Atmiņas par liepiņām

Es Rūjienas vidusskolā mācījos 6 gadus (arī 5. un 6. sagatavošanās klasē). Sirsnībā atceros visus skolotājus un būtu viens otrs gadījums arī ar humoru pastāstāms, jo jaunībai patīk pasmieties bez kāda ļaunuma. Kad mācījos 5,6. klasē, mācības mums notika Rūjienā, Parka ielā, vēlāk tur bija Draudzes skolas internāts. 7.8.9. klasē gājām tālo ceļu, ko toreiz gan nemaz nejutām, ar avīzē ietītām skolas grāmatām padusē, uz Eriņu muižu. Tikai 1931./32. mācību gadā mācījāmies jaunajā vidusskolā, kas tikko bija uzcelta. Iepriekšējā gadā, kad beidza būvdarbus, staltais nams stāvēja tīruma vidū, un apkārt tam viļņoja rudzu lauks. 1932.gada pavasarī sākās skolas apkārtnes izdaiļošana un mūsu (izlaiduma klase) stādīja pirmo liepu aleju. 1.liepiņu (ārējā alejā sākot no Rūjienas stacijas puses) iestādīja vidusskolas direktors Pēteris Liepiņš, 2.liepiņu iestādīja vidusskolas agronoms Liepiņš un 3.liepiņu iestādīju es, jo toreiz saucos Liepiņa, lai 3 Liepiņi būtu blakām. Iestādījām tikai 1- ārējo rindu. 50 gadus nebiju liepiņas redzējusi, bet kad pirms pāris gadiem ar dēlu tur aizbraucām, nopriecājāmies, cik kuplas un varenas tās izaugušas.

Zenta Zariņa (Liepiņa)

1993.gada 10.martā