, liekās neiespējami, galvenām kārtām tāpēc, ka tauta pārdzīvojusi apmēram 700 gadu okupāciju un tajā laikmetā latviešiem no iekarotājiem īpašumi atņemti, pataisīti par strādniekiem un tie ceļojuši no vienas muižas uz otru meklēt cilvēcīgākus darba apstākļus. Varbūt biogrāfiskus datus varētu sameklēt no laikmeta kad sakās draudzes, bet tagadējos apstākļos tas neiespējami. Labākais veids, nezaudēt datus par savu izcelsmi ir, katrai paaudzei rakstīt savas ģimenes vēsturi, atzīmējot visus svarīgus notikumus un gada laikus.

Par latviešu tautas senām gaitām labu pārskatu sniedz Krišjāņa Barona sakārtotās LATVJU DAINAS. Tur paradās tautas tikumi un liecības ka latvietis ir darbīgs, uzņēmīgs, cenšas pēc izglītības un sava īpašuma.

Divi lielie kaimiņi tagad un agrāk ir karojuši un kāro pakļaut sev čaklo latviešu tautu, ir tai uzbrukuši un piesavinājušies viņu īpašumus, laupījuši un aizveduši daudz materiālu vērtību. Mana ģimene ir pārdzīvojusi divus karus. Pēc pirmā pasaules kara viss tika izpostīts un nolemts. Dzīve bija jāatsāk uz gruvešiem. Otrais pasaules karš bija nesalīdzināmi briesmīgāks par pirmo. Izpostīja un atsavināja 22 gadus brīvības laika ievērojamus sasniegumus, kad Latvija, Igaunija un Lietuva bija sasnieguši dzīves standartu, līdzīgu Vakareiropas Valstīm, bet dažādu nozaru ražošanas kapacitāte arvien palielinājās. Tas nozīmē ka trīsas brīvību mīlošās Baltijas tautas nebija izsmēlušas ražošanas iespējas.

Senlaiku, jaunākā laika un arī tagadējā laikmeta vēsture liecina, ka kari kas vēlušies pāri Latvijai un parējām divām Baltijas valstīm ir tās nežēlīgi postījušas. Izpostītas nedz tikai materiālās vērtības bet samazinājies arī iedzīvotāju skaits. Pēc prof. A. Švābes aplēses latviešu tauta zaudējusi 27%, kopskaitā 700,000 cilvēku. Šajā skaitā trūkts vēl 250,000 vīriešu kara dienestā, ap 250,000 mirušu vai nedzimušu bērnu. Tad milzīgie cilvēku zaudējumi pēc otrā pasaules kara. Staļina režīma noslepkavotie, deportētie uz Sibīriju, kritušie leģionāri un bēgļi no Staļina komunistiskā režīma. Ja tas tā nebūtu un visi šie cilvēki varētu strādāt sava tēvu zemē, Latvija būtu bagāta un krāšņa valsts.

Piezīme. Par latviešu tautas likteņiem ir sarakstītas labas vēstures grāmatas.

MANI VECĀKI UN VEC VECĀKI.

Esmu jau minējis, ka latviešu tauta, sakot ar 13. gada simteni, kad bruņinieku ordenis, zem kristīgās ticības ienešanas maskas, iekaroja Latviju un parējās Baltijas valstis. Latviešiem zeme tika atņemta un 700 gadus bija jākalpo baltvācu muižniecībai. Bargie kungi latvieša garu tomēr nespēja nomākt. Viņi cīnījās pēc brīvības un patstāvības. Krievijas cara valdība pēc vairākiem nemieriem (Kauguru sacelšanās) bija spiesta izdot likumu, ka muižniekiem zemi jāpārdod zemniekiem, lai nemieri izbeigtos. Tas nozīmēja ka latvietim bija jāatpērk paša zemi ko atsavināja 13. gada. simtenī bruņinieku ordenis. Latviešu zemnieks par to arī nekurnēja un bija gatavs zemi atpirkt, bet muižnieki šo likumu sabotēja, nedarīja zināmu zemniekam. Starp konservatīviem vācu muižniekiem bija arī liberālie. Tāds bija Rūjienas Lielās muižas barons Felkarzams, kas savas rentes mājas pārdeva zemniekiem jau ar 1852. gadu. Manas mātes tēvs Dreimanis, iznesīgs un drošsirdīgs vīrs, kam piederēja samērā liela Purzelles lauku saimniecība

Ungurpils pagastā, Valmieras apriņķī, (Latvijas brīvvalsts laikā Ungurpils pagastu pārdevēja par Alojas pagastu) kuram saimniecība bruņinieku laikā varbūt nebija atņemta vai arī uz 1849 g. Krievijas caru valdības likuma saimniecību atkal ieguvis savā īpašumā, ir bijis drošsirdīgs Ungurpils barona kaitinātājs un izsmējējs. Viņš pagatavojis kamanas un izbraucamos ratus greznākus kā baronam. Sevišķi kamanas greznojis ar aizmugurē izkārto dārgo zvēra ādu. Lepni braucis caur muižu, citas reizēs ar savu straujo sugas zirgu barona pajūgam garām. Ar to viņš gribējis pieradīt baronam, ko latviešu zemnieks var sasniegt savās saimniecībās, bet barons savā muižā, bez latvieša palīdzības badā nomirtu.

Mana matē, Kristīna Dreimanis, Alojas Purzellēs, ir dzimusi, pavadījusi bērnības un skolas gadus, līdz kamēr izgājusi tautās pie Indriķa Ozola. Manai mātei bija divas māsas, divi brāļi, viens pusbrālis un divas pusmāsas. Mātes tēvs precējies divas reizes, jo pirmā sieva nomirusi. Purzelles māja tika sadalīta divās daļās. Tur saimniekoja mātes brāļi, tā radās Jaunpurzelles lauku saimniecība un Vecpurzelle.

Pusbrālis Dreimanis nopirka Braslavas pagastā Vinteru lauku saimniecību, apm 100 ha. lielu un tur priekšzīmīgi saimniekoja. Viņš bija dievticīgs, kā visi Dreimaņi, pildīja pērmindera vietu Matīšu Dievnamā. Mani vecāki bieži brauca ciemos uz Vinteriem un viņi pie mums. Viņu ģimenē bija divas meitas. Viena beidza augstskolu, bet otra saslima ar TBC un nomira. Bērēs bijām arī es un Dzintra. Braucām kopā ar Ternejas pagasta Lieluļļas meitām, Grietu un Āriju, ar kuriem biju rados caur Vinteriem.

Viena pusmasa izgāja tautās pie Alojas pag. Smilgu pusmuižas īpašnieka Anšmita. Otra apprecējās ar tirgotāju Krastiņu un dzīvoja Rīgā.

Mātes vecāko māsu apprecēja Alojas Lāču mājas saimnieks Plūmanis. Viņiem bija divi dēli un viena meita. Dēls Ernests beidza jūras kara skolu Petrogradā pirms pirmā pasaules kara. Pārdzīvojis 17. gada Krievijas revolūciju un atgriezās Latvijā. Latvijas agrārreformas laikā strādāja par mērnieku, bet vēlāk saimniekoja Alojas pagastā, Veclāču mājā. Otrs dēls Jānis saimniekoja Jaunlāčos, saimniecība atdalīta no Veclāčiem. Meita Kristīne bija ļoti skaista un inteliģenta meitene, apprecējās ar skolotāju Pamauru. Radās sarežģījumi dzemdībās un nomira. Viņas virs, slaida auguma, izdarīgs un patīkams, sievas aiziešanu nevarēja pārciest - iedzēra indi. Tika guldīts Alojas kapos pie savas Kristinas. Jāpiezīmē ka Plūmanis savus bērnus centās skolot. Tas nepatika Ungurpils baronam un tikai sakarā ar to, barons rentes līgumu neapgarināja. Plūmanim Lāču mājas bija jāatstāj. Latvijas brīvvalsts laikā dēls Jānis, uz agrārreformas likuma pamata Lāču mājas saņēma savā īpašumā. (tēvs bija miris).

Otra mātes māsa izgāja tautās pie Alojas pag. Lezdkalnu mājas īpašnieka. (vārdus neatceros) Lezdkalni bija ļoti strādīgi. Dēli un meitas nodarbojās lauksaimniecībā, izķēmot vienu meitu ko apprecēja nodokļu inspektors Kalniņš.

Trešo mātes māsu Karlīni, aprecēja Lūsis. Viņam lauku mājas nepiederēja, bet to rentēja, vai arī to ņēma uz pusgraudu. Viņam bija dēls un meita. Meitu apprecēja kurpnieks Brauns. Dzīvoja un strādāja savā arodā kā labs amata meistars. Uzcēla savu māju Salacas upes krastā, Staiceles miestā, Valmieras apriņķī. Tajos laikos apavus gatavoja un laboja kurpnieki, jo plašas apavu fabrikas nebija. Dreimaņu dzimta bija liela un turīga, piedalījās Alojas draudzē.Mātes brālim, kurš saimniekoja Vecpurzellē bija divi dēli un viena meita vārdā Rozālija. Dēls Gusts beidza skolotāju kursus, bija mans skolotājs Svētciema pagastā. Apmēram. ap 1930. gadutika ievēlēts par pamatskolas pārzini kādā pamatskolā netālu no Mazsalacas. Otrs dēls Antons, mans krusttēvs, tika iesaukts pirmā pasaules kara laikā kara dienestā, pazuda bez vēsts, ir kritis un kaut kur svešā malā apglabāts. Meita Rozālija dzīvoja brāļa Gusta saimniecībā Vecpurzellēs. Mātes brālim, Jaunpurzelles saimniekam bija dēls Jānis un viena meita (vārda neatceros). Slimoja ar TBC un jaunībā nomira.

Mans tēvs savai mātei Lizetei bija vienīgais dēls. Par viņas vīru man ziņas trūkst. Lai gan tēva māte, Lizete, man par savu vīru stāstīja, bet daudz no atmiņas izgaisis. Tajā laikā biju mazs puika apmēram astoņus vai deviņus gadus vecs kam maza interese par senām lietām. Tikai atceros ka viņa vārds ir bijis Pidriķis. Tēvam Indriķim mazam esot, tēvs Pidriķis aizgājis veļu valstībā. Dēlam Indriķim jau no mazotnes bijis jādzīvo ļoti pieticīgos apstākļos. Audzināšanas un aprūpe palikusi mātes Lizītes rokās. Nekādi īpašumi arī nav bijuši un miruši arī tēva mātes vecāki. Tēva māte strādājusi dažādus darbus, ieskaitot labību kulšanu ar spriguļiem Ungurpils muižas rijā. Tajā laikā kuļmašīnas nebija, labību žāvēja rijā uz ārdiem. Pēc izžūšanas izklāja piedarbā uz klona un ar spriguļiem sitot atdalīja graudus no salmiem. Kad vārpas bija tukšas novāca salmus. Graudi bija kopā ar pelavām. Pelavas atdalīja ar vētīšanu izkarot piedarba durvīs vētāmo sietu. Sietu bīdot uz priekšu un atpakaļ vējš atdalīja pelavas no graudiem. Graudi nokrita zem sieta, bet pelavas, kas vieglākas, vējš aizpūta tālāk. Šādu labības kušanas darbu arī es esmupiedzīvojis, jo kad biju sešus vai septiņus gadus vecs, labību kuļmašīnas vel nebija un tēvs,rīkojās līdzīgi aprakstītam. Tad cilvēki cēlās apmēram. trīsos vai četros no rīta, kad gailis dziedāja otro reizi. Līdz brokastīm (pulkstens astoņos) rija bija jāizkuļ un jāpieser. (jāatved no lauka labība un jānovieto rijā uz ārdiem žāvēšanai un kulšanai nākošā rītā).

Tēva māte savu dēlu Indriķi centusies skolot, cik nu varējusi. Dēls skolā uzradījis labassekmes. Skolotājs ieteicis sūtīt draudzes skolā, bet rocības trūkuma dēļ to nav varējusi. Pēc tautskolas beigšanas tēvs strādājis dažādus amatniecības darbus patstāvīgi, prātā paturot domu kļūt par lauksaimnieku. Tēva mātes vecāki apglabāti Alojas kapos. Tur dus arī mātes vecāki.

Tēva māte lauku darbos nepiedalījās. Pirmkārt to liedza viņas gadi. Viņas galvenaisuzdevums bija uzraudzīt bērnus un ar ratiņu vērpt linu vai vilnas dzijas. Tajā laikā, arī jau sirmāsenatnē, apģērbus lieliem un maziem gatavoja lauksaimnieki paši. Aitu vilna tika savērpta dzijās. Māte ziemas garajos vakaros noauda skaistu audumu Tāpat no tēva un kalpa pirmklasīgi izkulstītiem liniem, kurus savērpa dzijās, māte noauda skaistus kreklus, palagus un citu apakšveļu un gultas piederumus. Tie līdzinājās Beļģijas linu audumiem. Tēva māte dziedāja un vērpa ik dienas. Līdzās pie krēsla viņai atradās žagaru bunte un ja mēs puikas strādājām nedarbus, tadstiprā balsī uzsauca, "tā nedariet, ja neklausīs dabūs žagarus" un žagara bunti paradīja. Viņai bija tīra skaista balss. Visas dziesmas kas atradās dziesmu grāmatā un meldijas viņa zināja no galvas.Tās arī viņa dziedāja, tautas dziesmas retāk.

Liels dziedātājs ar tīru un skaņošu balsi bija arī mans tēvs. Ik pārnedēļas svētdienāsbraucām baznīcā uz Salacgrīvu, apmēram divdesmit kilometru no mūsu mājām. Piederējām pie Lielsalacas draudzes. Mācītājs bija, vārdā Šlaus, vācu izcelsmes. Sprediķi teica divas stundas ar akcentu. Ļaudis dažkārt garlaikojās un pat aizmiga. Kā jau parasts perminderis vāca upura naudu. Viņam bija garā kātā piestiprināts upuru trauks ar zvanu zem tā. Perminderis izstaigāja rindu pēc rindas. Ja kāds bija aizsnaudies tad upura trauka zvans viņu uzmodināja. Dziedot garīgās dziesmas, tēva balss izskanēja cauri baznīcēnu balsīm. Tā bija tīra skaidra un līdzinājāspirmajam basam. Man patika klausīties viņa dziedāšanā. To bija ievērojis arī mācītājs Šlaus. Bērēs vai kur vecāki piedalījās, arī kapu svētkos kad, nebija ērģeles vai arī cits mūzikas instruments, ar ko dziesmu uzsākt un pavadīt, mācītājs aicināja pienākumu izpildīt tēvam. Tēvs, tapāt kā viņa māte zināja melodijas un vārdus visām garīgam dziesmām, bet viņam dziesmu pūrā arī bija kuplejas. Tās viņš dziedāja mājas viesībās, kas sacēla smieklus un jautrību. Viņam bija klade, kur sarakstītas dziesmas un kuplejas, dažas arī paša sacerētas. Zēl ka tā man navpieejama. Mana māte bija liela puķu un daiļuma mīļotāja Man bija jāpalīdz puķu dobes ierīkot un tās kopt. Telpām vajadzēja būt tīrām, gultām uztaisītām un visām lietām kārtīgi noliktām.

Manu vecāku jaunības gados, apmēram ap 1860. gadu, galvenā satīkošanās bija kapu svētkos, gada tīrīgos, zaļumballēs, Jāņu svinēšanā, arī baznīcas iešanā un māju svinībās, kazās, kristībās un ciemos braukšanā. Tur arī tēvs un māte iepazinušies un slēguši mūža draudzību. Tajos laikos jauniem cilvēkiem ir bijusi lielāka romantika kā tagad. To liecina tēva atstatās vēstules. Nekas nav atkailināts, kā tagadējos laikos. Visi noslāpumi glabāti laulības dzīvei.

Nebija arī laulību šķiršanas kā tas notiek tagad. Ļoti reti bija gadījumi, kad sievietes runāja, "tai jau pilns klēpis".

Mans tēvs Indriķis Ozols un māte Kristīna Dreimanis salaulāti Alojas baznīcā apmēram 1894. gadā. Abiem bijis nolūks iegūt lauku saimniecību. Tādu Ungurpils pagastā nav atraduši un sakarā ar to kopā ar tēva mātes brāļiem pārcēlušies uz Svētciema pagastu. Par to būs runāts vēlāk.

MANAS SIEVAS DZINTRAS DZIMŠANAS DATI, VECĀKI, BĒRNĪBAS UN JAUNĪBAS GADI.

Dzintras tēvs, Jānis Krēsliņš, dzimis, Mazsalacas pagastā, kur viņa tēvs Indriķis un māte leva dzīvojuši. Pēc tautskolas beigšanas Jānis uzsāk patstāvīgas darba gaitas. Sešpadsmit gadu vecumā, salīgst algotā darbā Valtenberga muižā pie barona Fitinghofa. Valtenbergas muiža atradās pie Mazsalacas pilsētas, tajā laikā miests. No miesta uz muižu veda kokiem apstādīts ceļš. Muižai bijis plašs, labi kopts parks ar augļu dārzu. Netālu no muižas, Salacas upes kreisā krastāatradās Skaņais kalns. Arī Mazsalacas pilsēta atrūdās uz Salacas upes krasta, kura iztek no teiksmainā Burtnieku ezera. Latvijas brīvvalsts laikā, pēc agrārreformas izvešanas Valtenbergas muižas pili ierīkoja Mazsalacas vidusskolu.

Dzintras tēvam Dievs ir devis iedzimtu dāvanu, izprast skaistumu un spējas darināt mākslinieciski vērtīgas lietas. Vīra gados viņš kalpo daiļamatniecības mūzai.

Vai nu skaistuma iespaidā, vai arī tīri ekonomisku apstākļu dēļ, viņš darba gaitas sācis muižā. Jāņem vērā arī apstāklis ka tajā laikmetā viss piederēja muižniecībai, jo vācu bruņinieku ordenis latviešu tautai visus īpašumus atsavināja un arī bremzēja latviešu tautas izglītību. Tā tad lai kļūtu ekonomiski patstāvīgs, vislabākās iespējas varēja rasties muižā. Muižas bija atkarīgas no latviešu darba spēka un tas bija galvenais iemesls kamdēļ baltvācu muižnieki bremzēja pamatiedzīvotāju resp. latviešu izglītību. Valtenberga muižā Dzintras tēvs strādāja “galma” aprindās, ieskaitot darbus parkā. Baronam bijusi meita, latvieši sauca par "preileni", kura metusi aci uz patīkamo latviešu puisi Jāni. Ik reizes darbā esot un it sevišķi, kad Jānis strādājis parkā “preilene” tuvojusies Jānim, domājams uzsākt sarunas. Jānis tomēr izvairās un bēg. Kādu reizi “preilene” nodomājusi Jāni sastapt un droši vien ko interesantu pastāstīt, bet tiklīdz viņa tuvojās, Jānis attālinās. Radies stāvoklis ka, Jānis bēg no krūma aiz krūma. Preilene saukusi Janko, Janko, Janko nebēdz. Jānis tomēr neklausa un drāžās dziļāk parka kramos. Un tā Preilene Jāni nav saķēruse un tvarstīšana izbeigusies.

Tajā laikā sākās tautas atmodas laikmets kad saskatāmi atbrīvošanās sākumi no muižniecības virskundzības par latviešu tautu. Latviešu jaunieši zināja Kronvalda Ata centienus pēc tautas izglītības, un brīvu dzimteni. Te nav saskatāms apvainojums pret vācu izcelsmes meiteni, bet gan pret tā laika muižniecību, kura ar ekonomiskiem spaidiem ik vienu spējīgu latvieti centās atraut tautai un pārvācot.

Dzintras tēvs dzimis 1857. gadā. Kara klausības vecumā (apm. 21) dienējis cariskās Krievijas armijā, ar dienesta vietu Viļņā. Pēc kara dienesta atrod darbu Jērcēnu muižā pie barona Kridnera. Jērcēnu muižā viņš strādā par sulaini, kam jārūpējas par ēdieniem un galda klāšanu. Tajā pašā muižā strādā Kristīne Ābele, kurai jāraugās par telpu tīrību un kārību.

Dzintras māte dzimusi 1868. gadā Jērcēnu pagastā, kur arī pavadījusi bērnības, jaunības un skolas gadus. Jērcēnu muižā iepazinusies ar Jāni Krēsliņu un noslēguši mūža draudzību.

Abi strādājuši Jērcēnu muižā, un krājuši līdzekļus savu īpašuma iegādei. Apmēram ap 1886. gadu Dzintras tēvs sameklējis jauku vietu pie Strenču upītes, kura savā ielokā apņem ievām ziedošu zemes gabalu. Īpašums pieder Jērcēnu muižas īpašniekam Kridneram. Uz zemes gabala nav ēku un zeme nav arī kultivēta. Visapkārt šalc priežu mežs. Vienīgā ēka, netālais Strenču krogs, kas kalpo ceļiniekiem uz Valmieras Valkas lielceļa. Pāri lielceļam, nelielā attālumā teiksmainā Gaujas upe, ar krāšņiem krastiem un priežu mežiem. Šo skaisto zemes gabalu, apmēram trīs līdz četri hektāru lielu, Dzintras tēvs nopērk no barona Kridnera un tur iekārto savu turpmāko dzīvi. Vispirms jādomā par dzīvojamās ēkas būvi. To uzsāk darbā esot pie barona. Uzcel guļbūves ēku ar virtuvi, pieliekamiem un septiņām dzīvojamām telpām, no tām divas istabas un priekšnams jumta stāvā. Tā bija pirmā ēka Strenčos, kas vēlāk izveidojās par miestu. Pieaugot iedzīvotāju skaitam, tā Latvijas brīvvalsts laikā ieguva palsotas tiesības. Tur dzīvoja 1763 iedzīvotāji. No teikta varam secināt, ka Dzintras tēvs, Jānis ir Strenču pilsētas pamatakmens licējs. Kad dzīvojamā māja bija uzcelta, abi darbu muižā pārtrauca un pārcēlās dzīvot savā īpašumā. Pēc tam uzcēla saimniecības ēku, kūti, klēti un rīku pieliekamo zem viena jumta. Strenču Upītes krastā pirti. ierīkoja sakņu un augļu dārzu. Turēja govis, cūkas un aitas, cik nu nelielā zemes platība atļāva. Galvenā nodarbošanās Dzintras tēvam bija daiļamatniecība, mēbeļu un citu lietu gatavošana. Viņš iegādājies vērtīgus bērza, ozola un citus lietas kokus un tos žāvējis uz ēku augšām, lai varētu pagatavot vērtīgas neplīstošas lietas. Plaviņā audzējis lazdas, kas rudeni deva bagātīgu riekstu ražu. Māte aprūpēja ģimeni, baroja kustoņus un apkopa dārzu.

Viņiem Strenčos piedzima seši bērni: trīs dēli, Arnolds, Gorītis un Vilis un trīs meitas; Milda, Annis un Dzintra. Visi viņi tur pavadījuši bērnību un pirmos skolas gadus. Arnolds un Goritis tālākās zināšanas guva Krievijā farmācijas laukā. Ir strādājuši aptiekās Krimā un Pēterpilī. Arnolds farmācijas studijas iesāka Tērgātā, bet tās beidza 1922. gadā Latvijas Universitātē Rīgā iegūstot maģistra grādu.

Pēc 1918. gada, kad Latvija izkaroja brīvību, Goritis no Krievijas pārnāk uz Latviju un atver aptieku Cēsu aprinķī Rankas ciemā. iekārto dzīvokli ar franču mēbelēm un gatavojās ģimenes dzīves uzsākšanai. Liktenis tomēr ir nelabvēlīgs jo saslimst ar TBC, kas mantota bēgot no Pēterpils. Krievijas revolūcijas laikā. Ir bijis jābēguļo bez uztura un bez silta apģērba ziemas salā, kamēr sasniedzis Latvijas robežu. Viņš ārstēts Rīgas slimnīcā, kur strādājusi viņa līgava, žēlsirdīgā māsa Elza Jansone. Ārsti un līgava piegriezuši vislielāko vērību slimības izārstēšanai, bet bez panākumiem un Goritis slodzīs acis līgavas klātbūtnē.

Arnolds pēc studiju beigšanas atver aptieku Rīgas aprinķī, Mālpils ciemā, kas ir lauksaimniecības centrs ar 279 iedzīvotajiem. Mālpilī viņš iepazīstas ar lauksaimnieka meitu Valliju Lubavu un ap 1922/23 gadu nodibina ģimenes dzīvi. Viņu ģimenē trīsi dēli: Jānis, Ansis un Kaspars. No Mālpils Arnolds pārceļas uz Rūjienas pilsētu Valmieras aprinķī. Šeit viņš nopērk provizora Dauguļa Jauno aptieku, kurš pārceļas uz Mazsalacas pilsētu. Jaunākais brālis Vilis beidz Bulduru dārzkopības skolu un pēc tēva miršanas pārņem saimniecību. To veido tālāki. Uzceļ siltumnīcu un ierīko dārzā dēstu audzēšanas lecektis. Dārzu atpēdošanai ierīko trieci. Ūdeni ar mākslīgu pacēlumu ņem no Strenču upītes.

Meita Milda beidz skolotāju institūtu Valmierā un strādā ilgus gadus par skolotāju Strenču sešklasigā pamatskolā. Līdztekus skolotājas darbam ir ļoti aktīva sabiedriskā darbā. Ir Strenču pilsētas kora diriģente un pilda citus sabiedriskus pienākumus. Viņa bija izcila skolotāja, prata bērnus ieinteresēt mācāmos priekšmetos un ar savu laipnību un korekto rīcību ieguva daudzus viņas cienītājus. Viņu līdz vecuma dienām ar puķēm un dāvanām dzimšanas un vārda dienas atceras bijušie skolnieki, koristi un sabiedriskie darbinieki. Ģimenē piedzimst dēls Atis.

Pēc tēva nāves Milda ir galvenā ģimenes apgādniece un palīdz arī Vilim apšūt ar ķieģeļiem dzīvojamo māju. Tā dabū krāšņu izskatu un kopā ar ierīkotām puķu dobēm un apstādījumiem ir viena no krasākām mājām Strenču pilsētā. Ar Mildas gādību Annis nobeidz Angļu Institūtu Rīgā un jaunākā masa Dzintra vidusskolu. Dzintra jau pamatskolas pirmā klasē uzrāda dāvanas klavieru spēlē. Kāds Strenču slimnīcas ārsts sajūsmināts par mazas meitenītes priekšnesumu pamatskolas Ziemsvētku sarikojumā, sagādā klavieru skolotāju un zināmu laiku maksā par klavieru stundām. Skolotāja dzīvo Strenču slimnīcā, kas Dzintras tēva mājas tuvumā. Vēlāk Milda dod līdzekļus un sūta savu jaunāko māsu klavieru spēli mācīties pie brīvmākslinieka. Milda iemāca Dzintrai spēlēt ērģeles un Mildas prombūtnē viņa pildaērģelnieces pienākumus dievkalpojumos Strenču dievnamā.

1929. gada Dzintra pārcēlās uz Rūjienu. Brāļa Arnolda aptiekā viņa sāk mācīties farmāciju, jo nodomājusi kļūt par farmaceiti. Sakumā viņa ir mācekle, bet vēlāk farmācijas asistente. Viņa neaizmirst arī sākto klavieru spēli un ņem stundas pie brīvmākslinieka Krievijā. Viņa pasniedz klavieru stundas un piedalās Rūjienas draudžu pamatskolas skolnieku korī ar klavieru pavadījumiem. Vajadzēja jau iestaties Konservatorijā, bet 1932. gadā iepazīstas ar jaunu agronomu, kurš sāk darbu Rūjienas rajonā un nav jau nekāds brīnums, ka sirds lietas svarīgākas par citām idejām.

Brālis Vilis apprecēja lauksaimnieka meitu Irmu Brammani. Viņu ģimenē divas meitas: leviņa un Justīne. Vilis krietni saimniekoja savās tēva mājās, kas tika pārrakstītas uz viņa vārda. Viņš uzcēla siltumnīcu, ierīkoja lecektes stādu audzēšanai. Dārza apūdeņošanai uzstādīja trieci, apšuva dzīvojamo māju ar ķieģeļiem un uzlaboja pļavu kas atradās dažus kilometrus ārpus Strenčiem. Bez tam viņš strādāja arī Strenču slimnīcā. Galvenie palīgi dārzniecības darbos bija māte (sauca par Napīnu) un vidējā māsa Annis. Viļa sekmīgo darbu pārtrauca komunistiskās Krievijas okupācija. “Atbrīvotāji” Vili norīkojuši smagos darbos un no pārpūlēšanās mira ap 1956. gadu. Īpašums tika nacionalizēts. Dzīvojamā mājā, kas, kalpoja vienai ģimenei, labākā telpā tika ierīkots pasta kantoris. Kad abas Viļa meitas izgāja tautās tad katra ģimene dzīvoja vienā istabā pie kopējās virtuves. Par telpām jāmaksā valdībai renti. Siltumnīca un lecektes izpostītas. Tā ir vara kas izlaupa, saposta un bez sirdsapziņas pārmetumiem atsavina grūtā darbā iegūto.

Jānis Krēsliņš, ģimenes galva, Dzintras tēvs mira 1923. g. 22 novembri. Māte mira 1952. gadā. Masa Annis mira 1975. gadā. Visi apglabāti Strenču kapos, arī brālis Vilis un viņa sieva Irma.

Strenčos atrūdās stalts balts Dieva nams ar samērā augstu zvana torni. Arī to ir cēlis Dzintras tēvs. Tur uz dzīvi apmeties arī Kārlītis, Dzintras matēs māsas Marinas vīrs. Viņš uzcēla savu māju netālu no Dzintras tēva mājām. Baznīca celta uz Dzintras tēva ierosinājuma, palīgos saukti tie kas tajā laikā tur dzīvojuši. Baznīca celta no pašu sagādātiem materiāliem, pašu plānojumu un pašu darbu. Baznīcas zvanu Dzintras tēvs vedis no Maskavas. Iela nosaukta par Baznīcas ielu. Dievnams uz paliela laukuma atradās tieši pretī Dzintras tēva mājām, baznīcas ielas otrā pusē. Dzintras tēvs sākot no pirmā Dievkalpojuma līdz aiziešanai veļu valstībā ir pildijis pērmindera vietu un rūpējies par apkopšanu. Zvanītāja bija Dzintras matēs māsa Anna. Pirmais zvanītājs bijis Siliņu tēvs, bet neilgu laiku.

Dievkalpojumus vadīja Ēveles draudzes mācītājs Meijers, baltvācu izcelsmes. Dzintras, tēvs kas saviem bērniem gribējis dot labu izglītību, prasījis mācītājam Meieram informāciju par augstskolām. Ka vācietis un tā laikmeta Baltijas baronu kalps, devis padomu bērnus augstās skolās nesūtīt, bet mācīt amatus, vai arī sūtīt arodu skolās, jo visādi amatnieki esot vajadzīgi. Tā laikmeta mācītāji bija baronu kalpi. Viņiem mazāk rūpēja Dieva vārds, tāpēc ka pienākumos ietilpa arī strādnieku sagāde Baltvācu muižām. Darba spēks muižās bija latvieši, kurus baroni velējās paturēt, jo izglītots latvietis muižu pametīs un rūpēsies par muižu varas likvidēšanu. Minēto līniju ieturēja lielākā daļa vācu mācītāji. Bija arī reti izņēmumi.

Neviens latviešu tēvs šo baronu mācītāju padomu nepieņēma bet gan klusībā pasmīnēja par viņu atklātām gudrībām, ko katrs saprata. Cik bija iespējams, sūtīja savus bērnus augstskolās.

Dzintras tēvam bija četri brāļi. Martiņš strādāja par drēbnieku Rīgā. Viņa meita bija aktrise Dailes teātrī. Otrais brālis Ansis vadīja savu drēbju krāsotavu un veltuvi Valmierā. Trešais brālis Adams bija iekārtojis siltumnīcu un dārzniecību Valmierā. Ceturtais brālis, Juris strādājis dzelzceļu virsvaldē Rīgā. Bez brāļiem vēl trīsas māsas; Marija, leva un Karlīne. Dzintras mātei bijušas trīsas māsas: Marina, Anna un Karlīne. Marine precējusies ar Kārli Šmitu, dzīvoja netālu no Dzintras tēva mājas. Arī māja bija viena no pirmām celtnēm Strenčos. Abi bija labdabīgi un palīdzību nav atteikuši pat čigānam, kuri vairākas reizes viņus piekrāpuši. Abi mazā augumā. Kārlītis iestājies ugunsdzēsējos un lepni valkājis uguns dzesēju formas cepuri. Piedalījies gājienos Gaujas līcī uz ugunsdzēsēju ballēm. Paticis krietni iešņabot, bet ikreizes mājās nākot pakritis grāvmalī. Tad nu Marina gājuse meklēt un veduse mājās.

Mācītajam Meieram bija jāpiedzīvo neveikla un nepatīkama situācija sakarā ar padomdošanu izglītības lietās savam permilderim vai šķesteram. No Ēveles draudzes viņš pārcēlās uz Burtnieku draudzi. Latvijas brīvvalsts laikā viņš pildīja kādu reizi atvaļinājumā esošā Rūjienas Ziemeļu draudzes mācītāja R. Slokenberga vietu. Te viņš satikās ar Strenču baznīcas cēlēja un ilggadīgā pērmindera dēlu provizoru Arnoldu kas bija beidzis Universitāti un ir aptiekas īpašnieks. Arī pārējie bērni ieguvuši labu izglītību. Milda beigusi skolotāju institūtu, Annis Angļu institūtu Rīgā, Dzintra beigusi vidusskolu, mācās provizora amata un mūziku. Vilis beidzis Bulduru dārzkopības skolu un iekārtojis dārzniecību. Domājams ka mācītājs Meiers atcerējās doto padomu savam šķesterim par bērnu skološanu. No sacītā redzams ka tajā laikmetā latviešiem ir bijušas lielas ģimenes. Arī manu vecāku ģimene bija liela. Visi bērni tika izskoloti un ievadīti dzīvē. Ienākot komunistiem Strenču baznīcas zvans klusē. Klusē arī citu baznīcuzvani. Vislielāko postu piemeklēja Rūjienas Bērtuļu baznīca, kuru komunisti nodedzināja Izpostītas ir arī daudzas citas Latvijas baznīcas. Nāks laiks kad baznīcu zvani atkal skanēs un Dievu slavēs.

MANI VECĀKI PĀRCELĀS NO UNGURPILS PAGASTA UZ SVĒTCIEMA PAGASTU.

Mani vecāki un tēva mātes brāļi interesējušies par lauku īpašuma iegādāšanos. Savā dzimtā Ungurpils pagastā (Latvijas brīvvalsts laikā Alojas pagasts) to nav atraduši. Tēva mātes brālis uzzinājis ka Svētciema muižas barons Fegezaks izrentē nelielu lauku saimniecību un meža izcirtumu kas noderīgs saimniecības paplašināšanai. Tas noticis apm ap 1885. gadu. Šajā pasākumā tēva brāļi iesaistījuši mana tēva ģimeni. Visi tur pārcēlušies. Domāju ka kādas ēkas tur bijušas, bet cik hektāru apstrādājamas zemes man ziņu trūkst. Saimniecības apstrādājamās zemes paplašināta kultivējot pieguļošo meža izcirtumu. Novākti celmi un aparts. Ar laiku tā izveidojās viena no labākajām saimniecībām Svētciema pagastā. Visas saimniecības ēkas tika uzceltas jaunas un tā pārgāja vecākā mātes brāļa īpašumā. Saimniecību sauca par Pikoļiem. Jaunākais tēva mātes brālis bija amatnieks. Viņam lauksaimniecība mazāk interesēja. Neilgu laiku viņš rentēja pagastam piederošo Silkalnu lauku saimniecību. Kādu laiku bija krodzinieks. Galvenā nodarbošanās tomēr bija amatniecība. Viņš gatavoja skaistus izbraucamos ratus, mēbeles, toverus un Latvijas brīvvalsts laikā bija pagasta vecākais, Zemnieku Savienības Svētciema nodaļas priekšnieks. Mīlēja “iešņabot”, nākot no Pikoliem gar stāvo Svētupes krastu, tumšā rudens vakarā, laikam piegājis par tuvu krastam un ievelies Svētupē, tā izbeidzot savas dzīves gaitas. Viņš bija izskatīgs vīrs, neprecējies. Mēbeles, izbraucamos ratus un citu gatavoja arī manam tēvam, kad viņš bija lauksaimnieks.

Pīkolu mājās, kur apkārt šalca egļu mežs, 1902. gadā 9. martā man tika kārts šūpulis. 1900. gadā tur dzimis arī mans vecākais brālis Arnolds. Tajos laikos dzemdības notika mājās. Nebija tādas ērtības un slimnīcas kā tagadējos laikos. Bija tikai sievietes ko sauca par dzemdību vai vecmātēm, kurām bija prakse bērnu saņemšanā, tās tad tika savlaicīgi atvestas. Šūpuli gatavoja tēvi. Mežā izmeklēja slaidu bezzarainu berza kārti. To piestiprināja pie griestiem, ar aprēķinu lai tievais gals varētu viegli liekties. Tievā galā tika piestiprināts ar šņorēm šūpulis pie mātes gultas, tā lai mātei nakti guļot varētu šūpuli šūpot. Tas ļoti labi līdzēja naktī, jo raudošais bērns šūpojot ātri iemiga.

Pīkolu saimniekam t.i. tēva mātes vecākam brālim ģimenē bija divi dēli un četras meitas. Dēls Jānis, mans krustēvs, pēc tēva nāves palika par saimnieku. Otrs dēls Kārlis beidza jūras skolu un strādāja kā tālbraucējs kuģu kapteinis un stūrmanis. Latvijas brīvības laikā jūrnieka gaitas izbeidza. Bija Lielkuiķuļu mājas ipašnieks ko tēvs nopirka no Svētciema barona Fegezaka. Saimniecība atradās skaistā vietā, Svētupes ielokā. Meitu Mīlu apprecēja lauksaimnieks Bruncets, Zelmu Latvijas Universitātes mērniecības katedras asistents. Viena izgāja tautās (vārdu neatceros) pie Mežgaiļu Kārļa, lauksaimnieka. Jaunāko meitu Paulīnu apprecēja Svētciema pagasta darbveža dēls.

Mans tēvs ar savu ģimeni Pīkolos ilgi nav dzīvojis, jo radusies iespēja rentēt no Svētciema barona Fegezaka Kokakalna mājas. Parasti to sauca par Kokiem. Lai gan bija 1849 Cara valdības likums, ka rentes mājas jāpārdod to rentniekiem, bet baroni likumu boikotēja un mājas nepārdeva. Latvijas brīvvalsts sakumā, Kokakalnu māju uz agrārreformas likuma pamata māja pārgāja tēva īpašumā.

Uz Kokiem tēvs ar ģimeni pārcelies apm 1904. gadā. Nu bija piepildījušās velēšanās kļūt patstāvīgam. Viņam ir ietaupījumi saimniekošanas sakašanai, nedzīvā inventāra iegādei un no mātes tēva saņem dzīvo inventāru; zirgus, govis, cūkas un aitas.(skaitu nezinu)

Koku mājas atrodas Svētciema pagasta stūrī, kas robežojas ar Pāles pagastu. Tuvākie kaimiņi: Pāles Lūdiņi un Noriņi, Svētciema pagasta Ķekari, Vezumnieks un Primma. Tuvākā šaursliežu dzelzcelstacija Pāle, 5 km. atstatumā. Šaursliežu dzelzceļš savienoja Ainažu ostas pilsētu ar Valmieras apriņķa pilsētu Valmieru kur pieslēdzās Rīgas Valkas platsliežu dzelzceļam. Salacgrīvas pilsēta apm. 20 km. atstatumā. Koku lauksaimniecība bijusi stipri nolaista, jo rentnieki bieži mainījušies. Saimniecības kopplatība 44 ha. Tā bija vidēja lieluma saimniecība līdzīgi Dānijas un Holandes lauksaimniecību lielumiem. Agrārreformas likums noteica ka privātās lauksaimniecības lielumi nevar būt lielāki par 100 ha. Izņemot izmēģinājumu selekcijas staciju, lauksaimniecības skolu, zirgaudzētavu un dažādu lauksaimniecības izmēģinājumu stacijas. Tādā kārtā saimniecības bija pasargātas par pārvēršanu lielsaimniecībās kā tas ir Amerikas Savienotās valstīs, kur kapitāls pārņem ģimeņu fermas. Sakarā ar to lauku iedzīvotāju skaits nesamazinājās, bet ar racionālu saimniekošanu auga. Nebija arī tādas sociālas problēmas kā Savienotās Valstīs.

Tēvs stipri rūpējās lai saimniecības ienesību paceltu. Paplacināja aramo zemi, izcirta krūmus no lauku nosusināšanas grāvjiem. Pēdējos gados pirms komunistiskas Krievijas okupācijas sastādīja meliorācijas plānus ko izvest nepaspēja. Ieveda selekcionētu sēklas materiālu, paplacināja ganāmpulku un uzsāka sugas lopu audzēšanu. Tuvojoties pensiju gadiem saimniecību sadalīja divās daļās. Vienu daļu novēlēja dēlam Voldemāram un otru dalu Arturam. Vecākais dēls Arnolds strādāja pie Valmieras bekona eksporta, viņam tika novēlēti daži hektāri ar berzu birzīti pie Ķekaru un Veczemnieku mājas robežām. Tā nebija domāta kā lauksaimniecība, bet vecumdienu ģimenes mājas celšanai. Alfrēdam, kas bija ieguvis Augstāko izglītību novēlēja naudu. (cik neatceros). Tēvs savā saimniekošanas laikā iegādājās visas lauksaimniecības mašīnas - labības pļāvēju, zāles pļāvēju, sējmašīnu un citus zemes apstrādāšanas rīkus. Uzcēla jaunu zirgu stalli, riju ar piedarbu un pirti. Pirmā dzīvojamā ēka bija senlaicīga, tādā izskatā kā bērnu grāmatās zīmētas rūķīšu mājas. Tā bija guļu būve ar salma jumtu. Ēkas vienā galā dzīvojamās telpas, otrā rija ar piedarbu, apkārt lielas pajumes kur novietot ratus un darba rīkus, ēkas jumts bija salmu, jo tajā laikmetā salmi bija galvenais jumtu materiāls. Visiem darbā esot, kaut kā uguns no plīts vai lielās maizes krāsns, varbūt arī skursteņa dēļ, kas gāja cauri salmu jumtam izcēlās ugunsgrēks un dzīvojamā māja nodega. Labi ka tas notika vasarā, jo kamēr uzcēla jaunu, dzīvošanu varēja iekārtot klētī. Jauno dzīvojamo ēku uzcēla no laukakmeņa. Būvtehniķi bija grūti pieejami sakarā ar to pielaistas daudzas kļūdas. Darbu veikšanai algoja laukstrādniekus, dienesta meitu, paspārnieku un vaļinieku. Dienesta meita palīdzēja mātei apkopt kustoņus un veikt mājas darbus. Puspārnieks (precēts laukstrādnieks kam darbā jābūt ik dienas, bet sieva kad vajag). Vaļiniekam bija jānokalpo zināms dienu skaits. Viņš saņēma brīvu dzīvokli, kartupeļu audzēšanai zemi, nelielu sakņu dārzu un kūtī telpu cūku vai govs turēšanai. Kad bezmaksas dienas nokalpotas, tad par darbu saņēma atlīdzību. Tēva mātes uzdevumos ietilpa bērnu uzraudzīšana, palīdzot mātei ēdienu gatavot un galdu klāt. Viņas iemīļotais darbs bija vērpšana. Ratiņš rūca visu dienu. Vēl jāpiemin svarīgs algots darbinieks, govs lopu un aitu gans.

Kokos ir dzimuši arī mani trīsi jaunākie brāļi: Voldemārs, Kārlis un Arturs. Visi trīsi beidza Salacgrīvas vidusskolu, kura tika atvērta brīvās Latvijas laikā. Pirms astoņpadsmitā novembra resp. krievu caru un baltvācu muižniecības laikā vidusskola Salacgrīvas pilsētā nebija, tikai draudzes skola. Vidusskolu ierīkoja draudzes skolas telpās. Latvijas valdība piegrieza nopietnu vērību izglītībai un noorganizēja valstī sešklasīgas pamatskolas. Ar to draudzes skolu laikmets izbeidzās.

Vecākais brālis Arnolds piedalījās Latvijas atbrīvošanas karā. Latgales frontē, 1919. vai 20. gadā pildot sakarnieka pienākumus, braucis pāri ezeram, nakti, viņu saņēmuši gūstā sarkanarmiešu izlūkošanas patruļa. Ievietots ziemas laikā kādā šķūnī. Saslimis ar plaušu karsoni. Nosūtīts uz Petrogradu slimnīcā. Pēc izveseļošanās pretimnākošais ārsts viņu nosūtījis uz pierobežas sādžu un norādījis pie kā lai griežas tikt pāri robežai. Noradītā persona izpalīdzējusi. Ticis aizvests līdz Krievijas Latvijas robežas Zilupes apkārtnē naktī. Robežu stingri apsargāja komunistu robežsargi. Viņam norādīts krūms kur paslēpties un vērot robežsargu, kurš staigā gar Zilupi. Tiklīdz sargs aiziet garām veikli šķērsot robežu. Tā viņš laimīgi šķērsojis robežu, sasniedzis Latvijas robežsargu novietni, kas viņu nosūtījuši uz viņa karaspēka daļu. Labās Latvijas karavīra drēbes un zābaki atņemti. Tā vietā iedoti veci novalkāti krievu "mundieri". Kājās kādas saplīsušas tupeles ar lupatām aptītas. Ierodoties savā pulkā ticis atkal pienācīgi apģērbts.

Kā karavīrs, Latvijas brīvības cīņu dalībnieks uz agrārreformas likuma pamata tika piešķirta jaunsaimniecība. Viņš šo jaunsaimniecību pārdeva, norentēja Pāles Lauksaim. biedrības restorāna telpas un uzsāka krodzniecību. Pats strādāja pie bekona eksporta Valmierā. Par restorānu vadītāju pieņēma brāli Kārli, bija ļoti sekmīgi beidzis vidusskolu. Restorānam bija pilna bufete ar visādiem alkoholiskiem dzērieniem. Sākums bija labs, apmeklētāji nāca un par peļņu nevarēja sūdzēties. Jauns cilvēks, bez pieredzes restorānu vadīšanā, bija par daudz pretimnākošs viesiem. Daudziem pārdeva uz parāda un labākām paziņām neprasa pat parakstu par patēriņu, tikai pieraksta grāmatiņā. Kad dullā galvā nosolās nākamā reizē samaksāt, bet aizmirsies. Nesamaksātie rēķini vairojās. Zēns sajūt ka sāk aptrūkt rīcības kapitāla. Kādu rītu atrod gultā mirušu un šauteni pie sāniem. Var jau būt ka tas netīšām gājis vaļā. Viņš tika apglabāts Svētciema Kuiķules kapos, piedaloties kuplam pavadītāju skaitam. Izvadīja viņa skolotājs Eidemanis.

Tēvs mira 74 gadu vecumā, apmēram 1936/37. gadā. Māte stāstīja, ka iepriekšējā dienā bijis spirgts un vesels. Bijis trīs kilometru attālajā pastā pēc laikraksta un pārnākot nedz par nogurumu vai sāpēm nav sūdzējies. Nākošā rītā gulējis savā gultā, slēdzot acis uz mūžu. Tēvs apglabāts Kuiķules (Svētciema pag.) kapos uz stāvā Svētupes krasta, kur lejā čalo Svētupe.

Mana māte mira 91 gadu vecumā, Krievijas komunistu okupācijas laikā, kad viss tika nacionalizēts un lauksaimnieki saukti par kulakiem. Pensija viņai nav dota un 80 gadu vecumā vēl bijis jāstrādā kolhozā. Līdz miršanai dzīvoja pie dēla Voldemāra, arī Kolhoza strādnieka. Māte stipri slimojusi nav varējusi piecelties no gultas. Cik varēju, sūtīju palīdzību. Ja agrāk viņa auda skaistus lina palagus, mūs visus apgādāja ar linu auduma apakšveļu, tad tie trūka viņas mūža vakarā un acis slēdz, no manis sūtītiem Amerikas vienkāršiem kokvilnas gultas drēbēm. Tas bija viņai atmaksa par grūto darbu Koku lauksaimniecības pacelšanas darbā un bērnu audzināšanā, kuri līdz ar bija pataisīti par kulakiem, kam viss atņemams. Voldemārs ticis izsūtīts uz Sibīriju vergu darbā, par lauksaimniecības mašīnu nenodošanu Sprundu mājās organizēto kolhozu mašīnu punktā. Jaunākais brālis Arturs ilgāku laiku bēguļojis pa purviem un strādājis par kūdras racēju. Brāļu saimniecības nacionalizētas, atņemts dzīvais un nedzīvais inventārs. Voldemārs bija sācis audzēt brūnās sugas (LB) piena govis, bet Arturs lepojās ar saviem zirgiem.

Tēvu pēdējā ceļā izvadīja divi mācītāji. Tajā laikā bez agronoma darba strādāju arī par Rūjienas draudžu pamatskolas dabas zinības skolotāju, kuras pārzinis bija Rūjienas Ziemeļu draudzes mācītājs Roberts Slokenbergs. Viņš ar visiem skolotājiem ieradās tēva bērēs un no klētiņas, kur viņš zārkā dusēja, izvadīja uz Kuiķules kapiem. Apbedīšanas ceremoniju izdarīja Lielsalacas draudzes mācītājs Migla. Šajā draudzē Tēva ģimene sastāvēja jau no pārnākšanas uz Svētciema pagastu. Tur visi bērni kristīti un iesvētīti. Uz kapiem atbrauca arī mācītājs Slokenbergs un draudzes skolas skolotāji. Pie kapa mācītājs Slokenbergs teica skaistus atvadīšanas vārdus. Bērēs piedalījās radi no Alojas, visi kaimiņi un Tēva draugi. Māte arī ir apbedīta Kuiķules kapos un guldīta blakus tēvam. Mātes apbedīšana notika citos apstākļos, kad Dieva vārds tika zaimots, nicināts un apsmiets. Cik pavadītāju bijuši, kā vesta uz kapiem un kāda bijusi apbedīšanas ceremonija man nav zināms. Brāļi arī par to nekā nerakstīja. No tā spriežu, ka tā bijusi asaru pilna, jo tajā laikā ik viens saņēma bargu sodu kas, pieminēja Dieva vārdu. Tādos pašos grūtos apstākļos atradās arī kaimiņi un radi, jo visi bija lauku māju īpašnieki.

Tēva māte un brālis Kārlis arī ir apglabāti Kuiķules kapos, arī audžumeita Elvira. Visi ar Dieva vārdu un pienācīgu godu.

Audžu meitu Elvīru tēvs pieņēma apm. 1927. gadā, tad Latvijā bija lieli plūdi. Daudzi bērni bija palikuši bez apgādniekiem un tos kam nebija ģimenes, cilvēki pieņēma audzināšanā. Viņa bija laba un patīkama meitene. Kad bija sasniegusi pilngadību vecākais brālis Arnolds viņu apprecēja. Viņiem piedzima arī meitene. Tajos gados laukos ārstniecība vēl bija slikta. Nevarēja izārstēt slimību un nomira.

MANI BĒRNĪBAS UN SKOLAS GADI.

Bērnības jaunības un skolas gadus esmu pavadījis Kokos. Tajos laikos pie pirmās pakāpes pamatskolas, kuras ilgums bija trīsas ziemas un oficiāli sauca par pagasta skolām, pirmskolas nebija. Visas zināšanas līdz prīmai klasei, lasīšanu un rēķināšanu vecāki iemācīja mājās. Tēvs iemācīja rēķināšanu līdz simtam, bet māte un vecāmāte lasīšanu un rakstīšanu. iemācīja arī dažas dievvārdu dziesmas un baušļus. Skolā sāka iet astoņi vai deviņi gadu vecumā. Bija divpakāpeniskas pamatskolas. Pirmā pakāpe, pagasta skola, ar trīsām pamatskolas klasēm, kas bija obligāta visiem un draudzes skola, otras pakāpes, arī ar trīsām klasēm. Draudzes skola nebija obligāta. Pagasta skola atradās Kuiķulē, tā sauca Svētciema pagasta centru. Domāju ka nosaukums mantots no Lielkuiķules lauku saimniecības kas arī tur atradās. Pagasta centrā bija pagasta nams, pāri strautiņam pagasta skola un Svētupes otrā krastā krogs, kam otrā, jeb jumta stāvā atradās sarikojumu zāle, bet ceļam otrā pusē uz stāvā Svētupes krasta, kapsēta. Skola atradās ļoti skaistā vietā. No vienas puses to apņēma priežu mežs, bet no otras puses Svētupe ar saviem stāviem krastiem un straujo tecēšanu. Tur bija divas ēkas, koku būves. Vienā ēkā atradās klases un skolaspārziņa dzīvoklis. Otrā zēnu un meiteņu internāts un otrā skolotāja dzīvoklis.

Abas ēkas, kas bija viena otrai pretī, savienoja laukakmeņu bruģēta ietve. Skolas pārzinis bija Buliņš, kurš organizēja un diriģēja Svētciema pagasta pieaugušo kori. Vasarā koris deva koncertus rīkotās zaļumballēs sarikojumu laukumā. Tas atradās ieplakā priežu mežā un Svētupes krasta. Laukumam vienā pusē sānā bija stāvs pacēlums, kur izveidoja skatuvi. Korī dziedāja galvenokārt lauksaimnieku jaunatne. Buliņš dziedāšanu mācīja arī skolniekiem. Dziedāšanas stundas bija obligātas visiem. Manas augstas pirmā tenora balss dēļ, skolnieku korī tiku piedalīts pie meitenēm, kas man ļoti nepatika un gulēja ka akmens uz sirds. Tēvs vēlākos gados stāstīja, kad man prasīts kādu balsi es dziedu atbilde bijusi: esmu pamās klases dziedātājs. Pieliku visas pūles lai savu meiteņu balsi pazeminātu. Nākamā gadā to arī panācu un tiku laukā no meiteņu pūļa.

Otrais skolotājs bija mans brālēns Gustavs Dreimanis. Viņš bija beidzis skolotāju kursus, ieguvis skolotāja tiesības un meklēja darbu. Svētciema pagastskolā otra skolotāja vieta bija brīva. Tēvs tajā laikā bija ievelēts pagasta vietnieku pulkā. (Latvijas laikā sauca par pagasta valdi) Ar tēva rekomendāciju brālēns Gusts tika ievelēts par otro skolotāju. Pagasta skola atradās 10 klm. atstatumā no mūsu mājām. Lielā attāluma dēļ bija jādzīvo internātā. Otras pakāpes pamatskola atradās Saladzgrīvas pilsētā divdesmit kilometru atstatumā no mūsu mājām un to sauca par Lielsalacas draudzes skolu. Šī skola nebija obligāta, bet vecāki visus savus bērnus tur sūtīja, jo viņu mērķis bija bērniem dot labu izglītību. Draudzes skola atradās uz Salacas upes krasta netālu no tās ietekas Rīgas jūras līcī. Skolā strādāja trīsi skolotāji, skolas pārzinis Hermans Eidemans, viņa brālis un viena skolotāja kuru apprecēja skolas pārzinis. Skolai bija viena ēka, kur atradās skolotāju dzīvokli, trīsas klases, zēnu un meiteņu internāts. Nekādas labierīcības nebija ne pagasta skolā nedz arī draudzes skolā. Mazas mājiņas atradās ārpusē, atsevišķi celtas. Aukstā ziemas laikā, naktīs, bērni tur skrēja plikām kājām. Abās skolās bija stingra disciplīna,kas ieaudzināja respektu pret autoritāti un kartību. Nesekmīgi skolnieki bija ļoti maz. Ja kāds nezināja savu uzdoto mācības vielu, tika atstāts pēc klases stundām. Skolotājs atlaida viņu tikai tad, kad pietiekoši uzdevumu zināja. Sevišķi vajadzēja uzmanīties, lai nepaliktu pēc klases stundām sestdienās. Tad tēvs vai māte atbrauca uz skolu pārvest mājā pavadīt divas brīvdienas, sestdienu un svētdienu. Skolnieki visas darba dienas dzīvoja internāta, izņemot tos kam mājas bija tuvu. Bija izbeigušies arī mātes līdzdotie produkti, ko ik pirmdienas atjaunoja.

Skolas internāts nav jāsaprot tagadējo moderno laiku nozīmē kur ēdiens galdā ar šķīvjiem, nažiem un dakšiņām, telpas tīras un gaišas. Drīzāk to varētu apzīmēt par pārgulēšanas telpu, jo uzturu vienai nedēļai skolnieki ņēma līdz no mājām. Māte ik pirmdienas baltā linu kulē ielika uzturu vienai nedēļai. Tur bija cepta vai žāvēta cūkas gaļa, lielā kārba sviests un biezpiens, dažu reizi sautēti skābie kāposti un novārīti sausie zirņi, liels klaips mātes ceptā rudzu maize. Pamatskolā bija atsevišķa ēdamā istaba ar garu galdu telpas vidū. Gar sienām novietoja no mājām līdzņemtās kastītes vai skapīšus, kur uzglabāja produktus. Ēdamreizes skolnieki stāvot kājās pie galda mielojās no līdzņemtiem produktiem. Draudzes skolā ēdamā telpa nebija.Skapīšus ar produktiem novietoja guļamā telpā. Skolniekiem pašiem bija jārūpējas par tīrību un kartību telpās. Skola algoja apkalpotāju ko bērni sauca par tantiņu. Pēc kārtas tika izraudzītidežuranti kuri palīdzēja tantiņai ik rītus, pirms mācību sākuma izslaucīt klases. Ne jau ar putekļusūcēju, bet ar berzu slotām. Lai putekļus neceltu gaisā, pirms slaucīšanas ar ūdeni viegli saslapināja grīdu. Nebija nedz ūdens nedz ūdens fontāni nedz citas labierīcības. Priekšnamāliels trauks kur bērni ar krūzīti padzērās. Vienīgais skolas īpašums bija gultiņas. Guļam telpas slaucīja tantiņa klašu laika. Viņas uzdevumos arī ietilpa siltumkrāsns iekurināšana un tās uzraudzība. Klašu telpās un skolnieku guļam telpās pie griestiem karājās petrolejas lampas, kasarī bija tantiņas uzraudzībā. Mutes mazgāšanai no rīta skolnieki iepriekšējā vakarā telpās ienesa no mājām līdz ņemtos koka ķipīšus vai vanniņas, daži skārda bļodās mutes mazgājamo ūdeni. Katrs glabāja savu ziepju gabaliņu, vai nu pašvārītas vai pirktas, tā saucamās smaržīgās ziepes.

Ik rītus pirms klašu sākšanas bija viena mācību stunda, bet vakarā pirms gulēt iešanas divas. Mācamās stundās uzrauga uzraudzīšanā bija jāiemācas uzdotos uzdevumus. Mācāmās stundās dažu reizi ienāca skolotājs un vaicāja vai kādam uzdevumu sagatavošanā grūtības. Ja tādas bija, tad viņš deva paskaidrojumu. Uzraugus iecēla skolas pārzinis no vecākāsklases un no sekmīgāko skolnieku vidus. Arī es tiku izraudzīts par uzraugu, kad biju pēdējā klasē pagastskolā un draudzes skolā. Uzraugus iecēla uz visu mācības gadu. Uzrauga uzdevumi bija svarīgi, jo no viņa rīcības stiprā mērā atkarājas skolnieka sekmes. Viņam vajadzēja būt noteiktam, patiesam un uzticamam. Viņam bija jāraugās, lai nesarunātos, lai nenodarbotos ar kocitu, bet lai visi mācītos. Ja kāds neklausa, tad pēc trešās apsaukšanas, p.p. Peteri klusu, uzrakstams uz zīmītes un rīta lūgšanas laikā pasniedzams skolotājam. No tā visi baidījās, jo bez stingra rājiena varēja notikt viss ļaunākais - atstāt sestdienā pēc stundām, kad tēvs vai māte ieradušies pārvest mājās.

Draudzes skolā mācījās arī skolas pārziņa Eidemaņa jaunākā māsa Gita. Viņas draudzene bija skolniece Jansone, ko mēs puikas saucam par "ostorožno." (krievisks vārds kas, nozīmētu, uzmanies ne tik tuvu). Abas bija izskatīgas meitenes ar garām sapītām matu bizēm, kassniedzās līdz jostas vietai. Tajā laikmetā bija mode meitenēm garas matu bizes ar iesietu 'šleipi". Kādā mācību stundā abas sarunājās, smējās un nemācījās. Gita jutās priviliģēta, jo brālis taču ir skolas pārzinis. Jansone, domāju, bija pārliecināta, ka Gitas autoritāte aizsargā arī viņu. Abas uz maniem apsaukumiem nereaģē. Pieeju pie viņām, saņemu Jansones garo matu bizi pāriplecam un pasaku, es Tevi vilkšu no klases laukā, Tu trokšņo un neļauj citiem mācīties. Velku.Viņa saka nevelc. Es viņas neklausu bet velku. Nu viņa sāk kliegt. Es sabīstos, jo var dzirdēt skolotājs. Atlaižu bizi un aizeju savā vietā. Uzrakstu abas uz zīmītes, ko pasniedzu skolas pārzinim pirms rīta lūgšanas. Pēc lūgšanas skolotājs visus tos norāja, kas bija uz zīmītes. Gitamēģina attaisnoties, bet skolotājs uzbrēca, ciet klusu, viņa pie vārda netika, bet abas dabūja rājienu. Tad es tiku cauri ar veselu ādu.

Rīta lūgšanas notika ik dienas pirms mācību stundu sākšanās. Pagasta skolā parastidziedāja "Rīta gaisma mūžīgā, atspīdums no Dieva vaiga," ērģeļu pavadījumā. Draudzes skolā ērģeļu nebija. Balsi uzņēma un dziesmu vadīja skolas pārzinis Hermanis Eidemanis. Citu reizi arī viņa brālis Verners. Hermanis bija arī ērģelnieks Salacgrīvas baznīcā. Bieži pildīja mācītāja vietu. Izvadīja mirušos pēdējā gaitā un vadīja iesvētības mācību, kas tajā laikā bija divas nedēļas.Eidemanim vēl bija brāļi Ādolfs un Haralds, mans skolas biedrs, beidza Latvijas kara skolu, bijavirsnieks Latvijas armijā, bet kaut kādu sarežģījumu dēļ pats sevi nošāvis. Ādolfs bija mana vecākā brāļa Arnolda skolas biedrs. Abi ar Haraldu bieži ciemojās mūsu lauku mājā.

Viņam, t.i. draudzes skolas pārzinim bija vēl viens brālis, augstāks virsnieks (ja nemaldos ģenerālis) Cariskās Krievijas armijā. Kad mācījos draudzes skolā, bija atbraucis ciemā uz Salacgrīvu. Sev līdz uz Krieviju aizveda māti, Gitu un Ādolfu. Staļina laikā ģenerālis nošauts. Kāds liktenis līdzbraucējiem man nezināms. Ar jaunāko brāli Haraldu bijām draudzes skolā vienā klasē un reizē uzsakām tālākas izglītības gaitas, karaskolā es Latvijas Universitātē. Hermanis, kad brauca darīšanās uz Valmieru ieradās mūsu mājā, pārgulēja, otrā rītā brāļi aizveda uz Pāles dzelzceļa staciju un atgriežoties no Valmieras vai Rīgas viņu aizveda uz Salacgrīvu. Latvijas brīvvalsts laikā draudzes skolā iekārtoja vidusskolu. Izveda remontus un par vidusskolas direktoru tika iecelts Eglītis. Hermanim Eidemanim nebija vidusskolas skolotāja tiesības. Viņš palika par pamatskolas pārzini, kas bija Salacas upes otrā krastā. Kāds ir bijis šā krietnā skolotāja un draudzes darbinieka vēlākais liktenis man nezināms. Viņš manā atmiņā ir palicis kā gaiša personība un krietns skolotājs.

Brīvstundās skolnieki spolē kāju bumbu. Draudzes skolā mācījās airēt un ziemā slidoja pa aizsalušo Salacu. Nebija arī piemērota sporta laukuma. Pagastskolā sportošanai bija labas iespējas. Pie skolas starp priežu mežu un atradās plaša nora. Tur skolnieki sita bumbu un izveda citas sporta spēles.

Ziemas mēnešos izmantoja stāvo Svētupes krastu. Ragaviņas nebija ar kurām laisties lejāpa stāvo krastu. Šim nolūkam bērni izmantoja dēļa gabalus. Tie bija neērti, ja dēlis kur aizķērās, braucējs no tā nošļūca un radās caurumi bikšu dibenos. Manam draugam, mežsarga dēlam, Jūlim Skrīverim mutes mazgāšanai tēvs bija nopircis skārda mutes mazgājamo bļodu. Teicu Jūlim, lietosim to. Viņš piekrīt. Sēdot bļodā tā skaisti apkārt griezdamies brauc pa kalnu lejā, pļaviņai pāri līdz Svētupes krastam. Tā nostrādājām abas brīvstundas. Vakarā Jūlis ienes ūdeni bļodā mutes mazgāšanai, bet no rīta tā tukša. Tad nu Jūlis mazgāja muti manā koka vannītī. Tēvs viņam nopirka jaunu.

KRIEVIJAS 1917 GADA REVOLŪCIJA.

Pirmais pasaules karš sākās 1914. gadā 1915. gadā vācieši iekaroja Kurzemi un Zemgali. Krievu virspavēlniecība domāja, ka vācieši izcels desantu Salacgrīvas un Ainažu ostu pilsētās. Lai nodrošinātos pret desantu, Krievija Salacgrīvas un Ainažu apkārtnē savilka daudz karaspēka nocietinājumus. Raka tranšejas, būvēja tiltus un laboja ceļus. Armijai vajadzēja telpas un tā savām vajadzībām paņēma draudzes skolu. Skolu pārcēla Salacas otrā krastā, draudzes iesvētāmo bērnu telpās, kas atradās pie mācītāja muižas. Arī šīs telpas armija rekvizēja. Skolas pārzinis Eidemanis bija pārliecībā, ka armijas vadība (ģenerāļa vārdu neatceros) ir latviešiem nelabvēlīga un spītēdams ģenerālim skolu iekārtoja mācītāja muižas pirtī, jo armijai bija iespējams telpas dabūt arī citur. Beidzot telpas skolai īrēja Salacgrīvā Pētersona mājā. Tika noīrēts apakšējais stāvs. Tur skola darbojās līdz 1917. gadam,līdz revolūcijas sākumam. Vācu okupācijas laikā, 1915. gadā skola pārcēlās uz savām telpām. Skolniekiem apmešanās telpas bija jāmeklē pašiem vai nu pie apkārtējiem lauksaimniekiem vai zvejniekiem.Kad skola atradās mācītāja muižā, dzīvoju pusmuižā Grīva, pie kāda tēvam pazīstama rentnieka. Tur man bija uzjautrinošs piedzīvojums.Gulējām visi stipri lielā istabā ar priekšnamu. Rentniekam bija meita apmēram 18 līdz 20 gadus veca. Kādu vakaru pie viņas atnāk krievu karavīrs un ilgi tērzē stāvotārdurvīs. Bija jau satumsis. Tēvam pacietības mērslaikam bijapilns.Viņš paņēma ādas siksnu, apakšveļā piegāja pie pārīša un ar siksnu pamatīgi “samizoja” savu meitu un noteica; prom, gulēt!

Kad draudzes skola atradās Salacgrīvā, Pētersona namā, tad dzīvoju pie zvejnieka Kosīša. Tēvs ik gadus no viņa pirka reņģes. Tajā laikā zvejnieki brauca jūrā ļoti agri no rīta ar airu laivām un zēģeļu laivām. Motorlaivas nebija. Tēvs ik gadus pirka vienu, citu reizi divus pūrus reņģes. Ja nemaksāja naudā tad par katru pūru deva trīsus pudus rudzu miltus.

Vislielākā rosība aizstāvēšanas ierīkošanā notika 1916. gadā. Apkārtējiem lauksaimniekiem bija jāved grante, jāpalīdz būvēt tiltus un jālabo ceļi. Viena aizstāvēšanās līnija bija no kaimiņa Primmas ezera, pāri Salacgrīvas lielceļam līdz purvam. Tika izraktas tranšejas un priekšā dzeloņdrāšu žogs. Otra aizstāvēšanas līnija tika ierīkota no Svētupes līdz Ķirpaku mājas ezeram. Mana tēva māja, Koki, Ķekars, Veczemnieks, Pāles Lūdiņi un Noriņi atradās starp abām nocietinājumu līnijām. Neatceros datumu, kad pienāca rīkojums, ka visiem jābēg uz Krieviju, jo paredzama vāciešu okupācija. Tēvs un māte bija izlēmuši uz Krieviju nebraukt, bet izbraukt laukā no paredzamās frontes joslas. Bija darba ratos sakrāmēta zirga barība, drēbes un mātes sagatavotais uzturs, ar nolūku nākamā rītā agri izbraukt. Naktī pagasta valdes ziņnesis atnesa vēsti lai paliek uz vietas, lai neevakuējās. Rīkojums nāca no Rīgas lauksaimniecības Centrālbiedrības, kuras valdes priekšnieks bija Skubiņs. Pie Centrālbiedrības strādāja arī agronoms K. Ulmanis un viņa uzskats bija, ka jāpaliek uz vietas. Jelgavas Ekonomiskā sabiedrība ar Bisenieku priekšgalā bija pretējos uzskatos. Kurzemē un Zemgalē krievu virspavēlniecība ar varu piespieda pārcelties uz Krieviju. Zemi postīja lai nekādas vērtības nepaliktu vāciešiem. Daudzi no Kurzemes un Zemgales bēga uz Vidzemi. Vācieši desantu Salacgrīvā un Ainažos neizcēla. 1917. gadā sākās revolūcija. Armijas disciplīna sabruka. Dibināja zaldātu komitejas. Virsniekiem norāva zīmotnes. Mūsu mājā dzīvoja trīsi virsnieki, paši noārdīja no virsnieku apģērba zīmotnes, atstāja savus zobenus un aizbēga. Lielas pārmaiņas notika arī civilā dzīvē. Pagastos noorganizēja komunistiskas izpildu komitejas. Ilgs mūžs tomēr komunistiskai varai nebija, jo 1918. gadā Vācija okupēja visas Baltijas valstis.

No rakstītā par Pagasta skolu un Draudzes skolu redzam, kādos apstākļos bija jādzīvo un jāmācās lauku bērniem. Tur nebija nekādu ērtību ne bērniem nedz arī skolotājiem. Skolotājs mācības laikā pelnīja apm. 100 Cara rubļus. Skolas pārzinis drusku vairāk. Šajos grūtajos apstākļos skolotāji tomēr piegrieza nopietnu vērtību krietnai audzināšanai un zinību iegūšanai. Jāpiezīmē arī tas, ka mani pamatskolas gadi notika laikā kad Latviju pārvaldīja Cariskā Krievija. Ļoti liels iespaids uz latviešu tautas izglītību atradās Baltvācu muižnieku rokās. Baltvācu muižniecībai pie valdības bija liels iespaids. Sava priviliģētā stāvokļa dēļ, viņi pamattautas izglītību bremzēja. Līdzekļus latviešu skolām atvēlēja minimālus. Viņi baidījās no izglītota latvieša, jo var zaudēt noteicošo stāvokli un varbūt arī savas muižas. Latvieši arī muižnieku laikos beidza augstas skolas, bet viņus centās pārvācot. Lika priekšā ekonomiskus šķēršļus. Nepielaida pie darba dzimtenē un bremzēja arī citur, kad bija iespējams. Daudzi latvieši tajā laikā atrada darbu Krievijā. Bija profesori augstskolās, farmaceiti un augstāki valsts ierēdņi. Visus baltvācus nevar bāst vienā maisā, bija arī labvēlīgi latviešu tautai. Tādus rēķināja apmērām desmit procenti, kuri nerepatriējas kad Hitlers viņus sauca. Baltvāci stipri atšķīrās, pēc mana vērtējuma, no Vācijas pamatiedzīvotājiem. Bēgļu laikā (otrā pasaules karā) kad bijām izbēguši uz Vāciju, vēroju ka vācu tauta ir inteliģenta, pretimnākoša un izpalīdzīga. Tie runā nepareizi, kas Vācu tautu pielīdzina diktatora Hitlera uzskatiem.

Jāievēro arī tas, ka mani pamatskolas gadi notika pārkrievošanas laikā. Mācības, vēsture, ģeogrāfija, matemātika notika krievu valodā. Krievu valodai un literatūrai bija vairāk stundu kā latviešu valodai. Upju, pilsētu un citu ievērojamu vietu apzīmējumi bija krieviski. P.p. Daugavu sauca "Zapadnaja Dvina." Es labi iemācījos krievu valodu, bet tāpat kā citi pamatskolas bērni, pārkrievināts netiku.

Pamatskolu stāvoklis strauji mainījās pēc 1918. gada, kad izkaroja brīvību. Valdība lielu vērību piegrieza tautskolām un pārējām izglītības iestādēm. Pārkārtoja mācību programmas, vērību piegriežot dabas zinātnēm, matemātikai, vēsturei, latviešu valodai un literatūrai. Cēla jaunas skolu ēkas ar labierīcībām, gaišām klašu telpām, vingrošanas zāli, kabinetiem un piemērotiem dzīvokļiem skolotājiem.

PRIEKUĻU TRISGADIGĀ LAUKSAIMNIECĪBAS SKOLA, PIE CĒSĪM.

Biju pamatskolu beidzis, 15 gadus vecs. Izirušais krievu karaspēks steidzīgi atkāpās. Vācija 1918. gada sākumā okupēja Latviju un pārējās Baltijas valstis. Petrogradā latviešu politiķi, Meierovics, Klive, Goldmanis un vairāki citi, sakarā ar Krievijas ķeizarvalsts sabrukumu, cīnījās par brīvu neatkarīgu Latviju. Kronvalda Ata dedzīgās runas par brīvu valsti un izglītību sajūsmināja arī vairākus Svētciema pagasta lauksaimniekus. To vēl papildināja dedzīgās agronoma Kārļa Ulmaņa (vēlākais valsts prezidents) runas par lauksaimniecības jautājumiem. Agronoms Kārlis Ulmanis bija, ap 1913. g. Kauguru lauksaimniecības biedrības darbinieks ar sēdekli Valmierā. Lauksaimniecībā tajos laikos bija daudz kas darāms un pārkārtojams, lai to panāktu ir vajadzīgas zināšanas. Domāju ka agronoma Kārļa Ulmaņa iespaidā vairākiem Svētciema pagasta zemniekiem radās doma savus bērnus sūtīt lauksaimniecības skolā. Vispriekšzīmīgākā un labi iekārtotā bija trīsgadīgā lauksaimniecības skola Priekuļos, pie Cēsu pilsētas. Šo skolu uzturēja un uzcēla Rīgas lauksaimniecības centralbiedrība 1906. gadā. Pie tās bija izveidotas arī Selekcijas, mašīnu izmēģināšanas un meteoroloģijas stacijas. Skolai bija plaša saimniecība (546.25 ha.) Koku skola, lecektis un ogu krūmu stādu audzētava, labs sugas lopu ganāmpulks un visas vajadzīgās lauksaimniecības mašīnas.

Skolā strādāja izcili skolotāji. Skolas direktors bija agr. P. Kreišmanis (vēlāk Kvelde.) agr. J. Bickis, agr. H. Celmiņš, inž J. Lepiks, agr. J. Sudrabs. Šie skolotāji ieguva doktora grādus un bija profesori Latvijas Universitātē Lauksaimniecības fakultātē. Viņi bija arī mani mācības spēki Universitātē. Bez minētiem vēl citi agronomi un valodu skolotāji. Jāpiezīmē ka agr. H. Celmiņš Universitātē nestrādāja. Viņš pievērsās politiskam darbam, tika ievēlēts Saeimā, bija Zemkopības ministrs un kādu laiku ministru Prezidents. Komunisti viņu deportēja uz Sibīriju un nav zināms viņa liktenis.

Tad nu trīsi Svētciema pagasta saimnieki bija nolēmuši savus dēlus sūtīt Priekuļu lauksaimniecības skolā. Un tie bija: Koku Alfrēds, Sprundas Rūdis un Mežgaiļu Alberts. (Alfrēds Ozols, Rūdolfs Sterns un Alberts Mežgailis) Šo triju puiku nodošanu skolā uzticēja Sprundu Rūda tēvam Sternam, Sprundu mājas saimniekam. Viņš no visiem tēviem bija izdarīgākais un solījās visus trīsus dabūt iekšā, jo bija paredzēti eksāmeni. Cēsis no Kokiem atradās 80 klm. attālumā. Sprundas un Permeži (Mežgaiļa māja) Dzilķi Svētciema pagastā. Izdevīgākā sapulcēšanās vieta bija Koki. Tad nu visi tur sabrauca. Iesēdināja mūs lielā orē, līdzi ņemot mātes sagatavotu ceļa maizi, izbraucām agri no rīta un vakara pusē nokļuvām Priekuļos. Te mums puikām bija pārsteigums. Skolas ēka trīstāvu, skaista arhitektūra un balti krāsota. Visos logos spīd elektriskās spuldzes. Skaistas tīras un plašas klases. Ērtas guļamās telpas. Atsevišķa skolnieku mazgājamā telpa ar mazgājamo trauku un ūdens krāniem. Plaša un tīra atejas telpa ar vairākiem sēdekļiem, tikai pavelc šņori un viss pazūd. Liela un skaista vingrošanas zāle ar skatuvi un klavierēm.

Iestājas pārbaudījumus noturēja vingrošanas zālē. Katram jāsēž savā solā. Izdalīja uzdevumus. Stundas laiks bija atbildei. Bijām visi ļoti uztraukušies. Skolā tikām uzņemti, kopskaitā 62. Izradījās tomēr, ka galvenais pārbaudījuma nolūks bija pārbaudīt skolnieku zināšanas, jo viņi nāca no dažādām pamatskolām, kur lielu iespaidu bija atstājis pārdzīvotais karš. Pēc pārbaudījuma visi priecīgi atgriezāmies mājās, lai atriestos skolā, līdzņemot produktus kopgaldam, gultas veļu un visu citu, ka vajadzīgs dzīvošanai internātā.

Priekuļu lauksaimniecības skolā sāku mācīties 1918. gada oktobrī un skolas kursu beidzu 1921. gada 13. augustā. Skolā guvu daudz praktisku un teorētisku zināšanu lauksaimniecībā, bet mazākā mērā vispārizglītojošos priekšmetos, sevišķi matemātikā. Tas arī saprotams, jo skolas uzdevums bija sagatavot praktiskus lauksaimniekus un lauksaimniecību vadītājus. Varēja pildīt arī lauksaimnieka tehnika uzdevumus, p.p. lopkopības instruktora un pārrauga uzdevumus. Daži strādāja arī par skolotājiem divgadīgās lauksaimniecības skolās.

Skolā mācīja sekojošus priekšmetus: latviešu, vācu un krievu valodas, vēsturi, ģeogrāfiju, aritmētiku, algebru, fiziku, meteoroloģiju, ķīmiju, zooloģiju, botāniku, zemkopību, augu slimības, lopkopību ar piensaimniecību, dārzkopību, mežkopību, lauksaimniecības ekonomiju ar grāmatvedību, lauksaimniecības būvniecību, lauksaimniecības ekonomiju ar grāmatvedību, lauksaimniecības būvniecību, lauksaimniecības mašīnu mācību un biškopību. Skolas sākuma laikā, 1910. gadā krievu ķeizaru valdība oficiālu trīsgadīgo skolu neatļāva, bet ziemas kursus ko Rīgas lauksaimniecības centrālbiedrība izmantoja un kursus uzsāka agronoma Bicka vadībā. Pateicoties Centrālbiedrības valdes priekšsēža Skubiņa pūlēm, oficiāla Priekuļu trīsgadīga lauksaimniecības skola darbu sāka 1911. gadā agronoma Zemeļa vadībā. Mācību valoda bija krievu, tas bija pārkrievināšanas laikmets un valdība, lietot skolā latviešu valodu nepieļāva. Skolniekiem bija grezns formas tērps ar spīdīgām pogām un piemērotu cepuri. Mācības tad arī notika krievu valodā līdz Latvijas brīvības izkarošanai. Tad skolu pārkārtoja, mācības notika latviešu valodā. Par skolas direktoru Centrālbiedrība izraudzīja agronomu Pāvilu Kreišmani, (vēlāk Pāvils Kvelde) Šī skola darbojās tikai trīsus gadus un tā bija vienīgā trīs gadīgā Priekuļu lauksaimniecības skola brīvās Latvijas laikā. Pēc 1921. gada tā darbību izbeidza un tika pārvērsta lauksaimniecības vidusskolā.

Skolā 1918. gadā iestājās 62, bet beidza tikai 22. Tas izskaidrojams ar to, ka mūsu zemei vēl pāri vēlās kara darbība. Sabiedrotie (Anglija, Vācija, Francija, USA.) ar Vāciju noslēdza miera līgumu, ar noteikumu, ka vācu karaspēks izvelkams pakāpeniski, ar aprēķinu, lai Baltijas valstis varētu noorganizēt aizsardzības spēkus. Vācu valdība līgumu neievēroja un karaspēku atvilka. Baltijas valstis palika neaizsargātas. To izmantoja komunistiskā Krievija. 1918. gada beigās lielinieku karaspēks ar P. Štučku priekšgalā ieņēma Valku. 1919. gadā Rīgu un tajā pašā gada janvāra beigās atradās Liepājas tuvumā. Lielinieku iebrukumu pārdzīvoja arī mūsu skola. Bija jādibina skolnieku komiteja ar uzdevumu ievēlēt skolotājus. Komitejas sēdi atklāja un vadīja vecākās klases skolnieks Krustiņš. Skolas direktors Kreišmanis ņēma vārdu un paskaidroja, skolotāji jau mēs Jums esam, bet valdība vēlās lai Jūs mūs ievēlētu. Mēs visi pacēlām rokas un savus skolotājus ievēlējām. Tad no sapulces vadītāja nāca priekšlikums par skolotāju ievēlēt R. Balodi kurš strādāja citā skolā. Direktors iebildumus necēla un Balodi ievēlējām. Balodis nebija lielinieks, viņš skolā strādāja arī pēc Stučkas valdības padzīšanas no Latvijas. Vienu jauno skolotāju neļāva skolniekiem ievēlēt. Tas tika iecelts no komunistu partijas, vai valdības. Viņš skolniekiem mācīja komunisma mācības. Viņa vārds ja nemaldos bija Vilks, skolā nedzīvoja, bet brauca no Cēsīm. Viņa mācības neatstāja ne mazāko iespaidu, bet gan rādija naidu, jo vidzemnieki ar komunisma brutalitāti bija iepazinušies 1917. gadā Krievijas revolūcijas laikā. Skolu sauca par melno kaltu resp. buržuja dēlu skolu. Bija obligāti skolniekiem un skolotājiem jāpiedalās gājienos un mītiņos.

Ilgi tas nevilkās, jo Igaunijā organizētais latviešu karaspēks kopā ar igauņiem, lieliniekus sakāva. Cauri Priekuļiem bēga komiteju un citi varas vīri. Viņu pārnakšņošana notika Priekuļos. A Skolas saimniecībai piederēja skaists divi vai trīsi gadu vecs vaislas ērzelis. Direktors to gribēja pasargāt no bēgošiem komitejas vīriem. Skolnieki, kur piedalījos arī es, ērzeli noslēpa dārza mājas šķūnī, aizsedzot ar sienu, lai atverot durvis būtu redzama tikai siena slika. Par nelaimi tas sāka zviegt. To sadzirdējuši varas viri, ērzeli atrada un paņēma. Ar ērzeli vien viņi neapmierinājās, bet pieprasīja vēl vienu zirgu ar pajūgu. Notika līgšana pie skolas ēkās. Tur bija apbruņoti komitejas viri, direktors Kreišmanis, skolotājs Šillers un Balodis. Arī es tur piegāju. Vienošanās bija šāda: zirgu ar pajūgu nerekvizēs, bet skola dos šķūtnieku kas viņus aizvedis uz Gulbeni. Zirgs tika iejūgts līnijdroškā, tur sasēdās četri vai pieci varasvīri. Par šķūtnieku labprātīgi pieteicās skolnieks Palējs. Palējs uzsēdās priekšā, jāteniski uz droškas un visi aizbrauca, bez zirgu barības un Palējs bez ceļa maizes, jo bija paredzēts ka šķūtnieks atgriezīsies agri no rīta. Gaidījām, neatgriezās ne Palējs ne arī zirgs ar līnijdrošku.

Skolai un saimniecībai bija liels zirgu spēka trūkums. To mēģināja mīkstināt darbā liekot vaislas bulli. Ar viņu veda pienu uz krejotavu, bet viņš nereti negrib klausīt braucējam. Šad tad viņš stāv un uz priekšu neiet, citu reizi nevar novaldīt. Kādu reizi braucot mājās no pienotavas bullis sabijies, ieskrējis ar visu dvirci kūtī.

Igauņu un latviešu karaspēka vienību uzvara turpinājās. Maija beigās lielinieki no Cēsīm bija padzīti. Par šim uzvarām mums skolā bija liels prieks. Atviegloti uzelpoja arī visa tauta. Situācija tomēr ātri mainījās. Vācijas valdība un baltvācu muižniecība nebija atmetusi domu par Latvijas un visas Baltijas telpas iekarošanu. Atklājās viltīgais manevrs, kāpēc Vācija 1918. gada pamiera līgumu nepildīja. Lai maldinātu sabiedrotos, viņi Baltijas valstis nodeva lieliniekiem, un pēc tam deklarēja ka cīnās pret tiem, par tādiem uzskatot arī Igaunijas un Latvijas nacionālo karaspēku. Kaut Vidzeme no lieliniekiem bija iztīrīta un Cēsis atradās latviešu un igauņu karaspēks, vācu Landesvers soļoja uz Cēsīm. Notika strauja Cēsu pulka organizēšana; iestājās daudz brīvprātīgo un saformēja arī Cēsu skolnieku rotu. Trūcīgi apbruņoti, neapmācīti, tie sestā jūnijā uzsāka cīņu pret labi apbruņotu Landesvēru. Vācu pārspēka priekšā Cēsu pulks atkāpās un Landesvērs ieņēma Cēsis. Mūsu karaspēka kaujas spējas mazināja arī tas, ka bija jācīnās pret Landesvēru un aizejošiem lieliniekiem. Sakarā ar pagaidu valdības lēmumu Latvijas karaspēks bija padots Igaunijas virspavēlniecībai. Virspavēlniecība uzdeva igauņu bruņotā vilciena desantam kopā ar latviešu karaspēku Cēsis atbrīvot. Uzbrukumu uzsāka Raunas upes kreisā krastā un 23. jūnijā Cēsis tika atbrīvotas.

Pēc Cēsu kaujām skolai tika dots brīvlaiks. Dzelzceļu satiksme ripojošo materiālu trūkuma dēļ bija pārtraukta. Produkti, ko skolai piegādāja skolnieku vecāki, bija izbeigušies. Cita izeja nebija kā uz mājām solot kājām. Tā arī pulciņš soļoja cauri Cēsīm uz Gaujas Raiskuma tiltu. Tur tiltu sargāja latviešu karavīrs ar uzlecošās saulītes kokardu pie cepures. Iztaujājis; kas mēs esam un kur ejam, novēlēja Dievpalīgu, sasniegt vecāku saimniecības. Ejot cauri Cēsim vērojam arī Landesvēra postīšanas darbus. Bija aizdedzināts skaistais Cēsu saviesīgas biedrības nams. Komunisti bija cirtuši lielus robus dzīvajā miesā, noslepkavojuši daudz patriotus, krietnus un nevainīgus cilvēkus. Dzintra stāstīja, ka viņas tēvs arī bijis briesmās. Atkāpjoties komunisti kratījuši mājas, meklējuši ieročus un uzturvielas. Kad tēvs atbildējis ka viņam meklētās mantas nav; sarkanarmietis neticējis un uzkliedzis "to veci pie sienas". Dzintra tajā laikā bija tikai deviņi gadus veca un kara darbība, kas skārusi arī viņas tēva māju Strenčos, radīja neizsakāmu naidu pret komunismu. Cīnās viņu dārzā gulējis nošauts sarkanarmietis. Māte to apklājusi ar palagu, kas drīzi ticis aizvākts. 1944. gadā, kad bijām spiesti atstāt dzimteni, vecākā māsa Milda viņai teikusi lai nebēg, bet viņa atbildējusi; pie komunistiem es nepalikšu, iešu līdzi savam vīram, līdzi ņemot savus bērnus.

Mūsu mājas no Priekuļiem bija apm. 85 klm. atstatumā. Priekuļus atstājam agri no rīta. Bija skaista saulaina diena, sākumā soļošana veicās labi. Ar laiku tomēr radās nogurums. Uzturs arī bija trūcīgs. Tēva mājās ierados apmēram trīsos naktī. Visi gulēja saldā miegā. Biju gaužam piekusis. Durvis nebija aizslēgtas un arī viena istaba tukša. Ielikos gultā un tūliņ cieši aizmigu. Mātei no rīta pieceļoties tas sagādāja lielu pārsteigumu. Pavērusi durvis, ieraudzījusi ka viens guļ gultā neatģērbies. Bet tūliņ arī pazinusi, ka tas ir Alprīdiņš. Nodomājusi mani nemodināt, bet lai izguļas. To pateikusi ar tēvam.

Skolā bija jāatgriežas rudeni - septembri (1919. g.) līdz vedot produktus kopgaldam. Bet neatgriezās visi kuri tika uzņemti 1918. gada septembri. Vairāki bija kara dienestā, citi neatgriezās saimnieciska vai kādu citu apstākļa dēl. Lai gan zeme no kara darbības bija stipri izpostīta, tad mācības skolā uzsākām brīvības gaisotnē un tās normāli turpinājās līdz 1921. gada augustam, kad trīsgadīgā Priekuļu lauksaimniecības skola pēc divpadsmit gadiem savu darbību izbeidza.

Trīsgadīgā lauksaimniecības skolā uzņēma tikai zēnus. Mācības bija iedalītas divos semestros, ar vasaras brīvlaiku apmērām četras nedēļas. Teorētiskās mācības notika ziemas mēnešos, no septembra otrai pusei līdz nākamā gada aprīļa otrai pusei. Praktiskie darbi notika pirms un pēc teorētiskām mācībām, t.i. pavasarī un rudenī. Šie darbi notika; laukkopībā, saimniekošanas mācībā, lopkopībā, dārzkopībā n lauksaimniecības mašīnu mācībā. No klases uz klasi pārcēla uz sekmju pamata. Skolu beidzot bija jāiztur beigšanas pārbaudījumi. Tie kas pārbaudījumus izturēja saņēma skolas beigšana apliecības. 1921. gadā skolu beidza 22. Aptuvi rēķinot apm. puse no trīsgadīgās lauksaimniecības skolas beigušiem studēja Latvijas Universitātē.

Pie Priekuļu trīsgadīgās lauksaimniecības skolas pastāvēja koris un dramatiskais pulciņš. Kori vadīja direktors P. Kreišmanis, bet dramatisko pulciņu skolotājs Šillers. Bija arī futbola komanda. No skolnieku pašdarbības jāpiemin satīriskais žurnāls "Spogulītis." (izdevēji lietavietis, Junga un Ozols).

VIDUS SKOLAS BEIGŠANA.

Lauksaimniecības skolu biju beidzis. Domāju par nākotni, nācu pie slēdziena, ka trīsgadīgā lauksaimniecības skola nedod iespējas, tālākai izglītībai. Nav tiesības iestāties Augstskolā. Ja nebeidzu vidusskolu, tad tālākai izglītībai durvis slēgtas, tāpat domāja mani lidzskolnieki. Vairums domāja izglītību turpināt Jelgavas lauksaimniecības vidusskolā. Bet es, Kājiņš un Krampe bija citās domās. Jelgavas lauksaimniecības vidusskolas diploma tajā laikā, bija noderīgs tikai lauksaimniecības studijām, bet ne citām zinībām. Sakarā ar to mēs nolēmām iestāties vidusskolā ar reālskolas kursu. Būsim tiesīgi studēt visās fakultātēs un papildināt tās zināšanas ko neguvām trīs gadīgās lauksaimniecības skolā un ko pilnos apmēros nemāca arī lauksaimniecības vidusskolās. Mēs visi trīsi aizbraucam uz Rīgu, un uz Priekuļu trīsklasīgās skolas beigšanas diplomu mūs uzņēma pēdējā vidusskolās klasē. Tā bija jaunorganizēta vidusskola, pēc reālskolas kursa, domāta tādiem, kam izglītība aizkavējusies kara apstākļu dēl,. Skolas nosaukums, Vidusskola pieaugušiem. Bijām priecīgi, ka esam uzņemti pēdējā klasē, jo pēc gada būsim ieguvuši vidusskolas diplomu. Mums pavērās iespējas studēt visās fakultātēs, pēc vidusskolas beigšanas vai vēlāk. Bet kad sākam skolas gaitas, piedzīvojam ļoti lielas grūtības. Izrādījās ka mums skolas mācību gada laikā jāiemācās vidusskolas kurss analītiskā ģeometrijā, trigonometrijā, ģeometrijā, algebrā, aritmētikā, arī kosmogrāfijā, fizikā un ķīmijā. Ar trim pēdējiem priekšmetiem cieši mācoties galā tikt varētu, bet ne ar matemātikas priekšmetiem. Matemātikas priekšmetus mums mācīja kādas Rīgas vidusskolas direktors Nāgelis izcils matemātiķis. Lielais vairums mūsu klases skolnieki nojauta, ka lieta neiet, jo nav pamatzināšanu. Lūdzam viņu sniegt papildu stundas. Viņš tam piekrita un divas vai trīs papildstundas nedēļā iekārtoja ārpus obligātām mācību stundām. Matemātiķim Nāgelim bija spēja, kā latviešu paruna saka, "tas jau tā kā ar karoti lej mutē". Viņš ar dažādiem piemēriem matemātikas priekšmetus padarīja viegli saprotamus, izlīdzināja lielo robu un vidusskolu nobeidzam gada laikā. Vidusskola atradās Valsts tehnikuma telpās Valdemāra ielā. Vidusskolu beidzot, bija jāiztur beigšanas pārbaudījums, bez matemātikas priekšmetiem arī citās zinātnēs.

Vidusskolas 1laikā dzīvoju kopā ar skolas biedri Jāni Kājiņu. (vēlāk Dailes teātra administrators) Kalka ielā 7 trešā stāvā. Apakšstāvu aizņēma kredīta biedrība, vai banka. Trešā stāvā bija divi dzīvokļi. Vienā dzīvoja Saulīša ģimene kuras vīrs strādāja bankā un izīrētā istabā Reinarta kungs. Otrā dzīvokli dzīvoja bankas apkalpotāja. Viņa mums ar Kājiņu izīrēja vienu istabu. Saulīši pēc dienas darba bija biļešu kontrolieri Nacionālā teātrī, bet Reinarta kungs vakaros biļešu kontrolieris Nacionālā Operā, arī kādas bankas ierēdnis. Saulīši un Reinarts bija mums abiem ļoti pretimnākoši un aicināja uz visām izrādēm. Saulīši kontrolēja Nacionālā teātrī pirmā balkona biļetes. Reti bija tās reizes kad visas biļetes izpārdotas, sevišķi dārgākās. Kad uguns nodzisa viņi mūs ielaida un mēs okupējām brīvās vietas. Reinatam biļešu kontrole nebija noteikta. Dažu reizi porterā, citu reizi pirmā, otrā vai trešā balkonā, vai arī pašā augšā stāvvietās. Reinarts pirms aiziešanas uz Operu mūs informēja kurā stāvā viņu atrast. Bieži operā sēdējām vislepnākās ložās ka lieli “dūži". Citu reizi kā teātrī tā operā, ja visas vietas aizņemtas, tad pieliktos krēslos. Tā mēs abi, varējām noskatīties visus uzvedumus kā teātrī tā operā. Mana pirmā opera ir “Lohengrin", uz izrādi braucam no Priekuļu lauksaimniecības skolas, skolotāju pavadībā. Par humanitāro audzināšanu lauksaimniecības skolā sevišķi rūpējās skolas direktors P. Kreišmanis (P. Kvelde) Viņš rīkoja ekskursijas uz vēsturiskām vietām. Aicināja profesoru Daugi no Latvijas Universitātes noturēt priekšlasījumu par humanitāriem jautājumiem. Tādā kārtā skolnieki daudz ko mantoja ārpus oficiālās programmas.

Vidusskolas laiks man palicis atmiņā, kā grūts darba laiks. Te bija jāpieliek gribas spēks lai uzvarētu. Tā bija arī mācība vēlākā dzīvē jo "bez grūta cīniņa nav laime gaidāma".

Vidusskolu beidzu 13. jūnijā 1922. gadā. Nu varēju prātot par tālāko izglītību. Dzīves patiesību atrodam dzejnieka Raiņa vārdos, "pats esi savas laimes kalējs".

MANI STUDIJU GADI.

Pēc gūtām sekmēm labā omā atgriezos tēva mājās. Izklāstīju savus nodomus par iestāšanos Augstskolā. Tēvs un māte labprāt deva savu piekrišanu. Līdzekļi gan spoži nebija, jo mani trīsi jaunākie brāļi sūtami vidusskolā, kas tajā laikā nebija brīva. Tēvs teica, grūti jau būs, bet skatīties uz grūtībām un nekā nedarīt ir vēl sliktāk. Saimniecības ieņēmumi bija stipri sarukuši, jo pirmais pasaules karš, ar cara valdības un armijas rekvizīcijām, samazināja lopu un zirgu skaitu un nebija iespējams atjaunot vai nopirkt vajadzīgos darba rīkus. Tam vēl klāt nāca nenokārtotais lauksaimniecības ražojuma tirgus, mākslīgo mēslu trūkums un neražas gadi. Karš gan beidzās 1920. gadā. bet pāris gados nav iespējams uzlabot laukus un uzaudzināt zirgu vai govslopus. Krievu armija atstāja tikai vienu govi uz piecām personām, pārējās bija jānodod armijai. Lielus zaudējumus vēl sagādāja 1919. gada boļševiku iebrukums, kas arī rekvizēja un prasīja pat drēbes un veļu. Bija samazinājies arī zirgu skaits no četriem uz diviem. Tādos apstākļos atradās visi Latvijas lauksaimnieki. Kurzemē, Zemgalē un Rīgas aprinķī ēkas bija nodedzinātas, cilvēki dzīvoja bunkuros. Tādos grūtos finansiālos apstākļos uzsāku savas studijas. Uzturu ņēmu līdzi no mājām. Mātes sagatavotā baltā linu audekla maizes kulē viņa ielika ceptu vai žāvētu cūkas šķiņķi, kārbā sviests un biezpiens un krāsni ceptus skābos kāpostus un lielu klaipu pašas cepto rudzu maizi. Otrā maisā apakšveļa un gultas veļa; deķis, palagi, ķisenkules, mutautiņi un zeķes. Apakšveļa un gultas veļa bija mātes austa un krekli šūti, no tēva audzētiem un pārstrādātiem liniem. Bez tam viņa no pašas un tēva mātes vērptām aitu vilnas dzijām noauda vilnas drēbi uzvalkiem. Uzvalkus šuva drēbnieks Baumanis, kas katru gadu reizi ieradās ar visu šujamo mašīnu, pletdzelzi un mērāmiem mūsu mājā un visiem pagatavoja uzvalkus un mēteļus.

1922. gada augustā iesniedzu prasītos dokumentus Universitāte kancelejā, lai septembrī varētu piedalīties uzņemšanas pārbaudījumā. Uzņemšanas pārbaudījums notika rakstiski. Rezultātus izlika aulā uz melnā dēļa, pēc dažām dienām. Mūsu vārdi tur paradījās. Bijām pilntiesīgi studenti, lauksaimniecības fakultātē. Pie Augstskolas nebija kopmītnes kā tas ir šeit Amerikas Savienotās Valstīs. Kam nebija radi Rīgā, tie irēja mēbelētas istabas. Man tādu radu nebija. Pazīstams man bija Svētciema pagasta Tošenu mājas rentnieka dēls Edgars Jansons. Kopā ar viņu bijām pagasta skolā.

Edgars ar manu vecāko brāli bija pēdējā klasē, es pirmā. Edgars pēc pamatskolas beigšanas aizbrauca uz Krieviju - Vladivostoku un tur turpināja izglītību. Sākoties pirmam pasaules karam viņš iestājās latviešu Imantas pulkā, (organizētais latviešu karaspēks tālos austrumos). Pulks atgriezās Latvijā apmērām ap 1920/21 gadu. Edgars bija iestājies Latvijas Universitātes ķīmijas fakultātē. Viņš irēja mēbelētu istabu pie operdziedoņa Nīca, Elizabetes ielā. (Nīcis aizbrauca uz Austrāliju) Edgars labprāt pieņēma mani īrētā mēbelētā istabā. Viņš bija iestājies Korporācijā Lettgallia, kas tajā laikā saistīja tikai farmaceitus. Edgars bija pagarā augumā, stalts un iznesīgs jauneklis. Mīlēja labi ģērbties. Savus uzvalkus šuva tikai pie pirmklasīgiem drēbniekiem. To adreses arī es dabūju no viņa, kas man noderēja vēlākā laikā. 1922. gadā, kad uzsāku studijas Edgars bija Lettgallias seniors. Viņš aicināja mani iestāties Lettgalliā, jo korporācija tikšot pārvērsta, t.i. pieejama visu fakultāšu studentiem. Es viņa aicinājumu pieņēmu un korporācijā Lettgalliā iestājos 1923. gada otrā semestri. Edgara seniora laikā korporācijas komāni tika pārstrādāti un tajā varēja iestāties visu fakultāšu studenti. Esmu viens no apmērām 30 uzņemtiem studentiem, pēc komānu maiņas.

Vasaras brīvlaiku pavadīju uz laukiem, palīdzēju tēvam lauku darbos. Atgriežoties rudeni Rīgā, dzīvoju viens mēbelētā istabā. Mans skolas biedrs no Priekuļiem, vidusskolas diplomu bija ieguvis Jelgavas lauksaimniecības vidusskolā, arī studēja, bija atradis darbu Latvijas Mazsaimnieku veicināšanas biedrībā, izteica vēlēšanos dzīvot ar mani kopā. Viņš bija noīrējis divas istabas Merkeļa ielā No 1. Pēc dažiem mēnešiem Hermanis rentēja dzīvokli Stabu ielā, tad pārcēlāmies tur.

Pirmo studiju gadu, taupīgi dzīvojot pavadīju labi, bet nākamā gadā tie bija sevišķi knapi. Grūtības bija arī citiem, bet biju viens no tiem kam finansiālie apstākļi stipri šauri. Noskumis tomēr nebiju un nekad prātā nenāca doma studijas uzdot. Tēvs aizņēmās naudu no vietējās krāj- aizdevu sabiedrības bet te arī ir robeža, var aizņemties tikai tik daudz, cik iespējams atmaksāt. Sāku interesēties par darbu vasarā. Uzzināju ka Meža departaments vasarā taksēs Valsts mežus, nosakot to vērtību, koksnes daudzumu un iedalot kokus garuma šķirās. Steidzīgi pieteicos taksatora postenim. Mežkopību biju mācījies Priekuļu Lauksaimniecības skolā un Augstskolā pie docenta Zemīša noklausījies lekciju - ievads mežkopībā, kas bija pietiekošs taksatora darbam. Mani šajā darbā pieņēma, piekomandēja pie Rembates virsmežniecības Lauberes iecirkņa mežziņa Lutca. Darbs bija jauks un patīkams. Visu dienu mežā svaigā gaisā. Mežsargs Apsitis izmēra koku resnumus un paziņo man datus, cieši saucot, jo man jābūt tālāk, lai varētu noteikt koka garumu, resp. augstuma šķiru. Kad darbs mežā veikts, tad kantori aprēķināja koksnes daudzumu ciešmetros. Līdz rudenim biju sapelnījis lekcijas naudu un ar tēva un mātes palīdzību nākošais studiju gads bija nodrošināts. 1925. gads bija sevišķi smags. Tēvs varēja dot tikai lekcijas naudu un mīļā māte nodrošināt uzturu, apģērbu un veļu. Dzīvoklis, grāmatas, rakstāmlietas palika bez seguma. Lai arī tā, tad tomēr ar cietu gribu uz Rīgu, it ka kāds teiktu, gan jau galā tiksi. Biju iesniedzis lūgumu Augstskolā dēļ stipendijas. Kad aizgāju uz Augstskolu, ieraugu mans vārds uz melnā dēļa, esmu atbrīvots no pus lekciju naudas. Laime atkal, nu ir nauda dzīvoklim. Līdzekļi tomēr šauri, ir vajadzīgas grāmatas, korporācijai un cits. Grāmatas mēs studenti gan viens otram aizdevām, bet ar to visos gadījumos nav līdzēts. Man sevišķi izpalīdzīga bija Priekuļu līdzskolniece Helena Vecais. Viņa man sagādāja lekciju piezīmes un grāmatas, nekā preti neprasot. Viņa bija no Piebalgas, turīga lauksaimnieka meita, bet izskatījās kā maza meitenīte. Pēc Augstskolas beigšanas viņa strādāja nodokļu departamentā. Tā kā nākotne spoža nerādījās, jo brāļi apmeklē vidusskolu, tēvam jāatjauno vajadzīgais inventārs (rati, arkli, ecešas, zirgu aizjūgi) un jāpērk lauksaimniecības mašīnas (sējmašīna labības pļāvējs, zāles pļāvējs, siena grābamais) sāku meklēt nodarbošanos un studijas turpināt vakaros. Izstaigāju iestādes uzņēmumus un bankas. Nodarbošanos atradu Mazsaimnieku uguns apdrošināšanas biedrībā, kur darbu bija atradis arī Kājiņš, ar ko mēs kopā apmeklējām vidusskolu. Hermanis Muižnieks darbu bija atradis Latvijas Mazsaimniecību veicināšanas biedrībā par instruktoru, ar ko kopā dzīvojām. Uguns apdrošināšanas biedrībā pieņēmu apdrošinājumus un aprēķināju prēmijas. Mazsaimniecību veicināšanas biedrības lopkopības nodaļas vadītājs bija agronoms Zeltiņš. Viņš tika iecelts par lauksaimniecības atašeju Vācijā. Tajā laikā bija agronomu trūkums un sakarā ar manu lauksaimniecības skolas izglītību un studijām lauksaimniecībā tiku pieņemts Zeltiņa vietā par lopkopības vadītāju.

Latvijas mazsaimniecību veicināšanas biedrība bija agronomiskās palīdzības organizācija pie Jaunsaimnieku un sīksaimnieku politiskās partijas, domāta jaunsaimniekiem, kas zemi, pēc pirmā pasaules kara ieguva uz agrārreformas likuma pamata. Tā organizējās Zemnieku savienības paspārnē. Zemnieku savienība bija pastāvošā politiskā partija kas, apvienoja esošās lauku saimniecību īpašniekus. Uz agrārlikuma pamata Valsts zemes fondā ieskaitīja muižu zemes, mācītāju muižu zemes un arī citas platības kas pārsniedza 100 ha. Muižniekiem kas nebija cīnījušies pret Latvijas atbrīvošanu atstāju muižas centru, vai kādu pusmuižu līdz 50 ha. Tiem kas bija cīnījušies pret Latvijas atbrīvošanas armiju, zemi nepiešķīra.

Daudzi jaunsaimnieki bija muižu kalpi, iesaukti Latvijas armijā, arī citi bezzemnieki un esošo lauksaimnieku bērni. Visiem šiem karavīriem bija priekšrocība uz jaunsaimniecībām apm. 22 ha. platībā. Lai šie jaunie saimnieki nebalsotu vēlēšanās par Sociāldemokrātiem, un lai būtu Saeimā vairāk zemniecības aizstāvju, no Zemnieku savienības atdalījās Nonācis, Bauers, Gailītis un vēl citi un noorganizēja Jaunsaimnieku un sīkzemnieku politisko partiju. To arī tad panāca, ka muižas kalpi un citi bijušie bezzemnieki, kuri sava trūcīgā stāvokļa dēļ nebalsotu par pastāvošo Zemnieku savienību vēlēšanās balsoja par savu politisko partiju. Sociāldemokrāti, sevišķi kreisais spārns, bija pret zemniekiem, tos sauca par pelēkiem baroniem un stipri veicināja šķiru naidu.

Strādājot lopkopības nodaļas vadītāja posteni, alga bija pietiekoši studijām un dzīvei. Varēju iegādāties skaistus uzvalkus. Varēju studentu ballēs un korporācijā ierasties labi ģērbies. Varēju noīrēt fūrmani un lepni aizbraukt uz Konventu, resp Korporācijas Lettgalliās dzīvokli Elizabetes ielā 27. Tajā laikā daudzi studenti strādāja un mācījās Augstskolā, jo visa tauta cieta no pirmā pasaules kara.

Darbs agronomiskā birojā bija no pulkstens deviņiem rītā līdz pulkstens trīsim pēc pusdienas. Dažu reizi bija jāizbrauc uz laukiem noturēt priekšlasījumus. Sākumā labi neveicās, bet vēlāk iepraktizējos. Lekcijas un praktiskos darbus kas notika rīta pusē apmeklēt nevarēju. Veicu visu to kas notika pēc trīsiem. Varēju apmeklēt dažas lekcijas, bet galvenokārt strādāju laboratorijās, ne reti līdz pulkstens desmitiem vakarā. Laboratoriju bija diezgan daudz. Ķīmijas laboratorijas, zemes laboratorija, piensaimniecības, lauksaimniecības tehnoloģija. Tad praktiskie darbi; botānikā mikrobioloģija, sēklkopībā, (sēklas tīrība, dīgšanas spējas un spars) un zooloģijā.

Pēc padarīta darba bija vēlēšanās šad tad izklaidēties, nevar jau strādāt dienu pēc dienas kā mašīna. Jaunība prasa ieskatīties arī dzīves jautrākā pusē. Ziemas mēnešos notika studentu balles virsnieku klubā, kur bija jāierodas frakā. Ik pirmdienas konventu sēdēs un sestdienās alus vakaros. Korporācija reizi gadā rīkoja dāmu vakaru, komeršu, eglītes vakaru un vēl citas izdarības, kas veicināja studentu kopdarbību un labo stāju. Vasarā kopā ar Edgaru bieži pēc darba braucām uz Ķīšezeru sauļoties un peldēties.

Bija vēlēšanās zināt un redzēt kas notiek nakts klubos uzlabos restorānos. Edgaram bija pazīstami vīri ar biezāku maku, viņi mani aicināja līdzi uz visdārgāko nakts klubu "Fokstrotdile", kas atradās Brīvības bulvārī Kopā ar Kājiņu apmeklējām nakts klubu Brīvības bulvāra un Merķeļa ielas stūrī pagraba telpās. Tas bija patīkams klubs, laipna apkalpošana un mērenas cenas. Šo klubu diezgan bieži apmeklēja studenti - korporanti. Man klubs patika un tur iegriezos vairākas reizes. Kādu vakaru tur iegriezos kopā ar paziņu (vārdu neatceros) nosēdamies savā nodalījumā un šo to pasūtījām. Arī alu un nelielu pudelīti balto dzidro. Aiz mums sēdēja Selonijas komiltons Elpers ar meiteni. Pagriezos un uzsāku sarunu ar meiteni. Tas viņas pavadonim nepatika (man vajadzēja prasīt piekrišanu un teikt savu vārdu) un man ko strupi pateica. Par to biju gaužam aizvainots (arī mazs reibums galvā) sviedu viņam virsū alu. Nu bija izaicinājums, pēc tam goda tiesa. Darbība par smagu lai izlīgtu. Goda tiesa piešķir rapierus. Tad nu bija stingri jāvingrinājās rapieru menzūrai. Tā notika mūsu konventa dzīvoklī 25. vai 26. gadā. Mans sekundants bija Savelis, Letg., bet Elpera V. Zebauers, Sel., fliķieris dr. Mežciems, Lett. Savelim pēc Augstskolas beigšanas piederēja aptieka Tukumā. Boļševiki, labāki sakot, komunisti viņu deportēja. V. Zebauers, Sel. dzīvo Denverā. Kur atrodas Elpers, Sel. nav zināms. Nakts klubs, kas atradās Dzirnavu ielā (netālu no mūsu konventa) un Brīvības bulvāra, arī bija pievilcīgs. Tur spēlēja stīgu orķestris un bija meitenes ar kurām varēja dejot un jautri pavadīt vakaru. Vēl bija citi klubi un nakts klubi, līdzīgi minētiem, labāki un sliktāki.

Pirmais Latvijas mazsaimniecību veicināšanas biedrības Agronomiskā biroja vadītājs bija Antons Kalniņš. Bija ieinteresējies tikt par goda filistri mūsu korporācijā. Esot studijas beidzis Vācijā (minēja arī augstskolu, bet kādu, neatceros) un tur ieguvis agronoma grādu. Bez manis agronomiskā birojā strādāja arī Muižnieks, kas Lettgalliā iestājās ar manu ieteikumu un com. Bluķis, kurš Lettgalliā tika uzņemts vienu semestri pirms manis. Viens no viņiem, Kalniņa vēlēšanos bija darījis zināmu profesoram Zariņam un pulkvedim D. Blumentālam, abi ievērojami Lettgallias filistri. Lai tuvāk iepazītos, viņš tika aicināts uz dibināšanas komeršu, kas notika Kaļķu ielā. Viņš bija labi ģērbies, cienīga izskata kungs, galvā vācu korporācijas deķelis un pāri krūtīm lenta. Atstāja labu iespaidu un pēc dažiem mēnešiem tika uzņemts par korporācijas Lettgallias goda filistri.

Tajā laikmetā vairākas politiskas partijas, lai gūtu līdzekļus savām vajadzībām rīkoja veikalus un bankas. Arī Jaunsaimnieku partija tādu noorganizēja, ko nosauca Krāj-aizdevu sabiedrību. Par direktoru iecēla agronomiskā biroja vadītāju Antonu Kalniņu. Viņa vietā par agronomiskā biroja vadītāju nāca Hermanis Muižnieks, kas iepriekš bija zemkopības nodaļas vadītājs. Kalniņš Baldonē iegādājās nelielu lauksaimniecību un tur ierīkoja sugas cūku audzētavu, cerot labi pelnīt. Agronoms J. Ķenģis, kas bija partijas biedrs ierosināja rīkot veikalu jauno lauksaimnieku vajadzībām. Lai to popularizētu viņš rīkoja priekšlasījumu agronomiskā biroja telpās. Arī es priekšlasījuma piedalījos. Cik atceros tad viņš izteica ļoti optimistisku domu. P.p. Valsti esot daudz jaunsaimnieku un ja tikai puse no tiem iepirktos savā veikalā tad tās pastāvēšana un augšana nodrošināta. Klausoties nodomāju, vai jaunsaimnieks brauks uz Rīgu pirkt zāles pļāvēju vai labības pļāvēju, ja viņam citas spiedošākas vajadzības un ja viņam arī būtu līdzekļi viņš to varētu iegādāties tuvākā veikalā. Tajā laikā vecsaimniecības, nerunājot nemaz par jaunsaimniecībām labību novākšanas resp. pļaušanas darbus veica ar izskaptīm jo vēl nebija sadziedētas pirmā pasaules kara radītās brūces. Trūka govslopu, zirgu un cits inventārs. Tādos apstākļos tiek noorganizēts veikals ar Ķeņģi kā vadītāju. Par veikalvedi tika saistīts Dekšenieks. Vikals un Krāj-aizdevu sabiedrība atradās Tērbatas ielā tajā pašā namā kur mita agronomiskais birojs. Līdzekļi veikala iekārtošanai tika ņemti no Krāj-aizdevu sabiebrības. Domāju ka Kalniņš ar Krāj-aizdevu sabiedrība līdzekļiem uzcēla arī savu cūkaudzētavu Balodē. Bija vēl citi nedroši aizdevumi un abi uzņēmumi sabruka.

Kalniņš gribēja izcelties lettgaļļu filistru starpā, dāvinot Konventam stikla alus kausus ar sava vārda ierakstu. Kad Krāj-aizdevu sabiebrībai sākās rasties grūtības ar aizdevumu atmaksu Latvijas bankai, viņš prasīja draudzības vekseļus no paziņām lai segtu parādu. Būdams jauns un nepiedzīvojošs, bez ierunām filistram parakstīju vekseļus. Kad banka aizgāja dibenā, tad nu glābiņa no filistra nebija, vekselis bija jāsamaksā man. Zaudējumus cietām visi kuri strādāja agronomiskā birojā un krāj-aizdevu sabiedrībā. Ar šo nemākulīgo rīcību skandāls nebeidzās. Kāds bija noskaidrojis ka Kalniņš nav augstskolu Vācijā beidzis, nav agronoma grāds, varbūt beidzis kādu lauksaimniecības skolu Krievijā. Baumas nerimās alus vakaros "pluzerēja" Kalniņa dāvātos kausus (sasita) un zobojās. Lai noskaidrotu patiesību pulkvedis Blūmentāls (Lettgallia's dibinātājs un pirmais oldermanis) aicināja Edgaru Jansonu, Bluķi, Muižnieku un mani ierasties pie Kalniņa un apstākļus noskaidrot. Kalniņš bija sarīkojis mazu uzņemšanu. Fil. Blūmentāls uzrunājot Kalniņu noradīja, ka daudz tiek baumots par viņa izglītību un lai to apklusinātu teica; liec galdā savu Augstskolas diplomu. To viņš nedarīja, bet kaut ko neskaidri pateica. Nu bijām pārliecināti, ka viņš melojis. No Lettgallia's tika izslēgts.

Latvijas Mazsaimniecību veicināšanas biedrību likvidēja apm. 1928. gadā. Darbu vairs nemeklēju, bet stingri nodevos studijām. Bija jānoliek visi eksāmeni lai tiktu uz praktisko darbu un lauksaimniecības fakultātes izmēģinājumu saimniecību Vecaucē. Pārtraucu sabiedrisko dzīvi, neradījos nekur, bet sēdēju savā jumta istabiņā Bruņinieku ielā, pie grāmatām līdz pulkstens četriem no rīta, kamēr visi vajadzīgo priekšmetu eksāmeni nolikti. 1929. gada pavasari man bija tiesības ierasties Vecaucē, kas ir pēdējais posms studiju gaitā. Bez citiem praktiskiem darbiem te bija jāizstrādā arī zinātniskais darbs, jeb diploma darbs. Diploma darbu strādāju pie augkopības katedras, kuru vadīja prov. Vārsbergs un docets Dermanis, Vecauces studentu praktisko darbu vadītājs. Mana zinātniskā darba temats; “Kūts mēslulaika un veida iespaids uz kartupeļu ražām un īpašībām" Kūts mēsli kartupeļiem tika doti trjos atsevišķos veidos, trīsos atkārtojumos. Pēc ražas novākšanas, rudeni, jāizdara analīzes laboratorijā. Kad visi vajadzīgie dati iegūti, jāuzraksta diploma darbs un jāiesniedz katedras vadītājam. Darbs tika strādāts ar ļoti lielu precizitāti. Otrais zinātniskais darbs, saimniekošanas mācībā; "Saimniecības organizācijas plāns" bija jāiesniedz saimniekošanas katedras vadītājam prof. P. Kveldem (P. Kreišmanis).

STUDENTU DZĪVE VECAUCĒ.

Studentu dzīve Latvijas Universitātes Vecauces izmēģinājumu un praktisko darbu saimniecībā ritēja strauji un bezbēdīgi. Tur bija internāts, uzturs labu labais, ko kopgalda saimniece ar kalponēm ēdamreizēs lika galdā. Guļam telpas tīrīja kalpones, vienīgi gulta bija jātaisa no rīta pieceļoties pašam. Dzīvojām kopā vienā lielā istabā trīsi lettgaļļi; Mārtiņš Pētersons, Jānis Purmalietis un es. Kopējais studentu skaits bija apm. 20 vai 25 tajā starpā arī sievietes. Studenti dzīvoja sarkanā mājā, bet studentes netālu citā mājā. Pie sarkanās mājas atradās pirts, ar logiem pret mūsu guļam telpām. Pirti ik sestdienas mazgājāmies. Dažu reizi pirmie vīrieši, citu reizi sievietes. Kādā sestdienas vēlā vakarā, kad stipri satumsis, neaizsegtos pirts logos spīd gaiša lampu gaisma un mūsu daiļavas kā nāras staigā plikas pa pirti, lejot mazgājamos traukos ūdeni, mazgājās, ziepējās un iet uz lāvas pērties. Nejauši bijām piegājuši pie loga un nu gadījās novērot mūsu studenšu augumus no visām pusēm. Visskaistākais augums bija vienai kundzei, bet arī citas bija slaidas un pievilcīgas. Šad tad rīkojām vīna iedzeršanu, kur aicinājām arī mūsu dāmas. Stāstot anekdotes tas nāca viņām zināms. No tā laika pirts logi bija tā aizsegti, ka ne mazākais gaismas stariņš neparadījās pirts logos. Varbūt šis gadījums nāca par ierosinājumu un svētību Mārtiņam, jo pēc studijām par mūža draugu iekāroja vienu no patīkamākām studentēm.

Vecaucē tajā laikā paradījās meža cūkas, kas postīja lauksaimnieku labības un kartupeļu laukus. Arī es biju stipri uztraucies, jo mans diplomdarba izmēģinājuma lauks atradās tuvu pie meža un tālu no saimniecības. Gāju to raudzīt vēlu vakaros un agri no rīta. Par laimi skāde nodarīta netika, varbūt tāpēc ka saoda manu lauka apsardzību (laba oža) vai arī tāpēc ka izmēģinājuma lauks atradās ganību malā un tuvumā nebija labību lauki. Ja izmēģinājums tiktu izpostīts tad studijas pagarinātos par vienu gadu, jo darbs būtu jāsāk no jauna.

Bijām ieinteresējušies rīkot meža cūku medības. Vecauces pilsētas ieroču tirgotājs labprāt aizdeva mums bises. Pajūgu mums neliedz praktisko darbu vadītājs prof. P. Kvelde. Cik atceros, tad mēs pieci mednieki, apbruņojušies ar bisēm, braucām pie lauksaimnieka kura saimniecības lauki atradās tuvu mežam un mežu malā. Pirms izgājām pozīcijās, lauksaimnieks deva instrukcijas kas jādara un kā jāuzmanās. Vispirms viņš norādīja ka meža cūkām ļoti laba oža un lai neiet pie ievainotas cūkas, jo parasti tad viņas uzbrūk medniekam.

Ieņēmām pozīcijas grāvī, auzu lauka vidū ar zināmām atstarpēm tā ka auzu lauks ielenkts no visām pusēm. Tas notika vēlu vakarā. Ap vienpadsmitiem naktī saklausījām, ka meža cūka ienākusi auzu laukā, plūc graudus un lēnām soļo uz grāvi kur mēs sēžam. Esmu sasprindzināts, gaidu kad ieraudzīšu un būs pa šāvienam. Te uzreiz kā linga, laikam mūs sasmakojusi, aizdrāzās pāri auzu laukam uz mežu. Medības neizdevās un meža cūkas gaļu nedabūjām. Meža cūkas gaļu mums deva nogaršot lauksaimnieks. Viņš bija nošāvis un saimniece izvārījusi auksto gaļu. Tā bija liesa un garšoja lieliski. Noskumuši braucam mājā, un ar pateicību atdevām bises tirgotājam.

Alus vakaros un arī citos gadījumos alu pirkām no Dolingera alus noliktavas. No Dolingera alu varēja dabūt katrā laikā, arī nakts vidū. Ja nebija nauda viņš deva uz nomaksu. Nebija runa par daudzuma ierobežošanu. Varēja pasūtīt vienu kasti, divas vai vairāk. Nekad parādā nepalikām. Kad bija nauda tad parādu samaksājām. Šņabus dzērām maz, tikai retos gadījumos. Dzērām dažos gadījumos Vecauces saimniecības gatavoto upeņu ogu vīnu, ko raudzēja lauksaimniecības tehnoloģijas katedra vadītājs docents Delle.

Vecaucē daudz guvām praktiskos darbos un no zinātniskiem izmēģinājumiem. P.p. izmēģinājuma dati pieradīja, ka divu pļāvumu agrais sarkanais āboliņš nevar sacensties ar vienreizēja pļāvuma vēlo sarkano āboliņu. Parasti lauksaimnieki domāja ka agrais sarkanais āboliņš, kas ir ataudzis un dod divas ražas, barības masa ir lielāka par viena pļāvuma vēlo sarkano āboliņu. Uzskats bija nepareizs. Pie tam vēl divi pļāvumi prasa divi reizes lielāku darba spēku. Izmēģinājumi pierādīja, ka esošās kukurūzu šķirnes Latvijas apstākļos nenogatavojās, bet var dot lielu masu skābbarībai. Iepazināmies ar dažu ārstniecības augu audzēšanu, ko tajos laikos lietoja ārstniecībā, tā laika lauksaimniecības mašīnām, sugas lopu izlaisi, kustoņu ēdināšanas normām jaunām kultūrām un tā laika lauksaimniecības celšanas jautājumiem. Praktiskos darbus izmēģinājumu saimniecībā beidzam 1929. gada vēlā rudeni. Biju ievācis kartupeļa ražu no sava zinātniskā izmēģinājumu lauka, laboratorijā izdarītas ķīmiskās analīzes, dati sakopoti, atlika darbu uzrakstīt un iesniegt docentam Dērmanim. Atgriezis Rīgā, sēdēju, vai visu nakti pie grāmatām, lai noliktu valsts eksāmenus un pavasarī aizstāvēt diploma darbu. Uzcītīgi mācoties tas tika panākts un 1930. gada pavasarī ieguvu agronoma grādu. Biju ieguvis augstāko izglītību un līdz ar to stabilu un nodrošinātu nākotni.

Kopsummā esmu studējis septiņus gadus un astoņus mēnešus, bet ja atskaita laiku kad biju spiests strādāt un pelnīt līdzekļus studijām tad, studiju laiks ir četri gadi un astoņi mēneši. Mans darba lauks ir bijis dažāds, kas zināmā mērā studijas papildinā, jo strādājot agronomiskā birojā, guvu praksi savā arodā. Tāpat mežu taksatora darbs bija atbalsts lauksaimnieku mežu ierīkošanas jautājumos.

Lai nobeigtu Lauksaimniecības fakultāti un iegūtu agronoma grādu, mans studiju laiks, četri gadi un astoņi mēneši ir normāls, jo četros gados tiek auditorijās nolasīti visi paredzētie priekšmeti. Ļoti liels procents, salīdzinot ar iestāšanos Lauksaimniecības fakultātē studijas bija uzdevuši, lai gan daudziem materiālie apstākļi bija labāki kā man. Nenobeidza arī mani līdzskolnieki no Priekuļiem; Kājiņš, Muižnieks, Krampe, Lode un vēl daži.

Dzīvojot savā mājā Denverā, Kolorādo pavalstī, rakstot šīs atmiņas un atceroties skolas un studiju gaitas, jānāk pie slēdziena, ka tikai ar lielu gribu un neatlaidību esmu varējis pārvarēt grūtos materiālos apstākļus. Vēl tagad kad man sirma galva, atceroties to laikmetu, japabrīnās par to uzņēmību un gribu kāda man bijusi toreiz. Arī maniem bērniem, Aijai un Auseklim nebija viegli. Viņiem augstskolā bija trūcīgi līdzekļi, nevarēja atļauties to ko citi. Esmu lepns ka maniem bērniem bija uzņēmība un grūtumus pārvarēja. Visu grūtumu pamatā ir laikmets, kurā esmu dzimis un audzis. Okupācija pēc okupācijas no lielajiem kaimiņiem, kuri kāro laupīt un piesavināt Baltijas tautu darba augļus. Ar lielu pārspēku to arī panāk. Vieni ir kristīgo ticību ienēsāji ar saviem bīskapiem, kuri sludinā Kunga cienīšanu un kalpošanu Viņam. Otri paradīzes sludinātāji, nāves un nežēlības nesēji. Tie kas saka "brīvestība", labprāt tirgojās ar abām laupītāju varām. Tikko mani vecāki dzīvi bija uzcēluši no gruvežiem, paradīzes sludinātāji to nolaupīja, atņēma visu, atstāja postā un nežēlībā. Tā pat klājās man. Kad abi ar sievu Dzintru bijām tiktāl tikuši, ka varam redzēt drošu nākotni, visnežēlīgākā vara – Staļina komunisms, visu bez žēlastības aprija. To rakstu tāpēc lai lasītājs saprastu kamdēļ man un maniem bērniem bija grūti skolas gadi. Šī nežēlīgā okupācija un komunisma brutalitāte, ir tā vara, kas nav atļāvušas latviešu tautai krāt un vairot savus darba augļus, kā tas ir Dānijā, Holandē un citās mazās valstīs.

Atgriežoties vēl pie studiju laika, vēlos pieminēt profesoru Pāvilu Kveldi (P. Kreišmans). Viņš bija izcils pedagogs. Manā laikā Priekuļos viņš bija skolas direktors. Kad biju pirmo gadu Augstskolā, viņš mācīja lauksaimniecības grāmatvedību. (Lasīja lekcijas lauksaimniecības grāmatvedībā). Kad biju praksē Vecaucē, viņš bija ieguvis doktora grādu, bija saimniekošanas mācības katedras profesors un Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes Vecauces izmēģinājumu un praktisko darbu vadītājs. P. Kvelde bija ļoti muzikāls, koru diriģents un dziesmu mīļotājs. Priekuļos viņš mācīja un diriģēja skolnieku kori, bet Vecaucē noorganizēja kori kur dziedātāji komplektējās no pilsētiņas iedzīvotājiem. Kādu reizi bijām uzkavējušies ilgāk Ausmā, (saviesīga biedrība, ar sarikojuma zāli, skatuvi un bufetes telpām), drusku iešņabojuši un stipri vēlu nācām mājās. Pa ceļam atradām tukšu skārda mucu. Sākam to ar kājām grūstīt. Iesper viens, iesper otrs, tā nakts klusumā stipri skan. Lieta iepatikās. Viens no mums atrod rungu un sāk sist pa tukšās mucas galu bungu veidā - bum, bum, bum, bum, bum, un ar kājām mucu aizdzenam līdz sarkanai mājai (vīriešu guļam telpas). Tad tik atjēdzamies ka bungādami esam gājuši garām profesora P. Kveldes dzīvokļa logiem. Esam uztraukušies. Rītā, t.i. svētdien dabūsim bargu rājienu, jo bungu rībieni atskanēja visā klusā mazpilsētā. Svētdienā nākot no pils, pēc paēstām pusdienām uz sarkano māju, redzu ka man preti nāk profesors. Drusku sabīstos, bet nebēgšu. Pienācis tuvāki viņš mani uzrunā un saka; Ozol, pasaki visiem studentiem lai pulkstens trīsos sapulcējās pilī izrīkojumu zālē. Klausiņa koris brauks no kāda koncerta mājās un es sarunāju lai iegriežas arī pie mums, būs patīkams mākslas baudījums. Ne vārda par vakarējo nakti. Rīkojumu izpildīju un noklausījāmies ievērojama kora dziesmas. Viņš ļoti labi saprata studentu dzīvi, bet ne tādu kas iet pāri mēram. Mans draugs Grīnblatu Jānis nākamā vasarā bija šāvis stipri pāri mēram, nav paklausījis arī aizrādījumam, dabūja sodu no dekāna - bij jāpaliek ilgāku laiku Vecaucē.

Arī no Priekuļu lauksaimniecības skolas man labas atmiņas par P. Kvelki. Man ļoti patika ziemā vizināties kamanās, kur ir jūgts skaists zirgs. Aizgāju pie direktora un lūdzu atļauju aizbraukt uz Cēsīm. Viņš brītiņu domā, neprasa manas vajadzības, pasaka, labi, Tu vari braukt. Es tūliņ steidzos uz izbraucamo zirgu stalli un pateicu staļļa pārzinim, ka direktors man atļāva braukt uz Cēsīm. Staļļa pārzinis iejūdz izbraucamo zirgu kamanās un es lepni izbraucu Cēsis. Cits gadījums. Lielceļš no mašīnu stacijas, pāri Vaives gravai veidoja kritumu, apm. vienu kilometru garu līdz Vaivas upītei. No mašīnu stacijas dabūjām ragavas ar neslicām. Meitenes iesēdās vidū, bet puiši abās pusēs un ar kājām stūrē, lai ragavas ietu pa pareizo ceļu pa kalnu lejā. Dažu reizi pretim brauc lauksaimnieku pajūgi un zirgi baidās par tādu pašgājēju vezumu. Lauksaimnieki sūdzas direktoram, ka skolnieki ar tādu lezgošanos baidot zirgus. Direktors atbildējis, Jums ir zirgs un varat braukt kur vēlaties, viņi var tikai pa kalnu nolaisties ar ragavām. Labi es runāšu ar viņiem. L.U. Lauksaimniecības Fakultātes praktisko darbu saimniecībā Vecaucē bija smagais beļģu vaislas ērzelis. Brīvlaikā es apsegloju un jāju cauri Vecauces pilsētiņai par laukiem, pļavām un atkal mājās. Man ļoti patika, ka viņš zviedza un jo vairāk un nervozāk ieraugot kādu zirgu. Neviens necēla iebildumus par manu izklaidēšanos. Es tikai brīnījos ka citiem studentiem neinteresēja jāšanas prieks. Zirgi man patikuši no mazām dienām. Dzīvodams un augdams laukos pie zirgiem biju pieradis.

DARBS PĒC AUGSTSKOLAS BEIGŠANAS UN KARA DIENESTS.

Darba iespējas ap 1930. gadu, kad beidzu studijas, agronomiem bija plašas. Pirmais pasaules karš, kas sagrāva lauksaimniecību, atstāja arī sekas izglītības laukā. Agronomus varēja saskaitīt uz pirkstiem. Daudzus svarīgus posteņus pildīja Lauksaimniecības vidusskolu beigušie. Lauksaimniecības fakultāte bija viena no pirmām, pie 1919. gadā dibinātas Latvijas Universitātes. Apmērām. līdz 30. gadam Augstskolu beigušo agronomu bija pietiekoši, lai sāktu strādāt un risināt zinātniskus un praktiskus agronomijas jautājumus. Darbu varēja atrast lauksaimniecības skolās, valsts saimniecībās, izmēģinājumu iestādēs, lauksaimnieku centrālās organizācijās, Zemkopības ministrijā un tai pakļautās iestādēs. Viens no jauniem darba laukiem nāca klāt sabiedriskā agronomija resp. rajona agronomi. Rajona agronomu pirmsākumi meklējami Laukkopības pārraudzības biedrībās, bet tos kā nepiemērotu agronomiskās palīdzības veidu likvidēja. Valsti sadalīja 100 agronomiskos rajonos kur strādāja vairāki lauksaimniecības darbinieki, zem agronoma vadības, kam obligāti prasīja Augstskolas izglītību, resp. agronoma grādu. Rajonā ietilpa vairāki pagasti, p.p. Rūjienas rajonā ietilpa septiņi pagasti un tur bija 1769 sētas kur dzīvoja 8839 iedzīvotāji. Daudzi mani kolēģi darbu meklēja Rīgā vai citā lielākā pilsētā. Man bija pretēji uzskati. Nevēlējos darbu kas saistīts ar sēdēšanu kantorī, vai arī uz vietas. Kā dzimušam un augušam uz laukiem, man patika sabiedrībā un darbā būt brīvam, ko varu izkārtot un veikt pēc saviem ieskatiem, nerēķinoties ar noteiktu stundu skaitu kantorī vai citā darbā. Tāds nu ir agronoma darbs un to sāku strādāt tūliņ pēc Augstskolas beigšanas. Pirmā darba vieta man bija Limbaži, Valmieras aplinki, apmērām trīsdesmit kilometrus no manu vecāku mājām. Tur gan daudz padarīt nespēju, jo pēc septiņiem mēnešiem, bija jāizpilda studiju dēļ aizkavētais kara dienests. Bez dažiem lauku izmēģinājumiem, saimniecību apmeklējumiem, nozīmīgākie darbi bija ražojumu apskate un viena ekskursija uz citu rajonu labākām saimniecībām. Sakarā ar to, ka agronoma darba lauks bija jauns, daudzi lauksaimnieki to neizprata. Viņi domāja ka agronoms viņu saimniecībās ienesis zelta kalnus. Vispirms tie bija pārliecināmi, ka saimniecību rentabilitāti var pacelt tikai ar pareizu saimniekošanu. Bija arī inteliģenti un saprātīgi saimnieki kuri bija sekojuši un gribēja sekot agronoma norādījumiem. Ar atzinību varu pieminēt Dr. Ozoliņu, Limbažu mežmuižā, Jansonu Viekažos, Eglīti Langadzos, Prauliņu Lādes muižā, Ramu Ķiklejās, lauksaimniecības biedrības priekšnieku Lūkinu un vēl citus kuru vārdus neatceros. Vēl jāpiemin Cīrulis Vainižu pagastā, kā spilgtu piemēru kā nevajaga saimniekot. Saimniecības lauki nedrenēti, augšana cieš no mitruma. Pļavas un ganības dabiskas ar sliktu zelmeni, ganāmpulks neizkopts. Piena izsaukumi no govs zemi. Saimnieks aizņēmies naudu no zemes bankas un būvē lielu tā laika modernu lopu kūti. Viņš nav sapratis, ka ieguldītais kapitāls kūti ir nedzīvs, peļņu nedos, drīzāk zaudējumus. Aizņemtais kapitāls viņam bija ieguldams lauku, pļavu, ganību un piena lopu ražības pacelšanai un tikai pēc tam ķerties pie kūts būves. Esošam ganāmpulkam izlietot esošo koka kūti un vajadzības gadījumā to salabot. Tādi gadījumi bija arī citos rajonos.

Limbaži bija neliela pilsēta, netālu no Rīgas jūras līča. Tika dēvēta par reņģes galvas pilsētu. Tajā laikā Rīgas jūras līcī zvejnieki bagātīgi zvejoja reņģes. Tās pārdeva tirgos Limbažos. Limbažos arī dzīvoja žīdu klempneri kuri gatavoja skārda spaiņus un citas lietas. Galvenie noņēmēji bija lauksaimnieki. Ja atmiņa nevil, tad tur dzīvoja arī paunu žīdi. Tie apbraukāja lauku saimniecības un pārdeva dažādus sīkumus; adatas, pogas, lakatus un arī kartona drēbi sieviešu kleitām. Mūsu lauku mājās bieži iebrauca paunu žīdi. Cik atceros vienu sauca Joske. Viņš iegriezās mūsu mājā vakarā un lūdz nakts māju. Saka mātei: es Tev dose zīde lakatine par nakts māje. Māte atbild labi, labi paliec. Ir vēls rudens vakars un vēss. Joske prasa tēvam vai nevare mane zirge iekš tam stallem. Tēvam savi četri zirgi stiliņos. Brīva tikai eja, jo otrā pusē cūkas un aitas. Zirgu ierīko ejas galā. Kad zirga lieta nokārtota tad Joske prasa tēvam, dod nu manem zirgem ar kuskiša siena. Pēc tam dzīvojamā mājā skaita pātarus. Mēs visi stāvam klusi pie mūrīša. No rīta Joske atver savu lādi kur pogas, adatas un citi sīkumi sieviešu vajadzībām.

Netālu no Limbažiem bija divi ezeri; Lielais ezers un Dūņu ezers. Abi ezeri savienojās ar seklu mazu upīti, par kuru bija tilts iebraucot Limbažos. No Dūnu ezera iztek Svētupe kas iet cauri Svētciema pagastam un ietek Rīgas jūras līcī.

Mans darba laiks Limbažos bija septiņi mēneši; no 1930. g. maija līdz tā paša gada novembrim, kad tiku iesaukts Latvijas Armijas Smagā Artilērijas pulkā izpildīt kara dienestu. Šķiroties no Limbažiem man tika rīkots atvadīšanās mielasts. Tajā piedalījās vietējās amatpersonas un labākie lauksaimnieki. Starp tiem: Dr. Ozoliņš, Krāj-aizdevu sabiedrības vadītājs Cīrulis, Limbažu lauksaimniecības priekšnieks Lūkins, Umurgu Lauksaimnieku skolas pārzinis agronoms Revalds, lauksaimnieki; Jansons Limbažu Viekažos, Eglītis Limbažu Langačos, Treimanis Marksos, un vēl citi kopsummā divdesmit piecas personas.

Kara dienests Latvijā bija obligāts visiem jauniešiem, kā kalpa tā saimnieka dēlam. Augstskolu beigušos parasti iedalīja tādās karaspēka daļās, kur prasa lielākas zināšanas. Obligāta bija arī instruktoru rota. Es tiku iedalīts Smagās Artilērijas Pulka Instruktoru rotā. Pēc kursa beigšanas piešķīra kaprāļa dienesta pakāpi un ieguva tiesības komandēt lielgabala apkalpi. Pēc instruktora komandas beigšanas, mums obligāti bija jāpārceļas uz Cēsīm virsnieku vietnieku kursos. Es tomēr tur neaizgāju. Smagās artilērijas pulkam bija veikals. Demobilizējās mans confilistrs Eglītis, kas bija veikala pārzinis un grāmatvedis. Šim postenim pulka komandierim viņš bija ieteicis mani. Šis amats bija ar priekšrocībām p.p. atsevišķs kantoris, apgādi var saņemt naudā, atvaļinājums neierobežots, šo posteni pieņēmu un no virsnieku vietnieka kursiem tiku atbrīvots. Un tos jau varētu apmeklēt vēlākā kara gadījumā. No kara dienesta tiku atbrīvots kā lielgabala kaprālis un ieskaitīts rezervē par zenitartilēristu. Demobilizējoties domāju ka esmu pielaidis kļūdu, uzņemoties veikala pienākumus, bet tas manā turpmākā dzīvē neatstāja ne mazāko iespaidu, jo mans darba lauks bija tālu projām no militārām lietām.

DARBĪBA RŪJIENAS AGRONMISKĀ RAJONĀ.

1932. gada pavasari kad biju demobilizējies, nokavētais kara dienests izpildīts, bija pienācis laiks meklēt darbu un domāt par turpmāko dzīvi. Pirms braukšanas no Rīgas uz vecāku mājām iegriezos Latvijas Lauksaimniecības Centrālbiedrībā pie zemkopības nodaļas vadītāja agronoma Mežvēvera painteresēties par darbu iespējām. Kā jau bijušo darbinieku, tiku laipni saņemts un darba jautājumā parādīta vislielākā pretimnākšana. Pēc pārrunām Mežvēvers man pateica; tiklīdz radīsies brīva darba vieta mēs Jums ziņosim. Apmierināts atgriezos vecāku saimniecībā un palīdzēju lauku darbos. Jūlija beigās tiku aicināts uz Rīgu un piedāvāts darbs Rūjienas agronomiskā rajonā. Tur nekad nebiju bijis. Zināju tikai ka tas vecs lauksaimniecības rajons, ka no turienes nāk Saeimas deputāts Arturs Alberings un ka tauta dēvē viņus par "lepniem rūjieniešiem". Centrālbiedrībā man paskaidroja ka tur prasīgi lauksaimnieki un ka tagadējais darbinieks Guda nespēj uzdevumus veikt, lauksaimnieki neapmierināti. Es šo darbu pieņēmu, tur pavadīju septiņus gadus. Darbs Rūjienas rajonā man palicis vismīļākā atmiņā un galvenām kārtam tāpēc, ka tur bija inteliģenti, enerģiski lauksaimnieki-agronomisko zinību sekotāji. Tur nodibināju arī savu ģimenes dzīvi, jo atradu savu Dzintru. Tur bērnu dienas pavadīja arī Aija un Auseklis.

Kad visas formalitātes bija nokārtotas 1932. gada augustā ierados Rūjienā. Ainažu- Valmieras šaursliežu dzelzceļš no Pāles stacijas mani aizvizināja līdz Valmierai. (Braucu no vecāku saimniecības līdz ņemot nepieciešamās mantas) No Valmieras ar autobusu cauri Rencēniem un priežu silam, pāri Rūjas upes tiltam, kur sākās Rūjienas rajons. Cauri Jeru pagastam abās ceļa pusēs vēroju skaisti noaugušos rudzu laukus. Pie raibām dzirnavām otru reizi pāri Rūjas upes tiltam. Pie Kalna kroga autobuss pagriezās pa kreisi uz Rīgas ielu un mani ieveda pilsētas centrā. Pēc līdzdotām instrukcijām man bija jāpieteicas pie Rūjienas patērētāju biedrības Konsums veikalvedes Gudinskas kundzes. Konsums atradās Rūjienas Zemkopības biedrības namā, Upes un Pasta (vēlāk vienības gatve) ielas stūrī. To viegli atradu un pieteicos. Viņa mani laipni saņēma un deva tālākus norādījumus. Vispirms viņa ieradīja man dzīvokli Zemkopības namā otrā stāvā ar ieeju no sētas puses, kur pagalmā atradās artēziska aka, daži lapu koki un aiz tiem garāža. Gudinska kundze manā rīcībā nodeva Zemkopības biedrības velosipēdu un kamanas, nākošais uzdevums ziņot pa telefonu uz Rūjienas pagasta Saulītēm Meldera jaunkundzei, par manu ierašanos. Pateicos Gudinska kundzei par laipnību un labo izkārtojumu. Vispirms iepazinos ar dzīvokli. Tajā divas istabas un virtuve. Nodomāju tas man sākumam pietiekoši, pie tam ire par dzīvokli nav jāmaksā. To par velti lietošanā dod Zemkopības biedrība. Pēc dzīvokļa apskates iepazinos ar apkārtni. Nams atrodas uz plaša Zemkopības biedrības īpašuma, kas atrodas Rūjienas upes ielokā. Viss plašais laukums pārvērsts pļavā. Laukuma galvenais uzdevums izstāžu un dažādu apskatu sarīkošanai. No ēkas cauri pļavai ved kāju celiņš uz Rūjas upi, tieši uz to vietu kur laba peldēšanās. Rūjas upe savā tecējumā ir ļoti līkumaina un arī sekla un atvaraina. Peldvieta bija it kā mākslīgi veidota, ar smilšainu dibenu, lēzenu ieeju, kas līdz otrai malai stipri padziļinās. Krasti apauguši krūmiem, kas uz mani atstāja patīkamu iespaidu. Bija skaista saulaina pēcpusdiena. Atsēžos uz krasta un vēroju upes tecēšanu. No peldētavas uz lejas pusi upe ir sekla, dibens apaudzis ar zāli un redzu, ka tur “čāpo" vēži, lieli un mazi. Domāju būtu vērts pazvejot, jo upe ir sekla un vēžus varētu saķert ar pliku roku. Bet kur likšu tos, nav nedz poda nedz malkas plīts iekurināšanai, pie tam priekšā stāv uzdevums, kas saistīts ar darbu. Steidzos uz patērētāju biedrību Konsums pie telefona un zvanu uz Saulītēm Meldera jaunkundzei. Dabūjis sarunu caur Vilpulkas centrāli, ziņoju Meldera jaunkundzei; runā agronoms Alfrēds Ozols un saku pēc, man dotām instrukcijām man Jums jāziņo par ierašanos Rūjienā. Atbild inteliģenta, nosvērta un patīkamas sievietes balss. Pēc pirmām pieklājības frāzēm viņa jautā; vai dzīvoklis ierādīts un vai velosipēds iedots manā rīcībā. Atbildu ka viss nokārtots. Ja viss kārtībā tad atbraucat pie manis uz Saulītēm un pastāsta kā pie viņas nokļūt. Aizbraucu, tieku saņemts ar lielu laipnību. Māsa Marija pagatavojusi garšīgas vakariņas un piedāvā man nakts māju, jo es vēl nebūšot savā dzīvokli paspējis iekārtoties. Varot arī uz priekšu palikt pie viņām, kamēr iekārto savu dzīvokli. Tas bija ļoti patīkams žests no viņām. Saulītes no Rūjienas nebija tālu apm. pieci klm. un pāris dienas tur pārnakšņoju, kamēr saņēmu gultu, galdu un vienu krēslu.

Sarunās noskaidrojās, ka arī Ērika ir studējusi lauksaimniecību, bet vecāku zaudēšanas dēļ bijusi spiesta studijas pārtraukt un uzņemties vadīt vecāku saimniecību. Pastāstu viņai, ka studiju gados pazinu ievērojamu žurnālistu, kurš rediģēja laikrakstu un izdeva divus žurnālus. Tas esot viņas brālis. Viņš bija liels auto sporta cienītājs. Kādā auto sacikstē, kur viņš bija žūrijā, kaut kādas kļūdas vai neuzmanības dēļ tika nonāvēts. Žurnālists Melderis bija ļoti patikama un reprezentabla persona. Lietas viņš kārtoja ātri un steidzoši, tāpēc laikam bija iesaukts par "vēja Melderi". Ar viņu iepazinos kādā žurnālistu sanāksmē. Nebiju jau nekāds žurnālists, tikai students. Mazsaimnieku veicināšanas biedrībā, kur strādāju, izdeva lauksaimniecības žurnālu "Mazsaimnieks". Uz šo sanāksmi žurnālam bija piesūtīts ielūgums. Neviens no redaktoriem nevēlās žurnālistu sanāksmi apmeklēt, jo arī nejutās īstā žurnālista lomā. Pierunā mani. Es neatteicu, jo gribēju redzēt un dzirdēt, kas tur notiks. Aizgāju pieklājīgi saģērbies, korporācijas lenti pār krūtīm, laikam izskatījos pēc braša studenta. Visi žurnālisti sēdēja pie gara apklāta galda. Man pretim sēdēja labi ģērbies izskatīgs kungs. Es klusi sēdēju un klausījos ko žurnālisti spriež. Man par visu bija maza interese un domādams savu domu, nebiju kontaktā ar lietas būtību. Kungs kas sēdēja galda otrā pusē laikam to ievēroja un uzsāka sarunas ar mani. Stāstīja par savām studiju gaitām, parādīja man biercifeli un uzaicināja mani uz pusdienām mazā Vērmaņu dārzā. Es aizgāju. (neatceros, kad tas notika). Mazais Vērmaņa dārzs bija viens no pirmklasīgiem restorāniem Rīgā. Tur apgrozījās ministri, direktori, inteliģence un citas nozīmīgas personas. Pēc krietnas iešņabošanas gājām uz naktsklubu un beigās vēlu nakti uz viņa dzīvokli Kalka ielā. Tas bija skaisti mēbelēts ar franču stila mēbelēm. Viņš bija precējies, bet kundze mājās nebija. Uznāca stipri miegs. Norādīja gultu, kur man atpūsties un pats iegūlās otrā gultā. No rīta pamostos vēlu. Skatos otra gulta tukša un "Vēja Melderis" jau projām darbā. Ātri saģērbos un eju caur viesistabu projām. Viesistabā stāv viena dāma, izrādās tā žurnālista Meldera kundze. Bija neveikla situācija: atvainojos, izteicu dažas pieklājības frāzes un aizsteidzos uz savu darbu.

Tagad atpakaļ pie lietas. Ērika mani tuvāk iepazīstināja ar savu saimniecību un sniedz pārskatu par Rūjienas agronomiskā rajona septiņiem pagastiem. Saulītes esot viena trešā daļa no bijušās Jāņa muižas, kas piederējis Virķēnu baronam Kridneram. Jāņa muižu no barona Kridnera rentējis viņas tēvs un vectēvs. Barons Jāņa muižu pārdevis isi pirms Latvijas agrārreformas. Tā sadalīta trijās daļās; viena trešdaļa apm. 75 ha. viņai ar māsu Mariju, vienu trešo daļu otrai māsai Duņēna kundzei un vienu trešo daļu brālim. Viņas vecāki bijuši turīgi. Tēvs bez lauksaimniecības nodarbojies ar tirdzniecību. 1919. gadā kad komunisti iebruka Latvijā, lai glābtu dzīvības aizbēguši uz Pērnavu. Atgriežoties saimniecība bijusi pilnīgi izlaupīta. Atstāts tikai viens vecs zirgs. Ar Valsts Zemes bankas aizņēmumu uzcelta dzīvojamā ēka un pamazām iegādāts kustamais un nekustamais inventārs.

Kad ierados Rūjienā politiskā gaisotne bija ļoti smaga. Politisko partiju dibināšana bija ļoti vienkārša un tās bija daudz. Sakarā ar to valdības bieži mainījās un nebija noteiktas likumdošanas. Sociāldemokrāti, sevišķi kreisais spārns, rīkoja streikus un gājienus ar sarkaniem karogiem. Ignorēja sarkan-balti-sarkano karogu, sliecoties uz komunistiskās Krievijas pusi. Lauksaimniekus, Latvijas valsts pamatšķiru saukāja par pelēkiem baroniem, tā veicinot šķiru naidošanos. Tas veicināja nesaprašanas darba devēju un strādnieku starpā. Uz laukiem tas lielu iespaidu neatstāja, jo laukstrādnieki bija tikai divpadsmit procenti no strādājošo kopskaita un viņiem, lielam vairumam šī propaganda maz interesēja. Bija gan atsevišķas personas, komunistu šūniņu organizētāji. P.p. Ikals beidzis vidusskolu, ar dzīves vietu pie Burtnieku ezera. (tuvāki sekos) 1932. gadā Latvija vēl cieta no vispasaules saimniecības krīzes, ko izraisīja vērtspapīru vērtību krišanās Ņujorkas biržā un Amerikas banku sabrukums. Lauksaimnieku ražojumu cenas bija zemas, nesedza pašizmaksu, ko vēl pastiprināja Anglijas mārciņas devalvācija. Latvijas finansisti lata vērtību nesamazināja, paliekot pie zelta standarta. Viss tas protams atstāja graujošu iespaidu ne tikai uz lauksaimniecību, bet grūtības radās visur. Radās bezdarbs, bija arī inteliģento bezdarbnieki. Tos cik atceros norīkoja mežu atjaunošanas darbos.

Spēcīga politiska partija bija Zemnieku savienība, kurai atradās nodaļas visos rajona pagastos. Sekojot tēva politiskai nosliecei, iestājos Rūjienas pagasta zemnieku savienības nodaļā, Otra politiskā partija bija jaunsaimnieku un sīkruntnieku partija. Trešā Liekarta politiskā partija. Tai bija tikai daži biedri un to vadīja Rūjienas pagasta Peitu mājas īpašnieks Silvesters. Sociāldemokrātu partija manā laikā darbību neuzrādīja. Biedri tur esot kreisie pilsētas skolotāji un daži pilsētas iedzīvotāji. Vadošās Rūjienas pilsētas personas, p.p. jaunās aptiekas īpašnieks Arnolds Krēsliņš, nebija biedrs, bet stipri atbalstīja Zemnieku savienības politisko partiju, tāpat mācītājs Slokenbergs.

Latvijas Zemnieku savienības Rūjienas rajona priekšnieks bija, Saeimas deputāts Arturs Alberings, Rūjienas pagasta Klāvu mājas īpašnieks. Politiskā laikmetā viņš bija ministru prezidents un arī Zemkopības ministrs.

Rūjienas Zemkopības biedrība, ik gadus, pēc ražas novākšanas rīkoja pļaujas svētkus, lai pateiktos Dievam par pilnajiem apcirkņiem. Pēc gājiena uz Dievnamu, kas sākās no Saviesīgās biedrības un atpakaļ orķestra vadībā, biedrības plašajā sarikojumu zālē referēja kāds ievērojams valsts virs. 1932. gadā tika nolemts lūgt svētku runu teikt agronomam Hugo Celmiņam. (arī Saeimas deputāts, zemkopības ministrs un ministru prezidents). Lietu izkārtot Zemkopības biedrības un Rūjienas Zemnieku savienības nodaļa uzdeva izkārtot man. Arī Celmiņš bija viens no vadošiem Zemnieku savienības biedriem Centrālā valdē, kas atradās Rīgā. Galvenais Latvijas Zemnieku savienības vadītājs bija agronoms Kārlis Ulmanis, kura ierosmē Zemnieku savienība tika nodibināta, ja pareizi atceros, tad 1919. g. Valkā. Vēl jāpiemin, ka ievērojams Zemnieku savienības Centrālās valdes loceklis bija Ādolfs Klīve.

Laikam to prasīja partijas disciplīna, ka ielūgums Celmiņam jānodod caur rajona priekšnieku. Apbruņojies ar pilnvarām apmērām septembra mēneša vidū braucu uz Rīgu pie Rūjienas rajona Zemnieku savienības priekšnieka Artura Alberinga, kurš strādāja kādā bankā. Pastāstīju Alberingam Zemkopības biedrības un Zemnieku savienības nodaļas lēmumu, ka pļaujas svētkus runu zemnieki vēlās dzirdēt no Hugo Celmiņa. Alberings apsolīja Celmiņu aicināt. Celmiņš arī ieradās un teica pļaujas svētku runu 1932. gadā.

1933. gadā man bija uzdevums uz Pļaujas svētkiem lūgt Zemnieku savienības dibinātāju un tās centrālās valdes priekšnieku agronomu Kārli Ulmani. Viņš ieradās un tā bija pēdējā politiskā laikmeta runa Rūjienā, jo 1934. gadā maijā viņš izdarīja lielas pārmaiņas Latvijā politiskā laukā.

1933. g. Rūjienas rajona Zemnieku savienības rajona priekšniece bija notāre Mālitis kundze. (māc. R. Slokenberga māsa) Viņas uzdevums bija Ulmani sagaidīt un rūpēties par uzņemšanu un pārnakšņošanu, jo svētki notika svētdienā, nākošā dienā. Man nezināmu iemeslu dēļ viņa nebija rūpējusies par pienācīgu Zemnieku savienības vadītāja sagaidīšanu dzelzceļa stacijā, bet īsi pirms vilciena pienākšanas piezvana man, lai es ierodoties stacijā sagaidīt Ulmani un pavadīt viņu uz notāra Māliņa dzīvokli. Nezināju ko darīt, bet izšķīros aiziet. Tā es viens sagaidīju Kārli Ulmani Rūjienas dzelzceļu stacijā. Sagaidīšanai vajadzēja notikt svinīgi, bet īsā laika dēļ tas nebija iespējams. (savā darbības politiskā likmetā, t.i. no 1932. g. līdz 1934. g. esmu piedzīvojis trīsus Zemnieku savienības rajona priekšniekus un tie ir; Alberings, Mālīte un priekšzīmīgs lauksaimnieks Ernests Brože, Naukšēnu Pakuļu mājas īpašnieks.)

1933. gadā vēlēja pēdējo Saeimu. Šeit Hugo Celmiņš cīnījās pret Ulmani, abi Zemnieku savienības vadoši darbinieki.

Pie Zemnieku savienības Rīgā tika nodibināta akadēmiskā sekcija. Tajā iestājās studenti, korporāciju locekļi, galvenām kārtām lauksaimnieku bērni. Hugo Celmiņš bija korp. Tālavijas filistrs. Ulmanis korporācijā nesastāvēja, jo bija studējis ārzemēs un viņam nebija tāda studentu aizmugure kā Celmiņam. Celmiņš akadēmiskā sekcijā bija labi pazīstams un viņš studentus organizēja savas kandidatūras aizslavēšanai. Notika tas, ka Ulmanis stipri cieta un Rūjienas Alberingu un Klīvi no Saeimas izbalsoja.

Jaunievēlētā Saeima, tāpat kā iepriekšējā sastāvēja no daudzām partijām. Ulmanis bija izstrādājis likumprojektu, kas daudzo partiju lomu samazinātu tādā kārtā panākot stabilitāti valdībā - izbeigtu biežās valdību maiņas. Saeima šo priekšlikumu noraidīja. Biežās valdības krīzes, politisko partiju savstarpējā apkarošanās un lauksaimniecības ražojumu cenu sabrukums radīja apātiju pret valdībām un tauta gaidīja kādas pārmaiņas. Ulmanis sastādīja pēdējo politisko partiju valdību. Redzot ka no daudzām politisko partiju "andelēm" nebūs iespējams atbrīvoties, viņš naktī no 14. uz 15. maiju, izdarīja apvērsumu un atlaida Saeimu. Viss notika bez kādas pretestības un asins izliešanas. Apvērsumam, sevišķi laukos, bija liels atbalsts un cilvēki 15. maijā staigāja ar smaidošām sejām. Apvērsuma sekmīgai izvešanai liela loma piekrita aizsargiem. Rūjienas aizsargu bataljons ar tās komandieri Arvidu Melderi priekšgalā, klusi ieradās Rīgā, vajadzības gadījumā kārtības uzturēšanai, atgriezās mājā kā varoņi. Sagaidīšanas mielasts tika rīkots Rūjienas saviesīgās biedrības lielajā zālē. Arī es piedalījos sagaidīšanā. Visi dzīvoja pacilātā gaisotnē, jo apvērsums noticis bez mazākās pretestības. Nākošos piecos gados līdz valsts okupācijai, 1940 gada 17. jūnijam no Padomu Krievijas, valstī radās liels uzplaukums lauksaimniecībā un citās nozarēs. Daži kreisie Saeimas deputāti tika apcietināti, bet pēc valdības nostabilizēšanās tika atbrīvoti un viņiem maksāta pensija.

Pēdējās Saeimas vēlēšanās ar savu listi izgāja arī jaunorganizēta organizācija "Pērkoņa Krusts". Tās dibinātājs bija korporācijas Selonijas filistrs Gustavs Celmiņš. Seloņi viņu atbalstīja, bet ne visi. Spēkošanās notika starp Ulmani un Celmiņu, arī Pērkoņkrusta Celmiņam bija atbalstītāji, bet viņu starpā bija arī negodīga propaganda par Ulmani, pat daži Zemnieku savienības aprindās. Pērkoņkrusta Celmiņš Saeimā netika ievēlēts, Hugo Celmiņš pēc apvērsuma tika iecelts par sūtni Vācijā, Berlīnē. Pēc apvērsuma korporācijas Ulmani labprāt uzņēma savās aprindās, bet viņš no tā atteicās un viņa iespaidā nodibinājās studentu biedrība Rustikāna.

AGRONOMISKĀS PALĪDZĪBAS DARBS RŪJIENĀ.

Rūjienas agronomiskā rajonā ietilpa septiņi pagasti; Rūjienas, Ternejas, Jeru, Naukšēnu, Ķoņu, Lodes un Ipiķu pagasti. Ipiķu, Lodes un Ķoņu pagasti robežojās ar Igauniju. Rajonu uzskatīja kā mazgruntniecības šūpuli. Rūjienas Lielā muiža piederēja Baronam Felkerzāmam, viņš bija ar liberāliem uzskatiem un ar saviem domu biedriem cīnījās, lai Krievijas Cara valdība izdotu likumu, ka muižniekiem, t.i. baltvācu baroniem, kuriem piederēja veseli pagasti, rentes mājas jāpārdod zemniekiem. Konservatīvā muižniecība šo likumu bremzēja, bet pēc ilgākām cīņām šo likumu pieņēma 1849. gadā Zemnieki sākumā likumam neticēja, domādami, ka barons viņus iepīs vēl lielākās grūtībās. Neilgā laikā zemnieki pārliecinājās, ka aiz tā neslēpjas nekādi slazdi un pāris gadu laikā visas rentes mājas bija nopirktas. Citos novados konservatīvā muižniecība likumu boikotēja – to nedarīja zināmu zemniekiem. Tādā kārtā Rūjienas muižu māju rentnieki par mazgruntniekiem kļuva jau 1853. gadā, vairāk kā 50 gadus pirms 18. novembra 1918. gadā un agrārreformas izvešanas. (Latvijas atbrīvošanas karš no krievu un baltvācu muižnieku okupācijas beidzās 1920. gadā. Tajā pašā gadā tika noslēgts miera līgums ar Krieviju . Krievija pilnīgi atteicās no Latvijas teritorijas. Par latviešu tautas likteņgaitām ir sarakstītas labas vēstures grāmatas, nav mans nolūks pie vēstures kavēties.)

Ar māju iepirkšanu rūjienieši kļuva neatkarīgi no muižniecības. Nebija jāmaksā rente un jāpilda muižu klaušas. Plaši audzēja linus, kas tajā laikā labi atmaksājās. Bija brīvi un patstāvīgi un reizē ar to arī turīgāki kā citos Latvijas novados. Pateicoties nodibinātai Zemkopības biedrībai, kas apvienoja visus rajonu zemniekus, bija spēks, kas veicināja biedrošanos un citu pasākumu organizēšanu. (Krāj aizdevu sabiedrība, Piensaimniecības sabiedrība, Patērētāju biedrība, Konsums un citi pasākumi.) Būdami turīgi viņi skoloja savus bērnus un paši braukuši lauksaimniecības zinības gūt uz Dāniju. Mājas mantinieks pēc skolas beigšanas atgriezās mājās un pārņēma vecāku saimniecību. Tās mantošanas ceļā gājušas no paaudzes uz paaudzi. Sakarā ar to Rūjienā saimniekoja daudzi inteliģenti saimnieki, ar augstskolas lauksaimniecības skolu, vidusskolu un kara skolas izglītību. Rūjienas muižā tautsaimnieks Cīrulis, Rūjienas Klāvos agronoms Alberings, (Bija arī Zemkopības ministrs un ministru prezidents) Ķoņu Bekās agronoms Kreicmanis, Jeru Klumpos agronoms Lauberts, Naukšēnu Ķīkās agronoms Šķiņķis. Jeru pagastā agronoms Strauja un Jeru Baltgalvos tautsaimnieks Meistars un vēl citi. Priekšstāvi no lauksaimniecības vidusskolas absolventiem jāmin: Voldemārs Pētersons Naukšēnu Kalna Mūļās, Voldemārs Krogzems Naukšēnu bērnu patversmes saimniecības vadītājs, Priede Naukšēnu Kalna Ģeģeros Kārlis Sprincis Rūjienas Jostos,. Arvids Melders Rūjienas Ciešās. Abi pēdējie Latvijas armijas virsnieki. Arvids Melderis Aizsargu bataljona komandieris. Bez tiem pulkveži un citi karavīri. Ģenerāļa Dannenberga dzimtas vieta ir Ķoņu Ķuķi, tur saimniekoja viņa brālis. Latvijas ilggadīgais sūtnis Londonā Kārlis Zariņš ir dzimis Ipiķu pagastā. Dr. Ādams Lūsis un ievērojamais sportists un lidotājs Dimza ir ipiķieši. Vēl vairākas ievērojamas personas, kā Spricis Paegle un citi ir cēlušies no Rūjienas. Bez tam jāmin muižu pārvaldnieki Latvijā un Krievijā p.p. Pēteris Zaķis, kas rentēja Dīķera muižu, saimniekoja savā jaunsaimniecībā Ķoņu Zemkopjos. Ernests Brože, kas bijis muižu pārvaldnieks Krievijā saimniekoja savā simts hektāru lielajā saimniecībā Naukšēnu Pakuļos. Tā bija viena no priekšzīmīgākam Rūjienas agronomiskā rajona saimniecībām. Ernests Brože ņēma aktīvu dalību sabiedriskā dzīvē, bija Zemnieku savienības Rūjienas rajona vadītājs, zemkopības biedrības un citu organizāciju līdz strādnieks. No vidus skolu beigušiem jāmin Arturs Ameriks Terneas Vecmūļās, Pēteris Šalbe Ternejas Mazsautiņos. Agronomijas studenti; Kārlis Švalbe Ternejas Napjos un Ansis Laurs Ternejas Lieluļās. Vēl jāpiemin agronoms Hermanis Bērziņš ar brāli Robertu Ķoņu pagastā Sīļos. Tie bija pirmie un lielākie cukurbiešu audzētāji. Alfrēds Lānis Ipiķu Mežvidos un Tilts Ipiķu Lejas Langos, ievērojami sabiedriski darbinieki Ipiķu pagastā.

Ja 1932. g. augustā uz Rūjienu braucu dalītās domās, vai patiešām tās atbildēs manām velmēm un vai tur varēšu sekmīgi darboties, tad pēc iepazīšanās ar lauksaimniekiem un rajonu visas šaubas izgaisa, atradu patīkamu darba lauku kur sekmīgi darbojos vienpadsmit gadus. Tur esmu pavadījis savus spēcīgākos vira gadus, atradis apmierinājumu savai specialitātei un vērojis darba pasākumus.

Lai gan rūjienieši bija turīgāki kā pārējo novadu lauksaimnieki Vidzemē, tad saimniecību ienesības celšanai vēl daudz kas bija darāms. Stāvokli vēl pastiprināja pirmā pasaules karā radītās brūces un 1919. gadā Padomju savienības sarkanarmijas iebrukums, no kā cieta lauksaimniecība un nevainīgi cilvēki. Vēl grūtības radīja vispasaules saimnieciskās krīzes sekas. Cenas lauksaimniecības ražojumiem nesedza pašizmaksu. Stāvoklis bija grūts un šo grūtumu priekšā stāvēja arī agronomi, no kuriem lauksaimnieki gaidīja problēmu atrisināšanu. Tika domāts par jaunām ienesīgām kultūrām, p.p. tabakas audzēšanu, kas bruto deva 1000 latus no hektāra un arī par cukurbiešu audzēšanu kas arī pie pareizas audzēšanas labi atmaksājās. Galvenais tomēr atkarājās no pareizas agrārpolitikas. Valdība 1933. gadā noteica cenas rudziem un sviestam, līdz atmaksāšanās līmenim. Vispilnīgākie lauksaimniecības ražojumu pašizmaksu noteica pēc 1934. g. apvērsuma. Regulēja arī lata kursu un visiem lauksaimniecības ražojumiem bija noteikta pašizmaksa. Sākās uzplaukums visās dzīves nozarēs.

Iepazīstoties ar rajonu konstatēju, ka jāpiestrādā pie zemāk minētām lietām: Pirmais jautājums ko nācās novērst bija kaitēkļu apkarošana augļu dārzos. Tas notika laikā, kad ierados Rūjienā. Augļu dārzos ābelēm lapas bija noēstas no salnas tauriņa kāpuriem, augļkoki dārzos stāvēja pliki bez lapām kā ziemas laikā. Šis jautājums bija jākārto steidzīgi, lai tas neatkārtotos nākamā gadā. Steidzīgi sasaucu lauksaimnieku sanāksmes. Paskaidroju salnas tauriņa attīstības gaitu un praktiski paradīju, kā tas apkarojams, uzliekot līmes jostas, uz augļu koka stumbra apmērām krūšu augstumā, lai salnas tauriņa mātīte, kuras nespēj laisties, jo ir tikai spārnu aizmetņi, nevarētu uzrāpties pie lapu pumpuriem un tur izdēt oliņas, no kurām nākamā pavasarī attīstīsies kāpuri un no jauna uzsāks posta darbu. Paradīju arī praktiski kā salnas tauriņa oliņas iznīdējamas ar augu aizsardzības līdzekļiem.

Šis bija man pats pirmais, ar vārdu sakot "ekstra" darbs, jo vēl nebiju tuvāki iepazinies ar rajona lauksaimniecības stāvokli. Protams ar kaitēkļu apkarošanu man nācās sadurties visu darbības laiku Rūjienā, ne tikai augļu dārzos vien, bet arī pie citām kultūrām. Kaitēkļu apkarošanai tajā laikā lietojām arzena un sēra preparātus. Arzena preparāti tika lietoti kā kuņģu indes tiem kaitēkļiem, kam ciets apvalks p.p. spradži. Sēra preparātus jeb tā saucamos pieskāršanās indes lietoja mīkstmiešiem resp. kāpostiem un citiem kaitēkļiem.

Tālākie jautājumi ko uzņēmu savā darbības plānā bija; Meliorācija un lauku nosusināšana ar drenu grāvjiem, lauku iedalīšana, resp. sējas kārtība,. nekultivēto un ganību kultivēšana, sugas lopu ieaudzēšana. Kailās jeb to sauktās Jāņu papuves izbeigšana, zaļbarību audzēšana tīrumā, piena lopu papildus barībai vasaras periodā, līdz kamēr ierīko mākslīgās ganības. Zāļu purvu kultivēšanu, pārvēršot auglīgos zālājos. Lauksaimniecības mašīnu un rīku uzlabošanu, iegādāties kultivatorus atsperu ecešu vietā, dažādā smagumā cikcak ecešas, sēklas kodināmos aparātus. Novērotie trūkumi un vajadzības uz novērojumu pamata tika papildinātas. Ik vienā pagastā noorganizēja atbalstu saimniecības. Tās bija saimniecības kurām it gadus sastādīju saimniekošanas plānus, bija zem pagastu vidusmēra saimniecības, bet rādīt priekšzīmi saimniekošanas uzlabošanas jautājumos. Tuvāk šeit nepakavēšos, jo mana agronomiskās palīdzības darbība sīkāki un pilnīgāki ir aprakstīta agronomu biedrības žurnālā Zeme un Tauta. Darbības sākumā t.i. 1932. gadā viens no steidzīgākiem jautājumiem bija labību sēklas materiāls. Labi koptās augšanas ražas bija ļoti zemas, rudzu vārpas robainas. Sēklas materiāls izvirtis, nebija atjaunots vairākus gadus. Tūliņ noorganizēju sēklaudzētavu saimniecības, kurās pavairoja Stendes un Priekuļu selekcijas staciju izaudzētas labību šķirnes. Sēklaudzētavas no selekcijas stacijām saņēma “eliti", tā tika pavairota un nākamā gadā, prāvs lauksaimnieku skaits varēja iesēt augstvērtīgu sēklas materiālu. Ja neizkoptais sēklas materiāls, p.p. rudzu deva tikai 15 kv. hektāra tad turpretim selekcionētais sēklas materiāls, līdzīgos augšanas apstākļos rudzu graudu ražu pacēla uz 26 kv. hektārā. Tā bija ļoti liela starpība. Līdzīgs stāvoklis bija ar citām labībām. Miežu graudu raža pacēlās no 12 kv. hektārā uz 18 kv. ha. Auzu no 13. kv.ha. uz 21 kv. ha. Ierīkotie zālāju parauga lauciņi rāda kā ierīkojami augstvērtīgi zālāju lauki. Priekšlasījumi tika papildināti ar praktiskiem demonstrējumiem, p..p. ka regulē rindsējmašīnu izsējas daudzumu, kā nostādams arkla lemesis un citas praktiskas lietas. Ievedu rajonā sēklas kartupeļu audzēšanu eksportam. Klimatiskie apstākļi sēklas kartupeļu audzēšanai uz dienvidu valstīm, Vāciju, Franciju u.c. Latvijā bija labvēlīgi jo daudz necieta no izvirtības slimībām resp. mozaīkām, varēja izaudzēt augstklasīgu kartupeļu sēklas materiālu, ko dienvidus valstis labprāt pirka. Lauksaimnieki par šo kartupeļu sēklas materiālu saņēma augstāku samaksu kā vietējā tirgū un spirta brūžos. No eksporta sēklas kartupeļu laukiem vajadzēja izvākt slimos cerus. Šeit slimo ceru pazīšanā prasījalielu pieredzi. Šeit nu bija plašs darba lauks, lauksaimniekus iepazīstināt pazīt slimos cerus. Tika rīkotas apmācības, bet daži tomēr nevarēja iemācīties slimos cerus pazīt. Nebija jau mans uzdevums, bet tādos gadījumos izstaigāju lauksaimnieka sēklas kartupeļa lauku un līdzi nākošais strādnieks uzlasīja izrauto slimo ceru bumbuļus. Lauksaimnieki par to bija ļoti pateicīgi un tas cēla manu prestižu. Biju viens no pirmajiem rajona agronomiem, kas savā rajonā ieveda sēklas kartupeļu audzēšanu eksportam. Pats varēju nobrīnīties, ka manas acis jau no sākuma spēja uztvert izviršanas slimību, kas ir blāvi dzelteni plankumu uz kartupeļu lapām pirmā augšanas stadijā. To nedrīkst samainīt ar laksta ievainojumu, vai kādu citu slimību p.p. kartupeļa puvi. Manas spējas bija labi novērtējis Latvijas Lauksaimniecības Kameras sēklkopības nodaļas kartupeļu slimības speciālists agronoms Eidemanis. Kādā agronomu sanāksmē Latvijas Universitātes praktisko darbu saimniecībā Vecaucē tika rīkota agronomu iepazīstināšana ar kartupeļu izviršanas slimībām. Es tiku nozīmēts par speciālistu, kas šo lietu vadītu, bet par lielu brīnumu atradās skauģi, ka man uzticēts šāds atbildīgs uzdevums. Tika noplēsts saraksts (vīrs bija zināms) un viss tika nesmuki sajaukts. Vadība arī necentās ko pārgrozīt, jo visi taču bija augstskolu beiguši agronomi. Nekāda apmācība nenotika. Izgāja gan uz kartupeļu lauka bez kādiem paskaidrojumiem vai norādījumiem. Ar vārdu sakot skauģis visu izjauca. Varēja jau mani arī apskaust. Rūjienā un apkārtnē biju atzīts un plaši pazīstams, par to rakstīja laikraksti. Lasīju priekšlasījumus agronomu sanāksmēs (uzdeva zemkopības nodaļas vadītājs agr. Mezvēvers) un radifonā. Kad ierados Rīgā uz agronomu sanāksmēm profesors P. Starcs mani godāja par Rūjienas Ķeizaru. To visu biju panācis ar krietnu darbu. Par sekmīgu darbu un lai to varētu labāk veikt, pagastu valdes un kooperatīvas organizācijas man uzdāvināja Fiat firmas automobili. Sēklaudzētāji ar ļoti pacilātu ierakstu man pasniedza zelta pulksteni, ko glabāju kā dārgu piemiņu no manas darbības Rūjienā. Par nopelniem lauksaimniecības celšanas darbā man piešķīra atzinības krustu. Šķiroties no Rūjienas lauksaimnieki man dāvināja Zeberiņa gleznu Pērses ūdens kritums, gleznu, porcelānu, dažas sudraba lietas, kristāla traukus un ēdamistabu piederumus. Sarkano okupācijai tuvojoties nodevu glabāšanā Mazsalacas pagasta lauksaimniekam Zilpaušam. Viņa saimniecība atradās mežā, kopā ar kādām sešām saimniecībām. Tas bija skaists apvidus kur visapkārt šalca mežs.

Vēl jāmin svarīgs jautājums augu aizsardzības lietā. Minētā salnas tauriņa apkarošanai līmi uz līmes jostām vajadzēja tādu, kas nesakalst. Tādu varēja dabūt Rīgā augu aizsardzības institūtā. Tas bija ļoti apgrūtinoši. Nevarēja zināt arī vajadzīgo līmes daudzumu, ja pasūtītu Konsums. Ar šo jautājumu griezos pie jaunās aptiekas īpašnieka Maģistra Arnolda Krēsliņa. Viņš lika lietā savas plašās ķīmijas zināšanas un pagatavoja ļoti noderīgu līmi, kas nesakalta vairākās nedēļās. Lauksaimnieki varēja jaunā aptiekā pirkt tauriņa apkarošanas līmi un arī citus augu aizsardzības līdzekļus p.p. arzēna preparātus. Pēdējā Latvijas brīvvalsts laikā, lai lauksaimnieks iegādātos indīgos augu aizsardzības līdzekļus, bija jādabū rajona agronoma atļauja.

Bez darba rajonā aktīvu dalību ņēmu arī citos darba laukos. Strādāju par dabas zinību skolotāju Rūjienas draudžu sešklasīgā pamatskolā Dabas zinības mācīju no trešās līdz sestai klasei. Stundas skolas vadība iekārtoja tā, lai netraucētu manu tiešo agronoma darbu. Draudzes skolu vadīja mācītājs Roberts Slokenbergs un tā bija viena no izcilākām pamatskolām Latvijā. Noorganizēju mazpulkus pie pamatskolām un uzņēmos Rūjienas draudžu skolas mazpulka vadību kur dalību ņēma 100 skolnieki un bija lielākais mazpulks Latvijā. Tiku ievēlēts par Rūjienas patērētāja biedrības Konsums un Biškopības biedrības valdes priekšsēdi. Bija arī Rūjienas pilsētas Krāj-aizdevumu sabiedrības valdes loceklis. Darba bija daudz, to visu veicu ar prieku, jo sabiedriskais darbs man patika. No mazpulku vadības t.i. no Latvijas Lauksaimniecības Kameras Mazpulku nodaļas tiku iecelts par Rūjienas rajona mazpulku vecāko. Tad nu man bija padoti visi deviņi rajona mazpulki, septiņi pagastos, viens pie vidusskolas, ko organizēja un sekmīgi vadīja agronoms K.V. Liepiņš un Rūjienas draudžu mazpulks. Mazpulkos galvenā kārtā iestājās lauksaimnieku bērni. Latvijā bija arī citas jaunatnes organizācijas p.p. skauti un kristīgo jauniešu organizācija.

Sakarā ar to ka Rūjienas novads bija turīgāks nekā citi novadi Vidzemē, pa daļai līdzīgs bija arī Mazsalacas novads, lauksaimnieki bija turīgāki, tie skoloja savus bērnus. No Rūjienas apkārtnes nāca daudzi studenti un tie lielākā daļa iestājās korporācijās. Tur bija Letoņi, Seloņi, Lettgalļļi un citu korporāciju piederīgie. Ternejas Lieluļas, kas bija viena no lielākām rajona saimniecībām saimniekoja Ādams Laurs. Viņa dēls Ansis bija Selonijas komiltons, mans tālāks radinieks no mātes puses. Ansim bija divas māsas Grieta un Ārija. Ulļās bieži ciemojos un svinēju Jāņus. Vecais Uļa bija gara auguma un ļoti izdarīgs virs, labs saimnieks un aprēķinātājs, kas sējams, lai iegūtu augstāko peļņu. Lauru ģimene bija rados ar manas mātes brāli Dreimani, kam piederēja prāva un labi nostādīta Braslavas pagasta Vinteru lauku saimniecība. Vinteros arī bieži ciemojamies. Vinteru saimnieks ik gadus rīkoja lielas viesības, kur tika aicināti apkārtējie saimnieki, mežziņi un citas redzamākas personas. Arī mēs, tēvs, māte un vecākais brālis Arnolds tur bijām gaidīti viesi. Vinteri bieži ciemojās mūsu mājās Svētciema Kokos. Mums gan nebija tāda rocība kā Vinteriem.

Pie manas darbības Rūjienas rajonā vēl pieminams žurnālista darbs. Biju līdzstrādnieks žurnālos; Latvijas Lauksaimnieks, Sēta un Druva, Zemes Spēks (Zemnieku savienības laikraksta Brīvā Zeme pielikums.) Savs Kaktiņš Savs Stūrīts (domāts laukstrādniekiem, okupācijas dēļ iznāca tikai daži žurnāli) Vietējā laikrakstā, Rūjienas Vēstnesis vadīju zemkopības nodaļu.

Beidzot jāpiemin eksperta pienākumi Rūjienas Miertiesā. Rūjienas, Mazsalacas un Alojas rajoni ietilpa Rūjienas miertiesas kompetencē. Tiesai bieži nācās izlemt dažādus lauksaimniecību skarošus jautājumus, kur vajadzēja eksperta atzinumu un novērojumu tiesas lēmumam, p.p. lauku māju mantošanas lietas, siena zādzība un citos jautājumos. Tādos gadījumos tiesnesis aicināja agronomu izdarīt vajadzīgo ekspertīzi un uz tā pamata taisīja lēmumu. Pieminēšu vienu piemēru; lauksaimnieks iesūdzējis kādu personu tiesā, ka viņam tālā pļavā nozagts siens un tiesā atnesis divus siena paraugus. Pēc botāniskās analīzes izrādās ka abi paraugi līdzīgi, zagtais ar sūdzētāja paraugu. Mantošanas lietā jānovērtē saimniecību vērtība un ieguldījumi. Nāca sadurties arī ar citiem jautājumiem, ko aprakstīt nav mans uzdevums šajā apcerējumā.

Mana darbība Rūjienas agronomiskā rajonā bija sekmīga, no lauksaimniekiem, Latvijas Lauksaimniecības Kameras un Valdības atzīta. To apliecina no Valdības piešķirtais atzinības krusts, sēklaudzētāju dāvināts zelta pulkstenis, pagasta valžu un kooperatīvu dāvātais automobilis un šķiroties no Rūjienas rīkotais atvadu mielasts ar dāvāto mākslinieka Zeberiņa gleznu. Par darba vietas maiņu nebiju domājis, jo atalgojums bija labs apmērām 500.00 lati mēnesī (tas līdzinājās departamenta direktora algai Rīgā) tas nāca negaidīti jo Latvijas Lauksaimniecības Kamera mani iecēla par Austrumu (agrāk Košķele) 500 ha. saimniecības, skolas un zirgaudzētavas pārzini, Sēļu pagastā pie teiksmainā Burtnieku ezera. Par to būs runa vēlāk.

ĢIMENES DZĪVI NODIBINU RŪJIENĀ.

1932. gada augustā, kad ierados Rūjienā biju 29 gadus vecs. Vēl izpildot kara dienestu domāju par ģimenes dzīvi, lai tā būtu bērnu svētīta ar mīļu, sirsnīgu mūža draugu. Nedomāju ka manam mūža draugam vajadzētu būt materiāli labi situētam, kā daudzi mani kolēģi cerēja, uzsvaru liekot uz materiālo pusi. Nenoliedzu materiālas vērtības, bet manā domāšanā priekšroka bija skaistumam un mīlestībai. Būdams Rīgā, mācoties vidusskolā un savā arodā augstskolā, bieži iegriezos pilsētas muzejā. Man ļoti patika skatīt skulptūras. Tur bija muskuļoto vīriešu skulptūras, kā pretstatā tām maigas, trauslas un skaistas sieviešu skulptūras. Tās man vēl vairāk pastiprināja manu vēlēšanos atrast skaistu un mīlestības pilnu dzīves draugu. Domāju, ka īsta mīlestība un skaistums atsver bagātību un tas var būt kas turību rada. Biju nobeidzis augstskolu un mans agronoma grāds, kas tajā laikā bija dzīvei svarīgs, deva pārliecību, ka varēšu ģimeni pietiekoši labi apgādāt. Man bija pazīstamas meitenes no vidusskolas un studiju gadiem, kā katram jaunam cilvēkam, bet neviena nebija tāda ko isti gribētu par savu mūža draugu. Man patika dejot un labprāt apmeklēju studentu organizāciju sarikojumus. Tiku aicināts arī par polonēzes vadītāju, ar ko tajos laikos atklāja, uzsāka balles. Izņēmums bija viena studente no Vecates pagasta Purmaļu mājām, kura studēja filoloģijas fakultātē. Ar viņu iepazinos tuvāk, biju ciemos arī pie vecākiem. Varbūt, ka mana dzīve būtu ņēmusi citu virzienu, ja viņa nesaslimtu un neaizietu Dieva dārzos. Tauta saka, ka katram is savs liktenis, manā uztverē tas ir Dieva izvēlētais ceļš, kas katram likts šūpuli.

Pirmais uzdevums ar ierašanos Rūjienā man bija iepazīties ar vadošām personām. Rūjienā strādāja divi manas korporācijas filistri; miertiesnesis Šveics un jaunās aptiekas īpašnieks maģistris Arnolds Krēsliņš. Miertiesas telpas un tiesneša dzīvoklis arī atradās Zemkopības biedrības namā otrā stāvā. Mūsu dzīvokļi bija blakus. Šveica ģimene dzīvoja Rīgā, viņam pusdienas gatavoja viena tantiņa, tur piebiedrojos arī es. Citās reizēs varēja labi paēst Hincenberga ēdnīcā, kas bija pāri ielai. Kad sāku apmeklēt saimniecības, tad tur tiku uzņemts lietišķi un rūpes par ēdamo atkrita. Ar iepazīšanās vizīti ierados pie visām Rūjienas vadošām personām. Pie provizora Krēsliņa biju nodomājis iet pēc pāris dienām kad būs gatavs mans jaunais uzvalks, ko biju pasūtījis pie drēbnieka Oliņa. Krēsliņš bija ari Rūjienas pilsētas galva un laikraksta Rūjienas Vēstnesis izdevējs. Es viņu pazinu, bet viņš mani nevarētu atcerēties, jo kad iestājos Lettgallijā viņš augstskolu bija beidzis. Mans “cēlais" nodoms tomēr nerealizējās. Aptieka atradās uz Brīvības gatves un Upes ielas stūra, tieši pretī, Upes ielas otrā pusē Zemkopības biedrības nams, kur man dzīvoklis. Ejot darīšanās man gribot negribot jāiet garām aptiekai. Kādā augusta dienā šķērsojot Upes ielu aptiekas durvīs stāv pilsētas galva provizors Krēsliņš. Nevaru to neievērot. Eju klāt un stādos priekšā, esmu konfilistrs agronoms Alfrēds Ozols. Viņš mani aicina aptiekā, atsēžamies priekštelpā uz sola, pastāstu ka strādāšu šeit par rajona agronomu un pārrunājām citas lietas, ne jau sevišķi svarīgas. Pārlaižu skatu aptiekai, tā moderni iekārtota, priekšā gara pacientu apkalpošanas lete. Aiz tā divi vai trīs medikamentu sagatavošanas galdi. Uz tiem plaukti ar dažādām zāļu pudelītēm. Gar iekšējo sienu plaukti ar medikamentiem. Tajos laikos aptieķeri pēc ārstu receptēm sagatavoja zāles slimniekiem, nebija tā kā tagadējos laikos, kad aptiekās pārdod jau sagatavotus medikamentus. Tad no aptieķera prasīja daudz lielākas zināšanas un atbildību, jo viņam ar ārsta recepti bija jāpagatavo zāles. Aptiekā strādā divas meitenes. Viena, ar sārtu sejiņu un lielām acīm strādā pie trešā darba galda. Skatos uz viņu, mūsu acis sadurās, viņa pasmaida un turpina savu receptes gatavošanas darbu. Atvados no Krēsliņa, ejot savās darīšanās jūtu, ka mūsu acu saskāršanās, viņas smaids un skaistā sejiņa ir atstājusi man savādu patīkamu iespaidu. Ik dienu ir vēlēšanās viņu satikt. Aptiekā kaunos iet, jo nav nekāda vajadzība. Sagudroju piezvanīt pa telefonu, bet manā dzīvokli tas vēl nav ievilkts. Miertiesnesis Šveics kaut kur izgājis. Ieeju viņa kabinetā no kura pārredzama aptieka. Redzu caur lielo skata logu, ka mana meitene tur gatavo receptes. Viņa ir aptiekas tālruņa tuvumā un domāju, ka viņa atbildēs. Esmu vilies, atbild pats provizors. Kaunos kaut ko jautāt un klusēju. Klausule tiek nolikta un palieku bez atbildes. Esmu neziņā un prātoju, kā varētu meiteni satikt. Izdevība radās kādā vēlā vakara stundā. Tajā laikmetā Rīgas lielos laikrakstus uz provinces pilsētām piesūtīja ar vilcienu. Rūjienā tie pienāca vakarā. Avīzes pārdeva Pogas kiosks, kas atradās Brīvības gatves galā pie parka. Brīvības gatve kioska tuvumā bija apgaismota ar stabā uzmontētu elektrisko spuldzi, visus kuri nāca kioskā varēja labi saskatīt jau no tālienes. Kādu vakaru eju pēc laikraksta. Jau no tālienes redzu, ka mana sapņu meitene nāk no kioska ar laikrakstu. Esmu drusku uztraucies un domāju vai tikai pacelt cepuri un pasveicināt, vai uzrunāt. Nolemju uzrunāt, kad būšu tuvumā. To arī daru un viņa apstājās. Jautāju kā klājās un citas pieklājības frāzes pie pirmās satikšanās. Viņai parasti laipnais smaids skaistajā sejiņā, labprāt atbild uz maniem jautājumiem. Beidzot jautāju, vai neesat ar mieru parādīt man Rūjienu, jo esmu šeit pirmo reizi. Jā, viņa to varot, bet tikai pēc darba, pēc pulstens astoņiem vakarā, jo tad slēdzot aptieku. Atbildu ka es varu katrā laikā. Sarunājam tikšanos nākošā vakarā pulkstens astoņos pie Zemkopības biedrības nama durvīm, kas tikai pāri Upes ielai, kur sākumā atradās aptieka.

Nākamā vakarā izeju uz satikšanos dažas minūtes pirms astoņiem, lai meitenei nebūtu jāgaida, ja gadījumā pulksteņi nesakristu. Tieši astoņos viņa iznāk no aptiekas dzīvokļa, soļo pāri Upes ielai uz Zemkopības biedrības namu. Viņa izskatās daudz skaistāka un pievilcīgāka kā aptiekā, kad redzēju pirmo reizi. Baltais farmaceita darba pārvalks apmainīts pret pieguļošu, bet neuzkrītošu labi šūtu pelēku kostīmu. Kājās brūnas ādas ielas kurpes ar biezām zolēm. Zem kostīma jakas neuzkrītoši sarkana blūze un ap kaklu pērļu rota. Ar iesārtiem vaigiem un mīlīgu smaidu sejiņā pienāk pie manis. Sasveicinājāmies. Viņa jautā nu ko vēlāties redzēt? Jautāju kur atrodās pārupe, tur esot ari pasta kantoris. Tad jāejot pa Vienības gatvi uz Rūjienas muižas pusi pāri Rūjas tiltam. Kad braucu uz Rūjienu nedaudz painteresējos par Rūjienas vēsturi. Rūjienas Lielā muiža piederējusi baronam Felkerzāmam. Barons bijis ar liberāliem uzskatiem, cīnījies pie Krievijas Cāru valdībām, lai izdotu likumu, ka vācu muižniekiem, sakarā ar bruņinieku ordeņa varmācīgu piesavināšanos latviešu zemnieku zemi, muižu rentes mājas pārdodamas zemniekiem privātā īpašumā. Rūjienas Lielo muižu ieguvusi tagadējā īpašnieka tautsaimnieka Alfrēda Cīruļa priekšteči. Rūjienas muiža būtu daļa no Cīruļa dzimtas vēstures. Meitene piebilst; tā jau laikam ir patiesība, es neesmu vēsturniece, bet tā arī ir patiesība, ka vācu baroni Latvijā, latviešus apspieda un izmantoja, ko piedzīvojuši arī mani vecāki. Kā izņēmums laikam ir Felkarzams, Kridners un vēl daži citi liberālie muižnieki. Barona Kridnera kundze bija draugos ar manu māti. Viņa ciemojās Strenčos pie maniem vecākiem. Labāk nerunāsim par vēsturi un skumjām lietām. Iesim uz pārupi un Rūjienas muižu. Tautsaimnieks Cīrulis ir patīkams kungs, viņš bieži iegriezās aptiekā pie brāļa. Ejam pāri Rūjas tiltam. Pārejot tiltu, labā pusē atrodās divstāvu māja uz Rūjas Upes krasta. Tur varot izīrēt laivas, ja vēlās airēt pa līkumaino un dzelmaino Rūjas upi, kuras krasti apauguši ar skaistiem krūmiem, ir ari pļavas, kur pavasaros zied dažādas puķītes. Ejam gar ugunsdzēsēju depo. Tālāk maza ieliņa nogriežas uz pasta kantori. Netālu no tās, Vienības gatves labā pusē atrodas pilsētas slimnīca. Slimnīcas vadītājs un cēlājs ir Dr. Md. Hugo Bērziņš. Oficiāli tā skaitījās Rūjienas - Mazsalacas slimnīca. Visa pārupe apbūvēta ar vienstāvu ģimenes mājiņām, kas labi koptas un apkārt dārzi, ar palielām zemes platībām kur audzē sakņaugus, ir arī kūtiņas kur tur cūkas un govis. Lēnām soļojot un klausoties meitenes stāstījumu esam pienākuši pie Rūjienas muižas. Atsēžamies grāvmalī zem parka kokiem. No kokiem birst dzeltenas lapas, vairums jau ir sabirušas grāvī. Ir rudens noskaņa, viss kluss un mierīgs. Starp mākoņu spraugām sāk paradīties mēnesis. Runājam par kokiem un puķēm, kas zied pavasarī kas rudeni. Viņa liela puķu un mūzikas mīļotāja. Klavieru spēli sākusi mācīties bērnībā. Tagad ņemot klavieru stundas pie brīvmākslinieka Krieviņa. Ir jau pavēls, meitene grib iet mājās jo rītā esot darba diena. Pieceļamies un ejam. Dienā ir stipri lijis. Lielceļš ir stipri dubļains. Lai tiktu uz sauso kājceliņu, jāiet pāri stipri samirkušajam lielceļam. Viņa prāto kur kāju spert, lai nepiesmeltu kurpi pilnu dubļiem. Piedāvāju viņu pārmest. Meitene neatbild. Saņēmu meiteni klēpi un nesu pāri dubļainajam lielceļam. Ieskatos viņas sejiņā, tā tik skaista un mīļa, ka manas lūpas automātiski skar viņas mutīti. Viņa drusku saraujas, bet cieš klusu un mani nenosoda. Nolieku viņu uz sausā kājceliņa un soļojam uz mājas pusi. Stāsta man, ka viņas vārds esot Dzintra, ne Dzidra, kā daži viņu saukuši. Mani esot redzējusi vairākas reizes, caur aptiekas logu, kad ejot darīšanās, ģērbies rūtainās jātnieka biksēs, ar īsu bēša mētelīti mugurā un žokeja cepuri galvā. Šo jātnieku uzvalku biju nopircis Rīgā, bet to daudz nedabūju lietot zirga mugurā, izņemot dažas reizes tēva saimniecībā. Tas labi noderēja braucot ar velosipēdu, jo garās parastās bikses tinās velosipēda pārnesumu riteņos un ķēdē. Pajokodamies saku viņai, ka gribēju būt jātnieks, bet nebija naudas ko zirgu nopirkt. Viņa saka; jums vajadzēja pirkt zirgu pirmo un tad bikses. Atbildēju zirgs taču ir dārgāks par biksēm. Tā čalodami bijām nonākuši pie aptiekas dzīvokļa durvīm.

Tā bija mana tuvākā iepazīšanās ar šo patīkamo meiteni. Nāca prātā latviešu sakāmvārds; "mīlestība ir akla". No sarunām tomēr nojautu, ka viņai ir laba daba. Viņa nekad sevi neizcēla, drīzāki noliedza. No viņas izplūst mīļi un apdomāti vārdi, teikti tā lai viņu nepārprastu. Jūtu, ka viņa nav vienaldzīga pret mani, tāpat kā es pret viņu. Šī meitene ir iezagusies manā sirdi.

Nākamā tikšanās viņa mani iepazīstina ar vēsturiskām vietām un skaisto Rūjas upes krastu pie Juratas. Ejam pa kājceliņu garām Rūjienas Bērtuļu baznīcai. Īsos vilcienos viņa pastāsta par baznīcas vēsturi un ka tā kalpo divām draudzēm, Ziemeļu un Dienvidus. Pirmo draudzi apkalpo mācītājs Roberts Slokenbergs, otru mācītājs Bach, kurš ir pārvācojies latvietis. Viņu esot iesvētījis mācītājs Slokenbergs 1929. gadā. Slokenbergs esot labs sprediķotājs un baznīca vienmēr esot ļaužu pilna. Soļojam tālā pa Rīgas ielu, garām Kalna krogam, pa Naukšēnu lielceļu līdz Juratai. Agrāk tā bijusi muiža, bet tagad sadalīta jaunsaimniecībās. Netālu no ceļa atrodās Juratas ūdens dzirnavas un pils drupas, ko izpostīja Jāņa Briesmīgā kara pulki. Viņa kara vadonis, ģenerālis Šeremetjevs ziņojis ķeizaram, ka no Rīgas līdz Pērnavai vairs gailis nedziedot, ir ticis laupīts un slepkavots, izpostīta visa Vidzeme. Naukšēnos, apmērām pieci kilometri attālumā atrodoties mūsu senču pilskalns. Šodien attāluma dēļ, tur neiesim. Juratas ūdens dzirnavas piederot Zemkopības biedrībai. Dzirnavās esot uzstādītas arī labību šķirojamās mašīnas, ko darbina Rūjas ūdeņi, tāpat kā miltu maļamās dzirnavas. Dzirnavas un pilskalns atrodās Ternejas pagastā. Ar otru krastu, Jeru pagastu, savieno dzirnavu dambis, kas celts pāri Rūjas upei. Ir svētdiena, viss klusi, tikai ūdens tecēšana dzirdama. Ejam pāri Rūjai pa dzirnavu dambi uz Jeru pagastu. Jeru pagasta pusē Rūjas krasts veido samērā stāvu krauju, kur kājceliņš iet kalnā. Abās pusēs kājceļam Rūjas krasts apaudzis ar kokiem, krūmiem un tur zied arī dažādas lauku puķes. Tas viss kopā veido skaistu pastaigas celiņu ko Rūjienieši nosaukuši par Jeru parku. Apskatījuši parku, soļojam par Rūjas upes krastu uz mājām. Stāstīju meitenei, ka mana dzimtā puse ir netālu no Salacgrīvas pilsētas, kur Salacas upe ietek Rīgas jūras līcī. Mani vecāki ir lauksaimnieki Svētciema pagastā Koku mājās. Tur esmu dzimis, audzis un pavadījis bērnības un skolas gadus. Manas dzimtās vietas skaistākās vietas ir Svētupe un Salacas upes apkārtne. Sīkāk par savu ģimeni Jums stāstīšu citā reizē. Esmu priecīgs par to, ko Jūs man stāstāt un radāt, nav labi, ka es to sajauktu. Labi, es tagad Jums pastāstīšu par saviem vecākiem, brāļiem un māsām. Viņa esot dzimusi 1910. gadā Strenču miestā. Tagad tā ieguvusi pilsētas statusu, jo iedzīvotāju skaits pavairojies sakarā ar Strenču mentālo slimnīcas uzcelšanu. Tēva celtā ģimenes māja esot bijusi pirmā ēka Strenčos. Tur viņa pavadījusi bērnības un jaunatnes gadus. Piebilstu, vai neesat pārrēķinājusies, ka dzimusi 1910. gadā. Jūsu izskats rāda ka vēl neesat pilngadīga. Viņa paskatās uz mani ar savām lielām un mirdzošām, acīm un saka; kā Jūs tā varat teikt? Es jau šī gada sākumā kļuvu pilngadīga. Man bija pārsteigums par meitenes atklāto un patieso valodu. Parasti sievietes mēdz dažus gadus noslēpt. Sajutu pienākumu pateikt arī savus gadus. Atbildēju, Jūs lepojaties ar saviem 21 gadiem, bet es varu lepoties ka man būs 30 gadi, jo esmu dzimis 1902. gada devītā martā. Viņa pasmaida un atbild: Nu jā, vīriešiem jau tie gadi skrien ātrāk. Jābeidz augstas skolas un tā tie gadi aiziet. Man pietiek ar vidusskolu un ja arī ietu augstākā skolā, tad izvēlētos konservatoriju, jo man patīk mūzika, sevišķi klavieres. Bet sakarā ar tēva aiziešanu veļu valstībā, vienīgā ģimenes apgādniece ir vecākā māsa Milda. Māsa Annis apmeklē Angļu Institūtu Rīgā, kā redziet nav līdzekļu. Par to ari nemaz neskumstu, jo ar pamatskolas pirmo klasi uzsāku mācīties klavieru spēli, ko turpināju pie brīvmāksliniekiem līdz šai dienai un to darīšu arī nākotnē. Pasniedzu dažām meitenēm arī klavieru stundas. Mans tagadējais mūzikas skolotājs ir brīvmākslinieks un diriģents Krieviņš. Viņš strādā arī vidus skolā. Esmu nolēmusi mācīties farmaceita amatu un līdztekus klavieru spēli. Bez Mildas un Annas man ir vēl brālis Vilis. Viens brālis miris, tas arī bija farmaceits. Vilis vada saimniecību, ir ierīkojis dārzniecību un uzcēlis siltumnīcu. Māte dzīvo Strenčos". Strenčos viņai esot ari laba draudzene, Irmiņa. Tēvs latvietis, māte vāciete. Dzīvojot skaistā mājā tikpat kā mežā. Vasarā viņas staigājušas par priežu mežu un elpojušas svaigu gaisu. Esot skaisti Gaujas līči, ganības kur strencinieki ganījuši savas govis. Jautāju viņai, vai Jums arī bija govis un vai gājāt ganos? Kad mums bija ganu kārta gāju līdzi mātei. Bet man bija kauns dzīt govis cauri pilsētas centram. Saku, kas tur ko nepatikt, gotiņas taču ir mīļas un dod pienu. Viņa klusē un kaut ko domā. Pēc brītiņa atbild; govis Strenču centrā, kad dzenu uz ganībām taisa "pločkas" un man bija kauns. Man nāk smiekli, bet viņa lielā nopietnībā skatās uz mani un saka; ko Jūs smejaties, visām meitenēm tādos gados ir kauns. Atbildu, labi es nesmiešos, jo ganīšana ir laba lieta un "pločkas" arī nav smādējamas, jo Vilis labi zina to noderību. Nu viņa arī pasmaida un turpinām soļošanu uz mājām. Drīzi nonākam pie aptiekas un atvadāmies. Pateicos meitenei par jauko ceļojumu un patīkamo stāstījumu.

Ir pienācis nākošais satikšanās laiks. Satieku meiteni norunātā vietā pie aptiekas. Ja pagājušā reizē viņa bija ģērbusies pelēkā kostīmā ar sarkanu blūzīti un pērļu krellēm ap kaklu, tad šoreiz viņai ir tumša kleita un bēšu krāsas mētelītis mugurā. Balta šallīte ap kaklu, kājās tās pašas biezzolainās ādas kurpes un bereta galvā. Sasveicināmies un jautāju, ko Jūs šodien man radīsiet. Varu Jums parādīt jauncelto vidusskolu, Ēriņa muižu kas arī pieder pie vidusskolas, tur ir skolnieku internāts. Pagājušā reizē Jūs solījāt pastāstīt par savām ganu gaitām, vecākiem un brāļiem un citu par savu ģimeni. Vai atceraties? Jā, es visu atceros un šodien Jums stāstīšu tik pat sīki kā Jūs stāstījāt man par saviem piederīgiem. Viņa piebilst, tas nesaistās ne ar ko. Tāpat mans stāstījums nav jāiztulko vai jāuzņem kā mēģinājumu Jums tuvoties. Nē, tā es neesmu domājusi. Atbildu; tuvāki tomēr esam kļuvuši tik tāļu, ka mūsu zināšanas par mūsu ģimenēm un pašiem ir lielākas. Tas var veicināt vai arī atsvešināt mūsu pazīšanās. Viņa pasmaida un saka iesim. Ejam pa tuvāko ceļu. Pie dzelzceļu stacijas pāri sliedēm pa tuvāko kājceliņu uz vidusskolu. Oficiāli tā saucās Rūjienas Valsts Ģimnāzija. Stalta divstāvu ēka. Apkārtnes izdaiļošana vēl nav nobeigta. Ierīkoti celiņi un iestādīti daži košuma krūmi. Ir vēls rudens, darbi pārtraukti līdz nākošam pavasarim. Iegriežamies Eriņu muižā, Muižas ēkā tur atrūdās skolnieku internāts koku un celiņu apņemts. Izglītības ministrija muižu rentē no Zemkopības ministrijas un to vada agronoms K.V. Liepiņš. Skolas direktors arī esot Liepiņš, bet neesot radinieki ar agronomu. Mājās ejam pa garāku ceļu un sāku stāstīt par savu bērnības un jaunatnes gadiem.

Esmu jau Jums teicis, ka mana dzimšanas diena ir devītais marts 1902. gadā. Bērnības un jaunības dienas, ieskaitot skolu un studiju gadus esmu pavadījis vecāku lauku saimniecībā, Valmieras apriņķī, Svētciema pagastā, Koku mājās. (zemes grāmatā laikam Koku-Kalns). Jau no mazām dienām esmu audzis pie dabas, kur lauki meži, pļavas, ezeri un upes. (Svētupe, Salaca, Primmas un Ķirpraku ezeri). Pieradis pie mājas dzīvniekiem, tos ganījis, kopis un ēdinājis. Kopā augam pieci brāļi un viena audžu meita. Brāļi vecākuma kārtībā; Arnolds, Antons Alfrēds, Voldemārs, Kārlis un Arturs. Audžu māsa Elvīra. Mani vecāki, tēvs un māte bija ļoti strādīgi. Kad bijām mazi tad gulējām līdz brokastu laikam t.i. pulkstens astoņiem no rīta. Tad vecā māte (tēva māte) mūs modināja, palīdzēja apģērbties un ēdām mātes gatavotās brokastis. Dažu reizi ēdām sāļumputru ar speķi, citureiz, reņģes krējuma zostē un kafiju, kopā ar mātes ceptu rudzu maizi. Svētdienās vārītas olas vai omleti ar kafiju. Tajos laikos neviens no taukiem nebaidījās, tie tika turēti lielā cieņā. Kad paaugāmies, tad sākām ganu gaitas. Vispirms ganīju cūkas. Kad biju sasniedzis deviņus gadus, tad ganīju govis. Gāju tēvam līdz pieguļā ar zirgiem un sāku rāpties zirgam mugurā. Kad biju pamatskolā palīdzēju vieglākos darbos, bet vēlāk līdz studiju beigām piedalījos visos lauksaimniecības darbos. Aru, pļāvu sienu, ēdināju zirgus un govis un piedalījos arī labības kulšanas darbos. Tā tad redziet, es bez govju ganīšanas esmu arī palīdzējis vecākiem citos darbos. Ganu laiks mani zināmā mērā ir audzinājis, veidojis manu dabu un uzskatus. Dabas krāšņums, meži, lauki, pļavas un birztalas ir atstājuši uz mani paliekošu iespaidu. Tur bija liela priede, lielais akmens, ganības, alkšņais, kur dziedāja lakstīgala, eglājā "dzenis kala krustu sausā eglē". Purvā dzērvenes un zilenes, kur kopā ar māti ogojām. Mežā brūklenes, mellenes un sēnes. Pavasari augsti gaisā lidinās cīrulis, pļavās zied purenes, zvārguļi un bezdelīgu actiņas. Sausos uzkalniņos zied zaķu pēdiņas. Strazdi meklē būrīšus, kur bērnus perēt. Tos ar vecāko brāli Arnoldu esam pagatavojuši un uzkāruši pīlādzī un lielā liepā, arī citos kokos kas mājas tuvumā. Pavasarī plūdi pilda ar ūdeni novada grāvi, tekošais ūdens tur griež mūsu uzstādītās dzirnaviņas, ko esam gatavojuši kopā ar brāli. Redziet, daba ir skaista un tas veido cilvēku. Arī Jūs esat augusi pie dabas, jo kad bijāt bērns, Strenči bija tikai neliels miests. Slaidas un garas priedes kas pušķo Gaujas krastus, līči, krāces un stāvie krasti ir dabas doti, par ko droši vien esat jūsmojusi. Tas pareizi, tur ir skaistas peldu vietas, līčos zied lauku puķes, tāpat ka Jūsu vecāku lauku saimniecībā. Ja radīsies izdevība es Jums paradīšu skaistos Gaujas krastus.

Vēl Jums vēlos pastāstīt, ka Draudzes skolas laikā man nācās pārdzīvot Krievijas 17. gada revolūciju. Jūs jau zinat, ka pirmais pasaules karš sākās 1914. gadā 1915. gadā Vācija okupēja Kurzemi un Zemgali, bet Vidzemē atradās krievu karaspēks. Klīda baumas, ka Vācija Salacgrīvā un Ainažos izcels desantu. Abu ostas pilsētas apkārtnē bija sakoncentrēts liels karaspēks. Karaspēka kustības vajadzībām laboja tiltus, ceļus un raka tranšejas, kuru priekšā uzstādīja dzeļondrāšu žogu. Lai aizsprostotu Salacgrīvas lielceļus, viena tranšeja tika rakta sākot no Primmas ezera (Primma mūsu kaimiņš) līdz purvam. Otra tranšeja no Svētupes, pāri Ķirpaku saimniecības laukiem līdz Ķirpaku ezeram, lai nosprostotu otru Salacgrīvas lielceļu. Mūsu mājas un kaimiņi; Veczemnieks, Ķekari, Ķirpaks un Pāles pagasta Ludiņi palika šo abu tranšeju vidū, tas nozīmētu tiešās kara ugunis. Kara vadība apkartējos lauksaimniekus piesaistīja tranšeju rakšanas darbos. Bija jāpieved grants un citi vajadzīgie materiāli. Par darbu maksāja atlīdzību. Pie naudas izmaksām man nācās pildīt tulka pienākums, jo krievu valodu biju apguvis labi. Naudas izmaksātāji bieži gribēja lauksaimniekus krāpt. Tādās reizēs cīnījos ar naudas izmaksātājiem un pieradīju, ka lauksaimnieka uzdotais rēķins ir pareizs. Kādā dienā krievu armija deva rīkojumu evakuēties uz Krieviju. Tēvs negribēja rīkojumam paklausīt, bet sakrāva vezumu, lai aizbrauktu kaut kur tālāk. Nakti no pagasta valdes pienāca paziņojums, lai paliek uz vietas. Ziņu deva Rīgas Lauksaimniecības Centrālbiedrība. Tur vadošās personas bija Skubiņš un agronoms Kārlis Ulmanis, (vēlāk valsts prezidents) kuri bija pret evakuāciju uz Krieviju. Vācija desantu Salacgrīvā un Ainažos neizcēla. Krievi okupēja arī Draudzes skolas ēkas. Skola tad pārcēlās uz Salacgrīvu, telpas rentēja Pētersona mājā. Internāta nebija. Dzīvoju pie zvejnieka Kosiņa. Mūsu lauku mājās dzīvoja trīsi virsnieki. Pēc strādnieku un zaldātu komitējas noorganizēšanas, virsnieki tika atcelti un nievāti. Visi trīs virsnieki noārdīja savas zīmotnes, atstāja zobenus un aizbēga, lai nekristu komunistu nagos. Jukas bija lielas, arī pagastos komunisti uzsāka šķiru cīņu, bet viņu valdīšanas laiks nebija ilgs, jo 1918. gadā Vācija okupēja Latviju. Pēc mana stāstījuma meitene piebilst. Tajā laikmetā biju bērns un vēl šodien no atmiņas Latviju. Pēc mana stāstījuma meitene piebilst. Tajā laikmetā biju bērns un vēl šodien no atmiņas nav izzudušas komunistu briesmu darbi un draudi. Pie mums ieradās produktu meklētāji, prasīja gaļu, miltus un citu ēdamo. Kad tēvs atbildēja ka viņam pašam ir grūtības ar uzturvielām un nekādi krājumi nav, tad meklētāji brēca; to veci pie sienas. Ar lielām mokām tēvs no viņiem atbrīvojās. Kara darbība gāja pāri Strenčiem, kas skāra arī mūsu māju, jo dārzā tika nošauts viens, domāju sarkanais, karavīrs. Māte viņu pārklāja ar baltu palagu. Nākošā dienā viņš tika aizvests.

Pirmās pasaules kara laiks bija sevišķi grūts. Krievu armija rekvizēja lopus un zirgus, ražas, mākslīgo mēslu trūkuma dēļ bija zemas. Trūka visas dzīvei nepieciešamās preces, sevišķi uzturvielas. Lielinieku komiteju viri ieradās saimniecībās un apķīlāja maizes labību, ja tā bija vairāk par viņu atļauto nomu. Normas bija zemas un lauksaimnieki bija spiesti labību bēdzināt. Tēvs ar brāli Arnoldu lielu maisu miltus (apm. trīs pūri samalti rudzi) nobēdzināja linu mārkā. Otrus trīs pūrus nemaltu rudzu nobēdzināja piedabā uz rijas augšas. Vēl grūtības radīja 1919. gadā sarkanarmijas iebrukums Stučkas vadībā. Tad konfiscēja ne tikai pārtikas vielas, bet arī apakšveļu, gultas veļu un citus apģērba gabalus. Slepkavoja arī cilvēkus, galvenām kārtām turīgākos. Brīvās Latvijas sākuma laiks bija sevišķi grūts.

Pēc šīs pastaigāšanās bijām tuvāk iepazinušies ar savām ģimenēm un konstatējuši ka pirmais pasaules karš ir sagrāvis un nolaupījis visus vecāku darba augļus, nevis mums vien, bet visai latviešu tautai. Ar grūtu darbu drīz kara sekas būs sadziedētas un cerams, ka dzīve uzplauks un tiksim atkal pie turības.

Pēc šis satikšanās norunājam kopīgi aiziet uz Ziemeļu draudzes dāmu komitejas bazāru kas notiks nākamā svētdienā Rūjienas saviesīgas biedrības telpās. Tur arī ieradāmies, brītiņu pakavējamies un aizgājām, jo nebija paredzēta nekāda sabiedriska dzīve.

Rūjienas rajona centrs bija Rūjienas pilsēta un tās labklājība bija atkarīga no lauksaimniecības. Sākumā tā bija neliels miests Ternejas pagastā. Ar lauksaimniecības uzplaukumu vairojās arī miestiņa iedzīvotāju skaits. Tika dibināta Zemkopības biedrība. No tās izauga citas lauksaimnieku organizācijas; patērētāju biedrība Konsums, piensaimnieku sabiedrība, Krāj-aizdevu sabiedrība un vēl citi pasākumi. Radās amatnieki un veikali, kas visi kalpoja lauksaimniekiem. Pilsētai augot un paplašinoties Latvijas brīvvalsts gados tā ieguva pilsētas tiesības un bija otra lielākā pilsēta Valmieras aprinķi. Tika uzcelta arī Rūjienas Saviesīgā biedrības ēka biedrība kulturālām vajadzībām. Sākumā saviesīgā biedrība bija Rūjienā dzīvojošo vāciešu pārvaldīšanā. Latviešiem bija zināmi ierobežojumi, sevišķi bufetes telpās.

Saviesīgā biedrība latviešu pārvaldīšanā nonāca ap 1930. gadu, kad vācu izcelsmes ārsts Felbergs, valdes vēlēšanās piedalījās latviešu nogrupējumam. Ar to latviešu spārns ieguva balsu vairākumu. Viņš pilnīgi atdalījās no vācu sabiedrības. Saviem pacientiem noliedza zāles pirkt vecā aptiekā, kuras īpašnieks bija vācietis, jo zāles esot vecas un smirdot. Kad viņš nomira, latviešu sabiedrība viņu izvadīja ar lielu godu.

Visi kulturālie, lielākie lauksaimnieku un politiskie sarīkojumi tika rīkoti saviesīgā biedrībā. Telpas bija pieejamas visām organizācijām, lauksaimnieku, pilsētnieku un skolām. Draudzes skola tur rīkoja Ziemas svētku eglīti. Dziedāja skolnieku koris diriģenta Zandera vadībā. Dzintra kori pavadīja ar klavierēm.

Rūjienā bija nodibināta brīvprātīgo uguns apdrošināšanas biedrība. Biedri komplektējās no namīpašniekiem, tirgotājiem, ierēdņiem un inteliģenci. Tā ik gadus rīkoja plašu balli, kur galvenie apmeklētāji bija pilsētas un apkārtējo lauksaimnieku jaunieši. Nebiju ilgi ballē bijis un par partneri aicināju savu meiteni. Balles dienas vakarā viņu sagaidīju pie aptiekas dzīvokļa durvīm. Viņa paķēra mani pie rokas un teica; skriesim veikli jo negribu sajaukt matus, tamdēļ man nav virsdrēbes. Saviesīga biedrība bija tuvu, arī man nebija nedz mēteļa nedz cepures galvā, ātri aizskrējām un priekštelpā satikām miertiesnesi Šveicu. Lielās zāles durvis vaļā, tur spēlē ragu orķestris un dejotāju pilna zāle. Atsēžamies visi trīsi pie galdiņa un kaut ko pasūtam. Ari es ar savu meiteni pievienojos dejotāju baram. Griežu viņu kā spalviņu uz vienu un otru pusi dejojot valsi. Viņa tik viegla un jauka, ģērbusies melnā labi šūtā kleitā, kaklā dzintara krelles un kājās laivai viedīgas kurpes. No dejošanas vaigi piesarkuši, viņa izskatās skaista un patīkama. Dejojam ik vienu deju, novēroju, ka daži vīri un dāmas zāles malā, pret skatuvi vēro dejotājus. Nodomāju lai viņi vēro, kas mums, mēs dejojam. Tomēr vērotājiem ir bijis zināms nolūks. Pēc brītiņa zālē atskan stipra meža raga skaņa, lai pievērstu uzmanību. Dejotāji apstājās, ir īss klusuma brīdis. Biedrības priekšnieks paziņo ka par Rūjienas skaistuma karalieni ievēlēta Dzintra Krēsliņa jaunkundze un par galma dāmām Taubes un Lambes jaunkundzes. Pasniedza manai meitenei lenti un skaistu rožu buķeti, bet galma dāmām rozes, orķestris spēlē maršu. Esam pārsteigti. Pēc dažām dejām visi trīs ejam mājās.

Rūjienas draudzes pamatskolas pārzinis, māc. Slokenbergs, skolas dārzā bija ierīkojis sporta laukumu. Kad sākās sals, sporta laukums tika pārvērsts slidotavā, kas bija viegli izdarāms, ūdeni sporta laukumā iesūknējot no tuvumā esošās Rūjas upes. Slidotava tika apgaismota un lai būtu vairāk jautrības spēlēja plates. Slidotavu varēja apmeklēt visi, kam patīk slidošanas sports. Vienā slidotavas stūri atradās siltumkrāsniņa ar soliem, apvilkta ar brezentu, tā veidojot palielu telpu. Tur slidotāji piestiprināja pie apaviem slidas, vai arī pārmainīja apavus pret slidām zābakiem, kas bija taisītas kopā ar slidām. Daudzi tajos laikos slidas piestiprināja pie ielas zābakiem. Manai meitenei patika slidošanas sports, viņa bieži ejot slidot kopā ar otru aptiekas darbinieci Serviņa jaunkundzi. Tur slidojot skolotāji, skolnieki, ierēdņi ar vārdu sakot visa Rūjienas jaunatne un inteliģence. Viņa aicina mani sev līdz uz slidotavu nākamā sestdienas vakarā. Atbildēju ka man slidošanas sports patīk, jo esmu daudz slidojis, sevišķi skolas gados pa Salacas upi un tēva mājās, kur pļavā atradās liels ūdens dīķis. Ar lielāko prieku ietu kopā ar Jums slidot, bet man nav slidu, ko es tur darīšu bez slidām. Viņa neatlaižas un mani pierunā. Es tur nekad neesot bijis, lai sēžot uz beņķīša pie siltuma krāsniņas un vēro slidotājus. Galu galā piekritu un abi aizejam. Viņa atsēžas un beņķa, uzvelk slidu zābakus, nosēdina mani pie siltuma krāsniņas tā kā varu slidotavu pārredzēt un pasaka skaties! pate ielingo slidotāju pulkā. Mana meitene slido skaisti. Mugurā sporta kostīms ar ādas iekantējumiem. Uzviltas pelēkas vilnas bikšu zeķes un galvā balta vilnas dzijām adīta micīte līdz ausīm. Šad tad pieskrien pie manis un noprasa vai nav auksti un atkal atpakaļ slidotāju barā. Apmērām pēc stundas viņa grib iet mājās. Meitene noauj slidas zābakus pārmet tos pāri plecam un soļojām uz mājas pusi. Viņa man stāsta: šoreiz nebija vēlēšanās ne ar vienu puisi slidot, lai gan daži lūdza. Gribēju slidot viena pate. Jūs jau redzējāt, ka vairums pa pāriem, tik pat kā uz dejas grīdas. Atbildu; Jūs skaisti dejojat, griezāt riņķus un bogenus. Man ļoti patika Jūsu sporta apģērbs. Jā, viņai arī tas patīkot un to esot pirkusi māsa Milda. Milda viņai pērkot arī citas kleitas un viņai patīk skaistas.

Nogriezušies no Rīgas ielas Upes ielā, netālu no mājām, man uzpeld doma aicināt viņu pakavēties manā dzīvokli. Jautāju, vai tas būtu liels apgrūtinājums apskatīt manu dzīvokli. Nē, nemaz. Nonākuši pie Zemkopības biedrības nama, kāpām pa trepēm otrā stāvā un ieejam manā divistabu dzīvokli. Dzīvoklis ir gan labi izkrāsots un grīda tīri nomazgāta, bet bez mēbelēm. Pie griestiem karājās plika elektrības spuldze, logi bez aizkariem, pie sienas stipri lietota balta gulta ar salmu matraci. Istabas vidū mazs galdiņš ar vecu krēslu un beņķīti. Pie sienas pakārts uzvalks un kaste ar veļu. Tā visa dzīvokļa iekārta. Otra istaba un virtuve tukša. Meitene ienāk un apstājās pie sienas. Es bieži nopirku Ķuzes "praline" šokolādi, tā man ļoti garšoja, bija ieslavēta ka tā esot viena no labākām. Iedomājos piedāvāt šo šokolādi kas bija nolikta virtuvē uz plaukta. Aizeju pēc šokolādes un piedāvāju. Viņa paskatās uz mani un pasaka; es tādu šokolādi neēdu, skriešu pa durvīm laukā, pa trepēm lejā prom uz savu māju. Palieku nesaprašanā, kas nu noticis. Es taču nekā ļauna neesmu nodarījis. Visā pazīšanās laikā esmu bijis pret viņu uzmanīgs un pieklājīgs, nu viņa visas saites sarauj. Ja viņa tā grib, lai paliek, man taču nav nozīmes meklēt otru reizi tuvoties. Skumjās domās nogrimis, dzirdu ka, kāds klauvē pie manām durvīm. Atveru tās. Dzīvokļa durvīs stāv mana meitene, bez mēteļa un cepures. Ieraugot man saka; piedod es tā negribēju, es tā nedomāju es pati nezinu kāpēc tā darīju. Esmu priecīgi pārsteigts. Aiztaisu durvis un saņemu meiteni klēpī. Skatos kur apsēsties, labākā vieta ir gulta. Turu viņu klēpi, viņa apņēmusi rociņu man ap kaklu. Cieši piespiežu viņu pie savām krūtīm, mūsu acis saskarās un automātiski saskarās arī mūsu lūpas. Skūpstu viņu, turu klēpi un cieši spiežu pie savām krūtīm. Mēs abi jūtam, ka mīlam viens otru. Jūtu, ka esmu iekārojis viņu un ka viņa mīl mani. Brītiņu domāju ko teikt savai sapņu meitenei, kas skaista un muzikāla, tikumīga ģimenes dzīves mīļotāja, rūpīga un patiesa. Esmu priecīgs, jo laimes māte viņu man dāvinājusi. Teikšu viņai to, ko sirds saka un jautāju; vai gribi būt mana sieva. Viņa bez vilcināšanās atbild ar noteiktu Jā. Apkampāmies cieši un skūpstu viņu, tagad es Tevi saukšu par Dzintru un Tu mani par Alfrēdu, jā to viņa darīšot. Uz Tu brālībām dodi man buču. Viņa to dara, esam abi priecīgi. No mūsu stāstījumiem pastaigās zinājām, ka mūsu bagātība ir mūsu mīlestība un no tā arī atkarāsies mūsu materiālā turība.

Nu viņa stāsta par aizskriešanu no mana dzīvokļa. Mājās iegājusi virtuvē paēst vakariņas. Piegājusi pie loga un redzējusi ka Tu staigā pa savu istabu domās nogrimis. Nezinu kas, bet kāds man teica; skrej tūliņ, tūliņ, steidzīgi atpakaļ pie viņa un saki ka tā negribēji, negribēji saraut saites. Es skrēju bez mēteļa un cepures, cik ātri varēdama. Mana sirds balss ir nesusi augļus. Es tevi mīlēju no pirmās redzēšanas, es mīlu tagad un mīlēšu Tevi kamēr dzīvošu. Tu esi mani bildinājis, esmu tagad Tava līgava. Mēs norunājām kāzas taisīt drīz Strenčos un uz tām lūgsim tikai vecākus, brāļus un māsas. Lielas kāzas netaisīsim jo dzīvi sāksim bez lielas bagātības. Rakstīšu vēstuli Mildai, ka nākamā sestdienā es Tevi vedīšu iepazīstināt ar savējiem. Otrā dienā pastāstu Arnoldam (Dzintras brālim aptiekas, īpašniekam) ka esmu Dzintru bildinājis. Viņš mani apsveic un vēl laimes.

Sestdienas rītā ejam uz dzelzceļa staciju. Mums jābrauc pa šaursliežu dzelzceļu līdz Valkai, ko ļaudis sauca par mazo bānīti. Mazais bānītis uzturēja satiksmi starp Valku un Pērnavu, Igaunijā, būvēts Krievijas ķeizaru laikā, kad Latvija un Igaunija vēl nebija atbrīvojušās no Krievijas. Pēc abu valstu brīvības cīņām un robežu nospraušanas, robežu tuvumā skāra abas valstis. Valkas pilsēta tika sadalīta divās daļās, Latvijas un Igaunijas Valkā. Valkā pārsēdamies platsliežu vilcienā, kas uztur satiksmi ar galvas pilsētu Rīgu. Vilciens skāra arī Cēsis un Valmieru, tās bija apriņķu pilsētas. Starp lielajām pilsētām atradās mazākas dzelzceļu stacijas. Strenču dzelzceļstacija bija starp Valku un Valmieru. Apmērām pēc stundas sasniedzam Strenčus. Izkāpuši no vilciena, pa kājceliņu ejam uz Dzintras vecāku mājām, kas nebija tālu no stacijas. Paņēmusi mani zem rokas un priecājās, ka drīzi būšot vecāku mājās, kur pavadīta bērnība un jaunība. Es satikšot māti, tēvs esot miris, Mildu, Anni un brāli Vili ar sievu Irmu. Redzam jau baznīcas torni, to esot cēlis viņas tēvs. Baznīcas zvanu Cara laikā vedis no Maskavas, kur bijušas zvanu lietuves. Šķērsojam Baznīcas laukumu, kur ielas otrā pusē pretī baznīcai atrodas viņas vecāku mājas. Māja skaistā vietā, Strenčupītes ielokā, kuras krasti apauguši ar kokiem un krūmiem. Ielas malā, netālu no dzīvojamās ēkas, saimniecības ēka kur mitinās divas govis, cūkas, aitas un vistas. Uz Strenčupītes krasta pirts. Saimniecības ēkai pretī siltumnīcai ko cēlis Vilis.

Mūs sirsnīgi saņem Milda un Annis. Mana Dzintra smaidīga un sevišķi priecīgi apmīļo māti un stāda mani viņai priekšā. Ka esmu agronoms un lauksaimnieka dēls to viņa jau pastāstījusi iepriekš rakstītā vēstulē. Milda, vecākā māsa, ir skolotāja Strenču pamatskolā un koru diriģente. Viņa galvenā ģimenes uzturētāja, jo Vilim pašam sava ģimene. Tieku aicināts viesu istabā. Tur brītiņu pakavējamies, tieku aicināts pusdienās. Pēc pusdienām Dzintra man nedaudz parāda Strenču pilsētu un plašo slimnīcu, kur veseļojās gara vājie. Ir stipri vēss, sals knieb degunā, tāpēc ejam uz mājām. Pēc vakariņam visi sapulcējās viesistabā. Tur ir klavieres un skaistas franču stila mēbeles. Pie sienām gleznas uz grāmatu plaukta rakstnieku darbi un notis. Viss tas liecina ka te dzīvo skolotāja un koru diriģente. Mana Dzintra atsēdusies uz krēsla istabas vidū, ir stipri priecīga, smejas un dzen jokus. Milda sēd viņai pretī un pārskata logu aizkarus. Es domās atgriežos pie sava Rūjienas dzīvokļa, kur bija pliki logi, kad man meitene pirmo reizi ienāca. Viņa būs par to Mildai stāstījusi. Man ļoti neērti, kāpēc viņa to stāstīja. Es taču esmu strādājis tikai pāris mēnešus un pie tam viss noritēja ātri. Nebija arī spiedoša vajadzība un līdzekļi dzīvokļa iekārtošanai. Jā, aizkari domāti citām vajadzībām, vai arī Dzintrai pēc mūsu kāzām kā dāvana, tad tā cita lieta, bet tagad jūtos stipri aizkārts. Vēlāk arī guvu pārliecību ka tie netiks piekārti maniem logiem. Te iejaucās Annis, kura ir asprātīga un humoru pilna. Abas ar Dzintru nostājušās blakus, sauc mani un nostāda mani savā vietā Dzintrai līdzās. Pate atkāpās dažus soļus, esot jānopēta vai mēs kopā saderot. Kustina galvu uz vienu, tad uz otru pusi un pēta mūs no galvas līdz kājām. Beidzot pasaka, labi ļoti labi, būs skaists pāris. Ar to bija mums dota svētība no Dzintras mātes, māsām un brāļa Viļa ģimenes. Nākamā dienā ceļojam atpakaļ uz Rūjienu. Nolēmām kāzas rīkot drīz un kā norunāts, Strenčos.

Tagad mans uzdevums savu līgavu iepazīstināt ar saviem vecākiem. Sarunājam aizbraukt pēc nedēļas. Piezvanu uz vecāku mājām pa tālruni un norunājam ierašanās laiku. Jaunākais brālis Arturs apsolās mūs sagaidīt Pāles dzelzceļa stacijā, kas ir pieci kilometri atstatumā. Šoreiz mums jābrauc pa diviem šaursliežu dzelzceļiem; no Rūjienas līdz Valkai, tad pa platsliežu līdz Valmierai un no Valmieras pa otru šaursliežu dzelzceļu līdz Pālei. Ir kailsals, pretīm atbraucis, kā jau norunāts Arturs, ar līnijdroškā iejūgto straujo zirgu. No stacijas līdz lielceļam ceļš bruģēts ar apaļiem lauku akmeņiem. Zirgs strauji rikšo, mēs abi ar Arturu esam pieraduši braucot pa lauku akmeņu bruģēto ielu, bet tas bijis liels pārdzīvojums manai Dzintrai. Viņa vēlāk man stāstīja, ka tas viņai bijis grūts brauciens, jo nekad neesot braukusi ar strauju zirgu par tādu akmeņainu un grumbainu ceļu. Esot bijis arī kauns teikt, lai Arturs brauc lēnāk. Mājās mūs sagaida māte. Arturs atjūdz zirgu un to novieto stalli.

Stādu viņai priekšā savu līgavu un saku; tā ir mana Dzintra no Strenčiem, bet dzīvo Rūjienā. Viņa dod roku Dzintrai un piebilst; esmu priecīga, ka atbraucat. Iesim iekšā, tēvs priekšistabā ir aizņemts ar alus brūvēšanu. Ieejam priekšistabā. Sasveicināmies. Viņš neesot varējis mūs sagaidīt ārā, jo kad miestiņš rūgst, vienmēr jāuzpilda. Priekšistabā novietota no resna koka izgrebta sile. Silē vienā galā uzstādīta liela alus muca ar lielo vidus spundi uz augšu. Muca iepriekš piepildīta ar miežu iesala izvilkumu, kas ir salds, graudu saturoša stērķele, pārvērsta cukurā ar audzēšanu, ko sauc par iesalu. Saldajam šķidrumam pielikts alus raugs un ir rūgšanas stadijā. Pa vaļējo spundi nāk laukā baltas putas, kas rodas rūgšanas stadijā. Līdz ar to samazinās šķidrums mucā, kas papildināms no silē esošā šķidruma. Kad bijām iepazinušies ar mājas alus gatavošanu un to nogaršošanu, pastāstīju vecākiem, ka esmu saderinājies ar Rūjienas meiteni, kura dzimusi un augusi pie Gaujas un ka esam drīzumā nodomājuši salaulāties. Par savu meiteni vecākiem jau biju stāstījis iepriekš, viņiem mana līgava ļoti patika, vēlēja laimīgu nākotni un māte piebilda, ir jau laiks Tev nodibināt ģimenes dzīvi, citādi paliksi vecpuisis.

Atgriezušies Rūjienā, bijām priecīgi par vecāku doto svētību mūsu laulībām. Sākām stipri piedomāt par kāzu svinībām. Dzintrai vajadzēja piemērotu baltu kleitu un citus piederumus. Man bija fraka šūta jau studiju gados, ko varēju lietot tagadējās laulībās, bet man vajadzēja jaunu parasto uzvalku. Kā jau iepriekš teicu, naudas man bija maz, jo biju pelnījis tikai dažus mēnešus. Vajadzēja arī nepieciešamās mēbeles. Dzintra nebija saņēmusi algu par vairākiem mēnešiem, ar to viņa varēšot iegādāties savas liets, varbūt atlikšot arī kāzu mielastam, bet te viņai palīgā nākšot māsa Milda, varbūt arī Vilis. Kad visu to bijām izkārtojuši,. Arnolds paziņoja, ka kāzas rīkos viņš šeit pat Rūjienā. Viņš gribēja zināt laiku, kad kāzas rīkot un kādas personas mēs vēlētos aicināt. Izvēlējamies 26. janvārī 1933. gadā, Latvijas De Jure dienā. Valija (Arnolda sieva) vēlējās braukt līdz uz Rīgu iegādāties kleitas drēbi un citus piederumus Dzintrai. Dzintra gribēja, laies arī braucu līdzi. Izstaigājām vairākus veikalus kamēr atradām vajadzīgās liets. Par visu noteicēja bija Vallija. Nakti pavadījām Rīgā. Vakariņas ēdām mazā Vērmaņa dārzā, jo tā Vallija gribēja. Nākošā dienā atgriezāmies Rūjienā. Līgavas tērpu gatavoja vietējā Dzintras šuvēja, Luciņa kundze. Kleita bija ļoti labi pagatavota. Pēc tam uz Rīgu mēs aizbraucām abi ar Dzintru, jo man bija jāpērk laulības gredzeni. Tos nopirku zelta lietu veikalā ar iegravētiem vārdiem un laulāšanas datumu.

Mūs laulāja Rūjienas Ziemeļu draudzes mācītājs Roberts Slokenbergs pulkstens astoņos vakarā, jaunā aptiekā, otrā stāvā Arnolda dzīvokli. Vallija bija iztaisījusi piemērotu altāru, kur dega divas sveces. Ejot pie altāra Dzintras garo šļeijeru nesa Jānis un Lienīte (audžu meita). Mans korporācijas krustēvs zvanīja no Rīgas, lai es puķes nepērkot, tās dāvināšot Lettgallia. Puķes atveda studenti Viceps un Pols. Tās bija ļoti skaistas vijolītes, gaumīgi pievienotai Lettgallias zaļi melni baltai krāsu lentai. Tas nozīmēja, ka viņa tiek uzņemta Lettgallia's dāmu skaitā. Ar šīm vijolītēm, Dzintras rokās, soļojam pie altāra. Laulības bija iespaidīgas, jo mācītājs Slokenbergs prata sirdis iesildīt. Stāvēdams pie altāra līdzās savai meiteni un klausoties mācītāja teiktos vārdus, sirds sajuta prieku un arī raizes. Tagad būšu ģimenes apgādnieks, savas sievas un topošās ģimenes sargs. Vai varēšu pildīt pienākumus, ko ar laulību uzņemos.

Pēc laulībām bija mielasts un pēc tam saviesīga dzīve. Nepatīkamais bija Arnolda apvainojums studentam Vicepam, par iemeslu tam laikam gan bija “glāzīte". Viceps vispirms pie mielasta galda nolasīja apsveikumu mums no Lettgallijas konventa. Arnolds pārmeta visiem dzirdot ka nepareizi, vispirms esot vajadzējis nolasīt apsveikumu no Dzintras mātes. Viceps pieklājīgi mēģināja attaisnoties, bet Arnolds izteica apvainojumu. Ko darīt, viņš vecāks filistrs, jāreaģē. Viceps nodod izaicinājumu un atstāj telpas. Tas bija no Arnolda neapdomāts žests, pie tam neburšu klātienē. Viņi nedabūja arī vakariņas. Būtu vedis uz savu dzīvokli, bet kā tas izskatītos, ja atstāju viesus, pie tam man nekas mājās nebija ar ko uz ātru roku pacienāt. Tā viņi aizbrauca uz Rīgu neēduši, izņemot to, ka stacijas bufetē nopirku viņiem kotletes. Man jāatzīst, ka tajā laikmetā alkoholiskos dzērienus lietoja neapdomīgi, jo kas par daudz glāzīti cilājis, kaiti padara otram un ceļ neslavu sev. Korporāciju dzīvē to varēja pa daļai dzēst, jo bija tiesas kur vainīgais saņēma sodu ar ko apvainojums tika dzēsts. No šī grēka tīrs neesmu ari es. Par nepatiesu apvainojumu esmu cīnījies ar rapieri. Tomēr, korporācijas labais ir parakumā par slikto.

No savas puses uz kāzām aicināju vecāko brāli Arnoldu ar sievu Mildu. Vecāki nebrauca aukstā laika dēļ. Lauksaimniekus: Eriku Melderi no Rūjienas Saulītēm, Peteri Zaķi no Ķoņu Zemkopjiem un Ernestu Broži ar kundzi no Naukšēnu Pakuļiem. Vēl vajadzētu aicināt miertiesnesi Šveici, provizoru Dauguli no Mazsalacas un Zemkopības biedrības priekšnieku Sprinci, bet telpas neatļāva, jo Arnoldam bija paredzēti arī savi viesi. No Dzintras puses bija māsas Milda un Annis, brālis Vilis ar sievu Irmu, Dzintras draudzenes; Sarkanā krusta punkta māsa, Brolis jaunkundze un vidusskolas skolotāja Vērmaņa jaunkundze un Niksis Sūna. No Arnolda puses: sieva Vallija, bērni Jānis un Lienīte, Dr. Felbergs, Dr. Straube ar kundzi un Dr. Bērziņš ar kundzi un miertiesnesis Teikmanis no Siguldas ar kundzi.

Mani drusku nospieda mēbeļu jautājums. Nevarēju daudz gaidīt arī no Dzintras piederīgiem jo Dzintras tēvs bija veļu valstībā. Teicu Dzintrai, lai par to neraizējās, jo kad būšu iedzīvojies, pasūtīšu skaistas mēbeles. Pagaidām iztiksim ar lietotām, kas man pieejamas. Viņa atbildēja; galvenais jau nav mēbeles, bet mēs paši.

Apstākļi, man nezinot mainījās, dienu pirms kāzām. Dienu pirms laulībām pārsteigumu sagādāja Dzintras brālis Vilis. Vēlu vakarā, kad sals knieb degunā un ceļi no sniegiem saputināti, Zemkopības biedrības nama sētā iebraucis vezums ar mēbelēm. Parādās Vilis. Izrādās, ka mēbeļu vedējs ir Kārlītis Šmits, maza auguma vīrelītis ar sasarmojušām ūsām. Kārlītis ir Dzintras mātes māsas Marinas vīrs, kas arī dzīvo Strenčos savā mājiņā netālu no Dzintras vecāku mājām. Izrādās, ka vezumā ir skaista guļam istabas iekārta gatavota no bērzu koka. Dzintra man stāstīja par bērza dēļiem, kas glabājoties bēniņos no kā viņas tēvs gatavojis mēbeles un citu tā kā daiļamatniecība bija viņa galvenā nodarbošanās. Tagad sapratu Dzintras klusēšanu, kad runājām par dzīvokļa iekārtošanu. Manas bažas par guļamistabas iekārtu atkrita. Otra mātes māsa Anna, kura strādāja Strenču slimnīcā bija atsūtījusi kā kāzu dāvanu pašas austus linu palagus, dvieļus un ķisinu pārvalkus. Viss tas kopā bija ļoti skaista kāzu dāvana no Dzintras piederīgiem. Nopirku nepieciešamās mēbeles dzīvojamai istabai, nu bija gardīni pie logiem un mans tukšais dzīvoklis pārvērties par patīkamu mājokli. Rūjienā bija pirmklasīga mēbeļu darbnīca, ko vadīja tās īpašnieks Miglavs. Pēc pāris mēnešiem tur pasūtīju ozola koka rakstāmgaldu un riekstu koka ēdamistabas iekārtu. Pārcēlāmies arī uz trīs istabu dzīvokli, kur dzīvoja miertiesnesis, jo miertiesa pārcēlās uz citām telpām. Vērtīgu dzīvojamās istabas iekārtu iegādājos, kad pārcēlos uz LLK Austrumu saimniecību, jo tad mums bija plašāks dzīvoklis.

Jaunas klavieres nopirku apmērām ap 1937. gadu, Rūjienā plašajā rajona izstādē no firmas "Kļaviņš", tās bija labas klavieres gatavotas Latvijā. Līdz minētam laikam klavieru stundas Dzintra sagatavoja uz brāļa Arnolda klavierēm.

Viss kārtojās labi. Bijām saņēmuši Dieva svētību nākošai laulību dzīvei. Dzintra darbu aptiekā pārtrauca, nebiju jau arī domājis, ka manai sievai būtu jāstrādā ārpus mājas un jāpelna iztiku. Viņa nodevās klavieru spēlei un ģimenes dzīvei. Tajos laikos Rūjienas pilsētā vēl nebija kanalizācija. Ūdens virtuvē bija jānes no pagalmā esošās arteziskās akas ar spaini, pa trepēm otrā stāva dzīvoklī. Viņa ieminējās, ka tas viegli neesot, bet varot jau uznest. Ūdeni vajagot vairāk, kad veļu jāmazgā, tad gan rokas sāpot. Teicu viņai; ja Tev grūtības algosim kalponi un veļas mazgāšanu nodosim vešerienei. Sarunā kalponi un vešerieni. Vešerieni viņa varot sarunāt tūliņ, to pašu kas mazgā veļu Vallijai, bet ar dienesta meitu esot grūtāk, jo jāizraugot uzticamu kalponi, kas nepievāc lietas, kā tas dažiem noticis. Jāatrod kalpone, kam var uzticēties, seviški tad kad neesam dzīvokli. Pēc pamatīgas aptaujas viņa ari sev vēlamu kalponi sarunāja un viņas vārds ja nemaldos bija Elza. Dzīvokļa apsildīšanai lietoja malku. Tā bija metru gara, lai gan saskaldīta šķīlēs, tā nederēja siltumkrāsnīm un virtuves plītei, tā bija jāsaīsina un jāsaskalda. To veica onkulītis, kurš dzīvoja nespējnieku namā. Tad nu manai Dzintrai atlika daudz laika klavieru spēlei, rokdarbiem un parunāties ar draudzenēm. Kad nebiju izbraukumos uz saimniecībām, varējām vizināties ar laivu pa līkumoto un atvaraino Rūjas upi.

Mana Dzintra bija brīva no dzīvokļa apkopšanas darbiem, lai gan mums sākumā bija tikai divas istabas, vēlāk trīsas. Tad visam vajadzēja būt tīram un spodram. Parasti gulējām līdz brokastu laikam t.i. līdz astoņiem no rīta. Dienesta meitai bija jāierodas pus astoņos. (Viņa dzīvoja pie vecākiem) jāuznes malka, jāiekurina plīts. Mana Dzintra tad viņai deva norādījumus kas jāgatavo brokastis un kas nopērkams pārtikas veikalā. Pēc tam paši uzvilkuši peldmēteļus, pa celiņu pāri pļavai, saķērušies rokās skrējām uz Rūju peldēties. Izpeldējušies nācām atpakaļ, uz dzīvokli, brītiņu atpūtušies, saģērbāmies un ēdam brokastis. Ja man nebija jāizbrauc uz laukiem, sēdos pie rakstāmgalda un sagatavoju apcerējumus lauksaimniecības žurnāliem, vai arī vietējam laikrakstam Rūjienas Vēstnesis par lauksaimniecības jautājumiem. Mana Dzintra sēdās pie klavierēm un sagatavoja savu klavieru uzdevumu, kas bija jāatspēlē brīvmāksliniekam Krieviņam. Tā kā biju “kungs un pavēlnieks" savā darbā, izņemot priekšlasījumus sanāksmēs, lauksaimniecību biedrības sapulcēs un gada svētkos, kas bija nolikti noteiktos datumos, pārējo darbību varēju iekārtot pēc savas izvēles. Brīvajā laikā izbraucam uz Jūrmalu, Vecāķiem. Braucām arī uz Pērnavas pludmali Igaunijā. Kopā ar miertiesnesi Šveicu, sarīkojām ekskursiju e uz Tallinu, Narvu, Peipusa ezeru, Vilandi. Mājās no Igaunijas atgriezāmies caur Valku. Rīkoju arī plašas lauksaimnieku ekskursijas, lai lauksaimnieki iepazītos ar vēsturiskām un skaistām vietām. Bijām Siguldā, Nāves salā un Ložmetēju kalnā. Tās ir vietas, kur latviešu strēlnieki pirmā pasaules karā cīnījās pret vāciešiem. Strēlnieku cīņas ieguva pasaules ievērību. (Nāves sala pie Daugavas, Ložmetēju kalns Tīreļu purvā). Ievērības cienīga ekskursija tika rīkota cauri Vidzemei, Rīgai, Jelgavai (Zemgalē), uz Liepāju (Kurzemē). Tur mūs apsveica Liepājas kūrmājā pilsētas galva Rimbenieks, pie bagāti gatavota mielastu galda. No Liepājas braucām uz Rucavu un pāri Lietuvas robežai uz Palangu. Palangā mēs sapirkāmies skaistas dzintara rotas. Savai Dzintrai nopirku krelles un rokas sprādzi. Atpakaļ braucot mūs sagaidīja rucavieši un tikām sēdināti pie bagātīgi klāta mielasta galda. Amatvīri mūs apsveica kā ievērojamus viesus, kas braukuši pāri visai Latvijai, no Igaunijas robežas līdz Lietuvai (no Moizakiles līdz Palangai). Es kā ekskursijas vadītājs sirsnīgi pateicos par laipno uzņemšanu un aicināju nākamā vasarā ierasties Rūjienā. (Rucavieši arī ieradās un tika sirsnīgi sagaidīti ar mielastu un kora dziesmām saviesīgā biedrībā). Atgriežoties no Liepājas apmeklējam Airītes, kur Latvijas atbrīvošanas karā krita pirmais Latvijas armijas virspavēlnieks Oskars Kalpaks. Pieminekļa pakājē nolikām puķes un ceļos nometušies noskaitījām Tēvreizi. Šo ekskursiju plaši aprakstīja visi laikraksti. Es kā ekskursijas vadītājs un tās organizētājs no valsts prezidenta Dr. K. Ulmaņa saņēmu skaistu atzinības vēstuli, par tālo novadu tuvināšanu un lauksaimnieku iepazīstināšanu ar dzimtenes vēsturiskām un skaistām vietām. Mana ekskursija tika ņemta par paraugu, kā ekskursijas rīkojamas, par to priekšlasījumu agronomu sanāksmēs lasīja agronoms Grindulis. Sākās plaša mēra līdzīgas ekskursijas ar saukli; “apceļo dzimto zemi". Rīkojam ekskursiju uz ezerzemi Latgali, gar skaistiem Salacas upes krastiem un papīrfabriku Staiceli, uz ostas pilsētām Ainažiem un Salacgrīvu (slavenie laši un nēģi). Iegriezāmies Svētciema zirgaudzētavā jo rūjienieši bija lieli zirgaudzētāji, kas saistīja viņu interesi. Apmeklējām arī atsevišķas priekšzīmīgas saimniecības. Man bija ļoti žēl, ka mana Dzintra nevarēja līdz braukt, viņa domāja, ka tālie braucieni kaitēs veselibai, jo jaunībā bijis slikti ar plaušām. Tālo ekskursiju laiks, vilkās apmērām trīs dienas, viņa dzīvoja Strenčos pie mātes un māsām. Man pārbraucot mājās viņa atgriezās no Strenčiem, bija atkal liels satikšanās prieks.

Apmeklēju arī Valsts izmēģinājumu iestādes, lauksaimniecības vidusskolas un augstāko mācību iestāžu saimniecības. Bijām Latvijas Universitātes Vecauces praktisko darbu un izmēģinājumu saimniecības, Latvijas Universitātes lopkopības izmēģinājumu saimniecībā Rāmavā. Prof. Lejiņš šeit izsaukumu no Latvijas, vietējās govs, piena izsaukumu bija sasniedzis 10,000 litru gadā. Tas pieradīja, ka Latvijas vietējie govs lopi ir izkopjami. Apmeklējām Stendes un Priekuļu selekcijas stacijas, Pūres dārzkopības izmēģinājumu saimniecību, Jaungulbenes lauks. izmēģ. saimniecību, Priekuļu un Malnavas lauksaimniecības vidusskolas. Viss tas deva lauksaimniekiem daudz ierosinājuma. Rajona lauksaimnieki redzēto un noderīgo ieveda savās saimniecībās, rajons plauka, saimniecībās bija turība un prieks. Līdz ar no manis ienesto rosību palielinājās arī mans darba lauks. Priekšlasījumi, sanāksmes, izbraukumi uz saimniecībām, lauksaimniecības un dabas zinību mācīšanu pamatskolā un citu, nevarētu sekmīgi veikt bez ērta satiksmes līdzekļa. Lauksaimnieki to saprata, ērtākai darba veikšanai man pagastu valdes, piensaimnieku sabiedrība un patērētāju biedrības Konsums man nopirka motocikli, tas izradījās nepiemērots rudeņos un lietainā laikā. Minēto iemeslu dēļ motocikletu pēc gada pārdeva un nopirka automobili. Biju pirmais rajona agronoma Latvijā, kam bija auto un ko pirkuši rajona organizācijas. Bija jau vīri arī ar "greizu sirdi" un tāds bija Valmieras apriņķa vecākais Vinters. Viņš noliedza pagasta vecākiem naudu izmaksāt, bet par nožēlošanu greizsirdīgais kungs saņēma rīkojumu no iekšlietu ministrija, ierasties Rūjienā un savu aizliegumu atcelt. Pagastu vecākie zobojās ka Vinters esot gribējis rīkoties ar viņam nepiederošo naudu. Tad nu man ar Dzintru bija labs satiksmes līdzeklis arī pašu vajadzībām. Man rajona agronoma darbs ļoti patika. Visu dienu svaigā gaisā, darbu var iekārtot pēc savas izvēles, nav jāsēž astoņas stundas kancelejā pie rakstāmgalda, jeb kādā laboratorijā. Viena lieta gan rajona agronomam stingri jāievēro, ka darbs prasa būt cilvēkos, jānāk ar ierosmēm un jāpiedalās arī sabiedriskā darbā. Man viss tas patika un tāpēc arī tiku ievēlēts par Rūjienas patērētāja biedrības un Biškopības biedrības priekšsēdi. Pēc 1934. gada, kad ministru prezidents K. Ulmanis atlaida Saeimu un liela rosība sākās visās dzīves nozarēs, radās liels laukstrādnieku trūkums, Noorganizēju darba biroju ārzemju laukstrādnieku ievešanai. Darba biroja centrs atradās lauksaimniecības kamerā, kas ieveda laukstrādniekus sākumā no Latgales, bet kad rezerves bija izsmeltas, tad laukstrādniekus ieveda no Lietuvas un Polijas. Darba birojā strādāja Rožkalns, kuram vēlāki arī nodevu biroja vadību.

ASTOŅPADSMITĀ NOVEMBRA SVINĪBAS VALSTS PREZIDENTA PILĪ.

Lauksaimnieki bija apmierināti ar manu darbu un arī pats vēroju sava darba sekmes. Kultivētie zāļāji vairojās, sekmīgi turpinājās sugas logu ieaudzēšana, jāņa papuves izzuda, selekcionētais sēklas materiāls un uzlabotā augšanas apkopšana vairoja zemnieku labklājību. Arī paša ģimene bija pavairojusies. Meita Aija piedzima 1936. gada 29. aprīlī. Strenčos Sarkanā krusta slimnīcā. Viņas māsas, Milda un Annis vēlējās, lai radības notiktu viņu tuvumā. Dzintra uz Strenčiem aizbrauca apmērām nedēļu iepriekš. Annis taisīja jokus un smējās, ka Dzintra laikam vēloties, lai Milda to dzemdības lietu izdarot viņas vietā. Viss norisinājās labi un Dzintru kopā ar Aiju atvedu atpakaļ uz Rūjienu. Nu stāvēja priekšā kristības. Kristības sarīkojām jūlijā. Ceremoniju izdarīja mācītājs Slokenbergs, Rūjienas Bērtuļu baznīcā. Par krustēvu aicināju savu konfilistri Piebalgas virsmežzini Bodnieku, (vecāki dzīvoja Jeru pagastā, priekšzīmīgi lauksaimnieki). Par krustmāti farmacieti Ritera jaunkundzi. Bija daudz visu,. lauksaimnieki, Rūjienas ārsti un citi. Starp tiem protams ari Arnolds ar Valliju un Uļlas meitenes; Grieta ar Āriju. Rūpīgs un palīdzīgs, ko nekad neaizmirsīšu bija lauksaimnieks Brože no Naukšēnu Pakuļiem. Kā dāvanu dažas dienas pirms kristībām atnesa divas pamatīgas gaļas vistas, tie neesot nekādi cālīši, bet labi ēdinātas gaļas vistas kas svēra apmērām pieci kilogrami katra. Kristību mielastu sagatavoja Annis. Jāsaka ka, Dieviņš mūs atbalstīja, jo neradās nekādi šķēršļi nedz darbā, nedz mūsu ģimenes dzīvē. Viss ritēja normāli. Vasarā, Dzintra ar mazo Aijiņu lielāko dienas daļu pavadīja aiz mūsu dzīvokļa esošā pļavā, kas atradās Rūjas upes ielokā. Atgriežoties no darba zināju, kur mani mīļie atrodas. Jau pa gabalu redzēju, ka mans mazais "putniņš" čāpo pa garo pļava zāli, starp timotiņu lapsastēm un uzeņu augšējiem stiebriem, kur mazāk lapu, redzama galviņa ar baltu micīti galvā. Krūma paēnā sēd Dzintra un kaut ko dara, vai nu lasa kādu grāmatu vai strādā pie kāda rokdarba. Aijucis ieraudzījis mani skrien pretim klupdama zālē. Pieceļas arī Dzintra, saņemu klēpi mazo meitiņu un soļojam uz dzīvokli. Ciemoties pie mums brauca ari Milda un Annis. Aiz garāžas mums bija mazs sakņu dārziņš. Tad Milda vai nu Annis, kura ciemojās, palīdzēja Dzintrai izravēt no nezālēm dobes. Abas čaloja un smējās. Patīkams brīdis bija arī mans atvaļinājuma laiks. Agronomu biedrībai piederēja Burtnieku muiža pie Burtnieku ezera. Tur agronomi vasarā brauca atvaļinājumā. Arī abi ar Dzintru tur braucam līdzi aicinot Mildu. Viņa bija izteikusi vēlēšanu pavadīt atvaļinājumu kopā ar mums šajā skaistā vietā. Tur bija ieviesusies paraša izdot žurnālīti (nosaukumu neatceros), kas aprakstītu humora un koriģējošā viedā zaļumniekus. Negribēju, bet žurnāla redaktora pienākumus uzspieda man. Labi, ka līdzi bija Milda. Viņa viena pate un kopā ar Dzintru uzrakstīja kodolīgus humoristiskus rakstus, abām bija koriģēšanas spējas un žurnālītis iznāca labu labais. Bez viņām man nekas labs neiznāktu jo no klāsesošiem nekādi labi raksti neiznāca.

Tuvojās 1937. gada rudens. Septembra beigās saņēmu no Latvijas Lauksaimniecības Kameras priekšnieka R. Dzērves vēstuli. Domāju, kas nu tajā būs rakstīts, jo parasti ziņojumi un rīkojumi nāk no Zemkopības nodaļas vadītāja agr. Mežvēvera. Izlasot vēstuli, tā man dara prieku, parādīju arī Dzintrai, viņa mani nobučo. Dzērve ziņo, ka par sekmīgu darbu lauksaimniecības celšanā man piešķirts "medālis" atzinības krusts. Bet tas nebija viss. Pēc pāris dienām saņēmu vēstuli no Valsts Prezidenta kancelejas ar Valsts Prezidenta Dr. K. Ulmaņa parakstīto ielūgumu ierasties Pili uz 18. novembra svinībām un sekojošo balli. Svinībās vajadzēja piemērotus vakara tērpus. Man par to lielas raizes nebija, jo Rīgā varēja izrentēt pirmklasīgas frakas un vajadzības gadījumā pielaikot. Bet tik vienkārši nebija manai Dzintrai. Viņai bija skaistas un labi šūtas kleitas, bet uz šiem svētkiem tie nebija piemēroti. Viņa saka, Prīdīt, man taču nav piemērota kleita šim gadījumam. Aizbraucam uz Rīgu. Kaļķu ielā atradās negatavu drēbju veikals, kur varēja izvēlēties audumus, kā vietējos tā labas kvalitātes ārzemju audumus. Viņa izvēlējās aveņu krāsas tafta kleitas drēbi, ko nodevām izšūt pirmklasīgai šuvējai. Bija gan jābrauc trisas reizes uz Rīgu uzlaikot, bet tad ari garā balles kleita tika pirmklasīgi pagatavota un viņa tajā izskatījās kā princese. Uz Rīgu aizbraucam dienu iepriekš, jo man bija jāsaņem pasūtītā fraka un Dzintrai jāpārskata kleita.

Svinībās ieradāmies kopā ar Valkas novada Mazpulku inspektoru Baltieti un viņa kundzi. Viesus personīgi sagaidīja Valsts Prezidents Dr. K. Ulmanis un ārlietu ministrs Munters ar kundzi. Tur bija aicināti: ārzemju sūtņi, resp. viss diplomātiskais korpuss, Augstskolas profesori, ministri, ģenerāļi, departamentu direktori un citas vadošas personas. Mielasts notika vienu stāvu augstāk ar auksto galdu. Manai Dzintrai ļoti garšoja pastēte. Pēc mielasta balle lejas zālē. Dejojam valsi un citas dejas. Starpbrīžos sēdējam pie galdiņiem. Svinībām bija brūvēts speciāls alus, ko viesmīļi pasniedza kausos tieši no mucas. Tas garšoja lieliski. Pēc svinībām atgriezāmies viesnīcā. Nākamā dienā nofotografējāmies un atgriezāmies Rūjienā.

Otru reizi Valsts Prezidenta pilī tiku ielūgs uz Mazpulku organizācijas vadītāju pieņemšanu. Bija Latvijas lielākā Mazpulka vadītāju un Rūjienas rajona Mazpulku vecākais. Tad priekšā stādījāmies Prezidentam un L.L.K. priekšsēdim, Dzērvem.

ŠKIRŠANĀS NO RŪJIENAS.

No Rūjienas šķīros 1939. gada septembrī. Tur biju strādājis septiņus gadus un vienu mēnesi. Savā panākumu “pūrā" varēju ieskaitīt sekmīgu lauksaimniecības pacelšanas darbu, par ko lauksaimnieki bija apmierināti. Sakarā ar pareizu augsnes strādāšanu un augstvērtīgu labību šķirņu ievešanu ražas tika paceltas. Ar pareizu lopu ēdināšanu, mākslīgo ganību un pļavu kultivēšanu cēlās piena izsaukumi. Vairojās LB. ganāmpulki. Tika ievesti uzlaboti augsnes apstrādāšanas riki. Bija pierādīta lauku drenāžas vajadzība un to plaši izveda. Lauksaimniecībā notika straujš uzlabojums. Tā bija pilnos ziedos. Tika sarīkots atvadīšanās mielasts Piensaimnieku sabiedrības zālē. Piedalījās pagastu pašvaldības un lauksaimnieku organizāciju pārstāvji. Par sekmīgu darbību man uzdāvināja mākslinieka Zeberiņa gleznu “Pērses ūdens kritums". Biju saņēmis atzinību arī no valdības “Atzinības krustu". No sēklaudzētājiem zelta pulksteni un sekmīgākai darba veikšanai no pagasta pašvaldības un kooperatīvu organizācijām automobili. Biju atradis dzīves draugu – Dzintru, un pirmo mantinieci, meitu Aiju. Bija arī naudas noguldījums krājkasē.

Tajā laikmetā diktatori Staļins un Hitlers bija parakstījuši slepenu nolīgumu par Baltijas valstu nākotni un Hitlers izvāca vāciešus no Baltijas valstīm. Apm. 10% vāciešu Hitlera aicinājumu nepaklausīja un palika savā dzimtenē. Izceļojošie vācieši par saviem īpašumiem saņēma atlīdzību kurus nopirka latvieši. Rīgā, Foka aptiekas īpašnieks, vācietis, atstāja Latviju. Aptieku, kura atradās uz Brīvības bulvāra un Elizabetes ielas krustojuma nopirka Arnolds. Rūjienas aptieku izrentēja provizoram Paškēvičam un ar iedzīvi pārcēlās uz Rīgu. Provizoram Paškēvičam vajadzēja otru farmaceitu un viņš aicināja Dzintru. Dzintra darbu pieņēma un aptiekā strādāja līdz kamēr ar iedzīvi pārcēlāmies uz manu jauno darba vietu. Lai izgatavotu steidzīgas ārstu receptes arī nakts laikā tad vienu nedēļu dežurēja vecā aptiekā, otru nedēļu jaunā resp. Krēsliņa aptiekā. Kādu nakti, kad Paškēvičs dežurē, cieši zvana aptiekas nakts zvans. Zvans skan nepacietīgi vairākas reizes. Provizors steidzās zvanītāju ielaist, domādams, ka nu būs jāgatavo steidzīga recepte. Steidzīgi atverot, aptiekas durvīs tur parādās lauku meita. Provizors gaida no meičas ārsta recepti, bet meiča prasa smaržu, “meža pasaciņu". Viņš skatās uz meiču un atbild; "aizejat uz mežu, savācat čiekurus kaudzītē un tur uzsēžaties ar pliku dibenu tad Jums būs "meža pasaciņa" To viņš bija atstāstījis Dzintrai, mums bija jāsmej līdz asarām. 1939. gadā augusta beigās man zvana no Jelgavas Latvijas Lauksaimniecības Kameras ģenerālsekretārs agronoms Saliņš. Viņš jautā, vai es piekristu uzņemties Latvijas Lauksaimniecības Kameras trīsu uzņēmumu vadību, kas atrūdās Sēļu pagastā pie Burtnieku ezera. (Bijušā Košķeles muiža) Biju gan dzirdējis, ka Latvijas Lauksaimniecības Kamera došot man paaugstinājumu, bet tam nepiegriezu lielu vērību, jo Rūjienā man klājās labi. Atbildēju Ģenerālsekretāram, “ja kādam vajaga, labāk dodat pārziņa pienākumus tam". Ģenerālsekretārs atbildēja, es Jūs saprotu un radiofons vakarā ziņoja ka esmu iecelts par Latvijas Lauksaimnieku Kameras Austrumu uzņēmuma pārzini. Aizbraucu otrā dienā uz Jelgavu. Vispirms pieteicos pie ģenerālsekretāra Saliņa pārrunāt algas jautājumu. 500 latus mēnesī man maksāšot Zemkopības Ministrija, saimniecība 50 latus, skaidrā naudā tad būti 550 lati mēnesī, brīvs dzīvoklis, brīva apsildīšana, četri litri piena dienā un neliels dārziņš ja ģimenes locekļi tur vēlētos "rušināties". Izbraucamie zirgi un kučieris manā neaprobežotā lietošanā. Viss tas kopā sanāca apmērām 800 lati mēnesi. (departamenta direktors Rīgā saņēma 500 latu mēnesi, visaugstāko atalgojumu 1000 latus mēnesī saņēma Saeimas deputāti). Arī Rūjienā mans atalgojums pārsniedza 500 latus mēnesī, bet tur bija stipri mazāka atbildība. Austrumos atbildība bija liela un klāt nāca uzņēmumu izveidošana, kas atradās tikai tapšanas stadijā. Latvijas Lauksaimniecības Kameras priekšsēdētājs un tās galvenais vadītājs man izdeva ģenerālu pilnvaru un norādīja, lai es saimniekojot tā kā to darītu savā īpašumā. Dzērve bija priekšzīmīgs lauksaimnieks no Lizuma pagasta, izglītību ieguvis pašmācības ceļā, savu saimniecību bija izkopis par priekšzīmi plašam novadam, kurā ekskursanti iegriezās no visas Latvijas. Uz Austrumiem pārņemt saimniecību aizbraucu bez ģimenes, Dzintra strādāja aptiekā un dzīvoklis nebija izremontēts. Kamēr pārņēmu saimniecību uz Rūjienu no Strenčiem atbrauca Dzintras māsa Annis uzraudzīt Aiju un palīdzēt pārcelties uz Austrumiem.

Dzīvoklis prasīja remontus un krāsošanu. Salīgu amatnieku-krāsotāju mana dzīvokļa un citu telpu izkrāsošanai. Saimniecības amatniekam, Kaufmanim uzdevu izvest vajadzīgos pārbūves darbus. Remonti tika veikti apmērām trīs nedēļu laikā. Pasūtīju Rīgā mēbeļu firmā 1000 latu vērtībā dzīvojamās telpas mēbeles. Ar saimniecības zirga pajūgu pārvedu no Rūjienas esošās mēbeles un ar auto Dzintru, Anni un meitiņu Aiju. Dzintra ar Anni iekārtoja dzīvokli. Jutāmies labi un apmierināti manā jaunajā darba vietā. No Rūjienas uz Austrumiem arī pārvedu Aijas mīluļus, gaili Madi un vistu Tibu, līdz ar parējām desmit vistām. Kalpone arī vēlējās līdz braukt, bet Austrumos izpalīdzību mājas darbos Dzintra varēja dabūt uz vietas, jo nestrādājošas kalpu sievas labprāt par atlīdzību izpalīdzēja.

Tuvojās Ziemas Svētki. Abi ar Dzintru nolēmām rīkot Ziemas Svētku eglītes vakaru Austrumos esošiem iedzīvotājiem; strādniekiem un viņu ģimenes locekļiem, skolniekiem un vadošiem darbiniekiem. Dievkalpojumu lūdzam noturēt Rūjienas Dienvidu draudzes mācītāju Kampi, izprasot piekrišanu Mazsalacas draudzes mācītājam Skrodelim, jo piederējām pie Mazsalacas draudzes.

Eglītes vakaru rīkojām Ziemas Svētku sestdienas vakarā pulkstens astoņos, pēc kūts darbu pabeigšanas. Rūjiena no Austrumiem atradās 18. klm atstatumā. Pulkstens sešos vakarā ar auto braucu uz Rūjienu, lai atvestu mācītāju Kampi, noturēt svētku dievkalpojumu. Ceļš vijās cauri egļu mežam. Bija auksts kailsals, ceļš dažās vietās ledains. Nelielā ceļa likumā manas mašīnas kreisais priekšrats ieslīd lielceļa grāvī. Sagriežu stūri un mēģinu dabūt uz ceļa. Grāvja mala noledojusi, mašīna slīd grāvī dziļāk un ar abiem kreisās sāna ratiem ieslīd grāvī. Nu ir mašīna uzsēdusies uz grāvja malas un neiespējami to dabūt uz ceļa. Esmu meža vidū. Ceļš kluss, jo svētku vakarā reti kāds kur izbrauc. Palīdzība no ceļotājiem nav gaidāma. Apmērām kilometru atstatumā no ceļa spīd kādas saimniecības logos gaisma. Soļoju uz turieni. Izstāstu savu nelaimi saimniecei un lūdzu atļauju piezvanīt uz Rūjienu mācītājam Kampem. Mācītājs atbild, ka mani gaidot. Pastāstu notikušo. Lūdzu Kampi sazināties ar smagās kravu automašīnas īpašnieku Vinteru un lai abi atbrauc uz nelaimes vietu. Nebija ilgi jāgaida, kad sadzirdēju smagās kravu mašīnas rūkoņu. Vinters jau bija līdzi paņēmis ķēdes, izvilka manu auto no grāvja. Kopā ar mācītāju Kampi atgriezāmies Austrumos. Eglīti Dzintra ar Anni bija nopušķojuši, saime ieradusies un gaidīja mūs. Kopā ar Dzintru aizdedzinājām svecītes un staltais mācītājs noturēja Ziemas Svētku dievkalpojumu.

Pēc Dievkalpojuma ieradās Ziemas Svētku vecītis un izdalīja strādniekiem vērtīgas dāvanas. Dāvanas strādniekiem pirku Rūjienā, ebreja Šalom Šmita manufaktūru veikalā. Otrs manufaktūru veikals piederēja Bodniekam. Šmita veikalu izvēlējos tāpēc, ka tur par kasieri darbojās mana attālāka radiniece. Tādu Ziemas Svētku vakaru Austrumi piedzīvoja pirmo reizi, pat visā Košķeles muižas pastāvēšanas laikā. To darīju tāpēc, ka ar Dieva palīdzību vēlējos uzsākt jauno darbu.

Ziema bija stipri sniegota un auksta. Strādnieki no Valsts meža pārveda būvmateriālus, jaunas strādnieku mājas celšanai un sagatavoja malku pašas saimniecības mežā, nākamā gada vajadzībām. Saimniecības mežā atradās pārauguši oši. Tos liku saimnieciskā kārtā nozāģēt un pārvērst malkā. Apmērām 20 ciešmetrus sagatavoju pārdošanai, izvedu no meža un sakrāvu ceļa malā. Būdams Rīgā, Dzintras brālis Arnolds, Foka aptiekas īpašnieks, jautāja man vai es nezinot kur malku nopirkt lielākā vairumā tieši no mežniecības, jo tas viņam būtu lētāki kā pērkot uz vietas Rīgā. Atbildēju viņam ka esmu no saimniecības meža sagatavojis pārdošanai oša malku. Ja vēlies vari to dabūt par Mežniecības noteiktām cenām. Viņš malku vēlējās, samaksāja mežniecības noteikto cenu un uzņēmās atbildību par malkas pārvešanu uz Rīgu.

Netālu no Austrumiem, pāri Salacas upei atrodās Vecates pagasts. Tur Purmaļu mājās dzīvoja mana studiju biedrenes, Purmaļu Vēras māte. Viņa dzīvoja vientuļi, jo viņas vīrs bija miris. Meita Vēra studēja filoloģiju, saslima un nomira. Biju arī viņas bērēs. Tika apglabāta Mazsalacas kapos. Vēras māte mani bija iecienījusi un es bieži ciemojos pie viņas. Iepazīstināju arī savu Dzintru ar Vēras māti un šad tad viņu apciemojām. Viņa ciemojās pie mums Rūjienā un Austrumos. Dzintra ar Vēras māti labi sapratās. Domāju ka Dzintra, viņas domāšanā, aizstāja viņas vienīgo bērnu. Viņa sāka rūpēties par mani un Dzintru. Reiz atbraukusi ciemos uz Rūjienu atvedusi un uzdāvina skaistas aitu ādas koši baltu vilnu, (labi ģērētam kažokiem) lai šujot kažokus, tie noderēšot ziemā, jo mums kažoki neesot. Drēbnieks man izšuva puskažociņu ar bēša krāsas drēbi un zaķu ādas krāģi, bet Dzintrai garo kažoku ar viņas mātes austo pelēki zilo virsdrēbi. Viņa pate izšuva ziemas cepuri. Uzģērbjot garo kažoku, galvā silto ziemas cepuri un kājās filča zābaciņus, viņa izskatījās pēc īstas bajārietes, jo kažoks tika šūts veclaicīgā stilā.

Vēras māti mēs saucam par Purmaļu māti. Viņai pēc vīra (Purmaļu tēva) miršanas piederēja, uz testamenta pamata, Vecates pagastā Purmaļu lauku saimniecība. Tā bija labi iekopta, labām ēkām ar pietiekošu dzīvo un nedzīvie inventāru. Kad vīrs nomira pusi saimniecības viņa izrentēja, bet otru pusi apsaimniekoja pati. Reiz atbraukusi ciemā pie mums uz Austrumiem, stāsta savus nodomus kā Purmaļu saimniecību vēloties atstāt man un jautā vai es gribot. Atbildēju, ka ar lielāko prieku šo dāvanu saņemtu, tikai mums jānokārto testamenta jautājums, kas atbilstu viņas velmēm. Testamentā esot man paredzēta arī zināma naudas summa un tas esot tāds, ka viņa ar īpašumu varot rīkoties pēc saviem ieskatiem. Mans pienākums būtu rūpēties par pieminekļa uzstādīšanu Mazsalacas kapsētā, viņu ģimenes kapiem. Tas viegli būtu izdarāms un to labprāt darītu, bet visu pārtrauca nežēlīgā komunistu okupācija. Man bija jādodas bēgļu gaitās, pie viņas palika mani uzvalki. No vecākā brāļa Arnolda saņēmu ziņu, ka Purmaļu māte mirusi. Bet kā un kādos apstākļos man ziņu nav.

Jāpiemin, ka vācu okupācijas laikā, kad Hitlera iekarošanas plāni sāka sabrukt un armijas atkāpās, komunistiem tuvojoties cerēju pārcelties ar ģimeni uz Purmaļiem, viņa ar lielāko prieku mūs saņemšot. Pie viņas arī aizvedu savus labākos uzvalkus starp tiem arī Dzintras mātes austo uzvalka drēbi, viņa bija audusi speciāli man. Labais nodoms tomēr nerealizējās, jo man Rūjiena bija jāatstāj steidzīgi. Sarkanarmija bija izplānojusi ar lielu ielenkumu noriest vāciešu atkāpšanās ceļu līdz Puiķeles dzelzceļu stacijai. Ja nebūtu izbraucis ar pēdējo ešelonu, būtu palicis ielenkumā.

Kad atstājām Latviju, Dzintra paziņoja savām māsām Strenčos kurās vietās atrodās mūsu mantiņas. Annis boļševiku laika sākumā kājām bija aizsoļojusi no Strenčiem uz Vecates Purmaļiem, pēc man dāvinātās uzvalka drēbes. Tad vēl saimniecības nebija atņemtas. Purmaļu māte, mātes šūto uzvalka drēbi Annim atdevusi, bet teikusi ka manus uzvalkus nevienam nedošot, tos paturēšot kā dārgu piemiņu. To dabūjām zināt tikai pēc pieciem gadiem, kad bijām ieceļojuši Amerikā un varēja uzņemt sakarus ar Latviju. Lai Dieva miers Purmaļu mātei, pēdējos dzīves gados viņa bijusi vientuļa un sagrauta.

Purmaļu mātes dāvinātie kažoki mums Austrumos labi noderēja. Ziema bija auksta ar lieliem sniega puteņiem, bez kažoka ārā nemaz nevarēja rādīties. Staļļos atradās izbraucamie zirgi un trīs vaislas ērzeļi, kuriem vajadzēja vingrinājumus. Pasūtīju saimniecības amatniekam izgatavot lielu kuražu izbraukumu vajadzībām. Sadomājam aizbraukt uz Mazsalacu. Staļļu pārzinis iejūdza "Adeptu", vieglo Hanoveras vaislas ērzeli kuražā un mēs saģērbušies kažokos un filča zābakos sēdamies kuražā, mazā Aija vidū, braucam uz astoņi kilometru attālo Mazsalacu. (Par kuražu sauca kamanām līdzīgu izbraucamās ragavas, kamanām līdzīgu virsdaļu, bet ērtāku un lielāku piestiprināja pie ragavām. Tur bija ērta sēdēšana un priekšā uz kājām aitādas sega) Adeptus zviegdams straujā riksī mūs aizvizina uz Mazsalacu. Novietojam Adeptu iebraucamā vietā. Tādas atradās visās pilsētās, jo tajā laikmetā galvenais vilcēja spēks bija zirgs. Auto mašīnas bija maz. Katra lauksaimnieka lepnums bija; labs izbraucamais zirgs, skaisti izbraucamie rati un kamanas. Nokārtojuši savas vajadzības veikalos, braucām mājup. Lielceļš bija stipri saputināts, vidū iebraukts sliežu ceļš, kas ciets un kamanas viegli slīd. Neiebrauktā daļā sniegs irdens, dziļš līdz jostas vietai. Adeptus zviegdams strauji rikšo un ar pakaļkājām met mums virsū sniega pikas. (Sniegs saķeries pakavos, kas skrienot atdalās) Kāds lauksaimnieks mums brauc pretī, ir jādod ceļš pretimbraucējam Pagriežot pajūgu pa labi, mūsu kuraža no cietā ceļa ieslīd grāvī un apgāzās. Domāju nu gan esam “ķezā" jo Dzintra ar Aiju ievēlušies grāvī un ja Adeptus turpina rikšot var sagādāt lielu nelaimi. Bet Adeptus apstājās, pagriezis galvu uz mums un skatās. Es atgāzu kuražu, palīdzēju Dzintrai ar Aiju ierāpties tajā, pierāvu drusku grožus un Adeptus aizvizināja mūs mājās. Jāsaka, ka Adeptus bija ļoti inteliģents ērzelis. Ar viņu vajadzēja prast apieties. Viņam patika, ka viņu pamīļo, paglauda kaklu, iedod burkānu un papaijā galviņu. Rupju apiešanos viņš necieta. Agronoms Rullis, pārzinis pēc manis vācu okupācijas laikā, viņam bija sitis. Adeptus stāv uz vietas un atsakās iet laukā no iebraucamās vietas. Tas notika Rūjienā, man redzot, pēdīgi ar lielu lēcienu lēkšus izlēca no sētas uz ielu.

Mans galvenais uzdevums ziemas mēnešos bija iepazīties ar saimniecību un domāt par nozaru izveidošanu un to ienesību.

Esmu jau minējis, ka Austrumi, agrākā Košķeles muiža, pirms Latvijas brīvības atgūšanas piederēja baltvācu baronam Menzenkamfam un tā atradās Sēļu pagastā pie teiksmainā Burtnieku ezera, kur ietek Salacas upe. Ar agrārreformas izvešanu tā tika piešķirta Zirgaudzētāju biedrībai. Pēc 1934. gada muižu pārņēma Latvijas Lauksaimniecības Kamera. Laikā, kad Latvijas Lauksaimniecības Kamera pārņēma Košķeli savā pārvaldīšanā, piedalījos pārņemšanas komisijā kā LLK pārstāvis. Jau tad vēroju ka saimniecībai nav bijuši krietni vadītāji. Pārziņi ir bijuši kulturtehniķi un citi bez pietiekošas lauksaimniecības izglītības. LLK Košķeli pārdēvēja par Austrumiem. Saimniecības kopplatība 500 hektāri. Augsne lielus meliorācijas darbus neprasa. Tās sastāvs smilšains māls, piemērots graudaugiem un sakņaugiem. Ir vērtīgi zāļu purvi, ko iespējams viegli pārvērst augstvērtīgos zālājos. Liela platība saimniecībā ietilpstošās Sedas upes pļavas, kas dod vērtīgu sienu ziemas barību lopkopībai.

Man bija dota ģenerālpilnvara no LLK priekšsēdētāja Dzērves, saimniekot tā kā to būtu darījis savā īpašumā, minētos apstākļos. Tas nozīmēja, ka man jāizstrādā Austrumu saimniecības izveidošanas plāns. Ziemas mēnešos cītīgi strādāju pie plāna izstrādāšanas. Austrumu Latvijā nebija, sevišķi Mazsalacas apkārtnē, selekcijas staciju izaudzētas sēklu pavairošanas saimniecības un sugas lopu audzētavas. Saimniecības izveidošanās plānā paredzēju ziemāju un vasarāju labību, sēklas pavairošanu, saņemot “eliti" no Latvijas selekcijas stacijām, resp. Stendes un Priekuļiem. Izveidot lauksaimniecības priekšstrādnieku skolu, kas bija iesākta, bet neizveidota. Pārkārtot vaislas ērzeļu staciju, jo esošie Rodstera sugas ērzeļi(cēlušies no Igaunijas Torgeles zirgaudzētavas) kuri ilgi krustoti ar apkārtnes lauksaimnieku ķēvēm, sāk nonākt tuvradnieciskā pārošanā, kas novēršams. Rodsteru sugas zirgi bija labi darba zirgi un arī izbraucamie, sevišķi vērtīgs ērzelis bija Heldenknābe, ko pārdevu kādam zirgaudzētājam Madonā. Austrumos izaudzēto Rodstera vaislas ērzeli, Cilni, Heldenknābes “dēlu" pārdevu kādai zirgu audzētavai vai audzētājam (vārdu neatceros). Rodsteru sugas ērzeļi uzkratāmi par Ziemeļlatvijas zirgkopības izveidotājiem. Latvijā audzēja un izkopa Hanoveras un beļģu sugas zirgus. Uz Zemkopības Ministrijas ieteikuma Austrumu vaislas ērzeļu stacija iegādājās vienu viegla tipa Hanoveras ērzeli (pieminēto Adeptu), vienu smagāka tipa vaislas ērzeli un vienu vieglāku beļģu sugas ērzeli. Vaislas ērzeļu stacija darbojās ļoti labi un sevi attaisnoja pilnos apmēros. Deva prāvu ienākumu.

Vissliktākā stāvokli atradās piena lopkopība. Tā prasīja stipru pārkārtošanu. Lopu skaits, ieskaitot teļus, apmērām 60, galvas ir arī LB un KB, bet pienu uz krejotavu ved tikai pāris kannas. Pāraugs gan barību normas sastāda, bet vai spēkbarību pareizi sadala un vai tiek laikā iegādāta, noteiktu skaidrību nesaņēmu. Govis slauc divas reizes dienā kalpu sievas, izsaukumi netiek svērti, tikai reizi mēnesī pārrauga kontroles laikā. Nav skaidrība par izsaukumu daudzumiem un kopmoderniecībai nodoto pienu. Kūts pārzinis Silavs no darba atsakās. Par pagaidu kūts pārzini salīgu laukstrādnieku Liepiņu. Nākamā gadā par kūts pārzini nodomāju saistīt, lopkopības pāraugu, kā lopkopības speciālistu tas sastādītu pareizas ēdināšanas normas, rūpētos par pareizu govs slaukšanu, nosvērtu ik dienas katras govs izslaukto piena daudzumu, kas nepieciešams sugas lopu audzēšanai resp. vai govs turēšana saimniecībai atmaksājās. Latvijā tajā laikmetā govis slimoja ar TBC. Veterinārārsts izdarīja tuberkulozes pārbaudi. Viena govs izradīja tikai pazīmes, veterinārārsts teica, ka varot būt arī nebūt TBC. Govs nebija jālikvidē, bet tomēr sugas teļu nepārdevu (LB).

Pārgrozības bija jāizved arī cūkkopībā. Saimniecība turēja tikai vienu vaislas cūku māti. Tas bija par maz jo pieprasījumi bija pēc bekona sugas vaislas sivēniem, pie kam pate saimniecība varēja audzēt bekonu cūkas, kas atmaksājās un ko veicināja akc./sab. Bekona eksports.

Laukkopībā bija saimniekots kā pagadās, bez noteiktas augu maiņas plāna. Augsne pilna vārpatu un nezālēm sevišķi daudzsēklaino pērkoni. Ļoti maza vērība, vai nekāda nav pieriesta nezāļu iznīdēšanai. Viss tas bija nopietni jāpārdomā un jāsastāda saimniekošanas plāns un budžets nākamam saimniekošanas gadam.

Galvenie saimniecības ieņēmumi: labība (kvieši), piens un vaislas ērzeļu stacija. Saimnieko ar zaudējumiem, jo nenotiek pareiza produktu izvērtēšana. Labību graudu kalte stāv neaizslēgta, kurā var ieriesties katrs nakts laikā. Kaltes uzraudzība nodota laukstrādniekam Lūsim, bet dzirdamas nelabas baumas. Labības kalte celta tāļu no saimniecības klētīm. Tā vēlējies arī LLK ģenerāldirektors Saliņš, jo tai jākalpojot arī lauksaimnieku vajadzībām. Doma būtu laba, bet par nožēlošanu labības kaltes vietas plānotāji nebija noskaidrojuši vai apkārtnes lauksaimnieki kalti izmantos. Tajā laikā labības kaltes lauksaimnieki sāka ierīkot esošās rijās. Tas prasīja arī pavairotu darba spēku vest labību uz vairāk kilometru attālo kalti, to žāvēšanas laikā uzraudzīt un izžāvētos graudus pārvest atpakaļ saimniecībā. Neviens lauksaimnieks kalti neizmantoja, izņemot jaunsaimnieku Neimani, bijušo Rūjienas piensaimnieku sabiedrības vadītāju. Viņš prasīja atļauju izžāvēt grīdas dēļus. Atļāvu, bet nepārliecinājos kur viņš dēļus žāvēs. Kad Neimanis bija kalti iekurinājis un pats aizgājis, vēlējos pārbaudīt vai viss kārtībā. Izradījās, ka Neimanis dēļus novietojis uz kaltes apsildamās krāsns, bet ne uz ārdiem kur žāvējamais liekams. Nekavējoši ziņoju Neimanim, lai tūliņ ierodas dēļus no apsildamās krāsns noņemt, jo varēja izcelties ugunsgrēks un kalte nodegt.

Kalti izlietoja tikai saimniecība. Tā saimniecībai prasīja lielu un lieku darba spēka patēriņu. Labību žāvēšanai no kuļmašīnas bija jāved uz kalti. Visu uz ārdiem sabērt nevarēja, tā bija jānovieto citā telpā. Izžāvētos graudus jāizvētī, jāsaber maisos un jāved uz klēti sabēršanai apcirkņos. Tas nozīmēja, ka izkultā labība trīsas reizes jāsaber maisos un trīsas reizes jāpārvieto. Pie visu apstākļu noskaidrošanas tāda darba spēka izšķērdība būtu novēršama. Kalte bija labi būvēta, ar bleķa ārdiem un priekšas telpu, kur sabērt žāvējamo labību. Zem ārdiem, varētu teikt arī pirmā stāvā, atradās plaša telpa, ar ļoti labu labības šķirojamo mašīnu. Šo kalti vajadzēja celt pie saimniecības klēts, kur bija ierīkoti apcirkņi graudu uzglabāšanai un ar nelielu pārbūvi izšķirotos graudus automātiski novadīt apcirkņos. Tas būtu sevišķi noderīgs sēklas materiāla šķirošanai un kodināšanai. Biju nodomājis kalti pārvietot, jo ietaupītu darba spēku un tā būtu arī labāk pārskatāma un uzraugāma.

Ievērojamus izdevumus atradu veikala grāmatiņā, ko katrs varējis izlietot. Pie krejotavas atradās dažādu preču veikals. Ja kādam bijusi kāda vajadzība; zābaku smērs, ziepes un cits, pat arī sviests un krējums, piena vedējam iedota grāmatiņa ar norādījumu vajadzīgās preces atvest. Veikala vadītājs izsniegtās preces ar izmaksu ieraksta grāmatiņā un mēneša beigās piešūta rēķinu. Bija jāpabrīnās, ka nav nekādas kontroles. Tūliņ noliedzu grāmatiņu bez manas ziņas lietot un rakstiski paziņoju veikalniekam, ka nemaksāšu ne par vienu pirkumu kas izsniegts bez mana paraksta. Ar to grāmatiņas plašā tirdzniecība izbeidzās.

Saimniecības robežās pie Burtnieku ezera atradās dažu hektārus liela privātā saimniecība, kur dzīvoja Ikaļu ģimene. Ģimenei bija divi pieauguši dēli. Viens beidzis vidusskolu. Otra dēla izglītību nezinu un netiku redzējis arī viņa vecākus. Zināju, ka viņi nodarbojās ar neatļautu zvejniecību Burtnieku ezerā, kas piederēja agronomu biedrības Burtnieku muižai. Agronomu biedrība ezerā audzēja brekšus, pareizi sakot plaužus. Ezers ar zivīm bija bagāts un deva biedrībai labus ienākumus. Austrumu saimniecības krastu ezers apskaloja no Sedas upes līdz Salacas upes iztekai. Ezeru gan apsargāja, bet uzmanīgus mala zvejniekus, kas dzīvo tieši uz ezera krasta nebija iespējams noķert. Lai gan biju agronomu biedrības biedrs, tad tomēr kad man un Dzintrai iegaršojās zivis aizgāju pie Ikaļa un nopirku. Viņš bija ierīkojis palielu mārku tuvu pie ezera kur audzēja tālāk no ezera saķertās zivis. Otra persona no kā pirkām zivis bija Zvejnieciņš, pavecs onkulītis, kas dzīvoja savā mājiņā pie Sedas upes, kur tā ietek Burtnieku ezerā. Pretī mājiņai atradās Austrumu saimniecības kumeļu aploki, kurā tie ganījās vasarā. Zvejnieciņš kumeļus uzraudzīja un ja tie bija pārlēkuši sētai vai pastrādājuši citus nedarbus, viņš ziņoja saimniecības pārzinim. Zvejas tiesības viņam bija Sedas upē un laikam arī Rūjas upē, kas arī netālu ietek Burtnieku ezerā. Arī Zvejnieciņš mums piegādāja Burtnieku ezera plaužus. Bet lai attaisnotu sevi, ka nav malu zvejnieks, vienmēr teica ka brekšis nejauši ieskrējis viņa murdā. Svaigas zivis mums bija cik vēlamies, lai gan ķertas nelikumīgi, bet negribēju šos mazos cilvēciņus apsūdzēt. Viņi nekādu lielu skādi nenodarīja jo ezerā zivis bija pietiekoši.

Saimniecības ēkas prasīja remontus, it sevišķi galvenā ēka, kur atradās skolnieku guļamā istaba, kantoris, klase un virtuve. Savu dzīvokli biju izremontējis pirms ģimenes pārvešanas uz Austrumiem. Kantora telpa bija kopā ar ēdamo istabu. Liku amatniekam Kaufmanim kantora telpu atdalīt ar sienu, tādā veidā izveidoja trīsas atsevišķas telpas; kantori, virtuvi un ēdamo istabu. Visas telpas tika izkrāsotas. Kantora vajadzībām pie Rūjienas galdnieka Miglava pasūtīju divus ozolkoka darba galdus, vienu pārziņa un otru grāmatveža vajadzībām.

Saimniecības apkārtne bija netīra un piemēslota, ar salmiem un gružiem, tā nekad nav kopta. Iedevu skolniekiem grābekļus un slotas, pašam piedaloties aptīrīšanas darbos uzkopu apkārtni. Ar salmiem bija piekaisīts skaistais vāczemju eglēm apstādītais iebraucamais ceļš, pēc salmu sagrābšanas tā pārvērtās par skaistu aleju. Galvenās ēkas priekšā iekārtoju divas puķu dobes. Dzintra tajās iestādīja puķes un apkopa. Ēkas priekšā apbraucamo elipsveidīgo laukuma ceļu nograntēju un laukuma vidū uzstādīju apmērām 30 pēdas garu karoga mastu. Karoga plivināšanās bija saskatāma jau no Vecates muižas, kas atradās Salacas upes otrā pusē. Pie karoga ar skolniekiem noturēju rīta un vakara Jundu. Vasarā Vilis, Dzintras brālis atbrauca ciemos. Kā daiļuma mīļotājs, karoga mastam apkārt, man nezinot, izveidoja skaistu puķu dobi. Starp galveno ēku un lopu kūti atradās lapu kokiem apstādīts laukums, līdzīgs nelielam parkam. Tas bija piemētāts veciem celmiem, skaidām un koku mizām. Tur skaldīta malka virtuves vajadzībām. Malkas šķūņa nav, lieto nežāvētu malku. Priekšniecība man paskaidro, ka esot domāts celt latviska stila malkas šķūni, kas izmaksāšot apmērām 3000 latu. Es domāju citādi, jo ēkās ieguldītais kapitāls ir miris kapitāls, tas samazināms līdz minimumam. Skaistu malkas šķūni celt tad, kad saimniecība izveidota un ieguldītie ražošanas kapitāli dod peļņu. No Rūjienas laikiem man bija pazīstams amatnieks Avots. Viņš uzcēla malkas šķūni par 300 latiem. Sakrāvu tajā saimniecības mežā sagatavotu malku. Malku apsildāmām krāsnīm un skolnieku virtuvei sagatavoja malkas šķūni. Lapu koku parku iztīrīja un pārvērtu par atpūtas vietu. Galvenās ēkas aizmugures pusē atradās apmēram viens vai viens ar pus hektāru augļu dārzs. Ogu krūmi veci nekopti, ābeles izsalušas, tikai dažas rāda dzīvības zīmes. Lai dārza augsni pilnīgi izmantotu un cerētu atmaksāšanos, nolēmu vecos ogu krūmus un nīkuļojošos augļu kokus no dārza iztīrīt. Augsne pārart, dot labu kūts mēslu devu, iestādīt kartupeļus un nākamā gadā dārzu atjaunot ar tirgū ejošiem augļu kokiem un ogu krūmiem. Augļus un ogas; ābolus, jāņogas un upenes, labi varēja pārdot Mazsalacas, Rūjienas un arī Valmieras nedēļas tirgos.

Manā turpmākā darba plānā bija paredzēta arī lecekļu un agro dārzāju audzēšana uz algot dārznieku. Komunistiskās Krievijas okupācija visiem maniem plāniem pāri pārvilka nežēlīgo un baigo sarkano karogu.

Piena lopkopībai jau esmu pieskaries iepriekš. Šeit svarīga nozīme ir labām ganībām, jo izslaukumus ganīšanas periodā var iegūt 3000 litru piena no vienas govs, resp 6000 litru gada izslaukumu. Ganības bija gan ierīkotas tuvu pie kūts, bet uz nepareizas augsnes. Augsne noderīga graudaugiem, bet ne ganībām. Pavasara pusē, kad augsne vēl mitra ganību zelmenis apmierinošs, bet vēlākos mēnešos, kad mazāk mitruma, zāle cieš no sausuma un neataug. Lai nekristos piena ražas, jāpiedod tīrumā audzēto zaļbarību. Ganības pārcēlu uz zāļu purvu, kur augstāks grunts ūdens un ganībām piemērota. Esošās ganības uzaru un tur iesēju Priekuļu selekcijas stacijas izaudzēto rudzu šķirni. Ar to bija likts pamats sēklaudzētavai. Pavasarī iestādīju tīršķirnes Vales sarkanos kartupeļus, arī eliti un ar trīs Sķirnes Stendes selekcijas stacijā izaudzētām ātraudzīgām No. 30 auzām, bija sēklu materiāli, ko jau pirmā manā saimniekošanas gadā, varēju pārdot lauksaimniekiem.

SAIMNIECĪBAS PERSONĀLS, STRĀDNIEKI UN SKOLNIEKI.

Pārņemot saimniecību no iepriekšējā vadītāja agronoma Linzenberga, tur strādāja darba rīkotājs un klēts pārzinis Sebris, grāmatvedis Šlesers, skolas saimniece un 15 skolnieki. Bez tiem zemāk minētie strādnieki:

	Ģimenes locekļi	Bērni	Strādājošie	Piezīmes
Zirgu staļļu pārzinis	1	0	1
Priekšstrādnieks Šmits	3	0	3	Sieva un meita
Lopu kūts pārzinis Liepiņš	3	2	2	Sieva
Staļļa puisis Penka	3	1	2	Sieva
Kūts strādniece	1	1	1
Lauksaimnieks Čivaks	6	4	2	Sieva
“” Penka	3	1	1	Sieva nestrādā
“” Sudrabs	2	0	1	“
“” Puriņš	2	0	2	“”
“” Lūsis	2	0	2	“”
Amatnieks Kaufmanis	3	0	3	“ un meita
Amatnieks kaufmanis Jun	1	0	1
Traktorists Penka	2	0	2	Sieva
Laukstrādnieks Avots	2	0	2	Sieva
Mītnieks Silavs	3	1	0
KOPĀ	37	7	25

Pieskaitot Sebri, Šleseri, kopgalda saimnieci un 15 skolniekus Austrumos, neieskaitot pārziņa ģimeni, dzīvoja 46 personas. No tiem 7 bērni un 25 personas, kas piedalījās saimniecības darbos. 15 skolnieki arī tika nolikti ganu darbos. Izņemot Silavu visi pārējie bija gada strādnieki, atalgojums naudā 20 lati mēnesī, plus naudas atalgojumu gabalu darbos un deputāts. Tiesības turēt govi, aitas, cūkas un vistas. Brīvs dzīvoklis, kūts telpas kustoņiem, ganības vasarā, govij barība ziemā. Sakņu dārzs un augsne kartupeļiem. Divas nedēļas atvaļinājums. Brīva malka apkurināšanai un ēdienu gatavošanai. Ārstniecības palīdzība brīva, ieskaitot ārsta mājas vizītes un vajadzības gadījumā transports pie ārsta uz Mazsalacu. Zirgu pajūgs un izbraucamie rati netika liegti strādniekiem personīgām vajadzībām, tikai ar noteikumu, ka ar zirgiem pareizi jāapietas. Ja tas netika pildīts, strādnieks turpmākiem izbraukumiem zirgu nedabūja. Par to stāvēja nomodā staļļu pārzinis, raugoties, lai mani rīkojumi tiktu izpildīti.

Darba rīkotāja Sebra pienākumos ietilpa ik vakarus no manis saņemt norādījumus kādi darbi nākamā dienā darāmi, to paziņojot strādniekiem ar aprēķinu, ka pulkstens sešos no rīta visi būtu savās norādītās darba vietās. Lauksaimniecības grāmatvedības vajadzībām viņam bija jāsakopo dati pie kāda darba un cik ilgi katrs strādnieks strādājis. Tie bija viņa galvenie pienākumi. Vai nu stūrgalvības iespaidā, vai gribēdams būt strādnieku aizstāvis un draugs, pulkstens sešos no rīta kad, strādniekiem vajadzēja būt darbā, tie vēl pie staļļiem un Sebris kaut ko stāsta it kā jokus dzīdams. Brokastu pārtraukums ir pulkstens astoņos. Strādnieki darbu var uzsākt tikai septiņos. Ir nokavēta viena darba stunda. Kopumā tas saimniecībai nes lielus zaudējums. 40. gada vasarā, pļaujas laikā bieži līņāja. Nopļautās auzas žāvēja "aitiņās". Par aitiņām sauca; vienu labības pļāvēja kopiņu uzcelta stāvus un ar auzu salmu saiti apsiets graudu gals, lai kopiņa neizšķīstu. Tā mitrā laikā pļautās auzas ātri izžuva. Miežus sakrāva gubiņās ar stubru vidū un cepuri galvā. (cepuri gatavoja no viena nopļauta kūlīša, sasienot salmaino galu. To uzsprauda uz mieta pāri gubiņai ar vārpām uz leju. Tādā veidā sagubota labība ātri izžuva. Lai ātri labību savestu šķūnī devu rīkojumu Sebrim nākošā dienā norīkot desmit pajūgus. Viņš pārkāpis manu rīkojumu, domāju nav spējis izdomāt labību vezumu nepārtrauktu ritēšanu no lauka uz šķūni un atpakaļ. Viņš labību ievešanai šķūni norīkojis tikai četrus pajūgus. Uz manu jautājumu, kamdēļ nenorīkojāt desmit pajūgus; tad jau nevarot izkārtot, lai vezumi nepārtraukti ritētu bez gaidīšanas pie izkraušanas un tīrumā pie labību iekraušanas vezumā. Paskatījos uz savu darba rīkotāju un jautāju; vai neredziet, ka šķūnim ir divas iebraucamās durvis un tam pretī divas izbraucamas. Vienu labības slikti varat kraut no divām pusēm. Ja viens virs nespēj vezumu izdakšot pieliekat otru. Tā bija mūsu otrā saskāršanās, darba izrīkošanā. Ganības bija ierīkotas augsnē, kas labi piemērotas labību kultūrām, bet ne ganībām. Pavasarī, maija mēnesi, kad mitruma bija pietiekoši, zāle atauga labi, bet vēlāk mitruma trūkuma dēļ tā neauga un lai uzturētu izslaukums bija jāaudzē zaļbarība. Tas protams samazināja citu kultūru apsējamo platību un pavairoja darba spēku piena lopkopībā. Bez zaļbarības piedevas ganīšanas periodā, labas ganības varēja dot pusi no izslaukuma rēķinot 6000 litri piena gadā. Nolēmu ganības likvidēt un tās ierīkot zāļaudzīgākā vietā. Ganību aploku ierīkošanai norīkoju skolniekus Sebra vadībā, lai viņš iemācītu skolniekus kā ganību aploki rīkojami, jo viņš šo darbu labi pārzinot. Tas atradās patālu no saimniecības, bet labi varēja pārredzēt. Apmērām vairākas stundas pirms darba beigām nevaru ieraudzīt nedz darba rīkotāju, nedz skolniekus. Izrādās, ka gribēdams būt labvēlīgs skolniekiem, tos palaidis krūmos. Tie tur gulstas zālē, arī pats kur nolīdis aiz krūma. Tas vēl nebija viss. Biju no Priekuļu selekcijas stacijas saņēmis pavairošanai eliti augstvērtīgo Vāles sarkano kartupeļu šķini. Norīkoju rudenī skolniekus Sebra uzraudzībā, kartupeļus, ar kartupeļu rokamo mašīnu novākt un ieziemot. Aizgāju paskatīties kā darbs veicās. Izrādās viss kārtībā; strādnieks ar kartupeļu rokamo mašīnu, ko darbina divi zirgi, uzrok kartupeļu vagas, skolnieki tos salasa kurvjos un saber maisos. Kartupeļu raža teicama. Sebris stāv ar spieķi rokā, un liekās, cītīgi darbu uzrauga. Aizeju mājās apmierināts. Ceram, ka Vāles sarkano kartupeļu elites materiāls saimniecībai dos labus ienākumus. Pēc kartupeļu novākšanas tie uz lauka arī pienācīgi ieziemoti. Oktobra mēnesī uznāca stipra lietus gāze. Nu paradījās īstais kartupeļu ievākšanas rezultāts. Kartupeļu lauks pēc lietus it kā nosēts ar skaistiem kartupeļu bumbuļiem. Izrādās, ka pie novākšanas, skolnieki slinkuma iespaidoti, visus bumbuļus nav uzlasījuši, bet uzkāpuši ar kāju, kartupeļu bumbuļus iespieduši augsnā tā, kā nav saskatāmi. Darba rīkotājs un uzraugs, tam nav piegriezis ne mazāko vērību, cerams lai izpatiktu skolniekiem. Liku kalpu sievas vērtīgos kartupeļu bumbuļus uzlasīt, sanāca divkāršs sēklas materiāls apmērām viena hektāra lieluma kartupeļu lauka sēklas materiāls apstādīšanai nākamā vasarā. Bija vēl daudzas citas lietas, kas ar viņa rīcību samazināja strādnieku darba pildīšanu. Viņa iemīļotākais amats bija, ar spieķi rokā stāvēt pie strādniekiem un skatīties, kā viņi strādā līdzīgi vagariem agrākās baronu muižās. Pie tam tāds darbu rīkotājs un klēts pārzinis, kas saņēma rajona agronoma apmēra algu, nemaz nebija vajadzīgs un ar nākamo gadu to nolēmu likvidēt. Darba rīkotāja pienākumus ļoti labi varēja pildīt priekšstrādnieks un tas arī ietilpst priekšstrādnieka pienākumos.

Sebris bija no Līguma pagasta, Latvijas Lauksaimniecības Kameras priekšsēdētaja kaimiņš. Nezinu apstākļus tuvāk, bet tika runāts, ka viņš ar nemākulīgu saimniekošanu izputējis. Parādu dēļ saimniecība izūtrupēta. Dzērve, kā kaimiņam devis darbu Košķelē. Dzērve arī man teica, kad uzņēmos pārziņa pienākumus, ka vecāka vīra padoms man būšot noderīgs. Vēlākā laikā, dzirdot manas nesaprašanas, ko ziņoju LLK izglītības nozares vadītājam agr. Kaltonim, priekšsēdētājs savus uzskatus mainīja un man paziņoja ka, man tiesības pieņemt darbiniekus un atlaist attiecās uz visu personālu, ne tikai uz strādniekiem vien. Tas nozīmēja, ka viņu varēju no darba atbrīvot ar divu nedēļu iepriekšēju uzteikšanu. To tomēr nedarīju aiz tīriem humāniem apstākļiem. Cēsu pilsētas tuvumā atradās neliela muižiņa, kur LLK sāka rīkot laukstrādnieku atpūtas un pensionāru namu, kur pensijā izejošie laukstrādnieki pavadītu vecuma dienas. Bija nodoms viņu tur iecelt par pārzini. Tā būtu piemērota darba vieta, bet bija sajūta, ka viņš to nevēlās. Kāda iemesla dēļ, nezinu. Varbūt tāpēc, ka nespēs pienākumus pildīt, vai arī to uzskatīja savām spējām par mazu.

Arī grāmatveža Šlesera darbā bija jāieved uzlabojumu, jo viņš, lai gan saņēma labu algu, līdzīgi darba rīkotājam Sebrim, nebija pilnīgi nodarbināts. Plānoju ar nākamo saimniekošanas gadu grāmatveža pienākumos ietilpināt datus lauksaimniecības grāmatvedībai par ik dienas strādnieku veikto darbu, datus ievākt no priekšstrādnieka, kurš darbus izrīkos manā uzdevumā, jo priekšstrādnieks būs kompetents par ik katra strādnieka darbību vienā vai otrā nozarē. Grāmatveža pienākumos ieskaitīt selekcionētas sēklas labības izsūtīšanu, būt atbildīgam par svaru, šķirnes pareizību nosūtīšanu. Ar minētām pārgrozībām saimniecības izdevumi samazinātos apmēram 2000 līdz 3000 latu gadā.

Padomju Savienības sarkanā armija Latviju un pārējās Baltijas valstis brutāli okupēja 1940. gada 17. jūnijā, laužot visus iepriekšējos līgumus. Sākumā darbojās LLK un tās ģenerālsekretārs bija agronoms Donis. Rudenī, septembrī, Latvijas Lauksaimniecības Kamera virsgrāmatvedis, Lippe izdarīja saimniecības grāmatu stingru revīziju. Galvenā grāmatveža Lipes slēdziens; pārzinis agronoms Ozols saimniekojis ar teicamiem rezultātiem, jo uzrāda prāvu atlikumu. Mans studiju biedrs agronoms Dorils jautāja, Alfrēd kā Tu to varēji. Revīzijas materiālus bez šaubām saņēma arī Dzērve. To zināja arī citi LLK darbinieki (žēl ka revīzijas slēdzienus nepaņēmu līdzi, ja arī pats biju pārsteigs par labiem rezultātiem, jo biju saimniekojis tikai vienu gadu.)

Savas darba sekmes izskaidroju pirmkārt; ar rūpīgu saimniecības ražojumu izvērtēšanu. Vērojot, lai labība netiktu no kaltes nozagta, kas iepriekš bija viegli iespējams. Aizliegums ik kuram lietot veikalu grāmatiņu pirkumiem un galvenais apmērām astoņu hektāru ganību pāraršana par Priekuļu selekcijas stacijā izaudzētās rudzu šķirnes sēklaudzētavu. Ar to aramzemes platība pavairojās par astoņiem hektāriem. Ganības ierīkoju zāļu purvu pļavā, jo lielāka mitruma dēĮ tās ganībām bija piemērotas. Pļavu atvietošanai izdrenēju 14 hektārus nekultivēto zāļu purvu. Ienākumus deva arī saimnieciskā kārtā pašu mežā cirsta un pārdota pāraugušā ošu malka. Sarkano Vāles kartupeļu šķirne, elite, sēklas materiāls, pacēla kartupeļu ražu un stērķeles saturu uz 23%, parastām šķirnēm tas svārstījās ap 18%, tas nozīmē, pavairotu ienākumu pārdot spirta brūzī, jo kartupeļu vērtību nosaka stērķeles procents.

Pēc izstrādāta plāna, viena no nozarēm bija selekcionēta sēklas materiāla audzēšana. Tika iesēts pavairošanai, Priekuļu rudzi-elite. Stādītie Vāles sarkanie kartupeļi-elite un sēti pirmā ataudzējuma Stendes No. 30 ātraudzīgā auzu šķirne. Ar nākamo gadu tika nodomāts ievest citas labību šķirnes.

MANA ĢIMENE AUSTRUMOS.

Pēc septiņu gadu pavadīšanas Rūjienā nu bijām laukos, kur druvas pļavas, meži un teiksmainais Burtnieku ezers, govis, zirgi, kumeļi, cūciņas. Viss tas ienesa lielu pārmaiņu, sevišķi manai Dzintrai un meitiņai Aijai. Dzintra kārtoja dzīvokli, kas sastāvēja no trīs istabām, guļamās, dzīvojamās un ēdamistabas. Plašs ķēķis ar labu plīti, vannas telpa, priekšnams un produktu pieliekamais. Dzīvokļa apsildīšanai un ēdienu gatavošanai lietoja saimniecības mežā sagatavotu malku. Katrā istabā bija apsildīšanas krāsns, gatavotas no porcelāna podiņiem. Dzintra priecājās, ka esot ļoti laba plīts ar cepešu krāsni, tajā cepa arī maizi. Veļas mazgātava atradās labi būvētā pagraba stāvā. Pirts bija stipri nolaistā stāvoklī, strādnieki sūdzējās ka nav kur miesu nomazgāt. Viens no pirmiem uzdevumiem bija saremontēt pirti, pie tā atradās arī strādnieku dzīvoklis. Pirti salaboja amatnieks Kaufmanis, akmeņa sienas aizklājot ar dēļiem, mūrnieks salaboja siltuma krāsni un karstā ūdens sildītāju. Pirtī gājām pirmie, kad strādnieki vēl darbā, lai mazgāšanās un pēršanās neievilktos vēlu vakarā. Pirtī atradās lāva, virs četriem stabiem uzbūvēti dēļi, tuvāk pie griestiem un siltuma krāsns tuvumā. Krāsnī salikti akmeņi ar spelti apm lāvas augstumā. Ar ķipīti speltē svieda ūdeni. Uz karstiem akmeņiem ūdens pārvērtās tvaikos. Tvaiks no speltes atgriezās pie lāvas gulošā, kas veicināja svīšanu. Lai poras labāk atvērtos un labi tvaikos izsvīstu, pērās ar bērza slotu, kas ar lapām sasieta buntītē, līdzīga lielai puķu buķetei. Slotas gatavoja pavasarī, kad bērziem lapas tikko izplaukušas, tad lapas nenobirst un izžāvētas lietojamas cauru gadu.

Ziema bija stipri auksta ar lielām sniega kupenām. Šad tad vizinājāmies sajūdzot Adeptu vai Henedīnu lielajā kuražā, bet aukstuma dēļ ļoti reti. Dzintra šuva, ēkelēja, un vingrinājās klavieru spēlē. Uzvilcis garos filča zābakus un silti saģērbies staigāju pa mežu kur strādnieki gatavoja malku no pāraugušiem ošiem pašu vajadzībām un pārdošanai. No valsts meža strādnieki pārveda būvmateriālu strādnieku mājas celšanai.

No Rūjienas pārvedu arī gaili Madi un vistu Tibu, Aijas mīluļus, ar desmit pārējām vistām. Te nu bija nodarbošanās abiem maniem sieviešiem. Vistas novietoju aiz klēts palievenī, ar laktām un ēdināšanas trauciņiem. Abi gāja vistas ēdināt un pavasara pusē, kad tās sāka olas dēt, savāca olas no perēkļiem jeb lizdām, ko vistas pašas pagatavoja. Tajos laikos par perēkli sauca lizdu, ko vista pate pagatavoja iedobumu salmos vai sienā kaut kur paslēptu, tur sadēja olas un pate ar savu siltumu, sēžot uz olām izperināja cālīšus. Pēc olas izdēšanas vista kladzināja. Tas bija ziņojums gailim, ka ola izdēta. Gailis vistu sagaidīja un to mina, saliekot “tūpļus" kopā, tur gailim bija noteicošs vārds. Tādā kārtā nākošā ola tika apaugļota. Gailis bija kungs un sargs savām "sievām". Gadījās arī, ka gailis bija greizsirdīgs pret ēdienu devēju. Bieži gadījās ka Dzintrai un Aijai ieejot vistu aplokā, gailis ar izplēstiem spārniem uzbrūk Aijai, kladzinot: ku-ku-ku-...ku-ku- ku...Dzintrai gailis bija jāsavalda, lai neuzbruktu Aijai, un ar savu aso knābi neievainotu bērnu.

Tuvojās pavasaris visa daba atdzīvojās. Bija pienācis laiks veikt pavasara darbus. Atbrauca viesoties un palīdzēt Dzintrai mūsu sakņu dārziņu apstādīt Napīna, tā saucām Dzintras māti. Sakņu dārziņš jau nebija liels, apmērām tris metri plats un 5 metri garš. Tas bija domāts Dzintrai un Aijai laika kavēklim. Dārziņš atradās ēkas dienvidus pusē aiz kokiem, kas veidoja mazu parciņu, tuvu mūsu dzīvoklim. Tad nu tur visi trisi sievieši rāvās vaiga sviedros. Noteicēja kā un kas darāms bija Napīna. Arī Aijai lāpsta rokā un rok. Dzintra ar grābekli taisa dobi Napīna stāda. Tā visi trīsi cīnījās vairākas dienas kamēr nobeidza sēšanas un stādīšanas darbus.

Man bija jārūpējas, lai laikus tika izsēti mākslīgie mēsli uz zālājiem un vajadzīgais virsmēslojums ziemājiem. Jāsagatavo sēklas materiāls sējai un jādomā par visiem pavasara darbiem, lai tie laikā un pareizi tiktu veikti. Mākslīgo mēslu aprēķinu, cik daudz tie būs vajadzīgi sastādīju ziemā. Vajadzēja pilnu dzelzceļa preču vagonu. Mākslīgie mēsli arī ziemā tika no dzelzceļa stacijas pārvesti uz saimniecību. Tie pavasarī bija izsējami atsevišķām kultūrām. Visur biju klāt un raudzījos, lai darbi būtu pareizi un laikā veikti.

Sējumi un stādījumi solīja labu ražu, izņemot auzu lauku, kur bija ievērsusies vārpata jau no iepriekšējiem gadiem, neievērojot pareizu augu maiņu un nepiegriežot vērību nezāļu nīdēšanai. Siena pļaujas laikā darbu bija mazāk, jo Sedas upes dabiskās pļavās strādnieki sienu pļāva, žāvēja un novietoja šķūni uz “akota". (Siena ievākšana par noteiktu samaksu, ārpus parastās algas, resp. gabala darbs.) Pēc siena ievākšanas sākās rudzu pļauja, ziemāju augšanas sagatavošana, ko parasti sēja septembra sākumā, vasarāja labību, sakņaugu un kartupeļu novākšana un pēc tam augsnes uzaršana. Viss tika laikā veikts. Strādnieki bija apmierināti. Viņi jutās droši savā darbā, jo nebija jābažījas par atlaišanu. Viņi redzēja, ka ar turpmākiem gadiem, saimniecībai, skolai un ar zirgaudzētavas paplašināšanu, vairosies arī darba roku vajadzība.

Pēc pavasara skolas mācību izbeigšanos ciemos atbrauca Dzintras vecākā māsa Milda. Tad nu manai Dzintrai atkal liels prieks, jo Milda viņai mīļa māsiņa, kas par viņu gādājusi pēc tēva miršanas. Dzintra savu māsiņu mīļi uzņem un cienā ar Burtnieku ezerā zvejotiem plaužiem, sauļojās, staigā pa mežu un laukiem. Lai stiprinātu un padziļinātu skolniekos latviešu valodas zināšanas, lūdzu Mildu mācīt gramatiku un padziļināt zināšanas par latviešu rakstniekiem. Es skolniekus iepazīstināju ar lauksaimniecības mašīnām. Pamatskolas pārzinis Hipš mācīja dziedāšanu, bet darba rīkotājs Sebris pieteicās mācīt lopkopību. Lai gan viņa zināšanas apšaubīju, tad tomēr piekāpos. Skola bija tikai veidošanas stadijā un mācību pasniedzēji atalgojumu nesaņēma.

Pēc Mildas aizbraukšanas, kādā svētdienā, mums nezinot ar velosipēdu no Strenčiem atbrauca Dzintras brālis Vilis. Nu bija atkal pārsteigums. Es biju kaut kur izgājis darīšanās. Pārnākot redzu Vili virtuvē, smaržo cepta svaiga zivju smarža. Dzintra norūpējusies par brāļa tālo ceļojumu, tūliņ izcepusi svaigu breksi. Iepriekšējā vakarā Zvejnieciņš to bija atnesis. Galvenās ēkas priekšā uzstādīju garu karoga mastu, pie kā vakaros noturēju skolniekiem vakara jundu. Latvijas karoga plivināšanos varēja saredzēt no Vecates muižas, pāri koku galotnēm apmērām trīs līdz četri kilometru atstatumā. Vilis kā dārznieks un daiļuma cienītājs, sameklējis lāpstu (man nezinot, laikam ar Dzintras palīdzību) un apracis lielu apaļu puķes dobi apkārt karogam. Ēkas priekšā esošais zālājs ar karoga puķu dobi un divām garām puķu dobēm mājas logu priekšā un ovalveidīga zālāju apkārt braucamo ceļu, veidoja acij patīkamu skatu. Notīrītā gružu un dažādu atkritumu notīrītā apkārtne un apkoptā iebraucamā vāczemju egļu apstādītā aleja, Austrumu apkārtni pārveidoja. To ievēroja arī apkārtnes lauksaimnieki un tie kam bija vajadzība Austrumus apmeklēt. Apkārtnes aptīrīšana daudz darba spēka neprasīja, to veicu ar skolniekiem, sestdienās un brīvlaikos. Tā bija pārvērsta par tādu kādai vajadzētu valsts iestādei izskatīties. Skaistums jau līdzekļus nerada, drīzāki prasa izdevumus, bet kārtība un tīrība ir pievilcīga iestādei, kas grib ražot un pārdot sēklas materiālu, sugas lopus un izkopt zirgaudzētavu un vaislas ērzeļu staciju. To ievēroja arī vadošās personas pagastā un ārpus pagasta dzīvojošie. Lai gūtu labu slavu vajadzēja parādīt, ka te ir kārtība, tīrība un uzticība. Galvenais un paliekošais saimniecību pārkārtošanas un nodomāto nozaru kā: trīs šķirnes sēklu audzētavu, sugas lopu audzētavu un saimniecības piena lopu pavairošanu, zirgaudzētavu un vaislas ērzeļu stacijas tālākā izkopšana, kā arī lauku iedalīšana un sējas kārtību izvēlē bija nākotnes jautājumi. Redzot savas saimniekošanas sekmes pimā gadā, biju pārliecībā, ka visu pārkārtošanu varēšu veikt četros vai piecos gados. Lielākā problēma bija piena lopkopība, jo tā nesa saimniecībai zaudējumus. Te mums bija kārtojums lopu ēdināšanas jautājums un piena izvērtēšana. Govis slauca ar rokām kalpu sievas. Viņiem bija ģimenes un baroja arī cūkas. Izslauktais piens netika svērts. To darīja tikai reizi mēnesi lopkopības pārraugs. Vēroju, ka no visa ganāmpulka (apm 30 - 40 slaucamās govis) uz pienotavu aizved tikai divas kannas piena. Pilnpienu algā saņēma arī daži strādnieki. Lopu pirktā spēkbarība “rauši" stāvēja kūtī kastē bez atslēgas. Tur varēja piekļūt katrs. Strādnieku govis bija ražīgas un cūkas labi barojās. Šeit saskatīju piena lopu zaudējuma cēloņus un ar nākamo saimniecības gadu gribējām ievest lielas pārgrozības. Lopu kūts un cūku kūts pārzināšanai algot lopkopības specialistu, piedzīvojušu lopkopības pārraugu. Pienu svērt pie ikreizējas slaukšanas, kas vajadzīgs izlasei, pārraugam rūpēties par slaukšanu un piena tālāku izvērtēšanu. Rūpēties par pareizu ēdināšanas nomu sastādīšanu, spēkbarības pareizu izlietošanu un glabātavu turēt aizslēgtu. Laba pārrauga acs visu redzētu un trūkumi tiktu novērsti, piena lopkopība zaudējumu vietā nestu peļņu.

Savus plānus un aprēķinus izvest nevarēju, kamdēļ par to būs vēlāk. Pēc Viļa aizbraukšanas mana Dzintra ar meitiņu Aiju kopa savu sakņu dārziņu, ravēja nezāles un laistīja. Ēdināja vistas un vāca no ligzdām izdētās olas. Gailis Madis gan pretojās, bet Dzintru viņš aizliegt vistu dārzā ienākt bija nespēcīgs. Ar laiku arī apmierinājās un “škandāli" vairs necēla, tika strīdijās; ku, ku, ku, ku. Tad arī Aijucis palika drošāks un ņēma olu no savas vistas “Tibu" perēkļa. Dzintrai vēl bija citi darbi darāmi. Viņa priekšzīmīgā kārtībā turēja telpas un rūpējās par mani un Aiju. Visam vajadzēja būt tīram un spodram. Te es viņā saskatīju un sajutu īstu neviltotu mīlestību pret savu ģimeni. Šad tad atbrauca ciemos Purmaļu māte no Vecates arī tā tika ar laipnību uzņemta un izvadīta. Viņa labi saprata Purmaļu mātes bēdas un vientulību. Viesojāmies arī Purmaļos, tikām ar prieku uzņemti un pacienāti.

Manas acis man teica, ka Dzintra ir visskaistākā un vismīļākā sieviete. Viņa mīlēja puķes un visu, kas bija skaists. Kādu reizi viņa man teica, es gribēju un dabūju skaistu vīru, lai arī mani bērni būtu skaisti. Mans dzīves mērķis ir ģimene, to veidot un bērnus audzināt, tos mīlēt, tad viņi mīlēs arī mūs. Viņa bija īsta sieviete ar sievišķības uzskatiem. Viņa aizsardzību gaidīja no vīra, bet par savu pienākumu uzskatīja rūpēšanos par ģimeni, lai tur valdītu prieks un saskaņa. Viņa mīlēja labi un skaisti ģērbties, tas arī man patika. Kleitas bieži tika gatavotas Rīgā pie labām šuvējām. Ziemas mēteli pirkām pirmklasīgā veikalā pie Zimmermaņa. Arī Rūjienā bija laba šuvēja – Lucina. Tā bija izgājusi tautās pie jaunsaimnieka, kura saimniecība nebija tālu no Austrumiem. Rīgā, pirms pārcelšanos no Rūjienas uz Austrumiem viņa bija nopirkusi skaistu kleitas drēbi. Nu bija jauna kleita. Dzintra nodomājusi kleitu šūt nodot Lucinai. Prasa man pajūgu aizbraukšanai pie šuvējas. Teicu labi, kučiers (tā saucām staļļu pārzini) Tevi aizvizinās ar Adeptu. Nē, tā nevarot, jo viņai tur būšot jāuzkavējas ilgāki. Jāizmeklē piemērotu modi, jānomēra, ar šuvēju jāparunājas un viņai nepatīkot, ka kučierim ilgi jāgaida. Viņa gribot braukt pate, kopā ar Aiju, bet lai sajūdzot tādu zirgu, kam neesot bailes no automobiļiem. Liku kučierim sajūgt vislēnāko darba zirgu izbraucamos ratos. Zirgs bija brūnu spalvu, liels un laba izskata, bet tik mierīgs un uzticams, ka viņam varēja ložņāt zem vēdera, cilāt kājas un rāpties mugurā, viņš visu atļāva un tādus “niekus" neievēroja. Abi ar kučieri skatāmies, ka abi aizbrauc. Dzintrai groži rokā, Aijai pātaga rokā. Aija Dzintrai blakus izskatās kā mazs "poģītis" redzama tikai galviņa ar garo pātagu rociņā. No staļļiem abi aizbrauc priecīgi, zirdziņš lēni rikšo pa izbraucamo aleju. Bet tas alejas vidū beidzās. Zirgs ieraudzījis ceļmalā svaigu zaļu zālīti, noiet grāvmali un mielojās. Dzintra rausta grožus, grib dabūt atpakaļ uz ceļa, bez sekmēm. Zirdziņš laikam sajūt arī kādi ir braucēji, tos neievēro un turpina ēst svaigo zālīti. Nodomāju iet palīgā, bet tad braucēji bija iedomājušies par pātagu, sāka to vicināt, no kā zirdziņam droši vien bija atmiņa, atstāja grāvmali un lēnā riksi izbrauca uz lielceļa. Mājās pārbrauca bez klizmām.

Rudens pusē, augusta beigās un septembra sākumā pie mums atkal viesojās Napīna - Dzintras māmiņa. Viņa palīdzēja Dzintrai novākt sakņu dārza ražu. Tad nu visi trīsi sievieši atkal "rāvās" vaiga sviedros. Aija rāva aiz lakstiem burkānu, nedabūja no zemes laukā, tad kašāja ar rociņu, kamēr beidzot burkāns ieraudzīja dienas gaismu. Napina bija savākusi burkānus un kāļus, salikusi kaudzītē un nogriezusi lakstus. Dzintra sēdēja Napīnai blakus, skatījās kā viņa to dara, bet pie palīdzēšanas netika, jo Napina visus lakstus bija nogriezusi. Garām ejot ar prieku noraudzījos kā mani sievieši uzcītīgi strādā. Agri no rīta līdz ar saules lēktu Dzintra ar Napīnu bija piecēlušās un pazudušas. Kad es piecēlos viņas mājā nebija neatrodamas Bet drīz arī parādās. Esot bijušas meža cirtumā aveņu ogas lasīt. Neesot gribējušas mums miegu traucēt un tāpēc aizgājušas man un Aijai nezinot. Napina uz Strenčiem aizbrauca septembri un tā arī bija pēdējā satikšanās ar sievas māti un arī ar Mildu un Vili Austrumos pie teiksmainā Burtnieku ezera. Tālākie politiskie notikumi, ko izraisīja diktatori; Krievija un Vācija pārvilka neizdzēšamu strīpu maniem aprēķiniem, kalkulācijām un nodomiem.

TUMŠI MĀKOŅI KLĀJ BALTIJAS VALSTU DEBESIS.

1932. gadā Vācijā pie varas nāca Ādolfs Hitlers, dzimis Austrijā. Pimā pasaules kara laikā, 1914. gada augustā iestājies Bavārijas armijā. Četru gadu dienesta laikā viņš bija sasniedzis tikai korporeļa pakāpi. Pēc kara viņš atgriezās un Minheni un strādāja armijas politiskā departamentā, kā spiegs. Šeit sākās Hitlera karjera, jo viņš partijā bija ieinteresēts un tajā iestājās. Partijas sanāksmēs viņš bija labs runātājs un vadītājs, tika ievēlēts par partijas līderi un tā radās Nacionālā sociālistu partija. Par savu emblēmu izraudzīja “swastika"- kāša krustu. Viņš, savās runās mītiņos uzbruka un nosodīja Versaļas miera līgumu un žīdus. 1932. g. viņa Nacionālā sociālistu partija “Reichstaga" bija vislielākā un prezidenta vēlēšanās Hitlers sekoja kā otrais aiz Hindenberga. Ņemot vērā lielo piekrišanu tautā, Hindenbergs viņu pieņēma par valsts kancleru. Kad Hindenbergs 1934. gada augustā nomira, Hitlers, pec vēlēšanām, apvienoja prezidenta un kanclera darbu un “nokristīja" sevi par "Fuehrer"- vadoni. Pretiniekus viņš iznīcināja. Pretiniekus viņš nošāva vai ievietoja koncentrācijas nometnē. Žīdus aplaupīja un ievietoja koncentrācijas nometnēs un nonāvēja. Skolās mācīja Nacionālsociālistu doktrīnas un obligāti bija jāiestājas Hitlera jaunatnes organizācijā. Hitlers neievēroja Versaļas nolīgumu, bet gatavojās karam, izveidojot pirmklasīgu armiju. Uz franču protesta viņš okupēja “Rhineland" (Zāru zemi), kas ar līgumu bija demilitarizēta. 1937. gadā Hitlers izveidoja Roma -Berlīnes aksis jeb kopceļu ar Itālijas diktatoru Mussolini. 1938. gada martā pievienoja Vācijai Austriju un apdraudēja Čehoslovakiju. Lai novērsu kara draudus Anglijas ministru prezidents Neville Chamberlains ar lietus sargu (melnu) rokā devās uz Minheni 30. septembri 1938. g. sarunām ar Hitleru. Līgums atļāva Vācijai brīvas rokas Čehoslovākijas Sudētijā un Versaļas miera līguma revīzija atnesīs mieru Eiropā. Hitlers līgumu lauza, okupēja Čehoslovakiju un 1939. g. 1 septembrī iebruka Polijā. Ar to sākās otrais pasaules karš. Anglija un Francija 3. septembrī pieteica karu Vācijai. Poļi pret vācu tankiem cīnījās ar saviem ievērojamiem jātnieku pulkiem, tam bija maza nozīme, Polija tika okupēta 18. dienās. Anglija un Francija vēlējās sev piesaistīt sarkano Krieviju kā sabiedroto cīņai pret Vāciju. Sarunas sākumā noritējušas saprašanās garā, bet vēlāk Staļins pieprasījis Baltijas valstis un atļaut sarkanarmijai tranzīta tiesības caur Poliju un Rumāniju. Sabiedrotie prasībām piekrituši. Francijas Daldje piespiedusi Poliju piekāpties, piedraudot Polijas Francijas savienības uzteikšanu. Francija un Anglija karam nebija sagatavojušās un Hitlers to zināja. Tajā pašā laikā kad sabiedrotie veda sarunas ar Staļinu, Hitlers jau klusībā bija noslēdzis ar Krieviju neuzbrukšanas līgumu un atļāvis Staļinam brīvas rokas Baltijas valstis, noslēdzot slepeno līgumu, tā saucamo Molotova Ribentropa paktu. Te jāpiemin, ka Latvijas valdībai ir bijis priekšzīmīgs slepenais dienests. Laikrakstos par to plaši nerakstīja, bet sabiedrība šo jautājumu iztirzāja. Runāja pat, ka komunisms būs tagad cilvēcīgāks un ne tik zvērisks kā 17. gadā Krievijas revolūcijas laikā. Bet kā vēlāk redzēsim tā bija pašapmānīšanās. Staļina un Hitlera neuzbrukšanas līgums Hitleram deva brīvas rokas. Viņa kara pulki apgāja Francijas nocietinājumus pret Vāciju, tā saucamo Mažino līniju, okupējot Beļģiju, Holandi, Dāniju un beidzot Franciju. Anglija gan steidzās Francijai palīgā izceļot desantu, bet labi apbruņotās Vācijas priekšā, atkāpās. Francijā noorganizējās Vācijai pakļauta Višī valdība un Hitlers apdraudēja pat Angliju.

Latvija vēlējās palikt neitrāla. Tam piekrita arī Padomju savienība, paziņojot ar notu Latvijas sūtnim Maskavā plkv. Kociņam, ka attiecibā pret Latviju P.S.R.S. joprojām izturēsies neitrāli. Drīz pēc tam uz Maskavu tika aicināts Igaunijas ārlietu ministrs Zelters, kurš uz Maskavu aizbrauca caur Rīgas lidostu, Latvijas valdību neinformējot. Zelters atgriežoties no Maskavas Latvijas valdībai paziņoja, ka ar PSRS, noslēdzis savstarpējas palīdzības līgumu. Nebija ilgi jāgaida, ka arī mūsu ārlietu ministrs Vilhelms Munters tika aicināts uz Maskavu. 1939. gada 5. oktobrī, Latvijas valdības uzdevumā, Staļinam, Molotovam, PSRS sūtnim Rīgā Derevjanskim un Latvijas sūtnim Maskavā plkv. Kociņam klātesot noslēdza palīdzības paktu uz desmit gadiem, ja kāda trešā valsts uzbruktu PSRS, vai Latvijai, varmācīgi uzspiežot Latvijā arī ierīkot militārās bāzes. Palīdzības paktā tika norādīts, ka PSRS atzīst 1920. gada miera līgumu, starp Padomju Savienību un Latviju, ka tā uz visiem laikiem atsakās no Latvijas valsts teritorijas. Komunistiskās Krievijas telegrāfa aģentūra TASS pat paziņoja visai pasaulei, ka tā neiejauksies Latvijas iekšējās lietās un uzturēs labas kaimiņu attiecības. Tie visi bija nekrietni meli. Meli drīz atklājās. Lielais "labais kaimiņš" sāka īstenot slepeno līgumu ar Baltijas valstu pakļaušanu komunistiskai Krievijai. Līdzīgu notu Molotovs nodeva arī Lietuvai, norādot, ka Baltijas valstis esot noslēgušas savienību pret PSRS. Tie atkal bija meli, aizbildinoties lai realizētu savus plānus. Lietuvai Molotovs pieprasīja ielaist neierobežotā skaitā sarkano armiju un nodibināt jaunu valdību. Uz šādu negodīgu pieprasījumu Lietuvas valsts prezidents Smetona atkāpās un devās uz Vāciju. Nākošā dienā Viļņu, Sauļus un Kauņu okupēja sarkanarmija.

Latvijas tauta šajā laikā, Lietuvas likteni nezinot, mierīgi gatavojās Daugavpils dziesmu svētkiem. Arī es ar Dzintru uz dziesmu svētkiem aizbraucām. Dziedātāju korī bija tautas tērpos no visiem Latvijas novadiem. Arī mēs neko par Lietuvas notikumiem nezinājām. Staļins visu slēpa no pasaules, to zināja gan valdība, bet tā bija nespēcīga par šo varmācību ziņot pasaulei. Vienīgi Latvijas telegrāfa aģentūra Letta ziņoja laikrakstos un no raidstacijām Madonā, Rīgā, Kuldīgā, Liepājā lakonisku ziņu ka kļūmīgs gadījums noticis Krievijas pierobežā. Svētdienas rītā Masļenkos, Abrenes rajonā mūsu robežsargu mītne atrasta nodedzināta. Pie mītnes atrasti divi nogalināti robežsargi un viena sieviete. Bez tam pazuduši vienpadsmit robežsargi un smagi ievainots 14 gadīgs zēns un viena smagi ievainota sieviete. Brigādes komandieris ģenerālis Bolšteins aizbraucis notikumu noskaidrot. Tas vienīgais, ko zināja tauta, jo Latvijas valdība gan zināja, ka aizrobežā sapulcināti lieli sarkanarmijas kara pulki. To valdība bija darījusi ar nolūku, pierādot, ka tā uztur neitralitāti un lai nesaceltu lielu traci, domādama, ka ar to iespējas ko pasargāt. Domājams, ka Staļina nolūks ir bijis inscinēt kādu pierobežas kauju ar Latvijas robežsargiem. Par asiņaino uzbrukumu nekas ziņots oficiāli netika. Īsto skaidrību vēlāk uzzināja no robežsargiem; 14 jūnijā vēlu naktī, apm. 80 sarkanarmieši, iesvieduši granātas Latvijas robežsargu mītnē. No degošās ēkas nakts kreklā ar šauteni rokā izskrējusi sardzes priekšnieka Puriņa sieva, Hermine un cīnījušies pret uzbrucējiem. Viņa kritusi varoņa nāvē. Ievainots ticis arī Puriņa 14 gadīgais dēls kurš ar kādu citu zēnu no tuvējās ēku augšas vērojis mātes cīņu ar sarkanarmiešiem. Zēns vēlāk miris Rēzeknes slimnīcā. Degošo Masļenieku robežsarga mītni palīgā dzēst steigušies kaimiņu robežsargi, bet uzbrucēji, 39 personas sagūstījuši un pārveduši pāri robežai, lai nebūtu acu liecinieki. Beidzot Latvija saņēma ultimātu, Latvijā ielaist PSRS karaspēku. Latvijas valdība domāja, ka uz iepriekš noslēgto līguma pamata, ka Staļins respektēs solījumus par neiejaukšanos valsts iekšējās lietās un atzīs 1920. g. noslēgto miera līgumu, cerot, ka sarkanarmija Latvijā ienāks miermīlīgi bet izradījās ka tā bija pilnīga okupācija un valsts pakļaušana sarkanai Krievijai.

Latvijas valdība bija domājusi par šādu iespējamību. Savus zelta krājumus noguldīja Amerikas Savienoto Valstu un Anglijas bankās. Sūtnim Zariņam Londonā izdeva ģenerālpilnvaras vajadzības gadījumā, runāt Latvijas brīvvalsts uzdevumā. Tas bija viens no svētīgiem valdības pēdējiem lēmumiem, jo Amerika un Anglija okupāciju neatzina. Anglija gan piekāpās Staļina prasībai atdot Latvijas zeltu sarkanai Krievijai, to izdarīja Bevina strādnieku partijas valdīšanas laikā. Sarkanarmija Latviju okupēja 1940. g. 17. jūnijā, kad mēs ar Dzintru bijām Austrumos. Es ar visu sirdi biju nodevies LLK uzņēmumu izveidošanas darbā un sākumā lielas pārmaiņas nesajutu. Noturēju pie karoga ar skolniekiem rīta un vakara jundas. Man nezinot, priekšstrādnieks Šmits bija aizgājis uz netālo pagastu uzvilkt sarkano karogu, kopā ar Ikali, kas dzīvoja ezera malas mājiņā. Piezvanīju uz Rīgu Zemkopības ministrijas skolu inspektoram Zapoļskim par stāvokli un vai būs kādi jauni rīkojumi. Viņš neko noteikti nezināja, tikai rīkojaties jauno laiku garā. Laikrakstos lasīju par cietumnieku atbrīvošanu, valdības atkāpšanos un ar jaunas valdības nodibināšanu ar prof. Kirhenšteinu priekšgalā, kas bija arī Latvju-Padomju savienības tuvināšanas biedrības vice priekšsēdis. Jaunās valdības sarakstu no Maskavas bija atvedis Staļina lielbende, (galvenais prokurors Staļina komunistu partijas tīrīšanas laikā, kad nolikvidēja arī ievērojamus latviešus, p.p ģenerāli Eidemani, ģenerāli Vācieti, komunistiskās Krievijas armijas virspavēlnieku un daudzus citus kas bija ticējuši komunismam) Višinskis. Viņš ar meliem un viltību, tāpat kā Staļina kara pulki, ziedošo brīvvalsti Latviju pievienoja Padomju Savienībai. Jaunā valdība uz pirmo sēdi sanāca 21. jūnijā. Šī valdība nebija tiesiska brīvās un neatkarīgās Latvijas reprezente, bet varmācīgi iecelta no Padomju Savienības. Visi valdības locekļi ari nebija komunisti, bet līdz ar komunistiem, kuri labprāt redzētu valdībā savus līdzgaitniekus, bija spiesti pienākumus uzņemties, lai pieradītu, ka valdībā ieiet arī citādi domājošie. Ministru prezidents, prof Kirhenšteins pirmā sēdē pateicās Latvijas valsts prezidentam K. Ulmanim par veikto darbu latviešu tautas labklājības, izglītības un kultūras veicināšanā un ka viņš visiem spēkiem sargās brīvību un neatkarīgu Latviju. Runu abi ar Dzintru lasījām nodrukātu Valdības Vēstnesi. Jaunieceltais Zemkopības ministrs agronoms J. Vanags sapulcēs deklarēja, ka komunistu partijas nebūs un ka Padomju iekārtas Latvijā nebūs, Komunistu partijas laikraksts Cīņa savos ievada rakstos uzsvēra, ka izrēķināšanās ar bijušiem politiskiem ienaidniekiem nenotiks un nebūs Latvijas un arī esošā valsts iekārta netikšot boļševizēta. Varbūt daži tam ticēja, bet vidzemnieki, kuri bija pārdzīvojuši 1919. gadu un tagad vērojuši okupācijas tankus Rīgā, ar trekniem ģīmjiem un lupatās ģērbušies vīriem ķer tankistu sviestos maizes klaipus, pārliecinoši saprata, ka viss tas ir teātris, liekās, lai rādītu, ka Latvijā cilvēki dzīvo badā. Pie tam ik vienam caurmēra latvietim bija zināms, ka Padomju Krievijā trūkst visa. Bija zināms ka cilvēki pēc nepieciešamām mantām stāv garās rindās. Bija arī zināma 1934. gada Staļina partijas tīrīšanas prāvas kur galvenā prokurora Višinska vadībā visi apsūdzētie tikuši nežēlīgi mocīti, līdz pakāpei, kas neizturams un nevainīgais izšķīrās noziegumā atzīties un pats pieprasa sodīšanu.

Pievedīšu tikai dažus skaitļus par dzīves standartu Krievijā un Latvijā, kāds tas ir bijis 1934/35 gadā t.i. apm. 17 gadus pēc revolūcijas, kad zemnieki ar varu tika sadzīti kolhozos un sovhozos. Latvija pēc pirmā pasaules kara bija izpostīta, dzīve bija jāuzsāk ne no kā. Latvijā patērēja gaļu apm. 85 klg. uz iedzīvotāju, Krievijā tikai 14 klg. Zivis Latvijā patērēja apm. 13 klg. uz iedzīvotāja, Krievijā tikai 9 klg. Bez tam Latvija vēl eksportēja siļķes, kas neattiecās uz nozveju. Neieskaitot sviesta eksportu Latvija piena produktus, rēķinot piena, patērēja 525 Itr (kilogr. vairāk) Krievijā 130 klg. Tas pats sakāms par pārējām dzīves vajadzībām un nepieciešamības precēm. Sevišķi katastrofālā stāvoklī vēl līdz šai dienai atradās dzīvokļu jautājums. Viss tas radīja pārliecību, ka varas vīri vēlas tautu iemidzināt lai vieglāk varētu valsti bolševizēt. Latvijas Lauksaimniecības Kamera tika likvidēta, tās priekšnieks Dzērve apcietināts un izsūtīts vergu darbos Sibīrijā. Latvijas Lauksaimniecības Kameras darbinieki tika piesaistīti Zemkopības Ministrijai.

Kad nu lielvinkvizators Višinskis, kas Staļina uzdevumā, izveda Latvijas boļševizāciju pirmo teātri bija nospēlējis, nācās piedzīvot traģikomēdijas otro daļu. Bija jārīko vēlēšanas, lai tauta izteiktu savu gribu pievienoties bada un nebrīvības valstij, Padomu Savienībai, ko pats slavināja par brīvības un labklājības valsti.

Ar komunistiski degošām runām sāka uzstāties Kremļa, resp. Staļina uzticamie bezkompromisa emisāri, tie bija J. Kalnbērziņš un Ž. Spure, abi bija Latvijas komunistu partijas Centrālās komitejas sekretāri. Šajā laikā biju aizbraucis kādās darīšanās uz Rīgu. Braucot ar tramvaju uz Meža parku pie sievas brāļa Arnolda Krēsliņa, cilvēki pārpildītos tramvaja vagonos bija klusi kā kāpā. Visi baidījās no čekas ziņotājiem, ka neizsaka kādu “aplamu" vārdu par jauno iekārtu kas "nesis laimi un prieku". Turpretim brīvās Latvijas laikā, neilgi pirms okupācijas, tramvaja vagonos pildījās priecīgām un laimīgām sejām, čaloja un smējās, daudziem rokā skaistas iepirkumu pakas no labiem veikaliem, visi pieklājīgi ģērbušies, jaunie atdod savas sēdvietas vecākiem cilvēkiem un dāmām ja tiem nav sēdu vietas un stāv kājās. Sevišķi uz to raudzījās studenti, korporanti, kuriem šie pieklājības likumi bija iepotēti no krustdēla laika. To darīja arī pārējā jaunatne, jo pieklājības likumus bērniem mācīja ģimenē.

Jaunā Latvijas valdība, ko noorganizēja lielslepkava Višinskis, un atradās Kremļa vadībā, izstrādāja jaunu vēlēšanas likumu. Jaunais Latvijas Saeimas vēlēšanas likums, par ko abi ar Dzintru lasījām laikrakstos, apstākļu nezinātājam, bija pievilcīgs. Latvijas Saeimas vēlēšanas sadalītas piecos apgabalos. Tiesības vēlēt sākot ar 21. gadu vecumu. Kandidātu saraksti iesniedzami līdz 1940. gada 10. jūlijam un katram iesniegtam Saeimas deputātu kandidātu sarakstam jābūt parakstītam vismaz no 100 vēlētājiem. Par Saeimas kandidātu var būt ikviens Latvijas pilsonis. Vēlēšanu telpā jābūt slēgtam nodalījumam, kur vēlētājs netraucēti varētu izšķirties par sev vēlamo sarakstu. Viss skan lieliski un jauki, kā daudzi noticēja. Arī boļševiku pretiniekiem nebija iemesla bažīties, jo iedzīvotāju sastāvs rāda, ka komunisti zaudēs. No divi miljoniem Latvijas iedzīvotājiem zemnieki un viņu ģimenes locekļi bija 1,000,000 tirdzniecības uzņēmumu locekļi skaits 54,000, patstāvīgu amatnieku skaits 50,000 bez ģimenes locekļiem. Liels skaits bija pilsētas namsaimnieku, tad brīvas profesijas ārsti, advokāti, privāto uzņēmumu un valsts ierēdņi kam piederēja nekustami īpašumi. Droši varēja rēķināties, ka divas trešdaļas no Latvijas iedzīvotājiem bija nekustamas mantas īpašnieki un viņu ģimenes locekļi. Tikai viena trešā daļa bija mazi ierēdņi un strādnieki ar savām ģimenēm. To bez šaubām zināja arī lielinkvizitors Višinskis un tāpēc bija jāizstrādā tautai pieņemama vēlēšanu platforma. Ņemot vērā komunistiskās Krievijas melus un noslēgto līgumu nepildīšanu, arī miera līgumu 1920. gadā starp Latviju un Padomju Savienību, ka tā uz visiem laikiem atsakās no Latvijas teritorijas, liela iedzīvotāju daļa jaunajam vēlēšanas likumam neticēja. Žēl ka daži ievērojami Latvijas valsts vīri nebija izanalizējuši pagātni, sastādīja pilsonisko vēlēšanu sarakstu un baigi iekrita komunistu izmestos slazdos. Pilsonisko kandidātu saraksta priekšgalā atradās agronoms Hugo Celmiņš, brīvās Latvijas laikā ministru prezidents un Zemkopības ministrs, bijušais izglītības ministrs Ķēniņš un vēl citi ievērojami brīvās Latvijas darbinieki un patrioti. Valdības, resp. Kremļa vēlēšanu sarakstu nosauca par Latvijas darba ļaužu bloku.

Vēlēšanas likuma pieņemšanas dienā ministru kabinets nosūtīja telegrammu Staļinam un Molotovam. Telegrammas saturs Staļinam bija sekojošs: (to Austrumos ar Dzintru lasījām, laikrakstā) "Latvijas demokrātiskās republikas valdība šodien pieņēma likumu par Saeimas vēlēšanām. Tas pēc sešiem apspiestības gadiem un beztiesīguma Latvijas tautai atkal atdod brīvību un tiesības pašai lemt par savu likteni uz spēju patiesā draudzībā sadarboties ar lielo Padomju Savienības Sociālistisko Republiku Savienību un tās tautām. Šajā lielā vēsturiskā brīdi, Latvijas Republikas valdība, Latvijas tautas vārdā sūta Jums, visas pasaules ģeniālam vadonim, pateicību par atgrūto brīvību un taisnību. Lai dzīvo PSRS draudzība, lai dzīvo cieša un nesaraujamā Latvijas republikas un PSRS savienība, lai dzīvo tautas vadonis un labākais draugs Jozefs Visaronovičs Staļins!"

Latvijas komunistu partija par godu vēlēšanas likumam sarīkoja 5. jūlijā plašu “darba tautas" ar varu piespiestu manifestāciju. Manifestācijā bija jāpiedalās gribi vai negribi visiem valsts ierēdņiem, fabriku strādniekiem, un visiem citiem, ko varētu turēt baiļu iespaidā par jaunās valdības pretinieku. Slepkavības par pretvalstiskiem elementiem jau bija pazīstamas un nepaklausīt rīkojumam reti kāds uzņēmās. Tie bija laimīgi kam bija jāpilda neatliekams darbs p.p. aptieķeri, slimnīcu personāls un citi, kuri darbu nevarēja atstāt. Gājiens bija nospiedošs, cilvēki bez smaida nospiestām un izmisušām sejām. Pat skolnieku rindās neredz smaidu, vai mazāko prieka izteiksmi. Gājiena dalībnieki nes zārku melnā krāsā, domājams par zīmi, ka “nemīlīgais melnsimtnieku režīms" nu nonāvēts. Komunisti kliedza suminājumus Staļinam un komisāru padomes priešsēdētājam Molotovam, neaizmirstot slavinājumus sarkanai armijai. Bija daudz riebīgu plakātu un sarkano karogu. Liela loma demonstrācijā esot bijusi krieviem un žīdiem. Kulmināciju manifestācija sasniedza pie Padomju Savienības sūtniecības ēkas, kur manifestācijas dalībniekus uzrunāja Padomju Savienības tautas komisāru priekšsēdētaja biedrs A. Višinskis. Savā uzrunā viņš teica, "strādnieku, zemnieku darba inteliģences un visu godīgo Latvijas patriotu uzdevums ir Latvijas komunistu partijas vadībā organizēt tautas gribu pēc Jūsu austrumu brāļu parauga, kas atbrīvojušies no ekspluatācijas jūga." Te nu katram, kam vesels prāts, bija skaidrs, ka Latvija ar Saeimas vēlēšanām tiks iekļauta Padomju Savienībā, kur valda nabadzība, apspiestība un bads. To saprata lauksaimnieki un visi daudz maz domājošie cilvēki, bez šaubām arī mani krietnie strādnieki Austrumos.

6. jūlijā lasījām laikrakstos un klausījāmies radiofonā darba ļaužu bloka vēlēšanu uzsaukumu. Ja izdod jauno vēlēšanu likumu, jaunā valdība sludināja, ka Saeimā var ievēlēt kuru katru, kas sasniedzis 21. gadu vecumu, tad ļaužu bloka kandidātu sastādītāji sāka runāt citu valodu. Blokā esot reprezentētas visas iedzīvotāju šķiras un citu kandidātu saraksti neesot vajadzīgi. Tie esot buržuji, strādnieku apspiedēji, kas gribot varu sagrābt savās rokās un turpināt verdzināt strādniekus un darba zemniekus. Otru kandidātu sarakstu ar Hugo Celmiņu un citu nacionāli domājošiem cilvēkiem, kas bez šaubām vēlēšanās uzvarētu, ko inkvizitors Višinskis labi zināja, vienkārši piekāva un arestēja. Zemkopības ministrs Vanags radiofonā savās propagandas runās kliedza: kolhozi nebūs, neticiet mulsinātājiem, nebūs, nebūs nekādu piespiedu kolektivizācija un īpašumu atsavināšana. Tamdēļ visiem jābalso par darba ļaužu bloka kandidātiem. Kas ir pret darba ļaužu bloku, tas ir pret mums. Kandidātu sarakstu priekšgalā atradās Latvijas komunistu partijas pirmais sekretārs - Kalnbērziņš un otrais sekretārs Spure. Abi ievērojami komunisti, Krievijā apmācīti un simts procentīgi Staļina noziegumu izvedēji Latvijā. Līdzīgi bija arī citi kandidāti, karjeristi un arī tādi, domāja, ka brīvās Latvijas valdība zemi novērtējusi viņu spējas un nav devusi labi apmaksātus posteņus.

NOTIKUMI AUSTRUMOS

Kā jau iepriekš minēju okupācijas sākumā, mierīgi turpināju savu darbu. Latviju sarkanā armija okupēja 17. jūnijā. Laikrakstos lasījām par tās norisi un sagaidītājiem, maskētiem cilvēkiem, kas ģērbušies lupatās un krievu tankisti tiem svieduši maizes kukuļus. Tie maizi rijuši, lai gan pašiem apaļi ģīmji, it kā būtu badā bijuši mēnešiem. Tas laikam bija domāts ārzemju maldināšanai, lai parādītu, ka Latvijā cilvēki ciešs badu. Šo teātri varētu ļoti labi attiecināt uz pašu komunistisko Krieviju. Tankisti, kuri svieda maizes kukuļus bez šaubām pie sevis nodomāja, cik garšīgi tie būtu viņiem pašiem. Šī melīgā izrīcība atstāja nospiedošu iespaidu kā uz mani un Dzintru tā arī uz strādniekiem, kā novēroju, izņēmums bija tikai daži. Viens no tiem bija priekšstrādnieks Šmits, un ar savu izturēšanos darba rīkotājs Sebris un grāmatvedis Šlesers. Tie likās it kā pacilāti, bet nekā neizrādīja, ka viņi priecātos par pārmaiņām.

Maija mēnesī, amatnieks Kaufmanis, strādnieku vārdā lūdza pūru miežu Jāņa alus gatavošanai. Tā kā visi darbi ritēja tekoši un viss laikā tika padarīts teicu Kaufmanim, labi, es Jums došu divus pūrus un raudzīsimies, lai arī turpmāk darbi veiktos. Bija pienākusi Jāņu diena, 24. jūnijs. Jau alus pagatavots. Kaufmanis man jautā kur Jāņus svētīsim. Laba vieta bija balkons galvenās ēkas dārza pusē. Tur varēja nolikt galdus un iznāca telpas pietiekami visai saimniecības saimei. Tad arī tur salasījāmies un ap pulkstens diviem p.p. sākām svētīt Jāņus un baudīt Jāņu alu. Miestiņš bija garšīgs un putojošs, jo Kaufmanim bija laba prakse Jāņu alus gatavošanā. Bijām miestiņu baudījuši un priecīgi čalojuši apm. stundu, kad tieši mūsu galvām pāri zemā lidojumā pārlaidās okupantu lidmašīna. Visi palikām bez valodas, tas nozīmē mūs brīdināt, jo bija rīkojums, ka pulcēties aizliegts. Strādnieki ari satraukušies. Es visiem pastāstīju, ka laikrakstā lasīju par pulcēšanās aizliegumu un lai nerastos nepatikšanas, lai arī mēs esam zem jumta, mums svinēšana jāizbeidz. Ar grūtām sirdīm šķīrāmies un aizgājām katrs uz savu dzīvokli. Tie bija pēdējie Jāņi Austrumos. Nebija ilgi jāgaida, kad paradījās jauna valdīšana arī Mazsalacas rajonā.

Galvenā vara un noteikšana visās lietās kā Krievijā tā okupētajā Latvijā bija komunistu partijas sekretāriem. Kā jau minēju Latvijā tādi bija Kalnbērziņš un Spure, kuri darbojās pagrīdē brīvās Latvijas laikā. Bez šaubām viņiem sakars bija ar noorganizētām pagrīdes šūniņām. Izradījās, ka viena slepena pagrīdes šūniņa ir bijusi nelielajā saimniecībā pie Burtnieku ezera, kas atradās, kā jau agrāk minēju, ielenkta no LLK Austrumu īpašuma. Tās īpašnieks Ikals, ir bijis šūniņas galva, no komunistu partijas tika iecelts par Mazsalacas rajona komunistu partijas sekretāru. Viņa pirmais darbs bija kopā ar priekšstrādnieku Šmitu uzvilkt sarkano karogu Sēļu pagasta namā. Šmits aizgāja tieši no darba, atstājot sajūgtus zirgus pļaujammašīnā, (zāles) nesakot man aiziešanas iemeslu. Domāju, ka arī Šmits bija šūniņas biedrs. Amatnieks Kaufmanis laikam to zināja, jo viņš man atgādināja: jā Šmitam cepurei ausis ir augšā, tad viņam iepriecinošas ziņas, ja zemē, tad saņēmis sliktas ziņas. Viņš ari zināja to, ka priekšstrādniekam sakars ar ezera malas mājiņu. Domāju ka priekšstrādnieks Šmits bija šūniņas biedrs, bet ne citi strādnieki, jo tie nejūsmoja par sarkanarmijas okupāciju.

Komunista Ikaļa pirmais darbs bija noorganizēt pagasta izpildkomiteju. Kādas personas tika ieceltas pagasta izpildkomitejā, neesmu pierakstījis un tās sastāvu nevaru atzīmēt. Pēc izpildu komitejas iecelšanas tika sasaukta plaša pagasta sapulce, kur ierados arī es. Sapulci atklāja Mazsalacas rajona komunistu partijas sekretārs Ikalis, un lika priekšā goda prezidijā ievēlēt visasiņainākos komunisma varas vīrus p.p. Višinskis un citus līdzīgus slepkavas. Par Mazsalacas Piensaimnieku sabiedrības priekšnieku komunistu partija apstiprināja Pauli Jēgeru, Jaunatnes muižas īpašnieku. Nedomāju, ka Jēgeris būtu komunists, jo Latvijas brīvvalsts laikā, kad strādāju Rūjienā viņš kopā ar Dauguli, Mazsalacas pag. Lojas mājas īpašnieku, būdami darīšanās Rūjienā, apmeklēja arī mani. Tomēr cilvēka dabu un viņa izjūtas nevar novērot no viņa ārienes un lietu pārrunāšanas. Domāju ka cilvēkam ir arī slepenas izjūtas un sirds pārliecība, ko viņš vispār slēpj, bet atklāts ir tikai ar sev līdzīgi domājošiem. To esmu piedzīvojis no mana Priekuļu Lauksaimniecības skolas līdzskolnieka Grinberga. Skolā mēs labi sapratāmies un bijām draugi. Pēc skolas beigšanas Grinbergs saimniekoja savā lauku saimniecībā un bija ievēlēts par Cesvaines pagasta vecāko. Kad braucu ar Rūjienas apkārtnes lauksaimniekiem ekskursijā, piestājos arī pie Cesvaines pagasta nama, lai satiktu savu skolas biedri. Satikāmies, sasveicinājāmies, kā pieauguši vīri, bet mans agrākais labais skolas biedrs bija sevišķi vēss un neizrādīja ne mazāko tikšanās prieku. Nodomāju, laiki mainās un vēsi šķiramies. Iemeslu uzzināju tikai pēc daudz gadiem, šeit Denverā. Jānis Dambītis, kas beidzis Priekuļu lopkopības skolu arī ir cesvainietis un dzīvo Denverā. Kādu reizi pārrunās atceroties Priekuļu Lauksaimniecības skolu ieminējos par Grinbergu. Dambitis man atklāja Grīnberga gaitas, par ko biju vairāk kā pārsteigts. Grīnbergs esot sastāvējis komunistu partijā un esot aizdomās, ka viņš nodevis vairākus nevainīgus cilvēkus, ieskaitot arī savu māti, kas aizsūtīta uz Sibīriju.

Ikals no šūniņas galvas avansējies par ievērojamu valsts viru, Mazsalacas komunistu partijas ģenerālsekretārs, kuru rokās ir noteicoša vara, nepienākas dzīvot mazā mājiņā ezermalā. Kā visiem lieliem komunistu partijas dižvīriem, arī viņam pienākas ērts dzīvoklis un ērta pieņemšanas telpa ar attiecīgām mēbelēm. Tādi dzīvokļi ir “buržujiem", strādnieku izsūcējiem. Mazsalacā ar grūtu darbu, uzņēmību un zināšanām Raiska bija uzcēlis vilnas kāršanas vērpšanas un aušanas fabriku. Pateicoties krietnai vadībai tā plašā apkārtnē pazīstama kā Raiskas fabrika.

Fabrikas īpašniekam Raiskam nebija ilgi jāgaida, kad komunistu partijas Mazsalacas rajona sekretārs pavēlēja atstāt mēbelēto dzīvokli un citas telpas viņa vajadzībām. Bez šaubām, pretošanās bija lieka, jo pretējā gadījumā par nepaklausīšanu draudēja bargu bargais sods. Jo sauklis bija “kas nav ar mums, tas ir pret mums."

Valsts tika okupēta 17. jūnijā, 1940. gadā. Nu bija pienākums rīkot demonstrāciju par godu sarkanai armijai, kas valsti atbrīvojusi no buržuāzijas un atnesto mīļoto strādnieku zemnieku varu. Man tika dots rīkojums izpušķot galveno ēku un naktīs visos logos turēt gaismu. Dekorēšanu labprātīgi uzņēmās Šlesers un Šmita meita. Galvenās ieejas durvis bija greznotas ar brūklenāju vaiņagu. Dekorējums atgādināja lielu krustu. Ja to redzētu Ikalis, tad vainīgs būtu es. Nevienam nezinot, dekorējumu izlaboju.

Demonstrācija tika rīkota Mazsalacā kur obligāti bija jāierodas skolniekiem ar pajūgu. To man ziņoja Šleseris. Man bija darīšanas Mazsalacā un abi ar Kofmani tur aizbraucām, pa daļai arī tāpēc, lai vērotu demonstrāciju. Bijām iebraucamā vietā ( kur novietot zirga pajūgu) kad demonstrācija nāca garām. Iebraucamā vieta nav ielas pusē, bet aiz ēkas; dzirdējām mežonīgus kliedzienus un visādus saukļus un lamu vārdus par brīvās Latvijas iekārtu, valdību un prezidentu. Saukļi bija riebīgi, skaļi un mežonīgi un tās izsaucējs un vadītājs mans grāmatvedis Šlesers. Viņš ar skolniekiem stāvēja mūsu darba ratos un lēni brauca kliegdams un sarkano karogu plivinādams.

Nācu pie skaidrības, ka viņš ir Ikaļa rokas puisis, no kā stipri jāuzmanās. Šlessers centās noskaņot skolniekus pret mani, ko atbalstīja arī darba rīkotājs Sebris. Es nemācot "īso kursu" un nedibinot Komjaunatni. Par to, domāju Šlessers, iesniedzis sūdzību Valmieras Komjaunatnes organizācijai un prasa izmeklēšanu. Man no Valmieras paziņo, ka Austrumos ieradīsies komjauniešu pārstāvis. Dzintra sagatavo guļas vietu un aizsūtu pajūgu uz autobusa piestātni Vecatē. Kučieris pārbrauc mājās viens un ziņo, ka neviens neesot atbraucis. Vēlāk izrādās, ka gaidītais biedrs ir atbraucis, bet pajūgu ignorējis un kājām atčāpojis pie priekšstrādnieka Šmita kur arī nakti pārgulējis. Pie manis neierodas, bet izvairās satikties. Vēroju, ka viņš ir neinteliģents “čaplaks", varbūt no skolas izraidīts, netīrs, mugurā netīras un saburzītas drēbes. Tādi bija pirmie komjaunieši. Sanāksme notika klasē, kas blakus manai ēdamistabai. Galvenais runātājs un manis apsūdzētājs bijis Šlessers, es nemācot īso kursu, slikts ēdiens skolniekiem, daudz jāstrādājot un vēl citus sagudrotus melus. Dzintra bijusi ēdamistabā un visu noklausījusies, pavērusi durvis un skaļā balsī pateikusi: visu, ko Šlessers stāsta ir meli, tie ir meli. Tad Šlessera aicinājumā visi izskrējuši no klases. Kas nospriests un kas vēl pārrunāts un vai sūdzība pret mani pieņemta vai norādīta. Komjaunatne tomēr nodibināta netika, lai gan Šlessers to vēlējās. Domāju, ka skolnieki izvairījās iestāties.

STRĀDNIEKU KOMITEJA

Līdz ar jaunās varas atnākšanu pie visiem lielākiem uzņēmumiem dibināja strādnieku komitejas. Tādu komiteju organizēja arī Austrumos. Strādnieku komitejā ietilpst visi strādnieki, bet jāievēl ir komitejas priekšsēdētājs. Par tādu vēlās būt Šmits. Kaufmanis un daži citi strādnieki Šmitu neatbalsta un prasa lai es izvēlētos priekšnieku kandidātu. Saku viņiem, ja Ikals to dabūs zināt tad man “cilpa kaklā". Ne Ikals Šmits nezināšot. Labi, tad uzstādiet kūts pārzini Liepiņu. Pienāk vēlēšanu diena. Ieradies arī Mazsalacas rajona komunistu partijas sekretārs Ikalis un dedzīgā runā par komitejas priekšsēdētāju ieteic ievēlēt Šmitu. Viens no strādniekiem (neatceros kurš) uzstāda Liepiņu, motivējot, ka viņš bijis pirmā pasaules karā strēlnieku pulkos, kas palīdzēja gāzt Cara valdību. (liela daļa no šiem strēlniekiem atgriezās Latvijā, tajā starpā arī Liepiņš un atšķīrās no sarkanarmijas strēlniekiem, kas palika Krievijā pie Ģenerāļa Vācieša. Balsošana notiek aizklāti un par strādnieku komitejas priekšnieku ievēl Liepiņu.

MANI TUVĀKIE DARBA PALĪGI.

Kad pārņēmu Latvijas Lauksaimniecības Kameras Austrumu uzņēmuma vadību, domāju, ka mani tuvākie palīgi būs grāmatvedis Šlessers un darba rīkotājs Sebris. Sebris sevišķi glaimoja, padodams man krēslu, saucot pārziņa kungs un pārziņa kungs u.t.t. Arī grāmatvedis Šlessers bija paklausīgs un izpildīja labi manus rīkojumus. Bet kā to redzēsim vēlāk tā bija slēpta viltība. Sebris, pavecs virs izputējis lauksaimnieks no Lizuma pagasta. It kā gribējis būt liels lopkopis, bet ar nemākulīgu saimniekošanu visu pazaudējis. No tā paša pagasta nāca Latvijas Lauksaimniecības Kameras priekšsēdis Dzērve, kas savu nelielo saimniecību bija pārvērtis par priekšzīmīgu paraugsaimniecību, ko apmeklēja mācības nolūkos daudzi ekskursanti. Sebris palicis bez saimniecības lūdzis darbu Lauksaimniecības Kameras priekšniekam Dzērvem. Dzērve arī bijis izpalīdzīgs un iecēlis viņu par Austrumu saimniecības darba rīkotāju un klēts pārzini. Ienākot nežēlīgajam komunismam Latvijā, mans darba rīkotājs pārvērtās. Lamāja savu labvēli LLK priekšsēdi Dzērvi un Valsts prezidentu Ulmani, it kā tie būtu vainīgi viņa neveiksmē un cildināja sarkano okupācijas varu. Ulmanis nekā neesot devis arī viņu dēliem, tikai mazu ierēdņa posteni bankā. Tagad gan piesolot, kad pašiem siltās vietas jāatstāj.

Šlessers beidzis pamatskolu, laikam apmeklējis kādus grāmatvedības kursus. Austrumos nebija grāmatveža un LLK virsgrāmatvedis Lippe viņu no kāda cita LLK iestādījuma pārcēla uz Austrumiem. Ierodoties uz revīzijām Lippe man jautāja vai Šlessers neejot bieži uz strādnieku mājām. Tas nozīmēja, ka uz viņu tur aizdomas politiskā ziņā. Liekās, ka viņš šad tad sarunājās ar priekšstrādnieku Šmitu, šūniņas dalībnieku, bet vairāk arī nekā nemanīju. Visi pārējie strādnieki bija pusmūža cilvēki un nacionāli noskaņoti, par kuriem man nebija ne mazāko bažu, ka mani apsūdzēs. Mans labais krietnais strādnieks Čikavs, klauvēja pie manām durvīm, vēlā nakts stundā, kad laukā tumšs un informēja par visu kādas apsūdzības tiek vērstas pret mani. Pat tad kad vairs nebiju Austrumos, Čikavs uz Biržiem man atrakstīja garu vēstuli, ka tiek gatavota sūdzība pret mani. Nu atklājās, ka mani tuvākie darba palīgi nav Sebris un Šlessers, bet gan krietnie nacionālie strādnieki.

Minētās trīs personas dienu no dienas paliek drošākas savā rīcībā pret mani. Esmu jau minējis, ka Dzintras brālis Amolds Krēsliņš nopirka ošu malku, par mežniecības noteiktām cenām. Malku viņš nebija aizvedis un tā stāvēja grēdā ceļa malā. Piezvanu viņam uz Rīgu, ka laiki ir nedroši un lai malku aizved. To arī viņš darīja un pa dzelzceļu malku nogādāja Rīgā. Priekšstrādnieks Šmits iedomājies, ka jauni laiki atnākuši viņam kā šūniņas biedram jākontrolē, vai par malku samaksāts. "Biedrs" ierodas kancelejā un prasa pierādījumu vai par malku ir samaksāts. Viņam tiek arī parādīts, ka samaksa par malku iegrāmatota un tā vērtību ir noteikusi valsts mežniecība. Viņš skatās un skatās un redz, ka neko nesaprot. Aizgāja ne vārda neteicis.

Uzbāzīgs ir palicis arī grāmatvedis Šlessers. Mazskolots jauns puika, apmēram 23 vai 25 gadus vecs, iedomājies, ka viņš liels speciālists skolu lietās. Domāju ar Ikaļa atļauju, bez manas ziņas sasaucis strādnieku sapulci. Biju jau lasījis komunistu izdotā laikrakstā par skolu lietām. Viņš rakstu norakstījis vārdu pa vārdam, neizlaižot nevienu zilbi un to nu lasa sapulces priekšā un pats par šo gudrību jūtās ļoti pacilāts.

Ņemot vērā paša un strādnieku vērojumus, man šo trīsu komunistu līdzskrēju mērķi kļūst ļoti skaidri. To apliecina arī priekšstrādnieka Šmita teiktais galdniekam Kaufmanim. “Es ņemšu plinti un iešu iztīrīt tur kalnā". Viņu mērķis bija: Sebris kāroja uz manu posteni, Šlessers par skolas vadītāju un Šmits nāktu Sebra vietā.

Domāju, ka šos pārkārojumus augstais Mazsalacas rajona komunistu partijas sekretārs nebija tiesīgs izkārtot. Lai sasniegtu savu mērķi, viņi sāka iet denuncēšanas ceļu. Vispirms tika iesniegtas sūdzības par mani vietējai milicijai. Kārtīgais un priekšzīmīgais Sēļu pagasta policists tika atvietots ar komunistiskās valdības miliciju. Augusta mēneša sākumā milicis ierodas pie manis apmērām pulkstens deviņos no rīta un pratināja mani apmērām astoņas stundas. Apsūdzības bija bērnišķas, jāsaka smieklīgas, kur visu atspēkoju. Milicis nebija komunists, bet lietišķs latviešu cilvēks. Pēc pratināšanas man pateica; “nekādus pārkāpumus šeit neatrodu". Sniedzam viens otram roku un šķīrāmies. Šis gājiens maniem “palīgiem" neizdevās. Bet cīņa taču nav jāuzdod, “jo bez krietna cīniņa nav laime gaidāma".

SŪDZĪBAS ZEMKOPĪBAS KOMISARIĀTĀ.

Brīvās Latvijas iestādes tika likvidētas. Agrākās ministrijas tika pārdēvētas par komisariātiem. Latvijas Lauksaimniecības Kamera un arī citas Kameras tika likvidētas. Par Zemkopības komisāru tika iecelts agronoms Vanags, īsts komunistiskā režīma atbalstītājs. Zemkopības komisariātā vēl strādāja vecie agronomi un tur tika pārcelti arī Latvijas Lauksaimniecības Kameras agronomi. Augstākie ierēdņi p.p. departamentu direktori tika atlaisti un viņu vietās iecelti citi. Par Zemkopības departamenta direktoru tika iecelts agronoms Šteins un par skolu daļas vadītāju agronoms Mazlazdiņš. Skolu daļā strādāja arī agronoms Kaltons, bijušais LLK skolu darbinieks.

Mani "labie palīgi", droši vien ar Ikaļa piekrišanu, uzsāk mani denuncēt Zemkopības komisariātā. Kādu dienu saņēmu vēstuli no departamenta direktora Šteina ierasties pie viņa Zemkopības komisariātā. Aizbraucu uz Rīgu un vispirms pārrunājam lietu ar Kaltonu. Viņam apsūdzības saraksts, un liek to uz rakstāmgalda un pats atstāj telpas, lai es ar to iepazīstos. Tur nu bija sarakstīti visādi mēsli: es lietojot mazpulku krāsā zirga lokus, nemācot īsto kursu, skolniekus slikti ēdinot, kumeļi nosprakstot, strādniekus izdzenot un vēl daudz citu safabricētu melu. Šteins man visu to liek priekšā. Atspēkoju katru apsūdzības punktu. Šteins varbūt bija ar sociāldemokrātu uzskatiem, bet viņš bija lietišķs. Mani pamatīgi izklaušinājis noteica;. brauciet mājās un strādājiet līdzšinējā garā. Priecīgi aizbraucu mājās. Visu izstāstīju Dzintrai un rīkojos līdzīgā garā tālāk. “Biedrīši" nojauta, ka esmu uzvarējis, paliek nervozi, mēģina kaut kā darbus sabotēt, bet tā kā man acis vaļā, jo esmu klāt visur. Izrādās, ka viņiem vēl ir plāni, kā tikt no manis vaļā. Kādu reizi Sebris piestājies pie mana rakstāmgalda kantorī saka: Tiesā neviens par Jums labu vārdu neteiks. No šī brīdinājuma saprotu, ka esmu iesūdzēts čekā Valmierā. Man pāriet auksti "šemmuļi", jo ar čeku nav joka lieta. Izdomājos visādi, ne es ne mana Dzintra atbildi neatrod. Pēc dažām dienām saņemu vēstuli no savas bijušās draudzes skolas skolnieces un Rūjienas draudzes mazpulka sekretāres Oksis Mildas vēstuli ar norādījumu ka esmu apsūdzēts čekā. Viņa mani aizstāvot un skaidrojot, ka tā ir manis denunciācija, jo tur neesot nemazākā patiesība. Oksis Milda bija draudzes skolu beigusi. Meitenes meklēja darbu. Nekā nezinot par čeku un citām komunistiskām organizācijām kopā ar otru skolnieci Auziņu darbu pieņēmuši Valmieras čekā. Vēlāk gan viņa atjēdzās un vācu okupācijas laikā abas meitenes glāba mācītāju Slokenbergu, aizvedot uz savām lauku mājām Zemgalē.

Mana skolniece bija rūpējusies par mani. Viņa bija nacionāli noskaņota, krietna latviete un savas senču zemes mīļotāja. Viņa manis aiztāvniecībā varēja būt tikai nelielu brīdi, tas ir kamēr čeka pilnīgi noorganizējās. Pēc tam neviens mazām ierindniecēm neticēs un varbūt izmeklēs savu darbinieku pagātni. Visu pārrunājam kopā ar Dzintru un nācām pie slēdziena, atteikties no Latvijas Lauksaimniecības Kameras Austrumu uzņēmumu vadības. Man bija iespēja pārcelties uz Vecates Pumaļiem, ko arī Pumaļu māte labprāt vēlējās. Bet tas ir cits stāsts.

SAEIMAS VĒLĒŠANA UN LATVIJAS NEGODĪGĀ PĀRVĒRŠANA “PADOMJU REPUBLIKĀ".

Jau iepriekš noradīju, ka pilsoņu kandidātu saraksts tika aizliegts un uzstādītie kandidāti arestēti un piekauti. Bija atstāts tikai viens saraksts ar nepazīstamiem kandidātu vārdiem, “darba ļaužu bloks". Laikraksti publicē daudzus melu solījumus un to starpā laistus draudus par nepiedalīšanos vēlēšanās. Laikrakstos paradījās raksts "ATTURĒŠANĀS NO BALSOŠANAS UZLŪKOJAMA PAR NOZIEGUMU PRET TAUTAS INTERESĒM." Tas nozīmēja, ka vēlēšanas tiek uzspiestas ar nāves draudiem. Tika norādīts, "ja neesi ar mums tad tu esi pret mums". Tāda bija gaisotne arī Sēļu pagastā, kur vēlēšanas vadīja Mazsalacas rajona komunistu partijas sekretārs Ikalis. Kopā ar Dzintru parunājām vai iet uz vēlēšanām, jeb tās ignorēt. Tomēr lai sevis aizstāvētu nolēmām iet. Ja mēs vēlēšanās nepiedalītos, būtu skaidrs pierādījums, ka esam pret okupācijas varu. Lai arī mēs būtu ierakstīti pretinieku sarakstā, tad tas daudz maz sargātu no tā ka esam pretinieki. Vēlēšanu likums arī noteica, ka ik vienam pasē jāatzīmē par piedalīšanos vēlēšanās. Ar to varēja visādi kaitēt un arī ģimeni vajāt. Ievērojot visus draudus, arī to, ka tauta bija atbruņota un zeme pilna ar sarkano armiju un čekas aģentiem, lai glābtu dzīvību un pasargātu ģimeni, no vēlēšanām izvairīties bija neiespējami. Tas bija nepatīkami no morāla viedokļa, bet citas izejas nebija.

Jaunās Saeimas vēlēšana notika 1940. gada jūlija mēnesī. Abi ar Dzintru, apmērām ap pulkstens desmitiem, ierodamies Sēļu pagasta namā. Palielā telpā atradās galds aiz kura sēdēja visuvarenais Ikalis un galda galā urna, kur iemest vēlēšanu zīmes. Vēlēšanu kandidātu saraksts atradās uz galda. Izkārtots bija "priekšzīmīgi" paņemts arakstu un iesvied urnā. Nedaudz tālāk bija gan ierīkota viena slēgta balsošanas būda. Tā bija ierīkota kā izkārtne svešiniekiem vai arī muļķu ķeršanai.

Mēs ar Dzintru paņēmām no galda kandidātu sarakstu, nostājamies tieši pretī Ikalam un pētījām sarakstu. Man bija mazs īss zīmulītis ar kuru gribēju visus kandidātus izstrīpot. Ikalis laikam ko bija pamanījis uzlēca no krēsla stāvus un ielūkojās manā saujā slēptā sarakstā. Mēs tūliņ sarakstus iesviedām urnā. Tādā pašā nežēlīgā veidā Latvija tika pievienota Padomju Krievijai. Kā tas viss notika, šajā apcerējumā nepieskāršos. Pilnīgu pārskatu to sniedz Alfrēda Ceihnera grāmata Latvija Boļševizācija. Jaunā Saeima bija ievēlēta. Rīgā 18. jūlijā notika manifestācija. Arī Ikalis vēlējās izcelties, kā enerģisks jaunās iekārtas vadītājs, rīkoja manifestāciju. Tika dots rīkojums ka visiem strādniekiem, skolniekiem un ari vadošām personām jāierodas Mazsalacā un jāsapulcējas noteiktā vietā gājienam. Visi arī ieradāmies. Nacionālie strādnieki visi pulcējās ap mani. Es pie pārziņa, es pie pārziņa dzirdu saucam. Gājiens bija pagarš, cik tur bija lauksaimnieku un Mazsalacas pilsētnieku nezinu, es arī neinteresējos, bet steidzīgi devos uz mājām, jo tas man bija ļoti grūts pārdzīvojums, kad cilvēki ar varu tiek spiesti tēlot komunistu nejēdzības.

IESNIEDZU ATLŪGUMU NO DARBA AUSTRUMOS.

Visa saimnieciskā rakstura apsūdzības tika novērstas kā nepamatota. Ka, tās ir tikai intrigas lai mani denuncētu, saprata arī departamenta direktors agronoms Šteins. Bez tam to liecināja arī galvenā grāmatveža Lippes saimniecības grāmatu revīzija, jo biju saimniekojis ar ļoti labiem rezultātiem. Domāju, ka tas bija zināms ari manai jaunai priekšniecībai. Sākām abi ar Dzintru pārdomāt nākotni. Nācām pie slēdziena, ka nav ne mazākā skaidrība kādu jaunā valdība nākotnē vēlās redzēt Austrumus. Skaidrs bija, ka ne tādu, kādu bija iecerējusi Latvijas Lauksaimniecības Kamera. Visas pazīmes liecināja, ka pārkārtojumi notiks. Otrkārt neesmu vairs atkarīgs tikai no savas priekšniecības vien, bet arī no komunistiskās partijas, kam var būt pat lielāka teikšana, kā manai tiešai priekšniecībai. Intrigas arī var turpināties. Ja līdz šim intrigas notika saimnieciskos jautājumos, kas bija viegli atspēkojami, tad nākotnē politiskā laukā varētu viegli piesieties. Liecinot, ka es esmu pretkomunists, nacionālists un aģitators pret komunistisko iekārtu. Austrumi no Rūjienas neatradās tālu, kur strādāju pirms komunistu varas okupācijas un biju pazīstams ar savu nacionālo stāju un dedzīgu valsts prezidenta K. Ulmaņa piekritēju. Apsverot visus apstākļus nācām ar Dzintru pie slēdziena, ka no Austrumu uzņēmumu vadības jāatteicas un pārcelsimies uz Vecates Purmaļiem, kur aršu, sēšu un pats savām rokām kopšu laukus. Dzintra tam piekrita un labprāt vēlējās tur pārcelties, jo Purmaļu māte bija viņu iemīlējusi. Dāvināja Dzintrai skaistas ģērētas baltas aitu ādas kažoka šūšanai un citas noderīgas lietas. Bet, ka to vēlāk redzēsim, arī šis plānojums nebija apsveicams.

Pēc ražas novākšanas, 1940. gada novembri, nosūtīju Zemkopības komisariāta skolu daļai lūgumu atbrīvot mani no Austrumu uzņēmumu vadības. Pēc dažām dienām pie manis, no Rīgas, ieradās skolu daļas vadītājs agronoms Mazlazdiņš un manu atteikšanās lūgumu atveda atpakaļ, jo atteikšanos no darba varot pat mani pazudināt. Par visām apsūdzībām viņš bija kompetents. Visu vēl pārrunājām un par apstākļiem devu viņam izsmeļošus paskaidrojumus. Par Valmieras komjaunatnes pārstāvi viņš pabrīnījās, ka tādu var sūtīt izmeklēt lietas, kas pat nezin pieklājības pamata jautājumus. Vienā apsūdzībā bija teikts, ka es skolniekiem nedodot pietiekamu uzturu un esot nozadzis cūkas šķiņķi, ko devis Zvejnieciņam izžāvēt, it kā tas būtu uz skolnieku uztura rēķina. Paskaidroju Mazlazdiņam ka cūku kaušanai kopgaldam dodu vai nedodu atļauju, bet ja atļauja ir dota, tad kaušanas un gaļas svēršanas ir Sebra uzdevums un Šlessera uzdevums, gaļas svaru ievest kopgaldu grāmatās, kas nododams kopgalda saimniecei. Tā tad es galu nemaz nedabūju redzēt. Tas pareizi ka es nodevu Zveijnieciņam šķiņķi žāvēt, lielu un skaistu šķiņķi, bet to pirku no kūts pārziņa Liepiņa. Šeit jāpaskaidro, ka visi deputātnieki baroja cūkas savām vajadzībām. Cūku baroja Liepiņš. Viņš jautāja man vai es negribot nopirkt no viņa cūkas gaļu, vai nu šķiņķi vai citu gabalu, jo viņi divi cilvēki un vienu mazu bērnu visu gaļu nevarot patērēt, un es šķiņķi nopirku. Jūs tagad esat šeit, varat pārliecināties, pasaukšu Liepiņu. Mazlazdiņš to nevēlējās, jo viņam bija skaidrs, ka te ir denuncija. Šlessers ēda pie kopgaldā kopā ar skolniekiem, arī guļamtelpa bija kopīga. Nojautu, ka viņš skolniekus kūda pret mani un slavē jauno iekārtu. Tas ka skolniekus slikti baro ir tikai Šlessera aģitācija. Skolniekiem ēdiens bija spēcīgs un barojošs, bet puikām Šlessers vēlējās karbonādi ik dienas. Apsūdzība par slikto ēdienu nav skolnieku izgudrota, bet gan komunistu līdzskrējējam un denuncētājam Šlesseram.

Agronoms Mazlazdiņš bija ļoti objektīvs un pareizi domājošs cilvēks. Nevaru pārmest to, ka viņš strādā pie jaunās iekārtas. Ja tādi būtu visi tad daudz būtu izglābti no izsūtīšanām un slepkavībām.

Mazlazdiņš bija braucis kā oficiālā persona. Saņēmu paziņojumu ka jāsūta pajūgs uz Mazsalacas staciju atvešanai uz Austrumiem. Pārgulēja par nakti. Brokastīs Dzintra izcepusi garšīgas ķimeņu maizītes.

Nodomāju, ka Mazlazdiņš ir braucis lai mani glābtu no tālākām nepatikšanām, jo viņš teica: tas ir Jūsu interesēs atteikšanās lūgumu atsaukt. Tad viņš pateica: Tālāk jūsu atteikšanās lūgumu nekur neesmu sūtījis, bet mēs Jūs pārcelsim tālu prom no šejienes, tur kur Jūs neviens nepazīst. Mēs pārcelsim Jūs uz Biržu lauksaimniecības skolu, kas atrodas Jēkabpils apriņķī. Sebri mēs pārcelsim uz Latgali, kādā nelielā saimniecībā. Parrīkojumu abi ar Dzintru bijām apmierināti, jo tiksim laukā no šī nejaukā pūžņa.

No Austrumiem šķiros vēlā rudeni, kad lauki bija nokopti, labība izkulta un apcirkņi sabērti pilni, zeme aparta un lopbarība novietota šķūņos un ēku augšās kustoņu ziemas barībai, tikai izgais bija mani plānotie nodomi. Skolas vadību nodevu jaunieceltam pārzinim agronomam Riekstiņam un saimniecības un zirgaudzētavas vadību agronomam. Tie nebija jaunās iekārtas līdzskrējēji, bet patriotiski latvieši. Austrumu vadība tika sadalīta divās daļās.

Uz Biržu lauksaimniecības skolu aizbraucu viens. Dzintru un Aiju aizvedu uz Strenčiem pie mātes kamēr iekārtoju dzīvokli. Mana nojauta teica, lai nevedu mēbeles uz Biržiem, bet tikai nepieciešamo pagaidu dzīvei. Noīrēju Mazsalacas dzelzceļa stacijā preču vagonu, tajā sakrāvu nepieciešami vajadzīgo, gultas, rakstāmgaldu, dažus krēslus, veļu, uzvalkus un Dzintras kleitas, podus un citus traukus ēdienu gatavošanai. Arī Aijas un Dzintras vistas un uzturvielas, kas nebojājās. Pārējās mantas; ēdamistabas iekārtu un jauniegādātās mīkstās mēbeles amatnieks, Kaufmanis jun. aizveda glabāšanā uz Rūjienas Saulītēm pie Melderu Ērikas. Uz Biržiem braucu pa dzelzceļu; no Mazsalacas līdz Rīgai, tālāk pa Rīgas Daugavpils dzelzceļu līdz Krustpilij. No Krustpils pilsētas ar autobusu pāri Daugavai, cauri Jēkabpilij līdz Biržu Lauksaimniecības skolai. Pavēlu vakarā autobuss piestājās skolas ceļa galā. viegls sniegs. Pa apsnigušo ceļu ierados skolā. Vakars bija kluss, zvaigznītes mirgoja pie debesīm, kas vēstīja Ziemas Svētku tuvošanos.

Skolā mani sagaidīja agronoms Mūzis, mājturības skolotāja Treimanis un skolas darbvedis. Man bija sagatavotas vakariņas un pagaidu guļas vieta Otrā dienā iepazinos ar skolu un saimniecību, kas tagad man būs jāvada. Lauksaimniecības skola divgadīga. Bez pārziņa vēl divi skolotāji. Agronoms J. Mūzis māca lopkopības priekšmetus, bet skolotāja Treimane pasniedz mājturības priekšmetus meitenēm un vada kopgaldu. Skolas saimniece pilda arī klētnieka pienākumus. Agronoms J. Mūzis sastāda arī govslopu ēdināšanas normas. Izradījās, ka agronoms Mūzis ir mana skolas biedra kapteiņa Mūža brālis. Viņš Rīgā Armijas Ekonomiskā veikalā bija kāda departamenta direktors. Kad braucu uz Rīgu darīšanās viņu vienmēr apciemoju uz ar viņa gādību un pirktām precēm dabūju 10% atlaidi. Pārzinim jāpasniedz laukkopības un zemkopības priekšmeti. Bez tam vēl minams Rozalinskis, kas mācīja zēniem rokdarbus.

Strādnieki bija sekojoši; Jānis priekšstrādnieks, Pretkalis un Jancis laukstrādnieki un lopkopēja Berta. Saimniecības kopplatība neliela, apmērām 30 vai 40 hektāri. (Pareizo lielumu esmu piemirsis). Ir koku skola, (kur kokus) siltumnīca un lecektes. Pārējā zeme sastādās no aramas zemes, ganību aplokiem un dabiskām pļavām. Kūtī LB un KB govis (4?) ar labiem izslaukumiem. Divi darba zirgi un apmēram gadu vecs kumeļš ļoti bēdīgā bēdīga izskatā. Mājturības skolotājas vīrs Treimanis ieteic to nošaut.

Lauksaimniecības inventārs pietiekoši, izņemot darba ratus, kas nolietoti. Skolotāji un strādnieki nacionāli noskaņoti izņemot mājturības skolotājas vīru Treimani, kurš esot komunistu laikraksta Jēkabpils Vēstnesis redaktors. Par to mani informē Mūzis un saprotu, ka sarunās ar Treimani man jābūt diplomātam. Divgadīgo Lauksaimniecības skolu no tās dibināšanas ir vadījis agronoms Spodris. Jaunā iekārta viņu no vadības atbrīvojusi un viņš strādāja savā netālajā lauku saimniecībā. Abi ar Mūzi viņu apciemojām. Viņa atbrīvošanas iemeslus nezinu un arī neinteresējos (it kā par kādām nolaidībām).

Kad biju Austrumos, tad Zemkopības komisārs Vanags pilnā balsī deklarēja, kolhozi nebūs, nevienu saimniecību nevienam neatņems, neklausat mulsinātājiem. Pēc neķītrajām vēlēšanām Vanags kliedza citu valodu. Lai sasniegtu komunismu esot jāiet cauri sociālismam. Esošās saimniecības esot par lielām. Esot daudz gribētāju lai tos apmierinātu vecām saimniecībām atstāšot 30 hektārus un pārējo platību sadalīšot 10 hektāru lielās jaunsaimniecībās. Desmit hektāru gribētāji bija ari priekšstrādnieks Jānis un Rozaļinskis. Jānis ierodās pie manis prasīt padomu. Tas bija skaidrs katram saprātīgam cilvēkam, ka tā ir strādnieku muļķošana, jo komunistu partijas biedri saviem draugiem ieteica šos desmit hektārus nepieprasīt, jo kolhozi būšot. Atbildu Jānim, ja jau dod, tad vajag ņemt. Neko citu arī savas drošības dēļ arī nevarēju teikt, jo ja ieteiktu neņemt tas nāktu zināms plašai apkārtnei un mani uzskatītu par jaunās iekārtas pretinieku. Šo cilvēku aiziešanu nenožēloju, jo Jānis slikti apgājās ar zirgiem un Rozaļinskis bija nolaidīgs darbā. Viņš dzīvoja atsevišķā mājiņā aiz strautiņa. Pēc viņa aiziešanas mājiņa palika neapdzīvota. Apkārt mājiņai ierīkoju skolas vistu aploku. Biju nodomājis uzsākt gaļas vistu audzēšanu.

Jāņa vietā par priekšstrādnieku saistīju Pretkali, viņš bija jauns apmēram 30 gadus vecs, paklausīgs. Man trūka amatnieks kas aizstātu Rozalinski. Saklausīju, ka dažus kilometrus no skolas atrodoties galdnieks, bet tas jau nebūšot piemērots. Lai pārliecinātos aizsoļoju pie viņa. Viņa vārds Osītis, stāstīja, ka darba neesot pietiekoši. Redzu, ka gatavā, lietas ir labas kvalitātes. Lai gan brālis esot pagasta izpildkomitejas loceklis nekādu jaunas iekārtas slavināšanu nenojaušu. Izejot no redzētā un sarunām viņš man atstāj labu iespaidu. Jautāju viņam, vai nav ieinteresēts uzņemties amatnieka pienākumu skolā. Pastāstu viņam, ka darbs būs skolā un saimniecībā. Skolā praktiski jāmāca amatniecības darbi, kas attiecas uz lauksaimniecības rīkiem un saimniecībā, jāsalabo, jeb jāpagatavo rati vai cits inventārs, kas sabojāts vai nolietots. Teorētiskas stundas nav jāpasniedz. Osītis darbu pieņem un pēc dažām dienām pārcēlās uz skolu. Jaunais amatnieks bija pirmklasīgs. Viņš prata ne tikai galdniecības darbus, bet arī kalēja darbu un interesējās par traktoru un to remontiem. Saimniecībai steidzīgi vajadzēja divus darba ratus. Īsā laikā viņš tos pagatavoja. Kad koka daļas bija pagatavotas, tālāk nu bija kalēja darbs; rati jāapstīpo, jāpievieno asis un citas dzelzs daļas. Biju nodomājis sūtīt Osīti ar ratu koka daļām pie kalēja lai tie tiktu apkalti. Biju pārsteigts, viņš ierodās pie manis un saka, pārziņa kungs, lielo āmuri un laktu es atradu. Mums vēl vajaga tādas un tādas dzelzs daļas, dažus varam lietot no vecajiem ratiem. Jautāju viņam, ko Tu ar to laktu, lielo āmuri un veco ratu dzelžu daļām darīsi? Viņa noteikta atbilde, es pats tos ratus apkalšu un vai varu kalt šķūni. Atbildēju viņam, jā, ja Tu to vari un gribi, Tev brīva rīcība. Viņš pagatavoja divus jaunus skaistus darba ratus, pats arī tos nokrāsoja. Viņa darbā nekad neiejaucos. Tas arī nebija vajadzīgs. Ja bija kāda neskaidrība Osītis ik reizes griezās pie manis. Viņš vadīja un arī remontēja skolas traktoru. Reizi lāga vīram bija izgājis šķībi. Skolai bija aramzemes strejgabals pāri upītei, apmēram nepilnu kilometru, no skolas. Viņš tur aizbrauca ar traktoru un kultivatoru to sagatavot sējai. Osītim vajadzēja būt drīz atpakaļ, bet neierodās. Domāju varbūt kāda ķibele ar traktoru. Pēc pāris stundām Osītis ierodās nobēdājies. Prasu kas Tev gadījās, vai “zirdziņš" niķojās. Nē traktoram nekas neesot noticis, bet viņš pēc padarīta darba gribējis ātrāk tikt mājās, neesot braucis apkārt pa tālo tiltu, izskatījis upītē seklu vietu un domājis tur pārbraukt. Upītes vidū rati sākuši griezties uz vietas un rokās dziļāk upītē, jo apakšā tekošā smilts. Tad viņš meklējis dēļus un koka zarus, ko likt zem ratiem un beidzot ar mokām ticis pāri. Teicu viņam, man žēl ka Tev tik grūti gājis, ceru, ka nebūsi sevi savainojis. Tas bija amatnieks, kam interese par savu arodu, slinkošana viņam bija sveša lieta. Kūts strādniece Berta savus pienākumus pildīja priekšzīmīgi. Barību normas piena lopiem sastādīja lopkopības skolotājs agronoms Mūzis, vīrs ar gaišu prātu un sakarā ar to visi darbi govs kūtī noritēja priekšzīmīgā kārtībā.

Pēc Jāņa aiziešanas par priekšstrādnieku saistīju Pretkali. Viņa uzdevumos ietilpa zirgu barošana, darba rīku un zirgu staļļu turēšana kārtībā. Piedalīšanos visos lauku darbos, kopā ar Janci, kas padots viņam. Jancis nebija pieradis pie Pretkaļa stingras kārtības. Kādu vakaru Jancis pārbrauc no darba, ir diezgan pavēls ziemas vakars. Viņš atjūdzis zirgu to ievedis stallī, bet zirgu sakas, grožus un ragavas atstājis nenovietotus. Pretkalis nākamā rītā nāk zirgus barot, ieraugot Jaņča atstāto nekārtību norāj un piekauj. Jancis ierodās pie manis ar apsūdzību, ka Pretkalis viņam sitis. Pasaucu arī Pretkali lai lietu noskaidrotu. Pretkalis izstāsta Jaņča pielaisto nekārtību. Noprasīju Jancim, vai atstāji sakas, grožus un citu nenovietotus attiecīgās vietās. Jancis nolaiž acis un čukstot atbild, jā es atstāju jo bija vēls. Norādīju Jancim; Pretkalis ir tagad priekšstrādnieks, Tev jāievēro viņa rīkojumi un jāizpilda. Tu pats sapratīsi, ka kārtībai jābūt. Nākotnē darbi noritēja saskaņoti, nebija sūdzību nedz intrigas, kā tas notika Austrumos. Visi strādnieki bija paklausīgi un čakli darba darītāji, par komunismu viņi nedomāja un neļāva iespaidoties no viltus praviešiem.

Vienīgās saimniecības rūpes man sagādāja kumeļš. Treimaņa priekšlikumu, nošaut, uzskatīju par muļķīgu. Atsaucu no Jēkabpils rajona veterinārārstu, kas kumeļu izmeklēja un atrada zarnas pilnas ar parazītiem. Kumeļa zamas tika atbrīvotas no parazītiem un ar pareizu ēdināšanu, barību papildinot ar vājpienu, kumeļš strauji uzlabojās un izveseļojās. Pavasara pusē, kad bija sasniedzis divus gadus vecumu, labā miesas stāvokli ar spīdošu labi koptu spalvu un priecīgi "spriņgoja" izlaists no staļļa, Treimanis brīnījās, kā kumeļš kas izskatījās kā “mērdele" pat neturējās uz kājām un bija nošaujams, pārvērties skaistā zirgā. Vācijas zibeņkara sākumā, kad tā okupēja Biržus kumeļu paņēma un atstāja vietā vecu kara zirgu. Tajā laikā biju atvaļinājumā. Strādnieki domādami ka drošāki zirgus turēt kūtī, kas gan kūti kontrolēs. Ja būtu Biržos es šo skaisto zirgu stalli neturētu, bet netālā zirgu aplokā, kas bija saaudzis ar krūmiem un grūti pārskatāms.

Skolas darbs ari noritēja netraucēti. Abi skolotāji sevišķi agr. Mūzis atbalstīja pārzini un nevienā jautājumā domstarpību nebija. Abi ar Mūzi saprotamies kā diplomātiem jābūt ar mājturības skolotājas vīru Treimani, jo viņš strādā Jēkabpils Vēstnesī, laikam tās redaktors, tā tad tuvu partijai un varbūt arī partijas biedrs.

ZIEMASSVĒTKI BIRŽOS.

Bijām iekārtojušies, Mūsu rīcībā bija liels priekšnams, virtuve, pieliekamais (produkti) un trīsas istabas otrā stāvā. No priekšnama bija durvis arī uz agr. Mūza istabu. Uz Biržiem Dzintrai līdzi atbraucis bija arī Annis. Tuvojās Ziemas Svētki, kas kristīgam cilvēkam liels notikums. Komunistu iekārtai Ziemas Svētku svinēšana ļoti liels noziegums, jo viņu dievs ir Staļins. No strādniekiem nebūtu daudz jābaidās bet tomēr var iziet valodas, ka jaunais pārzinis svētījis Ziemas Svētkus. Sevišķi tas slēpjams no Treimaņa, kuru dzīvoklis ir blakus manai guļam istabai, gan no citas puses ieeja. Ar Dzintru visu sīki pārrunājām. Viņa aizklāšot logus tā, kā ne mazākā gaismiņa cauri nespīdēšot. Viņa ar Anni sagatavošot svētku mielastu, bet mans uzdevums rūpēties par Ziemas svētku eglīti. Aizgāju uz zirgu aploku kur auga eglītes. Nocirtu un vēlā vakara stundā, kad skolnieki un citi pie miera, veikli uznesu eglīti dzīvokli. Dzintra par Ziemas Svētku eglīti bija domājusi pārceļoties uz Biržiem, jo bija paņēmusi līdzi svecītes. Ieaicinājām arī Mūzi kad eglīte bija nopušķota un mirdzēja svecītes gaisma. Ienākot viņš salika rokas lūgšanas un priekā jautāja, kur Jūs to dabūjāt. Ziemas Svētku dziesmas dziedāt nevarējām, jo to varētu sadzirdēt aiz sienas, kur Treimaņi guļ. Runājām par Ziemas Svētku nozīmi, paēdām vakariņas un ar mierīgu prātu aizgājām pie miera.

Tik tālu viss gāja labi. Skolas un saimniecības iekšējā dzīve noritēja gludi un saskaņoti. Bet komunistu iekārtai ir neatliekamas prasības, sevišķi jaunatnes audzināšanā. Mācības ir tādas, kas neatbilst nedz latviešu tautas garam nedz interesēm. Tā uzstāda prasību, latviešu ozolu pārvērst par lielkrievu. Pārvilkt strīpu tautas gara mantām un tradīcijām, izdzēst latviešu kultūru. Pirmais solis ir komjaunatne. Dzirdu, ka apkārtnes skolās rīko sarkanos stūrīšus un dibinā komjaunatni. Sajūtu pret to nepatiku un nedaru nekā. To vēl veicinā gadījums, ko man pastāsta Treimaņa kundze; kāds pagājušā gadā nesekmīgs skolnieks, kas skolu nav beidzis, komunistiem ienākot, pasteidzies iestāties Jēkabpils komjaunatnē un būdams lepns savā garā, ieradies skolā dibināt komjaunatni. Skolnieki viņu izsmējuši un nav nemaz ielaidušies par komjauniešu lietām runāt. Sajūtu, ka apstākļi ir spiedoši un nāku pie slēdziena, ka kaut kas jādara. Ar Treimani esam satikuši labi, jo viņš manu pagātni nezina un lai slēptos politiskās sarunās neielaižos un arvienu uzsveru ka man politika maz interesē, bet manas intereses ir ko sasniegt saimnieciskā laukā. Viņš arī to redzot jo es īsā laikā pagatavojis divus darba ratus un izārstējis kumeļu. Jautāju Treimanim vai viņš nebūtu ar izpalīdzīgs iekārtot sarkano stūrīti un to arī atklāt. Viņš uzņēmās labprāt. Treimaņa kundze sarunāja vienu skolnieci, kas šo to uzrakstīja, citi piekāra avīžu izgriezumus pie dēļa un sarkanais stūrītis gatavs. To kādā vakarā Treimanis atklāja. Cik liela nepatika skolniekos valdīja pret sarkaniem stūrīšiem un komunistisko jāmin sekojošs gadījums. Skolā mācījās viens trūcīgs skolnieks, bet ļoti sekmīgs mācībās, laikam kāds kalpa zēns. Jautāju viņam vai Tu arī nevari kaut ko sarkanā stūrīša laikrakstā uzrakstīt, jo tagadējā iekārta to no skolniekiem prasa. Viņa atbilde bija; sarkaniem stūrīšiem neko nerakstīšu, jo tie ir pret manu pārliecību un nevajadzīgi. Mana sirds par šo kalpa zēnu līksmoja, bet pret nežēlīgos komunistu varu tas nav ne mazākais arguments. Šim latviešu zēnam pagaidām neviens pieķerties nevarēja, tad tomēr pāraudzināšanas nolūki stāvēja iekārtas galvenos uzdevumos. Ja kāds tam atklāti vai klusi strādātu pretī, tad tas drīz vien kristu čekas nagos un dienas gaismu vairs neredzētu. Biju jauns Biržos, un sveši man bija arī Birži, tad tomēr nebija tā, ka mani tur neviens nepazītu. Biržu pagastā dzīvoja agronome Grīna kundze. Komunisti svinēja jauno gadu it kā Ziemas Svētku vietā. Jaungada svinības rīkoja arī skola. Man tur bija jārunā. Runāju par tīri neitrālām saimnieciskām lietām neskarot politiku. Uz jaunā gada svinēšanu bija ieradusies arī Grīna kundze, jo viņa kādus gadus bija skolotāja. Satiekoties viņa man teica; es Jūs atceros no studiju laikiem ar to zaļo cepurīti (Lettgallias deķelis). Bet viņa cieta klusu un apkārtnē neviens nezināja ka esmu korporācijas loceklis. Grīna kundze bija vecākā kursā un Augstskolu beidza pāris gadus pirms manis.

NKVD, JEB ČEKISTS APMEKLĒ MANI.

Kādā dienā pavasara pusē, piedzīvoju pārsteigumu. Sēdot pie rakstāmgalda un kārtojot skolas un saimniecības lietas, svešs vīrs, bez pieklauvēšanas ierodas manā istabā un atsēžas blakus krēslā. Ģērbies pieklājīgi melnā uzvalkā un nesaka nedz arī savu vārdu nedz arī savu vajadzību. Stipri uztraucos, bet gaidīju, ko viņš teiks. Pēc īsa klusuma brīža negaidītais ciemiņš uzsāk sarunas par komjaunatni. Tūliņ noprotu ar ko man darīšana. Biju dzirdējis, ka tas esot čekistu paņēmiens, klusi ienākt un ko negaidītu atklāt. Par laimi biju nopircis "īso kursu" un uzlicis redzami uz rakstāmgalda (komunisma mācības grāmata), ko vajadzēja iegādāties ik vienam. Obligāts rīkojums nebija, bet stipri ieteikts). Atbildēju viņam; tas patiesība komjaunatne mūsu skolā nav nodibināta, bet viss tas sakarā ar traucējošu iemeslu. Pagājušā gadā, kad vēl nebiju pārzinis šajā skolā, kāds nesekmīgs skolnieks, kas nesekmības dēļ skolu atstāja, bet uzņemts komjaunatnes organizācijā Jēkabpili, bija ieradies komjaunatni dibināt. Bet skolnieki viņu izsmējuši, nav dāvājuši uzticību aiz iemesla, ka viņš bijis visnesekmīgākais skolnieks un aiz tā iemesla komjaunatnes dibināšana izjukusi. Domāju, ka nebūtu pareizi uzspiest ietīties komjaunatnē, bet jānogaida un jācenšas radīt apstākļus kad visi labprātīgi iestātos komjaunatnē. Ciemiņš atbildēja: visi jau gan ne, tad kaut kas nav kārtībā. Uz tā man trūka atbildes. Sāku sarunu novirzīt uz skolas lietām. Norādīju, ka man grūtības ar krievu valodas mācīšanu, nav līdzekļu skolotāja algošanai krievu valodas skolotāja algošanai. Krievu valodu jāmāca man, bet es nekad neesmu bijis valodas skolotājs. Mana specialitāte ir zemes kopšana. Šeit ir lauksaimniecības skola, bet trūkst mācības līdzekļu tehniskās nozarēs. Viss tas prasa rūpes un domāšanu kā visu novērst. Vēroju ka, “biedrim" par lauksaimniecību nav pat minimālās zināšanas. Esmu saimniecisks darbinieks un politika man blakus lieta. Vēl šo to pārrunājam un beidzot ciemiņš atklāja pats sevi. Pastāstīja man, ka esot pagrīdē darbojies ilgu laiku, desmit gadus. Tagad man bija skaidrs, ka nelūgtais ciemiņš bija čekists. Manas atbildes laikam viņu apmierināja un nekāda cita pratināšana nenotika. Pēc nedēļas Treimanis man pastāstīja, NKVD virs kas mani apciemojis viņam teicis, ka Ozols politiskā ziņā neesot ne šis ne tas. Ar to bija skaidrs, ka Treimanis spēlē lielu lomu partijā, jo NKVD virs par manu apmeklējumu ir stāstijis Jēkabpils vēstneša redaktoram Treimanim. Samērā viegli man izdevās savu politisko pārliecību noklusēt. Tā citu virzienu ņemtu Austrumos. Ja līdz šim esmu brīvībā, tad varbūt Austrumos būtu notiesāts kā buržuiskās Ulmaņa valdības piekritējs. Manas ķibeles tomēr nebeidzās. Skolnieki bija lauksaimnieku bērni, audzināti nacionālā garā. Tēvi bija pārdzīvojuši komunistu vardarbības 1919. gadā. Viss tas bija zināms arī skolniekiem. Īpašumu nacionalizācija un saimnieku padzīšana no dzimtās sētas, skolniekos radīja pretestības garu. Skolas vadība, cik spēdama atturējās no komunistu iekārtas atzīšanas. To sajuta arī skolnieki. Viņi bija nolēmuši savas nacionālās jūtas izpaust uz ārieni. Kādā stipri sniegainā februāra mēneša dienā, ieraugu aiz kūts, lielceļa malā, telefona stabā plīvo brīvās Latvijas sarkanbalt sarkanais karogs. Nopratu ka tas skolnieku darbs. Labi darīts, bet mums var nest lielas nepatikšanas, pat cietuma sodu. Aiz kūts stūra, sniegputeni stāvēdams, domāju, ko darīt. Likt karogu noņemt, nē, to neatļāva mana sirdsapziņa. No skolas karogu redzēt nevarēja. Izšķīros nedarīt neko. Tā karogs skolas teritorijā plīvoja vairākas dienas. Biju sagatavojies, ka kaut kas notiks un notika arī. Ieradās pagasta izpildkomitejas vīri, atsauca mani un ļoti rupji pratināja. Kāpēc es skolas teritorijā atļaujot plīvot buržuju laikmeta Ulmaņa karogam. Mierīgā balsī atbildēju; Godātie biedri, karogs uzkārts lielceļa malā, no skolas es to nevaru redzēt. Visu nedēļu nekur braucis neesmu, tikai aizstaigājis līdz kūtij. Karogu neesmu redzējis un vai Jūs nevarat arī iedomāties, ka tas uzkārts ļaunprātības nolūkos. Ar to daļēji samierinās un viens vīrs rāpjas telefona stabā to noņemt. Tālu neticis nošļūc lejā. To visu novērojuši arī skolnieki. Redzēdami, ka esmu briesmās pieskrien skolnieks Arājs, karoga kārējs. Viņš kā kaķis uzrāpās telefona stabā un to noņem. Par nelaimi tas izkrīt no viņa rokām Izpildkomitejas vīri nokritušo karogu samin kājām un ķērcošā balsī to saplēš gabalos. Mēs bezspēcīgi stāvam un skatāmies. Kad nelieši darbu veikuši klusēdami aiziet. Arī mēs aizejam, bet salasām saplēstās karoga strēmeles.

Šis notikums ticis ziņots uz Rīgu Zemkopības Komisionāra skolu daļai. Represijas tomēr nesaņēmu, arī tad ne, kad skolu daļas vadītājs agronoms Šteins un agronoms Spolītis ieradās inspekcijā. No tā secinu, ka Šteins nebija vīrs, kurš cilvēku gribētu nodot krievu komunistu ķetnās, ko labprāt darītu vietējie varas vīri.

No labi iekoptām saimniecībām jaunā iekārta, ar nacionalizāciju, izdzina krietnus zemes arājus un patriotus. Tajā starpā atradās arī Biržu aizsargu bataljona komandieris. Aizsargu organizācija kura pēc sava rakstura bija militāra un tur vadošu lomu ieņēma lauksaimnieku, viņu ģimenes locekļi, krietni strādnieki un inteliģence jaunās komunistiskās iekārtas acīs nebija vēlama un tie pazudināmi. Lai varētu eksistēt un uzturēt ģimeni, no mājas padzītais Biržu aizsargu organizācijas bataljona komandieris meklēja darbu. No skolas aizgāja iepriekšējais grāmatvedis, gūstot jaunajā iekārtā paaugstinājumu. Aizgājušā grāmatveža vietā saistīju aizsargu bataljona komandieri. Dzirdēju, ka tas uz mani meta zināmu ēnu, bet aizbildinājos, ka man neiespējami atrast piemērotu darbinieku kurš varētu kārtot darbvedības un grāmatvedības lietas. Šis cilvēks bija apmērām 30 gadus vecs inteliģents un liels patriots. Abi pratām būt iecietīgi, neuzrādot ne mazāko pretestību jaunajai varai, jo to uzskatījām par pašnāvību.

Viss tika nacionalizēts un pārkārtots. Priekšzīmīgā lopkopības saimniecībā kur augstražīgi sugas govis, ierīko zirgu vilkmes lauku apstrādāšanas staciju. Tur tiek savesti nacionalizētie zirgi un šī stacija apars un nokops laukus. Sakarā ar minēto tiek dots rīkojums Lauksaimniecības skolai saņemt trīsas augstražīgas sugas govis. Ko darīt, pavēle jāpilda. Braucam abi ar jaunpieņemto grāmatvedi. Ierodamies saimniecībā. Pieteicamies pie varas vīriem, kuri savu kantori ierīkojuši lauksaimnieka viesu istabā. Tā netīra dubļainiem zābakiem sabradāta. Jā, man jāpārņemot augstražīgās govis. Zirgu stacijas priekšnieks mūs aizveda uz kūti un govis nodeva. Ieejot lopu kūti varēju pabrīnīties. Jautāju priekšniekam, vai šeit liksiet zirgus. Jā, drīzumā savākšot zirgus un kūts būšot pilna zirgiem arī arklus un ecēšas šeit savedīšot. Ne kā vairāk nejautāju, paņēmām trīs govis, piesējām pie ratiem un braucam uz skolu. Es sēžu ratos un vadu zirgus. Mans jaunais grāmatvedis seko govīm, lai neraustītos un sekotu pajūgam. Cenšamies būt jautri, bet sirdi dziļi kaut kas smeldz, valodas nerisās. Dziļi izjutu mana jaunā darbinieka stāvokli. Arī viņa saimniecībā viss tas kas tika celts bija noārdīts. Tēvijas sargs un Latvijas cēlājs ir spiests noārdīt pašam savu un kaimiņa darbu un sviedrus, kas tur ielikti, paņem varmācīgais krievu komunists. Ar šādu rīcību skolas ganāmpulks tika piespiedu kārtā pavairots. Bet nevienam augstajam biedram nenāca prātā painteresēties par lopbarību, kā tās paēdināt ziemā un vasarā, lai nezaudētu ražošanu. Viņu domāšana tik tālu nemaz negāja jo pēc viņu saprāta tēvs un skolotājs Staļins viņus ir iecēlis saulītē un tas gādā par visu. Barības normas biju aprēķinājis tikai esošam ganāmpulkam. Pienākot klāt trīsām sugas govīm, ēdināšanas normas pārkārtoju, ņemot barības līdzekļus no saimniecībā esošās graudu labības kas lopbarībai nebija domāta.

Tuvojās 1941. gada pavasaris. Tika rīkoti kādi revolucionāri svētki. Programmā paredzēts gājiens no Siliņu dzelzceļa stacijas uz Biržu biedrības namu. Gājienā jāpiedalās arī Lauksaimniecības skolai. Man nepatika skolniekus vest uz trīs kilometru atstatumā esošo dzelzceļa staciju un pēc tam atpakaļ uz biedrības namu. Ko darīt, gājienu ignorēt nevar, jo tajā piedalās arī pamatskola. Izdomāju citu maršrutu un to liku priekšā Treimanim. Norādīju viņam, ka nebūtu labi bērnus aukstā laikā vest tik tālu un kas tad ar to sasniegts. Labāk gājienu rīkot no Lauksaimniecības skolas uz biedrības namu, jo atstatums ir tikai viens kilometrs. Treimanis tam piekrita un, kā ievērojama persona pie jaunās iekārtas, to izkārtoja. Treimanis, mājturības skolotājas vīrs, dzīvoja skolā, ik rītus brauca uz Jēkabpili rediģēt kādu laikrakstu. Centos ar viņu uzturēt labas attiecības. Savu politisko pārliecību nekad neatklāju, nedz viņa sievai nedz arī viņam. Sarunas vienmēr novadīju uz praktiskiem jautājumiem. Viņu pieaicināju pie lietām, kas man darīt nepatika p.p. sarkanā stūrīša atklāšanu un citiem tamlīdzīgiem jautājumiem. Viņš ar to jutās pagodināts.

Svētku gājienu biju iedomājies pavisam vienkāršu. Skolnieki un ļaudis sapulcēsies un aizies uz biedrības namu. Tuvojoties svētkiem Treimanis deva rīkojumu skolu dekorēt ar sarkaniem karogiem. Ko darīt, man nav nedz karogu nedz arī patikšanas šādam greznumam. Griezos pie Treimaņa. Teicu viņam: Jūs esat mākslinieks esat tik labs un uzņematies izdekorēšanu. Treimanis to labprāt uzņēmās. Nezinu kur viņš dabūja sarkanos karogus un skolu pārvērta sarkano karogu jūrā. Skats bija baigs. Dekorējums atgādināja asins kāro varu.

Gājiens sākās. Ieradās izpildkomitejas vīri, arī lauksaimnieki pret savu pārliecību, jo sauklis bija "kas nav ar mums tas ir pret mums." Mani aicina gājiena priekšgalā. Atbildu izpildkomitejas priekšsēdim, es taču nevaru pamest savu skolu, man jāiet kopā ar skolu, esmu tās pārzinis. Paldies par parādīto godu un ceru ka Jūs to sapratīsiet. Viņi to saprotot.

Pamatskolas pārzinis (vārdu neatceros), agronoms Mūzis un es soļojām skolnieku priekšgalā. Te mani brīdināja, ka ar atraidīšanu iet priekšgalā var rasties sarežģījumi. Pazobojamies viens ar otru un soļojām līdzi vadībai uz biedrības namu, kur Treimanis referēja par jauno iekārtu. Ko viņš teica, man nezināms, jo drīz vien aizgājām mājās.

Mans jaunpieņemtais grāmatvedis dzīvoja ar savu ģimeni skolā un priekšzīmīgi pildīja pienākumus. 1941. gada pavasarī (maijā vai jūnijā) Bulduros, Zemkopības komisionārs sarīkoja lauksaimniecības skolu grāmatvedību kursus. Kursi bija obligāti un tur aizbrauca arī mūsu skolas grāmatvedis. Kursu ilgums viena nedēļa. Nakti no 13. uz 14. jūniju saklausu motora rūkšanu. No savas guļamistabas loga skatu smago mašīnu pie grāmatveža dzīvokļa. Esmu stipri satraukts. No rita uzzinu, ka grāmatvedis meklēts. Arī viņa kundze nevar paskaidrot kādos nolūkos. Lieta paliek aizdomīga jo zinu, ka kursi beidzās 14. jūnijā un grāmatvedim jābūt mājā 15. jūnijā. Savā darba istabā sakārtoju dokumentus un rēķinus, kas nododami iegrāmatošanai. Pulkstens desmitos pie manis, bez pieklauvēšanas ieskrien apbruņojies milicis un stingrā balsī prasa, kur ir grāmatvedis. Atbildu: viņš kursos un gaidu mājās. Milicis aizskrien ne vārda neteicis. Gaidu grāmatvedi, bet tas neierodas. Pēcpusdienā uzzinu, ka viņš Jēkabpilī arestēts, bez mēteļa, bez cepures un ievietots aresta telpās. Satraukums liels, jūtu, ka kaut kas notiek, bet kas tas neizprotams.

Skolnieki bija atlaisti vasaras brīvlaikā. Savu atvaļinājumu iekārtoju sākot ar 15. jūniju. 16 jūnija rītā ar Dzintru gaidu autobusu skolas ceļgalā, lai nokļūtu Kruspils dzelzceļa stacijā. Piebiedrojās arī Treimanis, viņš brauc darbā uz Jēkabpili. Brauc garām dīvainas smago auto kravas, pārsegti ar brezentiem, apakšā it kā cilvēku stāvi. Prasu Treimanim, kas tās par kravām. Viņš atbild, tie nu ir tie kam jāšķiras, bet gan jau pēc kāda laika tiks atpakaļ. Tagad man gaisma ataust, bet līdz ar to pieņemas baiļu sajūta. Pie mums pāris mēnešus dzīvoja Dzintras māsa Annis. Kaut kādu aprēķinu dēļ viņa aizbrauca uz Strenčiem pirms mana atvaļinājuma, līdzi paņemot arī meitiņu Aiju. Tā mēs ar Dzintru ceļojam divatā. Ierodamies Krustpils dzelzceļu stacijā, bet mūsu vilciens uz Rīgu atcelts, iešot tikai vakarā. Stacija pilna krieviem un miličiem, arī bagāžas uzglabāšanas telpā krievs. Izejam uz platformas, acu priekšā parādās neticamas lietas. Garš ešalons ar aizrestotiem preču vagoniem, sabāsti pilni ar cilvēkiem. Tur spēka viri, sirmgalvji, sievietes un mazi bērni. Jāizlemj , ko darīt, jo šeit gaidīt nevar, kas var zināt kas, notiek. Noskaidroju kad iet vilciens uz Jelgavu un mēs braucam tur. Pa ceļam satieku agronomu Muzikantu, kurš brauc pretējā virzienā. Abi vilcieni pieturēja kādā stacijā. Uz ātru roku izkāpām un viņš man pastāsta par cilvēku ķeršanām Rīgā. Jelgavā tāds pats satriecošs skats kā Krustpilī, pat vēl garāki ešaloni pilni ar cilvēkiem, bez ūdens un primitīvākām labierīcībām. Vilcienus apsargā apbruņoti čekas karavīri. Esam laimīgi, ka vilciens pēc neilga laika aiziet uz Rīgu, tur nokļūstam pulkstens vienpadsmitos vakarā. Uz Strenčiem vilciens iet tikai nākošā rītā. Meklējam viesnīcu, bet visur atbild, ka pilnas. Beidzot pieklauvējam pie mazas viesnīcas durvīm pretī Vērmaņa dārzam. Durvis atver kalpone, saka to pašu ko esam dzirdējuši citās viesnīcās, bet viņa mūs ielaidīšot savā istabā un ja nāktu kontrole, lai sakot, ka mēs viņas viesi. Bijām ļoti pateicīgi šai izpalīdzīgai sievietei. Piedāvāju atlīdzību, bet viņa to noraidīja.

Nākošā dienā ap pusdienas laiku nokļuvām Strenčos. Tur mūs sirsnīgi sagaidīja un priecājās, ka esam pie dzīvības, esot domājuši, ka arī mūs ķēris nežēlīgais liktenis. Aijucis pa gabalu skrēja tētim un mammai pretī, atkalredzēšanās uz brīdi lika aizmirst pārdzīvoto. Aizvesti tika krietnākie lauksaimnieki, ārsti, advokāti, mācītāji, rakstnieki, agronomi, ar vārdu sakot krietnākie tautas dēli. Šī nežēlīgā mocekļu diena no latviešu tautas vēstures nekad nezudīs. Dieva dzirnavas lēni maļ, bet labi. Reiz pienāks atmaksas diena.

HITLERS UZSĀK KARU AR KRIEVIJU.

Neraugoties uz nacionālsociālistiskās Vācijas ārlietu ministra Ribentropa un Padomju Krievijas ārlietu komisāra Molotova slepeno līgumu par Baltijas valstu sadalīšanu savā starpā un citiem līgumiem, Hitlers uzsāka karu ar Krieviju 1941. gada jūlijā. Molotovs teica īsu runu radiofonā un paziņoja, ka ienaidnieka karaspēks tiks padzīts. Tika dots rīkojums, visiem atvaļinājumā esošiem atriesties savās darba vietās. Neatgriešanās gadījumā piedraudot ar bargām represijām. Šo rīkojumu nepildīju, bet paliku Strenčos, 15. jūnijā redzētais un piedzīvotais vēl bija svaigā atmiņā un kas var zināt kādam nolūkam rīkojums dots. Pie tam skolā bija brīvlaiks, Mūzim nodota skolas vadība un Pretkalis izkārtos visus saimniecības darbus. Nevarēju saskatīt iemeslu un vajadzību atvaļinājumu pārtraukt. Pienāk ziņas, ka vācu karaspēks strauji soļo uz priekšu un krievu armija tiek ielenkta. Radiofonā dzirdēju ka no Karalaučim pārraida brīvās Latvijas himnu Dievs Svēti Latviju. Krievu karaspēks atkāpās. Čeka strādā briesmu darbus. Mežziņa Grenciona māsai, kura tika ielikta cietumā, viņa strādāja Strenču slimnīcā, par brāļa slēptuves neuzrādīšanu tiek nogrieztas krūtis. Strenču pilsētas galva Subers cietumā nomocīts. Arī citi nevainīgi cilvēki kuri bez iemesla ielikti cietumā, nomocīti. Pēc 15. jūnija cilvēku ķeršanām daudzi patvērumu meklēja mežos. Vācu armijai soļojot uz priekšu un zinot čekas briesmu darbus, meži pildījās. Neviens nacionāli domājošs cilvēks mājās nedzīvoja, bet patvērumu meklēja mežos. Lai glābtu dzīvību meži bija pilni. Strenčos biju svešs, tāpēc centos nekur nerādīties. Krievu karaspēks strauji atkāpās. Klīda baumas par dedzināšanām, postīšanām un sieviešu izvarošanām. Drošības dēļ naktis pavadīju labi noaugušās kaņepēs. Un cik savādi, lai gan esi kaņepa lauka vidū, ir sajūta, ka Tevi var saredzēt no visām pusēm. Nakti vēroju kā Strenču pilsētai cauri, uz Valkas pusi nepārtraukti brauc tanki, bet pa dzelzceļu ešelons aiz ešelona ar dažādiem materiāliem un pat tukšiem vagoniem, lai aizvestu projām dzelzceļu ripojošo materiālu. Ir jābrīnās par ziņu ātru pārnešanu no mutes uz muti. Dienā dzirdēju valodas, ka nakti Strenčos ieradīšoties jātnieki, čekisti un tā tas arī notika. Ja tie iziešot cauri, tad varēšot justies drošāki, tie atkāpjoties pēdējie.

Dzirdot krievu karaspēka izrīcības ar sieviešiem bija jādomā par to bēdzināšanu. Tirgotājai Bērziņa kundzei vairākus kilometrus no Strenčiem piederēja Zābaku māja. Tās robežās, meža ielokā, atradās kādreizēja mazas skoliņas ēka, tālu no galveniem satiksmes ceļiem, bet lauku ceļu malā. Tur aizvedām Aiju, Mildu un Bērziņa kundzes meitu Ilzi. Bijām pārliecībā, ka sievieši drošībā. Lai gan nekas ļauns nenotika, tad tomēr visas pārdzīvoja baiļu momentus. Krievu karaspēks, baidīdamies no ielenkuma, gaisa uzbrukumiem, meklēja drošākus un taisnākus atkāpšanās ceļus izraugot lauku ceļus un tāds ved garām skoliņai. Tur arī ieradušies krievu karavīri. Milda tā drošākā, izgājusi pretīm. Prasījuši dzert. Viņa tos pie akas padzirdījusi un tie steidzīgi aizgājuši. Liekās, ka te paglāba tas, ka vācieši krieviem sekoja uz pēdām, lai neielenktu, bija jāsteidzas.

Kad pēdējie NKVD krievu karapulki atstāja Strenčus un vācu karaspēks vēl nebija okupējis, tas ieradās vēlāk, Strenču baznīcas zvani vēstīja atbrīvošanas brīdi. No mežiem nāca laukā tur iebēgušie vīri ar pistolēm un šautenēm rokās, visiem bija prieks un sajūsma, ka nu būsim brīvi. Nodibinājās kārtība un miers. Neliela vācu karaspēka daļa Strenčos ieradās 1941. g. jūlijā. Viņus sagaidīja ar rozēm un aizsardzes pacienāja. Šeit jāpiezīmē, ka latvieši negaidīja Hitlera Nacionālsociālistisko režīmu, bet vācu karaspēku. Tauta arī cerēja ka atgūs brīvu valsti kur paši ir kungi un lēmēji, tādu Latviju kāda tā pastāvēja pirms okupācijas.

Latviešu tauta savā domāšanā bija Anglofila. Caurmēra pilsonis, karam sākoties visas cerības lika Angliju, tā nepieļaus Baltijas telpu okupēt. Tas nenotika. Liktenis bija piespiedis arī vēlāk, ar vācu pavēli noorganizētam latviešu leģionam kopā ar vāciešiem cīnīties par tautas brīvību. Kāds augstāks vācu karaspēka virsnieks teicis manam sievas brālim, pēc Rīgas okupācijas apmērām sekojošo; iekarot mēs protam, bet ne valdīt, ja nāks civilā pārvalde, kura visu saputros.

Ieradās civilā pārvalde ar Gauleiteriem kraislatvirtiem, kā tos nu sauca un arī slepenais dienests. Augstās amatpersonas izbrauca uz centriem ar vēstījumiem. Arī to sagaidīja cerēdami, ka pasludinās tautai brīvu valsti. Izradījās, ka tie pārdroši sapņi. Apstiprinājās dziesmas “Uguns Milna" esošie vārdi; vācietim neticat, aizmuguras līdējam.

Pēc Vācijas karaspēka ierašanās Strenčs, bija pienācis laiks atriesties Biržos. Dzelzceļi nedarbojās jo ripojošais materiāls tika no krieviem aizvests. 20 kilometrus līdz Valmierai nostaigāju kājām. Ar lielām grūtībām, gaidīšanām un nikšanām stacijās, nokļuvu Rīgā. Neraugoties uz satiksmes grūtībām gara stāvoklis bija pacilošs. Priecīgo noskaņojumu vēl pastiprināja radiofonā dzirdētā brīvās Latvijas himnu “Dievs Svētī Latviju" no Karalaučiem vācu armijas soļošanas laikā. Arī uz Krustpili vilcieni negāja vagonu trūkuma dēļ. Uzzināju, ka pēc dažām dienām uz Krustpili vācu armijas motorvilciens pārvadās privātas personas. Starplaikā aizgāju uz Zemkopības Ministriju (kom. zemk. komsiriāts) painteresēties kādi vēji tur pūšs. Šteins un Mazladziņš tur neatradās, bet satiku Latvijas brīvvalsts laika vadošās skolu daļas personas. Arī agronomu Zapoļski, kurš visu laiku strādāja kā skolu inspektors. Par nākotni nevienam skaidrības nebija tikai labas cerības. Tās brīvība vai okupācija atkarīga no civilas pārvaldes kuru organizēja tā saucamā Ost ministrija Berlīnē.

Staigājot pa Rīgu un gaidot motorvāģi, aiz gara laika, Zemkopības Ministrijā iegriezos ik dienas. Cerēdams arī gūt kādu informāciju par Latvijas nākotni. Bija liels un nepatīkams pārsteigums saņemt pārmetumu no Zapoļska kunga. Ko staigājot katru dienu, nekāda amatu dalīšana nenotikšot, ar to domādams, ka interesējos par kādu augstāku posteni, kas man ne prātā nebija ienācis. Uz to strupi atbildēju: Jūs nezināta ar kādām grūtībām esmu nokļuvis līdz Rīgai un kādas grūtības sagādā nokļūt līdz Biržiem. Ar to sarunu izbeidzu un aizgāju. Tas jau katram bija saprotams, ka nedz viņš, nedz citi bijušie Latvijas darbinieki nevarēja nedz kādu iecelt vai ari no amata atcelt, jo paši nebija ne no viena iecelti.

Pēc dažu dienu gaidīšanas pienāca solītais motora vilciens ar kuru nokļuvu Krustpils dzelzceļu stacijā. Krustpils pilsēta atrodas Daugavas labajā krastā, jeb Jēkabpils kreisā. Autobusa satiksme pārtraukta, tilts pār Daugavu uzspridzināts. Satiksme starp abām pilsētām tiek uzturēta ar airu laivām. Vakarā ar saules rietu ar laivu pārcēlos Daugavai un nokļuvu Jēkabpilī. Apjautājos kā var nokļūt Biržos. Atbilde, tikai kājām, bet lai tagad neejot jo ceļi nedroši, lai nogaidot. Pārgulēt varot Aizsargu namā un laipni parāda kur tas atrodas.

Ierados Aizsargu namā. Tur mani ļoti laipni saņēma aizsardzes, paēdināja un izguldināja atsevišķā istabā baltos linu palagos. Nākošā rītā jautāju, kādu skādi esmu izdarījis, resp. cik man jāmaksā. Atbilde un pie tam ļoti laipna, nekas Jums nav jāmaksā. Tas mani aizkustināja līdz asarām, ne jau naudas dēļ, bet par lielo rūpību un gādību tautieša labā.

Nākošā dienā ierodos skolā. Pirmo ziņu ko saņēmu no agronoma Mūža skanēja šādi; Tūliņ pēc krievu karaspēka atkāpšanās, skolā ieradušies skolnieki, noplēsuši sarkano stūrīti, to iznesuši pagalmā un sadedzinājuši. Mājturības skolotāja nospiestā garastāvoklī un viņas virs Treimanis pazudis.

Skola atgriezās Latvijas brīvvalsts gaisotnē. Arī laukos atgriezās vecā kārtība. Nacionalizētos lopus lauksaimnieki atveda atpakaļ uz savām saimniecībām. Tikai skolai trūka divgadīgais jaunzirgs, to vācieši bija paņēmuši, atstājot vietā nolietotu kara zirgu.

Kara darbības laikā manā dzīvoklī uzturējušies vācu armijas virsnieki. Aizbraucot atvaļinājumā tur palika visas mūsu mantas, ieskaitot kastīti ar brīvās Latvijas sudraba pieclatiem, Dzintras dzintara rotas lietas, veļa, apavi, ļoti labas kleitas, ķēķa piederumi, mani uzvalki un viss cits. Pieliekamā kambarī nožāvētu šķiņķi, tur atradās arī citas ēdamlietas. Kad ierados dzīvokli tas bija pilnīgi iztukšots. Bija jāiztiek ar to, kas mugurā. Par laimi uz Strenčiem biju paņēmis līdz vienu jaunu uzvalku, mēteli un dažus pletkreklus. Nebija taupīts nekas. Tas viss vāciešu roku darbs. Biržiem cauri brauc Zemgales jaunieceltais komisārs Medems-baltvācietis. Ļaudis to sagaida Biržu centrā. Apsveikumu runu saka mācītājs un izsaka pateicību par atbrīvošanu. Viņš gan aptaujājās par aizvesto skaitu, bet viņa atbildes vārdos nesadzird ne mazāko gaismas stariņu par Latvijas nākotni. Vārdu Latvija nemaz minēts netiek. Tas liek domāt, ka Hitlera Vācijai par mūsu zemi citi plāni.

Drīz vien nākotne atklājās. Valdīšanu visā zemē pārņem civilā pārvalde. Apgabalos un citur tiek iecelti komisāri un citas amatpersonas. Visi ir nacionālsociālistu partijas biedri un tos diriģē “Ost" ministrija no Berlīnes. Latviešiem atļauj organizēt pašpārvaldi, protams viņu likumu ietvaros. Augstākās latviešu pašpārvaldes iestādes nosauc par Ģenerāldirekcijām kuru vada Ģenerāldirektors. Tas bija ļoti maz, bet jāatzīst par panākumu, ka latvieši šo mazumiņu dabūja. Būtu daudz sliktāk ja tādas nebūtu un vācietis iejauktos visās lietās. Ģenerāldirekcijas aizstāvēja tautas intereses un nebija maz tādu jautājumu kur guva panākums. Ģenerāldirekciju darbinieki vai visi bija ar brīvās Latvijas praksi un tās paspārnē savā darbā jutās netraucēti. Domāt varēja brīvi, arī pulcēties, tikai vajadzēja uzmanīties lai domāšana neizplūstu vārdos un tādos vārdos kas, aizkar "Fīreri" un viņu nožēlojamās idejas.

Pirmais Zemkopības Ģenerāldirektors bija inženieris Ķuze, patriots un tautā pazīstama personība.

Zemkopības Ģenerāldirekcijas zemkopības daļa man uzdevi Biržu lauksaimniecības skolā izkārtot agronoma sanāksmi, jo rajonu agronomu darbs tika ievadīts tādā pašā gultnē kā tas ritēja brīvās Latvijas laikā. No vācu iestādēm ieradīšoties arī viņu agronoms valsts vācietis agronoms Žukovs. Tā bija ievērojama personība pie civilās pārvaldes. Sagatavoju telpas gulēšanai un produktus uzņemšanai. Vietējais dzirnavnieks Epiņš sazvejo savā dzirnavu ezerā zivis un tās nodod manā rīcībā bez kādas atlīdzības. Bijušais skolas pārzinis Modris, Biržu pagasta lauksaimnieks šim gadījumam izbrūvē garšīgu mājas alu. Sanāksme izdodas teicami. Man pašam pietrūka vietas kur pārgulēt. Manā guļam istabā Ķuze un Zemkopības nodaļas vadītājs agronoms Mežvēvers. Skolnieku guļamtelpās agronomi. Man nav vieta, kur piemesties. Nakti pārlaidu virtuvē uz krēsla, galvu atbalstot pret plīti. Par visiem pārāks vēlās būt Žukovs. Nepazīdams vietējos apstākļus viņš grib dot mūsu agronomiem gudrības un tādas, kas mums vairāk kā skaidrs. Nākošā rītā Žukovs labi izgulējies, es naktī iznīcis. Iepriekš, uz viņa pieprasījuma biju iedevis sējas kārtību un citus datus par skolas saimniecību. Skolai bija tāla nekultivēta pļava. Augstais viesis Žukovs gatavo gudru priekšlasījumu agronomiem. Viņam neskaidrs kāds jautājums par tālo pļavu. Viņš bija atbraucis ar vācu karavīru kurš prot latviski, droši vien baltvācietis. Neviens to nezinājām. Domāju, ka tas nebija spiegošanas nolūkos bet tulks. No rīta viņš tulka pavadībā aptur skolas gaiteni un ar tulka starpniecību uzstāda man jautājumu par tālo pļavu. Jautājumi pilnīgi sapratis, bet pie reizes arī paskaidroju, kas tur darāms, un kā darāms. Tas viņam nepatīk un strīdas ar tulku. Viņš tak neesot prasījis man, kas tur darāms, bet cik tālu no saimniecības un cik hektāru. liela. Tulks strīdas pretī, ka es esot to teicis un viņš burtiski pārtulkojot ko esmu sacījis. Vairāk nejautāja pagriezu muguru un aizgāju. Viņš arī nāca agronomu priekšā ar kādu teorētisku prātojumu, var jau būt piemērotu kādai Vācijas provincei, bet ne Biržu lauksaimniecības skolas apstākļiem. Tas cilvēks neizprata prakses pamata uzdevumus. Teorētiski prātojumi ir lieki, ja trūkst kapitāla to izvešanai.

Sanāksmes beigu dienā inženieris Ķuze man jautāja, kādas manas vēlēšanās uz darbu nākotnē. Biržos nevēlējos palikt. Augstāku posteni arī nevēlējos, jo visas zīmes rādija, ka Hitleriskie vācieši, kuru starpā daudzi baltvācieši ar Ost ministra baltvācieša Rozenbergu priekšgalā, vēlās panākt lai turpinātos atkal latviešu tautas verdzināšanas laikmets, ko viņi godam bija veikuši turpat 700 gadus. Lūdzu Ķuzi iecelt mani atpakaļ Rūjienas rajona agronoma postenī.

ATGRIEŽOS RŪJIENĀ.

Bija neveikli iet atpakaļ uz iepriekšējo darba vietu. Bet ievērojot neskaidros apstākļus un paklausot savai sirds balsij tur atgriezos. Austrumus bija pārņēmuši vācieši, Lauksaimniecības Kameru neatjaunoja un piedāvājumu pārcelties uz Apes Lauksaimniecības skolu noraidīju.

Nu bija nedienas ar mantiņām, kā tās pārvest uz Rūjienu, jo dzelzceļi vagona trūkuma dēļ nedarbojās. Par laimi Biržu piensaimnieku sabiedrības vadība atļāva sabiedrības smago automašīnu. Viņi braukšot uz Rīgu un aizvedīšot arī manas mēbeles. Nokļuvis Rīgā ar mēbelēm, nezināju kur tās uzglabāt, kamēr sameklēju transportu uz Rūjienu. Vezumā ari 12 vistas ar gaili Madi. Stāvu ar visu kravu Elizabetes ielā, pāri Krišjāņa Barona ielai. Mājā līdzīga noliktavai durvis stāv vīrs. Jautāju vai nevarat man pateikt kur uz laiku iespējams uzglabāšanā atstāt savas mantas. Viņš atbild mantas varat atstāt šeit, bet vistas gan nē, tās Jūs varēsit atstāt netālā iebraucamā vietā. Liktenis bija labvēlīgs un tā izdarīju. Aizbraucu uz Rūjienu un mantas tur pārvedu ar Rūjienas Piensaimnieku sabiedrības smago mašīnu. Rīgā abās vietās samaksu par mantu un vistu glabāšanu atraidīja.

Mans iepriekšējais dzīvoklis Zemkopības biedrības namā bija izpostīts. Sievas brālis Arnolds Krēsliņš, jaunās aptiekas īpašnieks dzīvoja Rīgā. Viņam bija svarīgi lai dzīvoklī kāds dzīvotu un māju uzraudzītu. Sarunājām, ka dzīvokli otrā stāvā dos man, jo apakšstāvā dzīvoja aptiekas rentnieks provizors Bērziņš.

Uzsāku savas otrreizējās darba gaitas Rūjienas agronomiskā rajonā. Turpināju arī dabas zinību skolotāja pienākumus Rūjienas Draudžu pamatskolā. Mazpulku darbību atjaunot nedrīkstēja, to noliedza okupācijas vara. Politiskās sanāksmes tika noliegtas. Atļāva darboties saimnieciskām organizācijām.

Daudz pārgrozību, kā lauku saimniecībās tā Rūjienas pilsētā. Komunisti Valmieras cietumā noslepkavojuši Švalbes Kārli līdz ar viņa sievu. Slepkavība esot bijusi nežēlīga. Kārlim dzītas naglas galvā, bet sievai, kura bijusi stāvokli uzšķērsts vēders. Deportēts Rūjienas pagasta vecākais Dancis ar viņa ģimeni no Rūjienas Urmiem, E. Brože ar ģimeni no Naukšēnu Pakuļiem, Virķēnu mājturības skolas pārzinis. Veikalnieks Šmits, žīdu izcelsmes, deportācijas laikā, stāvot smagā auto mašīnā dziedājis "Dievs Svētī Latviju" ar atsegtu galvu. Ebreju izcelsmes veikalnieks Nairis aizbraucis līdzi komunistiskai varai. Žīdu Rūjienā daudz nebija, tos kuri nebija bēguši, Hitleriskā vara esot iznīcinājusi. Abas okupācijas varas bija atstājušas dziļas pēdas, nav vairs brīvā Latvijas gaisotne, kad mierīgi kopā ar latvieti dzīvoja žīds, vācietis, polis un igaunis.

Mana ģimene atradās Strenčos, jo uz Biržiem aizbraucu viens. Viņi tur dzīvoja, kamēr savācu mantiņas un iekārtoju dzīvokli. Atvedu Meldera Ērikas glabāšanā atstātās mēbeles un nopirku malku telpu apkurei un virtuvei. Kad nepieciešamais tika sagādāts un dzīvoklis puslīdz iekārtots, bija laiks ģimeni pārvest uz Rūjienu. Pēc visām grūtībām saņēmu priecīgu vēsti un tā skanēja; DZINTRAI 1941. GADĀ 22. SEPTEMBRI PIEDZIMIS MŪSU DĒLS AUSEKLIS. Esot spirgts un vesels. Biju priecīgi satraukts, māsiņai būs brālītis, bet kā aukstā rudens laikā pārvest uz Rūjienu. Atkal satiksmes grūtības. Man dāvāto automobili rekvizējuši vācieši. Zirga pajūgu varu dabūt no lauksaimniekiem, bet aukstā laikā tas par gausu, jo ceļā jāpavada vismaz stundas piecas vai sešas. Sarunāju Vintera smago automašīnu, šofera būdā var sēdēt Dzintra ar bērniem, bet pats ierīkošos uz platformas. Bija mitra nemīlīga rudens diena, aukstums mani gan drebināja, bet ģimene atradās siltumā un tā laimīgi visus atvedu uz Rūjienu. Sākās darbs lauksaimniecībā pēc Latvijas brīvvalsts ierastās kārtības. Komunistu režīms lauku sētās bija ienesis lielas apmaiņas. Saimniecības nacionalizētas, īpašniekam lietošanā atstāti 30 hektāri, bet atlikušā platība sadalīta desmit hektāros un piešķirtas jauniem saimniekiem. Hitlera valdība nacionalizāciju neatcēla. Lauksaimnieki cerēja ka tas notiks vēlāk. Izdeva gan mistikas apliecības, bet vispārējs paziņojums par nacionalizācijas atcelšanu nenotika.

Lauksaimnieki pēc krievu komunistu okupācijas centās likvidēt desmit hektarniekus un atjaunot savu saimniecību robežas. Tas svarīgi bija arī Vācijai, lai gūtu vairāk lauksaimniecības ražojumu. Šajā desmit hektārnieku likvidēšanas darbā bija jāņem darbība arī agronomiem, galvenām kārtam izlīdzināt domstarpības kur radās nesaprašanās.

Bez tiešā darba un minētā, agronomiem uzlika vēl citu pienākumu. Civila pārvalde, kuras komisārs bija Hanzens ar sēdekli Valmierā, iecēla Kreislandvirtus rajonos. To pienākums rūpēties lai lauksaimnieki nodotu valdībai lauksaimniecības ražojumus. Katram pagastam valdībai bija jānodod zināms lauksaimniecības ražojumu daudzums. To pagasta valdes sadalīja atsevišķām saimniecībām. Kreislandvirti raudzījās un kontrolēja vai lauksaimnieku uzdotais mājkustoņu skaits pagasta valdē, sakrīt ar saimniecībā esošo. Viņi nezināja kā nokļūt uz saimniecībām un tamdēļ šajā darbā palīgā aicināja agronomus. Par nepareizībām lauksaimniekiem draudēja sods, jo to uzskatīja par mājkustoņu bēdzināšanu. Lai varētu cūku nokaut pa klusam, lauksaimnieki nereti pareizo skaitu arī neuzdeva. Šeit nu bija jāuzmanās, lai lauksaimnieks netiktu iegāzts. Kādu reizi kontrolējām mājkustoņu skaitu Ternejas Renčos. Man Kreislandvirts Šūrbaums nodod pag. valdes sarakstu un pats skaita cūkas. Šūrbaums sauc aizgaldā esošo sivēnu skaitu atbildu "richtig". Pieaugušo cūku skaits, atbildu “javol richtig" Saimniece stāv piesarkusi man blakus, jo viena pieaugusi cūka ir vairāk. Sliktāki izgāja kādā Naukšēnu pagasta saimniecībā. Kontroli tad izdarīja kāds karavīrs vācu armijas tērpā. Par kontroli palaidu ziņu, piezvanot dažām saimniecībām. Vienā saimniecībā pēc pārbaudes ejam laukā no kūts prombraukšanai. Te uz reizi no kaņepēm izskrien bars sivēnu, 12 gabali. Saimnieks uztraucies. Kaut kā jātiek no ķibeles laukā. Paskaidroju, ka sivēni piedzimšanas laikā bijuši ļoti slimi, tādi kā var nobeigties. Ar ļoti rūpīgu kopšanu tie uzlabojušies un visus kuri izveseļosies reģistrēs pagasta valdē. Ar paskaidrojumu karavīrs apmierinājās. Vispār jāsaka, ka manā rajonā Kreislandvirti, nebija slikti cilvēki. Viņi bija valsts vācieši un lauksaimnieki, nebija gadījumu, kad kādu nodotu par nodevu nepildīšanu. Visumā dzīvošana zem vācu okupācijas bija nesamērīgi vieglāka kā zem krievu komunistu okupācijas. Cilvēki varēja netraucēti naktīs gulēt, brīvi domāt un pulcēties saimnieciskās sanāksmēs savās organizācijās. Komunistu režīms izpaudās neiedomājamā terorā, visur atrada kaitniekus un spiegus, neviens nebija drošs ko nesis rītdiena, vai naktī neklauvēs pie tavām durvīm, kad čekisti cilvēkus sagrābj savās ķetnās, deportēšanai uz Sibīriju. Komunistu spiegi un nevainīgu cilvēku nodevēji ik vienā publiskā vietā. Komunistu procents Latvijā liels nebija, apmērām trīs līdz četri procenti no iedzīvotāju kopskaita. Bija brīnums, ka paradās uz skatuves cilvēki, kuri nebija nedz redzēti nedz dzirdēti.

Vācu okupācijas laikā nedz es nedz Rūjienas apkārtnes iedzīvotāji darbus ko strādāja komunistiskā Krievija nepiedzīvoja, izņemot Hitlera izrēķināšanos ar žīdiem, visā Eiropas mērogā un cilvēku mobilizēšana darbiem Vācijā. Tautas nākotne skaidra nebija. Tika dzirdētas runas par latviešu pārcelšanu Krievijas apgabalos pēc uzvaras un Latviju kolonizēt ar vāciešiem, tas atbilstu sanecerētiem baltvācu muižniecības sapņiem. Lai arī nākotne skaidra nebija latviešiem un arī citām Baltijas tautām citas izvēles nebija, kā cīnīties kopā vai ar velnu, pret krievu komunismu. Lauksaimnieki ara un sēja, pacēla savas saimniecības līdz brīvās Latvijas stāvoklim, nekurnēja par nodevām. Nospiedošais vairums domāja un cerēja ka Vācija karu zaudēs un ar Anglijas palīdzību tauta atgūs brīvību.

Ka Hitleriskās Vācijas plāni par latviešu pārcelšanu uz Krievijas apgabaliem ir bijuši izstrādāti, to apliecina baltvācieša Marnica grāmata. sarakstīta pēc otrā pasaules kara. Tur norādīts, ka tauta sadalīta divās daļās, mobila un stacionārā. Mobilo daļu domāts pārsūtīt aiz Latvijas robežām Krievijas teritorijā, bet tos kurus pēc Hitleriskās Vācijas domām ir Ost ministra baltvācieša Rozenberga priekšgalā iespējams pārvācot, atstāt Latvijas teritorijā. Jānorāda ka vācieši Latvijā bija trešā minoritāte ar 62,144 iedzīvotājiem, vai 3.2% no iedzīvotāju kopskaita. Apm. desmit procenti vāciešu bija Latvijas patrioti un nepaklausīja Hitlera aicinājumam repatriēties, pēc Ribentropa un Molotova slepenā līguma par Baltijas valstu iztirgošanu savā starpā. Rūjienā tāds bija Hemanis. Pārējie baltvācieši, kā provizors Bētītis, Dr. Jons, pusvācietis Bergsons un citi, sekoja Hitlera aicinājumam atstāt Latviju. Ja varētu saskatīt komunistu briesmas ko izraisīja Molotova Ribentropa nolīgums, tad man nesaprotams ir tas, kamdēļ baltvāciešu lielais pārsvars ar vācu sūtniecību priekšgalā veicināja Latvijas nodošanu komunistu varai. Baltvācu jaunatne ģērbās Hitleriskās baltās zeķēs un rīkoja kaut kādas kara spēles Rūjienā. Rūjienas pilsētas galva Arnolds Krēsliņš viņus apsauca. Lielais vairums baltvāciešu tik karsti mīlēja Hitleru, ka nekurnēdami paklausīja viņa aicinājumam repatriēties no Latvijas uz Polijas iekārotiem apgabaliem aizpildīt to tukšumu, kur poļi tika izdzīti no mājām un citiem ievērojamiem iestādījumiem. Viņu repartīcija sākās apmērām ar 1937. gadu. Latvijas valdība samaksāja par visiem viņu īpašumiem. Ar to viņi atteicās no Latvijas pavalstniecības un liekās ka kļuva nākotnes Lielvācijas pavalstnieki, ar dzīves vietu Polijai atņemtos apgabalos. Baltvācieši Latvijā guva savu autonomiju skolas lietās, tā pat arī žīdi un citas minoritātes. Baltvāciešiem svarīgāka bija Hitleriskās Vācijas sūtniecība, nekā viņu dzimtenes, brīvās Latvijas valdība. Viņi veicināja Latvijas okupāciju. Domāju, ka baltvācieši varēja iet arī citu ceļu un pie “slavenā Hitlera un Ost ministra Rozenberga" aizstāvēt savu dzimteni, reizē ar to pakalpojot brīvai Latvijas valstij kur paši labi dzīvoja. Ir pareizi Latvijas Valsts Prezidenta Dr. K. Ulmaņa vārdi baltvāciešiem repatriācijas laikā; "lai brauc uz neatgriešanos." Tie kas nodod savu dzimto zemi, tur arī vajadzīgi nav. Tie desmit procentu baltvāciešu kuri dzīvoja līdzi tautas bēgļu gaitās un kuri tagad iet kopā ar latviešu tautu dzimtenes atgūšanā ir nācijas sastāvdaļa un tautas kopības cienīta.

Atgriežoties pie darba Rūjienā, vāciešu okupācijas laikā, jāpastāsta, ka bez maniem labiem Kreislandvirstiem, pastāvēja ari uzraudzības iestāde, tā saucamais slepenais dienests. Tā uzdevums bija izsekot latviešu pašpārvaldes darbiniekus un visu citu, vai netiek kas organizēts slepeni, kas ir pret Hitleriskās Vācijas mērķiem. Ari ārzemju radio klausīšanās tika noliegta, nemaz nerunājot pārrunas par politiskiem jautājumiem. Visāda veida saimnieciskās sanāksmes un lauksaimniecību biedrību valdes vēlēšanas bija brīvas un netraucētas no okupācijas iestādēm. Visi to zināja un bijām piesardzīgi. Izbraucot uz lauksaimnieku sanāksmēm un sapulcēm cilvēki vienmēr grupējās ap agronomu ar jautājumiem par nākotni, p.p. vai neesi ko dzirdējis no Zariņa (Latvijas sūtnis Londonā un Rūjieniets) un par citiem brīvības jautājumiem, vienmēr cerības saskatot Anglijā un arī Zviedrijā. Kādā dienā pirms priekšlasījuma mani apstāja vai visi ievērojamākie Ipiķu pagasta lauksaimnieki. Uzsākām politiskas pārrunas. Pagasta vecākais norāda tas un tas vīrs nav klāt, varam pārrunāt. Tad nu ari visu pārrunājām, ka Vācija karu zaudēs un par mūsu brīvību rūpējas sūtnis Zariņš Londonā.

Pēc pārrunām pie manis ierodas Rūjienas Ipiķu pagasta vecākais A. Tilts un pastāsta, ka kāds slepena dienesta virs ieradies Ipiķu Auziņos pie lauksaimnieka Jurisona (Igauņu izcelsmes) ievākt ziņas par agronomu Ozolu attiecībā uz politisko nostāju un darbību. Jurisons to tūliņ bija pastāstījis pagasta vecākam un pēdējais ziņu steidzīgi nonesa man. Šeit slepenā dienesta vīrs bija vilies. Droši vien pie igauņa viņš gāja tāpēc, ka Igaunijas valdības nosliece kādu reizi attiecībā uz Hitlerisko Vāciju bija citos ieskatos kā Latvijas valdība un ka nu arī Jurisons viņam visu izstāstīs, ko esam runājuši. Jurisons bija goda vīrs un ne vārda neteicis par mūsu pārrunām.

GLEZNOTĀJA ALKŠŅA PIEMIŅAS DIENA.

Vācu okupācijas laikā rīkojām, kā parasti, ik rudeņus Zemnieku svētkus ar dievkalpojumu baznīcā, pēc tam sarīkojumu Rūjienas Saviesīgā biedrībā. Pēc priekšlasījuma, vai kādas izrādes zemnieku meitenes sarīkoja mielastu mazajā zālē, pēc tam sekoja saviesīgs vakars ar dejām un rotaļām biedrības lielajā zālē. Vienos Zemnieku svētkos, ko saucām par pļaujas svētkiem, uzaicinājām runu teikt lielo komisāru Hanzenu no Valmieras. Tas arī ieradās sava tulka, kāda baltvācieša pavadībā. Viņa runā nekā nedzirdējām par latviešu zemnieku nākotnes izredzēm, tikai to, ka jācīnās pret komunismu. Lai gan Hanzens bija Hitlera Nacionālsociālistu partijas biedrs, tad savā darbībā un rīkojumu došanā netiku novērojis sliktu vai nosodošu izrīcību pret latviešiem. Tas bija pilnīgs pretstats lielkrievu komunistu nežēlīgai varai, kad ik viens inteliģents latvietis, krietns lauksaimnieks, vai kāds cits tika ķerts, izsūtīts un aizdomās turēts.

Dzīvodams brīvajā Latvijā, kur politisko domāšanu neviens netraucēja, bet zem okupācijas varām tā bija liegta, citiem vārdiem sakot, kas nesekoja Hitlera un Staļina ģenerāllīnijai tie ievietojami koncentrācijas nometnēs, vai nošaujami. Tomēr ik viens brīvi domājošs cilvēks vēlas savas jūtas izpaust. Ja to atklāti nevar un ja to dari, tad esi stobra galā. Tāpēc sadomāju nacionālās jūtas izteikt kulturālā plāksnē.

Rūjienā dzimis un darbojās gleznotājs Alksnis, apmeklējis Stiglicas mākslas skolu Pēterburgā, prof. Purvīša laika biedrs. Miris jaunībā, nesasniedzot savu briedumu un apglabāts Ternejas vecajos kapos. Daudz gadu bija pagājuši no gleznotāja Alkšņa miršanas dienas. Pirmais latviešu māksliniekiem kurš, gleznoja savus tautiešus un tautas īpatnības. Petrogradā nodibinājis latviešu mākslinieku pulciņu “Rūķis". Ievērojamā latviešu gleznotāja Rozentāla glezna "Pie Baznīcas" varbūt radās Alkšņa ietekmē. Tā tad, gleznotāju Alksni varam uzskatīt par latvisko domu, nacionālo ideju un latvisko tradīciju iemiesojumu.

Mākslinieka Alkšņa kaps Ternejas kapsētā bija aizaudzis ar nezālēm. Tur nebija nedz plāksnes ar uzrakstu, ka tur dusētu latvisko ideju nesējs, tā laika glezniecībā. Nezināju kur kapa kopiņa atradās. Saklaušināju, ka Rūjienā dzīvo viņa līgava, apmērām 70 gadus veca. Tā kapu parādīja. Lai paustu nacionālo domu nolēmu rīkot gleznotāja Alkšņa piemiņas dienu.

Uz manu aicinājumu noorganizējās rīcības komiteja. To nosaucam par Zemnieku dienu rīcības komiteju, kurā kā iniciatori darbojās; Rūjienas piensaimnieku sabiebrības priekšnieks A. Melderis, Rūjienas rajona mežzinis J. Peniķis, Jeru pamatskolas pārzinis J. Aparjods, Jeru pagasta vecākais J. Velme un rajona agronoms A. Ozols. Komitejas mērķis godināt mākslinieka Alkšņa piemiņu un uzcelt pieminekli. grupas nākošais uzdevums, sasaukt pagasta vecāko, lauksaimniecības biedrību priekšnieku un citu organizāciju pārstāvju apspriedi statūtu izstrādāšanai un oficiāla Alkšņa piemiņas fonda noorganizēšanai. To nepanāca sakarā ar otrreizēju komunistiskās Krievijas okupāciju.

Paspējām veikt tikai apm. 1943. gadā Alkšņa piemiņas godināšanu kapos. Tā tika izziņota un ieradās prāvs latviešu pulks. Mazpulka orķestris diriģentā Melbārža vadībā spēlēja “Tur augšā aiz zvaigznēm." Abi ar A. Melderi uz kapu kopiņas nolikām krāšņu vaiņagu, tas iepriekš tika labi uzkopts. Pēcpusdienā Rūjienas Saviesīgā biedrībā redaktors A. Bērziņš referēja par Alkšņa glezniecību. Ieradās arī mākslinieks profesors Purvītis. Pēc sarikojuma mielasts mūsu dzīvoklī. Skaistu vakariņa galdu klāja Dzintra un viņas māsa Annis. Mielastā piedalījās abi viesi, rīcības komiteja un Rūjienas pilsētas galva, tirgotājs Meiers. Annis izcepa ļoti garšīgus sviesta pīrāgus, kurus deva ar buljonu. Pēc tam cepetis un garšīgs saldais ēdiens, gatavots ar Anna latviešu sievietes gudrībām. Dzintrai bija tumši zila kleita, viņa sēdēja man pretī pie galda, piesarkusi, it kā nobijusies. Vēlāk man teica, profesoram tieši pretī pie sienas zvārgulīši, ko nopirku par 30 latiem aptiekā, no kāda gleznotāja Grota Atbildēju tie tak skaisti mūsu pļavu zvārgulīši, ko Tu uztraucies. Mani mājoja kluss prieks par manu meiteni, manu sievu Dzintru, cik viņa skaista izskatījās tumši zilā izšūtā kleitā, ar lielām acīm, reizē izsakot izbrīnu un prieku, mīlestību un greizsirdību.

Pēc tam sākam vākt līdzekļus pieminekļa celšanai un Alkšņa monogrāfijas izdošanai. Rīkojām koncertus, baleta un teātra izrādes. Mākslinieki no Rīgas un Valmieras labprāt brauca uz Rūjienu, cerot ari “samangot" sviesta kilogramu un gaļas gabalu, jo ar uzturvielām Rīgā bija grūti. Prof. Purvītis un redaktors Bērziņš katrs saņēma divus kilogramus sviesta. Neveicās čellistam Dunkelim, viņš ļoti vēlējās dabūt kilogramu sviesta. Piensaimnieku sabiedrībai liekie krājumi bija izbeigušies un no lauksaimniekiem īsā laika dēļ sameklēt nevarēju. Tā viņš, noskumis, aizbrauca uz Rīgu tukšā.

No sarikojumiem līdzekļi ienāca 4,000.00 Vācu markas. Bija nodoms vispirms izdot Alkšņa monogrāfiju, no kā ienāktu nauda pieminekļa celšanai. Redaktors Bērziņš uzrakstīja gleznotāja monogrāfiju, vajadzēja gleznu fotokopijas, tās tika nofotografētas ar Dzintras brāļa Arnolda palīdzību jo viņš dzīvoja Rīgā. Par foto kopijām tika pieprasīts 4,000.00 markas. Par to ziņoju kasierim Velmem. Velme šo summu nodeva man un es to nosūtīju Arnoldam. Viss tika veikts monogrāfijas izdošanai, bet laiks bija par īsu, kara darbības dēļ. Vācu armija atkāpās un Arnolds 1944. gada augustā man ziņoja, ka viņš savas mantas līdz ar fotogrāfijām aizvedis uz Kurzemi tālāk sūtīšanai uz Vāciju. Kad satikāmies Amerikā Arnolds man teica, ka mantas līdz ar gleznotāja Alkšņa gleznu fotokopijām gājušas zudumā, laikā kad krievu karaspēks izlauzās līdz Tukumam, bet otrs eksemplārs esot pie dēla Jāņa.

Redaktors Bērziņš aizbēga uz Zviedriju caur Igauniju. Viņš apstājās pie manis Rūjienā braucot uz Igauniju. Krievu karaspēks tad atradās jau Latvijas teritorijā. Es domāju par bēgšanu uz Latvijas dienvidiem, vispirms uz Limbažu apkārtni un tālāk uz Liepāju, jo cerējām, ka Anglija nepieļaus Baltijas valstis krieviem okupēt.

Laikā kad krievu karaspēks izlauzās līdz Tukumam, 1944. gada jūlijā, vācu civilās pārvaldes personāls bēga caur Rūjienu uz Pērnavu, lai ar kuģi par Baltijas jūru nokļūtu Vācijā, jo atkāpšanās ceļš uz dienvidiem bija noriests. Vēlāk krievu iebrukums tika atsists un ceļš atbrīvots.

Fronte tuvojās ari Rūjienai no austrumiem un caur Rūjienu vācieši sūtīja karaspēku uz fronti. Kādā jūlija mēneša dienā 1944. gadā pie manis ierūdās kāds augstāks vācu virsnieks, apskata dzīvokli un dod pavēli izvākties četru stundu laikā. Ko darīt, pavēle jāpilda. Ar piensaimnieku sabiedrības smago mašīnu savas mantas aizvedu uz Ternejas Mazsautiņiem pie Švalbes Pētera, klavieres uz Ternejas Napjiem, daļu drēbes, maisu ar Dzintras kurpēm uz Jeru Zēdavām, tur Dzintra ar bērniem laiciņu dzīvoja maijā un jūnijā, lai būtu drošībā no krievu uzlidojumiem. Arī Dzintra ar bērniem dzīvoja Mazsautiņos, līdz laikam kad izšķīros, ka drošāki ir pārcelties uz Rīgu, Arnolda dzīvokli, jo tas bija aizbraucis uz Vāciju. Dzintru ar bērniem septembrī aizvedu uz Rīgu un Rūjienā paliku viens.

Kara troksnis tuvojās. Vecates Purmaļos novietoju vislabākos uzvalkus, apavus, mēteli, nešūtus audumus ar nodomu, ja būs jābēg pa ceļam paņemšu. Bēgšana tomēr iznāca tik steidzīga, ka ar pēdējo ešelonu izkļuvu laimīgi no ielenkuma, nepaspējot līdzi nekā paņemt. Kad ģimene dzīvoja Mazsautiņos un vēlāk Rīgā, es pārcēlos uz Ziemeļu draudzes mācītāja māju pie mācītāja Plikša. Tajā laikā, kopā ar Švalbes Pēteri uz Rīgu pārvedu produktus un citas mantas. Arī visas tās mantas palika Rīgā, Dzintras brāļa Arnolda dzīvokli, jo kara darbības dēļ līdzi paņemt nevarēja.

BĒGŠANA N0 RŪJIENAS.

Bija skaista 1944. gada rudens diena Kuļmašīnas dūca visos rajona pagastos. Lauki solīja labu ražu. Ļaudis tomēr dzīvoja uztraukumā. Vācieši atkāpās un komunistu armija tuvojās. Latviešu leģions smagi cīnījās, ne par Hitlera Vāciju, bet par brīvu tēvu zemi. Klīda visādas baumas. Daži ieteica bēgt mežos, jo vācu atkāpšanās esot tikai taktisks manervs. Citi pēc drošām teorijām gaidīja palīdzību no Anglijas, citi no Zviedrijas. Pie lieliniekiem palikt nevarēja, jo tā būtu akla pašnāvība. Apspriedos ar Arvidu Melderi, kā virsnieku un aizsargu bataljona komandieri. Domājam ja tas taktisks manevrs, varbūt lietderīgi iebēgt mežā. Tālu Mazsalacas mežos atradās Zilpaušu mājas, tur aizvedu arī savas vērtīgākās lietas, kā gleznas, kristālus un vēl citas mantas. Vācieši visiem tiem dalīja ieročus un bija sarunāts arī radiotelegrafists, aizmugures dienestam. Tāds Rūjienā bija Endziņš, jauns vīrs. Ieroči piedāvāti arī Švalbes Pēterim, tas arī sagatavojies braukt uz mežu. Sāku lietas pārdomāt un mēģināt saskatīt klīstošām baumām kādu pamatu. Nācu pēc slēdziena, ka mežinieku organizētāji būs vācieši paši. Viņu nolūks, lai cilvēki sabēg mežos tā sagādājot aizmugures cīnītājus.

Lai gūtu kaut kādu informāciju par patiesiem apstākļiem aizbraucu uz Rīgu pie sava studija biedra Lauksaimniecības ģenerāldirektora Andersona. Viņš bija viena prāta ar maniem uzskatiem par bēgšanu mežā, jo tā tikai vācu propaganda un kā saldais ēdiens piekabināts Anglija un Zviedrija. Andersons bija labi informēts par frontes stāvokli un norādīja, ja vēlies izkļūt brīvībā, tad Tev pēdējais laiks. Steidzīgi atgriezos Rūjienā. Devu ziņu pagastu valdēm, lauksaimniekiem un ik vienam kuru satiku ka, briesmas tuvojās. Lauksaimnieki jūdza zirgus un devās ceļā, bet daudzi mērķi nesasniedza.

Dienas laikā Rūjiena bija pārvērtusies, krievu karaspēks jau pie Piksāriem apmērām divdesmit kilometri no Rūjienas. Pilsētas galva Meirs kārto bēgšanu, jo ķīli dzenot uz Puiķeli, tas nozīmē, ka Rūjiena paliek ielenkumā. Bēgšanu arī organizē Rūjienas piensaimnieku sabiedrības vadītājs Balodis. Lambe, Rūjienas dzelzceļu stacijas priekšnieka palīgs, kopā ar Balodi no vāciešiem par sviestu sadabūjuši preču vagonu, kas solīts piekabināt vāciešu ešelonam un Rīgas preču stacijā tiks piekabināts viņu ešelonam uz Liepāju. Piebiedrojos Baloža organizētai grupai. Viss tas panākts ar kukuļošanu. Vācieši bija viegli piekukuļojami ar sviestu un gaļu.

Savācu nepieciešamās mantiņas, ēdamo kur ietilpa šķiņķis un desmit kilogrami sviesta. Ejot uz staciju notika uzlidojums, sprāga bumbas. Bumba tika nomesta dienviddraudzes mācītāja Kampes rentnieka salmu kaudzēs. Tās dega. Apkārt stacijai īsā laikā sabūvētas patvertnes. Uzlidojumu laikā, ejot uz staciju ieskrienu vienā, tur iemūk arī kāds vācu virsnieks. Kad uzlidojums pāri, ierados vagonā, kur priekšā bija Lambe ar savu grupu.

Ešelons sāka izbraukt no Rūjienas vēlu naktī un tas bija pēdējais no Rūjienas. Rīgā ieradāmies otrās dienas rītā. Izkāpu Meža Parkā, staciju iepriekš Rīgai, lai gan patālu, tuvāk ģimenei kā no Rigas galvenās dzelzceļu stacijas. Līdzi bija velosipēds, vienīgais kur kaut kā mantiņas uzlikt. Cik tas bija grūti, biju piekusis līdz pēdējam kamēr nokļuvu pie ģimenes. Uzlidojums. Dzintra sauc, uz pagrabu, Auseklis klēpi, Aija pie rokas. Negribu iet, jo ļoti nāk miegs. Dzintra neatlaižas un pēdīgi visi četri esam pagrabā. Baloža-Lambes grupa preču stacijā. Balodis zvana vairākas reizes lai steidzoties, ka ešelons var kuru katru brīdi atiet uz Liepāju. Dzintras brāļa Arnolda mājā, Rīgā, Meža Parkā, Mazpulku ielā tajā laikā atradās arī latviešu leģiona štābs. Ļoti patīkams latviešu virsnieks, vārdu neatceros, deva domu bēgt un nekavēties, jo fronte Rīgai tuvojoties. Viņš norīkoja manai ģimenei divjūgu, kara ratos ar kučieri, kas aizveda mūsu mantiņas un pašus uz Rīgas galveno preču staciju, kur mūs gaidīja Balodis preču vagonā, ar kuru izbraucām no Rūjienas. Vēlāk naktī vagons tika piekabināts ešelonam uz Liepāju. Šajā preču vagonā bija; Baloža ģimene, Lambes ģimene, mežziņa Peniķa ģimene, mana ģimene, un zobārstes Smilteņa ģimene.

Ešelons uz Liepāju sāka kustēties agrā rīta stundā, pāri Daugavas tiltam, garām Torņkalnam un Arkādijas dārzam uz Tukumu. Kādā ceļa posmā mežā, vilciens apstājās. Atkabina lokomobili un tā aiziet. Uz sliedēm paliek viss garais ešelons. Pēc dažām minūtēm noskaidrojās ka krievi pamanījuši vilcienu un to meklē ar gaismas raķetēm. Visa apkārtne gaiša un gaisā dzirdama lidmašīnu rūkoņa. Skrienam laukā no vagona un meklējam aizsegu. Dzintra ar Aiju ieskrien mežā. Turu Ausekli savās rokās un izkāpjot no vagona, apkārtne gaiša kā dienā. Iekāpju grāvī, dzelzceļa uzbēruma malā. Nosēžos grāvju dibenā un turu Ausekli savā klēpi. Viņš mierīgi, bērna balsi man saka “tēti nebīsties, Dieviņš mūs sargās" pēc tam saldi aizmieg. Un patiešām Dieva balss runāja ar mana trīs gadus vecā bērna lūpām, jo tikām sargāti, gaismas sveces izdzisa, lidmašīnu rūkoņa attālinājās un droši varēju nest savu bērniņu atpakaļ vagonā. Atnāca no meža arī Dzintra ar Aiju.

Lokomotīve aizbrauca lidmašīnu maldināšanas nolūkos un arī tāpēc ka tuvojās rīts, jo bija jābrauc cauri trīs kilometri garai neitrālās frontes joslai, ko nevarēja darīt dienas laikā. Vakarā ar tumsas iestāšanos lokomotīve atgriezās. Lokomotīves gaismas tika izdzēstas. Nedrīkstējām parādīt ne mazāko gaismas stariņu. Lai ienaidnieks nedzirdētu trokšņa, vilciens kustējās lēni, lēni. Par durvju spraugu vēroju, kā tiek izšautas dažādu gaismu signālraķetes. Pa starpām šāvieni, īsts frontes iespaids. Ļoti satraukta bija Dzintra, viņa saķer manu roku un saka, neej, neej pie durvīm. Abi ar Aiju vērojām frontes notikumus, Auseklis gulēja. Pēc apmērām stundas bijām izbraukuši cauri frontei. Vilciens uzņēma normālo ātrumu un ap brokastu laiku iebraucām Liepājā.

Sākās jaunas nedienas. Liepāja bija bēgļu pilna, neiespējami atrast telpas dzīvošanai. Pirmo nakti pārgulējām pie zobārstes Smilteņa brāļa, tur ilgāk uzturēties nevarējām. Mežzinis Peniķis uzmeklēja savu paziņu, Liepājas operas dziedoni Lielmežu. Ar viņa gādību atradām nelielu istabiņu, bez kādām mēbelēm. Iekārtojāmies kā varēdami. Gulējām visi uz grīdas uz saviem mēteļiem. Naktīs uzlidojumi, atkal jāskrien uz patvertnēm, kas ierīkotas netālās kāpās Baltijas jūras krastā.

Liepāja un tās apkārtne bija pēdējais Latvijas stūrītis neokupēts no krieviem. Latviešu leģions, smagi cīnījās. Cilvēki arvien loloja cerības par brīvību un tāpat kā 1917/18 gadā, šeit sāksies otrreizēja valsts atbrīvošana. Sakarā ar to Liepāja bija bēgļiem pilna. Tur bija lauksaimnieki, inteliģence, pagastu vecākie un citu profesiju darbinieki. Naukšēnu pagasta vecākais Vikmanis kopā ar dēlu atbraukuši ar velosipēdu. Trūka pārtikas un dzīvokļi. Sarkanais krusts iekārtoja ēdināšanas punktu. Cilvēki pārnakšņoja, sarkanā krusta ierīkotās kopmītnēs. Bija rudens un priekšā ziema. Pateicoties latviešu leģiona cīņām, krievi uz priekšu netika.

Šāds stāvoklis turpināties nevarēja, galvenām kārtām apgādes dēļ. Iejaucās arī latviešu leģiona vadība kaut ko darīt bēgļu labā. Nāca rīkojums no vācu iestādēm bēgļus evakuēt uz Vāciju, pirmām kārtām sievietes un bērnus.

Daudzi ar zvejnieku laivām, no Ventspils, aizbēga uz Zviedriju. Man tas ar maziem bērniem nebija iespējams tāpat ļoti daudz citiem. Tamdēļ pakļāvos evakuācijas pavēlēm, cerot nokļūt angļu vai amerikāņu okupācijas zonā Vācijā.

IZCEĻOŠANA UZ VĀCIJU.

Pirmkārt izbrauca sievietes ar bērniem. Desmitā septembrī 1944. gadā sarkanais krusts ziņo, ka ostā ieradies neliels jūras kara skolas apmācības kuģītis, kas uzņems sievietes un mazus bērnus. Abi ar Peniķi aizvedam uz ostu savas ģimenes un novietojam kuģītī, tas pilns ar bēgļiem. Daudzi sēd uz grīdas, iekārtojušies kā nu varēdami. Novietoju Ausekli otrā stāva gultā. Viļņi kuģi šūpo, Auseklis priecīgi saka, tēti cik jauki šūpojās. Gaidām abi ar Peniķi kamēr kuģis atstās krastu. Pēc brīža kuģītis dodas jūrā un tumsā pazūd mūsu skatam. Stāvam vientuļi, kā vēl ko gaidīdami, tad soļojam uz savām telpām, domādami, ko nesīs rītdiena.

Pēc dažām dienām pienāk mūsu kārta. Sarkanais krusts ziņo, ka no Vācijas, Liepājā ieradies liels kuģis - Donava un uzņems visus Liepājā atradušos bēgļus. Vakarā, kopā ar Peniķi dodamies uz ostu, kur noenkurots Donava Kuģis apbruņots ar vairākiem pretgaisa aizsardzības lielgabaliem. Uz kuģa vēl neesam uzkāpuši, kad atskan trauksme. To atsauc. Pēc dažām minūtēm otra trauksme. Krievu uzlidojums dzelzceļa stacijai. Visa apkārtne gaiša, krievi ar gaismas svecītēm meklē mērķi. Sprakst bumbas viena pēc otras. Uztraukums liels. Palienu zem ostā esošā preču vagona, lai pasargātos no granātu šķembām, ja bumbas sviestu uz kuģa. Ložmetēji, vai zenitartilērija šauj nepārtraukti ar spīdošu munīciju un gaisā veidojās uguns svītras. Kareivji šauj ar lielu precizitāti. Stacija tiek sagrauta, bet kuģim bojājumu nav, jo zenītartilērija lidmašīnu uzbrukumu atvairīja. Kad lidmašīnu uzbrukums atsists, kāpām kuģi, tas varēja būt nakts vidū. Ostā satiku savu studiju biedri agronomu Grasmani. Sarunājam ceļot kopā. Novietojamies kuģa otrā vai trešā stāvā uz nārām. Gaidījām atiešanu. Nākošā rītā krievu uzlidojums ostai. Zenitartilēristi šauj uz lidmašīnām ar visiem uz kuģa esošiem lielgabaliem. Varam redzēt ka dažas krievu lidmašīnas tiek sašautas un tās nogāzās. Uzbrukums ostai tika sekmīgi atvairīts. Tikai vakarā ar krēslas iestāšanos Donava izgāja Baltijas jūrā. Kuģis bija bēgļiem pārpildīts, tas pasažierus uzņēma bez kādas kontroles, arī mantas bez ierobežojuma. Žēl ka mūsu produkti un cits palika Rīgā Arnolda dzīvokli. Vācijā tie būtu ļoti noderīgi.

Kad Donava atstāja ostu, visi sapulcējamies uz klaja, cepures noņēmuši dziedājām "Dievs Svētī Latviju" Ne mazākais aizrādījums netika dots par brīvās Latvijas himnas dziedāšanu no kuģa vadības. Komunistu režīmā par to draudēja Sibīrija. Kuģis, Donava, lēnā gaitā atstāja Liepājas ostu un pilnu ātrumu uzņēma Baltijas jūrā. Uz kuģa mums izdalīja glābšanas vestes. Es ar Grasmani novietojāmies kuģa trešajā stāvā (skaitot no deķa) uz laiviņas, sākām iebaudīt vakariņas no līdzņemtās maizes kules. Kad taisījāmies uz guļu tiek dota pavēle, uzvilkt glābšanas vestes un visiem sapulcēties uz klaja. To arī steidzīgi izdarām un visi kuģa pasažieri atrūdās uz deķa. Rīkojums; nesmēķēt, neraut špickas, nerādīt nekādu pat mazāko gaismas stariņu. Spriedām, nu būs uzlidojums. Te kuģis uzreiz apstājas, tad ceļu turpina zig-zagu līnijā, pa starpām apstājoties, palielinot un pamazinot ātrumu. Kuģa kapteinis paskaidroja, ka krievu torpēda aizgājusi vairākus metrus no kuģa priekšgala. Pēc visa notikušā varējām atriesties savās telpās. Donava nebija pasažieru kuģis, bet gan drīzāk kuģis karavīru pārvadāšanai. Liepājā bija sapulcējušies tūkstošiem bēgļu no visas Latvijas, nebija apgāde, nedz arī telpas, kur visus bēgļus novietot, sakarā ar to tika dota pavēle visus bēgļus pārvest uz Vāciju.

Pēc pārdzīvojuma aizmigt nevarējām. Kad sāka aust rīta gaisma, gājām uz klaja. Tad vērojam ka apmērām kilometru, varbūt vairāk atstatumā Donavai līdzi brauc abās pusēs kādi novērošanas kuģi. Spriedām, ka tie deva ziņu par krievu zemūdens izšauto raķeti. Apmērām pulkstens astoņos no rīta iebraucam Gotenhafenas ostā, atradāmies Vācijā. Kad kāpām uz kuģa Liepājā nekādas dokumentu pārbaudes nebija. Nokāpjot no kuģa uzradījām Latvijas pases un tā bija visa formalitāte. Ostā tika padots garš vilciens, kur pēc kādas stundas mūs visus sasēdināja. Pretstatā kuģim, vilciena vagoni mīkstiem sēdekļiem un katram sava vieta. Sākās brauciens mums nezināmā virzienā pieturot stacijās. Bija liels pārsteigums, kad stacijās vācu sieviešu organizācija visus pacienāja ar siltu zirņu zupu un šķēli maizes. Vakarā nonācām Šneidemiles pilsētā preču stacijā. Šeit piedzīvojām nākošo pārsteigumu. Rīkojums, saņemt savas mantiņas un soļot uz netālām tukšām karavīru barakām atutoties. Aizgājām līdz vārtiem, sievieši saceļ lielu brēku un iekšā neiet. Norīkotais baraku pārzinis, vai arī atutošanas vadītājs netiek galā, jo brēka liela. Viņš solās atsaukt kādu augstāku personu. Tas arī atnāk un sāk dot paskaidrojumus šajā utošanas lietā. Mans draugs Grasmanis saka, ņem savus čumidāņus, un iesim uz pilsētu, atradīsim telpas viesnīcā. Nezinot turpmāko negribēju iet, bet viņš mani pierunāja. Grasmanis, labs vācu valodas pratējs piezvana pie viesnīcas durvīm un lūdz istabu ar divām gultām. Viesnīcnieks “čikst" tā un tā. Pa ceļam bijām sarunājuši ka es došu puskilogramu sviesta. (man bija līdzi sviests un speķis). Ar tādu piedāvājumu viesnīcnieka atbilde bija: Man ir priekš Jums piemērota istaba un Jūs tur varat dzīvot tik ilgi, cik patīk, tikai vakarā gulēt ejot izlieciet savas kurpes ārpusē pie durvīm, jo citādi nebūs nospodrināti. Un “gemize" varat dabūt cik vēlaties viesnīcas bufetes telpās. Bijām apmierināti un dzīvojām apmērām nedēļu. Man sirdi grauž mana ģimene, jo nezinu, kur atrodās Dzintra ar bērniem. Liepājā satiku Mazsalacas pagasta Loja mājas saimnieku Dauguli, Lettgaļa provizora Dauguļa brāli. Viņam bija paziņa Vācijā, Angemindes pilsētā, uzdeva man adresi, tas kalpotu vajadzības gadījumā par sazināšanās punktu. Arī mana drauga agronoma Muzikanta kundze agrāk par Dzintru bija aizbraukusi uz Vāciju. Kad Dzintra no Liepājas aizbrauca viena ar bērniem ar mazo jūras skolas kuģīti, viņai abas adreses iedevu, ar norunu, ka es rakstīšu uz abām adresēm un tur arī jāpaziņo viņai atrašanās vietas.

Par katru cenu no Šneidemiles vēlējos nokļūt Angermindē, lai uzzinātu manas ģimenes atrašanās vietu. Bet jautājums, kur mēs Angermindē apmetīsimies, jo esam baltvācietei sveši cilvēki un tur iet nevaram. Sagudrojam nosūtīt divām viesnīcām telegrammu, ka ieradīsies tādi un tādi divi agronomi un lūdzam rezervēt istabu ar divām gultām. Divām viesnīcām tāpēc, ja gadījumā viena aizņemta, tad cerības otrā telpas atrast. Angermindā iebraucam nakti. Pilsētiņa maz apgaismota, kā jau kara laikā. Sameklējam pirmo viesnīcu, tā galīgi nobumbota. Meklējam otru, tā vesela. Pie durvīm spīd sīka elektriska lampiņa. Prasām, vai tādiem un tādiem agronomiem telpa rezervēta, jā viesnīcnieks atbild. Man līdz ir šķiņķis, sviests un rupjā rudzu maize, ieturam vakariņas un ejam gulēt. Nākošā rītā aizejam uz Dauguļa doto adresi, bet ziņas nekādas no Dzintras. Pēc dažām dienām saņemu vēstuli no Muzikanta kundzes, ka mana ģimene atrodas Minhenē, Dahavas nometnē. Gara stāvoklis pacēlās par simts grādiem, bet nu ir rūpes, kur atrast telpas, kur novietoties ar dzīvošanu. Angermindē nodzīvojām apmērām divas nedēļas. Meklējam arī darbu. Aizgājām uz kādu lauksaimniecības skolu. Tur solīja mūs darbā pieņemt. Mani kā darba izrīkotāju, bet Grasmanim solīja kādu citu darbu pie skolas. Apsverot visus apstākļus pēc šiem darbiem netīkojam un tā tas palika. Tā kā bijām ilgi viesnīcā dzīvojuši bez reģistrēšanās, aprunājos ar Grasmani vai mums nebūtu jāreģistrējas. Vilis no sākuma negribēja, bet vēlāk tomēr aizgājām uz pilsētas valdi piereģistrēties, lai mūs neturētu par kādiem nelegāliem, vai spiegiem un teicam, ka mēs meklējam darbu. Dūšīga dāma, kura reģistrēšanu izdarija, izteica vēlēšanos mūs sūtīt pie cukurbiešu novākšanas. Domājām, nu vairs nav labi, nu jālasās projām. Savācām savas mantiņas un braucām uz nākošo pilsētiņu. Tā bija apmērām 40 kilometri no Berlīnes, ja nemaldos, Valdheima. Tur, bez grūtībām, tikām viesnīcā. Tā bija skaista maza pilsētiņa ar skaistu apkārtni. Šeit sameklējām telpas un rakstīju Dzintrai, lai brauc šurpu. Viņai vajadzēja braukt cauri Berlīnei ar pazemi ar bērniem un mantām, kas kara laikā saistīts ar lielām grūtībām. Pretim aizbraukt arī nevarēju, jo dzirdējām, ka dzelzceļos notiekot kontroles, bet mums vienīgais dokuments, Latvijas pases. Vilim ienāk prātā laba ideja. Viņam Berlīnē pazīstams kāds skolotājs, kas strādā skolu pārvaldē, viesojies Latvijā viņa vadītā lauksaimniecības skolā. Vilis ar sava paziņa gādību dabū apliecību, ka mums tiesības braukt pa dzelzceļiem visā Vācijā. Nu esam priecīgi, nu mūs vilcienos neviens nevar aizturēt. Pilsētiņā atradās kara slimnīca, tur satikām vienu latviešu leģiona virsnieku, no Marienbādes Sudētijā (Čehoslovakijā, tagad Sudētija skaitījās pie Vācijas) kur arī bija kara slimnīcas, uz Valdheimu atkomandēta viena latviešu žēlsirdīgā māsa. Tā mums pastāstīja, ka Marienbāde skaista kūrorta pilsēta, ir mierīga un klusa, nav jābaidās no uzlidojumiem kara slimnīcu dēļ. Vienojamies pārcelties uz Marienbādi un tur atrast telpas. Nākošā rītā ierodamies dzelzceļu stacijā, ceļošanai uz Marienbādi. Biļetes dabūjām bez grūtībām, bet ne tā ar bagāžu. Lai pārvadātu bagāžu vajagot atļauju. Es piesolu divas cigaretes, jā tā lieta iet. Marienbādē iebraucam vēlu vakarā. Pārguļam viesnīcā pie dzelzceļa stacijas. Naktī snieg, viesnīca neapsildīta, ir auksti. No rīta ejam uz pilsētu. Ielas dzelzceļš, kas iet pret kalnu mūs noved pilsētiņas centrā. Tā kūrorta pilsēta ar skaistām un ievērojamām celtnēm. Ļoti daudzās viesnīcās lazaretes. Meklējam kur apmesties. Ejam pa ceļu vēl tālāk kalnā. Nonākam pie skaistas viesnīcas "Valfrieden" priežu un egļu mežā. Sadūšojamies un ejam prasīt telpas. Sarunu vedējs ir Grasmanis. Mums panākumi, dabūjam istabu. Nu tik jāgādā ģimene šurpu. Viesnīcnieks arī piekrīt. Braucu uz Minheni. Dahavas bēgļu nometne Minhenes tuvumā. Aizeju, pie vārtiem, sargam jeb uzraugam prasu kādā barakā mana ģimene. Atrodu Aijuci un Auseklīti uz lečkas, nemazgājušies un melni. Mamma aizgājusi pēc zupas. Drīz viņa arī atnāk. Tad nu bija prieks atkal tikties. Ir jau pēcpusdiena. Sakrāmējam mantiņas un ceļojam uz staciju. Tiekam vilcienā, tie pārpildīti. Marienbādē nokļūstam pēc pusnakts. Tramvajs (ielu dzelzceļš) neiet. Nesamā ļoti daudz. Man katrā rokā smags čumidānis un kaut kā pie rokas turu Auseklīti. Dzintra nes mantas un pie rokas, tura Aijuci. Jāiet pret kalnu pilsētiņai cauri. Gaiss dzestrs, birst sniegu pārslas. Auseklītis sāk piekust un raudāt, panest viņu nevaru, jānes mantiņas. Sapurinu, beidzot nokļūstam viesnīcā. Tur bija sagatavota tīra gulta, palielā telpā, bērniem atsevišķas gultiņas. Telpa tomēr nekurināta. Dzintra ar bērniem bija priecīgi, ka pēc ilgāka laika var dzīvot cilvēciskos apstākļos. Galvenais sasniegts, ģimene kopā, tad mani tomēr nomāc līdzekļu jautājums. Par abiem mums bija kopsummā apmērām 7,000.00 D.M. tie ir mazvērtīgi un sāk izsīkt. Nolemjam meklēt lētāku uzturēšanās vietu. Marienbādē jau agrāk bija ieceļojuši Cepliša ģimene, kundze šiverīga, viņai pazīstama N.SF dāma, kurai liela noteikšana dzīvokļu lietās. Man vēl bija sviests. Ar pus kilograma sviesta un Cepliņa kundzes palīdzību, dabūju mazu jumta istabiņu Apollo viesnīcā, (visa pilsētiņa, kā jau kūrorts, sastāvēja no viesnīcām) Istabā neliela plīts kurināma ar malku, divas gultas un krēsls. Tomēr bijām laimīgi, svaigs meža gaiss, bērni var no kalna laisties ar ragaviņām un nav kara troksnis. Grūtības ar malku, to meklējām mežā uzlasot kritušos zarus un šādus tādus kociņus. Grasmanis viens, tam mazāka bēda, man tomēr rūp līdzekļi nākamībai. Meklēju darbu tīrsugas lopu audzēšanas iestādē. Tur mani pieņēma. Kontrolēju pārraugu sastādītos aprēķinus. Bija brīnums, ka lopkopība, salīdzinot ar Latviju, bija atpalikusi. Šo darbu atstāju, jo neteica vai man ko maksās un ja maksātu cik. Berlīnē pie vācu Ost ministrijas bija nodibinājusies "latviešu palīdzības iestādījums". To vadīja agronoms Radziņš. Šim iestādījumam bija nolūks, latviešus dabūt laukā no fabrikām un kara apdraudētām vietām. Radziņš mani aicināja šajā darbā. Aizbraucu uz Berlini. Teorētiski nolūki bija labi, bet nerealizējami. Berlīnē satiku Latvijas Nacionāla teātra administratoru Jāni Kājiņu. Tas meklēja vietu kur apmesties aktieriem. Ieteicu braukt uz Marienbādi, tad arī visi aktieri tur ieradās. Izsīkstot līdzekļiem vienmēr abi ar Grasmani domājām par darba iespējām un lai izvairītos no piespiedu darbiem. Grasmanis, labs vācu valodas pratējs, arī man centās palīdzēt, jo es vācu valodu pārvaldu vāji. Dzīvē šeit galvenā loma piekrita Dzintrai. Viņš bija sameklējis kādus darbus divās lauksaimniecības skolās, bet tuvāk frontei. Grasmanis aizbrauca. Mana sirds teica nebrauc, nekādā gadījumā nebrauc, lai notiku kas notikdams. Ar Dzintras palīdzību uzrakstīju skolas pārzinim atvainošanās vēstuli, ka ģimenes apstākļu dēļ pagaidām nevaru ierasties, bet darīšu pie pirmās izdevības. Fronte tuvojās un mans draugs Vilis, pēc pāris nedēļām ar lielām grūtībām nokļuva atpakaļ Marienbādē. Dievs to zin, kā būtu gājis man ar ģimeni. Bet Viņš jau lika man sajust, lai nebraucu. Uzturu izsniedza uz kartītēm un tas bija ļoti minimāls. Dienas maizīte nepietika brokastīm. Bija desa, sviests un vēl šādi tādi sīkumi. Kvalitāte laba, bet niecīgos daudzumos. Lielāko tiesu centāmies taupīt bērniem. Vēl bija arī līdzi ņemtais sviests un šķiņķis. No Latvijas līdzi paņēmām maisu kaltētu maizes. To neēdām, bet taupījām, jo nezinājām, ko nākotne nesīs. Kad attaisījām kaltētās maizes maisu ar asarām noraudzījāmies, ka tas pilns ar koļiem-kaltēto maizi lietot nevarējām. Neatlika nekas cits, kā braukt uz sādžām un lūgt kādu šķēli maizes no lauksaimniekiem. Jāsaka, ka atkal Dieviņš palīdzēja. Pie manis atnāca kāds latvietis (vārdu neatceros) kurš strādāja pie kāda vācu lauksaimnieka. Pārrunā, viņš saprata manas bēdas. Ik reizi, kad viesojās pie manis, viņam līdzi klaips vai pusklaips maizes, to viņš nospēris. Līdz šim esmu viņam sirsnīgi pateicīgs. Virzoties krievu armijai dziļāk Vācijā, saņēmu rīkojumu ierasties mežu darbos tur pat Marienbādes apkaimē. Šeit nu izpalikt nevarēja. Bija jāzāģē baļķi un jārīko tanku aizsprosti. Tas nu bija veltīgs darbs, arī paši vācieši uz to skatījās ar smīnu. Liekās ka Hitlers visu vācu tautu gribēja ieraut sev līdzi kapā. Mazus bērnus iesauca tautas armijā, tur bija jāiet arī veciem vīriem, un ar viltu gribēja iesaistīt arī evakuētās personas. Kādā dienā saņēmu pavēli ierasties uz veselibas pārbaudi. Kāpēc, tas nav teikts. Steigšus braucu uz Berlini pie Radziņa pēc padoma un skaidrības. Viņam lieta skaidra. Piekodina man neparakstīt nekādus papīrus, no veselības pārbaudes es atteikties nevaru. Ja kas gadījumā notiek ar iesaistīšanu "folkšturmē", lai nekavējoši ziņo viņam. Noteiktā dienā uz veselibas pārbaudi aizeju. Telpa pilna maziem bērniem. Mani pavirši šo to pārbauda un saka lai parakstot šo papīru. Apskatos, mani gadi nepareizi, vēl kādas nepareizības. Atbildu seržantam, ka es neparakstīšu nevienu papīru. Viņš pieņem augstāku toni, bet es atbildu nekādā gadījumā es šo dokumentu neparakstīšu. Tad ar platām acīm uz mani noskatījās un teic ejiet.

Krievi nāca dziļāk Vācijā. Laikrakstos paradījās ziņas, ka Bohēmijas augstieni sabiedrotie atstāj krievu sfērā. Krievu armija atradās tālu no Marienbādes, bet Amerikāņi nāca strauji uz priekšu. Ar uzturu paliek grūtāk katru dienu. Lasām skābenes un ja kur dabū ķeram lopbarības rāceņus. Kādu dienu aprīļa mēnesī 1945. gadā pie manis ierodas Dr. Jaunzems, kurš arī bija pārcēlies uz Marienbādi, un liek priekšā pārcelties uz Heiligenkreiz sādžu. Viņš esot saņēmis dzīvokli pie lauksaimnieka, maize esot pietiekoši arī piens un aizdars un lai arī es ar ģimeni tur pārceļoties. Esot sarunājis telpas man, kādā mazā mājiņā jo tā esot brīva. Lauksaimnieks viņam došot vēršus ar ko pārvest mantiņas un rītā viņš būšot klāt lai es mantiņas sakravājot. Sākam kravāties. Kad atnāca otrā diena un kad Dr. Jaunzems gaidīja ar vērša pajūgu pie durvīm, es vienkārši nevarēju pacelt čumidānu, kaut kas man sirdij teic nebrauc, nekādā gadījumā nebrauc. Nespēju mantiņas nonest lejā un aicināt ģimeni braukt uz sādžu, lai gan tur ar badu jācīnās nebūtu. Bija neērti dakterim atteikt labi domāto palīdzību, bet sirds pretestība bija tik liela, ka atteicu. Amerikāņi nāca strauji uz priekšu, nekādas vācu armijas pretestības, izņemot dažus gadījumus. Un kas pēc pāris dienām notika; man domāto mājiņu naktī trāpījusi lielgabala granāta un tā nodegusi līdz pamatiem īsā laikā. Man bija jāsaliek rokas un jāpateicas Dievam. Tikai Dieviņš mūs glāba no iznīcināšanas, jo citādi nakts vidū mēs būtu pelnos ar visu māju.

Amerikāņu karaspēks savā gājienā apstājās pie Sudētijas robežas. Visi gaidam, tas tūliņ būs Marienbādē, bet nenāk. Nu apstiprinājās tas ka Sudētija ietilpināta Čehoslovakijā resp. krievu zonā. Klīst baumas, ka vācieši lūgs okupēt Marienbādi galvenām kārtām slimnīcu dēļ. Vai nu vienādi vai otrādi tas arī notika un bija pēdējais amerikāņu ieņemšanas punkts. Atgriežoties drusku atpakaļ, vērts atzīmēt, kas notika pirms amerikāņu Marienbādes okupācijas.

Kara laikā Vācijā pavadījām apmērām septiņus līdz astoņus mēnešus, lielāko laiku Marienbādē. Sākumā uzlidojumu nebija, arī vēlāk tai lielu postu nenodarīja, izņemot to, ka sabumboja dzelzceļa staciju. Mariebādei pāri gāja lielas lidmašīnu formācijas, laikam arī tās kuras sabumboja Drezdeni. Ik reizes, kad lidmašīnas paradījās tika ziņota trauksme. Man un Aijai bailes nebija, pat skatījāmies no jumta istabiņas logā kā amerikāņi sašauj tuvumā esošo smagās mašīnas piekabi zemlidojumā. Bailes bija mammai, tā Ausekli uz muguras un lēkšus pagrabā, bet ja uzlidojums dienas laikā, tad tālu prom mežā.

Amerikāņi Marienbādi ieņēma 8. maijā 1945. gadā, mēs visi bijām priecīgi. Prieki tomēr drīz beidzās, jo noskaidrojās, ka amerikāņi savu kara spēku atvilks. Paradījās čehu sarkanie gvardi, jo Benešs bija vēlējies lai krievu karaspēks okupētu Čehoslovakiju. Tas vēlākā laikā Čehoslovakijas prezidentam dārgi maksāja. Arī tagad tā ir Krievijas satelīts.

Bija visiem skaidrs, ka Čehoslovakijā būs komunistiska iekārta. Mums no turienes jātiek laukā. Tomēr jautājums, kā to izdarīt. Jātiek Bavārijā, daļā no Vācijas, kur paliks amerikāņu okupācijas karaspēks. Meklējam kaut kādus ratiņus kur uzlikt bērnus un mantiņas un iet uz attālo robežu kājām. Nekādu panākumu. Jādabū arī robežas pārejas atļauja no čehu iestādēm. Te atkal uzsmaidīja laime. Latviešu vīrs Aire, apķērīgs un drošsirdīgs, kaut kur sadabūjis kādu vāciešu pamesto smago mašīnu, to salabojis, sameklējis visas atļaujas un piedāvā mūs pārvest robežai. Tūliņ pieteicos. Nākošā dienā mana ģimene, advokāta Eglīša ģimene, Dr. Jaunzema ģimene un Vītolu ģimene; pirmie devāmies ceļā un samērā viegli tikām pāri robežai, jo tajā laikā čehu robežsargi vēl tik bargi nerīkojās.

Apmešanās vietu atradām Bavārijā kādā skolas klasē uz grīdas, jo mācības nenotika. Tas notika 23. jūnijā Jāņu vakarā, 1945. gadā. Vācija kapitulēja 1945. gada maija sākumā, tā tad pāris mēnešus bijām atkal pavadījuši nākošā komunistiskā valstī.

Nakti pārlaidām uz grīdas. Ar uzturu stipri knapi. Vītoli piedāvā zirņus. Ierodas arī kādi četri vācu karavīri, izsalkuši. Sakām, lai iet pie sādžas lauksaimniekiem. Viņus nepieņemot un iekšā nelaižot. Tie, kam uzturvielas bija vairāk paēdināja arī karavīrus. No rīta viņi pateicās un aizgāja. Laimīgi bijām, ka tikām pāri robežai, bet ar to viss nebija galā jo vajadzēja atrast vietu kur dzīvot. To sameklēja Dr. Jaunzema kundze. Viņa bija saklausījusi, ka pie Veidenes pilsētas Meierhofas sādžā bijušās vācu lidotāju kazarmās ievilkušies latviešu leģionāri un tie labprāt pieņem arī mūs, tikai apmešanās vieta bijušās karavīru mazgājamās telpās. Tur tad taisīju lielu un platu gultu no sameklētiem kokiem. Tajā laikā sāka darboties amerikāņu palīdzības organizācija UNRRA. (United Nations Relief and Rehabilitation Administration) kura gādāja pārtiku pārvietotām personām un rūpējās arī par citām vajadzībām. Aire no Marienbādes pārveda arī citus latviešus ieskaitot aktierus. Pateicamies Dievam ka esam izkļuvuši brīvībā un izbēguši no bada. Žēl tikai, ka Aire bija palicis pārdrošs, no pēdējā brauciena pāri robežai vairs neatgriezās, dzirdējām ka Čekoslovāku policija viņu arestējusi.

Nometnē ar laiku saradās labs pulciņš latviešu. Lielai daļai bija bērni skolas gados, netrūka arī labi skolotāji. Skolotāji sanāca uz sēdi, nolēma organizēt latviešu pamatskolu, izraugot mani par pārzini. Veidenes tuvumā bija sapulcējies barakās otrs latviešu pulciņš. Tiem arī bērni skolas gados. Abas nometnes apvienoja vienā skolā. Nometņu pārzināšanu pārņēma, arī aprūpi UNRRA. Ar tās palīdzību tika izveidota pilnklasīga pamatskola. Skolā mācīju dabaszinības. Vēlāk noorganizēja arī vidusskolu, kur mācīju ķīmiju. Veidenes pilsētas tuvumā atradās priežu meža malā plašas vācu karavīru barakas. Karam izbeidzoties tās stāvēja tukšas. UNRRA tās salaboja, vienu baraku rezervēja skolai, ar iekārtotām klasēm, soliem un melniem dēļiem un citu nepieciešamo. Skolu un visus latviešus no abām nometnēm pārcēla tur. Nometnes pārzine bija Silava kundze, laba angļu valodas pratēja. Ar viņas palīdzību panācām, ka visi skolotāji tiek atalgoti. Paši nometnē ierīkojām sarikojumu zāli ar skatuvi. Galvenais amatnieks bija Vītols. Sarīkojām Ziemas Svētku eglīti ar bērnu uzvedumiem. Aijai bija eņģeļu loma. Auseklītim arī uzdevums, bet viņš pastāv brītiņu uz skatuves, tad iedomājās, ka jāiet pie mammas un aizskrien mammu meklēt. Skolu vadīju sekmīgi un saskaņoti divus gadus. Skolā strādāja seši pilntiesīgi skolotāji no kuriem skolu darbā man vislabākās atmiņas. Sevišķi labā atmiņā ir palikusi Reka kundze, Gozīša jaunkundze un Skrīvera jaunkundze. Prombraucot no Veidenes Gozīša jaunkundze man dāvāja mazu kristāla vāzīti, kad biju slimnīcā. Visi skolotāji man dāvināja kristāla trauku. Gozīša jaunkundzes vāzīte līdz šai dienai grezno mūsu telpas. Kristāla trauks izslīdēja no mana mīļā Auseklīša rokām un saplīsa. Auseklītis bija ļoti nelaimīgs, bet mēs ar mammu teicam un domājam, varbūt tas uz laimi. Laime arī bija un tagad ir, jo pēc viegla bāriena, mums šī piemiņas lieta nesāpēja nemaz. Tagad dzīvojot Denverā un visu atceroties, ari to kur Dievs mūs ir pažēlojis, ir sajūta, ka nāca brīdinājums. ………………… Tālāk par to sekos. Veidenē man bija jāiet slimnīcā brukas operācijai. To biju mantojis smagas nastas nesot un bija tā, ka pat staigājot bez kāda nesamā zarnas izspiedās. Sāpes un tās atpakaļ varēja ievirzīt tikai atguļoties. Aptaujājos ar latviešu ārstu Nāgeli, kurš arī bija nometnes ārsts. Ieteica operāciju. Tam piekritu. Operāciju izdarīja nometnes slimnīcā. Sākumā pēc operācijas viss bija labi, bet otrā vai trešā dienā sajutu neciešamas sāpes krūtīs. Izrādījās ka asins sarecējums aizgājis līdz sirdij. Ja tas tur neizšķīst, tad jāatstāj šī pasaule. Tik ļoti gribējās dzīvot, tikai tamdēļ vien, kas apgādās un pasargās manu ģimeni. Saņēmu visus spēkus, lai pārciestu. Otrā dienā lielās sāpes samazinājās. Atnāca Dzintra mani apciemot. Viņa lūgusi Dievu katru vakaru mežā pie priedes. Es izveseļojos. Viņa mani zem rokas aizveda uz mūsu baraku nometnē. Dr. Eglīte man vēlāk pateica, ka es varot pateikties Dievam, ka palicis dzīvs, jo šāda asins aizsprostošanas gadījumos parasti notiekot ļaunākais. Vēl šodien par to esmu pateicīgs visu varenajam Dievam.

No Veidenes nometnes un skolas darba neviens mani projām nedzina, drīzāk to nožēloja. Mana vēlēšanās bija pārcelties tālāk no komunistu robežas. Vircburgā dzīvoja Švalbes Pēteris un Arturs Ameriks, abi Rūjienieši. Švalbes Pēteris mani vairākkārt aicina, lai braucu uz Vircburgu. Nolēmām ar Dzintru, neko zaudēt nevaram, brauksim. UNRRA mašīnas gāja uz Vircburgu, sarunājām un arī aizbraucām, atteicos no skolas vadības. Tomēr tik rožaini nebija. Mūs ievietoja būrī, pagrabā. Nometnes komandants bija Krastiņš, Frt. Lettica dalībnieks. Nometne bija pilna un pārslogota un saprotu telpu jautājumu. Tad tomēr tur cits gaiss, kā Veidenē. Nogrupēšanās ir arī skolā. Skolotāju sastāvas viduvējs, izņemot dažus, ļoti labus - Jansons-Gailances kundze, Lācis. Nopratu, ka man nemaz nav vērts pieminēt, ka es arī spēju bērnus mācīt. Katram dārga papildu deva, ko saņem nodarbinātie. Pārredzot situāciju, nemaz necenšos saistīties skolu darbā. Netālu no Vircburgas, Kizingen'ā latvieši strādā dažādus darbus amerikāņu armijai. Tur vajadzīgs “kitchen foreman". Labprāt to pieņemu. Mans uzdevums pieņemt produktus, tos iegrāmatot, rūpēties par ēdienu izsniegšanu un ēdam telpu kārtību. Armijas mašīnas aizveda un atveda no darba.

Kādus mēnešus tur nostrādāju. Abi ar agronomu Riteri, manu konfilistri nolēmām organizēt lauksaimniecības skolu. Vircburgā atradās trīsas latviešu nometnes. Lielākā Centrālā nometne, tās komandants H. Klarks, lettg. Epp lielās-barakas un Ziemeļu nometnes, karavīru kazarmas komandants, Frat. Lettika. Mēs dzīvojām Ziemeļu nometnē. Tur dzīvoja arī lietuvieši.

Lauksaimniecības skolu noorganizējam Tingenes muižā. Teorētiskās mācības notika pamatskolā, netālu no muižas, bet praktiskie darbi muižā. Skolā mācījās 30 skolnieki. Biju skolas pārzinis, pēc Ritera. Viņš skolu vadīja tikai pāris mēnešus. Skolu stipri atbalstīja Centrālās nometnes komandants Haralds Klarks, viņš rūpējās par papildu produktu devām skolotājiem, sagādāja satiksmes līdzekļus skolnieku un vajadzīgo mantu pārvešanai uz muižu un rudenī atpakaļ, jo ziemas mēnešos skola notika Centrālā nometnē. Skola oficiāli skaitījās pie Centrālās nometnes. Tā kā dzīvoju Ziemeļu nometnē, tad strādājošiem paredzēto produktu papildu devu man izgādāja H. Klarks, kas saņemama manā dzīves vietā. Par nožēlošanu manas nometnes komandants Krastiņš šo izkārtojumu apgāja un papildus devu izsniedza Stīpnieka kundzei. Tā paliku bez papildu devas.

Skolu vadīju apmērām gadu, jo radās iespēja darbu dabūt tur pat Ziemeļu nometnē, pārzināt kartupeļus un sakņu noliktavu. Vēlāk arī šo darbu atstāju, jo man radās izdevība saistīties ar IRO (Internationa Refugee Organization) novada drošības policijā, kuras sēdeklis atradās Ziemeļu nometnē, vajadzīgs darbinieks, uzzināju no Ermansona kundzes, jo viņa tur strādāja. Slikto angļu valodas zināšanu dēļ nebiju domājis saistīties par tulku, bet kad aizgāju uz interviju pie priekšnieka, kurš bija, anglis, vārdā Exton mani pār tādu pieņēma. Ar tulkošanu man gāja ļoti grūti, bet Extons mani ieredzēja, no darba neatlaida, bet iecēla par vecāko kancelejas ierēdni. Viņš man dāvāja lielu uzticību. Tādu nesaņēma arī viņa palīgs Virziņš. Laikā, kad Extons skaidroja nelikumības un bija savācis ļoti daudz dokumentus no Vircburgā esošām nometnēm, visus materiālus novietoja kancelejā un noteica, atslēgu glabās Ozols. Nevienam bez viņa ziņas nav tiesības šos materiālus aiztikt. Tagad man bija alga un arī papildus deva.

Dzintra tajā laikā strādāja nometnes aptiekā, tās vadītājs bija provizors Vīksne. Tagad bija darbs un alga abiem. Nu vajadzēja cilvēku, kas uzrauga bērnus. Sarunājām vācieti, lauksaimnieci, bēgli no Silēzijas. Tā nāca ik dienu, paēdināja un uzraudzīja bērnus. Ik dienas ar viņiem gāja staigāt uz kalnu. Ļoti rūpīga un taupīga. Ja bērni kādu kumosu nebija apēduši, viņa nolikusi vēlākam laikam.

Viss būtu labi, ja Dzintra nesaslimtu. Viņai bija jāaiziet Luipoldas slimnīcā Vircburgā plaušu dēļ. Ārstēja prof. Volheims. Tā kā biju IRO ierēdnis vajadzības gadījumā varēju dabūt auto (džipu) ar šoferi, kad izveseļojās pārvedu mājās.

Uzturs nometnē bija ļoti vienmuļš. Trūka taukvielas un gaļa. No malas ko nopirkt maksāja ļoti dārgi. Lai papildinātu uzturu ierīkoju pats savu saimniecību. Oficiāli tas atļauts nebija, bet nometnes vadība uz to skatījās caur pirkstiem, tomēr nedrīkstēja kustoņus atklāti audzēt. Ierīkoju mazu kūtiņu grāvī, pie kazarmu mūra sētas, to pārsedzot ar velēnām. Tajā audzēju vienu sivēnu, divas zosis un 12 vistas. Barību gājām mangot pie lauksaimniekiem. Jāsaka, ka Bavārijas mazie lauksaimnieki bija pretimnākoši un izpalīdzīgi. Tādā kārtā pats saražoju gaļas produktus savai ģimenei. Pirms savas saimniecības iekārtošanas gaļas produktu trūkums bija liels, saklausīju ka kādam ganam vajaga oderes drēbi un viņš par to dod vienu aitu. Sarunāju kāvēju un ar iepriekšēju norunu aizbraucām uz apmērām desmit kilometru atstatām ganībām. Aitu gans ar savu lielo spieķi aiz kājas izvilka dūšīgu jēru no ganāmpulka, ienesa mežā. Mēs nokāvām, nodīrājām un pārvedu uz nometni. Pa ilgiem laikiem dabūju garšīgu aitas cepeti. Iedevu arī kāvējam gabalu un pārējo izžāvēju.

IZCEĻOŠANA UZ SAVIENOTĀM VALSTĪM.

IRO (International Relief Organization) strādāju līdz 3. novembrim 1949. gadam Sākās izceļošana. Brauca uz Kanādu, Austrāliju, Amerikas Savienotām Valsītim (ASV) un arī citur. Biju nolēmis izceļot uz ASV un gaidīju kas mani izsauks, jo bija vajadzīgs tā saucamais sponsors. Tādu saņēmu ar Dr. Tretter kundzes gādību. Dzintras brālis Arnolds, jau bija ASV un viņš bija lūdzis Trettera kundzi lai izsauc arī mani. Mani bija izsaucis arī kāds cits, bet to atteicu. Kad nu bija zināms, ka varu izceļot atlūdzos no sava posteņa IRO. Mans priekšnieks tajā laikā bija James W. Hampe, amerikānis. Extons tika pārcelts citur. Hampe par manu darbību IRO izdeva ļoti cildinošu apliecību ar atzīmi “excellent".

Pārcelšanās uz USA saistījās ar daudzām veselibas pārbaudēm un apliecību sagādāšanu par uzvešanos un stāju. Vai neesi sodīts u.t.t.? Tās visas sameklēju un mans vārds nevienā vietā nav aptraipīts.

Veselibas pārbaudes bija garas un nogurdinošas. Vispirms bija jāiet pie IRO ārstiem, pēc tam pie amerikāņu ārsta. Galveno vērību lika uz plaušām un asins spiedienu. Ja kādam atrada vainu tad to nelaida. Man bija jāpabrīnās par manu plaušu pārbaudi pie amerikāņu ārsta, ko pildīja kāds jauns vācietis. Nometnē veselību mums pārbaudīja bieži, nometnē esošie latviešu speciālisti. Kāds plaušu speciālists latvietis pēc plaušu pārbaudes man teica, Jūsu plaušas pirmklasīgas izceļošanai uz USA. Kāda plaušu speciāliste, Valle, pārbaudot Dzintras plaušas teikusi, Jūs ar savām plaušām neceriet tikt uz USA. Bet kas nu iznāca, kad no IRO ārstiem bija atzīti par derīgiem, amerikāņu ārsts nemaz nešaubījās par Dzintras plaušām, bet par manām. Pateicoties par ārsta Mitenieka kundzes iejaukšanos, viņa strādāja kā māsa, tiku cauri, bet laikam ar kādu šaubīgu piezīmi. Iebraucot Ņujorkā tikām nodalīti un mūs pārbaudīja muitas ārsts. Tas vainu nesaredzēja un ļāva mums iet paredzētās gaitās. Uz ārstu pārbaudēm no Vircburgas mums bija jāpārceļas uz Šveinfurtes nometni tur pat Bavārijā. No turienes ar vilcienu veda uz Bremenhavenas ostu. Vispirms mūs novietoja izceļošanas nometnē. Sievieši tika dalīti no vīriešiem. Šeit atkal veselības pārbaudes un politiskas pārbaudes. Lielā telpā atradās vairāki galdi kur sēdēja pārbaudītāji. Cilvēki stāstīja tas un tas labs, bet tas un tas slikts. Mums iznāca iet pie tā sliktā, bet nekādu sliktu pratināšanu neizjutām. Viņš bija pieklājīgs un laipns, pēc dažām minūtēm bijām cauri. Pēc bagāžas nodošanas tad nu varējām iet uz kuģa. Bija jāiet rindā, es pa priekšu, tad Dzintra, sekojot Aija un visbeidzot Auseklis. Tādā kārtībā gāja visi izceļotāji, resp. braucēji uz ASV. Braucam ar lielu karavīru pārvadāšanas kuģi, kura nosaukums bija "General Harry Taylor". Kad bijām sakāpuši kuģi un ieņēmuši norādītās guļas vietas, kuģis izgāja jūrā, cauri Anglijas kanāliem Atlantijas okeānā. Pirmās bagātīgās amerikāņu vakariņas ēdām, kad kuģis atstāja krastu. Ēdiens bija garšīgs, bet nebijām pieraduši pie kuģa šūpošanās un tā visi cietām no jūras slimības, izņemot Ausekli. Auseklis zināja visus kuģa caurumus, arī laikus un vietas, kad kas tiek izsniegts. Viņš ar jūras slimību neslimoja un atnesa visas tās lietas, ko izsniedz uz kuģa. Sevišķi grūti bija Aijai. Pēc desmit dienu ceļošanu pāri Atlantijas okeānam, 1949. gadā desmitā decembrī sasniedzam Ņuvarkas ostu. Tur mūs sagaidīja latviešu pārstāvji ar mācītāju Zariņu priekšgalā.

Pēc dažu stundu uzturēšanas Ņuvarkā, tur bērniem izsniedza Ziemas Svētku zeķi ar saldumiem, māc Zariņa pavadībā tikām iesēdināti vilcienā braukšanai uz Trentonu. No baznīcas saņēmu atmaksājamus deviņus dolārus. Tas bija mans vienīgais kapitāls Amerikā. Šo summu un dzelzceļa izdevumus atmaksāju baznīcai.

Trentonas dzelzceļu stacijā mūs sagaidīja Dr. Trettera, Dzintras brālis Arnolds un viņa sieva Vallija. Mūs novietoja baltajā mājā W. State Street 501 labi mēbelētā istabā otrā stāvā. Bagāžu, kura sastāvēja no vecām drēbēm, saņēmu otrā dienā. Par atvešanu samaksāju $4.00, tad nu man vēl atlika $5.00.

DZĪVE AMERIKAS SAVIENOTĀS VALSTĪS.

Pirmais uzdevums bija pārbaudīt Dzintras plaušas. Gribējām lūgt to izdarīt Dr. Trettera kundzei, bet tam nepiekrita Vallija, vajagot speciālistu. Nevienu ārstu nezinājām, jo viss bija svešs. Aprunājāmies ar Hekera kundzi, viņa arī dzīvoja turpat kur mēs. Hekera kundze bija ļoti pretimnākoša un ieteica mums ārstu. Tur arī aizgājām, Jānis līdz par tulku. Ārsts pateica, ka nav nemazākās bažas, ja kādu reizi kas bijis tad tas viss sadzijis. Pēdējie $5.00 dolāri bija izdoti un nu biju bez centa. Visiem līdzekļiem jāmeklē darbs. Pirmo pagaida darbu man sagādāja Anniņa, Trettera kundzes kalpone, sava brāļa mājā pie zemes līdzināšanas. Tur nopelnīju $30.00. Nu varēju nopirkt bērniem kādu augli un drusku papildināt ēdienu.

Dr. Trettera kundze bija laipna un pretimnākoša, viņa man deva dzīvokli un uzturu. Par to centos atlīdzināt ar savu darbu. Salaboju logu ķēdes viņas mājā un baltā mājā, kur mēs dzīvojām. Salaboju lieveni, uztaisīju jaunas trepes baltā mājā, strādāju viņas veco laužu slimnīcā West Trentonā un vairākus citus darbus. Protams tas viss bija pagaidu stadijā, kamēr varu iekārtoties pilnvērtīgam darbam, kas sedz ģimenes vajadzības.

Brokastis mums deva Krieva kundze baltā mājā kur mēs dzīvojām. Baltā mājā, kura arī bija Trettera kundzes īpašums, tika turēti mazāk bīstami nervu slimnieki un Krieva kundze tur bija saimniece. Hekera kundze, dzimusi poliete, uzraudzīja tikai nervu slimnieci Pegiju, kādu turīgu izcelsmes meitu un mēs visi bijām atkarīgi no Krieva kundzes saimniecības. Pusdienās un vakariņās mums bija jāiet pāri ielai uz māju, kur dzīvoja Dr. Trettera kundze un Krēsliņu ģimene. Šī procedūra bija grūta, bet apstākļi to spieda darīt. Šad tad braucu līdzi uz Trentonas lauksaimnieku tirgu, kā smaguma nesējs. Nopirktos augļus Trettera kundze ar savām rokām sadalīja atsevišķās tūtēs, nododot ievērojamu daudzumu man, lai nesu bērniem. Meklējot darba iespējas biju kluss un pacietīs. Apzinājos, ka mūsu stāvoklis citādi uzlaboties nevarēts, kamēr neesmu sasniedzis ekonomisku pamatu. Jāpiezīmē, ka Arnolds, Dzintras brālis rūpējās par mūsu izsaukšanu no Vācijas. Ar Dr. Trettera kundzes gādību sagādāja mums galvojumu un pateicoties tam, nokļuvām Trentonā. Savu otro galvojumu atsaucu, tas bija no kādas citas vietas.

Amolds sākumā pret mums bija ļoti labvēlīgs, arī pats meklēja darbu un izteica domu, ka ar Trettera kundzes palīdzību atradīšu darbu kādā lauksaimniecības uzņēmumā. Trettera kundze arī palīdzēja man darbu meklēt, bet šķērsli sagādāja manas sliktās angļu valodas zināšanas.

Apstākļus nepārzinot sākumā darbu meklēju tikai lauksaimniecībā. Ar laikrakstu sludinājumu tādu atradu Frīholdā “Brookside" piensaimniecības farmā, apmērām 60 mailes (100km.) no Trentonas. Uz turieni mūs aizveda Tretter kundzes kalpotājs-nēģeris ar savu smago mašīnu. Mantiņas, cik nu tās bija, sakrāmējām platformā, pats sēdēju uz tām, bet Dzintra ar bērniem šofera būdā. Nu atkal bija negals. Nav naudas ko samaksāt vedējam un līdzekļi dzīves uzsākšanai-ēdienu nopirkšanai. Bija kauns prasīt aizdevumu no Trettera kundzes, jo tā esmu apgrūtinājis pietiekam ilgi. Hekera kundze to saprata, viņa man aizdeva $30.00. Piecus dolārus samaksāju vedējam, $25.00 atlika citām vajadzībām. Kad saņēmu pirmo algu savu parādu Hekera kundzei atmaksāju.

Piensaimniecības fermas īpašniece, Meizele, man maksāja $150.00 mēnesī, brīvu dzīvokli, četrus litrus piena dienā un sakņu dārzu. Tā uzskatāma par viduvēju atalgojumu tajā laikā. Saimniecībā atradās apmērām 60 govslopi, ieskaitot teļus un jaunlopus. Daļa no kopplatības atradās apmērām divas mailes (3 km) atstatumā, tur turēja jaunlopus un tur atradās arī strādnieku māja ar diviem dzīvokļiem. Priekšstrādnieka, vai saimniecības vadītāja mājiņa atradās galvenā saimniecībā. Kad aizbraucu mani novietoja tur. Trettera kundze centās pierunāt saimniecības īpašnieci Meizeļa kundzi, lai mani pieņem par saimniecības vadītāju. Bija sajūta ka viņa to darītu un atteiktu jau iepriekš salīgtam vadītājam, kuram vajadzēja ierasties maijā. Mēs tur aizbraucām aprīli. Sirds balss tomēr man liedza šo pienākumu uzņemties. Vispirms tāpēc, ka valodas nezināšanas dēĮ nevarēšu kārtot komerciālas lietas un otrkārt neredzēju nekādu nākotni. Lai gan tā pienācīgi mehanizēta, tad tomēr maza Amerikas apstākļos. Daudz tur varēja uzlabot un pārkārtot, bet ar to arī esi iesaistījies darbos no agra rīta līdz vēlam vakaram, kas man par to būs un cik ilgi es te varēšu dzīvot un kā izglītošu savus bērnus. Apsverot visu to nācu pie slēdziena, ka jāmēģina kaut kas cits, bet ,ko to, nezināju.

Atnāca jaunais vadītājs, tad pārcēlos uz strādnieku māju. Tur dzīvoja arī jaunā saimniecības vadītāja dēls, kurš skaitījās strādnieks līdzīgi man. Varbūt maldos, bet jauno vadītāju dažkārt varēju salīdzināt ar Austrumu Sebri. Viņa dēls ar kuru dzīvoju vienā mājā, lai gan saticīgs, tad tomēr citu viņa personīgu rīcību dēļ, man nepatika.

Govis slaucām divas reizes dienā, no rīta un vakaros. Tajā laikā slaucamas bija 30 govis. To veicu viens ar divām slaucamām mašīnām. Dēlam arī vajadzēja piedalieties slaukšanā ar otru mašīnu. Divas govis vajadzēja slaukt ar rokām. Viņš slauca tās tik ilgi kamēr es beidzu slaukt ar mašīnām pārējās. Tad vēl ēdināšana, kūts tīrīšana, mēslu izvešana, tas viss krita galvenokārt uz maniem pleciem.

Savas neveiksmes izstāstīju Jānim, tas to pastāstījis Trettera kundzei. Viņa kādu dienu pie manis atbrauca un ieteica pārcelties uz vistu fermu pie Miklava uz "New Egypt". Miklaus, Austrijas vācietis un Trettera kundzes paziņa. 1950. gada jūnija mēnesī pārcēlāmies uz Miklava vistu fermu.

Kā jau pie vācieša, dzīvošana šeit patīkama un darba slodze sadalīta vienmērīgi uz mums abiem. Kad Miklaus nav mājās pildu arī vadītāja pienākumus. Kopīgi braucam uz jūrmalu un vaļas brīžos šur tur izbraucam. Alga man $100.00 mēnesi pie visa brīva. Dzintrai jāpilda saimnieces pienākumi, jo kundze uz vairākiem mēnešiem Austrijā. Darbā tiek pieņemta arī Aukas kundze. Viņa palīdz savākt olas, tās šķirot un salikt kastēs. Dzintru saimnieces darbos ieved Miklausa radiniece Gretele, atbraucot no “Glassboro", bet uz to knapāko. Kad braucam darbā uz “Krimrig'" tur Miklauam ferma graudu audzēšanai vistu barībai, viņa ieteic līdz dot selerijas ar maizi, jo man tie garšojot. Dzintra tomēr šo pamācību vērā neņēma, bet līdz deva pamatīgu ēdamo kur ietilpa gaļa, desas, sviests un arī selerijas. Pie smaga darba vajagot arī pienācīgi paēst, tā viņa teica.

Fermā atradās 3000 dējēju vistas, tās mēs abi ar Miklauu aprūpējām un veicām vajadzīgos darbus apmērām piecu mailes atstatā lauksaimniecības “Krimriģā".

Miklaus nebija slikts cilvēks. Viņš saprata mani, tāpat es viņu. Nekādas domstarpības mums nebija. Viņš arī uzklausīja manus aizrādījumus lauksaimniecības lietās un veicināja, lai arī es kādu reizi kļūtu par vistu fermeri. Viņš vēlējās, lai es pie viņa paliktu. Uzteica īrniekiem pieguļošā mājiņā un to nodeva manā rīcībā. Olas varēju dabūt bez maksas. Ļoti labi sapratu viņa viedokli, bet mans uzskats bija cits. Domāju, ja ari ar savām valodas zināšanām nevaru ieņemt savai izglītībai atbilstošu posteni, tad man jārūpējas par tālāku izglītību. Mums jāpieņem arī pavalstniecība un tur arī prasa minimālas angļu valodas zināšanas.

Domādams un prātodams strādāju pie Miklaua līdz 1950. g. rudenim, kad stipri saslimu ar alerģiju. Nevarēju paelpot un biju spiests iet slimnīcā. Vietējā ārsta medikamenti manu elpošanu neuzlaboja, bet gan pasliktināja. Uz Dr. Trettera kundzes norādījuma tiku ievietots “General Hospital" Trentonā. Tur strādāja Dr. Ādams Lūsis. Mani ārstēja Trettera kundze, Dr. Lūsis un arī Dr. Eicēns, kurš tajā laikā dzīvoja pie Trettera kundzes. Gulēju pāris dienas zem skābekļa maskas. Palika labāki, aizbraucu atpakaļ uz fermu. Otrā dienā saslimu no jauna un bija jābrauc atkal atpakaļ. Tā bija zīme, ka man darbs Miklaua fermā jāatstāj. Vairāk atpakaļ nebraucu, lai gan tur vēl dzīvoja Dzintra ar bērniem.

Savādu, manā mūžā nepieredzētu stāvokli piedzīvoju, kad tiku atvests Trentonas “General Hospital" kuram vajadzēja steidzīgus ārstniecības palīdzību. Mani tūliņ neievietoja slimnīcā, kā tas notika Latvijā, bet nosēdināja uz krēsla priekštelpās. Kāda dāma mani ņēmās iztaujāt, kas maksāšot, ja mani šai slimnīcā ārstēšot, neņēma vērā ka Dr. Trettera kundze mani tur ievieto. Cik grūti bija atbildēt un saprast jautājumus elpas trūkuma dēļ, gandrīz vai pakritu no krēsla. Ar lielām mokām atbildēju “Blue Cross". Tad beidzot mani ielika slimnīcas gultā. Tas bija vēlu vakarā un pēc brīža ieradās Trettera kundze. Tika dots skābeklis un medicīna. Otrā rītā jutos labāk. Mana elpošana uzlabojās, bet nebija skaidrība, kas alerģiju izsauc, domājam ka vistu putekļi. Vēlāk alerģiju speciālists Filadelfijā noskaidroja, ka vainīga ir lupatu nezāle kura Ņūdžersijā ļoti izplatīta. Pēc sešu mēnešu nodzīvošanas biju iepazinies ar slimnīcu Amerikā, kas stipri atšķīrās no slimnīcām Latvijā un Vācijā. Tur kad kādu ievietoja slimnīcā, pirmais bija slimnieks un viņa diagnoze, naudu prasīja tad, kad izveseļojies. Dr. Lūsis zināja stāstīt, ka ārsti taisot nevajadzīgas operācijas, tikai lai iegūtu naudu. Viņa nostāstus tagad apstiprinā raksti “U.S. World and News Report".

Dr. Trettera kundze mani slimnīcā apmeklēja katru dienu un maksu par savām vizītēm neņēma. Par laimi biju iestājies "Blue Cross". Tas samaksāja par slimnīcu. Citādi mani iekrātie $500.00 būtu “vējā".

No slimnīcas iznācis dzīvoju Trettera kundzes mājā. Nu bija atkal galvas sāpes, kur dzīvot un kur sadabūt darbu. Viens bija skaidrs, darbus laukos izbeigšu. Jāmeklē darbs ar labāku atalgojumu. Jāpaliek pilsētā, jāapmeklē pavalstniecības kursi un jāmācās valoda.

Dzintra raksta no fermas, vai nevarot sadabūt vienu istabiņu kur dzīvot, bet kur Amerikā tādu atradīsi. Izmeklējos šur tur dzīvokli, tie dārgi. Esmu nejaukā situācijā. Nodomāju runāt ar Trettera kundzi. Braucot Trettera kundzei līdz uz viņas “West Trenton" veco ļaužu slimnīcu jautāju, vai nevarat atļaut mums atriesties baltā mājā, dot divas jumta stāva istabiņas, kuras ir neapdzīvotas. Nestaigāsim cauri parādes durvīm, iesim pagrabā un laukā caur pagraba durvīm. Nelietosim arī virtuvi, atļaujat ēdienu gatavot tukšajā pagrabā uz elektriskās plītiņas, kura man ir. Trettera kundze man atbildēja, brauciet atpakaļ. Tajā pašā dienā sarunāju Mergina vecāko dēlu atvest Dzintru ar bērniem. Par velti jau nedzīvoju. Trettera kundze noteiktu mīti jau neprasīja, bet maksāju $30.00 mēnesī un veicu vienu otru mājas pielabošanas un citus darbus, kad bija vajadzīgs. Domāju, ka tas bija pietiekami tajos gados, telpas nebija arī apkurināmas. Par to Trettera kundzei esmu pateicību parādā.

Darbu ar Trettera kundzes atbalstu dabūju Holandera formu lietuvē, tur nostrādāju līdz Ziemas Svētkiem. Tad dažus mēnešus strādāju pie māju izolācijas darbiem. Beidzot ar aģentūras palīdzību darbu sameklēju 'LENOX' porcelānu fabrikā. Tagad biju atradis patstāvīgu darbu. Dzintra sameklēja darbu šūšanas fabrikā. Kad vienā darbs izbeidzās, meklēja citā, beidzot Dzintra darbu atrada “Switlick Parachute Co." kur viņa strādāja turpat desmit gadus.

Es strādāju pie Lenoxa pēcpusdienas maiņā, bet Dzintra rīta maiņā. Tas bija labi, jo vienmēr viens varēja būt ar bērniem, tos izvadīt uz skolu un mājās sagaidīt. Dzīvojām taupīgi un varējām drusku iekrāt. Nopirkām pirmo automobili, lai varētu aizbraukt ar bērniem kopā uz jūrmalu un drusku izklaidēties pēc nedēļas darbiem.

Abi ar Dzintru vakaros gājām pavalstniecības kursos un mācījāmies valodu. Pavalstniecību mums visiem piešķīra pēc piecu gadu nodzīvošanas, jo ātrāk likums neatļāva. Domāju iestāties Rutgers Universitātē Ņubrunsvikā, uz to mani mudināja arī agronoms Pits. (Krievu emigrants no pirmā pasaules kara, strādāja pie Ņūdžersijas štata) un izrakstīja ieteikšanas rakstu kādam profesoram. Domāju gūt zināšanas un valodu, bet to pārrunās ar Dzintru neuzņēmos. Vajadzīgi līdzekļi, strādāt un braukt ik dienas divdesmit malies, (30 km.) naktīs mācīties, tam bija nepārredzamas beigas un vēl tak, kad bērniem dzīve priekšā un tie skolojami. Tāpēc nācu pie slēdziena, skolas bērniem un pats darbā.

Kad nu abi strādājām, tad sākām kārot kaut cik piemērotu dzīvokli. Tādu noīrējām Konrada ielā. Īres maksa $70.00 mēnesī. Tajos laikos tā bija augsta īres maksa ļoti pieticīgai telpai. Tas notika 1952. gadā, bija trīsas istabas un virtuve, bērniem katram sava. Mēbeles mums nebija. Aizbraucām ar Dzintru uz pestīšanas armiju un tur nopirkām nepieciešamās lietotas mēbeles par lētu naudu. Tajā laikā propagandēja modernas mēbeles un cilvēki propagandas iespaidā veclaicīgās mēbeles likvidēja. Mēs tādas nopirkām, salabojām un pārkrāsojām, lietojam vēl līdz šai dienai. Arī tagad mūsu mēbeles nemainu pret tā sauktajām jaunā stila robustām lietām.

Bērni gāja skolā un mēs abi strādājām. Ik vienā algas dienā noguldījām sumu bankā, pašu īpašumu iegādei. Biju uzkrājis apmērām $1,500.00. Sāku interesēties par mājas pirkšanu. Aprēķins bija skaidrs $70.00 ik mēnesi aiziet par dzīvokli. Izdevīgāk ir par šiem $70.00 maksāt māju izpirkšanu. Laikrakstā atradu sludinājumu no 'Real Estate" Veideļa par pārdodamām mājām Bryn Mawr Avenijā 51 un vēl citām. Dzintra bija darbā, aizbraucu ar abiem bērniem. Iela patīkama, apstādīta kokiem, tīra un citās mājās dzīvo inteliģenti cilvēki. Māja stipri nolaista. Prasa remontus. Cena $7,800.00 ar $700.00 iemaksu, atlikums par 6% gadā. Bērni saka “tētī pērc, tētī pērc citādi Tu nekad nenopirksi". Skolas, kā Ausekļam tā Aijai tuvu, un tā arī nopirku. Remonti bija lieli, kā iekšienē tā ārienē, tos arī visi kopā veicām. Daudz tika pielikts mājas uzlabošanā, bet 1973. gadā, kad pārdevu pilnu cenu nesaņēmām. Pilnu cenu nesaņēmām tāpēc, ka nevarēju pārdot par tirgus cenu, bet ko nosaka FHA (Federal Housing Authority). Trentonā tajā laikā stipri ieplūda melnie. Cilvēkiem nebija pieņemams melno dzīves veids un daudzi laikus savus īpašumus pārdeva. Arī mēs varējām pārdot agrāk, apmērām desmit gadus agrāk un saņemt pienācīgu atlīdzību. Es domāju citādi, jo melnais arī ir cilvēks un kamdēļ nevaru ar tiem dzīvot vienā ielā. Tad tomēr biju maldījies. Kad melno procents mūsu ielā bija pārsvarā, tad atjēdzos, ko nozīmē dzīvot melno rajonā. Kādu ritu jābrauc Auseklim pretim uz staciju, mašīna nedarbojās, trūkst baterija, izzagta. Citu rītu braucot uz darbu, logi izdauzīti. Ar olām tiek apmētāta māja un automobilis. Visbriesmīgākais, ka sāk sviest akmeņus. Ja nebūtu atvēris durvis, uz kā aizķērās akmens sviests uz Dzintru, nezinu, kas notiktu, jo akmens bija ass. Nu bija pēdējais laiks pieteikt māju pārdošanai. Bija žēl, ka neklausīju Aijai māju pārdot pāris gadus agrāk. Māju pārdevu 1973. gadā par $13,900.00, bet FHA vērtību samazināja uz $12,600.00 uzliekot vēl dažus remonta darbus. Varēja jau nepārdot uz FHA noteikumiem, bet tas nozīmētu nepārdot. Ar lielām grūtībām un galvenokārt ar Gvendolīnas palīdzību tika izkārtotas FHA formalitātes, kuras vilkās apmērām sešus mēnešus. Ieradās visādi inspektori, līdz beidzot, 1974. gada martā varējām parakstīt pārdošanas līgumu. Auseklis ar Gvendolīnu visu pārdošanas laiku dzīvoja Trentonā, ar nolūku, ka Auseklis palīdzēs pārcelties uz Denveru. Labi tas bija, jo Gvendolīna zvanīja vai ik dienas FHA, kuras sēdeklis atradās Camdenā, Ņūdžersijā. Jāpiemin gadījums, ka FHA vīri viņai teikuši, viss kārtībā, bet nav neviena kas pārnes dokumentus uz otru māju. Gvendolina jautājusi vai tas tālu, atbildēts, nē, tepat blakus. Gvendolina tad teikusi mēs aizbrauksim un pārnesīsim. Tad atbildēts, ka paši to izdarīšot. Kāpēc notika vilcināšanās no FHA puses, man nesaprotams.

Pie pārcelšanās uz Denveru neatsverams palīgs bija mīļais Auseklis. Ar viņa palīdzību un gādību norentējām U-HAUL smago mašīnu. Viņš viens salādēja visas mantiņas mašīnā. Piepalīdzēja arī Herbis Blūmentāls, viens no mūsu labiem kaimiņiem. Kad nu viss bija kārtībā, tad 9. martā no rīta saulītei spīdot atstājām Trentonu. Auseklis pa priekšu ar mantām, es ar Dzintru sekojam viņam mūsu Dadžītī. Šķiroties noskaitījām ar Dzintru lūgšanu un tā aiz mums palika viens dzīves posms.

Trentonas mājā izaudzinājām un izskolojām savus bērnus. Tur Auseklis taisīja "soap box" un gāja uz sacīkstēm, tur viņš bija avīžu zēns, ik rītus staigāja ar smagām avīžu pakām. Tur viņš ar savu draugu Vladimīru nodibināja akciju sabiebrību mauriņu pļaušanai. Tur bieži brauca Cadvalader kundze no Filadelfijas. Tur ieradās Ausekļa ievērojamais skolotājs Stuempigs. Prieki un bēdas, ko tur pārdzīvojām palika pagātnē, arī tas, ko sākuma gados bijām plānojuši.

Manas darba vietas no ierašanās USA kad dzīvoju Ņūdžersija (New Jersey) ir bijušas sekojošas; no 10. decembra 1949. g. līdz 15. februārim 1950. g. dzīvoju Trentonā Dr. Trettera kundzes mājā West Strate Street 501, pildīju dažādus māju kopšanas un remonta darbus. No 16. februāra 1950. gada līdz 16. aprīlim 1950. gadā Freehold Brookside lopkopības fermā. No 17. aprīļa 1950 gadā līdz oktobrim 1950. gadā Miklau vistu fermā New Egypt, New Jersey. Pēc tam divas nedēļas slimnīcā un pārcēlos atpakaļ uz Trentonu un dzīvoju Dr. Tretter kundzes mājā. Sākot ar novembri 1950. gada. līdz janvārim 1951. gadā strādāju Holland Mold Shop, Trentonā. No februāra 1951. divas nedēļas Home Insulation. No februāra 1951. gadā līdz septembrim 1953. gadā Lenox China, Trentonā, bet no 1. septembra 1953.gada 15 gadus līdz aiziešanai pensijā strādāju pie United States Steel, National Tube Division, Morrisville, Pennsylvania.

Mana ievērojamākā darba vieta bija USS Steel, tur nokalpoju 15 gadus. Šī darba vieta, lai arī nestrādāju savā arodā, man palikusi labā atmiņā. Darbu vadītāji bija apzinīgi un patīkami cilvēki, izņemot vienu. Strādnieki, ar kuriem bija kopā jāstrādā draudzīgi un patīkami, izņemot vienu melno, tas bija slinks. Patīkama bija augstākā vadība ar superintendantu Saladīnu priekšgalā. Mani tiešie priekšnieki, bija savu uzdevumu augstumos, bet kā jau teicu izņemot vienu, Paul Vokeru, kurš neprata darbus izkārtot un nereti sajauca man uzticēto darbu izvešanu. Izgāju pensijā 67 gadus sasniedzis. Savā specialitātē ASV strādājis neesmu, tas galvenām kārtām tāpēc, ka nepratu valodu. Rūpes un gādībā par ģimeni no vienas puses un darba apstākļi no otras puses arī bija par iemeslu, lai iemācītos labu angļu valodu. Darbu nekad kavējis neesmu. Mājās pārnācis biju stipri noguris. Arī mani gadi bija tādi, kad valodas mācīšanās ir grūtāka. Tā esmu nodzīvojis tikai ar nepieciešamām angļu valodas zināšanām. Tāpēc varu atgādināt ik vienam valodu mācīties jaunībā, jo neviens nevar zināt, kādi skarbi vēji dzīvi skars. Daudzi latvieši necenšas saviem bērniem iemācīt latviešu valodu, to uzskata par maznozīmīgu. Vispirms valoda jau veicina bērnu inteliģenci, pie tam ik viens amerikānis var būt lepns ka viņš prot vairākas valodas. Tad etnisko piederību tagad atzīst par svarīgu apstākli cilvēka dzīvē. Mana pieredze un minētais liecina, ka valodu zināšanām nozīme liela, pie tam nav skaidrības ko nesīs nākotne tagadējā divu ideoloģiju saspīlējuma laikmetā. Cik jauki būtu, ja divu tautību partneru bērni runātu trīs valodas, bet latviešu bērni bez angļu un latviešu vēl vienu svešvalodu.

IERAŠANĀS DENVERĀ PIE ANDREJA UN AIJAS.

Kad nu Trentonas māja bija pārdota, tad kā jau rakstīts iepriekš noskaitot lūgšanu atstājam Trentonu. Ceļā pavadījām trīs dienas. Denverā 12. martā 1974. gadā. Mūs 1234 S. Vine Street sagaidīja Andrejs un Aija ar bērniem. Uz ieejas durvīm izkārts liels plakāts ar uzrakstu ka mūs sirsnīgi apsveic ar ierašanos Denverā. Bija mīļi to lasīt un redzēt un priecāties par šo izdarību, jo jutāmies kā mājās un galvenais, ka esam gaidīti.

Andrejs ar Ausekli izkravāja un novietoja mūsu mantiņas. Nu sakās jauna dzīve, jaunos apstākļos, bet droša pie bērniem un mazbērniem. Bijām nolēmuši pirkt paši sev māju. Tad nu Andrejs vispirms mūs informēja par rajoniem un izvadāja uz vairākām vietām. Kā Andrejs, tā Aija vienmēr atgādināja, lai nepērk tādu kas nepatīk, jo mums neesot jāsteidzas. Tā arī nesteidzāmies un dienu no dienas braukājam mājas meklēt. Te viena nepatika Dzintrai, otra Aijai, cita par dārgu un citam tādas un tādas vainas. Reizi atbraucam uz 1658 S. Pennsylvania St. Tā būtu mums "pa makam", bet Dzintra un Aija atsakās iet iekšā. Mēģināju abas pierunāt apskatīt, jo tas taču mums nekā nemaksā. Beidzot abas piekrīt. Pārdevēja, Barbara, mums māju izrāda. Ienākot pa durvīm, Aija izsaucas, kādas te pamatīgas durvis, kādi logi un sienas bufete. Nu abām māja patīk. Tad arī nopirkām par $24,500.00. Māja stabili būvēta, bet iekša prasīja lielus remontus. Griesti un sienas saplaisājušas, grīdas prasa ēvelēšanu un vajadzīgs remonts virtuvē un sētas puses lievenī. Pagrabs netīrs un prasa remontus. Cena piemērota un ja šī māja būtu remontēta tā maksātu pāri par $30,000.00.

Pēc nopirkšanas tūliņ ķērāmies pie remontu darbiem. Aija palīdzēja noņemt vecās tapetes un nomazgāt sienas. Cīnījāmies arī mēs ar Dzintru, bet grūtāko, grīdu ēvelēšanu veica Andrejs. Pēc tam visu māju izkrāsojām. Andrejs veica vajadzīgos elektrības sakārtošanas darbus. 10. oktobrī 1974. gadā ievācamies paši savā mājā. Pie pārkravāšanas darbiem atkal palīgi bija Aija un Andrejs.

Kad bijām iekārtojušies ķēros vispirms pie sētas puses lieveņa remontiem. Ielikām sienas un "tile" grīdu. Nākošais darbs, virtuves remonti. Pagatavoju izlietnes skapi. Auseklis palīdzēja uzlikt virsū un izdarīja vajadzīgos plambera darbus. Abi ar Dzintru ielikām keramikas "tile" grīdu. Pavirši aprēķinot, ieskaitot materiālus un paši savu, Andreja un Aijas, kā arī Ausekļa darbu pie mājas pielikts apmērām $4000.00.

Pie vēlākiem uzlabošanas darbiem piekrīt pagraba remonti un elektrības ievilkšana, to veica Andrejs. Garāžas remonta darbi. Jauns jumts, pārkrāsošana, jaunas durvis un logs. Pavirši aprēķinot, ieskaitot savu darbu un materiālus tas izmaksātu apmērām $700.00 līdz $1,000.00.

Veikta apkārtnes izdaiļošana. Iestādīti krūmi ielas pusē un sētas pusē. Savesta kārtībā zālieni un uztaisītas jaunas sētas, kas izmaksā tuvu pie $500.00.

Tagad labi varam dzīvot mājā, kura savesta labā kārtībā. Par to mēs abi esam pateicīgi Andrejam, Aijai un Auseklim, kuri ļoti daudz palīdzēja. Mana un Dzintras sirsnīgākā vēlēšanas ir, lai arī viņu bērni būtu tādi paši pret saviem vecākiem, jo tas ir nerakstīts latviešu tikums.

Denverā biju domājis nekādos sabiedriskos darbos dalību neņemt. Tas tomēr neiznāca. Pie manis ieradās Denveras latviešu kluba pārstāvi, Blankfelda kundze, Jergens kundze, studenti Kalniņš un Jaunarājs ar lūgumu, lai uzņemos atjaunot izputējušo latviešu sestdienas skolu. Šo nacionālo lietu kārtot neatteicu un uzņēmos skolas vadību, jo skolas darbā man 12 gadu prakse. Skolā pirmā gadā pieteicās 17 skolnieki, bet nākošā gadā 23. Šie divi gadi skolas darbā pagāja puslīdz sekmīgi un strādājām saskaņoti. Bija gan daži trūkumi metodikas jautājumos, bet tie bija novēršami ar skolotāju kursiem. Skoliņā bez manis darbojās sekojošie skolotāji, Blankfelda kundze, Jergens kundze, Bērziņa kundze un Baar kundze. Reizi mēnesī bērnu dievkalpojums, to vadīja mācītājs Upīte, bet ērģelniece Dzintra. Visenerģiskākā un spējīgākā bija Blankfelda kundze. Skoliņa bija ievadīta un tā darbojās apmierinoši. Sakarā ar to un ņemot vērā manus gadus, kā arī manus neveiktos rakstu darbus, ko biju nodomājis Denverā veikt, vēlējos no pienākuma atbrīvoties. To arī izdarīju pēc divu gadu darba un skolas vadību nodevu Blankfelda kundzei. Skoliņa bija ievadīta un tā darbojās apmierinoši. Sakarā ar to un ņemot vērā manus gadus, kā arī manus neveiktos rakstu darbus, ko biju nodomājis Denverā veikt, vēlējos no pienākuma atbrīvoties. To arī izdarīju pēc divu gadu darba un skolas vadību nodevu Blankfelda kundzei. Blankfelda kundzei tādēļ, ka viņa laba organizatore, prakse un izglītība mazu bērnu skološanā un vadībā. Pēc latviešu valodas zināšanām skoliņā mācījās bērni sākot ar pirmskolu līdz pamatskolas otrai klasei. Otrā gadā arī bērnu dārzs, to vadīja Jergens kundze.

Uzsākot savu pēdējo vadības gadu, par skolotājiem pieteicās vairāki jaunieši, starp tiem Jaunarājs, Rudīte, Jaunarājs, Šmidhene un Taylor kundze. Viņi nāca ar labiem nacionāliem priekšlikumiem un savās runās izteica lielu interesi par latviešu valodu un latviskām izdarībām. Par to biju sajūsmināts un nodomāju, ka šie jaunieši interesēsies arī par metodikas jautājumiem, skolotāju sadzīvi un pienākumiem. Dziedāšanu, ko iepriekš mācīja Blankfelda kundze nodevām Jaunarājam. Klavieru pavadību, kā iepriekš tā arī tagad veica Žīgura kundze. Mani un Blankfelda kundzes labās cerības tomēr sagāja dēli, domāju galvenām kārtām Jaunarāja dēļ. Ja Rudīte savus pienākumus veica labi, tad Vitauts Jaunarājs, bez kādas skolotāju prakses bija savādnieks un pat ignorēja skolas vadības norādījumus. Dziedāšanas stundās nav sistēmas, bērni sēd uz grīdas. Kad aizrādu ka jāstāv kora veidā, lai bērni pierastu kādu reizi sniegt priekšnesumu, tas tika ignorēts. Pasūtītās latviešu valodas grāmatas un darba burtnīcas ignorē, tās neesot derīgas, lai gan sastādīti no labiem speciālistiem. Nodomāju, kā gan cilvēks var kritizēt grāmatas un citu, kam nav nemazākā pieredze skolu darbā un kurš nedomā tajā iedziļināties. Kad biju skolas vadību atstājis arī Blankfelda kundze, kura turpināja skolas vadību par visu to sūdzējās. Ar jauno ienākšanu skoliņas darbā radās nepiemērota gaisotne. Skola pastāvēja pie Denveras latviešu kluba un sakarniece ar skolu bija Šifera kundze. 197,7. gada rudenī Blankfelda kundze pirms skolas sākšanas savā mājā sasauc skolotāju sēdi lai sadalītu bērnus grupās vai klasītēs un apspriestu tīri pedagoģiskus jautājumus, kas nepieciešami vajadzīgs skolas darbu uzsākot. Skolotāji nosolījušies sēdē ņemt dalību, izņemot Rudite's kura aizkavēta darbā. Pāris dienas pirms sēdes viņai piezvana Jergens kundze un ziņo, ka neviens skolotājs sēdē neieradīšoties, tamdēļ, ka vispirms jānoturot vecāku sapulce. Kas to tā bija izdomājis un kamdēļ tāda nepareiza jaukšanas pedagoģiskā darbā, kam ar vecāku sapulci nav nemazākā sakarība, man vēl līdz šai dienai nav īstas skaidrības. Parasti vecāku sapulci sasauc neatkarīgi no skolotāju darba un tur vecākiem, tas ir pedagoģiskos jautājumos nav nekāda teikšana. Šo dīvaino apstākļu dēļ skolotāju darba sēde nava notikusi un sakarā ar to, ka kaut kas tiek organizēts bez viņas ziņas, viņa no skolas vadības atteicās. Reizē ar to skola beidza eksistēt, lai gan padomes priekšnieks Māris Bērziņš vēlējās situāciju glābt, sasauca vecāku padomi, bet tomēr bez gala rezultātiem.

Paceļas jautājums, kamdēļ labi ievadītam pasākumam, bija jāizput. To visai Denveras latviešu sabiedrībai vajadzēja balstīt visiem spēkiem. Denveras latviešu kluba priekšnieks Zobens visiem līdzekļiem centās, skolas darbu veicināt, sastrādāju ar viņu teicami. Klubs pat rezervēja līdzekļus skolotāju kursiem. Kamdēļ skola nevarēja plaukt un zelt tāpat kā tas notiek citos latviešu centros?

Kad ierados Denverā tūliņ iestājos Kolorādo Korporāciju Kopā. Tajā divus gadus tiku ievēlēts seniora amatā. Atjaunoju Latvijas Universitātes gada svētku rīkošanu un pirmā Latvijas virspavēlnieka pulkveža Kalpaka piemiņas akta rīkošanu.

NOBEIGUMS .

Šo savu stāstu nobeidzu 76 gadu vecumā. Vēlos vēl pieminēt savas dzīves piedzīvojumus no politiskā viedokļa. Aizrādu, ka tās ir manas personīgās izjūtas, kas var arī neatbilst citu domām vai spriedumiem, nemaz nerunājot no vēsturnieku viedokļa.

Esmu dzimis laikmetā, kad par Baltijas valstīm valdīja ķeizariskā Krievija kopā ar baltvācu muižniecību resp. bruņinieku ordeņa pēcteči. Tiek norādīts, ka bruņinieku ordenis nesis latviešu tautai kristīgo ticību. Kristīgā ticība, vai Jēzus mācība ir laba lieta, bet bruņinieku ordenis latviešus un pārejās Baltijas tautas ieslēdza važās, atņemot īpašumus, brīvību un pataisīja par saviem kalpiem, liedzot izglītību, zemi pārpludināja ar vācu mācītājiem, kuru mērķis bija bremzēt latviešu izglītību, bet lai labi kalpotu kungam. Te nu ir jājautā, kas tad tā nu ir par kristīgo ticību, kad tautu, kura dzīvojusi 3000 gadus brīvi savā zemē, tirgojusies ar dzintaru, apkopusi savus laukus, nevienam nav uzbrukusi, bet mācītājs Dieva vārda sludinātājs, liek kalpot bruņiniekam, tautas aplaupītājam. Jājautā, vai tas nav kristīgās ticības zaimotājs un kalpotājs tautas apspiedēju interesēs. Vēsturnieki raksta par 1905. gada sacelšanos Kauguru nemieriem, ko izsauca kristīgo ticību nesāji, jo latvietis bija nostādīts līdzīgi vergam un viņa cietā griba vēlējās brīvību un tiesības uz savu zemi un valsti. Kur šeit bija Dieva vārda sludinātāji, mācītāji un prāvesti, izņemot Garlību Merķeli, kas sacēla lielu brēku baltvācu aprindās……………..muižnieku atbildi uz šo sacelšanos. Nepiekrītu muižu dedzināšanām, bet visu, kas notika izsauca kristīgo ticību nesēju tautas apspiešana un viņu brutālā rīcība. Lai nemierus apspiestu muižniecība no Cara valdības, kur viņiem bija liels iespaids, izsauca karaspēku. Tad nu tika šauts un slepkavots. Visa zeme bija muižnieku īpašums. Atsevišķās lauku sētas izdeva tikai uz renti, nepārdeva. Rentnieks bija atkarīgs no muižnieka iegribas. Tas bija apmērām 1907. vai 1908. gadā kad Cara armija pēc sacelšanās ķēra, meklēja, šāva un sodīja sacelšanās dalībniekus un viņu atbalstītājus un domu biedrus. Bija kāds saulains agrs darba dienas rīts. Varēju būt pieci vai seši gadus vecs. Vēl līdz šai dienai acu priekšā stāv skats, ka tēvs sēj tīrumā auzas. Man bija jāstāv apsētās slejas malā, lai tēvs apsējumu redzētu no tīruma otrās malas. Sēja ar rokām. Pa lielceļu jāja tā saucamā “melnā sotņa" vai sodu ekspedīcija. Tēvs nekādu aktīvu dalību sacelšanās nebija ņēmis, bet muižnieku rīcību neviens paredzēt nevarēja.

Arī pamatskolu esmu beidzis krievu ķeizaru okupācijas laikā. Skolu inspektori bija krievi un mācības notika krievu valodā. Latviešu valodai atvēlēja apmērām divas stundas nedēļā. Kristīgo ticību nesāji, mācītāji, ik vienam pamatskolu beigušam norādīja, izprasot dzimšanas apliecību, ka tālāk skolā iet nevajagot, bet lai mācoties amatu. Kad prasīju dzimšanas apliecību 1917. g no Lielsalacas draudzes mācītāja vācieša Šlauva, viņš man lika dziedāt "Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils" un no galvas noskaitīt dažus baušļus un ticības apliecinājumus. Tos zināju, bet vai mācītājs Šlaus zināja to, ka viņš nekalpo Dievam, bet Svētciema muižas baronam Fegezakam. Līdzīgs gadījums noticis Dzintras tēvam, Strenču baznīcas cēlājam, prasot padomu no mācītāja Meijera, arī vācietis, kādās skolās sūtīt bērnus. Viņš centies pārliecināt Dzintras tēvu, ka bērni tālākās skolās nav sūtami, bet lai mācoties amatu, vai nu par kalēju, kurpnieku vai mūrnieku, tieši to kas vajadzīgs kristīgo ticību nesāju pēctečiem, baltvācu muižniecībai. Liekās gan, ka šim kungam vēlākos gados, satiekoties Rūjienas aptiekā ar provizoru Krēsliņu, izpildot mācītāja Slokenberga vietu, vajadzēja acis nodurt.

Ar šiem piemēriem ir pierādīts, ka ir mācītāji kuri nekalpo Jēzus Kristus mācībai, bet savas un kādas cilvēku šķiras interesēs. Ir jābrīnās, ka tehnika ir gājusi milzu soļus uz priekšu, bet ir sajūta, ka Dieva vārda sludinātāji savās zināšanās stāv uz vietas un nespēj atrast kopēju līniju, kas atbilstu patiesībai, izņemot vairākas draudzes, kas pasaules mērogā ir kā piliens jūrā.

Savu augstāko izglītību esmu ieguvis brīvajā Latvijā. Bija gan grūti, bet manī bija iesakņojies uzskats, ka grūtības ir priekš tā lai viņas pārvarētu. Šāds uzskats nav man vien, bet esmu vērojis, ka tā ir tautas īpatnība, ko iegūt un kādas vērtības radīt. To pierāda mūsu jauniešu centieni tagad.

Brīvās Latvijas laikmets manā dzīvē ir visspožākais. Tur darbā guvu panākumus un atzinību. Ir jāsaka tas, ka darbs ir tas, kas ceļ vīru.

Manas otras dzimtenes ASV laikmets sākumā, tāpat kā daudziem citiem ir bijis grūts. Darbus, kurus esmu strādājis, neviens nav atbildis manām zināšanām. Lai arī tā, tad tomēr esmu laimīgs. Esmu strādājis “Lenox" porcelāna fabrikā un 15 gadus pie “United States Steel". Esmu varējis izskolot savus bērnus un tagad vecumdienās dzīvot savā mājā. Savā arodā nevarēju strādāt tādēļ, ka nepratu valodu un arī tādēļ, ka iebraucot šeit biju 45 gadus vecs, kādus tajā laikā darbā labprāt uzņēmumi nevēlējās saistīt. Darba vietās kur esmu strādājis ar priekšniecību ir bijusi laba saskaņa.

ASV ir liela, bagāta un jauka valsts. Bet ir sajūta, ka trūkst lielu spēcīgu un gudru valsts viru. Ja atskatāmies, ko Amerika ir guvusi izcīnot otro pasaules karu, tad pie labākās gribas nekā nevaru saskatīt. Austrumu Eiropas valstis līdz ar tirgiem ir atdotas komunistiskai Krievijai. Vienpadsmit biljonu dolāru aizdevums Staļinam samazināts uz dažiem miljoniem. Vlasova armija, kura krita Hitleriskās Vācijas gūstā, bet gribēja cīnīties pret komunistisko Krieviju, ar Vācijas kapitulāciju piespiedu kārtā atdeva Staļinam.

PĒCVĀRDS.

Šo “Pēcvārdu" rakstu es, Andrejs Tobiss ar Aijas, Alfrēda un Dzintras Ozols meitas un manas sievas palīdzību. Aijas tēta atmiņas mums tika atstātas mašīnrakstā. Tās tomēr nebija iespējams pavairot. Gribējām nodot par kopijai ieinteresētiem radiem. Tā nu sākās atmiņu pārrakstīšana uz kompjūtera. Izrādījās ka tas nav izdarāms šad un tad piesēžoties un drusku parakstot. Aija ir pavadījusi turpat mēnesi visu brīvo laiku, pārrakstot šis atmiņas. Es esmu mēģinājis darīt labošanas darbu. Pie labošanas neesmu mēģinājis labot gramatikas kļūdas. Tas mainītu stāstītāja personību. Auseklis, Alfrēda un Dzintras Ozols dēls, uzzīmēja grāmatai vāku. Pievienojam arī dažas citas piemiņas ilustrācijas un manis sakopotos cilts kokus Ozolu un Krēsliņu ģimenēm. Manis sakopotie cilts koki ir “dzīvi" dokumenti, katru gadu tiek papildināti un laboti.

Stāstījuma beigas nepārliecina ka stāstījumam ir beigas. Varbūt ir varbūt nav. Tomēr tāds tas stāstījums ir un nevaram vairs autoram prasīt vai viņam vel kas cits bija padomā. Šeit gribu dalīties ar lasītāju par dažiem notikumiem un ar pārdomām par autora pēdējiem gadiem.

Sākšu varbūt ar astoņdesmito dzimšanas dienu. To nesvinējām 9. martā kā vajadzētu, bet ar nolūku vēlāk vasarā, 5. jūnijā 1982. gadā. Tad varēja piedalīties Auseklis ar meitām un ar citādi laika ziņā varēja svinības rīkot plašas ar Denveras latviešu sabiedrības piedalīšanos. Svinības izdevās plašas un elegantas. Tās klātesošie atcerēsies ilgi. Laiks arī bija labs un visi sēdējām dārzā pie galdiem. Svinībās Aijas tētis un ar Aijas mamma bija moži un priecīgi un nebija vēl nekādas pazīmes ka mūžs varbūt iet uz beigām.

Viss gāja labi un varbūt pirmās pazīmes radās ap 1986. gadu. Tad par to neko nedomāju, bet tas atklājās vēlāk. Aijas tētis savā mājā izdarīja vairākus lielākus remontus. Vēlāk viņš stāstīja ka tā kā viņš ir vecāks par Aijas mammu un domājams aizies pirmais, tad lai Aijas mammai dzīve būtu vieglāka vienai. Tā tomēr tas Dieviņš nebija lēmis. Aijas mamma 1986. gada 5. oktobrī, divas dienas pēc dzimšanas dienas, vakarā aizgāja gulēt un no rīta nemodās. Viņa bija naktī, miegā mirusi. No šīm bēdām, man liekas Aijas tētis nekad neatkopās. Dzīve gāja uz priekšu, bija ikdienas rūpes un bēdas, bija jādzīvo līdzi bērnu un mazbērnu priekiem un bēdām, bet bija zudis kautkas dzīves priekā.

Veselība sāka klibot. No kāda brauciena Ziemassvētku laikā pie Ausekļa, Ņuorleānsā, viņš atbrauca mājās ar plaušu karsoni. Bija jāiet slimnīcā vairākas reizes. Paradījās arī ka plaušas ir bojātas ar emphasīmu. Nu mājās bija jālieto skābeklis. Dzirde ar sāka niķoties. Bija jālūko dzirdes uzlabošanas aparāts. Tomēr veseliba atkal lēnām uzlabojās un viņš bija spējīgs darīt visas nepieciešamās lietas, pat aizbraukt ar mašīnu iepirkties, uz banku un pie mums. Gandrīz katru reizi kad ieradāmies pie viņa ciemā, atradām viņu pie rakstāmmašīnas kautko rakstam. Gars bija možs. Dzirde gan nebija, jo mājās viņš parasti dzīvoja bez auss dzirdes pastiprinātāja un tādi neviens viņu nevarēja traucēt. Komiskās situācijas radās, ja mēs viens jeb otrs viņu apciemojam un bijām aizmirsuši viņa mājas atslēgu. Pasaulē nebija tādu trokšņu ko mēs varētu taisīt lai viņš dzirdētu un laistu mūs iekšā. Atlika tik braukt mājās un dabūt viņa mājas atslēgu.

1991. gadā es ar Aiju taisījāmies uz mūsu pirmo braucienu uz Latviju. Par to viņam bija ļoti liela interese. Pats tomēr nevarēja braukt, bet mums iztaisīja ļoti precīzas Košķeles (Austrumu) un Koku skices. Bija parādītas visas ēkas, dārzs kā arī ceļi kā tur tikt. Kad tikām Latvijā mums nebija nekādu problēmu orientēties. Kad tikām mājās bija jārāda bildītes un jāstāsta, jāstāsta un jāstāsta. Lielais sašutums par visu nopostīto, nolaisto, nekopto bija neizbēgams. Var par to lasīt, vai dzirdēt, bet kad to redz ja ka vai tik bildēs vien, pārdzīvojums un sašutums ir neizbēgams.

Dzīves beigu posms sākās 1991. gada decembri. Kādu rītu viņš mierīgi bija aizgājis pēc avīzes. Pārnācis mājās, atsēdies uz dīvāna un lasījis. Pēc laika gribējis celties augšā un ko darīt, bet uzreiz radies šausmīgs nespēks. Tā nu viņš nonāca slimnīcā ar vieglu smadzeņu trieku. Tomēr viss neizskatījās pazaudēts. Cerības izveseļoties izlikās labas. Pēc laika atnāca mājās. Tomēr radās atkal plaušu karsonis un atkal ceļš uz slimnīcu. Nu spēki bija zuduši, pēc Iaika jābrauc uz savu māju kur ar 26. februāri beidza pukstēt viņa sirds. Palika vēl nepilnas divas nedēļas līdz deviņdesmitai dzimšanas dienai.