Mūzika manā bērnībā

Mūzikai manā bērnībā, kā jau katram muzikāli neapdāvinātam bērnam, lielas nozīmes nebija. Vēl atceros, ka uz Rūjienas nebruģētā tirgus laukuma blakus tirdzinieku pajūgiem spēlēja vienacains leijerkastnieks. Uz leijerkastes būrītī aiz stieplēm ar burkānu ķepiņās lēkāja Rūjienā ļoti rets zvēriņš — raiba jūrascūciņa. Man ļoti gribējās to mīļi noglaudīt. Pēc gadiem piecpadsmit jūrascūciņu sastapu atkal. Šoreiz tā mikrobioloģijas laboratorijā, pie ķepiņām piesieta, nekustīgi gulēja uz sekciju dēlīša, un es rīkojos ar grieznēm, lai pētītu bālganos tuberkulozes mezgliņus, kuri bija izkaisīti visā tās ķermenī. Vai pa šiem gadiem biju kļuvis nežēlīgāks?
Nē, tikai manā dzīvē bija parādījusies nāve, aiziešana, nešķiramā dzīves māsa. Jūrascūciņu būrī uz leijerkastes atceros vēl šodien, kaut no pašas leijerkastes pēdējais akords izgaisis sen. Leijerkastnieks spēlēja «Bubļičkus». «Bubļički» manām ausīm tolaik šķita pasaules skaistākā mūzika. Pamatskolas korī dziedāju «trešo balsi», manis vilktais meldiņš pārāk neatšķīrās no citu vilktajiem, jo dziedāt atļāva. Tikai nekādi atmiņā neaizķērās mācība par notīm, atslēgām, toņkārtām un citām «teorētiskām» būšanām. Vienkārši klausījos un dziedāju, biju, tā sakot, praktiķis. Tikai lepnības dzīts, pieteicos vijoļspēles pulciņā. Kamēr ar lociņu no stīgām bija jāizvilina veselās notis, katra savus četrus trīsdesmitā numura zābaka piesitienus ilga, tikmēr vēl mācības apmeklēju. Kad lika spēlēt pusnotis, sāku jau stundas kavēt. Pie astotdaļnotīm mācības pametu. Un tomēr, pamatskolu beidzot, gan no tēva, liela dziesmu mīļotāja, gan no
skolas zināju daudzas tautasdziesmas, kuras neesmu aizmirsis vēl šodien, un, tās dziedot vai klausoties, jūtos kā zem diža ozola zariem. Zaļajā lapotnē un putnu balsīs šalc dzīvība, ozols mani sargā no negaisa, un no šejienes raugos uz pasauli kā uz saulainu pļavu, kur arī smilgas vējā un ūdeņi strautā šalko mūžīgu dzīvību. Kad māte dziedāja «Saulīt tecēj tecēdama», centos turēt viņas roku, lai būtu drošs, ka viņa vēl tepat. Visu mūžu sudraba krāsa man saistās nevis ar sudraba monētām, bet ar rasu, no dziesmas «Caur sidraba birzi gāju». Nabadzīgāki par mani ir tie jaunieši, kuri šodien neprot nevienu tautasdziesmu, toties zina daudzu dziesmu pirmās rindas angļu valodā; kuri runā latviešu valodā tikai tādēļ, ka kūtrības dēļ nav iemācījušies nevienu citu.
Īsti mūzikas svētki toreiz bija Rūjienas ugunsdzēsēju parādes gājieni, kad no spožajiem misiņa ragiem skanēja vareni marši. Starp puikām bija pat tādi speciālisti, kuri zināja, ka vienu maršu saucot par «Gladiatoru uznākšanu». Un mēs paši kā gladiatori basām kājām nadzīgi soļojām
blakus orķestrim, kāju īkšķus pret bruģa akmeņiem piedauzīdami. Un vienreiz — vienreiz bērnu svētkos Eriņu parkā viesojās pat kara orķestris! Pensnejā, ūsas ā la Vilhelms 11, cepurē ar spožu nagu, kapelmeistars Ludvigs Grēza stingru roku vadīja muzikālu uzbrukumu rūjeniešu dvēselēm. No tās dienas atcerējos vienu melodiju. Pēc gadiem pieciem uzzināju, ka tā bijusi Ketelbija «Persu tirgus».
Bet mājās lasīju Kupera «Zvērkāvi» un Birznieka-Llpīša «Pastarinu». Esmu izstaigājis līdzi visām Pastariņa gaitām no Kurzemes sētas līdz Kaukāza kalniem un pārmetu sev, ka par tiem jaukajiem brīžiem, ko Pastariņš man dāvājis, neesmu pateicies tā autoram. Birznieku-Upīti redzēju tikai reizi mūžā, kad universitātes aulā stāvēju sardzē blakus viņa rokām, kuras tik daudz bija pastrādājušas. Piederu tai paaudzei, kura izauga kopā ar Pastarinu.
Valmieras vidusskolā, lai arī skolotājs Sineps korī mani piecieta trīs gadus, mūzikas teorijas izpratnē gudrāks nekļuvu. Pietika ar principu: notis, kuras piecu līniju mudžeklī uzzīmētas tuvāk lapas augšmalai, jādzied smalkākā balsī. Vairāk arī nebija vajadzīgs, jo Sineps jau pareizo meldiņu nospēlēja priekšā. Radiouztvērēji tolaik vairs nebija retums, laukos puiši serenādes vairs neizpildīja paši, bet palaida vaļā patafona atsperes saturēto «Vakarā ap saules rietu». Arī mēs, vidusskolnieki, kora mēģinājumos nomocīti ar urrāpatriotisko «Lepno dziesmu», pa pašu stādīto bērzu aleju uz Valmieru iedami, dziedājām «Es mīlu pļavas un
maigo sauli», atdarinot kamerdziedoni Paulu Sakšu. Ar sērām vaigā no pastkartēm — nošu lapiņām — mēģinājām izvilkt apvārdoto Šopēna «Noktirni» — «Man nevajag vārdu ...», par savām paralēlklases sirds dāmām domādami.
Vakaros mājās mans uzdevums bija iztīrīt petrolejas lampas cilindru. Istabā izlija krēslaina gaisma ar spoži dzeltenu apli griestos, taisni virs lampas liesmas. Ap šo apli kā indiāņi ap ugunskuru pulcējās brūni prusaki. Krusttēvs Augusts nopietni, kā pļaujmašīnu regulēdams, pareizi sasprauda kontaktus starp baterijām, akumulatoru, uztvērēju un skaļruni. Pēc vakara ziņām ar bijību klausījāmies arī mūziku. Vislabprātāk šūpojos «Silvas» valšu viļņos vai braši priecājos kopā ar «Čigānu baronu», jo operetes neapšaubāmi bija pati jaukākā mūzika.
Iemācījos ciešami svilpot un vasaras rītos ap piena vešanas laiku tīšām govis saganīju pie lielceļa un svilpoju, lai piena vedēji dzirdētu, ko visu no radio esmu samācījies. Svilpoju ne tikai skaļi, bet arī aplam, jo no katra turku vai ungāru marša puslīdz pareizi biju iegaumējis ne vairāk par divām taktīm. Tomēr šī «rīta svilpošana» palīdzēja uz brīdi aizmirst rasā izmirkušās pastalas, aukstas kā varžu ādas. Lūk, mūzikas vara!
Tais gados neklausījos Bēthovenu vai Brāmsu, nelasīju Šekspīru vai Tolstoju un «Pēru Gintu» pārskatīju tikai tādēļ, ka to prasīja obligāta skolas programma.
Tagad jāatzīstas, ka pāris reizes mans absolūtais, bet paša neapzinātais diletantisms mūzikā sagādāja gaužām neērtas situācijas.
Biju aizbraucis uz Rūjienu, lai apciemotu vecus skolas biedrus. legriezos arī pie ārsta Priedes dēla Teodora, saukta par Toģi, ar kuru sešus gadus biju nosēdējis uz viena sola. Toģim pianists Pauls Krieviņš mācīja klavieru spēli. Kad bijām iztērgājušies par simpātiskām meitenēm, pievērsāmies mūzikai. Tai laikā domāju, ka protu nodziedāt Baha-Guno «Ave Maria», jo dziesmas latīņu vārdus noteikti zināju. Nu ko, lai nodziedot, teica Toģis, viņš mani pavadīšot. Un iedeva man nošu lapu. Tai vecumā katrā nezināšanā grūti atzīties, arī tanī, ka nošu lapu protu vienīgi pareizi turēt. Rūjienā, Dārzu ielā, mājīgā istabā pie svecēm greznota
melna pianīna un dubultaizkariem apēnota loga sākās «mājas koncerts». Sākumā to klausījās vienīgi ar plīšu apvilkti krēsli. Dziedāju skaļi un nepārtraukti, visu dziesmu no vietas, tā ka pat Toģis, skolots mūziķis, neattapa, kad un kā lai iespraucas ar pavadījumu. Durvis koncerta laikā vairākkārt pavērās, un tanīs kā izbiedēts rūķītis parādījās augumā mazā daktera Priedes sieva. Tā kā stāvēju pie loga, cauri aizkaru tillam pamanīju, ka uz ielas apstājas viens no Rūjienas vieglajiem ormaņiem un ar pātagu rokā uzmanīgi tuvojas logam. Viņa nodomus tā ar neizzināju, jo biju jau paspējis aizdziedat līdz pēdējam vārdam — «Amen».

Miervaldis Birze

1974.