ATMIŅAS PAR RŪJIENAS MUIŽU.

Kārlis Nikolajs Kreišmanis.

MANS GROSPAPS.

Mans vectēvs no mātes puses jeb grospaps, kā mēs viņu saucām jaunībā, bijis vienkāršs lauku puisis. Pateicoties uzņēmībai, darba priekam un godīgai dzīvei, guvis vispārēju uzticību un dzīvē ticis ātri uz priekšu: vispirms Krejana krogus nomnieks Ēvelē, tad tirgotājs un karodznieks Rencēnu muižas Lielā krogū.

Rencēnos mana vectēva uzņēmībai radies plašs darba lauks. Dibinās blakus pasākumi: dzirnavas, zāģētava, linu un labības uzpirkšana, lauku mājas.

Jau pirms 1890. gada un līdz pat Pirmajam pasaules karam, Friča Cīruļa vārds ir pazīstams plaša apkārtnē. Savā apgabalā viņš ir ne tikai bagātākais latvietis, bet arī iecienītākais - ka neapšaubāmi godīgs un taisns cilvēks, palīdzīgs katram grūtībās nonākušam, padomdevējs un šķīrējtiesnesis, pie kura ļaudis griezās savās vajadzībās.

Katrs tuvējo pagastu lauksaimnieks saņem palīdzību – aizdevumu, ja tam saimniecība nonākusi grūtībās vai trūkst sēklas. Neviens nabags neaiziet nepaēdis un neapdāvināts. Dzērējus un nekārtīgos grospaps gan norāj, bet palīdzību tomēr neliedz. Pat zaglim, pēc pamatīga bāriena, tiek piedots, ja tas nožēlo un sola laboties. Pret pēdējo grospapa labsirdības veidu arvien cēla iebildumus viņa īpašumu pārvaldnieki, noradot uz šādas rīcības demoralizējošo iespaidu. Gadās, ka grospaps, viņa mežā neatļauti nocirsto koku, atdāvina zaglim.

Daža laba apkārtnes muižnieka vārds stāvēja mana vectēva parādnieku grāmatā. Lauku krājēji savukārt nesa naudu pie viņa noguldīt

Kā patriarchs sava apgabalā grospaps līdzinājās tiem lauku tirgotajiem-uzņēmējiem, kādus tēlo norvēģis Knuts Hamsuns.

Vienmēr kārtīgi apģērbies, tumšā uzvalkā ar baltu krāgu un melnu kravati. Galvā melna platmale, pie rokas spieķis. Tāds man acu priekšā grospaps, ar baltām ūsām un tumši zilām brillēm. Redze vienīgai acij viņam bija vāja. Jaunībā viņš slimojis ar acīm. Kāds toreizējais eskulaps izoperējis vienu aci un teicis, ka arī otra jaizņemot. Tad grospaps vienkārši aizbēdzis.

Friča Cīruļa sasniegumi ir apbrīnojami, vel, vērā ņemot, ka lasīt un rakstīt viņš neprata.

MANA GROSMAMMA.

Mīļās grosmammiņas dzimtene ir Rūjiena, kur viņas tēvam Upes iela piederējusi māja un galdnieka darbnīca. Tēvs bijis amatnieks.

Tais laikos Rūjienas miestiņā atradušās tikai paris desmit mājas ar vienu tirgotavu. Pārupe bijusi neapbūvēta: ganības, alksnāji, pļavas.

Grosmammiņa stāstīja: reiz meitenes gados viņa kopā ar citiem ļaudīm gājusi uz Rūjienas muižu noskatīties iluminācijā, ko rīkojis muižas īpašnieks von Aderkass kādu lielu viesību gadījumā. Pie žoga raugoties, gan grosmamma neesot varējusi iedomāties, ka kādreiz viņa būs šīs pašas muižas namamāte.

Pretēji vectēvam grosmamma guvusi pietiekošu pirmizglītību: brīvi lasīja, rakstija, par rokraksts bija labs, prata nedaudz vācu valodu. Arī par pasaules notikumiem viņa interesējās, ikdienas lasīja avīzes. Grosmammas inteliģence sen pārsniedza tas iespējas, kādas viņai varēja dot pagasta skola un mājas audzināšana. Tieši apbrīnojama viņai piemītošā lielā smalkjūtība un takts; savā ģimenē mīļa, sirsnīga, visu piedodoša un izlīdzinoša ar apbrīnojamu toleranci. Satiksmē ar saimi un cilvēkiem vienmēr mierīga, laipna, vienkārša, bet reizē noteikta, ar savam stāvoklim piemērotu izturēšanos, grosmamma bija pratusi radīt pret sevi vispārēju cieņu ļaudīs un respektu muižas saimē. Kas sastapās ar grosmammu kā Liel-Rūjienas muižas namamāti un saimnieci, tas nevarēja iedomāties, ka viņa piedzimusi un bērnību pavadījusi šauros apstākļos amatnieka ģimenē.

Klods Farers kādā savā romānā saka, ka nepietiekot viena cilvēka mūža, lai iegūtu garīgo inteliģenci – tas prasot vismaz trīs paaudzes. Patiesu inteliģenci un visu, kas ar to saistīts, galvenā kārtā dod iedzimtība un audzināšana. Skolas izglītība, augstskola, ir tikai viens, pie tam ne galvenais faktors. Studijas tikai izraisa cilvēkā iedzimtās spējas.

No kā grosmamma mantojusi savu inteliģenci, smalkos, liegos sejas pantus, kas liecina par daiļumu jaunatnē, to pateikt nevaru.

Viss daiļais un labais, sirdsapziņa, ticība, kas dod spēkus pārvarēt ļauno, viss tas man nācis no grosmammas, no viņas audzināšanas. Vairāk par māti ar mīļu roku mani auklējusi ganijusi, bērnībā pie slimības gultas sēdējusi.

Tāda bija mana grosmamma Minna Cīrulis, dzimusi Liepiņs. Viņa piedzīvoja lielu vecumu, 83. dzīvības gadu. Mira 1932. gada vasarā, laikā, kad liepas zied un pļavās smaržo nopļautais siens.

NO RŪJIENAS MUIŽAS VESTURES.

(LIELRŪJIENAS – UM IE BE UKO PYE – RUJEN GROSSHOF)

Teika stāsta, ka Rūjienas muižu nolādējis kāds mūks, kas tur pakaries: neviens muižā ilgi nevaldīšot. Teikto itka apstiprina biežās īpašnieku maiņas un vēlākie notikumi.

18. gadu simtenī Krievijas ķeizariene dāvina muižu kādam savam augstmanim. Īpašums tomēr uz ilgāku laiku nepaliek vienas dzimtas valdisanā.19. gadu simteņa vidū Rūjienas muiža pieder Hamilkaram von Felkerzamam, vienīgais no vācu muižniekiem, kas prasa Vidzemes landtāgā zemnieku māju pārdošanu latviešiem. Savu nostāju von Felkerzams parāda darbos, pārdodams zemniekiem Rūjienas muižas mājas. Pirmā māja pārdota ap 1849. gadu, kuru uzskata par Rūjienas apgabala gruntniecības dibināšanas gadu.

Kādā no Rūjienas muižas mājām norisinās epizode, kas pieminēta Latvijas gruntniecības vēsturē: pievakarē von Felkerzams jāj pie sava zemnieka, lai uzteiktu pēdējam nomu. Galā nonācis muižnieks, pats neievērots, noskatās ar kādu centību un darba prieku zemnieks strādā savā sētā. Von Felkerzamu šis skats aizkustina, viņš griež zirgu atpakaļ, nekā nepateicis. Vēlāk Felkerzams kļūst par cīnītāju latviešu zemniecības labā.

Pagājušā gadu simteņa otrā puse, pēc von Felkerzama, muiža pieder von Aderkasam, vēlāk von Kreuscham. Kreuschs dzīvo ļoti plaši un trakulīgi: viņš uzcel “Raibo krogu” (jādomā, ka nosaukums cēlies no raibās dzīves) pie Rūjas tilta, baltu divstāvu mūra ēku pirmklasīgam lokam pēc lielpilsētas parauga. Turpat izbūvē teātra zāli, rada mākslīgu pakalnu orķestra novietošanai. No Rīgas Kreuschs pārved aktieru trupu un orķestri.

Samērā īsā laikā Kreuschs nonāk bankrotā. Apgabaltiesa izsludina Rūjienas Lielās muižas pārdošanu ūtrupē. Rīgā sabraukuši muižnieki, lai piedalītos izsolē. Ieradies arī latvietis Fricis Cīrulis, kas dod augstāko sumu kļūdams līdz ar to par Liel-Rūjienas muižas īpašnieku. Par vēlu pēc notikušā vācieši uztraucās, ka nav iepriekš savā starpā vienojušies un ļāvuši tik izcilam īpašumam nonākt latviešu rokās.

Vectēvs jau pirms ūtrupes iemaksājis prāvāku sumu, pārējais jāsamaksā tiesas noteiktā termiņā. Tomēr tik daudz skaidras naudas nav vectēva rīcībā, lai īsā laikā samaksātu šo lielo pirkumu, jo nauda ieguldīta daudzos uzņēmumos un īpašumos: nami Valmierā, Rencēnos, Cepļa krogs Rūjienā, lauku mājas Ribeles un Zelts. Izpalīdz bagātais Naukšēnu muižas īpašnieks von Groth's, aizdodams pret obligācijām vairākus desmit tūkstošus zelta rubļu. Ar von Grothu grospapam jau sen pastāv veikalnieciski sakari: grospaps ir Naukšēnu alus darītavas lielākais noņemejs sava Cepļu kroga patēriņam.

Vēlākos gados grospaps šad un tad brauc pie Grotha uz Naukšēniem. Abi vecie vīri tad Grotha kabinetā iebaudījuši saldo liķieri Allasch Kümmel, kas bijusi Grotha iemīļotākais dzēriens.

Ļaudis tagad uzrunā grospapu par “lielkungu”. Viņš palikdams tāds vienkāršs, visiem pieejams latviešu cilvēks, dusmojas un lūdz viņu uzrunāt arī turpmāk vārdā, par Cīruļu kungu. Viņš to arī panāk attiecībā pret savu lielo gājēju saimi un ļaudīm, ar kuriem pastāvīgs sakars.

Mans krusttēvs – mātes brālis Alfrēds Cīrulis, ka bagāta tēva dēls, studē Rīgas politechnikumā. Viņš ļoti priekšzīmīgi beidzis Rīgas ģimnāziju. Alfreds ir glīts un iznesīgs jauneklis ar labu un atsaucīgu raksturu. Viņš piedalās aktīvi buršu dzīvē, daudz un plaši uzdzīvo. Kā bagātā Cīruļa dēlam viņam visur izpalīdzīgi aizdod naudu, ja pietrūkst jautrai dzīvei. Grospaps gan maksā šos dēla taisītos parādus, tomēr rodas konflikti starp dēlu un tēvu. Studijas arī vairs neveicās. Šai laikā grospaps iegūst muižu. Redzēdams, ka dēla dzīve Rīgā neņems labu galu, viņš iecel Alfredu par savu vietnieku Rūjienas muižā, t.i. par faktisko muižnieku. Alfreds jaunajam stāvoklim nododas ar lielu aizrautību, viņš interesējas un rīkojas visās muižniecības saimniecības nozarēs. Alfreds novēršas arī no dzeršanas un uzdzīves. Daudz viņš nododas medībām, tura medību suņus: kvekšus, pointerus, apšus, līdzīgi citiem muitniekiem. Tai laikā Rūjienas miestiņi vēl neskaitījās pilsēta, grospapam pieder apkārtnē plaši pazīstamais Cepļa krogs pie tirgus laukuma. Pārvaldnieks ir Jēkabs Cibants, kas pie grospapa dienējis no komijiem. Rūjienā pārupē dzīvo arī vectēva brāļa dēls Kārlis Cīrulis, iesaukts "Tīruma Cīrulis”. Pēdējais neilgu laiku sabijis Rūjienas muižā kā grospapa pilnvarnieks, uzsāk intrigas pret Alfredu, ar peilīšanu un ļaunu mēli piekļūst grospapam un kritizē Alfreda saimniekošanu.

Katram cilvēkam ir savi trūkumi, arī vectēvam: viņš uzklausa svešos, pārmet Alfredam citu klātbūtnē, atceļ pat viņa rīkojumus, kaut arī tie domāti muižas saimniecības uzlabošanai. Pie visām viņa spējām, grospaps ir vēl tomēr stipri klaušu laiku ietekmē. Viņam pietrūkst nepieciešamā takta pieejai savam skolotam dēlam, kas lasa Goethi, Schilleru. Rodas dažreiz nesaskaņas, Alfreds, sarūgtināts, sāk atkal ar draugiem uzdzīvot. Rūjienas muižā valda liela viesmīlība un māja vienmēr viesu pilna: komilitoņi no Rīgas, vietējā sabiedrība. Lieli draugi Alfrēdam bijuši policijas meistars polis Priscialgowskis un Naukšēnu brūveris Schwerts. Pēdējie vai ik dienas ieradušies pajūgos, piedalījušies medībās. Arī Jānis Poruks bijis Alfreda draugs un bieži ciemojies Rūjienas muižā. Viesojušies arī Alfreda draugi ar kundzēm, piedējās piedalījušās pat pīļu medībās muižas dīķī.

Mana grosmamma stāstīja šādu sīku, bet raksturīgu gadījumu: kādā dienā tikko aizbraucis pajūgs ar viesiem. Alfreds viņus pavadījis uz lievenēm, izteicis apmierinājumu, ka varēšot atpūsties, visi nu aizbraukuši. Bet jau pēc brīža pa kungu mājas reprezentatīvo piebrauktuvi ieripo cits pajūgs un apstājas pie lievenēm: ar vilcienu ieradušies jauni viesi.

Tā tas turpinās, jo pie pilnas bļodas draugu daudz. Stāvoklis arvien vairāk sabiezē: no vienas puses nesaskaņas ar tēvu, no otras – Alfreds, sarūgtināts, jūtas pazemots, viņa patmīlība cieš. Tā nonāk pie katastrofas: 1904. gada 2. Ziemsvētkos Alfreds savā kabinetā (sauca par rakstamistabu) nošaujas. Šis krietnais un cēlais cilvēks mirst savos labākajos dzīves gados, neizbaudījis pat ģimenes laimi.

Jau pusgadu iepriekš nelaimi vēstījusi kāda parādība kabinetā, Alfreda prombūtnē. Ir atkal piepildījies teikā minētais lāsts.

Alfreda nāve ir smags trieciens viņa tēvam un mātei. Vēl tagad atceros savas vecāsmātes sāpes un vectēva skaļos vaidus.

Kluss un drūms paliek plašais kungu nams, neskan vairs viesu kņada. Kādu laiku kungu mājā neviens nedzīvo, telpas stāv noslēgtas. Vēlāk Rūjienas muižā sāk pavadīt vasaras mana tēva ģimene un vecā māte. Vasarās kungu nams atdzīvojās: skan bērnu balsis, kustas kalpotāji.

Mans tēvs aizņemts ar saviem trim veikaliem: Valmierā, Alūksnē un Rūjienā, vairāk spiests uzturēties ceļā, nekā mājās. Viņš ir arī Valmieras pilsētas galvas biedrs un triju Vidzemes pilsētu – Valmieras, Cēsu un Valkas ievelēts deputāts Krievijas valdības radītā komitejā pie Vidzemes gubernatora reformu izstrādāšanai (oco v Bucora e y be ge v ko umem no nogromb e ako ob mpu ug goko y ep op). Šeit viņš ir viens no nedaudziem latviešu pārstāvjiem starp vācu muižniekiem. Bet tas ir cits stāsts par manu tēvu un neietilpst šai nodaļā.

Tēvam tomēr liela interese pie Rūjienas muižas saimniecības. Arī vectēvs vēlas, lai meitas vīrs ņemtu muižas vadību savās rokās. Nezinu, kādu iemeslu dēļ tam krasi pretojas māte. Šai jautājumā vienprātību nepanāk, tēvs arī pagaidām it kā atsakās no šī nodoma. Pēc paris gadiem tomēr tēvs sāk arvien vairāk interesēties par muižas lietām. Citādi tas arī nevar būt, jo grospaps paliek vecs un arvien retāk ierodas muižā savos inspekcijas braucienos. Laikā starp 1909 un 1911 gadiem tēvs piegriež lielu vērību darba veidu racionalizēšanai un modernizēšanai Rūjienas muižā: tiek iegādātas dažādas lauksaimniecības mašīnas, Rūjienas muiža iesaistās Rūjienas kopmoderniecībā kā lielākais piena nodevējs. Dabas bagātību izmantošanai tēvs nodibina ķieģeļu cepli, uzceļ attiecīgās ēkas. Atceros, ka mēs abi ar tēvu ganībās ar lāpstas palīdzību pētījam zemes sastāvu – cik tas satur mālu.

1911. gada septembrī tēvs mirst ātrā nāvē ar trieku. Neapdzīvota un auksta atkal paliek visu ziemu lielā muižas ēka, vienīgi flīģelī ( spārna piebūvē) dzīvo muižkungs Krauklis ar muižas skrīveri.

Īsu laiku 1915. gadā, līdz manai iesaukšanai kreizariskā armijā, es sabiju par vectēva vietnieku Rūjienas muižā,ar visām attiecīgām pilnvarām.

1917. gadā sākās Krievijas iekšējais sabrukums – februāra un oktobra revolucijas. 1919. gadā muižā “saimnieko” Rūjienas pagasta izpildu komiteja.

Vectēvs mirst 1919. gada rudenī savās Ribeles mājās.

Latvijas atbrīvošanas laikā Rūjienas muižu, līdzīgi visām muižām pārvalda Zemkopības ministrija. Tiek sagatavota agrārā reforma. Šai laikā mana māte, kas ir vectēva noteiktā testamentā viņa mantiniece, pārdod savas tiesības uz savu natasvabinamo muižas centru vectēva brāļa dēlam Alfredam Cīrulim. Pēdējais iegūst muižas centru līdz ar Raibām dzirnavām un muižai piederošiem diviem namiem pilsētā (Pasta nams un Salmiņa krogs).

Šis Cīrulis mirst paris gadu pirms Otrā pasaules kara traģiskā nāvē Rūjienas muižas pagrabā. Tas liek atkal atcerēties teiku.

RŪJIENAS MUIŽAS APRAKSTS

Karstā pēcpusdienas saule dedzina sastingušo dabu, nav ne mazākās vēsmiņas, pat putni apklusuši. Dzīvību vēl uztur baltie tauriņi, kas klusi lidinās un vibrē putekļiem piesātināta gaisā, tāpat sienāži nebaidās saules svelmes, tie cītīgi tarkšķ grāvmalā.

Putekļu mākoņos tīts starp zaļojošiem laukiem aizstiepjas baltais lielceļš. Divjūgs smagi rikšojot rada veselus smilšu virpuļus. Zirgi sprauslā velkot smago kurvja drošku. Arī braucējiem jāelpo smilšu putekļi, kas nepatīkami gulstas uz sejas, rokām, drēbēm.

Lielu pacietību prasa brauciens starp Rencēniem un Rūjienas muižu, sevišķi mums, zēniem, šis stundas likās pārāk garas un mērķis tāls. Gan pusceļā, Oleru mežiņā grosmamma mūs cienāja ar sviestmaizēm un limonādi. Bet tas bija tikai pusceļš, vēl stāvēja priekšā pusotras stundas brauciens pa Jerru pagasta klajumiem bez mazākās meža ēnas.

Tomēr sasniegta beidzot Endzeles muiža, garām Endzeles kalējam egļu puduris, un tad jau, kilometriem tālu, pāri laukiem, redzama kokos slēptās Rūjienas muižas vecā dārza akmens sēta, baltas klētis un muižas vārti. Garām Briedīša mājām, gandrīz Rūjas krastā, mēs nogriežamies no lielā Valmieras – Pērnavas ceļa. Zirgi soļos velk smago pajūgu pa smilšaino ceļu uzkalniņā. Arvien skaidrāk redzami muižas silueti, pāri vecajam dārzam dominē kungu ēka ar skursteņiem un šindeļu jumtu. Nu esam jau pie trim staltiem bērziem, kas iezīmē Rūjienas muižas dienvidus robežu. Vēl kilometrs brauciena, tad sasniegts vecā dārza stūris. Pajūgs lēni soļo augšup gar dārza sētu, tad iegriežas lielajos vārtos, kučieris noplikšķina pātagu un zirgi pariet rikšos. Beidzot rati ripo pa piebrauktuves kopto, kokiem un skaistuma krūmiem apstādīto ceļu. Skaļi atbalsodamies muižas celtnēs, rati piebrauc un strauji apstājas pie balkona.

Baltie bērzi, tie gan varētu ieiet Rūjienas muižas vapenī, ja tādu toreiz radītu. Pa trim veciem bērziem katrā puse ceļu krustojumā pie muižas vārtiem, pa trim staltiem bērziem ikviena ceļu krustojumā muižas teritorijā. Ar bērziem iezīmēta dienvidu robežas vieta uz ceļa, kas savieno muižu ar Valmieras – Pērnavas lielceļu. No šo slaido koku trijotnes Rūjienas muižas robeža dodas rītu virzienā, kur iepretim Rūjienas dienvidu draudzes mācītāja muižai sasniedz Rūjas upi.

Lejup pa Rūjas straumi, līdzi šai straumei, muižas robeža lokās kilometrus trīs cauri Rūjienai ziemeļu virzienā, kur ganībās aiz Rūjienas (pie “Tālās upes”) pagriežas uz vakariem.

Cauri priežu mežiņam līnija vairāk pie Rūjienas – Ramnieka ceļa; arī šeit pagrieziens iezīmēts ar trim vējā viegli šalcošiem bērziem. Tālāk dienvidvakaru virzienā muižas robežai pieguļas Škaparu mājas lauki. Škaparu vecsaimniecība pieder muižai.

Rūjienas pagasta Pompa māju tuvumā, pie Pompa eglēm, jauns pagrieziens uz rītiem. Gar Dukuru mājām robeža sasniedz mums jau pazīstamos trīs bērzus ceļmalā, kas savieno muižu ar lielceļu. Dukuri ir otra vecsaimniecība, kas pieder muižai. Škaparu un Dukuru mājas grospaps pircis reizē ar Rūjienas muižu. No kādreiz Rūjienas muižai piederošām lauku mājām piedējas divas saimniecības nebija pārdotas zemniekiem. Grospapa laika Dukuri un Škapari bija izrentēti, pie kam katras šīs mājas lauki bija sadalīti starp vairākiem rentniekiem.

Plašs skats paveras caur augstiem rakstāmistabas logiem, pāri palejā gulošajam vecajam dārzam: daudzie sīkie Pārupes namiņi, pilsētiņa ielejā, un aiz tās pakalnē jau skaidri izceļas dzelzceļa stacija. Pārupes mājiņas visas celtas uz muižas zemes – tie visi gruntsnomnieki, kas ikgadus divos termiņos nesa muižai nomu. Saskaņā ar gruntsnomas līgumiem, nomniekiem zeme izīrēta uz 99 gadiem. Pēc šī termiņa uzceltās mājas un citas ierīces pāriet bez atlīdzības muižas īpašumā. Izņēmuma veidā vectēvs bija pārdevis īpašumā divus gruntsgabalus: radiniekam Karlim Cīrulim (Tīruma Cīrulis) un kādam Pēterburgas tirgotajam Uhlam, mana grospapa labam paziņam.

Gruntsnoma bija viena no svarīgākiem muižas ieņēmuma posteņiem: deva procentuāli augstus ienākumus no samērā mazām zemes platībām, kas neprasīja nekādus izdevumus.

Muižai bija arī zināma policejiska vara par Liel-Rūjienu, kas, oficiāli saucās Pārrūja. Pēdējā administratīvi nebija padota miesta valdei vai policijai, bet gan Liel-Rūjienas muižas policijai. Muižas policiju representeja vienpersonīgi muižas policijas priekšnieks, kuru nozīmēja muižas īpašnieks no saviem ļaudīm, stādot priekša iecelšanai apriņķa priekšniekam.

Tālu uz visām pusēm no muižas saimniecības centra izplešas auglīgas druvas, kur vasaras maigais vējiņš viļņo saulainos miežu, rudzu, kviešu, auzu, griķu un linu laukus. Spilgti atdalās tumši zaļie spēcīgie āboliņa gabali, kas rotāti balto un dzelteno margrietiņu ziediem.

Lauku starpā no dienvidiem uz ziemeļiem stiepjas kādus 100 metros plata ieleja ar strautiņu un pļavām. Lejpus vecā dārza, cauri alksnājam, strautiņš ietek hektāru lielajā muižas ezerā, turpinot tālāk savu ceļu uz Rūju. Ziemeļu virzienā lejiene veido plašākas ganības - pļavas un kūdras purvu, kas noslēdzas ar muižas priedēm, nelielu mežiņu.

Kungu ēkas un tās piebūvju aizmugurē izplešas jau vairākkārt minētais vecais dārzs.

Lietus mākoņi, vēja nesti, ātri slīd uz vakariem. Vējš smagi loka pielijušos kokus. Lietus asi kapā ābeļu lapas, lielām pilēm krīt uz grantētiem celiņiem, kur velkas sliekas. Starp krūmiem slapjas un sarāvušās rāpo paris vistas. Ar dobju skaņu atsitas pret zemi krītošie āboli, kas jau nobrieduši šajā beidzamajā vasaras mēnesī – augustā. Kā lieli dzintara gabali guļ zālē zeltainie, dzidrie, aveņu ābele piekaisījusi celiņu ar saviem sārtajiem un sulīgajiem augļiem, saldais bergamota arī izmētājusi dižos gleznainos bumbierus, turpat kaimiņos vecais miltainais bumbieru koks pa retam nometis tumši sārtos augļus, kas gan nav tik sulīgi un saldi, bet dižuma ziņā nepaliek atpakaļ pirmajiem. Arī sarkanās, saldās plūmītes nobirdinājušas oliņas, kas paslēpušās zālē. Vienīgi Antonovkas, Serinkas, sīpoliņi nomet tikai pa retam ābolam – cenšas saturēt zaros savus augļus vēlākam laikam. Dzeltenās plūmes vel zaļganas, karājas ķekariem zaros un nepadodas vēja brāzieniem. Lietusgāzes atstarpēs brīžiem atspīd silta saulīte. Skaisti tad bija mums zēniem izskriet pielijušā, tā sauktā “vecā dārzā”, un pacelt no zemes slapjām smiltīm aptraipītos svaigos ābolus, kost sulīgajos augļos.

Brīnišķīgs ir Rūjienas muižas vecais dārzs pavasarī, kad daudzas ābeles, plūmes, ķirši stāv balti sārtos ziedos. Gaiss tik dzidrs, ābeļu ziedu aromāta piesātināts. Kokos dūc bites. Ēnainās celiņu malās it kā, sauli baidīdamās, špalerās nostājušās baltās narcises. Tur tālāk lazdu puduri, zeme klāta baltiem vizbuļiem.

Agros ziedus nomaina baltie un zilie ceriņi, veci lieli koki, kas no dārza puses pieslienās muižkunga piebūvei un veido pašā tālākā un klusākā dārza stūrī uzkalniņā Augšas lapeni, ar galdu no apaļa dzirnu akmeņa un soliem. Visvairāk, vesels mežs ceriņu, alejā uz Ūdens lapeni. No kungu mājas stikla balkona lejup no uzkalniņa uz Ūdens lapeni ved taisns grantēts dārza ceļš, kuru krusto vienādos attālumos tādi pat ceļi. Gar abām pusēm remontantrozu krūmi, kas vasarā pilni smaržīgiem rozā puduriem aizklāj saules gaismu. Pārsvarā baltie ceriņi. Ūdens lapene no trim pusēm ieslēgta ar metrus trīs platiem ūdens grāvjiem, kas nekad neizžūst. Šie dīķi pārklāti ar zaļiem ūdens ziediem. Lapenē akmens galds un soli. Pāri ūdenim nokārušies vecie vītoli. Virs ceriņu džungļiem izceļas kāda simtgadīga liepa, ūdens malā apse un daži citi koki.

Aiz Ūdens lapenes beidzās dārzs, otrpus grāvim plēšās pļava ar spēcīgu ziediem rotātu zāli. Ūdens lapenē vienmēr mitrs gaiss, karstās dienās tur var atrast veldzi. Šī lapene klusa un vienmuļa, reti kāds no kungu mājas iemītniekiem šeit atnāk. Arī dārznieks paiet garām, vienīgi sestdienās, kad uzpoš dārza ceļus, lapenē iegriežas pāris strādnieku ar dzelzs grābekļiem.

Šo lapeni es mīlēju tieši tas vientulības dēļ. Bija reti tāda diena, kad es tur neatnācu brītiņu pakavēties vienatne.

Vasaras karstās dienās lasīt mēdzu Lazdu lapenē, no kārtīm celtā paviljonā, kas apaudzis apiņiem. Lapene atradās cieši pie lazdu pudura simtgadēju liepu pavēnī. Arī šis bija viens no klusākajiem dārza stūriem.

Tālu pretējā dārza stūri atradās lecekļi agrajiem redīsiem, gurķiem, salātiem, puķu stādiem. Lecekļiem pieslēdzas dobes gleznainākiem augiem. Tādus dārzājus kā kāpostus, burkānus, bietes, stādīja lieliem gabaliem sakņu dārzos, pat uz lauka. Arī zemenes vecajā dārzā neaudzēja.

Ejot pa celiņu uz Ūdens lapeni, atlika pārkāpt rožu dobei, lai nokļūtu aveņu biezoknī, kas sniedzās pāri mūsu galvām. Vasarā bieži es tur ganījos.

Blakus avenēm pletās kastaņi un ozoliņu jaunaudzīte, rindās stādīta koku skola. Kādā rudenī mēs trīs, es, Ringolds un tēvs pašrocīgi spraudām ozolzīles un kastaņus zemē gatavās dobēs. Tas bija tai laikā, kad tēvs sāka muižā rīkoties. Viņš pats neredzēja, šos kociņus augot.

Skaists ir vecais dārzs arī rudenī, kad dārznieks ar saviem palīgiem novāc augļus. Ābolus liek lielos grozos, šķiro, labākos novieto pagraba plauktos, kas izklāti svaigiem salmiem. Plūmēm lapas jau dzeltenas, bet tikpat zeltainas zaros sulīgas plūmes, kas nobirst kā mazas vistu oliņas kociņu pakratot.

Nāk pirmās stiprās salnas, kokiem nokrīt beidzamās lapas. Daži celiņi kā mīkstiem paklājiem izklāti ar kritušām lapām. Man atmiņā kāds kluss saulains vēls rudens rīts pēc stipras salnas, kad kopā ar grosmammiņu gājām pa celiņu gar bišu dārzu uz lazdu pusi. Bija diezgan salts, bridām pa kritušām lapām. Gāju pirmajā pastaigā pēc masalu slimības.

Bišu dārzs tā saucas iežogots dārza stūris kungu ēkas kalpotāju spārna aizmugurē. Tur stāvēja paris desmit bišu stropu, izvietoti spārna aizmugurē, starp ķiršiem un ābelēm. Es no šī dārza vairījos.

Novembris. Tumšas, sālījušas kādreiz zeltainās un sārtās lapas. Vecajās liepās ķērc kovārņu bari. Naktis bļauj pūces, kas mājo simtgadīgo liepu dobumos. Vējš gaudo un smagi šņāc gar kungu ēkas mūriem.

Ziemā dārzs dziļi piesnidzis, aizmirsts. Ir brīnišķīgi skatīties caur siltās istabas logu šajā dārzā, kā sniega pārslas krīt. Tas izliekas esam tik tālu prom no apdzīvotām vietām, tik noslēgti no pasaules, bet reizē rodas patīkama brīvības, savas neatkarības sajuta.

1917. gadā, kad vēl bija dziļš sniegs, pirmo reizi pēc Ziemsvētku kaujām, steidzos uz pāris dienām atvaļinājumā. Gaišā naktī soļoju no Rūjienas stacijas uz muižu. Sirds bija prieka pilna. Pārkāpu vecā dārza akmens žogam, bridu sniegā līdz ceļiem, caur lazdu gatvi, gar ābelēm uz kungu māju. Mīļās vietas, dārza dziļais, klusais miers pēc kaujas grūtībām un briesmām mani tā iespaidoja, ka nometos ceļos sniegā un asarām acīs pateicos Dievam. Tad lēni pieklauvēju pie grosmammas istabas loga…

Paris hektāru lielais dārzs, iežogots no divām pusēm ar laukakmeņu mūra sētu, no trešās ar ūdens grāvi un eglīšu dzīvžogu, guļ ar vieglu kritumu pretim pļavai, kas atrodas viņpus gravim. Zemienē, ūdens lapenes rajonā un gar grāvi izbeidzas augļu koki. Tur šalca vecās liepas, jauni, mana tēva dēstīti ozoliņi un oši

Kungu ēkas priekšā atradās plats, ovāls apstādījumu laukums ar puķu dobēm, skaistuma krūmiem, atsevišķi stādītiem mežiņiem, zālājiem, ošiem un citiem lieliem kokiem.

Laukuma vidū, pretim balkonam, ziedu smaržas piesātināta, zaļoja plašā Liepu lapene, puslokā apjozta ar akāciju dzīvžogu. Saulainā dienā, sēžot uz šūpotņu dēļa, varēja klausīties, kā bites tūkstošiem dūc liepu zaros. Visapkārt saules ieslēgta šī lapene karstās dienās vis nekādu veldzi nedeva. Tomēr mēdzām jaukās dienās zem liepām klāt pusdienu galdu, kas sastāvēja no vienkāršiem, bet labuma ziņā pirmklasīgiem, parasti trim ēdieniem. Kopti, simetriski veidoti celiņi pieslēdza Liepu lapeni parādes piebrauktuvei.

Ovālais apstādījumu laukums bija sajozts ar ceturtdaļu kilometra garu braucamo ceļu, kas savienoja kungu ēku ar staļļiem, kūtīm, veda uz lielajiem vārtiem, un pretējā virzienā deva atzarojumus uz saimniecības ēkām ar kolonnām: stalli, vāgūzi, galveno kūti. Pa kreisi no šīs ēkas stāvēja vēl trīs lielas laukakmeņu mūra kūtis – liellopiem, cūkām, aitām.

Rūjienas muižas ganāmpulks sastāvēja no ca 100 slaucamām govīm; zirgu skaits, ieskaitot kumeļus, parasti bija ap 30. No putniem audzēja zosis, pīles, vistas. Vistām bija savu trīs istabu liela kaļķu ēka ar apkurināšanu. Ikdienā lielais pīļu bars skaļi klaigādams, ceļoja uz muižas ezeru, kas no pīļu viedokļa atradās patālu. Šādos brīžos braucējam neizbēgdami, bija jāapstājas, jo pīļu gājiens pārtrauca visu satiksmi. Trokšņainie demonstranti pēc dažām stundām devās atpakaļ, jo, lūk, nedrīkstēja nokavēt barošanas laiku.

Kolonnu staļļa aizmugurē atradās Jaunais dārzs, no trim pusēm apjozts ar vecu, riekstiem bagātu lazdu aleju. Gados jaunākas, bet ražīgas ābeles, plūmes, bumbieri, ķirši šeit auga rindās, paceļoties virs ogulājiem. Rindu atstarpēs stādīja zemenes, agros kartupeļus un citas saknes. Apmēram vienu hektāru lielais Jaunais dārzs bija domāts vienīgi saimnieciskai izmantošanai, tur nebija celiņu, ne skaistuma stādu. Bez vajadzības arī neviens tur nestaigāja. Dārzs stāvēja kluss un vientuļš.

Uz ziemeļiem no galvenajām ēkām atradās visas saimnieciskās celtnes: balta stārasta māja, kalpu mājas, muižas smēde, zāģētava ar dzirnavām, galdniecība, āboliņa šķūņi, pirts. Ēkas stiepās līdz ezeram un pat aiz tā – labības žāvētava un ķieģeļnīca. Pirts, kas sastāvēja no kungu un ļaužu gala, atradās pie strautiņa ietekas ezerā, ca 300m no kungu ēkas. Rudens dubļos, sestdienas vakaros, braucām uz pirti ar zirgu, vecu bērīti, iejūgtu līnijdroškā.

Cauri niedrājiem un alkšņiem strautiņš burbuļodams ieplūst Rūjienas muižas ezerā, kas kādreiz klaušu laikos mākslīgi radīts. Ezers guļ lielu koku un melnalkšņu birzes fonā. Gar malām niedres un kalves. Ezera vidū saliņa, rotāta eglēm, lapu kokiem, skaistuma krūmiem. Uz saliņas veidoti celiņi, laivas piestātne, vidū laukums ar soliem. Saliņa bija sasniedzama ar laipām. Vēlāk mans tēvs gan laipu vietā uzcēla dambi, atstājot laipas tikai dažus metrus dziļākā vietā.

Ezers bija ļoti bagāts zivīm, sevišķi līņiem un līdakām, kas kādreiz ieaudzētas. Zvejas sarīkoja tikai pāris reizes vasarā, jo pie toreizējās gaļas, krējuma, olu, sviesta un citu muižas labumu bagātības, zivīm piekrita maza loma.

Mums zēniem bija liels uztraukums un sajūsma, kad muižas kalējs Kauliņš, zvejas lietpratējs, ar ļaudīm meta ezerā lielo velkamo tīklu. Tīkla vienā galā virvi turēja vīri, iekams garo tīklu no laivas ielaida ūdenī niedrājs iebriduši vīri. Tad sākās vilkšana. Jo tīkls nāca tuvāk krastam, jo vairāk maisā spārdījās un sitās lieli līņi un līdakas. Ar trim, četriem vilcieniem zivīm piepildījās pāris toveri. Tik daudz zivju nebija kur likt, dažreiz daļu laida atpakaļ ūdenī.

Provizoriskais situācijas plāns parāda muižas ēku ar piebūvēm: pa labi muižkunga dzīvoklis, muižas kantoris, brūnā zāle; pa kreisi lielā virtuve, saimnieces istaba, kalpoņu telpas. Ēkas frontālā pusē vaļējs balkons ar kolonām, bagātīgi apaudzis ar meža vīnājiem. Iepretim katrā pusē zaļoja pa milzu liepai.

Caur baltajām dubultdurvīm nokļuva vestibilā, kur vairākas durvis veda uz iekštelpām. Neskatoties uz biezajiem mūriem, vairums istabu bija gaišas un mājīgas, pateicoties daudzajiem, lielajiem logiem, kas bija iebūvēti dziļā gotiska stila mūra nišā.

Tieši no vestibila nonāca kamīna istabā, kur atradās mākslinieciski veidots kamīns. Šī bija patumša istaba, jo logi un stikla dubultdurvis veda uz lielo, slēgto, vīnājiem apaugušo stikla balkonu dārza pusē. Šai balkonā vasarā klāja galdu visām maltītēm. Pārējās istabas: ļoti liela zāle, prāva rakstāmistaba, viena liela un divas vidējas guļamistabas, saimniecības telpa, savienota ar izeju uz virtuvi. Pēc šī plāna telpas bija iedalītas mūsu laikā. Kamīna istabu lietoja kā ēdamistabu viesus uzņemot.

Rūjas upe, lēni plūzdama caur nepārredzamām pļavām, bieži maina savu virzienu. Bagāta līčiem un attekām, tā no Ķoņiem tek vairākus kilometrus dienvidu virzienā līdz pat Naukšēnu muižai. Tad krasi pagriežas un dodas atpakaļ uz ziemeļiem, garām veciem pils mūriem, Jeru muižai, Lauvas līcim, cauri Rūjienai līdz Virķēnu tīrelim, kur, it kā pārdomājusi no jauna, dodas uz dienvidiem, līdz beidzot taisnā leņķī pagriežas pretim Burtnieku ezeram. Savā pēdējā gaitā uz dienvidiem Rūja veido plašu zemieni – tā sauktās Lukstu pļavas un purvus.

Rūjienas muižai piederēja pļavas Lielos Lukstos un Mazos Lukstos. Starp pirmiem un otriem gulēja Brīvpurvs, sīkiem krūmiem un niedrām apaudzis neizmantojams purvājs. Purva gabali piederēja vairākiem Rūjienas pagasta saimniekiem un muižai, bet neviens vairs lāgā nezināja savas robežas. Tāpēc arī nosaukums Brīvpurvs, kur visiem vienādas tiesības. Medījumu ziņā purvs bija bagāts ar teteriem un stirnām.

Luksti atradās kādus 6 km no Rūjienas muižas. Jauks bija brauciens uz Lukstiem: kilometrus trīs pa ceļu caur zaļojošām druvām nonācām pie Sedvakas mājām pašā kāpu augstienē, aiz kuras sākās plašā zemiene. Retās priedes Sedvakas kāpās stāvēja saliektas kā jūrmalā. Brīvs un nepārredzams skats pavērās uz tālo ainavu: pļavas, zemi krūmāji, pāri visam otrā krastā tikko saredzamas Pantenes un Sēliņu muižas taisnā līnijā savus 10 km.

Līnijdroška čīkstēdama dodas lejup pa smilšaino pļavas ceļu. Jau esam starp kūdras grāvjiem, slapjiem zālājiem. Ceļš vietām uzdambēts ar žagariem. Rati kratās. Gaisā lidinās iztraucētie purva putni, skaļi klaigā ķīvītes. Augsti pretim zilajām debesīm trallina cīruļi. Pāris kilometrus un tad esam pie Rūjienas muižas mežsarga mājām Balodīšiem.

Mežiem nabaga ir Rūjienas muiža: daži hektāri priežu mežiņa balodītī, muižas priedes un kāds purvains meža gabals tālu no muižas Pollitī, tas ir viss, kas palicis pēc daudzo baronu saimniekošanas. Malku muiža spiesta pirkt ik gadus no tālākās apkārtnes, Naukšēnu un Oleru mežiem. Tas muižai izmaksā prāvas summas un prasa ziemā daudz darba ar pārvešanu.

Pēc īsas apstāšanās pie mūsu mežsarga dodamies tālāk līdz Oles upītei pretim Rūjai – Lieliem Lukstiem. Maz iebrauktās ratu grumbas ved gar pašu Rūjas krastu. Paliek arvien staignāks, vietām rati iestieg, un tikai ar pūlēm zirgs var izvilkt. Esam mūsu pļavās. Tālāk braukt arī nevar: sākas zemais Brīvpurvs.

Mazo Lukstu pļavas atrodas dažus kilometrus tālāk, purva otrā malā. Tur nokļūt varēja pa citu ceļu – no Rūjienas muižas gar Rāmnieku skolu, Elmetas līci.

Vēl pieminēšu divus muižas krogus: Salmiņa krogu Lielrūjienā un Raibo krogu pie Jeru pagasta Rūjas tilta uz lielā Pērnavas ceļa.

Pirmais krogs bija iznomāts, otru vectēvs pārbūvēja par tai laikā labi iekārtotām dzirnavām.

Arī divstāvu ķieģeļu pasta ēka Lielrūjienā piederēja muižai. Pasta nomnieks bija valsts.

DZĪVES EPIZODES.

UZ RŪJIENAS MUIŽU.

Rencēnu mājas durvju priekšā liela kņada. Stāv divi pajūgi: priekšējais zirgs iejūgts tradicionālā kurvja droškā, otrs līnijdroškā. Kučieri pārbauda iejūgus: pagroza slejas, pievelk siksnu, parausta zirga asti. Blakus grozās staļļmeistars, kas dod gudrus padomus.

Kurvja droškas iekšpusē rīkojas saimniece Emma, kārtodama sēdekli, spilvenu muguras atsliešanai, kāju deķi. Arī Rencēnu saimniecības muižkungs Žerbeļu Jānis nestāv dīkā, viņš apstaigā ratus, ar humoru šo to aizrāda. Krogeris Bērziņš, respektīvi “Birka”, atnācis no laukuma otras puses. Viņš maisās pa vidu, zobojās. Grāmatvedis Medņa Roberts, atspiedies pret sētu, sirsnīgi smejas. Arī pāris bodes zeļļu iznākuši pie veikala stūra un ziņkārīgi skatās. Visi tie vectēva ļaudis, kas sapulcējušies izvadīt savu šefu inspekcijas braucienā uz Rūjienas muižu.

Pēc ilgākas gaidīšanas durvīs parādās grospapa raksturīgais stāvs, galvenā pārvaldnieka Tobisa pavadībā. Pagalmā visi apklust. Durvju priekšā grospaps apstājas un kaut ko enerģiski skaidro Tobisam. Jau no tālienes garāmgājēji pazīst šos abus vīrus: grospapu baltām ūsām un zilām brillēm, kas tērpies gaišā putekļu mētelī ar melnu platmali un neiztrūkstošo spieķi pie rokas; garo Tobisu, kas lepojas ar melnām ūsām, un augumā pārsniedz grospapu par pusgalvas tiesu.

Grospaps pagriežas un, spieķi piesizdams, tuvojas ratiem. Žerbels un saimniece Emma palīdz viņam iekāpt, sakārto ērti muguras spilvenu. Grospaps apsēžas, runājoties ar Žerbeli, dod norādījumus pēdējam par lauksaimniecības darbiem, kas pildāmi tuvākajās dienās viņa prombūtnē.

Pa to laiku kučieris apsēdies grospapam blakus, līnijdroškā arī iekāpj divi vīri, nosēzdamies šķērsām dēlim viens aiz otra. Braucēji tur grožus gatavībā – gaida braukšanas mājienu.

Grospaps vēl nav beidzis, pēc Zerbeļa viņš uzrunā saimnieci Emmu, stāsta par teļu kaušanu.

“Es būšu mājās sestdien”, saka beidzot grospaps, un pret kučieri pagriezies: “nu brauksim”.

Visi klātesošie paceļ cepures un sveicina.

“Ardievu”, nosaka grospaps, arī nedaudz paceļ platmali. Rati sakustās. “Pieturi vēl”, tad iesaucas grospaps.

“Kroger, parīt jāsūta uz Kokmuižu pēc alus, tad vajag iedot līdzi dot akcizniekam vēzus”.

Zirgi pa tam apstājušies. Krogeris Bērziņš piesteidzas blakus ratiem. “Viss būs izdarīts”, tas reportē.

“Nu brauksim”, nāk atkal pavēle. Braucēji pierauj grožus. Rati aizripo. Pavadītāji it kā nogaidīdami, paliek stāvot un acīm seko aizbraucējiem. Kad pajūgi attālinājušies metrus divdesmit, tie apstājas.

“Eu, Tobis!”, sauc grospaps. Lieliem, pastīviem soļiem Tobis metas nopakaļ. Grospaps vēl kaut ko rīko, kas acīmredzot iepriekš aizmirsts pateikt.

Tad Tobis paceļ cepuri un griežas atpakaļ. Zirgi dodas rikšos tālāk, garām aptiekai un degvīna pārdotavai. Kad tie norikšojuši kādus simts metrus, tie no jauna apstājas. Grospaps, atpakaļ pagriezies, enerģiski māj ar spieķi. Tā ir zīme, ka viņam vēl kaut kas sakāms. Brangais Žerbeļu Jānis pasmagos rikšos dodas turp.

Pēc īsas sarunas rati atkal sakustas. Žerbels nāk atpakaļ. Pavadītāji vēl arvien skatās tālumā un vai vēlreiz pieturēs, jeb nē? Varbūt arī brauks atpakaļ, kā tas dažreiz gadījies, kad grospaps atceras ko iekamu. Šoreiz tomēr braucēji strauji attālinās un pazūd aiz zirgu pasta baltās ēkas ceļa līkumā. Tikai kad nogūlušies ratu saceltie putekļi, pavadītāji sāk izklīst.

“Janci, nāc līdzi uz manu fristiku”, saka kroģeris, “man ir svaigi nēģi ar ūdens kliņģeriem”.

Žerbela tuklā seja izplūst laimīgā smaidā.

“Kā tad, kad kaķis prom, tad peles laukā”, pusē ironiski, pusē pārmetoši nosaka Tobis.

Pēc stundas labā ceļa braucēji sasniedz Sedas kalna virsotni, aiz muguras jau lielais Mūrkrogu sils. Paveras skats uz Sedas ieleju; klusā Sedas upe atspoguļo savus rāmos ūdeņus starp niedrājiem, kas vējā lēni šūpojas. Upe vijās pa pļavām, kas ieslēgtas no priežu mežiem. Lejā, Sedas kalna piekājē, tilts pār upi. Kučieri valda zirgus, nobraucot no stāvā kalna, līdz nonāk ielejā. Šeit ceļš stipri izbraukts, zirgi pāriet soļos.

“Hali, halo!” jautri sauc grospaps, vicinādams vīram, kas stāv tilta galā blakus pajūgam.

“Labdien, kungs”, atsaucas uzrunātais, cepuri noņemdams.

“Labdien Eglīt”, saka grospaps, roku sniegdams, “vai ilgi gaidījāt?”

“Kādu stundu”.

“Tā, tā, vai muižā viss labi, vai sienu jau pļauj?”

“Mājās pļavas jau nogāztas, šodien dārza palejā ārda”, atbild muižas skrīveris Eglīts.

Saruna turpinās minūtes desmit, kamēr zirgus pūtina. Grospaps sīki izjautāja Eglīti par muižas darbiem.

“Laižat lēni atpakaļ, zirgu netrieciet”, saka grospaps, uz Rencēnu puišiem pavadītājiem, kas nokāpuši no droškas kājas izstaipīt.

“Mēs palēni brauksim”, atbild viens no viņiem. Abi atsveicinās, cepures paceldami, un iekāpj ratos. Arī Eglīts, kas jau zirgu apgriezis uz Rūjienas pusi, kāpj savā droškā. Pajūgs, kurā sēž grospaps, izbrauc priekšgalā, aiz tā sakustas Eglīša rati. “Pieturi”, pēkšņi iesaucas grospaps, pagriezdamies pret Rencēnu pajūgu, “Eu!”.

Puiši pa tam jau paspējuši apgriezt zirgu Rencēnu virzienā.

“Sakiet Žerbelim, lai sienu Lapurgā saliek gubās, ka neuznāk lietus”, nokliedz grospaps.

Pāri tiltam skrīvera Eglīša eskortēts, grospaps turpina ceļu uz Rūjienas muižu.

Sedas upe, kas sākumu ņem lielajā Tīreļpurvā starp Strenčiem un Valku, visā savā gaitā ieslēgta no lieliem mežu masīviem: kreisā krastā Rencēnu muižas un plašie Burtnieku meži Sedas lejasgalā; labajā krastā Kārķu, Oleru, Sēļu, Patenes meži. Mūrkroga sils pieder pie Rencēnu muižas mežiem, savu nosaukumu dabūjis no Mūrkroga, kas atrodas sila malā.

Valmieras – Rūjienas lielceļš garām Mūrkrogam šķērso silu. Gadu simteņa sākumā Sedas kalnā laupītāji nosituši Mūrkrodznieku, tam atgriežoties no tirgus Rūjienā. Zirgs pārnācis mājās bez braucēja. Toreiz, kad cilvēka dzīvībai piedeva daudz lielāku nozīmi, notikums satrauca visu apkārtni. Pagasta izrīkotie ļaudis ķēdēs pārstaigājuši silu, meklējot bez vēsts pazudušo karodznieku. Pēc ilgās meklēšanas atrasts līķis Sedas kalnā zem egles dažas asis no ceļa.

No lielceļa līdz Sedai līkumotais lielceļš kilometrus trīs iet caur nepārtrauktu vientuļu mežu. Arī vēlākos gados silā atgadījušies laupītāju uzbrukumi, kaut samērā reti. Visbailīgākā vieta bija uzbraucot stāvajā Sedas kalnā, jo šeit jābrauc soļos. Grospaps, šo gadījumu iebiedēts, kā jau bagāts cilvēks, pielietoja zināmu piesardzību; brauca otra pajūga pavadībā. Parasti eskorts mainījās pie Sedas tilta, kur gaidīja Rūjienas muižas pavadonis, un atpakaļceļā devās Rencēnu zirgs.

PELDĒŠANĀS.

Tikko beidzu aprakstīt grospapa ceļojumu, jau atkal man jārunā par braukšanu, šoreiz gan turpat muižas robežās, ko varbūt varētu apzīmēt par iekšējo satiksmi: ikdienas pasažieriem pārādētā droška, ko smagi vilka jau krietni padzīvojis sirmis, ceļoja no muižas uz upi un atpakaļ.

Pēcpusdienās staļļmeistars padeva zirgu balkona priekšā. Pirmie laukā metāmies mēs: Ringolds, Lauma un es, un ieņēmām vietas līnijdroškā. Tad ieradās istabene vai saimniece, kura nu kuro reizi, kas izpildīja kučiera vietu. Beidzamās no balkona trepēm nokāpa māte un grosmamma. Ceļojums varēja sākties. Rati lēni aizlīgoja gar kalpu mājām, smēdi, ezeru, un tālāk pa slikto ganību ceļu. Nobraukuši pāris kilometrus, tuvojāmies Rūjai. Mēs ar Ringoldu jau laikus izģērbāmies un sēdējām kā biedēkļi kaili uz droškas spārniem. Tad lēcām laukā, metāmies garām zirgam … upē iekšā. Pa tam arī rati bija jau piebraukuši, kalpone piesēja zirgu pie šim nolūkam ierastā staba. Grosmamma slēdza vaļā mūsu peldvietas “vasarnīcu” – saliekamu peldu būdu ar soliņiem abās pusēs. Būda bija celta priekš izģērbšanās un patvērumam negaisa laikā. Mammiņa ar grosmammu devās būdā, bet kalpone izģērbās turpat zālītē. Tā it visi kopā plunčojāmies, jo peldēt neviens neprata.

Skaitījos vēl aizvien bērna kārtā, kaut gan ap 1911. gadu biju sasniedzis 15 gadus. Šai vecumā koppeldes ar laponēm varētu uzskatīt tīri vai par neērtu. Peldējāmies kā nūdisti, kaili – nekādu peldkostīmu mums nebija. Pa upi dzīvojām ilgi – stundu līdz divām. Mēs visādi ālējāmies pa krastu un ūdeni. Sauļošanos tagadējā nozīmē nepazinām.

Dažu labu reizi, kad grosmamma noskalojusies beidzot devās uz peldu būdu noslaucīties, viņai uz muguras sprāga dubļu bumba… Bāršanās, kas mūs neiespaidoja.

Reiz tomēr uznāca negaidīts negaiss ar stipru pērkonu. Grosmamma un mēs, jaunā paaudze, sabēgām būdā, bet māte šo labierīcību neizmantoja. Baidīdamās, kas būdā varot iespert, viņa visu laiku kaila lietū un vējā, gulēja ganību grāvī, varonīgi pārciezdama lietus gāzi un krusu.

Kādu citu reizi jau pa gabalu ieraudzījām, ka ar mūsu vasarnīcu kaut kas nav kārtībā: likās, tā kā sveša, kā sašķobījusies. Tuvāk piebraucot, mammiņa lielā izbrīnā iesaucās: “Nav tak jumta vairs!”

Trakā ātrumā drāzāmies abi ar Ringoldu uz notikuma vietu. Te nu viss atklājās – būda bija izdemolēta, jumts nogāzts, atslēga nolauzta, ziepes un vīkšķi pazuduši.

Dažreiz, pēc vairāku dienu lietus perioda, Rūja izgāja no krastiem, appludinot pļavas. Arī mūsu peldu vieta bija tad apdraudēta: ūdens sniedzās līdz durvīm. Šādi plūdi radīja mums sajūsmu, plunčājāmies tad pļavā, jo upe bija par dziļu.

VASARAS DIENA.

1910. gada vasarā Rūjienas muižā viesojās atvaļināts pulkvedis Ozoliņš, grosmammas radinieks, kopā ar sievu krievieti; pulkveža māsu (“tante Anna”) – vecāka, neprecējusies jaunkundze; medicīnas students Augusts Žerbelis, grospapa radinieks no Rīgas un inženieris Šalme. Pēdējais bija pieņemts pie mums par audzinātāju.

Rītos gulējām ilgi, līdz astoņiem, atskaitot Šalmi, kas cēlās agrāk. Pēdējo jau ap septiņiem varēja sastapt dārza celiņos rīta pastaigā, pilnā formā: zilganpelēka Rīgas politechnikuma tērpā ar uzplečiem, spožām pogām un formas cepurē. Fridrichs Šalme bija ļoti stingra rakstura cilvēks ar enerģiskiem sejas pantiem. Latvijas patstāvības laikā Šalme kā inženieris ieņēma augstāku posteni šoseju un zemesceļu departamentā.

Man un Ringoldam, mums Šalmem jāpateicas par krievu valodas prašanu. Tēvs viņu bija aicinājis vasaras brīvlaikā mācīt mums krieviski un sagatavot mani pēceksāmeniem. Attiecībā uz mācībām Šalme nostājās ļoti stingri, turējās daudz ar mums kopā un runāja tikai krieviski.

Kādreiz gribēju āzēt Ringoldu, kuram pašreiz rakstāmistabā bija stunda: atnesu loga priekšā kastē beigtu dzīvnieku un sāku nejaukā balsī dziedāt. Pa atvērto logu ziņkārīgi pabāzās Ringolda galva, bet tad jau arī logam pienāca Šalme. Rezultātā dabūju krietni sēdēt pēc stundām.

Parasti pēc septiņiem piecēlāmies mēs ar Ringoldu, ātri apģērbušies, skriešus devāmies vecajā dārzā, lai apvērtētu nakts ražu – kritušos ābolus. Reizes divas dienā pārlasījām dārzus. Kad uzkrājās vezuma tiesa, preci pārdevām tālāk žīdam Rūjienas konfekšu fabrikā, kāda toreiz pastāvēja. Ābolus vācām katrs par sevi, bijām savstarpēji konkurenti. Rītos ikviens mēģinājām nokļūt labākajā vietā. Vētras laikā tad īsti bija darba pilnas rokas, pārlasījām dārzus vairākas reizes dienā. Priecājāmies par labo ražu un dusmojāmies, ka muļķīgās mācību stundas kavē mūs darbā.

Brokastu galds bija klāts stikla balkonā. Ēdieni vienkārši, gandrīz laucinieciski, bet labi: uz oglēm ceptas siļķes ar skābo krējumu, rutki krējumā, jāņusiers, sviests, biezpiens, rudzu maize un miežu karaša, malckafija ar krējumu. Pie galda sēdās ap pusdeviņiem.

Abi studenti jau atradās balkonā un sarunājās ar tēvu, kad pastīvi ienāca Ozoliņš pulkveža tērpā, savas madamas pavadīts. Ozoliņš ilgus gadus bija dienējis ķeizariskā armijā kādā kājnieku pulkā. Tur viņš aprecējis krievieti, liela auguma iznesīgu sievieti, gan gados jaunāku par sevi. Pats Ozoliņš bija jau stipri novecojis, ar sirmu zoda bārdiņu. Viņa veselība cietusi no labās dzīves dienesta laikā. Nu no alkohola bija jāaturdās, kaut gan retumis pulkvedis labprāt iemeta, ātri iesila un dziedāja savu mīļāko dziesmu “Meita gāja uz avotu..” Pie vēl augstākiem grādiem sekoja “kazačoks”.

Pulkveža kundze Marija bija jautra, runīga, sabiedriska dāma, kā jau krieviete. Ar vīru viņa sadzīvoja labi, prata jau runāt latviski, kaut ar stipru akcentu.

Žerbels studēja Tērbatā un bija Latvijas krasenis.

Mans tēvs, veikalniecisko un sabiedrisko lietu aizņēmis, varēja Rūjienas muižā atpūsties tikai dažas dienas, kad jau atkal devās ceļā uz Rīgu, Valmieru vai Alūksni. Bez trim veikaliem tēvs bija aizņemts sabiedriskā darbā kā Valmieras pilsētas galvas biedrs, dažādās biedrībās un bankās, un sastāvēja pie Vidzemes gubernatora kā sevišķās, uz ķeizara pavēli dibinātās reformu izstrādāšanas komisijas loceklis. Trīs Vidzemes pilsētas: Valmiera, Cēsis un Valka, sūtījušas tēvu par pārstāvi minētajā komisijā, kur pārsvarā bija vācu muižnieki. Pateicoties mana tēva enerģijai un ierosmei, Valmieras pilsēta tika pie elektriskās gaismas. Ziedodams pūles un naudu, viņš bija šī pasākuma dvēsele. 1934. gadā uzzinājām, ka Valmieras elektrības stacija visu laiku atradusies uz Kreišmaņu mantinieku zemes, kad pilsētas valde griezās pie mums, lai šo lietu nokārtotu. Tad pārdeva Valmieras pilsētai zemi par simbolisku maksu – 400 latiem, kaut gan grunts vērtība bija ievērojama.

Rūjienā un apkārtnē toreiz sabiedrisko dzīvi vadīja Zemkopības biedrība un “Greselligkeits Verein” – Saviesīgā biedrība. Pēdējā noteikšana atradās vācu rokās. Valdē bija apkārtējie baroni, lai gan starp biedriem daudz latviešu.

1910. gada vasarā, kad nāca valdes pārvēlēšana, tēvs bija saaģitējis latviešus piedalīties sapulcē, lai varētu dabūt balsu vairākumu un graut vācu uzkundzēšanos. Kuplā skaitā saradušies arī vācieši, kas nosēdušies sapulces zāles vienā pusē. Kad zālē ienācis mans tētis, baroni laipni uzaicinājuši viņu kā muižnieku, savā vidū, pasnieguši krēslu. Mans tēvs mierīgi pagājis garām un nosēdies latviešu pulkā. Ar balsu vairākumu sapulce ievēlējusi tīri latviešu valdi. Baroni sašutuši, atstāja telpas. No tā laika Saviesīgā biedrība atradās latviešu rokās. Baroni no biedru skaita izstājušies. Kā izņēmums palicis Ķoņu Maksis von Mensenkampfs, kas draudzējies ar latviešiem.

Pēc brokastīm visi izklīda; man sākās matemātikas un valodas stundas. Tēvs, spieķi paņēmis, pastaigājās pa muižas saimniecību, satikās ar muižkungu vai arī devās līdz savam veikalam miestiņā. Rūjienas veikals bija otrais pēc apgrozījuma lieluma no trim mana tēva tirgotavām. Pirmā vietā stāvēja Alūksnes un trešā Valmieras veikals.

Savu tirgotāju karjeru tēvs sācis Rūjienā, lai gan gatavojies skolotāja amatam – beidzis Cimzes semināru. Rūjienā dzīvodams, tēvs precējies ar bagātā Rencēnu Cīruļa meitu Minnu Kristīni. Cīrulim muiža vēl toreiz nepiederēja, bet bijuši daudzi citi īpašumi un pasākumi. Grandiozās kāzas, pa kurām vēl desmitiem gadu stāstīja leģendas, rīkotas Rencēnos vasaras vidū. Bijusi liela jautrība, daudzie viesi mielojušies dienām ilgi pie bagātīgi klātiem galdiem.

Jaunais pāris sākumā dzīvojis Rūjienas mājā, vēlāk, atverot otro veikalu Valmierā, pārcēlies uz dzīvi šai apriņķa pilsētā. Divstāvu koka zaļās krāsas ēka Valmierā pie tirgus laukuma piederēja grospapam. Apakšstāvā atradās mūsu veikals un krogs (pēdējais bija iznomāts); augšstāvā dzīvoklis. Šai namā esmu piedzimis, tāpat Ringolds un Lauma.

Starp Valmieru un Rencēniem gandrīz ikdienas bija kāda satiksme. Rencēnu miestiņa zirdzinieki brauca peļņā – transportēja grospapam preces turienes veikalam.

Kādā dienā mana māte nosūtījusi grosmammai uz Rencēniem prasīto knēdelu pannu, līdz ar vēstuli, kurā stāvējuši vārdi: “Nu gan tu vari būt priecīga! Vēlu tev laimes!” Grosmamma grozījusi vēstuli, un nevarējusi izprast, kas tur nu sevišķs ar nieka pannu ko lepoties un priecāties, kāda jēga tur gratulēt. Izrādās mani vecāki šinī brīdī jau zinājuši par Rūjienas muižas iegūšanu, par ko grosmammai nav bijis ne jausmas. Pats grospaps vēl kārtojās Rīgā, un acīmredzot iepriekš savu nodomu pirkt muižu nebija izpaudis sievai.

Trešo tirgotavu tēvs ieguvis, atpērkot no brāļa Paula labi ievesto veikalu Alūksnē. Pauls slimoja ar diloni un vairāk uzturējās ārzemēs.

Pulkvedis un students Žerbelis, brokastis iebaudījuši, atsēdās vaļējā balkonā un no gara laika vēroja muižas ļaudis, kas pagalmā kustējās savās gaitās. Sarunas nevedās, te viens, te otrs iemeta pa vārdam, tad atkal nogrima dziļdomīgā klusēšanā, laiski laižot dūmus no pastāvīgi kvēlojošiem papirosiem. Šo smēķēšanas kaislību izmantojām mēs ar Ringoldu, turēdami, tā saukto, mazo bodīti – pārdevām ar nelielu peļņu papirosus. Mūsu viesiem papirosi bieži pietrūka un līdz veikalam miestiņā bija pāris kilometru. “Bodītē” varēja dabūt bez tam lētās konfektes, pastapīrus, un citus sīkumus. Konfektes pirka muižas puiši, kad vakaros gāja pie meitām.

Zem liepām lapenē iekārojusies grosmamma ar kalponi: mizo ābolus un tīra ogas ievārījumiem. Man atmiņā šī aina, kas atgādina operas “Jevgeņijs Oņegins” pirmo skatu muižā pie Lariniem.

Pusdienas ēdam ap vieniem, 1910. gada vasarā viesu dēļ galdu arvien klāja balkonā. Pasniedza trīs ēdienus: zupu, cepeti un ogas vai ķīseli. Svaigās zemenes, nokaisītas ar biezu cukura kārtu un aplietas ar trekno pienu, garšoja priekšzīmīgi. Bet nebija nemaz smādējams arī stiķeņu vai zemeņu ķīselis.

Pamatīgi paēduši devāmies atkal katrs savās gaitās. Mēs ar Ringoldu sirojām dārzā savās “ābolu plantācijās”. Pēcpusdienā bijām brīvi no stundām un centāmies turēties pēc iespējas tālāk no Šalmes, sargājām savu personīgo brīvību. Man būtu bijis jāmācās, jāgatavo uzdevumi, bet tam nolūkam vienkārši neatlika laika.

Drīz pienāca upes brauciena stunda – uz Rūju peldēties. Pirmās bija dāmu peldstundas, kad uz upi devās mūsu dāmu sabiedrība, ieskaitot mani un Ringoldu. Vēlāk, kungu stundās peldēties gāja Šalme un Žerbels, vai nu pastaigādamies kājām, jeb tai pašā pajūgā, kas pārveda dāmas. Dažreiz mēs braucām līdzi pa otram lāgam, bet kājām soļot gan nebijām piedabūjami.

Tā pienāca launaga laiks, kad atkal sastapāmies balkonā pie galda.

Pēc lieliem dienas darbiem virtuves saimniecībā, ievārījumu gatavošanā, grosmamma, moderes pavadībā devās ārējās saimniecības apgaitā. Vispirms liellopu kūti, tad pie cūciņām, putniem, teļiem aplokā. Beidzot viņa palaida sev garām lielo ganāmpulku, kas atgriezās no ganībām. Brūnas, brūni baltas, melnraibas un pat melnas gotiņas kā parādē nogāja garām īpašniecei. Kādas vienas izturētas lopu sugas mums nebija.

Govis mājās laida agrāk, kā tas pie zemniekiem parasts, jo slaukšana un piena malšana prasīja savu laiku. Brītiņu noskatījušies slaukšanā, grosmamma nobeidza inspekcijas gājienu, kādu viņa parasti atkārtoja pāris reizes nedēļā.

Pēc vakariņām, kuras baudījām ap astoņiem, labā laikā devāmies vakara pastaigā laukā pa lielajiem vārtiem. Šai promenādē, izņemot grosmammu, parasti piedalījās visa sabiedrība. Lēnā gaitā sarunādamies gājām pa ceļu starp mūsu druvām.

No pastaigas atgriezušies vēl ilgi sēdējām uz piebrauktuves balkona kāpnēm. Pamazām krēsla nolaidās pār dabu, atmirdzēja zvaigznītes. Vecā dārza liepās iebrēcās pūce un balkona priekšā savas dejas uzsāka sikspārņi.

UZ KAPSĒTU.

Rūjienas baznīcas torņi zvana… Snieg. Pa pieputināto ceļu baznīcai lēni tuvojas gara kamanu virkne. Vienā no priekšējām kamanām balts zārciņš. Pavadītāji nogriežas uz Bērtuļa kapiem.

Mana māsiņa Veltiņa, kas kā puķīte, tikko galvu pacēlusi pasaulē, jau salnas nolauzta.

Veltiņa mira Rencēnos ar smadzeņu iekaisumu tikai pāris gadiņu veca. Dzimusi starp mani un Ringoldu. Viņa kā pirmā apglabāta mūsu ģimenes kapos Rūjienā. Vēlāk šais kapos guldīts traģiskā nāvē mirušais mans krusttēvs Alfrēds Cīrulis.

1904. gada ziemu pavadījām Rencēnos, kad pienāca ziņa par Alfrēda nāvi. Rūjienas muižā bija rīkotas lielas bēres. Es un Ringolds palikām Rencēnos. Laikam aukstuma dēļ mūs uz Rūjienu neveda.

Ļoti jaukas, saulainas dienas pieturējās 1911. gada septembrī, kad mira mans tēvs. Jau dažas dienas iepriekš bijām pārcēlušies uz Rīgas ziemas mājokli Kr. Barona ielā 5 (toreiz Suvorova iela), jo, lūk, sākās skolas. Es apmeklēju Mironova komercskolu, Ringolds Pētera 1. Reālskolu. Tēvs kā parasti, bieži atradās ceļojumos. Septembra sākumā viņš ieradās Rūjienā kārtot darīšanas veikalā, muižā. Ziemā tēvs nemēdza apmesties neapdzīvotajā muižas ēkā. Viņš parasti pārgulēja Cepļa krogā – viesnīcā pie tirgus laukuma. Arī šoreiz, 7. septembra vakarā, tēvs aizgājis gulēt viesnīcas numurā. Kad otrā rītā viņš nav piecēlies, uzlauztas durvis. Tēvu atrada gultā aizmigušu mūžīgā dusā. Viņš miris ātrā nāvē ar trieku.

Rūjienā viņš sācis darboties, tur arī miris.

Lielā Rūjienas muiža atdzīvojās; ieradāmies mēs ar māti no Rīgas, grospaps un grosmamma no Rencēniem, tēva brālis Dr. Kreišmanis un citi tuvinieki. Tēva mirstīgās atliekas pārved uz muižu un uzstāda lielajā zālē starp ziediem un eglītēm.

Pavadīšana bija svinīga, Rūjienā neredzēta; kilometriem garā pajūgu rinda devās cauri trim goda vārtiem, kas celti no egļu zariem un ozollapu vītnēm. Pie pirmajiem vārtiem, izbraucot no muižas, sēru gājiens apstājās – tur atvadījās no mirušā rentnieki, saime.

Nākošie vārti atradās uz robežas pie Rūjas tilta, kur atvadījās Rūjienas sabiedriskās organizācijas. Beidzamie vārti bija uz kapsētas ceļa aiz Rūjienas baznīcas. Pavadītāju rindas priekšgalā, divjūga vaļējā kalesā, braucām mēs ar grospapu. Es vedu krustu. Līķrati brauca tukšā, daudzo organizāciju pavadītāji visu ceļupārmaiņus nesa zārku. Rūjienas veikali bija slēgti, kad procesija virzījās tai cauri. Kapos dziedāja koris, sekoja daudz runu. Kapa kopiņu apsedza ziedu un vainagu kaudzes. Muižā bija rīkots plašs bēru mielasts.

Apkārtējie vācu muižnieki vēlāk izteikušies kritiku: kam tādas grandiozas bēres bijušas vajadzīgas. Mana tēva popularitāte viņiem ne visai patika.

KARA IESPAIDĀ.

Pirmā kara ziemā, 1914. gadā, sāku strādāt Rūjienas veikalā – mācīties par tirgotāju. Veikalu jau ilgus gadus vadīja grospapa radinieks un mūsu aizbildnis pēc tēva nāves, Jānis Cīrulis. Man šī sīktirdzniecība pavisam “negulēja” – bija pat pretīga.

Ar kādu prieku būtu mācījies praktiskā lauksaimniecībā, uz ko man pastāvēja patiesa interese. Aizbildņi un māte bija iedomājusies, ka man noteikti jākļūst par tirgotāju. Ar savu raksturu – iedzimto neatkarības un lepnuma izjūtu, mīlestību uz darbu un arī muižniecisko audzināšanu, pavisam nebiju piemērots ziepzāļu svēršanai. Vēlākos gados, apstākļu spiests, mainīju nodarbošanos, pārejot vispirms uz man tuvo dārzkopību.

Biju tikai neilgi, kā atgriezies no Maskavas, kad pēc īslaicīgas uzstūrēšanās Rencēnos ierados Rūjienā. Sakarā ar darbu veikalā apmetos turpat uz dzīvi – mazajā kambarītī ar logu pretim lielajam kastaņu kokam. Vispirms man gribējās ņemt mājokli Rūjienas muižā, bet tad nodomu atmetu – likās pārāk drūmi dziļā ziemā apdzīvot vienam lielo ēku, bailes bija arī no spokiem. Māte ar Ringoldu apmetās Rīgā, grosmamma Rencēnos.

1914/1915. gada ziemā ņēmu dzīvu dalību Rūjienas sabiedriskajā dzīvē, spēlēju teātrī Kaupo lomu “Mūsu senčos” un citās lugās. Ziemas vakaros braucām kopā vizināties ar Marijas lomas tēlotāju. Pa Virķēnu šoseju viegli slīdēja kamanas muižas labākās ķēves Elzas vilktas. Pulkstenīts pie ilkses vienmuļi skanēja aizsnigušās ārēs. Visapkārt klusums un miers…

Pavasarī, kad koki vēl bija kaili, Rūjienas muižā pārradās grosmamma. Saņēmis šo vēsti, priecīgs pievakarē devos turp. Man palicis atmiņā šis siltais pavasara vakars pēc sīkā lietiņa, kad zeme tik brīnišķīgi smaržo. Sāku ikvakarus nākt uz muižu pie grosmammas. Palēnām lūkoju atkratīties no pārdevēja darba veikalā; gāju turp tikai nedēļas tirgus dienās, līdz beidzot pavisam uzdevu. Šai laikā sāku vairāk interesēties muižas lietās; grāmatvedībā, finansēs, nomu iekasēšanā, u.c. Uz grospapa pilnvaras pamata skaitījos muižas pārvaldnieks.

Vēl klusa un mierīga man bija šī pēdējā vasara, gandrīz nemaz nemanot kara tuvošanos, ja neskaita retos Kurzemes bēgļu pajūgus, kas atkūlās līdz Ziemeļvidzemei. Kara iespaidā māte atstāja Rīgas dzīvokli un pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi muižā. Gara rinda mūsu pajūgu mēroja tālo ceļu, lai pārvestu mēbeles.

Skaista un romantiska bija šī pēdējā vasara pirms aiziešanas karavīru rindās. Sadraudzējos ar Skrīveri Eduardu Žerbeli, Rencēnu Žerbela Jāņa jaunāko brāli, kas bija beidzis Priekuļu lauksaimniecības skolu. Mēs trijatā bijām jautra kompānija; dažreiz svētdienas vakaros ciemojāmies pie Eriņu muižas pārvaldnieka Lapiņa, kur vienmēr jautri gāja. Rīkojām arī pa uzņemšanai pie mums.

Šie svinīgie braucieni uz Eriņu muižu, vai arī ciemos pie kaimiņu saimniekmeitām! Krauklis ēzeļa ratiņos ar cieto oktobri galvā, es ar Žerbeli jāšus aizmugurē. No kāda Kurzemes bēgļa grospaps bija nopircis ēzeli, kuru atsūtīja uz muižu. Rūjienā sedliniekam likām pagatavot speciālu ādas iejūgu – ietērpām mūsu jauno rikšotāju pa godam. Kā jau ēzelis, viņš bija stipri niķīgs: bieži trakoja un izmeta no ratiem vislabāko braucēju, jeb skrēja, kamēr atdūrās ar ilksi pret paksi jeb koku. Arī tad vēl viņš lauzās uz priekšu, it kā, gribēdams apgāzt veco liepu, nebija viegli piedabūjams atkāpties. Kādreiz staļļmeistars, padodams pajūgu pie balkona, pats šļūca uz vēderu pa zemi: ēzelis bija viņu no ratiem izmetis. Staļļmeistars uzstūrēdams savu godu, grožus neatlaida.

Tanī vasarā jāju ar Elzu, paklausīgo ķēvīti, kura tomēr reiz mani izmeta no segliem. Pavisam stūrgalvīgas dabas bija melnibrūnā, Mīra, kuru vairāk munstrēja Ringolds. Ļoti slaida, viegla nesēja, bet neģēlīga rakstura; kad ietiepās, negāja no vietas. Bieži vien Ringolds, izjājis pa vārtiem, turpat aiz dārza sētas veselu stundu pērās uz vietas – Mīra vienmēr griezās atpakaļ.

Vēl lielākas nedienas gadījās, ja Mīru iejūdza ratos un devās tālākā ceļā: kad ķēvei apnika rikšot, tā pārmainīja gaitu uz bēru gājiena soli. Nekas tad nelīdzēja, nedz sišana, nedz labināšana. Braucējs bezcerīgs sēdēja ratos, padots savam liktenim. Šādā muļķīgā situācijā Mīra mani, cik atceros, nostādīja reizes trīs. Tas gan notika vēlāk 1918. gadā, kad pēc muižas pārdošanas dzīvojām Rencēnos. Toreiz Rūjienas muižā ar Mīru vēl nemocījos, atstāju to prieku Ringoldam.

Kādā svētdienā 1918. gada vasarā uzaicināju divas rencēnietes, māsas, atvizināt uz teātri Rūjienā. Turp aizbraucām gludi. Mīra rikšoja cēli, laiks bija patīkams. Teātris, balle, satikšanās ar veciem draugiem… Bet tad nežēlīgais liktenis pagrieza kloķi uz kreiso pusi: atpakaļceļā lijā kā pa Jāņiem, pie kam Mīra pārgāja bēru solī. Nelīdzēja ne pātaga, ne pīlādžu nūja. Pa laukiem un mežiem nepārtrauktā lietū svinīgais brauciens lēni kustējās. Sarunas apsīka. Skuķes slapjas kā izmērcētas vistas sēdēja sabozušās… Vēl rīta stundās ierodos mājās kā no linu mārka izvilkts.

Par to citā reizē es Mīrai atriebos. Braucu atpakaļ ar abām māsām uz balli Matīšos. Skuķes gan izsacīja šaubas par šāda pasākuma izdošanos, kas atkarīgs no Mīras garastāvokļa, tomēr ļāvās pierunāties. Kas gan nu ar būtu atteikusies toreiz ar mani kopā braukt!

Turp aizlaidām slaidi. Kad rīta gaismiņā sētas puisis padeva pajūgu pēc balles, Mīra pielietoja savu niķi Nr.1 – negāja no vietas. Izklīstošā publika salasījās ap mums un skatījās kā uz jaunu teātri. Skuķes ratos sarka. Nu vajadzēja rast ātru izeju: liku sētniekam atnest divus spaiņus ūdens un gāzt tos Mīrai uz muguras. Pats turēju grožus: “Būt vai nebūt?” – palikt par apsmieklu visam pagastam?

Vīri gāza spaiņus, Mīra salēcās un kā velna triekta nesās laukā pa vārtiem. Tanī reizē noskrēju visus balles braucējus. Un šo Kreišmaņa stiķi vēl ilgi pieminēja Burtniekos un Rencēnos.

Kaisti pavadīju savu pēdējo brīvo 1915. gada vasaru Rūjienas muižā. Priecājos ar draugiem, piedalījos sabiedriskā dzīvē, ziedojumu vākšanā, spēlēju teātrī. Jūsmoju par kādu skolotāju, toreiz domāju, ka Elfrīdā esmu iemīlējies. Bieži satikāmies, vakaros sēdējām Ūdenslapenē vai saliņā, braucām ciemos. Mūsu attiecības bija tīras, nevainojamas. Par precībām tad vēl nedomāju; bija man tikai 20 gadu.

Dienestā aizejot mūsu sarakstīšanās pēc kāda pusgada pārtrūka, pie tam manas vainas dēļ. No tā tagad varu secināt, ka Frīdu patiesi mīlējis neesmu.

Septembra sākumā aizgāju dienestā. Mani iedalīja gvardes rezerves bataljonā, Streļņā pie Pēterburgas. Pēc pusgada pārcēlos uz latviešu strēlniekiem.

Māte ar Laumu un grosmammu tagad arī ziemas pavadīja Rūjienas muižā. Ringolds skolojās Valkā. Atvaļinājumā biju pāris reizes 1916. gada vasarā un beidzamo reizi 1917. gada ziemas beigās, pēc lielajām Ziemassvētku kaujām. Krievijas revolūcija jau gāja vaļā.

Krievu valdība, karam izceļoties, bija aizliegusi jebkāda alkohola pārdošanu. Šāds solis smagi trāpīja manu grospapu: durvis aizvēra Rencēnos Lielais krogs, Rūjienas Cepļa krogs, vīntirgotavas Rūjienā un Rencēnos. Tekošā tirdzniecība bija paralizēta, tas radīja maksāšanas grūtības. Grospaps bija sācis domāt par Muižas pārdošanu, kaut gan stāvoklis to neprasīja.

1917. gada pavasarī mani smagi satrieca Rūjienas muižas zaudēšana.

PĒDĒJĀ GAITĀ.

1919. gada vēlā rudenī kādā klusā dienā Ribeles pagasta ratos iecēla smagu ozola zārku. Mūsu grospapiņš uzsāka savu beidzamo Rūjienas braucienu uz mūžīgo dusu ģimenes kapos Sv. Bērtuļa kapsētā.

Rati smagi kratījās sliktā lauka veļa sasalušajās grumbās. Purviņā starp Ribeli un kaimiņu māju notika starpgadījums: salūza rats priekšējam pajūgam, kurā braucām abi ar Ringoldu – vedām krustu. Tālākā ceļā mums bija jāpārsēžas pie pavadītājiem.

Garām Nurmu un Jeru muižām tuvojāmies Rūjienai. Kad izbraucām uz Valmieras – Rūjienas lielceļa, mūsu skats slīdēja pāri laukiem uz Rūjienas muižu, kas kailo koku apjozta, parādījās tālumā ar savām baltajām mūra ēkām. Šoreiz neiegriezāmies ceļā, kas ved uz muižu – devāmies tālāk pa lielceļu garām Raibām dzirnavām baznīcas virzienā. Tornī zvanīja, kā arvien, sagaidot aizgājušo. Pavadītāji tuvojās kapu ceļgalam.

Rūjienas muižas īpašniekam nebija lemts uzsākt savu pēdējo gaitu no savas muižas. Gan viņš bija pavadījis no turienes dēlu, znotu un mazmeitiņu.

Bez goda vārtiem un runām klusi guldījām zemes klēpī grospapiņu. Smagi dārdēja sasalušā smilts, atsitoties pret zārku.

Atpakaļceļā stipri sala., skrēju pat kājām aiz ratiem. Tumsā atgriezāmies Ribelē uz bērēm.

1919. gada maijā, frontei pāri ejot, bija nodegušas Rencēnos vairākas ēkas, arī mūsu māja. Visa ģimene pārcēlāmies uz Rībeles lauku mājām. Tur arī mira grospapiņš lielā vecumā.

Grosmammiņu pavadījām 1932. gada vasarā.

MANA BĒRNĪBA.

Jau kādu astoņu gadu vecumā nodibināju savu patstāvīgu uzņēmumu, virszemes bagātību izmantošanai, ar sēdekli dārzā starp jāņogu krūmiem. Tur atradās veikala noliktava: liela kaste ar aizveramu vāku. Kastē krājās manis savāktie kauli, izejviela kaulu miltiem. Kaulus atpirka grospaps, maksājot 15 kapeikas podā (- ca 8 kg).

No sākuma veikals zēla un man bija darba pilnas rokas. Īsos atpūtas brīžos sēdēju uz savas noliktavas jumta, tā sargājot veikalu no zagļiem. Vienīgā mana konkurence bija lielais suns, kas arī centās virtuvē kādu kaulu pievākt, un dažreiz to iekasīja zemē nedienām. Bet, tā kā viņam šādas nedienas Rencēnos nekad nevarēja pienākt, tas savus krājumus aizmirsa. Es tomēr šos kaulus nekad ārā neraku, jo tie jau nu reiz bija suņa privātīpašums, un mani principi šai ziņā bija stingri.

Jau pēc īsas darbības mans veikals piedzīvoja krīzi, jo virszemes bagātības mājas tuvumā bija izsmeltas. Atlika vienīgi mūsu lielā virtuve, kuru pēcpusdienā apmeklēju kaulu pievākšanas nolūkā. Parasti tur durvju priekšā sastapu savu konkurentu.

Lai celtu apgrozījumu, uzsāku kaulu meklēšanu tālākā apkārtnē. Netīros kaulus piesēju valdziņā un vilku pa zemi uz savu noliktavu.

Kādā svētdienā bija atbraucis ciemos mans paps no Valmieras un mēs gājām kopā ar dažiem grospapa darbiniekiem pastaigāties uz tuvējo mežu, sauktu “Sivēnu asti”. Papa sarunājās ar pārējiem kungiem, es turpretim šaudījos starp eglītēm un skatījos tikai uz zemi, meklēdams kaulus. Un tuvu ķērienu, kādā bedrē atradu zirga galvas kausu. Mudīgi vilku savu valdziņu no bikšu kabatas un piestiprināju to pie kaula. Tad piebiedrojos pārējiem, vilkdams guvumu aiz sevis. Un tā nu tuvojāmies Rencēnu miestam, paps ar kungiem priekšgalā, es ar zirga galvu aiz viņiem. Papam gan šāda procesija nepatika, viņš kaut ko teica, bet es pastāvēju uz savu, lūk, veikals paliek veikals. Patiesībā taču papam būtu jāpriecājas par šādu dēla uzņēmību.

Mani vecāki toreiz dzīvoja Valmierā, kur papam bija viens no viņa trim veikaliem. Es šais gados augu grospapa un grosmammiņas gādībā Rencēnos. Tur grospaps vadīja savu plašo uzņēmumu: lauku veikalu, Rencēnu Lielo krogu, dzirnavas, koku zāģētavu, labības un linu uzpirkšanu.

Rūpīga un mīlestības pilna bija grosmammiņas gādība par mums, bērniem. Bērna gados ziemās daudz slimoju ar vidusauss iekaisumu, dažreiz ar augstu temperatūru. Tad grosmammiņa mums bērniem uzlika mājas arestu, mūsu privātistabu un dārza rajonā. Pie guļamistabas loga tika ierīkotas kāpnes, kas veda tieši dārzā. Tā bijām norobežoti no katras satiksmes ar svešiem un pat kalpotājiem.

Manas pirmās skolas gaitas sākās Rencēnos privātstundu veidā. Pasniedzējs bija vietējais pagasta skolotājs. Atceros, ka varen stiprs bija vecās derības Bībeles stāstos.

No 1904. gada tēvs mani ielika Valmieras tirdzniecības skolā. Gaužām sagrauts atstāju Rencēnus. Skolā nevarēju iedzīvoties, nesapratu mācības krievu valodā. Tā jau pirmā gadā ieņēmu klases beidzamā skolnieka vietu.

Skolā dabūju palamu “Pipars”, par ko briesmīgi skaitos. Mans tēvs taču nebija nekāds piparbodnieks, bet gan lieltirgotājs ar veikaliem trijās pilsētās. Skolas tradīcijas tomēr bija negrozāmas, katrs saņēma savu palmu. Manā klasē bija tādi zvēri, kā “Sumbris, “Ūpis”, “Skroders Drekbergis”.

1905. gada rudenī, man par lielu prieku skolu slēdza nemieru dēļ. Tā nokļuvu atkal mīļajos Rencēnos. No nemieru laika man palikušas atmiņā dažas epizodes.

Reiz, tā paša gada rudenī, skolā tika noturēts liels mītiņš, bija ieradušies divi sociālistu kungi no Rīgas. Pēc oficiālās daļas pabeigšanas, viņi bija pie mums uz pusdienām, kā grospapa viesi. Ēdamistabā pie apaļā galda blakus grospapam sēdēja abi sociālisti, tiem iepretim grosmammiņa melnā kleitā. Kungi ēda cepeti, meta naigi cara degvīnu un gudri runāja.

Bija dziļa ziema 1906. gada janvārī, kad ar interesi skatījāmies pa logu Rencēnos iejājušos dragūnus. Vispirms kā izlūki iejoņoja trīs dragūni, tad vieglos rikšos sekoja dragūnu eskadrons un iegriezās pagasta nama virzienā. Šo soda ekspedīcijas nodaļu komandēja divi virsnieki.

Pēc oficiālās daļas pabeigšanas, viņi bija pie mums uz pusdienām, kā grospapa viesi. Ēdamistabā pie apaļā galda sēdēja blakus grospapam abi virsnieki ar nozīmēm uz uzplečiem. Arī šie kungi ēda cepeti, naigi meta cara degvīnu un gudri runāja.

Ēdienu laiki mūsu Rencēnu saimniecībā bija iedalīti četrās maltītēs pie trim galdiem. Puiši un meitas ēda virtuvē; tā sauktie “bodes jaunskungi” kopā ar grospapu, svētdienās arī karodznieks un melderis, ēdamistabā pie apaļā galda. Mēs bērni un grosmamma “zālē”. Priekš mums gatavoja atsevišķi vieglākus ēdienus, kā kotletes, flikerklopsi, cāļa zupu. Uzēdina ķīseli vai pudiņu.

Pudiņa dēļ pat izcēlās ilgstošas domstarpības ar brāli. Ringolds atzina tikai rīsu pudiņu, kategoriski noraidīdams cvibaku pudiņu. Man bija gluži pretējs uzskats, atradu vienīgi cvibaku pudiņu par ēdamu. Stāvokli saglāba grosmammiņa ar kompromisu, liekot gatavot priekš mums katram atsevišķu pudiņu.

Un lai mēs lieli augtu, spēcīgi un gudri, par to rūpējās ne tikai grosmammiņa, bet netieši arī tā dēvētais “gaļas žīdiņš”. Vecs un salīcis ar kuplu baltu bārdu, žīds no Rūjienas ieradās ik nedēļas ar savu kleperi Rencēnos. Vezumā viņam bija svaiga vērša, teļa, jēra, tā sauktā košergaļa, kas kauti pēc žīdu rituāla. Grosmamma tad gāja laukā pie vezuma iepirkties, jo Rencēnos miesnieka nebija. Žīdiņš, ģērbies garā nonēsātā paltrakā, pazemīgi ieteica cienmātei savu preci, pa starpām garo bārdu nobraucīdams.

Līdz mana krusttēva, mātes brāļa Alfrēda traģiskai nāvei 1904. gada Ziemassvētkos, mēs bērni un mūsu māte, vasaras pavadījām Rencēnos, tikai retumis ciemojāmies pie onkuļa Alfrēda Rūjienas muižā. Pirmajos gados pēc Alfrēda nāves, skolu slēdzot, ieradāmies vispirms Rencēnos, kur parasti pavadījām maija mēnesi, lai tad jūnijā, grosmammas pavadībā dotos uz Rūjienas muižu, kur palikām līdz augusta beigām.

Vēlākos gados uzturējāmies nepārtraukti visu vasaru Rūjienas muižā. Brauciens no Rencēniem uz apm. 25 km attālo Rūjienas muižu norisinājās tā sauktā “Noasa šķirsta” – vecmodīgā, pilnīgi slēgtā karietē ar atvērtām durvīm un maziem lodziņiem. Karieti smagi vilka divi spēcīgi zirgi, uz bukas sēdošā kučiera vadīti. Es šo uzrikti nemīlēju, jo pie toreizējiem sliktiem ceļiem, arvien saslimu šai slēgtajā telpā ar jūras slimību; biju spiests izkāpt un doties uz grāvmalu. Pats brauciens ilga kādas trīs stundas, ieskaitot zirga pūtināšanu pusceļā Oleru mežā.

Tur nu visi izkāpām no Noasa šķirsta, kučieris nokāpa no augstās bukas, un stiprinājāmies tālākam ceļam ar līdzpaņemto proviantu. Jāpiezīmē, ka ceļojumam tika izraudzīta jauka vasaras diena.

Tuvojoties ceļa mērķim, jau kādu četru kilometru attālumā, priecīgi ieraudzījām tālā pakalnē Rūjienas muižas baltos mūrus. Pēc pusstundas braucām soļos augšup pakalnē gar mūsu vecā dārza laukakmeņu mūra sētu. Tad caur lielajiem vārtiem iegriezāmies alejā, kas veda uz kunga ēkas piebrauktuvi, kučieris nu salaida ar pātagu zirgiem un Noasa šķirsts smagi pieripoja pie veļējās verandas. Trīs melni āpšu suņi, nikni riedami metās pretim karietei, bet, kad durtiņas atvērām, viņu niknums acumirklī pārvērtās bezgalīgā priekā. Āpšeļi, ar resnāko vārdā Damlaku, priekšgalā, lēkāja gar mani un Ringoldu, laizīdami atkalredzēšanās priekā un sajūsmā mūsu rokas.

Šie trīs āpšu suņi bija vēl kalpojuši Alfrēdam medībās. Viņi briesmīgi neieredzēja kaķus, cauru dienu sēdēja zem koka, kurā bija paglābies kāds kaķis.

No virtuves steidzās muižas saimniece ar kalponi mūs saņemt un apsveikt, skūpstot grosmammai roku. Mēs, zēni, no āpšeļiem pavadīti, metāmies uz mežiņiem apaugušajām verandas kāpnēm.

Ierašanās muižā ik vasaru norisinājās gluži pēc šī apraksta, tikai vēlākos gados Noasa šķirstu aizvietoja atsperu droška un sagaidītāju āpšeļu vietā nu liels bernardietis Tiro, kas bija pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi muižā.

Bet, lūk, Tiro, kā lai rakstu par viņu un mūsu jaukajām gaitām Rūjienas muižā, pirms neesmu minējis viņa dzīvi Rencēnos. Tāpēc atpakaļ no muižas piebrauktuves, iežogotas no divām milzu liepām, uz Rencēniem, pie tam vēl no vasaras uz ziemu!

Aukstā ziemas saule ar beidzamiem vakara stariem skar egļu un priežu galotnes, tad tā nozūd aiz tumša meža masīva. Pāri dziļa sniega pārklātiem laukiem pārslīd viegla ēna, dienā tik baltais sniegs pieņem auksti zilganu krāsu. Iesarkanā vakara blāzma kļūst aizvien bālāka. Krēsla guļas pāri laukiem. No alkšņiem upītes krastā izlec zaķis, apsēžas un ilgi vēro apkārtni, tad lēniem lēcieniem dodas ciema ābeļdārza virzienā. Pie debesīm atspīd spožas zvaigznes; sals pieņemas.

Cik bieži ziemas vakaros skatījos saules rietā. Kailās ābeles mūsu dārzā, eglīšu dzīvžogs, aiz tā pīlādžu rinda, tad plašais, sniega klātais lauks pie apvāršņa. Sivēnastes mežs. Tur laukā sals, bet man tik silti istabā aiz dubultloga. Vēroju vakara krēslā meža kontūras, manas domas kavējas pasaku valstī pie vilkiem, lapsām.

Bērnībā mīlēju ziemu vairāk par citiem gada laikiem; ziemu ar aizsnigušajiem mežiem, ar sniegputeņiem, ar ziemas mieru un vientulību dabā.

Sniegs krīt lielām pārslām, kad sēžos ragavās blakus mūsu kalpam, lai dotos uz tuvo Lapurgas mežu. Mums svarīgs uzdevums: pārvest svētku eglīti.

Ir klusas bezvēja dienas, mežā valda ziemas svinīgums, kaili stāv augstie Lapurgas bērzi. Kalps piesien zirgu, ņem rokās cirvi, tad brienam dziļā sniegā no eglītes uz eglīti. Ar cirvja kātiņu viņš piesit pie kociņa stumbra, lai nokratītu sniegu. Tikai tad varam novērtēt eglītes piemērotību mūsu vajadzībai. Drīz arī atradām kādu paprāvu, juki noaugušu kociņu un tam nu jākrīt.

Lēni slīd sniega pārslas starp austajiem bērziem, kad dodamies ar eglīti atpakaļ uz ragavām.

Interesanta un dzīvības pilna bija priekšsvētku diena. Liela kustība veikalā, krogā, dzirnavās. Krogus laukumā starp veikalu un linu spīķeri, pie slitām piesieti stāvēja daudzie zemnieku zirgi ragavās. Ikviens saimnieks steidzās pirms svētkiem vēl pārdot linus vai labību, lai gūtu svētku naudu. Spīķera priekšā sabraukuši vairāki linu un labības vezumi, tur grospapa uzpircējs rāvās ar pieņemšanu, cenas noteikšanu. Saņēmis svaru zīmi, zemnieks gāja un kantori pēc naudas. Tad arī tūliņ varēja iegriezties veikalā. Uz šādu svētku iepirkšanos parasti bija arī saimniece līdzi braukusi. Flancla kleitas drēbes, ko dāvināt kalponēm, baltie milti, raugs, cukurs, briežragsāls, koriandrs, safrāns – viss tas vajadzīgais svētku cepumiem; beigās raibās konfektes, svecītes un lukturīši eglītes greznošanai.

Arī krogos šais dienās bija ļaužu pilns, tur dūca kā bišu stropā. Dažs zirdziņš ilgi vēl sala vakara tumsā pie kroga margām, pacietīgi gaidīdams uz savu saimnieku.

Kādā dienā pārveda veselu ragavas kravu ar slaveniem Burtnieku ezera brekšiem. Ezerā zvejnieki bija vilkuši savus tīklus no ālenģa uz ālenģi, uz grospapa pasūtījumu, kas atkārtojās ikgadus pirms Ziemassvētkiem. Vakarā uz veikala letēm aiz aizslēgtām durvīm norisinājās brēkšu sadalīšana un pakošana. Šo darbu veica bodes jaunskungi, pēc grospapa un Tobisa, viņa pilnvarnieka, norādījumiem, man un Ringoldam asistējot.

Divus reti lielus eksemplārus iepakoja svētku dāvanai Valmieras apriņķa priekšniekam; drusku mazākus, bet arī treknus – Rūjienas policijmeistaram. Tad akcīzes valdes priekšniekam, dažādiem apriņķa un akcīzes valdes ierēdņiem, utt, utt. Beidzot vienu mērenu breksi Rencēnu “urjadņiekam” (lauku policists).

Reiz, priekšsvētku nedēļā, istabā, kur gulēja mūsu saimniece, bija uzstādīti trīs līķi: Rūjienas muižā bija kautas cūkas mūsu Rencēnu saimniecības vajadzībām un pārvestas galīgi sasalušas. Šīs trīs cūkas novietoja saimnieces istabā lēnai atkušanai.

Priekšsvētku dienā Rencēnos: tik tuvie Ziemassvētki jau izstaro savu svinīgumu. Dzīvā kustība miestā nu apsīkusi. Spīķera priekšā vairs nestāv linu un labības vezumi, veikalā tikai retais pircējs. Arī plašā krogu telpa tukša. Dzirnavas šai dienā vairs neklab, jo trūkst malēju un melderis var pastaigāties savā svētdienas tērpā.

Rosība nu pārsviedusies uz mājsaimniecību. Meitas berž grīdu, virtuvē tiek cepts un vārīts, un dārza pamalē vareni kūp pirts skurstenis. Arī mēs, zēni, esam aizņemti priecīgā darbā ar eglītes greznošanu.

… un Jāzeps ar sievu Mariju devās no Nācaretes uz Betlēmi, lai pierakstītos. Tai laikā zemē valdīja ķēniņš Erdus…

Atkal reiz uzmanīgi klausījāmies šo prieka vēsti par Jēzus piedzimšanu, un katrs mēs izjutām Ziemassvētku vakara mieru un svinīgumu.

Lēna un apvaldīta ir priekšā lasītāja balss. Daudzas sīkas liesmiņas mirdz eglītes zaros, kāds skuju pušķītis aizdegās un atkal apdziest. Telpā izplatās svecīšu siltums un svaigā eglītes smarža.

… miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts… skan šie svinīgie vārdi.

Tuvāk eglītei, labākajā istabas stūrī, sēžam grospaps, grosmamma, mūsu vecāki un mēs, bērni. Tālāk rindā gar sienu seko bodes jaunskungi, melderis, karodznieks, iepretim starp virtuves un ārējām durvīm sēž puiši, meitas, saimniece un priekšstrādnieks. Pie apaļā galda lasa no sprediķu grāmatas veikalvedis Tobis.

Dievkalpojums noslēdzās ar “Klusa nakts, svēta nakts”.

Pēc īsa klusuma brīža sākas dāvanu izdalīšana un tur nu bērniem priekšroka: mums pasniedz dāvanas kā pirmajiem, tad seko pārējie. Bodes jaunskungi saņem naudas balvas aploksnēs, meitas kleitas vai blūzes drēbes, puiši cietās krūtis ar apkaklēm. Tad visa saime pavada vēl brīžus kopējās sarunās pie alus glāzes, līdz svecītes eglītes zaros atdziest.

Uzmostoties klausos slēģu klabēšanā, vēja kaucienos, malkas omulīgā sprēgāšanā lielajā ēdamistabas krāsnī. Istaba tāda puskrēsla, caur slēģu starpām ieplūst dienas gaisma. Vēl kavējos gultā, domas klīst pie pagājušām svētku dienām, pie dāvanām, tad pie lielā bernardiniesa Tiro, kas iepriekšējā dienā bija iekāpis un apgūlies grosmammas gultā. Grosmamma bārās un trieca Tiro ārā: “Tas lielais teļš iekāpis manā gultā!” – Tiro sabijies, asti luncinādams, mānijās pa durvīm ārā. Mēs zēni vareni smējām un piebalsojām grosmammai. To gan neteicām, ka Tiro gultā kāpa uz mūsu draudzīgo aicinājumu.

Piepeši slēģi tiek no ārpuses atvērti un es ieraugu laukā traku sniega deju starp debesi un zemi. Pieceļos stāvus gultā un raugos mūsu dārzā: viss balts, zeme, koki, debess. Tikko neskaidri var saskatīt eglīšu dzīvžogu upītes krastā. Tālāk tikai sniegs, sniegs gaisā un virs zemes. Vēja grūdieni dauza atāķētos slēģus. Steidzīgi ģērbjos, lai varētu ātrāk doties laukā sniegputenī.

Pēc brokastīm meklēju mēteli, ausaino cepuri, kulaiņos cimdus. Sākumā grosmamma ceļ iebildumus pret manu nodomu sliktā laika dēļ, bet es neatkāpjos. Un tā drīz vien esmu sniegputenī, īstā raganu katlā. Brienu dziļā sniegā, līdz nokļūstu pie upītes. Smaga sniega nasta klāj eglītes. Upītes ielejā sadzīti no augstāk stāvošā tīruma milzīgi kupenu kalni. Es mēģinu tur uzrāpties, bet iebrūku sniegā līdz krūtīm. Sniegs sitās sejā, acīs, apavi man sniega pilni, salst kājas. Tas nu arī man par daudz, metos naigi atpakaļ uz istabu.

Pēcpusdienā kļuva manāmi siltāks, putenis norima un nākošā dienā iestājās īss atkusnis, pēc kam naktī atkal piesala. Sniegs nu nosēdās un klājās ar cietu ledainu kārtu. Tas bija piemērotākais laiks iejūgt Tiro kamaniņās, lai vizinātos pa sniega virsu. Viens no bodes jaunskungiem līdzēja nemierīgo Tiro iejūgt un izvadīja mūs pa dārza vārtiņiem. Nu ņēmu rokā grožus, Tiro rāvās kā ērzelis no vietas un nesās aulekšos pa lauku. Tūliņ arī pazaudēju katru vadīšanas iespēju, Tiro bija spēcīgāks par mani. Vēja ātrumā lidojām Tiro paša izraudzītā virzienā, līdz uz kāda cinīša kamanas apgāzās un es paliku sniegā. Tiro nu viens drāzās tālāk. Līdzīgi beidzās visi mani braucieni suņa pajūgā.

Sniega apstākļi ļāva mums, grosmammai, Ringoldam un man, atkal uzņemt parastās pievakares pastaigas līdz mežam. Šie gājieni pa tīruma ežiņu, kā vasarā laukiem zaļojot, tā ziemā sniega klātiem, man palikusi mīļā atmiņā. Ziemas vakara krēslā, atgriežoties no šīm pastaigām, mūsu mājas apgaismotie logi mūs mīļi sagaidīja.

Daudz prieka mums sniedza lielie kupenu kalni upītes ielejā. Tur rakām kupenu alas, virsū ieminām taciņu ar uzeju. Un reiz mums izdevās pat grosmammu pierunāt tur uzkāpt. Kā par brīnumu, sniegs turēja arī viņas svaru.

Kādā priekšpusdienā, kad manas mācību stundas bija beigušās, bet Ringolda tikko sākās, devos brīvs un priecīgs dārzā. Tur sastapu savu māsiņu Laumu, kas bija atradusi beigtu zvirbuli. Nolēmām pēdējo svinīgi apbedīt. Novietojām zvirbuli uz nestuvēm, kādu šindeli, un devāmies, skaļi dziedādami, bēru gājienā gar rakstāmistabas logu, kur Ringolds mācījās. Tur, loga priekšā, pat apstājāmies un sevišķi skaļi bļāvām. Un, lūk, logā parādījās Ringolda īsi apcirptā galva, ko jau bijām arī gaidījuši. Tik nelaime, ka piepeši arī Šalme stāvēja visā viņa augumā pie loga un aicināja mani nekavējoties pie sevis. Pēc brīža es jau sēdēju rakstāmistabā pie otra galda ar kādu soda uzdevumu, par Ringolda stundas traucēšanu. Zvirbulis nu palika neaprakts.

Dažas reizes, kad nebija viesu, karstās vasaras dienās ēdām brīvā dabā zem liepām, laubē, kas atradās apstādījumos starp kungu ēkas piebrauktuvi un staļļiem. Šeit laukā ēdām ar lielu apetīti, kad bijām mušas no zupas izzvejojuši. Atceros, reiz paveicu pat divpadsmit kotletes. Rekords tomēr piederēja bernardinietim Tiro, kas kādā dienā bija ielavījies pieliekamā kambarī un vienā rāvienā apēdis visu pusdienām sagatavoto kotlešu porciju.

Rūjienas muižas dzīvojamā ēka stāv pakalnē, tai pieslēdzas tā sauktais vecais dārzs, kas guļ dažus metrus zemāk. No ēkas augstajiem logiem un staļļa verandas atklājās jauks skats pāri dārzam, pāri augstajiem kokiem. Kāds prieks un brīvības sajūta bija, dodoties saulainos vasaras rītos šai palejā guļošajā dārzā!

Kungu ēkas vakaros atrodas tā sauktais rundelis ar plašiem zālājiem un košuma krūmiem. Šim ovālam rundelim apkārt iet grantēts 260 m garš braucamais ceļš. Rundeļa dienvidos galā stāv augstie iebraucamie vārti, caur tiem pa labi ved ceļš uz kungu ēkas brīvtrepēm, pa kreisi uz staļļiem.

Apkārt rundelim tas bija mums, zēniem, ideālākais ceļš velosipēdu sportam. Šeit mēs stādījām ātruma rekordus, izdarījām visādus braukšanas trikus.

Kādā pēcpusdienā nesos lielā ātrumā uz velosipēda pa šo ceļu, biju jau vairākkārt rundelim apbraucis, kad piepeši pagriezumā ieraudzīju Ringoldu, arī uz velosipēda, man pretim drāžoties. No trieciena pacēlos gaisā, pārlidoju ceļmalā uzstādītam šūpolsolam, to neskarot, un nolaidos krūmos.

Kad no izbailēm atjēdzāmies, konstatējām, ka paši cietuši nebijām, tikai velosipēdi gan kriņģelī.

Mūsu papa guva maz no vasaras atpūtas, veikalnieciskās darīšanas un daudzi sabiedriskie pienākumi lika viņam pastāvīgi braukt starp Rīgu, Valmieru un Alūksni. Rūjienas muižā viņš parasti uzturējās dienas trīs, tad atkal devās ceļā vismaz uz vienu nedēļu.

Kad papa pāris dienas bija mājās, gājām visa mūsu sabiedrība vakaros kopējās pastaigās pa lauku ceļu. Tālu stiepās ceļa abās pusēs mūsu tīrumu, miežu un auzu, ziediem rotātie āboliņu sējumi.

Krēslai iestājoties ilgi sēdējām uz brīvtrepēm, baudot vasaras vakara mieru. Gar balkonu lidinājās sikspārņi, vecā dārzā simtgadīgajās liepās gaudoja pūces.

Rudens. Vecā dārza ābeles noliekušas savus zarus zem piebriedušo ābolu nastas. Dārznieks ar palīgiem slien kāpnes pie kokiem un vāc augļus lielos grozos.Ābolus šķiro un novieto pagrabā zem kungu ēkas, svaigiem salmiem izklātos plauktos.

Nāk pirmās stiprās salnas, kokiem nokrīt pēdējās lapas. Mīksts paklājs sedz dārza celiņus. Kailo liepu galotnēs ķērc kovārņu bari.

Vakaros ātri iestājas tumsa. Rudens vēji gaudo gar mājas stūriem, lietus sitās pret loga rūtīm. Ir vientuļi un drūmi, bet reizē siltā istabā tik mājīgi.

Rudenī, skolām sākoties, pārcēlāmies uz ziemas mītnēm: māte ar mums, bērniem, uz Valmieru, vēlākos gados uz Rīgu, grosmmam uz Rencēniem. Rūjienas muižas kungu ēka palika ziemā neapdzīvota.

Ar 1910. gada rudeni sākām iet Rīgas skolās. Es apmeklēju Mironova komercskolu, Ringolds valsts Pētera 1. reālskolu. Sakarā ar to māte pārnāca ar visu mūsu Valmieras dzīvokļa iekārtu uz Rīgu, kur papa bija noīrējis piecistabu dzīvokli Suvorova ielā, modernā jaunceltne, ar tai laikā vēl retām ērtībām, kā centrālapkuri, gāzes plīti un vannas istabu.

Mums kā provinciešiem, ar šim modernām ierīcēm sākumā atgadījās visādas ķibeles.

Tā kādā dienā priecīgi devāmies trepju telpās, lai apsveiktu no Rūjienas atsūtītās provianta kastes. Arī grosmmama, kas pie mums viesojās, iznāca trepēs, un kā pēdējā aizcirta aiz sevis durvis, bet šlepera atslēga bija palikusi iekšpusē. Nu bēdīgi sēdējām durvju priekšā uz kastēm, kamēr mājas sētnieks lauzās iekļūt dzīvoklī caur virtuves durvīm. Es gāju laukā uz ielas pastaigāties, jo man bija kauns tur tupēt.

Citreiz atkal vannas istabā izcēlās ūdensplūdi. Bet vislielākā ķeza bija ar to gāzes plīti. Alma, mūsu kalpone, ko bijām paņēmuši līdz no laukiem, bieži vien aizmirsa gāzi noslēgt. Un, kad nu viņa, pārnākot no beķera vai piena bodes, rāva sērkociņu, uzkrājusies gāze eksplodēja.

Biju toreiz ēdamistabā, kad virtuvē ar troksni sprāga cepešu krāsns. Durvis bija izrautas no eņģēm un atsitušās pretējā sienā, Alma gulēja uz grīdas. Vienīgā laime, ka viņas apaļās formas bija triecienu uztvērušas tā, ka kauli nebija cietuši.

Es pa tam gāju Mironova komercskolā, drusku mācījos, cītīgi apmeklēju kino “Ziemeļpols” un daudz lasīju.

Jau bērna gados man bija liela interese uz grāmatām, uz lasīšanu. Ar lielu prieku ik mēnešus sagaidīju žurnālu “Jaunības tekas”, ko par savu naudu abonēju. Neviens mani uz lasīšanu nebija ierosinājis, šī tieksme bija iedzimta.

Turpretim skolā mācījos slikti, kaut gan galva man bija laba. Vecāki neprata mani ierosināt, modināt manu godkārību un interesi.

Piecpadsmit gadu vecumā, tikko es pratu krieviski lasīt, nopirku par savu iekrāto naudu Tolstoja lielo romānu “Karš un miers”, ko lasīju ar sevišķu interesi. Astoņpadsmit gadu vecumā jau abonēju Pēterburgas politisko dienas avīzi “Birzevja Viedomostji”.

Mironova komercskolā pedagogu un skolnieku sastāvs tautību ziņā bija raibs. Zināma vienlīdzība pastāvēja sabiedriskā stāvokļa ziņā, skolnieki nāca no pārtikušām aprindām augstās skolas naudas dēļ. Daži skolnieki rītos atbrauca pat ar privātpajūgu.

Skolai bija kvalificēts pedagogu sastāvs, arī pāris latvieši – Z. Meirovics un J. Vesmanis. Latvijas patstāvības laikā 1932. gadā, kad turēju abiturienta eksāmenus pie Izglītības Ministrijas, sarunā toreizējais vidusskolas direktors izteicās atzinīgi par kādreizējo Mironova komercskolu.

Man šai skolā piešķīra jaunu palamu – “Nats Pinkertons”; tā bija cienīgāka par agrāko. Pinkertons bija toreizējo kriminālromānu varonis.

Reiz ielā, Vērmaņa parka rajonā, piepeši skaļi sarāvos no saucieniem – “Nat Pinketon!” Jā, tas biju es.

No ielas otras puses nesās manā virzienā jaunais Mironovs ar kādu otru manu klasesbiedru. Ielas gājēji pat apstājās un skatījās uz mani. Šis Ņujorkas detektīvs bija toreiz ļoti populārs. Man turpretim bija neērti.

MEDNIEKA ATMIŅAS

Veltīts manām meitām un mazmeitām, kam

dārgas ģimenes atmiņas par pagājušo labklājību, par veco

dzimteni.

Un lūgums maniem mazbērniem, šīs atmiņas

pārtulkot nākošai paaudzei, ja kāds no tās vairs latviešu

valodu nepārvaldītu.

SEDA.

Klusi plūst Sedas ūdeņi pretim Burtnieku ezeram. Zivīm, vēžiem un treknām pļavām bagāta šī Ziemeļvidzemes upe; cauri lieliem egļu un priežu mežiem stiepjas platā Sedas ieleja ar daudzām attekām un mazām staignām pieteku upītēm. Pati upe, velkoties pa augstiem ašķu puduriem, ir ūdens pārpilna. Tā valda pār visu ieleju gan pārpludinot pēdējo, gan atvelkot ūdens pārpilnību savā gultnē, bet vienmēr paturot staignās pļavas savā varā.

Starp baltām ūdensrozēm slīd tramīgas meža pīles, virs kalmēm un zālēm lidinās spāres un tauriņi, no pļavas izspurdz bekasins, atskan gari vilktais “kīīvit”, raksturīgais ķīvīšu sauciens. Gaiss piesātināts ar staignu pļavu stipro smaržu.

Tuvojoties Burtnieku ezeram, Sedas ieleja paliek arvien neizbrienamāka, ūdens pārpilnāka, atteku bagātāka. Īsta putnu paradīze, un līdz ar to ideāls medību rajons, sevišķi sākot ar Inderdēlu mājām, garām Zēdavai, līdz pat ietekai ezerā.

Mūsu grospapam Frizim Zihrulim piederēja Sedas labajā krastā ca 300 purvietas lielais lauku īpašums Ribele ar 70 purvietām vērtīga meža, galvenā kārtā priežu.

Ribeles lauki, meži un pļavas iegūtas samērā šauri starp kaimiņu robežām, bet toties stiepās apmēram trīs kilometru garumā, pieejot Sedas upei. Saimniecības centrs atradās pusotrus kilometrus atstatus no upes, vientuļa meža taka veda gar pietekas Āžupītes krastu līdz pat Sedas pļavām.

Divdesmit kilometrus attālumā no Rencēnu miestiņa, tālu no visiem lieliem ceļiem, Ribelē valdīja grospapa ielikts stārasts, bet pēc Rencēnu ēkas nodegšanas 1919. gadā ģimenes sēdeklis pārvietojās uz Ribeli, jo toreiz arī Rūjienas muiža bija jau zaudēta.

Pēc grospapa nāves Ribele pārgāja mana brāļa Ringolda un viņas sievas Melitas valdīšanā, kur viņi veda muižniecisku dzīvi, pavadīja skaistus gadus. Abi cītīgi piekopa jāšanas sportu, turot pāris jājamos zirgus.

1919. gada jūnijā, pēc Vidzemes atbrīvošanas no komunistiem, mani iesauca kara dienestā Latvijas armijā. Pateicoties sakariem, iekļuvu Valmieras komandantūrā, kur dienests bija viegls, varēju dzīvot privātā dzīvoklī. Un lūk, jau pēc divām nedēļām braucu dienesta komandējumā uz Rēveli, ar uzdevumu pasūtīt priekš komandanta dažādus zīmogus.

Priecīgu prātu devos ceļā, lai gan braukšana bija savienota ar visādām grūtībām, kā jau kara laikā. Bet skaists bija rīts, kad vilciens tuvojās Rēvelei, ar lielisku skatu uz jūru un pilsētu. Dzelzceļš iet lielu gabalu puslokā gar jūras līci, un tas dara prieku katram; pat man pēc iznīktās nakts.

Dūšīgie igauņu karotāji bija pasargājuši Rēveli no komunistu sirošanas, un tā ievērojami atšķīrās no izlaupītajām Vidzemes pilsētām. Ļaudis labāk ģērbušies, restorāni atvērti, veikalos apelsīni un citroni. Tas bija cits skats pēc izmocītajām Latvijas pilsētām.

Bet es neesmu šeit braucis pilsētu skatīt, man savs uzdevums: pēc iespējas ātrāk pārvest zīmogus Valmieras komandantam. Tāpēc ķeros ar visu sparu pie lietas, nododu pasūtījumu kādai darbnīcai kā ļoti steidzīgu, maksa nekrīt svarā. Un skat, otrā dienā jau zīmogi gatavi, rēķinu gan lieku izrakstīt ar vēlāku datumu, tā sakot, visiem gadījumiem. Un pievakarē ar pirmo vilcienu atstāju Rēveli.

… Kāds vanadziņš lidinās augstu gaisā, karstā pusdienu saule dedzina virs galvām, nav ne mazākā vējiņa. Apklusuši putnu saucieni, tik tauriņi un spāres lidinās virs ūdens. Ļauju laivai lēni slīdēt pa līkumaino upes gultni straumes virzienā, starp augsto zāli un ašķiem. Ringolds sēž laivas galā. Pļavas vēl nav pļautas, zied neskaitāmas puķes, gar upes malu treknās neaizmirstulītes. Kāds miers un brīvība. Kaut kur ap Cēsīm karo, lūk pilsoņu karš, bet mēs par to nedomājam, sekojam vanadziņa lidojumam pret zilo debesi.

Ribeles daļā, pašu pļavās, tur ir tāda seklāka vieta ar smilts grunti, kas Sedā ir retums. Tur novietojam laivu starp ašķiem pie mazas saliņas, un izģērbjamies. Ringolds metās pirmais ūdenī. Cik vēss un tīrs ir Sedas ūdens, kā tas atveldzina.

Vēlāk, nesteigdamies, airējam atpakaļ uz kaimiņa mežsarga māju, kur esam palienējuši laivu.

Tā baudīju dažas dienas dabu un brīvību, pēc pārciestām smagām grūtībām zem komunistu terora. Cietums, koncentrācijas nometnes, tad 1919. gada maijā bēgšana uz divu nedēļu slapstienās mežā.

Beidzamā komandējuma dienā ierodos ar zīmogiem no Rēveles Valmierā. Pēc vienas nedēļas garlaicīga dienesta komandējuma, man atkal laimējās: kādu dienu jautāja darbvedis Klucis, mans vecs kara biedrs no dienesta laika pie Pēterburgas, vai es atkal negribot braukt uz Rēveli. Ko var darīt, pavēle paliek pavēle, es atbildēju.

Saņēmu komandējuma papīrus un devos ceļā, atkal baudīju saulainu rītu ar lielisko jūras skatu, iebraucot Rēvelē. Savus uzdevumus veicu divās dienās. Gadījās satikt uz ielas un kopā pusdienot ar maģistru Brantu Pauli, kas arī bija atbraucis darīšanās.

Brants bija savā laikā varējis studēt, pateicoties mūsu gropapam, ar pēdējo aizdoto naudu. Šis parāds nu bija drusku iesalis, bet toreiz Rēvelē uz priecīgo satikšanos viņš man iemaksāja tūkstots rubuļus deldēšanai.

Atpakaļceļā uz savu dienesta vietu izkāpu divas stacijas iepriekš, lai dotos atkal pāris dienu brīvībā uz Ribeli. Biju smagi apkrāvies ar citroniem, pie kam bija jāiet kājām savi 25 kilometri. Sākumā laimējās, divas sievietes atsperu ratos paveda mani dažus kilometrus, bet tālāk nu bija jāsoļo. Katrā rokā pa kartonam, nosvīdis, biju arvien spiests atpūsties, un tuvojos Ribelei vēlā naktī. Citronus vedu uz Valmieru peļņas nolūkā, tur tie nebija dabūjami.

Mežmalā, kad jau redzēju Ribeles ēkas, apbruņojos ar koku pēdējai cīņai, jo Ribeles graudnieka suņi man nikni uzbruka.

Biju ieradies mājās uz zemeņu ražu, varēju atkal reiz ēst lielās sarkanās ogas ar pienu. Jā, un zemenes, tās bija Ribeles dārzos papilnam, vesela grospapa ierīkota plantācija. Ābeļu dārzi un zemenes bija viņa sirdslieta, kā Rūjienas muižā, tā Ribelē. Pirms Pirmā pasaules kara, izlases zemenes, pakotas skalu groziņos, sūtīja pat uz Pēterburgu kādai lielai delikatešu firmai.

Ābeļu dārzi ieslēdza Ribeles ēkas no visām pusēm. Tie bija grospapa stādīties koki. Ābeļu ražu Rūjienas muižā un Ribelē parasti pārdevām kādam uzņēmējam, vienojoties par vienu noteiktu sumu no visa dārza. Uzņēmējs tad pats ar saviem spēkiem ābolus novāca un turēja arī savu sargu. Pie līguma slēgšanas izņēmām savām vajadzībām dažus kokus no labākajām šķirnēm.

Jā, grospaps bija uzlabojies Ribeli, celdams arī jaunu, ērtu dzīvojamo ēku, kuru Ringolds vēlāk izbūvēja.

Toreiz, 1919. gada vasarā, grospaps bija pilnīgi zaudējis acu gaismu, bet citādi ar saviem 84 gadiem bija vēl kustīgs un interesējās par apkārni. Gadījās, ka viņš Ribeles dārzā apmaldījās, un tad grosmamma vadīja viņu no šiem “džungļiem” ārā.

Arvien, kad es pēc prombūtnes atgriezos mājās, grospapa bija priecīgs, kad pakavējos viņa istabā un ar viņu aprunājos. Man tagad pēc ilgiem gadiem ir sāpīgi, ka toreiz viņam par maz laika veltīju. Visa mūsu labklājība, skaisti pavadītā jaunība, bija grospapa pūļu un sasniegumu sekas. Viņa vārdi vienmēr bija “Es jau kapā nekā līdzi neņemšu, viss paliks jums. Tikai dzīvojiet saticīgi.”

Tāds bija viņa testaments.

Jaunībā bieži trūkst vajadzīgās disciplīnas un pienākuma apziņas, lai vecākai paaudzei darītu prieku, kas reizē izdaiļo paša sniedzēja dvēseli.

Mūsu grospaps mira tā paša gada rudenī, mierīgi aizmigdams. Kādā stipra sala dienā guldījām viņu Rūjienas kapos.

Īsi pirms grospapa nāves man bija izdevies pārcelties no Valmieras komandantūras uz robežsargu bataljonu, ar dienesta vietu trīs kilometru attālumā no Ribeles. Tā saņēmis ziņu par grospapa nāvi, tūlīt tai pašā dienā devos uz Ribeli.

Mums trim robežsargiem bija jātur sardze kādā šaurumā starp Sedu un dzirnavu dīķi. Kas mums tur bija jāsargā, to nezinu vēl šodien, un arī toreiz nebija skaidrs, tādēļ pavadījām laiku katrs pēc savas patikas. Es klejoju mežos un gāju uz Ribeli. Tanī gadā jau novembra sākumā uznāca sals. Pārplūdušās pļavas un Seda sasala, tikai pāris straujākās vietas vēl bija brīvas no ledus. Lieli meža pīļu bari uzmeklēja šīs vietas un tur nosēdās. Mūsu, robežsargu, prieks bija iespējami tuvu pa šāvienam pīlē pievilkties. Gan panākumi bija vāji, jo mūsu rīcībā bija tikai karabīnes, bet interesants bija pats sports un tīrā sala gaisā klejot pa sasalušajām pļavām un attekām.

Šai laikā arī Ringoldu ķēra kara dienests un man bija zēna žēl, ka viņš bija spiests atstāt mājas apstākļus, brīvo Ribeles dzīvi, mainot to pret brutāliem kara dienesta apstākļiem. Gan arī es vēl biju dienestā saistīts, bet to neņēmu vairs diezin cik nopietni, biju palicis tik gudrs, ka man vairs neviens neko lielu nevarēja padarīt: es dienēju vairs tikai formas pēc un nevienam vairs nekāda labuma no mana dienesta nebija.

Ar mūsu mātes gādību izdevās Ringoldu, drīz pēc iesaukšanas uz dažiem mēnešiem atpestīt “veselības uzlabošanai”. Māklers šai gadījumā bija maģisters Brants, kam Cēsu kara ārsti, kur Ringolds dienēja, bija kāršu partiju biedri. Aiz pateicības Brantam tika dzēsta viņa parāda atlikušā daļa.

Tomēr vēlāk, trešā gājienā, kara dienests Ringoldu pieveica: nosūtīja viņu uz krievu fronti. Cik daudz viņš tur šāvis, nav zināms, vairāk esot nodarbojies ar sīku maiņtirdzniecību.

Pēc Ringolda aizbraukšanas Ribelē nu palika grosmamma viena pati ar mūsu uzticīgo vācu aitu sugas suni “Wolf”.

1920. gadā arvien vēl dienēju robežsargos, toreiz Ērģemē uz Igaunijas robežas. Skaitījos tur posteņa vecākais ar 6 kareivjiem. Mēs bijām iekortēti Labātu mājās, kādā stāvā pakalnē trīs kilometrus atstatu no pašas robežlīnijas. Apkārtne Ērģemē ir izrobota stāvām pakalnēm, kas rada interesantu ainavu. Dziļi mežā, kādā ceļmalā uz robežas atradās mūsu sardzes būda. Arvien diviem kareivjiem bija jābūt sardzē. Dienā šo kārtību arī ieturējām, bet naktīs to neņēmām tik nopietni, izņemot atsevišķus gadījumus ar pastiprinātu naktssardzi, kad … tecinājām degvīnu. Bijām ierīkojuši mežā aiz sardzes būdas labi apslēptu provizorisku degvīna tecinātavu posteņa vajadzībām. Pārtiku saņēmām no rotas štāba, bet degvīns bija jāražo pašiem.

Mani dienesta pienākumi nebija grūti – izrīkot sardzes maiņas, pārbaudīt posteni. Visus mājas darbus – malkas zāģēšanu, ēdienu gatavošanu, veica kareivji. Tā liku sevi apkalpot, ko viņi arī labprāt darīja, jo savukārt nedzinu viņus naktī vējā un lietū uz meža sardzi. Šai vientuļā Vidzemes stūrī gan ļoti cietu no garlaicības. Vienīgā izklaidēšanās bija medības, ko kopā ar kolēģi Bunge piekopām amatveidīgi. Pēdējais bija atvedis no savām mājām bisi un medību suni. Man gan bija tikai karabīne, tomēr sadarbojāmies labi, es uzņēmos galvenokārt medījumu iekreisēšanu. Zaķus eksportējām uz Valmieru.

Tā kādreiz stiepām maisu ar zaķiem, lai Ērģemes stacijā nodotu uz vakara vilcienu kā bagāžas sūtījumu, bet nonācām stacijā par vēlu, vilcien bija jau atiešanas gatavībā. Tad Bunge steigā sniedza lokomotīves vadītājam vienu zaķi, un vilciens gaidīja, kamēr izrakstīja bagāžas zīmi.

Jā, toreiz daudz kas bija iespējams. Medījām neierobežoti, kur vien patikās, kas gan iedrošinājās mums ko teikt. Bijām zināmā mērā vietējā vara. Kad reiz mums aptrūka sausas malkas kurināšanai, apķīlāju Rūjienas koktirgotājam piederošos stenceļus. Pēdējais bija iesniedzis sūdzību, bet mums vēl līdz šai dienai neviens nav paskaidrojumu prasījis. Bija kara apstākļi, skatījāmies oficiāli frontes dienestā, kas gan tagad rakstot izklausās pat komiski.

Šai rudenī ņēmu uz sava riska dažus nedēļas beigu atvaļinājumus. Kareivji manu prombūtni sedza. Tādās reizēs sestdienas rītā priecīgs devos ceļā Sedas virzienā, lai pēc vairāku stundu soļošanas ieraudzītu Ribeles jumtus. Cik viegls bija šis ceļš uz mājām! Tur mīļā grosmammiņa bija laimīga par manu negaidīto ierašanos, viņa tūlīt rūpējās kā arvien, par ēdienu, sniedzot man to labāko, kas pie rokas. Tā klusi un mierīgi pavadīju svētdienu grosmammiņas un Wolfīša sabiedrībā. Māte ar māsu Laumu dzīvoja toreiz Rīgā, kur Lauma apmeklēja ģimnāziju.

Pirmdienas rītā tad kalps jūdza zirgu, lai mani vestu atpakaļ uz Ērģemi. Vēl atmiņā aina, kādā miglainā rudens rītā, kad mūsu rati lēni kustējās par lietū izmirkušajiem meža ceļiem un koku galotnēs sēdēja rubeņi.

Iestājoties ziemai, pārcēlos uz rotas štābu Ērģemes Bērzmuižā. Šeit bija ērtāki dzīves apstākļi – ērtas telpas, labāks uzturs. Un pati sabiedrība interesantāka, jo atskaitot zirgu puisi. Visi bija turīgu saimnieku dēli.

Rotas komandieris, virsleitnants Adlers, viscaur gentelmens vārda īstā nozīmē, dienestā noteikts, ar apakšvirsniekiem rezervēts, bet vienmēr mierīgs un nosvērts. Man Adlers palicis mīļā atmiņā, glabāju piemiņai viņa vēstuli.

Tā lēni vilkās dienas Bērzmuižā – ceļi, lauki, dziļa sniega klāti. Dienests bija mierīgs, strādājām nesteigdamies. Vienīgais sakars ar ārpasauli bija mūsu “preilenīte” Brok jaunkundze, kas strādāja kancelejā un ikdienas nāca no Ērģemes miesta.

Svētdienās spēlēju pie Adlera preferansi. Arī viņš garlaikojās, nevarēja nekur izbraukt, kaut gan dienesta zirgs bija viņa rīcībā, bet trūka kamanu. Un es nebūtu es, ja man šai gadījumā nerastos laba ideja – atgādāt manas kamanas no Rūjienas. Adlers piedāvājumu pieņēma. Tā nu kamanas stājās brīvprātīgi kara dienestā, lai mani atvietotu. Pats devos garākos atvaļinājumos uz Rīgu pie Karrijas, manas sievas. Kopā pavadījām Ziemassvētkus, sagaidījām Jauno, 1921. gadu. Tad atgriezos īsi Bērzmuižā, lai janvārī brauktu atkal atvaļinājumā. Beidzot, februārī, biju tikko atpakaļ Ērģemē, kad pienāca telegramma ar ziņu par Karīnas piedzimšanu – pamats jaunam atvaļinājumam. Tā pienāca mana gada demobilizācija, man pašam atvaļinājumā esot. Nu vēlreiz devos uz Bērzmuižu saņemt atbrīvošanas papīrus un atvadīties no draugiem.

Manu atvadīšanos rīkojām Bērzmuižas zālē. Piedalījās rotas komandieris virsleitnants Adlers, leitnants Bramanis, Brok jaunkundze, mani draugi Bērziņš, Apse, Jansons un Bunge. Ēdām zaķa cepeti, piedzerot šņabi no kontrabandas spirta.

MANS ONKULIS KĀRLIS.

Grospapa brāļa dēls Kārlis Zihrulis, saukts Arnavas Zihrulis, gan nebija mans īstais onkulis, bet es viņu tomēr tā dēvēju, jo onkuļa jēdziens tak ir plašs.

Kārlis Zihrulis dzīvoja Rūjienas miestiņā ārējā malā, savā namā, kas pirms viņa piederēja kādam Arnavam. Tāpēc arī apzīmējums “Arnavas Zihrulis”. Daži viņu sauca arī par Tīruma Zihruli, jo viņa dārzs robežojās ar Lielrūjienas muižas pļavām un laukiem, kur jautri dziedāja cīruļi.

Vēlākos gados, kad onkuļa bārda jau metās sirma, viņš guva jaunu palamu – Baltais Zihrulis. Pašu beidzamo, tā saukto, ģimenes apzīmējumu, viņam piešķīra mana jaunākā meitene Dagmāra viņas bērna gados. Kādreiz tā raudādama pretojās ieņemt ārsta parakstītās zāles. Tanī brīdī pie durvīm klauvēja, bija atnācis onkulis Kārlis, lai ar mani norunātu kādu medību gājienu. Šo gadījumu izmantoja mana sieva Karrija Dagmāras iespaidošanai, lūk, onkulis bāzīšot viņu maisā un nesīšot prom, ja nepaklausīšot. Arī onkulis pats to apstiprināja. Tad Dagmāra stāja raudāt, pašķielēja uz onkuli un norija zāles. No tā brīža viņa dēvēja Kārli Zihruli par “Onkuli Maisu”.

1896. gadā Rīgas Apgabaltiesa pārdevusi spaidu ūtrupē von Kreuscham piederošo Lielrūjienas muižu. To ieguvis mūsu grospaps kā augstākais solītājs. Nu vajadzējis vienu uzticības personu muižkunga amatam, jo grospaps ir nedomājis atstāt Rencēnus, savu plašo uzņēmumu, visas viņa bagātības avotu. Alfrēds, viņa dēls un mans krusttēvs, tai laikā vēl Rīgā studējis. Tad grospapa ielicis par muižkungu savu brāļa dēlu Kārli Zihruli.

Ir uzglabājusies kāda fotogrāfija no gadu simta maiņas, kur onkulis Kārlis as savu tumšo pilnbārdu un eleganto pelēko katliņu galvā, redzams blakus grospapam.

Balstoties uz šo onkuļa Kārļa tā teiktā attēlu, un, labi pazīdams viņa raksturu, varu viegli, toreizējo muižkungu raksturot.

Bargs un nepiekāpīgs pret kalpiem, darbiem neatlaidīgi sekodams, ar drošu, mazliet brutālu izturēšanos un cienīgu izskatu, tāds bija muižkungs Kārlis Zihrulis. Visu tas redzēja, visur parādījās, savu spieķi piesizdams. Ļaudis bija priecīgi tanīs dienās, kad onkulis Kārlis devās medībās.

Gan muižkungam bija pāris mīluļu muižas saimē, kas baudīja viņa labvēlību. To pienākums bija neredzēt dažus muižkunga personīgos blakus ienākumus.

Būdams pēc dabas materiālists, onkulis atzina tikai taustāmās vērtības. Tā savas valdīšanas sākumā viņš izlietojis krāšņu iekurināšanai bijušo muižnieku pamesto archīvu, kā bezvērts papīrus. Tādā veidā zuduši dokumenti, kas mums varēja sniegt ziņas par Rūjienas muižas pagātni.

Lielrūjienas kungu ēka ar saviem biezajiem mūriem un plašiem velvētiem pagrabiem, pēc dažiem datiem celta pirms 300 gadiem. Mūsu laikā dārza zemi rokot atradās apaļas akmens lielgabalu lodes bērna galvas lielumā; divas no tām glabājās kamīna istabā uz kamīna rentes. Jāpieņem, ka kādreiz pie Rūjienas mūriem notikusi kauja.

Muižkunga amatu Rūjienas muižā Zihrulis ieņēma tikai pāris gadus, kad grospaps atradis par vajadzīgu viņu apmainīt. Tai laikā mans krusttēvs Alfrēds pārcēlās uz dzīvi Rūjienas muižā kā grospapa vietnieks “jaunais lielkungs”. Tā viņš ticis dēvēts. Onkulim Alfrēdam bijušas ļoti saspīlētas attiecības ar Kārli Zihruli. Arī vēlākos gados, pēc Alfrēda nāves 1904. gadā, mūsu ģimenes saiešanās ar Kārli Zihruli netika veicināta. Savos bērnības gados neesmu viņu kā viesi Rūjienas muižā redzējis, izņemot atsevišķas reizes, kad onkulis Kārlis piedalījās medībās.

Pirmo reizi medībās gāju onkuļa Kārļa vadībā. Kādā saulainā 1915. gada augusta rītā, mēs – onkulis Kārlis, muižkungs Krauklis, muižas skrīveris un onkuļa pointers, labi dresētais putnu suns, izbraucām caur Rūjienas muižas vārtiem. Mūsu nodoms bija jauno, tās vasaras izlaiduma teteru medības piecus kilometrus attālā Brīvpurvā. Šai purvā satikās Rūjienas muižas un apkārtējo zemnieku robežas. Neviens tās dabā nebija nospraudis, jo lauksaimniecībai purvs bija nederīgs. Tur varēja katrs brīvi medīt, tāpēc arī saucās Brīvpurvs. Dabīgi, ka Rūjienas muiža uzskatīja purvu par savu medību rajonu, jo zemnieki nebija nekādi mednieki.

Kā medību iecirknis Brīvpurvs bija ideāls, sevišķi teteru un buku medībām. Augustā beidzās teteru saudzēšanas laiks, kad jaunie teteri jau tik tālu pieauguši, ka ceļas spārnos. Atsevišķas saimes tai laikā vēl turas kopā, tā sauktās ķetēs.

Pēc brauciena soļos pa nelīdzeno lauku ceļu, sasniedzam Sedvakas pakalnu, un nu mūsu skatam atklājas plašā zemiene ar tālām pļavām un Brīvpurvu. Šeit kādās lauku mājās mēs atstājām zirgu un tālāk devāmies kājām, visi viegli ģērbušies, pastalās ar patronu jostu ap vidu. Kā teteru, tā pīļu medībās vasarā vispiemērotākie apavi ir pastalas – viegla iešana, un ūdens tur plūst kā iekšā, tā ārā.

Rindā soļodami, onkulis Kārlis priekšgalā, aiz viņa suns, tad es un pārējie, tuvojāmies purvam. Gaisā atskanēja ķīvīšu saucieni, no zāles izspurdza viens otrs bekasins; visapkārt smaržīgais pļavu gaiss.

Gāju ar lielu sajūsmu pirmo reizi medībās ar nepacietību tikt ātrāk pie šaušanas. Drīz arī sasniedzām purva malu. Nu palaidām pointeri, kurš sāka skraidīt un ošņāt starp krūmiem. Onkulis ar īsām komandām neļāva sunim pazust no mūsu redzes lauka.

Mēs ielaidām patronas dibvstobrenicās, un tas virs kreisās rokas balstījām, lēniem soļiem virzījāmies ķēdē uz priekšu. Drīz suns bija uzņēmis teteru smaku, ko varēja manīt no viņa sasprindzinātās izturēšanās. Piepeži tas apstājās, tad soli pa solim virzījās uz priekšu, tā tad teteri bija tuvumā. Mēs tos zālē starp krūmiem nevarējām redzēt. Jaunie teteri mēdz, briesmām draudot, skriet pa zāli tālāk, ceļoties tikai pavisam kritiskā brīdī. Tāpēc teteru medības bez laba suņa ir neiespējamas.

Mūsu pointers piepeži palika stāvot nekustīgs kā statuja, ar uz priekšu izstieptu purnu, tikai viņa īsā aste nervozi tirinājās. Tas nozīmēja, ka teteri ir viņa priekšā un tālāk neskrien. Nu onkulis deva uzbrukuma komandu, suns lēca teteru virzienā, un momentā gaisā cēlās kādi septiņi putni.

Izšāvu abus stobrus lielā steigā, kā pirmais, un nopūdelēju. Tad atskanēja onkuļa Kārļa un pārējo šāvieni, un divi teteri nokrita. Šaušana uz jauniem teteriem ir diezgan komplicēta, jo tie laižas zemu starp purva kociņiem.

Vēlāk, caur purvu virzoties, izcēlām vēl pāris teteru ķetes, bet es joprojām nopūdelēju; šāvu arvien par ātru, labi nenomērķēdams. Tā biju spiest ņemt par labu onkuļa zobgalīgās piezīmes. Dienas rezultātā viņa medību soma bija krietni piebriedusi, bet mana joprojām tukša.

Īsi bija mani medību prieki tajā 1915. gadā, īsa arī mana valdīšana Rūjienas muižā. Toreiz biju nepilnus 20 gadus vecs, kad grospapa caur savu ģenerālpilnvarnieku Tobiesu izdeva man pilnvaru muižas pārvaldīšanai. Biju jauns un ar nepilnīgām zināšanām zemkopībā, kaut saimniecība ritēja savu gaitu muižkunga Kraukļa vadībā. Man būtu bijis palēnām no viņa jāmācās. Lai neizblamētos, es lietas, kurās nejutos drošs, nobīdīju uz Kraukli. Respektu muižas saimē ieguvu ar iedzimtu izturēšanos, veiklību un kundzisku stāju, kas bija jau no bērnības asinīs iegājies, augot muižnieciskos apstākļos ar mājskolotājiem un kalpotājiem.

Kad mani muižas stārasts Ārencis pirmo reizi uzrunāja lielkunga vārdā, jutos mazliet neveikli, bet reizē arī pagodināts.

Atceros gadījumu ar staļļmeistaru Birkavu: muižas skrīveris sūdzējās par Birkava, kādu tur nolaidību un lūdza viņu priekšā ņemt, tā būšot lielāks iespaids.

Gāju drusku nedroši uz stalli, bet kad uzsāku Birkavu bārt, palēnām balsi kāpinādams, gan bez dusmām, tad pats priecājos, cik tekoši iet. Un, liekas, uz staļļmeistaru tas atstāja iespaidu, varbūt pat nebija varējis iedomāties šādu rājienu no manis.

Tikko biju sācis ar interesi iedzīvoties savā darbā, kad tā paša gada septembrī, diezgan neparedzēti, mani iesauca kara dienestā, kaut gan pēc Krievijas likumiem, vecākam dēlam nebūtu jādien.

Zeltainas krita kokiem lapas un klāja dārza celiņus. Saulainā rudens dienā sēdēju uz soliņa vientuļā, mākslīgiem ūdens grāvjiem un ceriņiem iežogotā Ūdenslaubītē. Man bija smagi ap sirdi pirms aizbraukšanas tālumā, pretim nezināmai nākotnei un ciešanām. Šeit atstāju savus mīļos piederīgos, brīvo, skaisto Rūjienas muižas dzīvi, savu draudzeni Elfrīdu. Man līdzi sēroja kļavas, apse – pēc nakts salnas lēni krita zeltainās lapas.

Gadi bija aizgājuši, ciešanu un sabrukuma gadi. Daudz nācās pārdzīvot kara un boļševiku gados. Un līdz ar mums cieta mīļā grosmammiņa. Man atmiņās viņas vārdi: “ Es cauru dienu stāvēju pie loga bailēs, vai tevi jeb Ringoldu nevedīs uz šaušanu”.

Toreiz, 1919. gada janvārī, bijām abi no Rencēnu pagasta, Izpildkomitejas apcietināti, un sēdējām pagasta namā. Par mums tika lemts – nošaut, jeb sūtīt tālāk uz Valmieras cietumu, kas arī bija nāves sods, jo parasti nošāva ceļā, ziņojot, ka apcietinātais mēģinājis bēgt. Laime, ka Izpildkomitejā bija kāda grosmammas agrākā šuvēja, kas iestājās par mums. Tā toreiz izglābāmies: mums tikai uzlika kontribūciju, man 5000 rubuļus cara naudā. Savus lielinieku izlaistos rubuļus viņi neņēma pretī. Bet grospapam vēl bija cara papīra rubuļu diezgan.

Pēc daudziem juku gadiem, kad reiz atkal zemē bija iestājies miers un cilvēks varēja brīvi elpot, mūsu ģimene sadalījās pa vēl atlikušiem īpašumiem. Māte, grosmammiņa un Lauma dzīvoja Rencēnos, aptiekas mājā. Ringolds ar Melitu saimniekoja Ribelē, bet es ar sievu un bērniem dzīvoju Rūjienas pilsētiņā tēva mājā uz centra laukuma. Šais gados gāju bieži medībās, gan oficiālās biedrības rīkotās, vai arī divatā ar onkuli Kārli.

Kādreiz, 1926. gada jūlija beigās, pievakarē, braucām divatā ar onkuli Kārli pīļu medībās uz Sedas upi. Cauri lielajiem Oleru mežiem, pa kādu smilšainu, priežu saknēm izdobtu meža ceļu, soļos braucot, tuvojāmies Inderdēlu mājām. Šī mazā un nabagā saimniecība stāv vientuļi Sedas upes plašo pļavu malā, tālu no apdzīvotām vietām. Zeme tur neauglīga, smilšaina, nederīga graudkopībai. Gan kādas divas pūrvietas redzēja apstādītas, bet labība izskatījās bēdīgi. Toties šīm mājām treknas, pavasarī pārplūstošas pļavas. Kā likās, Inderdēla vienīgais ienākums bija nedaudz sviesta, ko mājās ražoja un veda pārdošanai uz nedēļas tirgu Rūjienā. Bez tam vasarā blakus peļņa bija vēžošana.

Daba ap Inderdēļiem ļoti vienmuļa – priežu meži, smiltis, nepārredzamas pļavas. Bēdīgu iespaidu atstāja mājas dārzs, velēnam apaudzis, ar kādām trim panīkušām ābelēm un vājiem jāņogu krūmiem, kas nebija ne kopti, ne aprakti. Pats saimnieks, kuru mēs pacienājām ar jaktsdesām, kliņģeriem un malku šņabja, rūpējās par zirga apkopšanu un ierādīja mums naktsmājas siena šķūnī.

Otrā rītā uzmodāmies ar pirmiem putnu saucieniem. Jāmazgājas un jāģērbjas jau šoreiz nebija, atlika apjozt patronu jostu un pārmest pār pleciem muguras somu. Vēl pirms saules lēkšanas devāmies iekšā rasas slapjajā zālē, kas tūliņ samērcēja mūsu kājas un lika man rīta vēsumā nodrebināties.

Nākot tuvāk Sedai, turējām, kā parasts, flintes šaušanas gatavībā. Onkulis Kārlis devās tieši uz upi, es turpretim novirzījos gar kādu augstām zālēm apaugušu grāvi. Pēc brīža man priekšā gaisā cēlās mercene, “peh, peh, peh!” Izšāvu ar vienu stobru, pīle smagi krita zālē. Tālāk ejot pievienojos onkulim Kārlim. Virs kādas attekas trāpījām krīklīti (mazās sugas pīli), tas iekrita starp ūdens rozēm. Laimīgā kārtā krastā stāvēja vēžotāju bullītis, tā varēju pīlei piekļūt.

Sekmīgi medīdami gājām gar upi straumes virzienā. Netāli no Sedavas mājām kādā Sedas līcī nogāzām atkal divas mercenes: viena, onkuļa šauta, iekrita līča vidū niedrās. Onkulis nu brida tai pakaļ. Piepeži ieraudzīju, ka kāds vīrs nesās pa pļavu mūsu virzienā. Tuvāk pienākot, tas sāka briesmīgi bļaut, kas mums esot atļāvis viņa daļā medīt. Es nemaz nemēģināju viņam kaut ko atbildēt, bet onkulis, līdz krūtīm niedrās, izlikās nedzirdot, tikai turpināja meklēt savu pīli. Gudrākais jau arī ir šādos gadījumos ļaut pretiniekam izšaut visu pulveri.

Jaunsaimnieks nobeidza kliegšanu ar vārdiem: “Jūs esiet nosodīti ar 10 latiem.”

Tikai tad onkulis Kārlis pacēla galvu un mierīgi jautāja: “Vai spriedums ir galīgs, jeb var pārsūdzēt?”

Šāds jautājums jaunsaimnieku apstulbināja, tad tas sāka pavisam mierīgi runāt, pat ieteikdams bākās pīļu vietas. Par kliegšanu viņš saņēma no onkuļa vienu papirosu. Mēs devāmies tālāk.

Neskaitāmas reizes esam medījuši trijatā; gan zaķus, gan bukus, gan lapsas. Visi mēs bijām kaislīgi mednieki – es, onkulis Kārlis un tumšspalvainā kuniņa Nora. Kad priekšmedību vakarā sāku cilāt medību piederumus, lādēt patronas, Nora nonāca ekstāzē, slējās man pretim uz divām kājām, smilkstēja un plati smaidīja.

Medību rītos parasti uzmodos par agru, nevarēju no prieka gulēt. Biju arvien pilnīgā iziešanas gatavībā, kad onkulis Kārlis beidzot pie slēga klauvēja.

Onkuļa Kārļa pacietība un neatlaidība bija ievērojama. Dažreiz ziemā viņš varēja visu dienu sekot lapsai, līdz beidzot vakara krēslā suns to viņam uzdzina pa šāvienam. Brīva laika jau onkulim bija diezgan, viņa ienākumu veids, naudas aizdošana uz augstiem procentiem, neprasīja daudz darba stundu.

Lasītājs gan laikam onkuļa Kārļa nodarbošanos ar augļošanu nesodīs. Bet, man liekas, tas nav pareizi; arī augļotājam dzīvē ir sava vieta, priekš tā, kas nonācis lielās materiālās grūtībās, kam draud īpašuma un iedzīves ūtrupe, ģimenes palikšana bez jumta, dažreiz augļotājs ir glābējs un labdaris. Jo bankas tādam vairs naudu nedod, tās “palīdz” tikai pilnīgi drošiem aizņēmējiem, neuzņemoties nekādu risku. Augļotājs, turpretim, uzņēmās lielu risku, par ko viņam arī ir tiesības prasīt augstu atlīdzību.

Ap 1930. gadu, kad iestājās lielā pasaules saimnieciskā krīze, nonācu ar veikalu Rūjienā lielās finansiālās grūtībās, man draudēja mājas pārdošana spaidu ūtrupē. Tikai ar lielu izturību izdevās atvairīties no kreditoriem un beidzot rast izeju. Šai laikā dažu labu reizi mani paglāba onkulis Kārlis, protams, pret augstiem procentiem. Par velti jau viņš neko nedarīja. Un tomēr man palikušas apziņā siltas jūtas par šo palīdzību.

Bet nu atgriezīšos pie mana īstā temata – medībām.

Kādreiz onkulis Kārlis bija pieteicies pirmējās rudens zaķu medībās pie sava vasaļa Naukšēnu pagasta Urma mājas saimnieka. Onkulis aicināja mani viņam līdzi braukt. Tajā trijatā, Noras pavadībā, agrā rītā ieradāmies Urmos. Saimnieks, vēlīgi smaidīdams, sagaidīja savu lēņu kungu uz balkona kāpnēm, kalps steidzās pieņemt mūsu zirgu un saņēma saimnieka rīkojumu to izjūgt, likt tam priekšā sienu un vēlāk barot ar auzām. Tā manam zirgam arī radās savs labums no viesošanās Urmos.

Nu devāmies istabā, kur brokastu galds jau bija klāts. Onkulis nelika sevi divreiz lūgt, viņš ķērās dūšīgi pie ēšanas. Mēs slavējām patiesi garšīgo lauku šķiņķi.

Šai skaidrajā rudens rītā pēc vieglas naktssalnas, kad gaiss tik tīrs, bija tiešām jaukas medības pa laukiem, pļavām, gar bērzu birzēm. Tālu skanēja Noras balss augstie toņi, zaķus dzenot. Mūsu medības bija sekmīgas. Noslēgumā pusdienojām pie Urmu saimnieka, galdā nāca garšīgs cāļu cepetis ar treknu krējuma mērci, un, protams, degvīns. Onkulis Kārlis izturējās, kā jau tas kungam pienācās, viņš ņēma visu, kā pašu par sevi saprotamu.

Mums prombraucot Urmis, pakalpīgs un iztapīgs, atdeva onkulim arī savu šauto zaķi; bez tam ratos iepakots līdzņemšanai bija vesels šķiņķis, ko mēs tā pie brokastu galda stāvējām, sviests un olas.

Jā, ir labi būt lēņa kungam.

Urmu mājas īpašnieks bija dziļos parādos; Mājas obligācijas atradās onkuļa Kārļa rokās.

Kādreiz, buku medībās Brīvpurvā mūs pārsteidza bargs pērkona negaiss. Zibeņa spērieni sekoja nepārtraukti. Mēs pieslējām flintes pie priedītēm un paši gājām soļus piecdesmit tālāk. Un tā trijatā, onkulis Kārlis, Nora un es, stāvējām slapji kā no mārka izvilkti, lietusgāzei padoti.

Kad negaiss beidzot attālinājās, atspīdēja atkal saule. Man tai pievakarē palaimējās nošaut divus rubeņus, bet onkulis šoreiz palika tukšā. Buku uzcelt neizdevās, jo Nora pēc lietus nevarēja uzņemt pēdas.

Rūjienas mednieku biedrības rīkotās pīļu medības 1920. gada vasarā bija noliktas Rūjas upē starp Naukšēniem un Ķoņu ūdens dzirnavām. Medību dalībnieki bijām mēs ar onkuli Kārli, vairāki Rūjienas ierēdņi un pat žīds Goldbergs, tirgotājs. Pēdējais gan bija svētdienas mednieks, bet patīkams un omulīgs cilvēks.

Iepriekšējā vakarā visa kompānija novietojās upmalā pie kāda siena šķūņa, kur dedzinājām ugunskuru. Uz iesma cepās jaktsdesas un degvīns tecēja glāzēs. Strauji kāpa jautrība, atskanēja dziesmas. Tālās pļavas klāja vakara krēsla. Un te piepeži otrpus upei atsaucās lauku meitu balsis.

Divi uzņēmīgi vīri, Goldbergs un robežsargu virsnieks Beķeris pazuda tumsā upes virzienā. …

Pagāja ceturtdaļa stundas, kad uzreiz ugunskura gaismas lokā ieslīdēja divi upes gari. Ūdens tiem tecēja no izspūrušiem matiem un izmirkušām drēbēm. Visapkārt atskanēja skaļi smiekli, mēs smējām, locīdamies par šo komisko skatu. Lūk, Goldsbergs un Beķers, sirēnu vilināti, bija cēlušies bullītī pāri upei, bet tas apgāzies. Pirmo palīdzību sniedzām viņiem degvīnu. Pēc tam abi kungi kaili lēkāja ap ugunskuru, kamēr viņu drēbes žāvējās uz mietiem.

Līksmība nu turpinājās ar vēl lielāku pacilātību, skanēja dziesmas: “Kādam popam bija suns” un “Trīsas sādžas, divi ciemi”. Onkulis Kārlis pa tam bija devies sienā gulēt. Laikam baidīdamies, ka mēs visu degvīnu izdzersim, onkulis bija noglabājis divas pudeles savā mugursomā, ko nelaimīgā kārtā bija pamanījis medību biedrs Alberings. Onkulim saldā miegā krācot, degvīna pudeles viņa mugursomā tika apmainītas pret divām ar Rūjas ūdeni pildītām pudelēm.

Es uzmodos agri rītā svaigajā sienā; rīta krēslā uzzīmēju man blakus guļošo siluetu, virs manis šķūņa spāru šķērskokus. Pārējie mednieki vēl gulēja saldā miegā, jo vakarā bijām vēlu līksmojuši.

Arī es biju tikai trīs stundas gulējis, jutos tomēr labi, kaut arī nedaudz sāpēja pakausis. Priekšā stāvošie medību prieki neļāva man ilgāk gulēt. Viens no suņiem, manīdams, ka esmu nomodā, nāca pie manis. Laukā atskanēja putnu saucieni. Kļuva arvien gaišāks. Es modināju onkuli Kārli, viņš paskatījās pulkstenī un tūlīt pievēlās man. Nu neļāvām arī pārējiem ilgāk gulēt.

Mednieki uzmodās un sāka gatavoties medībām. Es nevarēju atrast savu flinti un tamdēļ sāku dusmoties, tad man ieteica meklēt šķūņa stūrī zem siena. Un tiešām, tur rakari bija nobēdzinājuši manu flinti.

Mēs gājām caur rīta rasas slapjo zāli, visas pazīmes rādīja jauku, saulainu dienu. Ar sajūsmu skatījos tālajā plašumā un izjutu šo lielo dabas brīvību.

Mednieki izklīda gar upes līčiem, drīz atskanēja šāvieni. Mēs virzījāmies pretim upes lēnajai plūsmai Ķoņu virzienā. Diena ātri iesila un kļuva karsts, iebrist kādā kalmēm un zālēm apaugušā līcītī bija patīkams atsvaidzinājums.

Man drīz iznāca brist cauri upei līdz krūtīm ūdenī, lūk, šautā pīle nokrita otrā krastā. Pēc šāda atvēsinājuma garšoja atkal viens šņabis no plakanās pudeles. Kādā alksnīšu pudurā arī onkulis Kārlis bija vilcis savu degvīna pudeli no savas mugursomas. Pirmo malku viņš piedāvāja mežsargam. Protams, tas nav licis sevi otrreiz lūgt, lējis sev kakā pamatīgu malku … un rādījis pēc tam muļķīgu seju. Nu arī onkulis licis pudeles kaklu pie mutes, bet palicis sejā sarkans, tad sviedis pudeli pret akmeni un nikni lādējies.

Mēs onkuļa pārmetumus uzņēmām pacietīgi, jo tos jau bijām iekalkulējuši. Onkulis pārmeta, ka viņš un visa Rūjienas mednieku biedrība esot izblamēta mežsarga priekšā.

Medības nobeidzām Ķoņu ūdens dzirnavu kalmēm apaugušajā ezeriņā. Tad atpūtāmies ceriņu krūmu paēnā, kur stiprinājāmies ar desām un šņabi, pārrunādami medību norisi. Un te nu pie šņabja glāzes atkal salabām ar onkuli Kārli.

Jau pagājis ceturtdaļa gadu simteņa no kopējām medību gaitām ar manu onkuli Kārli. Sen vairs neskan viņa medību rags Rūjienas mežos un laukos. Komunistu iebrukumu Latvijā viņš vairs nepiedzīvoja.

Gan viņam bija savas rakstura īpašības, bet kā medību biedrs viņš man mīļā atmiņā. Un, kad es vasarā, savā jaunajā dzimtenē, klejoju Lünenburgas mežos, tad atceros savu veco medību biedri un ar savu spieķi svinīgi salutēju viņa piemiņai.

ĪSTAIS VALSTS PADOM,NIEKS VON HAGELSTRÖM.

Pēc iekārtošanās šai vecajā cara pilsētā, bija jādomā par oficiālo daļu, vis Maskavas ceļojuma pamatu. Īstais mērķis gan bija piedzīvojumu karte -ceļojums, svešā pasaule, bet kā nenovēršams pienākums bija grāmatvešanas kursi. Tādu Maskavā bija vairāki, kuru nu izvēlēties? Šķirstu “Ruskoe Slovo” sludinājumu daļu, līdz uzdūros lepnam sludinājumam: Īstā valsts padomnieka von Hagelströma grāmatvedības un komercrēķināšanas kursi.

Ko vairāk domāt, tie būs tie īstie. Dodos uz tveras ielu, kursu atrašanās vietu. Pie lepnām parādes durvīm melna plāksne ar zelta burtiem. Otrā stāvā, kursu birojā, ātri nokārtoju uzņemšanu, jo galvenais jau ir tikai mana iemaksa.

Nākošā dienā sēžu jau klasē, skolas soli, katedra, tāfele – kā jau skolā piederās. Vienīgi solos sēž abu dzimumu pieaugušas personas. Pirmā stundā pēc plāna ir grāmatvešana. Arī zvans kā skolā. Gaidu pasniedzēju, ja ne īstā valsts padomnieka ierašanos.

Te strauji klasē ienāk pusmūža vīrs ar cikelbārdiņu, tērpies pelēkos svārkos, bez kakla izgriezuma. (Tādu valkāja arī Kaukāzas bandīts Džugasvilli). Viņš liek grāmatas uz katedra, saberž saujās un sāk ātri bērt grāmatvedības gudrības, staigādams auditorijas priekšā. Pirmais iespaids ne visai spīdošs – pēc lepnās izkārtnes un formas cepuri ar kokardi, kādu mums tiesības nēsāt.

Kustīgais vīrelis uz mata līdzinās parastam krievu “prikažčikam” (pārdevējs). Jūtos mazliet vīlies. Tad jau paegļa kursi Rīgā bija plašāki, kur grāmatvedību pasniedza toreiz pats Spricis Paeglis, un komercrēķināšanu Zigfrīds Meierovics.

Toties komercrēķināšanu nākošā stundā droši vien pasniegs pats Hagelströms, prātoju es, jo šis te, jau nav nekāds “īstais valsts padomnieks”, tas katram skaidrs.

Bet kad nākošajā stundā durvīs parādījās atkal tas pats prikažčiks, atliek tik samierināties ar šo universālo, kā vēlāk izrādījās, vienīgo pasniedzēju. Hagelströms pats bija tikai šo “zelta raktuvju” īpašnieks, kas melno darbu nestrādāja. Ilgi vēl man viņa vaigā neskatīt.

Pirmās trīs nedēļas jutos kursos stipri vientulīgi, bet ar laiku nodibinājās tāda maza sabiedrība, kāds Isensee, bagātu vecāku dēls; Vilhelms, izbijis jūrnieks, un Marinfelds, atvaļināts virsleitnants. Liekas, nevienam no viņiem nav bijuši krievu senči. Ar diviem pēdējiem sēdēju šad un tad pēc stundu beigām restorānā “Alpijskaja Roza” vai alus pagrabā karstās vasaras pēcpusdienās.

Sākoties karam, “praporščiku” ķēra pirmā mobilizācija. No mums viņš atvadījās jau pilnīgā formā.

No sākuma, ziemā, kursus apmeklēju cītīgi, līdz maijā pārcēlos uz vasaras dzīvi Kraskovo sādžā, kādus 20 kilometrus no Maskavas, dienvidu virzienā. Caur Kraskovo brauca vilcieni uz Kazaņu un Kaukāzu. Tur Irinas Burlakovas pansijā atradu ļoti jauku sabiedrību, un tā nu dažu labu dienu brauciens uz Maskavu izpalika. Saulainā un karstā vasara 1914. gadā; draugi, peldēšanās Piechorkā, izbraucieni ar velosipēdu, pastaigas – kā gan, lai varētu tam pretoties!

Uz rudens pusi, augustā, sabijos par savu jautro sienāža dzīvi un uzsāku atkal kārtīgi braukt uz kursiem.

Tā pienāca oktobris un kursu beigu eksāmeni. Biju ar baigi knapām zināšanām, bet cauri krist nedrīkstēju, tas sagrautu manu prestižu pie grospapa, gaismā nāktu mana “suņu dienu” dzīve Maskavā.

Un kad nu sēdēju pretim trespektablam un korpulentam von Hagelströmam, man likās, ka vasaras karstums vēl arvien turpinās. No sākuma ar atbildēm biju taupīgs, beigās pāris atbildes mani glāba. Arī pats īstais padomnieks bija ļoti iecietīgs, nekādā ziņā negribēja mani izgāzt.

Diezin vai vēl kādreiz esmu bijis laimīgāks, kā pēc šī eksāmena. Tas attaisnoja izdoto naudu, un varēju paceltu galvu doties uz dzimteni. Pats diploms bija lielisks, gan visos priekšmetos tikai ar 4, bet ar krāsainu ģerboni, milzu zīmogu un parakstiem. Diezin vai kāda pāvesta bulla izskatās cienīgāk un iespaidīgāk…

MANS TĒVS.

Dagmāra Kreismanis.

Mans tēvs, Kārlis Nikolajs Kreišmanis, dzimis 1895. gadā, bet es – 1925. gadā, 23. novembrī, Rūjienā.

Aiz tīra rakstīšanas prieka gribas tēva atmiņām pievienot mazliet no viņa biogrāfijas un tālākās dzīves, kā arī manas agrās bērnības atmiņas no Rūjienas. Ciemojoties Latvijā no jums tik tālās Argentīnas, jau divas reizes esmu iegriezusies arī Rūjienā, kur tomēr vēl atrodu pazīstamas vietas.

Pirmo reizi pēc 45 gadiem Latvijā, 1990. gadā, braucot pāri kādam Rūjas tiltam uz bijušo Rūjienas muižu, es saucu – tas nav īstais tilts! Un tā arī bija. Rūjienu pēdējo reizi biju redzējusi 6 gadu vecumā!

Brīnišķīgi ir atgriezties mīļotajā, nekad neaizmirstamajā Dzimtenē! Izstaigāt visas vecās takas, pazīstamās vietas…

Mans tēvs tad jau bija sen miris. Viņam nelaimējās atgriezties un pakavēties atmiņās mīļotajās vietās. Bet Vācijā, Lünenburger Heide, savā vasaras mājiņā, viņš bija veidojis Rūjienas muižai līdzīgu, kaut daudz mazāku dārzu.

Rūjienas vēsturē daudz nozīmīgāka Cīruļu cilts, kā Kreišmaņu. Ķreišmaņiem ir cita vēsture. Pirmais Kreišmanis ieradies Latvijā zviedru laikā, 1725. gadā, un pēc tam palicis Vidzemes ziemeļos kā dzirnavu speciālists. Viņam bijuši 7 bērni, un no tiem cēlušies visi Latvijas Kreišmaņi, kā pāris gadus atpakaļ mirušais Latvijas Universitātes profesors Konstantīns Kreišmanis, kurš to visu bija izpētījis.

Mana tēva vectēvs Fricis Cīrulis (1835-1919) muižu nopirka ūtrupē, kļūstot par vienu no pirmajiem 14 latviešu muižkungiem. Paps bija saglabājis laikraksta izgriezumu ar šo 14 latviešu grupas fotogrāfiju, kas diemžēl nav nonākusi manās rokās. Toreiz vācu muižnieki esot nikni grūstījuši krēslus, no ūtrupes aizejot.

Fricis Cīrulis bija akls uz vienu aci un analfabēts, precējies ar Minnu Cīruli, dz. Liepiņš, kas ir mana tēva tik daudz pieminētā un mīlošā grosmammiņa. Šim pārim bija divi bērni – mana tēva māte Minna un Alfrēds, kurš nošāvās 1904. gadā.

Minna Cīrule (1849-1932) precējās ar Kreišmani (1858-1911), un viņu bērni bija mans tēvs Kārlis Nikolajs, Lauma un Ringolds. Meitiņa Velta maz pieminēta, jo mirusi agrā bērnībā ar smadzeņu iekaisumu.

Manas dzīves laikā Rūjienas muiža sen bija zaudēta. Neesmu īsti droša, kā tas notika, vai tā tika pārdota, jeb zaudēta agrārās reformas dēļ.

Ģimenes īpašumi sadalīti šādi: Ribele, kuras ēka celta pirms 300 gadiem – Ringoldam ar sievu Melitu. Rencēni nodeguši 1919. gadā, bet tēva grosmamma, māte un māsa Lauma dzīvojušas Rencēnu aptiekas namā.

Manam tēvam patika dzīvojamā māja ar veikalu, iebrauktuvi, dārzniecību un nezinu, vai arī ar sarkanajiem spīķeriem Rūjienas centrā. Visas šīs ēkas ir gājušas bijā 2. Pasaules kara laikā.

Liekas, ka drīz pēc agrārās reformas tēva māte pārdeva neatsavināmo muižas centru Friča Cīruļa brāļa dēlam, kurš mira pāris gadus pirms Otrā pasaules kara, traģiskā nāvē, nosmakdams muižas pagrabā.

Mani vecāki bija precējušies 1920. gadā. Liekas, ka viņi iepazinās Rīgā, kara un juku laikā. Mamma bija žēlsirdīgā māsa, dzimusi 1892. gadā. Pirmā pasaules kara laikā bijusi pie Melnās jūras, Odesā. Strādājot karā savā profesijā, iemācījās perfekti runāt kā vāciski, tā krieviski.

Viņa nebija no Rūjienas, un Gulbjiem nebija nekādu īpašumu. Mammas vecvecmāte no tēva puses bijusi īsta čigāniete, kuru tieši no krūmiem ņēmis, aprecējis kāds Valgales pagasta saimnieks.

Viņai – melni mati, tumši brūnas acis. Mamma nebija visai sabiedriska. Viņai vairāk patika lasīt un arī dārza kopšana, tāpat kā tēvam. Abi necieta savu veikalu, kur varēja dabūt visu ko, kā jau lauku veikalā. Sālītas siļķes, zābaku “viksi”, zirgu piederumus, un pārtiku.

Mammas radi bija kurzemnieki. Rūjienā viņa neiedzīvojās. Šķita, vīra radi, īpaši vīra māte, viņu ienīda un nepiedeva dēlam tādu nepiedienīgu ieprecēšanos.

Vai viss tas tik ļoti nepatika Kreišmaņu ģimenei? Tēvam nebija gandrīz nekādu sakaru ar savu māti, ne ar māsu. Pēdējai vispār bija slava, ka tā no cilvēkiem slēpjas. Mani viņas pat nekad neesot redzējušas, lai gan man atmiņā dzīvi iegravēts gadījums, kad divas sievas – viena vecāka, otra jaunāka, garos, brūnos brunčos sēdēja mūsu Rūjienas virtuvē uz sola, ne vārda nebilstot. Es jutos pavisam niecīga viņu priekšā, kur labu brīdi stāvēju, rokas aiz muguras salikusi, viņas apbrīnodama, un, varbūt gaidīdama, ka tās mani, uzrunās. Vienmēr esmu domājusi, ka tās bija viņas, mana vecāmāte un tante. Vai tas varētu bijis tēva grosmammiņas bēru gadījumā, 1932. gada vasarā?

Veikals tika pārdots, kad man varēja būt tikai pāris gadu. Mani vecāki nodarbojās tikai ar dārzniecību, kas neliekas būtu bijis visai ienesīga. Dārza platība bija liela, vēl tagad neapbūvēta (1993. gadā, kad tur biju). Arī atpazinu abas siltumnīcas, tikai tagad bez stiklojumiem. Viss pārējais – dzīvojamā māja, veikals, spīķeri, ir gājis bojā karā. Muižas ēkas pamestas, nolaistas, neizlietotas.

Manas dzīves sākumā mums bija zirgs Ansis un govs. Iebrauktuve tika izmantota vairāk tirgus dienās, kad tā bija pilna ar pajūgiem un zirgiem, tā ka nevarēja pagalmam cauri iziet.

Kādā tirgus pievakarē pagalmā izcēlās briesmīgs kautiņš. Divas grupas piedzērušu vīru stāvēja rindās vieni pret otriem un ampelējās ar bruģa akmeņiem. Ar mammu no paslēptas vietas skatījāmies, kad kāds kaujas dalībnieks ar asiņainu galvu likās mums garām un metās blakus telpā zem gultas. Nu, kad pārnāca papus*, bija darbs dabūt piedzērušo vīru ārā.

Tirgus dienās papus devās turpat ārā uz tirgu, vilkdams nelielu divriču ķerru, pilnu ar stādiem un puķēm. Tāds nu bija bagātā muižnieka Cīruļa mazdēla liktenis. Man liekas, ka viņš nekad nepierada pie šiem apstākļiem, drīzāk smagi cieta.

Viņa raksturs likās diezgan neiecietīgs. Bieži viņš gāja “darīšanās” – jādomā, ka tikties ar draugiem. Dažkārt arī medībās. ( Man bija ļoti žēl nomedīto zaķu).

Vispār, man ar papu tā īsti neštimmēja. Es no viņa baidījos, izvairījos, lai gan nevaru teikt, ka viņš būtu bijis pārāk bargs, vai citādi man pāri darījis. Reiz gan atceros, viņa lielās dusmas. Proti, sēdot “forūzī” (priekšnamā) uz podiņa, tas bija pielipis man pie miesas un augšā ceļoties izgāzās. Tēvs patumšajā forūzī cauri nākdams … un vai tas man jāsaka, vēl tagad kauns… Biju tikai aizmirsusi saukt “gatavs!”

Citu reizi iekritu siļķu sālījuma piesārņotā grāvī, kas šķērsoja dārzniecības stūri. Man bija aizliegts tur tuvumā uzturēties. Dabūju simbolisku pērienu ar žagariem no mammas, sāpēt nesāpēja nemaz, bet brēcu, kā cūka, ko taisās kaukt.

*Agrāk bieži tēvu saucu “paps” vietā “papa”, kā arī vietām raksta mans “papus” – atkal cits variants. Un viņu saucot, iznāca “papū”. Indijas filmā redzēju, ka tie saka “bapu”.

Kādā augusta rudens vakarā kažokā tērpusies dāma lūdza vēl viņu apkalpot. Tā nopirka kādu prīmulu vai alpu vijolīti, bet … ārā ejot arī iekrita grāvī. Tam pāri gāja tiltiņš, taču laikam tumsā labi nenomērķēja. Tas bija ļoti nepatīkams gadījums.

Lielajā dārzā strādāt palīdzēja Paulīne. Es viņu kaitināju ar pašas sacerētām dziesmiņām, bet viņa man meta ar nātrām. Nu arī man bija jāstrādā. Paps man iemācīja atšķirt stādus no nezālēm; viņš uzskatīja, ka es ar saviem mazajiem pirkstiņiem varu labāk izravēt stādu kastes siltumnīcā. Man patika siltumnīcas gaiss, bet ravēt – nē. Palaikam, līdz ar nezālēm izrāvās arī kāds lefkojas vai asteres stāds. Mudīgi tos stādīju atpakaļ. Paps pa to laiku rāva naglas no veciem dēļiem un tās iztaisnoja jaunai lietošanai.

Esmu pārliecināta, ka tikai Rūjienā var augt tādi pulkstenīši, kādi tur aug vēl arvien, manis redzēti 1993. gadā. Es mīlēju paslēpties augstajos pulkstenīšos un klausīties viņu čabēšanā, kamēr māsa Karina, 5 gadus vecāka, mācījās. Viņa apmeklēja Rūjienas vācu pamatskolu. Manā ģimenē vienmēr visi mācījās, bet, kad man bija jāmācās, es aizsapņojos koku, galotnēs un putnos klausīdamās.

Jā, paps bija sācis mācīties, lai sagatavotos neklātienē uz eksāmeniem vidusskolas beigšanai. Tam bija jāatgūst, kas jaunībā, pārpilnībā dzīvojot, bija pamests. Arī Pirmais pasaules karš bija viņa ceļu šķērsojis. Nu viņš bieži brauca uz Rīgu likt eksāmenus.

Paps mācījās lielajā istabā pie rakstāmgalda petrolejas lampas gaismā. Man patika lēkāt pa viņa ēnu, bet viņš bija nervozs, un viss, kas viņu traucēja. Tādēļ viņa klātbūtnē jutos ierobežota un priecājos, kāds viņš devās “darīšanās”. No kā tai laikā dzīvojām, tiešām nevaru iedomāties. Kad 1990. gadā varēju izskatīt viņa atstātos dokumentus, redzēju, ka viņš tai laikā bija dzīvojis vienos parādos. No viena aizņēmies, otram atdevis: vekseli pēc vekseļa.

Šai laikā laikam arī cēlās viņa dzīves nelaimīgā daļa, kad viņš bija pierakstījis kā otrais vai trešais garantētājs kādam muižas laika drauga aizņēmumam.

Tas nomira, nākošais nošāvās, un paps palika kā vienīgai šī, viņa neizmantotā parāda maksātājs. Līdz kamēr viņš dzīvoja Latvijā, parāda daļas tika atvilktas no viņa mēnešalgas. Bet tas jau bija Rīgā.

Mūsu Rūjienas mājas lielā istaba tika izīrēta kādam advokātam, kas regulāri brauca no Rīgas un palika uz dažām dienām strādāt Rūjienā. Advokāts kļuva par manu draugu. Viņš man veda gan krāsainos zīmuļus, gan citas dāvanas. Viņam bija iepaticies mans smaids.

Reiz papa atveda no Rīgas lielu kasti. Teica, iekšā esot cāļi. (Vistas mums bija). Bet izrādījās, ka paps bija atvedis patafonu (plašu spēlētāju). Mamma gan kreņķējās par izdoto naudu. Bet es! Nu bija mūzika mājās! Dziedāja Amelita Gali Kurči – Dzildas āriju no Rigoleto, un kāds baritons āriju no Traviatas.

No tā laika opera no manis neatstājās, ne es no operas. Plates gan bija tikai divas. Šis joks pārspēja mūsu iespējas – bet kur skaisti!

Ja agrāk lūdzos, lai man lasa priekšā pasakas, tagad diņģējos, lai uzliek mūziku. Lasīt paguvu iemācīties pati, analizējot ābeces bildes un burtus zem tām. (Kāds prieks, kad pienāca jaunības Tekas!)

Varbūt šis papa izlēciens bija, svinot vidusskolas beigšanu. Jo drīz vien māja un dārzs tika pārdoti un mēs pārvācāmies dzīvot uz Rīgu, 1932. gada vēlā rudenī.

Atceros atstājamo mantu kaudzi pagalmā, pašā augšā mana baltā redeļu gultiņa. Smagā mašīna bija piekrauta pilna. Paps sēdēja kravas galā; mēs bērni ar mammu pie šofera. Turpat atradās arī grozs ar dzelteno kaķi. Es sēdēju mammai klēpī un nedrīkstēju kustēties nekādā virzienā, jo vietas bija maz.

Bija ļoti žēl atstāt ierasto dārzu un lietas. Es tikko biju iesākusi iet vācu skolā ābečniekos, bet skolu pamest man nebija žēl. Vienīgi tur iemācījos pāris dziesmiņas nesaprotamā vācu valodā.

Rīgā īrējām jauku koka mājiņu Pārdaugavā, toreizējā Dārtas ielā (tagad E.Smiļģa), iepretim lielajai no sarkaniem ķieģeļiem celtajai pamatskolai. Tur mamma mani aizveda jau pirmajās dienās. Viņa gribēja mani likt ābečniekos, bet, tā kā es pratu tekoši lasīt, tiku tulīt pirmajā klasē.

Ikreiz, kad esmu Rīgā, apciemoju savu veco pamatskolu un atceros omulīgo direktoru Ieviņa kungu un arī vēlāko direktoru Ceļamilleru, kurš svinību reizēs mūs vienmēr tik patriotiski prata uzrunāt.

Īrētai mājiņai, kas vēl tagad tur stāv, apkārt bija neliels dārziņš, bet nebija elektrības. Tualete šķūnītī ārā un pumpējamais ūdens tāpat.

Tēvs strādāja kādā cigarešu firmā, izvadādams cigaretes un piestiprinādams to reklāmas kioskos un veikalos, domājams, ka ar auto un šoferi, Ziemā vija tam diezgan ko salt, tālus ceļus braukājot.

Bet tā nebija ilgi. Drīz mamma sāka strādāt 2. pilsētas slimnīcā (tagadējā Stradiņa) kā mašīnrakstītāja, un pēc tam arī paps turpat par biroja vadītāju. Viņš bija sācis studēt tautsaimniecību Latvijas Universitātē.

Tā kā laulāts pāris nedrīkstēja būt viens otram par priekšnieku, tad mamma tika izvirzīta kā medicīniskā direktora sekretāre un strādāja turpat kādā blakus telpā. Medicīniskais direktors bija profesors Stradiņš. Mamma ieņēma šo vietu līdz pat 1945. gadam, strādājot pēc tam slimnīcas archīvā, līdz viņai bija 75 gadi. Kā bijusi žēlsirdīgā māsa, viņa bija ļoti kompetenta šai darbā, jo prata valodas un varēja salasīt un atšifrēt ārstu rakstītās slimības vēstures.

Dzīvoklis nu mums bija slimnīcā, personāla ēkā, ar visām ērtībām. Mātes māte dzīvoja turpat, augšējā stāvā; viņa bija veļas nodaļas pārzine, un es pie tās gāju klausīties operas ar austiņu radio.

Paps mācījās, šad un tad lika kādu eksāmenu, mamma gāja franču valodas kursos un mācījās; māsa gāja vidusskolā un “zubrīja” no vienas vietas. Tikai es, kā sienāzis vasarā. Vienīgi lasīju papa no biroja atnestos laikrakstus, jo domāju, ka cilvēkam jābūt informētam.

Kad laikrakstu pirmajās lappusēs ziņoja “Madride kritusi”, tikai daudz gadus vēlāk sapratu, ka tur Hitlers izmēģināja vācu ieročus un lidmašīnu varu.

Pienāca 1940. gads, un mūsu mīļā baltā tēvu zeme nonāca lāča ķetnās. Man bija 14 gadi.

Skolā bija jāmācās krievu valoda, bet bija jāmanās ko runā, ar ko satiecies. Sāka zust cilvēki. Vienrocis slimnīcas vārtu sargs, man labs draugs pazuda. Ziemassvētkos bija jāiet skolā, tāpat Lieldienās. Eglīti neuzdrošinājāmies dedzināt.

Uz mūsu koridora dzīvoja arī citi slimnīcas darbinieki. Koridora durvis bieži vārstījās, arī naktīs, un paps kļuva tramīgs. Viņš dzīvoja vienās bailēs.

1941. gada pavasarī mamma bija smagi slima, ievietoja pretējā nodaļā. Tur valdīja Dr Vīgante, un tika arī uzglabāts Latvijas finanšu ministrs Valdmanis. Viņš bija ticis apcietināts un spīdzināts.

Mājās atmosfēra bija smaga. Paps staigāja apkārt, slaucīdams krokodila asaras un šņaukādamies. (Tas droši vien ir netaisni no manas puses, bet tā es toreiz domāju, jo toreiz jau zināju, ka no laika gala viņš bijis mammai neuzticīgs).

Man bija obligāti jāliek 8 eksāmeni, pie tam jārūpējas par mammu, dzīvokli u.c. Māsa jau gāja māsu skolā un dzīvoja kopmītnē. Jutos viena un nelaimīga.

Kā saules stars manā meitenes dzīvē bija rotaļīgā tērzēšana ar Valdmani, kurš mani vienmēr gaidīja pie trepēm, kad gāju mammu apciemot. Tad viņam vajadzēja adatu un diegu, tad citu ko. Reiz pat viņš uzkāpa liepā manis dēļ, noceļot nelaimīgo kaķēnu, kas tur bija uzskrējis.

Pienāca 14. jūnijs, kad mammu izrakstīja no nodaļas, un es cerēju beidzot tikt projām uz laukiem pie radiņiem. Bet diena izrādījās pārāk dramatiska.

Paps atskrēja no biroja .Tur bijuši čekisti un prasījuši pēc viņa – paša klātbūtnē. Neviens no darbiniekiem nav viņu uzrādījis, ne teicis, kur viņš dzīvo.

Vedot projām cilvēkus. Ja varot izvēlēties, vai lai viņš braucot viens, jeb ar ģimeni?

Es, kas pazīst katru tikko izplaukušo bērzu slimnīcas celiņos, zināju, vai Stradiņa vārtiņi ciet, jeb vaļā, un labi pārzināju visu slimnīcas teritoriju ar ziedošiem krūmiem un kaķu bērniem, tulīt pateicu, ka pašā slimnīcas teritorijas galā labo žogu un tas ir pavisam izgāzts.

Tai pašā dienā vecāki pa cauro žogu izgāja no slimnīcas uz Zasulauka staciju, un aizbrauca uz Mellužiem, kur bija kaut ko noīrējuši vasarai. Māsa nonāca pie vecāsmātes, kura tagad dzīvoja Astras ielā; es aizbraucu uz Kurzemi pie labajiem radiem, kur man vienmēr tik jauki gājis (līdz šai dienai!)

Ilgu laiku, karam sākoties, nekā nezinājām ne es no vecākiem, ne viņi no manis. Rudenī, kad atbraucu atpakaļ Rīgā, slimnīcā vairs nedzīvojām. Tēvs bija no vietas atteicies, jo nevarēja satikt ar Stradiņu. Tagad viņš strādāja “Turībā”, uzņēmumā, kas rūpējās par kartupeļu un sakņu apgādi. Liekas, ka tur priekšgalā bija viņa korporācijas komilitoņi.

Dzīvojām Kandavas ielā 8, netālu no Botāniskā dārza. Mamma turpināja strādāt pie Stradiņa slimnīcā. Gadu desmitus vēlāk esmu uzzinājusi, ka Stradiņš nostājies viņas pusē, kad mamma tikusi tramdīta par mūsu uzturēšanos ārzemēs.

Paps izbrauca uz Vāciju viens pats. Viņš bija ļoti bailīgs. Visādi viņš centās mani pierunāt braukt viņam līdz, bet tai brīdī – tas varēja būt 1944. gada augustā, es vēl par Latvijas atstāšanu nedomāju. Vēl mazāk braukt tieši viņam līdzi. Viņam vajadzēja kādu, kas par viņu rūpētos, tas bija gaužām nevarīgs praktiskās mājsaimniecības lietās. Bet mans 18 gadu vecais prātiņš bija pavisam citādi ieskaņots.

Paps apmetās Vācijas ziemeļos, Zanowā, Štetinas rajonā. Vēlāk, kad biju Berlīnē, meklēju savas ģimenes locekļus Tautas Palīdzībā. Atradu tēvu, atradu māsu, bet mammu, kas bija solījusies evakuēties, kad to darīs slimnīca. Izmisumā skatījos vienmēr un visur pēc viņas. Reiz Berlīnē bija kāds latviešu sarīkojums. Garderobē saskatīju mammas ziemas mēteli. Kad visi nāca ārā, stāvēju un gaidīju – vai būs mamma? Nē, to uzvilka sveša sieviete…

Aizbraucu tēvu apmeklēt, bija ļoti bēdīgi viņu redzēt. Viņš strādāja sērkociņu fabrikā, stumjot tačkas ar sērkociņu kastītēm. Garīgi viņa stāvoklis bija zem nulles. Istabiņā, kuru viņš īrēja pie kādiem vāciešiem, arī neko nepalīdzēja. Tā bija gara, šaura, tumša un nemīlīga. Dziļi nospiests viņš nometās ceļos manā priekšā un raudādams lūdza piedošanu, ka nav bijis tik īsti labs tēvs un vīrs.

Tad nāca otrreizējā bēgšana un jauna radu un draugu meklēšana. Pēc kara visi bēgļi Vācijā dzīvoja nometnēs. Atrodot viens otru bieži, mainījām dzīves vietu. Tā paps kādu laiku dzīvoja Vidusvācijā, bet pēc tam apmetās Hamburgā, tāpat kā māsa, un ar laiku arī es.

Tur mūsu ceļi atkal šķīrās: māsa apprecējās un aizbrauca uz Austrāliju. Es apprecējos un devos pēc vīra vēlmes, uz Argentīnu. Es vislabāk nekur nebūtu braukusi, Vācijā jau biju iedzīvojusies, un tā bija tuvāk Dzimtenei. Papus ar laiku apprecējās ar kādu vācieti un palika Hamburgā. Mamma, viena Latvijā… Vismaz pēc Staļina nāves sarakstījāmies.

Tēvam nezinot, uzmeklēju viņa mātes un māsas adresi. Tās dzīvoja vēl vairāk uz ziemeļiem, Flensburgā. Es sapņoju par to, ka man Flensburgā ir vecmāmiņa un tante. Toreiz neziņa par nākotni, trūkums, bads, ilgas un vientulība mūs nomāca smagi. Vai tiešām arī tagad viņas par mani nekā negribētu zināt? Bet bez tēva atļaujas neuzdrošinājos rakstīt. Slepeni rakstīt nebija glīti. Likās, ka viņš atļauju liegtu. Un tā neizšķīros, kamēr jau bija par vēlu. Liktenīga kļūda, ko nožēloju visu mūžu.

Atrakstīja tēva brālis Ringolds, kas jau dzīvoja Anglijā, ka māte mirusi. Pats bijis Vācijā bērēs, bet tēvam nebija ziņojis.

Kas bija īstais naida iemesls? Kādēļ tāda “sacietināšanās” uz visu mūžu? Nepiekāpās ne māte, ne dēls, un es nokavēju iejaukties.

Var jau būt, ka šī tēva māte tiešām bija nejauka persona. Jo paps savā stāstījumā daudz vairāk kā māti, ar lielu sirsnību piemin savu grosmammiņu.

No visiem laikiem man prātā, ka darbs papam bija nogurdinošs slogs. Viņš bija audzis citos apstākļos, un ne visi cilvēki grūtības uzņem vienādi. Dažus tas stiprina un norūda, citi nonāk tuvu bojā ejai.

Hamburgā kādu laiku paps strādāja nometnes pārvaldē, pēc tam tas pārgāja atkal uz “Turību” – utopisks latviešu uzņēmums, kas tālāk par nīkšanu netika.

Ap 1950. gadu lielākā daļa bija izceļojuši. Palicējiem kļuva skaidrs, ka nīkšana un neziņas gadi ir pagājuši, tāpat kā sapnis par atgriešanos Dzimtenē, un kā bez darba un izpeļņas vairs neiztikt. (Nometnēs bijā dzīvojuši par velti un ēduši par velti, kaut slikti un nepietiekoši).

Paps dabūja darbu kādā alkoholisko dzērienu firmā un staigāja pa Hamburgas veikaliem, meklēdams kundes. Viņa otrā sieva, vāciete, bija tehniskā zīmētāja. Viņi īrēja dzīvokli Hamburgā, un kopīgiem spēkiem uzbūvēja vasarnīcu Lüneburger Heide, mežainā apkārtnē, apmēram stundas braucienā no Hamburgas. Paps sastādīja kokus apmēram tā, kā bijis Rūjienas muižā…

Kādu vasaru viņu tur apciemoja brālis Ringolds no Anglijas ar māsu Laumu no Kanādas. Cik gadiem bija jāpaiet, cik dienām jāiztek, un cik grūtības jāpārvar, lai šie, vienas ģimenes locekļi, beidzot izlīdzinātu savu naidu. Dzimteni un visu pārējo zaudējuši, izkaisīti pasaulē, cīnoties par savu kailo eksistenci, varbūt viņi beidzot redzēja, cik niecīgu dzīvi veduši naida pavadā.

Domās uzpeld aina: Ziema, Rūjiena. Mēs ar māsu silti satuntuļojušās ejam staigāt ar papu. Pāri Rūjas tiltam skraidām pa lazdu mežiņu. Starp kokiem un krūmiem pavīd kādas ēkas stūris. Kā sastindzis paps raugās uz to pusi, un viņa zili pelēkajās acīs mirdz asaras. Es sapratu – kaut kā ir žēl, kaut kas sāp, bet smalkjūtības dēļ nekā neteicu. Izlikos, ka neredzu, un centos viņu uzjautrināt.

Kad tēvs aizgāja pensijā, vācu iestādes ņēma vērā arī viņa Latvijā strādātos gadus, ar ko viņa pensija bija pietiekoša. Arī otrai sievai bija pensija. Vasarās viņi drusku ceļoja pa kalniem, dzīvoja savā vasaras mājā. Paps rakstīja savas atmiņas par Rūjienas muižu, par ko bija saglabājis sava mūža dārgākās atmiņas.

Tāpat kā viņa tēvs, Ringolds un paps nomira guļot. Viņa sirds jau drusku streikoja, māca nogurums, bija arī jau 77. gadi. Viņš atlicies nosnausties un atrasts miris 1972. gadā.

Pēdējās viņa vēstulēs rokraksts it kā savādāks, ķeburains.

Apzinos, ka šeit samaisītas manas personīgās atmiņas ar tēva dzīvi. Tomēr gribas pievienot tēva rakstītajam darbam, jo lasītājs varbūt prasīs: bet kas tad ar viņu tālāk notika? Un tas tagad ir pateikts.

DZĪVES EPIZODES – FRAGMENTI.

(pilnīga versija ir pieejama Rīgā, LIKTEŅARCHĪVĀ, jo šeit man ir pāris lapas pazudušas).

… vēžu un zivju mājokļa; Ozolants kailām kājām lēkāja virs tās. Vēži un līdaciņas, šādas zemestrīces pārsteigti, glābās Branta līvi. Tā drīz vien uzkrājās maisiņos zivis un vēži. Mājās stārasta sieva tūliņ rūpējās par cepšanu un vārīšanu. Nu bija liela vēžu ēšana, piedzerot aquavitu un plūmju šņabi. Omulīgās sarunās pavadījām dažas patīkamas stundas.

Pirmais pasaules karš un Krievijas revolūcija satricināja ikviena mūsu dzīvi: labumu tas nenesa nevienam, arī tiem nē, kas paši sevi bija pārliecināti ar Krievijas revolūciju brīvību guvuši. Labklājības un iemīļotās dzīves vietas zaudēšana bieži vien bija šo juku laiku sekas.

Arī abus vecpuišus, Brantu un Ozolantu vējš bija no Rīgas aizpūtis. Tagad Brants pārvaldīja Cēsu pilsētas aptieku, bet Ozolants bija ieguvis lauku aptieku Staicelē Valmieras apriņķī.

Reiz divdesmitos gados, braucot otrās klases vagonā uz Rīgu, manu uzmanību saistīja skaļas sarunas un smiekli blakus kupejā, kur kāds stāstīja anekdotes atdarinādams žīdu. Tūliņ jau arī pazinu Mailacha balsi.

Izrādījās, Brants un Ozolants bija ceļā uz Zappotu, lai pavadītu tur vasaras atvaļinājumu kā spēļu velna viesi.

Šādus ceļojumus mūsu draugi atkārtoja vairākas reizes vasarās, atvietodami atpūtu Ribelē ar pazīstamo spēļu kazino Zappotā.

Rūjienas novadu ierēdnis Krastiņš man atstāstīja gadījumu no trīsdesmitajiem gadiem, kad reiz viņš kopā ar Valmieras nodokļu inspektoru uzturējies Staicelē dienesta darīšanās.

Ozolants aicinājis abus pie sevis uz preferansi. Labā pārliecībā, ka arī vakariņas ēdīs pie Ozolanta, kungi gājuši, turp neēduši. Spēle sākusies, ieilgusi un beigusies pēc pusnakts stundas. Nu viesi, izsalkuši kā vilki, steigušies uz restorānu, jo Ozolants nav pat glāzi tējas piedāvājis.

Turpretim, Mailacham Rīgā parādoties, komitoņi likuši pamatīgi uzstāties; fukši skrējuši, pa mājām apkārt sazinot pārējos. Un, tad arvien ticis, lielāks plosts palaists.

Klusi izgaist aizmirstībā laikmets pirms Pirmā pasaules kara. Sen dus kapos mūsu grospapa un viņa laikabiedri. Neviens no mūsu ģimenes nestaigā Rūjienas muižā, Ribelē, Rencēnu sādžā, kur kādreiz strauji pulsēja dzīve grospapa daudzpusīgajā lieluzņēmumā.

Izpostīti un proletarizēti skaistie Rūjienas muižas dārzi, kur bērnībā un jaunībā, brīvi no tagadējām rūpēm, skraidījām un gājām koptos grantētos celiņos.

Viss paiet, nekas vairs neatgriežas tādā veidā, kā tas bija. Humānais 19. gadu simtenis patiesībā turpinājās līdz 19.14. gadam, kad ar Krievijas revolūciju beidzās šis romantiskais laikmets ar iespējami lielāku individuālo brīvību.

Maskavas tirdzniecības centrā, līdz sīktirgum Hitrovkai un Sucharenkai, visur tiek noslēgti darījumi, centrā tūkstošos, Hitrovkā dažos rubļos.

Ejot Hitrovkas tuvumā jums piebiedrojās kāds šaubīgs tips, kas piedāvā pa lētu naudu zelta pulksteni, droši vien zagtu.

Sīkumtirgos var arī pirkt labas grāmatas, un pat jaunas zem veikala cenām. Arī ielu stūros un alus bodēs bieži vien kāds tips piedāvā grāmatas.

Lepnā Maskavas iela, Kuzņetckij most, daudz platāka kā Kaļķu iela Rīgā. Iela klāta koka klučiem.

Teātra laukumā baltās bolschoi un Malij teātru ēkas – opera un drāmas teātris. Krīt retas sniega pārslas, kad atstāju kursu ēku. Pa ielām steidzas gājēji biezos mēteļos, karakula cepurēs. Skan zvārguļi, zirgi sprauslā un izelpo garaiņu mutuļus. Važoņi aitādu kažokos un platām sarkanām jostām pa vidu, ar uz priekšu izstieptām rokām, stāvus piecēlušies, tura grozus.

“Eeiiii!”, tie skaļi sauc, brīdinot ielas gājējus. Lichaci, augsti kājas cilpojot, kapā samīto sniegu, kas sitas pret kamanu priekšu.

Sals ķeras pie ausīm, jo formas cepure tās nesedz. Paātrinu gaitu un, ausis berzēdams, dodos Neglinj prospekta virzienā, kur kādā šķērsieliņā man ēdienu veikalā abonements.

Nokāpju siltā, bet stipri piepīpotā pagrabiņā. Mani apņem dzīvu sarunu troksnis un patīkama sabiedriska sajūta, kaut gan trūkst sarunu biedra. Debates, skaļas sarunas šejienes “stolowajās” raksturo krievu tautas sabiedrisko raksturu. Pretstats – klusums Rīgas ēdienu veikalos.

Apsēžos pie galdiņa un aizsmēķēju resno “Osman” papirosu.

“Čelovek”, uzrunāju sulaini. (Maskavā visus kalpojošos garus uzrunā vienkārši par cilvēkiem).

Pusdienas ir apmierinošas – gaļas zupa, kotlete ar kartupeļiem, saldais ēdiens. Tā apmierinājis ēstgribu, izsmēķēju vēl vienu papirosu un eju.

Ielā mani apņem atkal sals un vientulības sajūta. Nav man neviena drauga šai lielajā pilsētā, atliek doties mājās lasīt.

Tā pienāk vakars. Dzīvokļa saimnieka kalpone ienes tēju. Ko tālāk darīt? Dienas gaitas nu beigušās. Gulēt vēl nevaru, arī lasīt vairs netīkas. Domās nokļūstu Rencēnos, kur vakari bija tik dzīvi draugu pulkā. Ceļas smagas ilgas pēc mājām.

Kāda velna pēc devos šurp? – Eju pie loga, skatos ielā pāri leduspuķēm. Spīd laternas, nesās ormaņi, lūk dzīve! Un es šeit viens milzu pilsētā, vientulis, kā alu iedzīvotājs? Vai nederētu vēl kaut kur aiziet?

Gan jābūt taupīgam, grospapa līdzdotā nauda dilst kā saujā saspiests sniegs. Ko darīt?

Tā gudroju pa istabu soļodams. Aptaustu mēteļa kabatu, jā parādes durvju atslēga ir savā vietā. Eju atkal pie loga.

Ielā nesās liehcics. “Eeeih” – kamanām ātri aizslīdot man garām it kā atbalsojas šis kučiera sauciens.

Ak, ko gausties, ja tev visapkārt sprēgo dzīve! Ātri ieslīdu mētelī.

“Izvozcik!”, uzsaucu ormanim, kas soļos brauc pa Rozdestvenmskij bulvāri. Tas uzcērt zirgam un mirklī pajūgs jau stāv ielas malā.

“Kur lielskungs pavēlēs?”

Nosaucu ielu un līgstu par maksu. “Pielieciet, barin, 20 kapeikas priekš auzām!”

“Lai iet”, sēžos kamanās.

Noplīkšķ pātaga. Gausos rikšos, zvārguļiem skanot, dodamies Tveras ielas virzienā. Kādā šķērsieliņā lieku apturēt pie viena vīnu pagraba.

“Kaukaza un Krimas vīni”,