Manas bērnības diapozitīvi

Uz ekrāna ātri zibošai mašīnai riteņi griežas atpakaļ. No pusmūža rītdiena pienāk arvien ātrāk un ātrāk, domas arvien biežāk raujas uz vakaru — aizvakardienu. Par to esmu pārliecinājies jau labu laiku. Patīt visu filmu atpakaļ ir ne tikai interesanti, bet ari ļoti derīgi. Un, ja vēl uz papīra lapas kā testā vari pēc punktu sistēmas sev vaļsirdīgi atklāt labo un slikto, tad tas ir jādara. 

MANI BĒRNĪBAS DIAPOZITĪVI   Mans lielais skolotājs Eduards Smiļģis apgalvoja, ka atceroties savu ierašanos šai pasaulē, kura viņu no silta mātes klēpja sagaidījusi skarbi, norīvēdama miesu kā ar smirģeli. Var jau būt. Smiļģis bija virstalanta virs, un ar tādu un tādam viss iespējams. Mans pirmais atmiņu kadriņš nofiksējies pusotra gada vecuma, kad Jurģos zirdziņi mani grumbuļoja uz jaunu gājēju dzīves vietu — Valmieras apriņķa Ipiķu pagasta «Vldusigaļiem». Atceros sev virs galvas milzīgas, tumšas rokas. Tās liecās man pāri un nepieskardamās slīdēja prom. Sarāvos vecmāmiņas klēpī vēl sīkāks, bet no lielajam ķetnām baiļu nebija. Тā bija simtgadīgu liepu
un ozolu gatve, kas veda uz Igaļiem. Pēc gadiem piecdesmit es nogūlos putekļos uz šī paša ceļa, kura malas koki joprojām tie paši, piemiedzu acis šaurā spraudziņā, skatījos zaros un jutu sevi atkal sīku, apskautu koku rokām. Tas pārdzīvo mani un noskaidro mūsu attiecību: apbrīnot un cienīt visu dzīvo ap mums dabā. Liek sajust, ka viņa mums taktiski atgādina: neuzsitiet man nevērīgi, «pa draugam» uz pleca un nepārveidojiet mani.
Paldies liktenim, ka manas kuslās pēdiņas pirmajos soļos juta dzimtās zemes zāli un pienenes, nevis asfaltu, un manas pirmās iedomātās milzīgās mājas bija Ziemeļvidzemes alkšņu puduri. Koki, meži ir manas mātes dzimtas vide un darba lauks līdz piektajai paaudzei, cik tālu laimējies to apzināt.
MANA DZIMTA  Par savu tēvu nezinu neko, pat vispārējos vilcienos ne. Par viņu nekad netika runāts, vismaz manā klātbūtnē, un es sapratu jau no bērnības, ka šī tēma nav atceres un apceres cienīga.
Netiku viņu arī nekad redzējis, pat fotogrāfijā. Тā ir tukša, neaizpildīta anketa, kura nepieder «pie lietas». Toties manas dzīves grāmatas pirmā un visnozīmīgākā nodala ir iespiesta vecmāmiņas tipogrāfijā zelta šriftā. Pāršķirstot to, katrai rindkopai atbalso manu asiņu rites pulsa raksts. Būtu sīki un banāli teikt: viņa bija mans biedrs, draugs u.t.t . Viņa bija manī, es
veidojos no viņas. Es pat neteikšu, ka viņu dievināju. Nē. Mēs vienkārši abi bijām. To nevar uzrakstīt, tikai just. Viņa bija kā sulu pārpilns koks, kurš spēja dot spēku piecpadsmit jaunām
atvasēm, no kurām otrā paaudzē es biju pēdējā. Viņa savai ģintij, kā pēc auglīga lietus, pārmetusi pāri varavīksni, kas apliecina kaut ko skaistu, labi padarītu.
Grieta Paukšēna-Liepiņa. Viņas brālis, tēvs un vecaistēvs bijuši meža sargi, kopēji un kungi, kā nu kurš sava laikā godāts. Cik zinu, visi Paukšēni cēlušies Rūjienas apkaimē. Pirms pāris desmit gadiem nejauši šo uzvārdu uzdzirdēju kaut kur pie Rucavas. Izrādījās, viņš ari bija no Rūjienas Paukšēniem. Vecmāmiņa man stāstīja par savu vecomāti Babu, kas, atceroties savu
bērnību, stāstījusi par glābšanos no sirotajiem Igaunijas mežos. Varbūt tie bija izklīdinātas Napoleona armijas atliekas, varbūt citi (kas gan nav sirojis mūsu zemē!), to viņa nezināja pateikt. Un vēl it kā Babas vīrs bijis armijā labā cieņā, viens no pirmajiem izpircis māju un zemi savai dzimtai Ternejas pagasta (pie Rūjienas) mežos. Atmiņas ir dūmakainas. Var jau būt, ka tā tiešām ari bijis. Pavisam noteikti ir tas, ka Grietu Paukšēnu 1884. gada ieskatīja patāls kaimiņš Jānis Liepiņš, kura tēvs, turīgs zemnieks, saviem trim dēliem atstāja divus zemes gabalus ar mājām. Lielākais krita vecākajam dēlam Matīsam, mazākais — manam vectētiņam Jānim, jaunākajam — Zamuēlim — izmaksāja naudā un viņu saprecināja ar kādu saimniekmeitu. Starp pēdējiem nebija ne mazākās mīlestības, ne patikšanas. Pēc vecmāmiņas stāstījuma, viņi nebija pārgulējuši kopā ne vienu nakti. Zāmelis (kā viņu dēvēja)
gluži kā vecvecos mīlas ciešanu stāstiņos drīz nomira aiz vientulības un ilgām pēc trūcīgu «gājēju» meitenes, kura tam nebija lemta. Grietas un Jāņa mīlestība bija laimīga. Lai arī ne pārtikuši (zemīte bija neliela un liesa), bet veseli un spēcīgi. Grieta trīspadsmit dzemdībās savam Jānim nokaisīja kā dzērvenes uz purva ciņa piecpadsmit bērnus. Kad es kādreiz tiku jautājis par viņu attiecībām: maigumu, mīlestību, dievināšanu (kā tagad mēdz piebārstīt literatūru un sadzīvi), viņa man atbildēja īsi: «Tavs vectētiņš bija labs cilvēks, un mēs kopām zemīti.» Viņa to pateica diezgan skarbi, bet acīs sariesās asaras. Es sapratu, ka tā bija svēta divvienība, viņu dzīves gaišais krusts, no zemes horizontāles uz gara vertikāli. (Tajā, starp citu, manā skatījumā ir arī mākslas izejas punkts un atrisinājums. Bet par to vēlāk.) Jānis pasveicināja sauli pēdējo reizi 1923. gada vasarā. Grietai sākās grūtas dienas. Bērnu pulciņš jau bija sarucis. Divi vecākie dēli sešpadsmitajā gadā ar ābeļziedu pie cepures iedrasēja kara pulciņā. Aizdrasēja ar streļķu sauli pierē līdz Kremlim, pieglaudās svešai zemei, un stepes
vējos vēl šodien līdz ar daudzu mūsu zēnu balsīm dzirdamas arī viņu balsis: «Nu ardievu, Vidzemīte ...» Pieci bija zaudēti dūmainajā istabiņā tikai dažus mēnešus veci. Vismīļākais dēls Emīls jau pieaudzis noslīka Rūjas upē. (Viņa piemiņai mans pirmais vārds Ir Emīls.) Pēc vectētiņa nāves viņa brālis Matīss caur tiesu pierādīja tēva testamentu par nelikumīgu un «izlika» brāļa atraitni ar sešiem bērniem no mājām, tā paplašinot savu grunti. Sākās «gājēju» gaitas. Bērni aizklīda uz Rīgu. Vecmāmiņas līdzgājēja pa daudzajām saimniekmājām bija tikai jaunākā meita Anna (mana krustmāte un mīļākā no tantēm). Mana māte Emma-Ženija strādāja Rīgā par dienestmeitu. Pilsēta viņu uzņēma ar visu tās nesaudzību. Tālāk īsi, tolaik diezgan parasti un banāli: lauku meitenes aizraušanās, kura turpinājās līdz brīdim, kad iedomātais «pozitīvais varonis» noprata, ka radušies apstākļi veido neplānotu virzienu. Izpildījis starpnieka pienākumu starp māti un mani, «gaišā tēla» vairs vienkārši nebija. Mēs nekad neesam redzējušies, un es domāju, tas ir labi. Mans pirmais skaļais uzgavilējums šai baltajai pirmsziemassvētku pasaulei atskanēja 1927. gada piecpadsmitajā decembrī agrā rīta stundā Ternejas pagasta «Zaspertu» kalpu istabiņā. Māte drīz vien atgriezās Rīgā, un no tā brīža sākās mana un mīļās, labās Grietas Liepiņas ilgi ilgā nešķiramā savienība. Un tā no «Zaspertiem» uz «Bezdelīgām», tad uz «Vidusigaļiem», uz kuriem, kā jau teicu, pusotra gada vecumā braucu zem lielajām koku rokām. Igaļos bija labi. Tur bija atsevišķa īrnieku mājiņa, kaut ar vienu istabu, tomēr tikpat kā sava. Īrnieks varēja turēt govi un cūku, saimnieks ierādīja pļavas gabalu un nelielu zemes pleķīti. Par to bija jāatstrādā noteikts dienu skaits. To visu veica Anniņtanta, vecmāmiņa aprūpēja māju, un es tinos pa kājām. Visa mana bērnība pagājusi šais mājās. Saimnieki bija labi, un Anniņtanta bija krietna strādniece. Viņa vēl tagad tur dzīvo, un es viņu apciemoju, cik vien iespējams. Apkārtne nav acij tīkama. Zemiene, purvainas pļavas un alkšņi, alkšņi. Dižciltīgu koku un lielu mežu pamaz, arī ūdeņu nav tuvumā. Lai gan toreiz katra peļķe šķita ezers, katrs jasmīnkrūms tikai man zināmu noslēpumu pilns. Dižākā pasaule bija alkšņiem pieaudzis zirgaploks, tajā trīs linu mārki, ceturtajā audzēja karūsas. Mārku tuvumā man bija uz to stingrāko aizliegts drīvelēties (vecmāmiņa mani sauca par lielo «drīveldriķi»; no kādas valodas tas radies, nezinu). Es tomēr paslepeņ pa dienvidlaiku drīvelējos ne tikai pie, bet līdz ausim pa dīķiem. Un tad nāca pirmais lielais bērnības pārdzīvojums. Kādu reizi sataustīju ar kāju dīķa dibenā kādu drēbes vīstokli, izcēlu no ūdens maišeli ar nesen noslīcinātiem kaķēniem. Pirmo reizi mūžā (!) saskāros ar nāvi, ar mirušu tuvu būtni (kaķēnus, kurus nesen domāju pazudušus, pazinu). Līdz šim es nekad nedrīkstēju rādīties pagalmā, kad galēja vistu. Man pat to nerādīja beigtu. Un tagad ... Asi atceros savas toreiz piecgadīgās sirds sajūtas: skatījos tukšām acīm uz kaķēniem ilgi, ilgi un raudāju bez asarām. Tā bija sausa sāpe, kas virmuļoja krūtīs un galvā, kā karsts gaiss virs bezdūmu ugunskura. Beidzot pārguris biju turpat blakus kaķēniem iemidzis. Pēc laba laika vecmāmiņa, visur izmeklējusies, mani atrada. Toreiz neizpratu, kāpēc viņa mani pacēla uz rokām un nesa uz mājām (kādus četrsimt metrus, bet viņai jau bija gandrīz septiņdesmit). Viņa, zinādama, ka šajā brīdī nelīdzēs vārdi, cieši spieda mani pie krūtīm, lai tās dotu patversmi, mieru. Tad mani nolika gultā un deva uz cukura uzpilinātu kamparu (tas mūsmājās derēja visām iekšējām un ārējām kaitēm). Kampars vecmāmiņai noderēja galvenokārt pret lielo vēdera žmaudzēju, kas viņai laiku pa laikam uznāca. Pēc tam viņa labu strēķi gulēja un lika man šad tad taustīt kājas, vai nav aukstas, jo tad būšot jāmirst. Tādās reizēs bija šausmīgi bail par vecmāmiņu. Biju pārliecināts, ka reizē ar viņu nomiršu ari es. Un
ne jau par savu īso dzīvīti uztraucos, bet par vecmāmiņu. Šī, liekas, ir dzimtas gēnu visaugstākā doma, sajūta. Tā ir sevis ziedotgatavība, kura neapzināti mūsos strāvo. Tā nepārtrūkst ar nabas saites pārgriešanu. Tā plūst tālāk uz savu tautu, Tēvzemi. Tā ir Raiņa Tota («Spēlēju, dancoju») tēma. Toreiz tā bija bērna pārliecība, ļoti tīra. Bet šodien? Vai šodien varētu par savu zemi (vecmāmiņu) ziedot sevi? Apstājies! Padomā, Arīt, padomā ...
Labā latviešu sieva Grieta! Viņa ari daudz man «pāri darījusi». Divas trīs reizes gadā, siltajā laikā gājām abi ciemos uz «Maristām», vecmāmiņas dzimtajām mājām. Tās atradās apmēram trīsarpus kilometrus no Igaļiem. It kā nebūtu garš gājiens, bet ceļš, patiesībā takas, veda pa alkšņu pamežu un slapjām pļavām. Bija jāpārlaipo tāds kā strauts, kā upīte, kuru sauca par Virķi. Vecmāmiņa ņēma mani padusē, un tas ļoti pazemoja. Pārlaipojuši tikām uz lauku ceļa, no tā labu gabalu abās pusēs savās mazajās zemītēs iebūvējušies «krievenieki», kopā astoņas mājas. No ceļa pa labi un kreisi savās «šņorēs» tās atgādināja izklaidu sādžu. Kāpēc «krievenieki»? Šīs nelielās gruntes kādreiz tikušas piešķirtas no cara izdienējušiem zaldātiem — divdesmitpiecgadniekiem. Pie dažiem vecmāmiņa allaž iegriezās uz brīdi pa-
ciemoties. Tie bija bezgala interesanti vīri.
Vecais Bondars . Mazs vīriņš ar garu sirmu bārdu. Dzīvoja pussagruvušā būdelē. Vienīgā kustamā manta — mazs zirgelis, kuru aukstās ziemās veda gulēt pie sevis istabā. Lepojās ar trim lietām: ka divas reizes izlasījis Bībeli, ar divām skaistām porcelāna pīpēm, tās bija ar pamatīgām švamdozēm , kurās zem galviņas uzkrājas nikotīns un skaistiem, krāsainiem zīmējumiem. Vienai kāts bija vairāk nekā metru garš, un man dažreiz bija laime pielaist tabakai uguni. Trešā lieta bija pati galvenā. Bondars kuļamlaikā bija labākais iekšālaidējs visā apkaimē. Laimīgs bija tas saimnieks, kuram izdevās nofraktēt Bondarīti. Mūsmājās kuļamlaikā dažreiz uzrāpos uz mašīnas un ilgi vēroju, kā meistars to dara. Tas bija kā labs koncerts. No katra pasniegtā kūļa viņš it kā atvainodamies mīli atvadījās. Kā uz arfas spēlēdams, saudzīgi un vienlaidus laizdams trumulī, pateikdamies Dieviņam par zemes un saules dāvanu. Pašu pēdējo rudzu kūli nolika malā, līdz ielaisti bija visi gramši, tad, to
nobučojis, līdz ar garo svilpi aizsūtīja maisos pēdējās graudu saujas. Pēc kuļmašīnas dziesmas var nekļūdīgi pateikt, kāds ir iekšālaidējs. Bondarītim kuļmašīna brummēja «Pūt, vējiņi!» pēdējo pantu, labskanīgi un samtaini kā bite. Citiem turpretī krekstēja un gaudoja kā..., nu kā tagad, piemēram, viena otra estrādes «zvaigzne». Tā nav dziesma, ar tādu dampis bieži met nost siksnu.
Vecais Rajaks. Sīks, izkaltis vīrelis, kuru apkārtnē sauca par «krampīti». Nezinu, kādi vecveci rēķini viņam bija ar vecmāmiņu, jo satiekoties viņi vienmēr strīdējās. Un tomēr, garāmejot, vecmāmiņa allaž pie Rajaka iegriezās. Dialogs bija kā labs duets. Sākās ar mierīgu, mazliet nostalģisku piano un noslēdzās ar kopēju forte. «Ak tu vecā muļķa Grieta.» (Rajaks.) «Tev tok, Rajak, ir sūc un prāc uz vien gabal, tu ir vienc pļorinc, un vairāk nekas.» (Vecmāmiņa.) Tādā brīdī es, pēc pieredzes, jau pastiepu roku, jo zināju, ka vecmāmiņa mani tūlīt raus projām, kamēr Rajaks ievelk elpu. Vēl ilgi dzirdējām krekstošus lāstus, bet mēs jau bijām gabalā, un vecmāmiņa pie sevis klusi smējās.
Vecais Rusmanis . Mīļš, bakurētains, paprāva auguma vecis. Vai nu viņš pats kaut ko stāstīja, vai viņam kāds, tas vienmēr smaidīdams krekšķēja: «Tā ja, tā ja, khe, khe, u tu-tū.» Rusmanis man patika. Viņš bija brīnišķīgs, kā tagad saka, tautas daiļamatmeistars. Vienmēr viņš uzdāvināja kādu jauki izrakstītu svilpi vai skaisti izgrieztu putnu ar platiem ornamentu
spārniem. Esam cauri «krieveniekiem» un tuvojamies «Maristām». Sāku jau rīpelēties, jo zinu, ka tūlīt sekos neizbēgama, briesmīga procedūra. Vēl ir vāja cerība, ka šoreiz vecmāmiņa aizmirsīs. Veltīgi. «Ārīt, nāc pie manim.» Izņem mutautu, saslapina to ar mēles galu (ak,
briesmas!) un izslauka man acu un mutes kaktiņus. Smags un aizvainojošs pāridarījums. Vēl pēdējais kritiskais skats uz mani, un varam iet pagalmā. Taksis jau rej, un Maristu Frīds vai
Milds jau pa gabalu velk savu žēlīgi priecīgo «Еee-joo, tas tok ir Ārīc!» «Maristas» — veca mežsarga māja, kuru no trim pusēm apņem egļu mežs. Īsta Vidzemes sēta. Pamatīgas baļķu
sienas, pie sliekšņa milzīgs, pāršķelts akmens. Trīs saimniekistabas, kalpistaba ar ķēķi, rija, piedarbs, vāgūzis. Viss zem viena jumta. «Maristas» stingri stāv vēl šodien, kaut visas trīs
Paukšēnu meitas (neprecētas) un dēls jau Rūjienas Skudrītes kapos. «Maristās» biju vēl aizpagājušajā vasarā. Māju vēl sarga un saglābj mana krusttēva Paukšēnu Jāņa atraitne lietuviete Agota, krusttēva iepazīta tālajos ziemeļos. Vaicāju: «Kāpēc tagad nebrauc uz savu
dzimteni?» Viņa man atbild: «Kā aš var braukt? Tepat piecpadsmit kilometer paliek Jāns.» Lūk, tā. Un vairāk nekas nav jājautā. leejot «Maristu» pagalmā, atkal esmu mazais Arītis. Priekšnamā dzied tas pats circenis, kas manā bērnībā. Vēl joprojām sprauns, tāpat kā es (tpu,
tpu), kaut abi jau esam pensijā. Istabām ir tā pati senā smarža: mazliet pēc dūmiem, sveķiem un žāvētas gaļas. No krāsainām lupatām austi kājceliņi, Jāņa un Agotas gultas ar četriem spilveniem. Lielā ķēķī pie plīts skalturis. Elektrības «Maristās» nav, un vakaros pie plīts Agota rosās skalu gaismā. Sēžu pie loga, aiz kura ar zedeņiem apjoztā dārziņā aug vecs, liels dievkociņš un aizmirstas viss: ir trokšņainā, pārapdzīvota Rīga, teātris un televizors, ir
visas frontes un migranti, avīzes un rindas pēc kaut kā. Šīs mājas mierā bez naida un pretenzijām savu dzīvi godīgi vadījušas vairākas paaudzes. Šais sienās nemanāmi virmo viņu mūžu elpa, grūtas un vieglas dienas, bet kalpu ķēķa aizkrāsnē dzied circenis par cerību, mieru un labu prātu starp cilvēkiem. Agota mani pacienā ar kumelīšu tēju un uzdāvina Paukšēnu dzimtas Bībeli, driķētu Pēterburgā 1825. gadā. Eju mājās bagāts un lepns. «Krievenieku»
vairs nav. Virķe vēl joprojām tek. Laipoju tai pāri un atceros, ka te mani padusē stiepa vecmāmiņa. Atceros, ka apmēram 42. vai 43. gadā savukārt pikpaunā nesu tai pāri vecmāmiņu un viņa visu laiku burkšķēja, vai man pietikšot spēka, bet mana jauka vecenīte jau bija viegla ka dūmiņš.
Bērnībā ap mani bija labi cilvēki (var jau būt, ka tā tikai likās). Sliktie nāca vēlāk. Un pietiekami daudz, bet toreiz bija pulka draugu. Vienaudžu — laikabiedru nebija. Kaimiņu Gādīgu Arvis bija gadus divdesmit piecus vecs. Viņš bija vīrišķības paraugs. Ar viņu es desmit gadu vecumā gāju rudens naktī uz kaimiņiem «meitās». Tur klētiņa gulēja dienestmeita igauniete un ganu skuķis manos gados. Tas notika zagšus, noslēpumaini un satraucoši. Ko
Arvis tumsā darīja ar Malli, to nezinu, un tas arī mani neinteresēja, bet es ar ganu meiteni divas reizes sabučojos, šis tumsā tītais erotiskais process gan vairāk atgādināja divu kucēnu saostīšanos. Lai nu kā, bet, rīta miglā mājup ejot, es jutos vīrietis, kas daudz ko jau pieredzējis. Man draugs bija vecais zaldāts Zariņu Paulis, kas dzīvoja Igaļu pirtskambarītī. Vientuļš vecpuisis, kuru dēvēja par «āzīti», jo no viņa dažreiz dvakoja skāņš smārds. Pēc retajām vešas dienām Paulis līksmi gavilēja:
«Uh voļinā, drēbītes tīras.» Paulis bija liels joku plēsējs un dziedātājs. Visās talkās ar viņu bija jautri. Es sešu gadu vecumā zināju gandrīz visu Paula repertuāru. Bieži pavadot mājās no kaimiņu kulšanas talkas iesilušo zaldātu, mēs abi rāvām vaļā rudens nakts klusumā tā, ka plīst: «Puskortel uz pusēm dzersim, četras ciskas kopā spersim ...»
(Un tas tik tā — sākumam.)
Mūsu pašu mājās par puisi strādāja Robis, uzvārdā Rezgalls. Drusku viegla prāta, bet spēcīgs kā vells. Šos dotumus izmantoja citi puiši un mēslu talkās cits par citu slavēja Robi, apbrīnodami viņa spēku. Panākumu reibonī Robis rāvās kā zvērs, pusvezumu vienā dakšā, pārējiem nevajadzēja pūlēties. Saimnieks strostēja Robi, jo dakšu kāti lūza kā špickas. Mēs ar Robi gājām uz mazu upīti — Pestavu zvejot. Ar līvi. Tas ir tāds smeļams kurvis, velkams pa
diviem.
Kaimiņos dzīvoja Dimzas. Spēcīga un slavena ģimene. Divas meitas 1919. gadā ar vīriem, revolucionāriem, palikušas Maskavā, vēlāk represētas. Dēls Gustavs, vienmēr jautrs vīrs, vadīja lielo saimniecību. Viņa brālis Voldemārs, Latvijas aviācijas kapteinis, brālis Jānis, pazīstams sportists, desmitcīņnieks, vairākkārtējais Latvijas čempions, kuram Losandželosas olimpiādē bija droša cerība uz medaļu, tikai savainojuma dēļ sacensību vidū nācās izstāties.
Kad viņš no Rīgas atbrauca atvaļinājumā un pļavā trenējās, man bija tas gods viņam pienest šķēpus. Voldis katru rudeni Rūjienā rīkoja aviācijas svētkus. Kā es gaidīju šo dienu! No agra rīta jau urbos Rīgas puses mākoņos. Un tad tie tuvojās, trīs divplākšņi. Lidoja pāris reižu zemu pāri Lejas un Vidus Igaļiem, nomezdami konfekšu paciņas. Voldis pārbaidīja savu brāli Gustu, kas ar saimi strādāja rudzu laukā. Voldis rādīja augstāko pilotāžu, ar divplākšņu riteņiem apgāzdams rudzu status. Trim jautriem «ērgļiem» par prieku visa saime saklupa grāvī. Nākošajā lokā Voldis nometa drānā ietītu vīna pudeli, lai brālis noskalo izbīli. Toties vakarā mūsmāju pirtī («Lejas Igaļos» pirts nebija) Gusts Voldim sameta tādu sutu, ka brašais kapteinis apsvilis izmuka ārā. Nu jau sen brāļi Dimzas met caurspīdīgus šķēpus un pļauj nenopļaujamus rudzus. Visi šie vīri lika man nojaust, cik vareni mutuļo dzīve. Viņi kā zvaigznes ir sabiruši manas bērnības vestes krūšu kreisajā kabatā. Zaļa zāle vai tīrs sniegs
un gaiss, rupjā maize, kura no krāsns izvilkta, ar savu smaržu spiež logam rūtis ārā, un labi cilvēki apkārt. Tā ir milzīga bagātība. Un man bija laime to saņemt.
Reizi gadā ar Anniņtantu braucām ciemoties uz Rīgu. To konstatēju pēc fotogrāfijām, jo mani vienmēr iemūžināja. Visvecākā no Rīgas atmiņām, liekas, ir tā, ka gājām Marijas (Suvorova) ielas bodē pirkt man kreklu drēbi. Es ieraudzīju plauktā spilgti rozā parķi ar milzīgām sarkanām pojenēm. Gribēju tikai šīs pojenes, neko citu. Protams, neviens manī neklausījās, un es to sāpīgi pārdzīvoju. Rīgā mani baidīja viss: mašīnas, lielās mājas, elektrība. Un kāpēc
tik daudz cilvēku? Teātri vai kino netiku redzējis. Apmēram četrgadīgu mani aizveda uz cirku. Tur es izgāzu tik baigu podu, ka mamma ar Anniņtantu aiz kauna gribējušas skriet laukā. Uzstājās partera klauns un norij degošu sveci, pēc brīža liesmiņa parādās pie bikšdibena. Es savā neviltotā ipiķiešu tiešumā aiz izbrīna un sajūsmas esot iebļāvies pilnā kaklā: «Annīt, skates, skates, večam svece dirsā.» Publika tuvākā apkārtnē vētraini noreaģēja. Bet es nevarēju saprast, kāpēc Anniņtanta tik piesarkusi mani slepus dunkā, viņa taču Igaļos saka tāpat. Rīgā man patika tikai lielā stacija, zem kuras jumta pabrauca vilciens. Droši vien
patika tāpēc, ka no šīs stacijas vienmēr braucām atpakaļ uz savu mazo Igaļu istabiņu. Tur bija droši un labi. Un, ja pāris reizes gadā ar zirdziņu aizklimpinājām uz Rūjienu, tie patiešām
bija svētki. Pret Krēsliņa konditorejas ūdenskliņģeri ar ķiplokaino strīķdesu es nemainītu šodien brokastis pie Margaretas Tečeres (ja mani uzlūgtu).
Skaisti bija Rūjienas baznīcā. Ziemassvētkos tik vareni spēlēja ērģeles, sirds kāpa kaklā, un es biju priecīgs, ka zināju visas Ziemassvētku, kā arī pārējo baznīcas dziesmu vārdus un meldiņas. Tas, bez šaubām, bija vecmāmiņas nopelns, jo no piecu gadu vecuma svētdienas rītos dievkalpojuma laikā mēs abi dziedājām garīgās dziesmas pilnā balsī. Vecmāmiņas kategoriska prasība bija: ja dzied, tad dzied skaļi un skaidri. (Tieši tāda bija arī Smiļģa prasība.) Jā, un mūsu pašu pagasta izpriecas nevarēja salīdzināt ar kādu tur Rīgu. Jaukās Līgo balles Sedlu kalniņā vai Vilpukas kalnā, pie labas ragu mūzikas. Dažreiz spēlēja pat Meizakilas
džezs (netālā Igaunijas robežpilsēta). Man patika skatīties uz savu Anniņtantu. Jebkurā saietā viņa bija viena no visjautrākajām un trakākajām dancotājām. Un kas par dziedātāju! Īrnieku
meita, bez šaubām nebūdama aizsardze, tika lūgta piedalīties pagasta dziedātāju izlasē trīsdesmito gadu Dziesmu svētkos. Vēl gadus divdesmit atpakaļ, kad ciemojos Igaļos, Anniņtanta, nebēdājot par lietu un dubļiem, ar uzspraustu zaļa zīda Ulmaņlaika vakarkleitu, pasitusi padusē kurpes, moži rāva mani un savu vīru uz balli Ipiķu tautas namā. Pļekājām dziedādami trīs kilometrus, ka dubļi vien šķīda. Anniņtanta man iemācīja spēlēt kārtis, uz «muižiņām» un «cūkām», kad es vēl burtus nepazinu. Vēl šopavasar bija jāuzrauj «zolīte», lai arī biju aizbraucis uz nepilnu dienu. Anniņai, Grietas pastarītei, joprojām ir asa domāšana un mēle. Viņa dzīvo kopā ar māsu Mariju tai pašā Igaļu istabiņā. Marijas tante ir dzimusi 1900. gadā 1. janvārī. Vecmāmiņa stāstīja, ka šai gadsimta mijas pirmajā dienā dzimušu bērnu vecākiem esot bijis jāiesniedz papīrs ar pagasta štempeli, jo cars šos vecākus apbalvojis ar prēmijām. Vecmāmiņa papīru gan iesniegusi, bet nauda ...? No Pēterburgas līdz Ipiķiem
tālu, visur kur varēja nomētāties. Pie Marijas tantes un viņas vīra Kārļa esmu ciemojies dažādās Latvijas malās. Kārlis bija viens no labākajiem baznīcu remontniekiem Latvijā, ieskaitot gaiļu un bumbu zeltīšanu. Onka (tā es viņu saucu) bija jautrs vīrs. Mīlēja ugunsūdeni, bet strādāja kā zvērs. Onkas māte bija divu vasarnīcu īpašniece Ķemeros. Cauru gadu kūrortniekiem izdeva ap 16 istabu, bet dēlam nedeva papirosiem. Tā bija īsts Pļuškins brunčos, kas gulēja ar savu jau no bērnības paralizēto meitu netīrā būdā aiz lepnajām viesnīcām. Onka bija lepns un pat grūtā brīdī aizdevumus no mātes nelūdza. Viņiem ar Marijas tanti bērnu nebija, tāpēc es biju vienmēr gaidīts ciemiņš viņu mazajā namiņa Zaķusalā. Tieši tajā vietā paceļas televīzijas korpuss. Ai, Zaķusala! Тā bija īpatna, suverēna republika. Bet es aizsteidzos par tālu, to es īsti iepazinu tikai skolas laikā.
Igaļos pāris reizes vasarā ieklīda dažādi «kaupmaņi». Igaunīšu vezumos bija divas mucas sālītu Pērnavas reņģu un siļķes. Mēs tos gaidījām ar prieku. Cepta reņģe ar vārītu dzeltenu kartupeli bija sulīga pārmaiņa starp putrām ar zosti. Un kur nu vēl avīzē ietīta, uz oglēm cepta siļķe, bet to jau Jaunsudrabiņš aprakstījis labāk, nekā to varētu es. Latgaliešu mazie zirdziņi veda māla podus, krūzes, svilpauniekus, tos toreiz vēl nesauca par keramiku. Žīdiņš
nāca kājām ar lādēm uz muguras. Kas tur viss nebija! Spices, katūns, lakrica, velna sūds, blusu pulveris un pat mazas tāfelītes ar grifelēm. Jā, manas izglītības startā darbojos tieši ar šiem rīkiem. Pie pirmajiem ķeburiem jau papīru nevarēja ķērnāt. Boksterēju no ābeces un drīz vien lasīju no 1870. gada izdotas Hervāgena «Skolas maizes». No tās, divas ziemas skola iedama, bija mācījusies vecmāmiņa. Tajā bija daudz dziesmiņu, kuras vecmāmiņa visas prata. Dziedājām tās kopīgi. Sevišķi mums patika uzraut par Dāvidu un Goliātu. It īpaši tā vieta, kur nekrietnais Goliāts dabū no maza ganu zēna ar lingas sviestu akmeni pa pieri, un pie rindiņas: «A-ūū, zvērs pakrita. Un Dāvids tam ar zobinu nu nocērt galvas rezgalu,» uzgavilējām sevišķi augstu.
Sešu gadu vecuma mācību pamatakursu biju apguvis labi. Vēl līdz skolai gads bija rezervē. Grāmatu Igaļos nebija daudz. Cik atradās, izlasīju vairākkārt. Vecmāmiņai patika, kad es
lasīju priekša. «Zelta zirgu» jau zinājām gandrīz no galvas. Mans pirmais teātris bija Bierna un Lipsta skats ar tēvu. Vecmāmiņa man, ka mēdz teikt, «izjusti» runāja pretī tēva replikas, es
spēlēju abus brāļus. Pie tēva pēdējiem vārdiem: «ak vai, jau beigas» vecmāmiņa aizvēra acis. Tad brāļu strīdā ap mantu «izvēršos» viens. Ņēmos trakulīgi, «ar pilnu atdevi» (kā tagad raksta kritiķi). Dzīvoju tēlos, ar vienu aci šķielēdams uz vecmāmiņu, jo zināju, ka pie vārdiem «viss uz pusēm, viss uz pusēm» vecmāmiņa neizturēs un smiedamās atvērs acis. Spēlējām ari «Sprīdīti», tagad vecmāmiņa bija vecmāmiņa un Lienīte, es — Sprīdītis. Vislabāk man padevās vieta: «Un es iešu un iešu, nu». Brigadere šeit piezīmē — Sprīdītis, knipjus sizdams un uz augšu palēkdamies. Тā es arī darīju, un mums abiem bija liels prieks. Skatītāju nebija. Kad ienāca Anniņtanta, vecmāmiņa tēlošanu pārtrauca. Laikam taču meitas klātbūtnē negribēja izrādīties. Tad nu iznāk, ka mana pirmā liela partnere dzīvē un «mākslā» bija vecmāmiņa. Vai tas bija sākums? Nezinu. Tā bija spēle pašam un vecmāmiņai par prieku. Un tomēr, kāpēc gan es pēc piecdesmit pieciem gadiem to tik spilgti un ar prieku atceros? Spēlēt par prieku sev un citiem. Тā es daru arī šodien. Ja visa pamatā, ko tu dari skatītāju priekša, nav rotaļīgs prieks par sevi un to svešo personu, ko tu atdarini, — nebūs prieka un gandarījuma, tevi skatoties, arī tūkstotim zālē.
1935. gada vasara tika nolemts, ka rudenī mani dos skolā Rīga. Atceros karstu vasaras dienu. Mēs ar vecmāmiņu «Lejas Igaļu» birzē lasījām vārnu pakaušus (tējai). Groziņš jau bija pilns,
un vecmāmiņa nopūzdamās teica: «Pasēdēsim, Ārīt, pakrēslī.» Piemetāmies pie bērza, un vecmāmiņa sāka raudat. Klusi, klusi. Viņa bija ļoti emocionāla, un raudam es viņu redzēju bieži, bet šoreiz tas bija citādi. Viņa domīgi skatījās manī un, liekas, reizē cauri visam savam mūžam, kurā bija daudz gūts un atkal neglābjami zaudēts. Laiks it kā bija apstājies, un es neuzdrošinājos nekā jautāt. Beidzot viņa klusi teica: «Arīt, varbūt mēs te staigā beidzamo
reiz. Laikam jau es nākamo pavasar, ka tu atbrauks no skols, nesagaidīs.» Tikai tagad es sapratu, par ko. Pielēcu kājās un piespiedu vecmāmiņu sev klāt cieši, cieši, un nez kāpēc vedināju viņu iet tūlīt mājās. Tagad rakstot atceros, ka līdzīga sakritība, tikai pretēja, bija
pirms dažiem gadiem, kad es mārkā (tas bija turpat netālu) atradu noslīcinātos kaķēnus. Gājām mājās klusēdami, bet no šī brīža līdz pat rudenim sajūta, ka drīzumā es tikšu atrauts no kaut kā būtiski liela, mani neatstāja. Nenovēršami pienāca augusta beigas, un Anniņtanta jūdza zirgu, lai vestu mani uz staciju, šķīrāmies ar vecmāmiņu agri no rīta. Ceļa maizē viņa
man deva vēlējumu: «Nedar nekad otram to, ko tu negrib, lai otrs tev dar» un «tā debess valstība nav ne še, ne tur, tā ir iekš tevim». Visiem spēkiem turējos, lai nebūtu jāraud, bet, kad rati sāka kustēties, tūlīt pārvilku lupatdeķi pār galvu. Zirdziņš no gatves nogriezās uz lielceļa, un Anniņtanta savādā balsī man teica: «Tu tok, Arīt, laikam raud. Neraud vis, mēs jau pavasarī tev atkal gaidīs. Mācēs tik lab.» Maza Ķirbēnu stacija. Drīz jau nāca Meizakilas šaursliežu bānītis, un es paliku pavisam viens. Vēl redzēju, ka Anniņtanta piegāja pie Juksīša, māja man ar roku, otru turēdama pie acīm. Skaistais prologs bija beidzies, un liela skatuves ripa klabēdama palēnam grieza mani uz pirmo cēlienu. Rī-ga, Rī-ga, sko-la, Rī-... □

Harijs Liepiņš

Māksla, 1989.01.11

(Pielikumā foto autors- Gunārs Janaitis)