Bērnība Rūjenē (no 1893-1909) Margaretes Annas Pestmal. No vācu valodas tulkojis Ēvalds Siliņš

Manam tēvam bija lauku māja (Pilkati), kuru viņam pirms savas nāves bija nopircis tēvs. Ar to robežojās otra tikpat liela māja, piederoša mana tēva brālim krusttēvam Johannesam. Bet šis tēvocis bija aizbraucis uz Krieviju un kļuvis par pazīstamu un iemīļotu vācu valodas skolotāju kādā licejā Saratovā pie Volgas, savas mājas apsaimniekošanu pilnīgi atstājis savam brālim- manam tēvam. Tas bija skaists zemes gabals, ap 500 morgena liels, kurā viss labi auga. Pie mājas bija arī mežs, koptas pļavas un kūdras purvs.

Bet mans tēvs bija cilvēks, kuram nekas neveicās. Viņš bija ieguvis pamatskolas skolotāja izglītību, muzikāli ļoti apdāvināts, spēlēja ērģeles un klavieres, ar ļoti skaistu balsi, tāpēc piedalījās visos muzikālos pasākumos plašā apkārtnē. Toreiz, 19. gadsimta septiņdesmitajos gados, Vidzemē bija sākusies liela rosība garīgajā dzīvē un kultūras jomā. Skolās strādāja labi skolotāji, kas bieži vien izglītību bija guvuši Vācijā. Viņi prata izaudzināt zinātkārus aktīvus jauniešus par cilvēkiem ar vāciešiem tuvu pasaules uzskatu. Kā piemēru var minēt faktu, ka 1870./71.g. vācu franču kara laikā daudzi jaunieši izteica vēlēšanos brīvprātīgi karot vācu pusē. Arī mans tēvs par to bija sajūsmināts. Bet, lai no Krievijas nokļūtu vācu armijā, grūtības bija pārāk lielas, bija jāapmierinās ar morālu atbalstu.

Mans tēvs gribēja studēt teoloģiju un kļūt par mācītāju. Šādai izvēlei bija piekritis arī viņa tēvs, bet arī šajā ceļā bija jāpārvar daudz grūtību. Tas tēvam nebija pa spēkam, jo viņam nebija cīnītāja raksturs un beigās bija vien jāpaliek pie skolotāja profesijas. Viņš bija strādājis vairākās pamatskolās par skolotāju, kļuvis pat par ierēdni un tirgotāju, bieži mainīja darba vietas, nokļūstot pat līdz Maskavai un Saratovai, bet paliekošu un apmierinošu darbu tā arī nebija varējis atrast, tāpēc tagad sēdēja no tēviem mantotajā lauku mājā un vēroja kā viss notiek savā gaitā, necenšoties kaut ko mainīt vai uzlabot.

Apprecējās tēvs 42 gadu vecumāar Amāliju Jozefu no Tērbatas, ar kuru bija iepazinies Rīgā pie sava skolas biedra skolotāja Baha. Viņš paņēma jauno sieviņu līdz uz lauku mājām, kaut arī viņa laukos nekad nebija dzīvojusi. Bet saimnieces ierašanās uzreiz tur mainīja visu dzīvi. Viss sāka plaukt un attīstīties. Jau pēc dažiem gadiem kūtī bija labi koptas pienīgas govis, kas visās novada skatēs vienmēr dabūja pirmās vietas.

Istabām tika atvestas jaunas mēbeles, tas izskatījās kā pilsētnieku dzīvoklis. Mana māte bija gudra sieviete un viņai, nonākot laukos, tuvi un tāli kaimiņi nāca pēc padoma. Manai mātei bija dzīvs raksturs un ass prāts, viņa bija daudz lasījusi, piemita humora izjūta, tāpēc viņas sabiedrībā visiem bija jautri un viesu nekad netrūka.

Laulība bija arī bērniem svētīta, Pēc pirmā bērna, kurš drīz pēc dzemdībām nomira, nāca pasaulē divi dēli- vispirms Herberts un pēc pusotra gada Hanss, vēlāk arī meitene Margareta Anna.

Bija auksts svētdienas rīts februārī, kad dzima otrs dēls. Termometrs rādīja mīnus 30 grādus. Ciemos bija atbraucis Saratovas onkulis, viņš kļuva par krusttēvu. Bērnam bija paredzēts dot vārdu Hanss, jo tā sauca vectēvu. Bet onkulis aizrādīja, ka Krievijā šo vārdu pārveidošot par “Ganss”, kas nebūšot skaisti (vārds “Gans” vāciski nozīmē “zoss”). Tā Hansa vietā nāca Johannes. Bet Hanss kā uzrunas vārdiņš tiek lietots vēl šodien, tikai rakstot ar diviem “n”.

Bērni laukos pavadīja tikai nedaudz gadu. Vecākiem darbības lauks tur kļuva par šauru. Notika strauja saimnieciska augšupeja, tirdzniecība un satiksme auga no dienas dienā. Tautas dzīves līmenis un prasības strauji cēlās. Reizē arvien skaidrāk sāka parādīties no Krievijas nākošie centieni vājināt vācu ietekmi zemē un pamazām to pavisam likvidēt. Šajā laikā labs palīgs valdībai bija pareizticīgo baznīca. Visur tika celtas baznīcas ar sīpolveida kupoliem. Tie, kuri atstāja savu tēvu ticību un pārgāja pareizticībā, saņēma atlīdzību- gabalu zemes. Šādi pārbēdzēji vietām veidoja pat veselas apmetnes, it īpaši pilsētu tuvumā.

Tā kā māte savu enerģiju lauku apstākļos nevarēja pienācīgi izmantot, viņa pierunāja tēvu nopirkt 7 kilometrus attālajā Rūjenes miestiņā māju. Tā bija solīda divstāvu mūra māja uz galvenās ielas ar daudzām blakus ēkām un lielu dārzu. Te nu mums bija lemts pavadīt mūsu brīnišķīgo neaizmirstamo jaunību.

Mūsu saskarē ar pasauli un līdzcilvēkiem svarīgu lomu spēlēja fakts, ka mans tēvs nekad nebija bijis pakļauts kādam priekšniekam. Viņš vienmēr bija dzīvojis pats uz savas zemes un savā mājā, nebija nevienam klanījies, bet gājis ar lepni paceltu galvu. Rūjenē viņš izcēlās ar savu godīgumu un tiešumu, tāpēc drīz kļuva par miesta vecāko (t.i. birģermeisteru). Viņš rūpējās par savu miestu, lika bruģēt ielas, ierīkoja ielu apgaismojumu un uzlaboja komunālos pakalpojumus. Tā kā visiem miesta valdes dokumentiem bija jābūt krievu valodā, ko tēvs neprata, visu lietvedību vadīja miesta rakstvedis. Viņš saņēma dokumentus, par visu ziņoja manam tēvam, sagatavoja un deva parakstīt rakstus. Pie mana tēva uzticamiem līdzgaitniekiem tanī laikā piederēja arī ielu lukturu aizdedzinātājs Klodvigs un naktssargs, kuru sauca par “garo Juhanu”.

Rūjene bija maza vietiņa ar kādiem 2000 iedzīvotājiem, radusies ordeņa pils un baznīcas tuvumā ap 14.-15. gadsimtu Rūjas upītes krastā, no tās iegūstot arī savu nosaukumu, apmēram 45 kilometrus no apriņķu pilsētām Valkas un Valmieras. 19.gs. beigās tā ieguva vilciena satiksmi ar Valku, kas atviegloja nokļūšanu Rīgā un radīja lielu tirdzniecības un amatniecības uzplaukumu.

Pārcelšanās uz Rūjeni notika agrā pavasarī. Ielās vēl bija sniegs un mēs braucām ar kamanām. Trīs bērni ar savu uzticamo aukli Lavīzi sēdēja vienās kamanās. To priekšgalā uz kāju kažoka bija nolikts mūsu ēdamistabas lielais pulkstenis. Tas bija vecs pulkstenis tumšsarkanā kastē ar sarkanām rozēm uz ciparnīcas. Šis pulkstenis bija svarīga un noslēpumaina bērnu dzīves sastāvdaļa. Dažu labu reizi, kad mēs, gribēdami atklāt tā noslēpumu, atvērām kasti, lai paraustītu karājošās bumbas (atsvarus) vai vērotu svārstekļa kustību, tas pēkšņi apstājās. Tad bailes bija lielas, jo bija grēki jāizsūdz vecākiem. Tad atsauca veco ebreju pulksteņmeistaru Lēvensonu, mazu vīriņu ar bārdiņu. Viņš vienā mirklī to saveda kārtībā. Nekas sevišķs jau nebija noticis. Stundu rādītājs bija kļuvis vaļīgs un nokarājās uz leju, vai arī pendelis bija jāiekar no jauna. Pēc tam tēvs mūs nekad nesodīja, neteica pat nevienu nosodošu vārdu, tikai paskatījās uz mums. Viņš uzskatīja, ka bērnu bailes par nodarīto un nožēla jau ir pietiekams sods. Tā nebija slikta audzināšanas metode un iedarbojās uz mums vairāk nekā to būtu darījuši nosodoši vārdi.

Mēs bijām ievākušies plašā mājā ar vairākiem dzīvokļiem. Mans tēvs atvēra miltu bodi un apgādāja visu apkārtni ar no Krievijas ievestiem miltiem. Galvenokārt tā bija vairumtirdzniecība, apgādājot ar miltiem apkārtnes maizniekus. Tie bija labi milti, tādus pirms tam cilvēki nebija dabūjuši. No tiem varēja izcept lielisku baltmaizi un kūkas. Miltus un citas preces pārdevām arī mazumtirdzniecībā. Veikalā strādāja pārdevēja un viens puisis manas mātes uzraudzībā un vadībā.

Miltiem bija labs noiets un grūti bija tos piegādāt pietiekamā daudzumā. Pircēji brauca no plašas apkārtnes, arī igauņu zemnieki- 30 un vairāk kilometru. Mana māte ar viņiem runāja igauniski, viņi veikalu bija iesaukuši par “dāmas bodi”.

Milti nāca no tālienes. Tos vajadzēja vairāk nekā 2000 kilometru vest pa dzelzceļu. Tos mala Saratovā pie Volgas. Galvenais piegādātājs bija firma “Borels un brāļi Šmiti”. Tēvocis Johanness, kurš Saratovā strādāja par skolotāju, apprecēja Borela meitu, pameta skolotāja darbu, kļuva par kompanjonu un uzbūvēja lielas dzirnavas, kļūstot par lielrūpnieku un vēlāk apgādājot arī manu tēvu ar miltiem. Šis tēvocis Johanness bija tik muzikāls, ka varēja uz klavierēm gandrīz visu nospēlēt no galvas. Viņš zināja labi klasisko mūziku- Bahu, Bēthovenu un Listu. Viņš bija ļoti tuvredzīgs un nevarēja uz klavierēm esošās notis salasīt, tāpēc, ja gribēja kaut ko spēlēt, tad vispirms rūpīgi izlasīja notis un pēc tam lasīto nospēlēja bez kļūdām no galvas.

Viņa vecākais dēls Konstantins, tāpat kā tēvs, viss dzīvoja mūzikā. Būdams students, vectētiņa bērēs viņš stipri apsaldēja galvu. Viņš viens pats devās uz Vāciju ārstēties un ceļā pēkšņi nomira no insulta. Tēvam tas bija smags trieciens. Pēc tam klavieru taustiņiem viņš vairs nepieskārās.

Miltus no Krievijas sūtīja veseliem vagoniem. Sākumā, kad Rūjenē vēl nebija dzelzceļa, tos sūtīja uz Valmieru un pēc tam ar zirgiem veda 45 kilometrus uz Rūjeni. Priekš tā tēvam bija pašam savi zirgi un strādnieki. Vēlāk, kad dzelzceļš jau bija uzbūvēts līdz Rūjenei, vešana kļuva vienkāršāka. Tomēr, kad pienāca vilciens ar miltiem, to izlādēšanā piedalījās arī visi puiši no tēva lauku saimniecības. Baltie puiši nāca virtuvē pusdienot un saņēma arī pa glāzītei degvīna, dūšas uztaisīšanai. Mēs, bērni, apbrīnojām stipros, baltos vīrus, kuri tik daudz ēda un vēl piedzēra šņabi. Kad paaugos lielāka, biju ļoti lepna, ka varēju palīdzēt uzcelt lielos maisus. Katrs no tiem svēra 5 pudus, t.i. 80 kilogramus un bija jādabū uz muguras, lai to varētu ienest noliktavā. Maisi rindojās garās grēdās. Bija dažādas miltu šķirnes, tās varēja pazīt pēc norādēm maisu galos. Zils vieninieks norādīja, ka milti ir augstākā labuma, tad sekoja sarkans vieninieks, zils divnieks, sarkans divnieks u.t.t. Mums ļoti patika būt noliktavā starp maisu kalniem un, tiklīdz tās durvis bija atvērtas, mēs manījāmies iekšā.

Māja bija būvēta pakava veidā. Pie ielas bija dzīvojamā ēka ar biznesa telpām. Aiz tās bija plašs pagalms, bet tālāk staļļi un noliktava. Pie ielas esošās mājas viens gals bija savienots ar noliktavu, kopā veidojot pakava veida būvi ar kopīgu jumtu. Noliktavas vidū bija caurbrauktuve uz tālāk esošo dārzu. Mājas priekšā bija ceriņu dzīvžogs un sastādītas jaunas kastaņas, kas mājai piedeva sevišķu glītumu. Tomēr šis jaukums drīz krita pa upuri pilsētas modernizācijai- regulējot un bruģējot ielu, dzīvžogu un kokus vajadzēja nocirst.

Visumā tā bija sarežģīta māja ar daudzām istabām, kāpnēm un noslēpumainiem bēniņu kambariem, kuros atradās daudz interesantu lietu. Tur bija kastes un dēļi, mucas, ķieģeļi un vecas mēbeles. Ar tām varēja stundām ilgi nodarboties. No kastēm un dēļiem varēja uzbūvēt tik skaistas mājas, mašīnas, dzelzceļus un kuģus. Visur jumtos uzkāpām, veidojām telefona līnijas no šujamiem diegiem. Manam brālim Herbertam bija bagāta fantāzija un vienmēr tūkstošiem ideju. Tās mēs kopīgi īstenojām, vienmēr visu darot kopā. Gadiem ilgi mēs kopīgi spēlējāmies, lasījām grāmatas, deldējām skolas solus un baudījām jauku bērnību. Bet kad skola beidzās un nonācām augstskolā, tad mūsu intereses dalījās, kautarī bijām vienā fakultātē.

Virs staļļiem un noliktavām bija bēniņi, kas katru gadu tika piepildīti ar svaigu sienu. Bija tik jauki tajā gulēt un vērot, kā pa jumta spraugām iespīd saule. No bēniņiem varēja nokāpt lejā stallī, kur stāvēja mūsu lepnums- zirgi. Mēs no sirds mīlējām labos dzīvniekus, kuriem vēlāk tik traģiski bija jāiet bojā. Tur bija vecā Bella, mūsu zirgu vecmāmiņa, kuru vectēvs kā dāvanu bija atvedis no Tērbatas ar reti sastopamas krāsas spalvu. Bellai bija meita Stella, lapsas krāsā ar baltu zvaigznīti pierē, tāpēc arī nosaukta par “Stellu”. Stellai bija dēls Boiss, kurš uzauga mūsu acu priekšā. Dārzā viņam bija savs aploks, kur viņš varēja pēc sirds patikas pastaigāties. Stella un Boiss bija mūsu izbraucamie zirgi, bet ar tiem varēja arī jāt. Bella bija jau veca un to lauku mājās lika pie vieglākiem darbiem.

Manam tēvam bieži bija jābrauc dažādās darīšanās, arī uz lauku māju, lai redzētu, kas tur notiek. Šādos braucienos viņš parasti ņēma sev līdz visu bērnu pulku, reti kad brauca viens pats. Šiem braucieniem tika lietota labā “droška”- rati, kuros visa ģimene ērti varēja iesēsties, vēl paņemt līdzi bagāžu. Zirgi bija labi kopti un tēvs viņus saudzēja, neliekot pārāk ātri skriet, bet sliktākajās ceļa vietās ļaujot iet soļos.

Kad veda šķūņos sienu, mēs vienmēr palīdzējām to piebradāt un pārkaisīt ar sāli.

Viena pļava atradās kādus 20 kilometrus prom no mājām, upes krastā. Tāpēc tur dažreiz bija arī jāpārguļ zem klajām debesīm. Tās bija brīnišķīgas naktis, tādas vairs nav mūsu dienās.

Sevišķi svarīgs notikums laukos bija vasaras beigās- labības kulšana. Tolaik ražu nesaveda šķūņos, bet kūla tieši uz lauka. Kuļmašīna brauca no vienas mājas uz otru un, ja laiks bija sauss, strādāja gandrīz dienu un nakti.

Visos braucienos mūs vienmēr pavadīja mūsu uzticamie draugi- suņi. Ilgus gadus mums bija terjers vārdā Maļčik. Visu dienu viņš klīda ap veikalu un našķojās, kļūdams arvien resnāks. Kad mēs braucām uz laukiem, viņš skrēja ratiem līdz. Sastopot lielāku niknu suni, viņš ielēca ratos un paslēpās starp mūsu kājām. Sevišķi lepns viņš bija, kad uzlikām viņam vecu apkaklīti un apsējām šlipsi, sēdēja pie veikala durvīm, lepojoties katram garām gājējam. Kad mēs vēlāk gājām skolā Tērbatā, noskumušais sunītis savā suņa prātā bija nolēmis mūs sameklēt.

Kad tēvs kādu dienu atbrauca uz Tērbatu mūs apciemot, Maļčiks slepus bija ielavījies vagonā, nezinot, ka Valkā jāpārsēžas platsliežu vilcienā. Tā viņš bija palicis Valkā, nezinot, kā nokļūt mājās, klīdis ap staciju un vērojis pasažierus, tomēr, tēvam braucot no Tērbatas atpakaļ, viņu nebija pamanījis. Tas bija noticis tikai tad, kad tēvs nākošo reizi braucis uz Tērbatu. Prieks bijis abpusējs un milzīgs. Aizkustinātais tēvs Maļčiku bija paņēmis sev vagonā līdz uz Tērbatu un visi bijām laimīgi atkal satikties. Pēc ilgās badošanās sunītis bija rūpīgi jākopj un jābaro. Tēvs viņu kādu laiku atstāja pie mums un tikai vēlāk aizveda uz Rūjeni, pēc tam mēs tikāmies tikai vasaras brīvdienās. Maļčiks gāja bojā, pildot savus dienesta pienākumus. Kādu nakti miestiņā bija izcēlies ugunsgrēks. Tēvam kā birģermeistaram vajadzēja būt tur klāt un sunītis, kuru tautā sauca par vice birģermeistaru, protams, vienmēr bija viņam blakus. Burzmā viņš tika nobraukts. Pēc tam mums bija foksterjeru šķirnes kucīte Dīce, aktīva un temperamentīga. Nesot šurp mūsu mestos akmeņus, viņa pat bija izlauzusi zobiņus. Lai atrastu sviesto akmeni, viņa pat kāpa uz jumta vai brida ūdenī. Reiz viņa noslīdēja no stāva papes jumta un nokrita uz ielas, tomēr palika dzīva, kaut arī bija stipri sasitusies, neēda un vairākas dienas gulēja. Un kāda viņa bija žurku ķērāja! Kamēr viņa dzīvoja pie mums, mājās nebija nevienas žurkas.

Mūsu mīļākā uzturēšanās vieta bija lielais dārzs pie mājas. Tur bija viss, ko vien bērna sirds var vēlēties- dažādi augļu koki, ķirši, plūmes, ogu krūmi, lielas zemeņu un dārzāju dobes, kā arī daudz, daudz puķu. Ceriņa krūmi dārza tālākajos stūros veidoja necaurredzamu biezokni un deva iespēju dažādiem rotaļu pasākumiem. Aiz noliktavas bija liela aizaugusi akmeņu kaudze, kas mums likās kā džungļi indiāņiem. Kāpām visos kokos līdz pašai galotnei. Starp diviem lieliem kokiem bija uzkārtas šūpoles, kuras čakli izmantojām.

Mums, bērniem, īstenībā nekas nebija aizliegts. Mēs visu dienu neuzraudzīti spēlējāmies dārzā, tomēr zinājām, kas atļauts un kas aizliegts.

Dārzā vienmēr ritēja darbi. Pavasarī stādīja jaunus kokus, iekārtoja lecektis, stādīja jaunās zemenes. Ravēšana bija liels darbs, kalpones vienas pašas to nevarēja paveikt. Tāpēc arī mums bija cītīgi jāstrādā: jāpumpē un jānes ūdens, jārok, jāstāda un jāravē. Mēs no darba nekaunējāmies un jau no jaunības mācījāmies nebaidīties visur pielikt savu roku.

Mūsu ģimenē piedzima vēl viens brālītis. Kādā pavasara naktī kaimiņos, pavisam tuvu mūsu mājai izcēlās liels ugunsgrēks. Tas bija bīstami, tāpēc visus bērnus modināja un saģērba. Mēs pa logu skatījāmies kā deg mājas. Otrā rītā šūpulītī raudāja sārts bērniņš. Tas bija mūsu jaunākais brālītis Konstantins. Tā kā viņš bija vairākus gadus jaunāks par mums, viņam no savas vecākās māsas un brāļiem nācās daudz ciest, bieži vien raudot bija jālūdz palīgā aukle. Tomēr viņš ir uzaudzis par vīru, kurš dzīves cīņā nekad nav zaudējis.

Mūsu dzīvē mēs bieži saskarāmies ar dzīvniekiem. Bez tiem, kuri bija kūtī,- zirgiem, govīm, cūkām, mums vienmēr bija mājā suņi un kaķi. Putnu kūtī mājoja vistas, pīles un zosis, apgādājot ģimeni gan ar olām, gan svētku cepeti. Dārzā bija trusīšu kūtiņa. Reiz mums uzdāvināja brīnišķīgu melnu trusīšu pāri- Ansīti un Grietiņu. Kad tie pieauga, ar nepacietību gaidījām, kad viņiem būs bērniņi, bet tie neradās. Izrādījās, ka tie abi bija trušu puikas.

Kāds kalps uzdāvināja mums divus lauku darbos noķertus zaķēnus. Tos tā nelutināja kā trusīšus, tomēr arī viņiem nežēloja gan saldu pienu, gan svaigus burkānus. Bijām ļoti bēdīgi, kad viens no zaķēniem, saēdies kaut ko sāļu, nobeidzās.

Mājās bija arī nejauši pieradināti putni. Jauna vārna, kura ziemā bija atrasta pusnosalusi ar salauztu spārnu, pēc izveseļošanās bija kļuvusi pavisam droša- uzlēca uz galda un garšoja, kas ir bļodās un šķīvjos. Kad viņu dzina projām, tā jutās apvainota un dusmīgi ķērca. Reiz mums bija pat pieradināta bezdelīga, kas bija izkritusi no ligzdas. To uzaudzinājām, barojot ar noķertām mušām. Varējām putniņu laist laukā- viņa lidoja turpat mājas tuvumā un pasaukta uzmetās uz izstiepta pirksta vai galvas. Rīta kafijas laikā viņa parasti sēdēja tēvam uz pleca un kaut ko stāstīja. Rudenī tomēr uzvarēja iedzimtais instinkts un viņa ar savām māsām aizlidoja.

Ar laiku mēs sākām kaut ko lietderīgu darīt arī veikalā. Cigarešu paciņas un sērkociņu kastītes bija rūpīgi jāsakārto plauktos. Cigaretes toreiz sauca par papirosiem un sērkociņus par špickām. Aiz veikala bija liela telpa, pilna ar miltu maisiņiem. Tie bija izgatavoti no smalka, balta kokvilnas auduma un pildīti ar vislabākajiem miltiem. Tie bija divēja lieluma, 40 krievu mārciņas (pa 400 gramiem) un 20 mārciņas. Tos vislabāk pirka uz svētku dienām, kaut gan pazinēji zināja, ka milti tajos nav tik labi kā lielajos maisos. Daudzi simti mazo maisiņu veidoja grēdas, kas pacēlās līdz griestiem. Mums patika šīs grēdas pārkravāt un sakārtot. Lai kaudze neapgāztos, bija katrs maisiņš jāizveido plakans un precīzi jāuzliek uz apakšējā. Sakārtotās maisiņu rindas atgādināja militāru parādi.

Cukura galvas sasišana bija darbs, kuru parasti veica tēvs. 40 mārciņu smagā cukurgalvā bija ciets zilganbalts kristālcukurs, kādu Vācijā gandrīz nemaz nepazīst. Lai pārdotu mazumtirdzniecībā, šī cukurgalva bija jāsaskalda gabalos. To veica ar īsu, smagu cērtamo nazi. Galvu uzlika uz kastes malas un ar īsiem, asiem sitieniem atskaldīja glītas apaļas cukuru ripas. Protams, dažs labs gabaliņš ieceļoja arī mutē vai kabatā. Līdz ar rozīnēm, mandelēm un melnām žāvētām plūmēm cukurs bija vienīgais kārums, ko veikalā varēja dabūt. Mums bija atļauts ņemt tik daudz saldumu, cik vajadzīgs saldumu kāres apmierināšanai. Mēsšo atļauju neizmantojām nelietīgi. Sevišķs kārums bija melnās plūmes ar kauliņa vietā iespiestu mandeli.

Ja pircēju bija ļoti daudz, mēs palīdzējām arī pārdot vai sēdējām kasē. Sevišķi lepni mēs bijām, kad tēvs mūs sūtīja uz pastu, lai uz Krieviju pārskaitītu naudu par saņemtajiem miltiem. Čeki toreiz nebija pazīstami, vienmēr maksāja skaidrā naudā. Rubļa monētas bija satītas rullīšos un ieliktas maisiņā, bija arī rullīši ar zelta monētām. Pastmeistars personīgi pārskaitīja visu naudu, tas gāja diezgan ilgi.

Tēvs pārņēma arī petrolejas vairumtirdzniecību. Pilsētas nomalē pie dzelzceļa sliedēm bija jāierīko noliktava. Tas bija zemē ierakts un ar zemi pārklāts pagrabs, kurā glabājās simtiem mucu, kas spēcīgi oda pēc naftas. Petroleja nāca no Baku pilsētas Kaukāzā ar cisternām un uz vietas bija jāpilda mucās, pirms tam tās rūpīgi pārbaudot un salabojot. Tukšās un pilnās mucas nosvēra, pēc tam svaru uz mucas dibena uzrakstīja ar melnu krāsu. Šeit mēs iepazinām jēdzienus: tara, neto, bruto.

Tēvu reti kad varēja redzēt veikalā, jo viņš bija cilvēks ar daudziem amatiem. Arī tad, ja viņš nebija aizceļojis, Rūjenē viņam bija daudz pienākumu un nebija iespējams daudz būt mājās. Viņš nebija tikai birģermeistars Rūjenē, bet arī pagasta vecākais pagastā, kurā bija viņa lauku māja (Jeru pagastā- Seyershof). Vismaz divas reizes nedēļā viņam bija jābūt pagasta valdē. Viņš bija ne tikai vietējās krājkases direktors, bet arī lauksaimniecības un saviesīgās biedrības priekšnieks.

Protams, visu šo amatu pildīšana aizņēma daudz laika. Un tomēr tēvs atrada laiku arī ģimenei. Vakaros pēc veikala slēgšanas mēs gājām pastaigās. Bērniem sevišķi patika aiziet līdz baznīcai, kas atradās ap puskilometru no pilsētas. Līdztekus braucamajam ceļam no pilsētas uz baznīcu veda arī šaura gājēju taciņa, akāciju dzīvžoga ietverta. Krūmi bija tik augsti un biezi, ka likās, ka ejam pa dziļu aizu. Tomēr šī aiza drīz krita progresam pa upuri, jo iela tika šosēta un paplašināta, tāpēc dzīvžogam bija jāpazūd, atstājot tikai nožēlojamas paliekas.

Bieži vien, kad tēvs brauca darīšanās uz Rīgu, viņš pārmaiņus vienu no mums ņēma līdz. Man bija kādi 8 gadi, kad reiz tēvs, braucot uz jubilejas izstādi (1901.gadā) paņēma mani līdz. Mēs apmetāmies viesnīcā, ēdām restorānos, viss tas man bija jauns un pirmreizējs. Izstādes plašās halles bija ļoti iespaidīgas, kaut arī no izstādītā daudz ko nesapratu. Bet par lielajām mašīnām, kuras tur darbojās, vēl mājās pārbraukušiem bija daudz ko runāt. Herberts kopā ar tēvu bija jau izstādē bijis pāris nedēļas pirms manis. Pie izstādes bija arī izklaides parks ar daudzām atrakcijām gan jauniem, gan veciem. Tur mēs varējām redzēt to, ko līdz šim tikai bildēs bijām skatījuši, piemēram karuseli. Bet visjaukākais bija kalnu dzelzceļš, tā vagoni brauca elpu aizraujošā ātrumā. Neaizmirstam palicis arī gaisa tilts, kas gāja pāri kādai ielai un savienoja izstādes abas daļas. Vēl ilgi pēc tam mēs mājās būvējām no dēļiem un kastēm šādus gaisa tiltus.

Kādu citu reizi, braucot uz Rīgu, mēs izkāpām Siguldā un tēvs parādīja mums ordeņa pili un Gūtmaņa alu ar simtgadīgiem uzrakstiem smilšakmens sienās. Šie uzraksti gan visi ir krituši par upuri neiecietīgajiem jaunajiem laikiem. Mēs uzkāpām 300 pakāpienus tornī. No turienes varēja redzēt septiņus skaistus Gaujas līkumus. Kādu citu reizi mēs atgriezāmies no Rīgas ar kuģi caur Pērnavu. Tā bija mūsu pirmā iepazīšanās ar jūru, bet nedabūjām jūras slimību, par ko tik daudz briesmīga bijām dzirdējuši. Kuģa ēdamzālē bija pulkstenis, kas spēlēja skaistās Paula Linkes melodijas, kuras vēlāk, kad jau biju mācījusies mūziku, spēlēju stundām ilgi. Nezinu, vai tās patika citiem, bet man tā likās ļoti skaistas.