Mācītāja Carl Baer meitas atmiņas par Rūjienu (no vācu valodas tulkojis Ēvalds Siliņš)

Kad es 1894.gadā Rūjienas Dienvidu draudzes pastorātā piedzimu, mana dzimtā Vidzeme piederēja cariskajai Krievijai. Tikai pēc pirmā pasaules kara, kad nodibinājās mazās Baltijas valstis, tā kļuva par Latvijas Republikas daļu. Pastorāts ar savu lielo dārzu un parku bija kā zaļa sala apkārtējo lauku un pļavu vidū, jo tuvumā nebija meža. Apkārtne bija ļoti auglīga. Līdzenā reljefa dēļ katru rudeni tika rīkotas medības. Bija jauks skats, kad jātnieki sarkanos svārkos, dāmas melnās jātnieku kleitās un bars suņu drāzās pāri novāktajiem laukiem.

Mūsu māju apņēma zāliens, dzīvžogi un koki. Ar ielu to savienoja neliela bērzu gatve. Aiz mājas atradās dārzs, terasveidīgi nolaižoties līdz upei. Dārzs bija ļoti liels. Tam bija deviņi vārti, no tiem 5 vienmēr bija aizslēgti. Viņi atradās tik tālu viens no otra, ka. Ja gribējām ātri tikt pie upes, bija jākāpj pāri sētai, kas nebija viegli tās augstuma un dēlīšu aso galu dēļ. Tieši pie mājas bija puķu dārzs, tad nāca ogulāju krūmi, zemenes un sparģeļu dobes, pēc tam nogāzē augļu koki un pavisam lejā sakņu dārzs.

Tam visam pa starpu bija lapenes, kā arī ceriņu, jasmīnu un mežrozīšu dzīvžogi, arī divi zāles laukumi, kuros žāvēja veļu. No avotiņa kalpones ar spaiņiem nesa ūdeni virtuvei. Kad vēl ārā bija sniegs, ļoti garšoja lecektīs izaudzētie redīsi. Dārzā vēl cieši kopā auga divi lieli koki, to galotnē liela stārķa ligzda, kurā katru gadu izaudzināja 3-4 mazuļus. Dārzam pieslējās divas lielas ēkas- malkas šķūnis ar ledus pagrabu un veļas virtuve, kurā bija 3 telpas: vienā bija bruģis un divi iemūrēti veļas katli, kurā veļas dienā tvaikos ietītas darbojās kalpones, vienu kāpienu augstāk- telpa veļas rullim. Tajā atradās arī mūsu koka vanna. Pa kreisi no mazgāšanas telpas atradās drūms ūķis ar bruģētu grīdu un aizrestotu logu. Kādreiz tas esot kalpojis par cietumu, bet tagad stāvēja tukšs. Bet nevajadzētu domāt, ka tur bija ūdensvads. Katru reizi, lielajā veļas dienā, kučieris ar ūdens mucu aizbrauca pie upes, pielēja to pilnu, pēc tam to pārlēja katlos un baļļās. Kur pēc tam ūdens aiztecēja, nezinu, laikam pa bruģakmeņu starpām iesūcās zemē. Veļas rullis bija liels, iekrautiem akmeņiem, tā darbināšanai vajadzēja divus spēcīgus cilvēkus.

Māja bija liela vienstāvu ēka, tās priekšā atradās koka veranda, kurā vasarā notika galvenā darbošanās. Augša bija bēniņi, kur ziemā žāvēja veļu un bija izbūvētas arī dažas istabas, kurās mēs, kad bijām izauguši lielāki, gulējām. Vienā no tām bija mācību istaba. Bez tam vēl daudz dažādu kaktu un mazu kambarīšu. Augšup veda lielās trepes no ķēķa koridora, bet no tēva rakstāmistabasstāvas trepes uz istabu, kurā, kā stāstīja, augstu pie sienas ierīkotajā gultā, baidoties no uzbrukuma, gulējis dīvainis- pēdējais mācītājs Eduards Bergmanis.

Bēniņos uz sijām bija vairāki raibi sarullēti baznīcas karogi, kuri gadu no gada vairāk apputēja un manā laikā ne reizes netika lietoti. Kādā mazā kambarītī bija kaudze vecu grāmatu ādas sējumos ar pavisam nodzeltējušu papīru. Protams, tikko iemācījusies lasīt, tūlīt metos pie tām, bet tās bija šausmīgi garlaicīgas,- kaut kādi rīkojumi u.t.t.

Kādā citā kambarī bija liela ar skārdu apsista lāde. Neviens nezināja, kas tur iekšā un manā laikā tā arī netika atvērta, kaut gan iedomājos, ka tanī ir visādi dārgumi. Tā nepiederēja mums, bet kādam draudzes loceklim. Kas ar to notika, nezinu.

Kad tiku iesvētīta, izlūdzos sev jauku istabu vasarai, ziemā to nevarēja sakurināt. To izlīmēja ar gaišzilām tapetēm ar rozīšu greznojumu, ienesa iekšā manu rakstāmgaldu, pie loga pielika puķu kasti ar kresēm un man likās lieliski tā vienai dzīvot. Bija tikai viena nelaime: vakaros bija jāiet cauri tumšajiem bēniņiem un tas bija šausmīgi. Es skrēju aulekšos un, kad tad laimīgi nonācu savā istabiņā un iededzu lampu, reizēm man vēl vajadzēja ar dvieli noņemt no spilvena kādu sikspārni. Bet tas jau nebija nekāds spoks, bet dzīvs radījums. Muļķīši jau toreiz bijām. Atceros, kādu vakaru mēs, brāļu un draugu kompānijā, tur augšā sēdējām un pretīgākos spoku stāstus stāstījām. Tomēr es savu istabu mīlēju,- bija tik romantiski, kad es tumšajos vasaras vakaros savas mazās lampiņas gaismā rakstīju dienasgrāmatu. Ārā bija nakts, lielie koki šalca un es biju lielajā mājā vienīgais nomodā esošais cilvēks. Tikai šad tad garām aizgāja naktssargs un spēlēja krievu dziesmu: “ poi, lastočka, poi!”

Un reiz mēs, mani vecākie brāļi un mans draugs Haralds Volfs, bez vecāku ziņas bijām sarunājuši slepenu braucienu mēnesnīcā. Viņi zem mana loga deva norunāto zīmi, es nozagos lejā un tad mēs braucām ar līnijdrošku caur laukiem. Pie debesīm spīdēja pilns mēness, labības laukā grieza grieze, viss bija lieliski un aizraujoši. Aiz manis sēdēja Haralds un es ieraudzīju viņa ēnu skūpstot manu matus.

Ja mājā iegāja caur verandu, vispirms nonāca lielā priekšistabā, kur karājās mēteļi un stāvēja vairāki lieli drēbju skapji. Mans tēvs, kurš ļoti mīlēja vingrošanu, tur glabāja arī savus vingrošanas piederumus, starp citu arī kāpjamo kārti. Tās galā es gan tikai vienu vienīgu reizi atradu konfekti, kuru tēvs tur bija nolicis mūsu uzmundrināšanai. No priekšistabas vienas durvis veda uz kalpotāju istabu, vienas uz ēdamistabu un vienas divrindu durvis uz zāli. Tā bija ļoti liela ar trim puķu dobēm pievērstiem logiem. Tajā bija flīģelis, trīs dīvāni, manas mātes rakstāmgalds un grāmatu skapis, kā arī daudz puķu podu, tai skaitā milzīgs filodendrons. Starp logiem bija divi trimo spoguļi. Bez tam pie pretējām sienām stāvēja divi gareni mahagoni galdiņi ar roku lukturīšiem, pie kuriem karājās kristāla prizmas. Tāda toreiz bija mode. Tie nekad netika lietoti. Ēdamistaba nebija tik liela, tikai ar diviem logiem. Pie viena stāvēja mātes šujamais galds. Ziemās mūsu dzīve parasti ritēja šajā istabā, tur bija arī skapis ar bērnu rotaļlietām. Kamēr bērni vēl bija mazi, krietnu telpas daļu aizņēma t.s. “rāpojamā kaste”- ar sētiņu nožogots laukumiņš mazajiem. Krāsns priekšā atradās šūpuļzirgs. Pēc vakariņām māte savāca mūs ap ēdamgaldu un adot stāstīja mums aizraujošus stāstus. Es atceros, viņai vienmēr kāds darbiņš bija rokā. Lasīja laikam viņa tikai vakaros gultā. Lasīšana viņai ļoti patika. Blakus vecāku istabai bija bērnu istaba, kurā dzīvoja arī auklīte. Tiklīdz bērni paaugās, viņus pārcēla uz vecāku guļamistabu. Tur parasti bija 2-3 bērnu gultiņas ar sētiņām sānos. Mēs pavisam bijām seši. Bērni gulēja vienkārši uz salmu maisiem. Labākie bija auzu salmi. Laiku pa laikam tos atjaunoja un tad gultas kļuva tik augstas, ka bija jāuzmanās, lai nenoripotu lejā. Pēc tam tās iegulējās un kļuva gluži lēzenas.

Manam tēvam bija ļoti trausls miegs. Tāpēc viņš vienmēr šai istabā nevarēja izturēt un šad tad pārcēlās uz savu rakstāmistabu, kur viņa rīcībā bija otra gulta un mazgājamais galdiņš. Es pati esmu gulējusi visdažādākajās istabās. Sevišķi atceros istabiņu, kurā nakšņoju, atgriezusies brīvdienu laikā no mācībām. Lielās podiņu krāsnis kučieris iekurināja agri no rīta. Kad mēs cēlāmies, bija jau jauki silts. Tā laika krāsnīm bija tā sauktās “juškas”- aizbīdnis, kuru vajadzēja aizvērt, kad krāsns izkurējusies. Šādas juškas bija arī istabā, kurā gulēju. Dažreiz es pamodos, kad kučieris vilnas zeķēs ar lampiņu rokās klusi iezagās, lai aiztaisītu jušku. Tā bija lieliska sajūta- apzināties, ka esmu mājās, ka ir Ziemassvētku brīvdienas un ka varu gulēt cik patīkas.

Kučierim mūsu dzīvē bija svarīga loma. Tā kā mans tēvs visu zemi bija izrentējis un turēja tikai divus braucamos zirgus, kučierim Jānim bija daudz laika. Tā kā viņš bija ļoti čakls, tad apkopa arī dārzu, izņemot ravēšanu, to darīt nāca divas sievietes. Jānis arī sazāģēja un saskaldīja malku un palīdzēja visur, kur vajadzīgs. Dabiski, ka viņam bija arī jābrauc mežā un jāatved Ziemassvētku eglīte. Vēlāk viņam līdz brauca arī mani vecākie brāļi. Jānim bija sieva Alma, bet nebija bērnu. Manai mātei viņa sevišķi nepatika, bet man viņa likās lieliska. Kad mums bija daudz viesu, Alma nāca palīdzēt, mirdzot baltajam stērķelētajam priekšautam un apkalpoja veiklāk par mūsu kalponēm. Bez kučiera mums bija vēl 4 kalpones; ķēkša, istabas meita, bērna meita un tā sauktā veļas sieva, kas pie viena rūpējās par mūsu cūkām, vistām un pāris govīm. Netālu no mājas, aiz neliela koku un krūmu pudura atradās no akmeņiem celta staļļa ēka ( šodien Izstāžu zāle ) ar siena glabātuvi bēniņos. Tanī zem viena jumta bija vāgūzis, stallis un kūts. Staļļa pagalmā bija šausmīgi dziļa aka zem šindeļu jumtiņa ar diviem spaiņiem. Pie tā dzirdīja zirgus. Tie bija labi kopti, jo Jānis tos ļoti mīlēja un rūpējās, lai tiem nedara pāri. Govīm dzīve gan nebija tik laba kā zirgiem, viņas tā nebirstēja kā zirgus, viņas pēc tā laika parašas stāvēja mēslos, kas pa garo ziemu sakrājās ļoti augstu un nosmērēja arī sānus. Man tas likās ļoti neestētiski. Vasarā govis dzina ganos. Vispirms tām bija jānokāpj pa stāvo krastu un pēc tam jāpeld pāri upei. Lai ganu meitene tiktu tām līdz, pār upi bija uztaisīta šaura laipa bez margām. Pār to bija jāpāriet, galvai nereibstot, un jāpaliek pie govīm arī lietū un vējā, bet ganu meitenes bija stipras un nekad neslimoja. Viena gan peldoties noslīka. Rūjas upe bija ļoti viltīga- vietām tik sekla, ka karstās vasarās to varēja pārbrist, bet citur bija arī dziļas vietas. Es redzēju, ka plūdos upe izplūst milzīgā plašumā, dabūju vērot arī ledus iešanu. Mūs, bērnus, upe pievilka kā magnēts. Tas ļoti nepatika mūsu mātei, kura ne par ko tik stingri nesodīja, kā par neatļautu spēlēšanos pie upes. Tēvs stājās briesmām pretī, mūs jau agri mācot peldēt, bija priekš tā nopircis mācību grāmatu un licis uzbūvēt iekārtu vingrinājumiem uz sauszemes. Beigās ņēmām palīgā niedru kūlīšus un visi tiešām iemācījāmies peldēt. Tēvs bija liels ūdeņu draugs un iegādājās laivu, kurā varēja iesēsties visa ģimene un tā mēs uz upes pavadījām jaukas stundas. Tēvs rūpējās ne tikai par to, lai mēs peldētu un airētu, bet ziemā arī slidotu. Viņš pats to ļoti labi prata. Lielāki kļuvuši, mēs saņēmām arī slēpes. Tas toreiz bija gluži jauns sports. Bailes stāstīt, kā mēs toreiz slēpojām- bez zābakiem un slēpošanas biksēm. Es zem kleitas vismaz pavilku vilnas biksītes. Bet divām pazīstamām dāmām, kuras arī jauno sportu gribēja izmēģināt, izgāja pavisam plāni. Nobraucienā viņas krita un baltās apakšbiksītes bija pilnas ar sniegu un abas aizgāja ļoti neapmierinātas. Skaista bija arī vizināšanās ar ragavām ziemā; sevišķi braucot cauri piesnigušajiem mežiem. Ragavas ziemā bija nepieciešamas, jo ceļus netīrīja un nekaisīja, tos vajadzēja pašiem iebraukt. Pēc stipras snigšanas vai puteņa tie kļuva tik nelīdzeni, ka bieži vien ragavas apgāzās. Tāpēc zemnieki savās zemajās, salmiem pildītajās ragavās bieži vien brauca, veltenī ieautu kāju turot laukā, lai noturētu līdzsvaru. Kažoki, kurus braucot uzvilka, bija briesmoņi ar vilnu uz iekšpusi un tos pārmantoja no paaudzes uz paaudzi. Dāmām braukšanai ragavās bija gari bezpiedurkņu apmetņi, kuros tās bija pilnīgi nekustīgas. Iešanai šie apģērba gabali bija pilnīgi nepiemēroti.

Kad iedomājos, ka ir pagājis tikai viens cilvēka mūžs, kopš es to visu esmu piedzīvojusi, man izliekas, tie ir daudzi gadu simti, tik ļoti viss ir mainījies, it sevišķi sociālie apstākļi. Es dažreiz vaicāju sev, vai bērns, kurš šodien aug Vācijā, vispār zina, ko nozīmē pasaciņās minētie nabaga malkas cirtēji vai trūcīgā atraitne. Mēs savā laikā zinājām ļoti labi, jo nabags un bagāts, kungs un kalps, vācietis un latvietis, tie bija stabili jēdzieni, ar kuriem rēķinājās un kuri jūtami sašķobījās tikai pēc 1905.gada revolūcijas. Bet manā bērnībā tas vēl nebija. Toreiz latviešu valodā muižnieku sauca par “lielkungu”, viņa kundzi- “lielmāti”, mācītāju- “cienīgtēvs”, viņa kundzi- “cienīgmāte”. Tas bija parastais uzrunas veids. Tam vēl nāca klāt roku un piedurkņu bučošana ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem. Vasarā mums bieži vien dārzā strādāja divas vecākas kundzes, tā sauktās “ravētājsievas”, jo kalpones ar sakņu dārzu vienas netika kārtībā. Viena no šīm sievām, vecā Lilija, katrreiz, mūs no savas dobes ieraugot, steidzās mums klāt un sveica mūs priecīgiem vārdiem un slapju, šmakstošu rokas skūpstu. Tas man bija ļoti nepatīkami, tāpēc ap sakņu dārzu vienmēr metu līkumu.

Vēl viena lieta, ko tagad gandrīz nevaru iedomāties, toreiz bija lielais klusums. Tad vēl nebija motoru. Pāris reižu dienā diezgan lielā attālumā garām pabrauca lokomotīve, dzirdējām tās svilpienus un tas bija viss. Kas attiecas uz mašīnām, tad toreiz bija tikai kuļmašīna. Kad to vilka šurp daudzi iejūgti zirgi, līdzi nāca klaigājošs zemnieku bars, ko dzirdēja jau pa gabalu. Bet, kad mašīna jau bija atvesta un sāka darboties, tās vienmērīgā dūkoņa man saistījās ar rudens tuvumu, pēdējām brīvlaika dienām un zem ābelēm nokritušajiem garšīgajiem āboliem. Mums bija 3 rentnieki, kuri kūla visi kopā, tikai tas, kura labība pašlaik tika kulta, vienmēr stāvēja pie maisiem un laida caur pirkstiem birstošo graudu strūklu. Tajā bija ne mazums pūliņu un sviedru. Aršana un ecēšana notika ar vecām iekārtām un tikai vienu zirgu. Sēja ar roku. Bija jauki un svinīgi redzēt kā zemnieks ar baltu priekšautu, kurā bija graudi, mierīgi un nosvērti soļo pa tīrumu un vienmērīgi izkaisa zemē graudus. Bija arī rija, kurā labību, kuru nespēja izkult ar kuļmašīnu, jo to vadāja no vienas muižas uz otru, kūla ar rokām. Lai to veiktu, zemniekiem bija jāceļas jau naktī un jāstrādā pie mazas petrolejas lampiņas. Es gan to neredzēju.

Bez labības un kartupeļiem mūsu apkārtnē audzēja arī linus, jo zeme tiem bija piemērota. Debeszili ziedošs linu lauks ir brīnišķīgi skaists, bet tikai īsu laiciņu. Lai linus varētu apstrādāt, tie vispirms dienām ilgi jāmērcē mazos dīķos. Tur rodas tāda smirdoņa, ka negribas iet garām. Laimīgā kārtā tas notiek vēlā rudenī, kad cilvēki tik daudz vairs neiet laukā.

Rudens bija īstais laiks ziemas krājumu sagatavošanai. Dienām ilgi šķērēja kāpostus un ieskābēja lielās mucās. Kartupeļus ieveda pagrabā, bet gurķi jau savlaicīgi bija ieskābēti ar dillēm un upeņu lapām. Sālītas sēnes un siļķes bija pilnas mucas, pildījās arī ābolu pagrabs. Kāļus un burkānus glabāja smiltīs. Ievārījumi bija sagatavoti. Tā varēja mierīgi gaidīt ziemu, jo lielajai mājai bija daudz ēdāju.

Ēdienu vienmēr vārīja atsevišķi kungu galdam un saimes galdam. Saime parasti ēda biezu viru ar kartupeļiem, maizi, siļķi un biezpienu. Tai bija sava ēdamistaba ar tīri noberztu galdu bez galdauta. Kad ļaudis bija paēduši, izskatījās diezgan briesmīgi- apkārt mētājās kauli un kartupeļu mizas. Zupa bija izlaistīta, bet tas viņus netraucēja. Viņi ēda, atbalstījušies uz elkoņiem, klusi un svinīgi. Strēba skaļi un pēc tam atraugājās. Mums tā uzvesties bija aizliegts. Ravētājsievas pie mums nāca ļoti labprāt, jo māte bieži vien arī saimes galdam gatavoja saldo ēdienu, parasti ķīseli, kas šiem ļaudīm bija zināmā mērā delikatese.

Kurš domā, ka mūsu ziemeļu platumu grādos nav ziedošu krūmu, tie maldās. Mācītajmuiža bija burtiski apņemta ar ziedošiem jasmīniem, dzeltenām akācijām, mežrozēm un pāri visam- ceriņiem, milzīgu ceriņu daudzumu, zilo un balto. Kad tie ziedēja, tika “meklētas laimes”. Laime bija katrs ziediņš, kam vairāk nekā 4 ziedlapiņas. Jo vairāk, jo laime lielāka. Bija pat ziedi ar 11 un 13 ziedlapām. Nezinu, vai arī mani brāļi meklēja laimes, tā bija vairāk tāda sieviešu nodarbošanās. Es gan kāpu uz sētām un dzīvžogiem, arī kalpones meklēja, kur vien varēja. Absolūti nepieciešams bija laimi apēst, tikai tad tā iedarbojās. Pat tantes un vecmamma šo laimes spēli nenicināja. Viņām tā gan nešķita tik pievilcīga, lai pašas ietu meklēt ziedus. Tās lika zarus atnest kalponēm, un es vēl tagad viņas redzu sēžam šūpuļkrēslā ar ziediem pilnu veļas grozu un cītīgi meklējot laimes. Bija dažas vecas tantes, kuras dzīvoja pilsētā, bet vasarā mūs vienmēr apciemoja.

Mana vecmāmiņa dzīvoja pārmaiņus pie visiem saviem trīs apprecētiem bērniem, kuri visi dzīvoja Baltijā. Viņas vecākais dēls Georgs bija mācītājs Pievolgas vācu kolonijā. Uz turieni viņa nebrauca, bet viņš šad un tad atbrauca uz šejieni, un tā mēs viņu pazinām. Viņš bija ļoti resns. Kad viņš pie mums ieradās pirmo reizi, katrā istabā bija jānoliek karafe ar ūdeni, jo viņš dzēra šausmīgi daudz. Viņa bērni bija tādi kā mūsējie, tikai bijām ļoti izbrīnīti, ka viņi ķiršiem dārzā apēda visus sveķus. Tas laikam bija paradums no stepēm.

Man vectēvu no mātes puses, mācītāju Pelvē, pazinu maz, viņš nomira, kad biju vēl maza. Atceros viņu kā cienījamu kungu ar baltiem matiem melnos svārkos. Viņš Pelvē staigāja pa dārzu un es bailīgi pa gabalu sekoju. Par mums bērniem viņš nelikās ne zinis. Tolaik vectēvs tā darīja, jo bērni bija vairumā un tie nebija nekas sevišķs. Citāda bija mana vecmāmiņa. Jaunībā viņai vajadzēja būt ļoti skaistai- “skaistā Lili”. Tagad viņa bija ļoti resna un parasti neapmierināta, bet skaistās, lielās pelēkās acis viņai bija joprojām. Viņai bija kaislīgs temperaments un mazbērni mīluļi un tādi, kurus viņa nevarēja ciest. Tiem tad bija jāpiecieš dažs labs pliķis. Viņas runasveids bija drastisks. “Kā tu izskaties?” viņa uzbruka kādam mazdēlam ar augstu apkaklīti. “Kā nožņaugta varde.” Vai, ja ar apģērbu kaut kas nebija kārtībā: “Tu esi kā no karātavām norauts.” Man bija tā laime piederēt pie viņas mīluļiem. Es pati arī viņu mīlēju un sevišķi labi atceros ciemošanos Pelvē.

Manā agrā bērnībā reizēm pie mums ciemojās manas vecmāmiņas neprecētā māsa. Viņu sauca par Mili tanti. Pretstatā savai māsai viņa bija slaida un lokana, cieta no Basedova slimības un bija gandrīz akla. Viņa bija maiga un poētiska, stāstīja mums skaistas pasakas un es labprāt pie viņas sēdēju.