Naukšēnu muižas Hibeneta kundzes pārdzīvotais 1905.gadā. (No vācu valodas tulkojis Ēvalds Siliņš)

Brīnišķīgi skaista, īsti vidzemnieciska 1905.gada vasara tuvojās beigām. Vēl tikai dažas jautras medības un tad neticami īsā laika sprīdī laiks kļuva draudošs, jautrību nomainīja satraukums un bailes. Par tām vēl stāstīs izpostītās muižas, nekad nerims bojā gājušo cilvēku piederīgo sāpes.

Baidoties no draudošas notikumu attīstības arī Rūjienas baznīcā draudzes vadība organizēja “baznīcas sardzi”, kura ieradās katrā augusta un septembra svētdienā. Bet viss bija mierīgi.

Pirmajās oktobra dienās Aleksandrs Mihaels Andreass fon Grote atstāja Naukšēnus, lai, kā parasti, ziemu pavadītu pa daļai Rīgā, pa daļai ārzemēs. Tūlīt pēc tam Rūjienas biedrības namā sākās mītiņi, kuros piedalījās daudz cilvēku. Šos mītiņus, protams, apmeklēja arī muižas ļaudis, bet zemnieki pulcējās lauku mājās, lai apspriestu savas specifiskās prasības.

Laiks kļuva nemierīgs. Kam vien bija iespējams, tas aizsūtīja sievu un bērnus uz ārzemēm, vēl pirms dzelzceļnieku streika, kas sākās 14. un 15. oktobrī. Mēs sēdējām muižā bez pasta sakariem, bez vilciena satiksmes, pilnīgi baigu priekšnojautu. Vēl darbojās telegrāfs, vismaz tas daudziem bija mierinājums. 23. oktobrī, atgriežoties no izjādes, izdzirdējām mums aiz muguras vilciena klaboņu, bet mūsu prieki bija īsi- pie vilciena plīvoja sarkanais karogs. Tanī laikā kaimiņu muižas nāca ar ierosinājumu sapulcēties kādā no lielākajām muižām. Arī mūs aicināja piedalīties, bet mēs aicinājumu noraidījām, jo mans vīrs uzskatīja, ka tiešas briesmas mums nedraud, bez tam domāja, ka viņam, kā Naukšēnu muižas pārvaldniekam, nepienākas šajā brīdī muižu atstāt, tas varētu vēlāk negatīvi ietekmēt viņa karjeru. Bet mūsu mazā meitiņa tika laipni uzņemta netālu esošajā Endzeles muižā, kur bija sapulcējušies kādi 30 cilvēki: dāmas, bērni, muižnieki un sargi. Uzbrukuma gadījumā viņi droši vien būtu uzvarējuši, jo bija bruņoti ar labiem ieročiem un lielu daudzumu munīcijas.

Mītiņi notika arvien biežāk, masas kļuva nevaldāmas, arvien augstāk cēlās dusmu liesmas. Mēs visu varējām redzēt tuvumā, jo gan krogs, gan pagasta māja bija no muižas tikai dažu minūšu gājiena attālumā. Pagasta vecākais tika atcelts un iecelta jauna pagasta valde, drudžainā steigā ievedot jaunu kārtību. Rakstvedis Baltiņš un viņa deviņpadsmitgadīgais brālis bija nelegālās pārvaldes galvenie darbinieki. 8 verstis attālajā Rūjenē mēs vairs nedrīkstējām rādīties, ja arī nedraudētu briesmas tikt aizturētiem, tad nolamāti tiktu gan. Visur dzirdēja dziedam revolucionāras dziesmas. Mazi bērni, kuri droši vien pat Tēvreizi nemācēja, dziedāja tās sagrozītā veidā. Baznīca un mācītāji tika kariķēti šausmīgās bildēs, kungus ar sveicienu vairs neviens nepagodināja.

Kādu vakaru staļļa puiši un citi jaunieši savā ēdamistabā mūsu mājas otrā galā pilnā balsī rāva vaļā kādu revolucionāro dziesmu. Kad man vīrs par to uzzināja, viņš tiem stingri aizrādīja un pēc tam viņi vairs dziedāt neuzdrošinājās. Izpildu komiteja slēdza krogu, monopola degvīna bodītes un pilnā gaitā strādājošo brūzi.

Pa to laiku bija beidzies dzelzceļnieku streiks, pie mums nonāca šausmīgas ziņas no ārzemēm, sajaucoties ar tām, kuras šeit cirkulēja uz vietas. Vērtējot 13. un 20. novembra mītiņu, varēja likties, ka izslēgts uzbrukums Endzeles muižai. Tāpēc turp tika gaišā dienas laikā sūtīts Baltiņš juniors ar biedru, lai nestu šo ziņu. Bet tur viņus ieraudzīja un pazina tikai viens no mūsu mazajiem, savu izbrīnu par viņiem paužot auklei, bet tā par notikumu virzību neko nezināja un šim apmeklējumam nepievērsa vērību.

Edzeles muižā jau tika spriests, vai sievas un bērnus nesūtīt uz ārzemēm, dažas dienas vēlāk tas jau kļuva par nepieciešamību.

22.novembra vakarā ap plkst.7 pie mūsu ārdurvīm klauvēja. Kad mans vīrs atvēra, mūsu priekšā stāvēja fon Groteskungs vieglās vasaras drēbēs, tikko atgriezies no Nīcas, lai aizvestu savu mazo dēliņu, kurš kopā ar mazo Armitstedubija nodots Endzeles muižā audzināšanai. Pēc īsa brīža viņš aizsteidzās, lai sagatavotu savu bērnu ceļam, jo atkal bija paredzams dzelzceļnieku streiks.

Steiga bija nepieciešama. Fon Grotes kungs bija atvedis šausmīgi satraucošas ziņas. Viņa atvestā avīze, kuru mēs ilgi nebijām saņēmuši, nesaturēja nekā mierinoša. Pēc fon Grotes kunga aizbraukšanas mums tūlīt kļuva skaidrs, ka pulcēšanās Endzeles muižā jāizbeidz. Nākošās dienas rītausmā man zvanīja mūsu aukle, ka mazā no turienes jāaizved, jo visi gatavojoties braukt projām. Es tūlīt steidzos uz Endzeli, lai savu bērnu pārvestu mājās, nezinot, uz kuru drošu vietu tad viņu varētu sūtīt. Bija skaidrs, ka arī šī vieta nav īsti droša, bez tam bijām visi vienās domās, ka mans vīrs viņam uzticēto muižu drīkst atstāt tikai vislielāko briesmu gadījumā. Ar muižas ļaudīm mūsu attiecības bija tik labas, ka no viņiem nebija jābaidās, bet tikpat maz varējām arī cerēt uz viņu palīdzību briesmu gadījumā. Neticu, ka mums tur būtu kādi personiski ienaidnieki, jo visu laiku mēs bieži vien bijām pārradušies mājās vēlu naktī, lielākoties jāšus.

Mums netālu kaimiņos, apmēram 8 verstis no šejienes dzīvo zemnieku virstiesnesis fon Freimaņa kungs. Mēs domājām, ka arī viņu ieinteresētu fon Grotes kunga atvestā avīze un ap pulksten 10 vakarā devāmies jāšus uz Nurmiem, lai nākošajā rītā avīze jau varētu tikt nosūtīta tālāk. Mēs jājām četri; mans vīrs, kāds puisis, kurš visu laiku mums uzticīgi bija kalpojis, es un zirga puisis. Bija mēnesnīca un auksts. Kad mēs ap pusnakti straujos rikšos jājām garām kādam kungam, atskanēja sauciens: “Stāt! Kazāki nāk!” Mēs jājām mierīgi tālāk un mūs neviens neaizturēja. Tā bija vienīgā reize, kad mēs vispār tikām aizturēti.

24.novembra rītā ap pulksten 10.00 bēgļi no Endzeles devās cauri Naukšēniem ceļā uz dzelzceļa pieturu, cerot, ka būs iespējams bez kavēkļiem aizceļot. Uz mūžu man atmiņā paliks kungu satrauktās un dāmu skumjās sejas, kontrastā ar gaidu pilno bērnu jautrību.

Pēc īsas, skumju pilnas atvadīšanās vilciens sāka kustēties, pavadīts no Baltiņa kunga juniora organizētā pūļa saucieniem:” Urrā! Nost ar baroniem! Brauciet uz faterlandi!” Līdz šim es neko tādu nebiju dzirdējusi un neuzskatīju par iespējamu, ka muižas ļaudīs šādas noskaņas varētu būt. Tikai divi muižnieki ar trīs jauniem puišiem bija palikuši Endzeles muižā, lai to aizsargātu. Baidoties, ka pūlis varētu izmantot kungu prombūtni (viņi gribēja savus piederīgos pavadīt tikai līdz Rīgai) un sākt uzbrukumu, mēs nolēmām 2-3 naktis pavadīt Endzelē. Briesmas pavairoja tas apstāklis, ka tur bija palicis daudz ieroču un munīcijas. Tā mēs devāmies atkal atpakaļ uz pusatstāto Endzeli. Tas bija traks jājiens ar revolveri rokās pār laukiem. Nekavēti nonācām Endzelē un nolēmām, ka, iestājoties tumsai, jābēg, līdzi ņemot sudrablietas, ieročus un munīciju, jo no Mazsalacas pienāca pretrunīgas un satraucošas ziņas. Maisi ar glābjamām mantām tika sakrauti divzirgu orē un pieņemts lēmums rītausmu sagaidīt Ķoņu muižā. Pašlaik jau taisījāmies doties ceļā, kad zvanīja kalējs no Naukšēniem un visu muižas ļaužu vārdā lūdza mūs atgriezties. Mēs to arī nekavējoties darījām. Sapulcējies muižas ļaužu pulks, manu vīru sagaidīja ar saucieniem. Varēja saprast, ka ļaudis vēlas, lai viņš nodotu viņu prasības Grotes kungam. Mans vīrs sūtīja lūgumu Baltiņa kungam ierasties muižas kantorī un iepazīstināt ar ļaužu prasībām, bet saņēma atbildi, ka Baltiņa kungs viņu var pieņemt pagastmājā. Mans vīrs lika priekšā sarunas atlikt uz nākošo dienu. Viņa atteikšanās ierasties tur naktī izraisīja lielu sašutumu. Nepalīdzēja arī mana iejaukšanās. Es saņēmu daudzus lūgumus un solījumus, ka manam vīram nedraudot briesmas. Brīdināju ļaudis, ka, ja mans vīrs tiks nogalināts, par to agri vai vēlu būs jāatbild. Bet pūlis aplenca manu vīru un ar troksni aizveda. Par godu mūsu kalpiem jāsaka, ka mani mierināja tas, ka viņi palika viņam apkārt, jo manās ausīs nonāca saucieni: “Sitiet viņu!”

Kad pirms ieiešanas pagasta namā mans vīrs no manis atvadījās, viņš iečukstēja man ausī: “Taisāties, ka jūs tiekat prom!” Kaut gan mums ģimenē valdīja princips: visi vai neviens, tomēr sāku skatīties pēc mūsu zirgiem. Staļļi bija aizslēgti, muižā nebija neviena cilvēka, jo visi atradās pagastmājā. Mums uzticīga palikušā ķēkša apsolīja dabūt staļļa atslēgas no zirga puiša, bet atgriezās ar ziņu, ka tiekam novēroti un izpildu komiteja aizliegusi manam vīram Naukšēnus atstāt un zirgus viņam nedrīkst sedlot.

Tomēr notika brīnums- kāds jauns puisis, jauniesaucamais, apsedloja mūsu zirgus un paslēpa tos krūmos. Mājās palikt nedrīkstējām, jo klīda jau vēstis par muižu dedzināšanu.

Stundām ilgi gaidījām zem kokiem aukstajā naktī, kamēr manam vīram ļāva atgriezties mājās. Viņam nebija izteiktas nekādas prasības, tikai pārmests, ka viņš, būdams pārvaldnieks, muižu atstājis un uzdots nākošajā rītā pulksten 10.00 ierasties pagasta namā, lai izlemtu, vai viņš var palikt par pārvaldnieku un paziņotu viņam prasības.

Pēc dažām miera stundām (izģērbties mēs neuzdrošinājāmies) izrādei vajadzēja turpināties. No cilvēkiem, kuri bija apmeklējuši mītiņu Rūjienā, uzzinājām, ka tur nolemts, ja īpašnieks atstāj muižu, vietā jāatstāj pilnvarots pārvaldnieks. Muižas, kurās pārvaldnieka nav, vai viņam trūkst pilnvaras, nekavējoties tās jāsadala jaunās republikas pilsoņiem. Lai stāvoklis nesaasinātos, mans vīrs nolēma piekrist nemiernieku prasībām, bet 1.decembrī ar šaursliežu dzelzceļu gribēja doties uz Pērnavu, lai no turienes ar kuģi nokļūtu Rīgā, bet vēlāk izvēlējās braukt uz Valku un tad tālāk uz Rīgu. 2.decembrī inkognito ieradās fon Grotes kunga kalpotājs ar vēstuli, kurā bija vēstīts par muižu dedzināšanām un ieteikts vērtīgākās mantas, kuras šeit atrodas, iepakot un sūtīt uz Rīgu. Mums likās neiespējami to izdarīt nemanot, bet vēstnesis apgalvoja, ka viņa ierašanos neviens neesot pamanījis un par mantu sūtīšanu neviens neuzzināšot. Vēstulē atradās arī atslēgas un ieteikumi:” Ja gribat savu bērniņu nogādāt drošībā, sūtiet viņu nekavējoties šurp, jo sagaidām, ka otrdienā sāksies vispārējs streiks. Tā kā mans vīrs bija aizbraucis, man pašai nekavējoties bija jāpieņem lēmums,- ar smagu sirdi pakoju koferi savam vienīgajam bērniņam. Mans sulainis un aukle apsolīja bērnu droši nogādāt Rīgā un nodot manai mātei.

Kad nākošajā dienā jau jūdzu zirgus, lai mantas aizvestu, saimniece bija ataicinājusi Baltiņu. Pēc garām pārrunām viņš mantu aizvešanai piekrita, bet vilciens jau bija nokavēts. Vēl bija jāizpilda prasība ļaut pārmeklēt kungu māju, lai atrastu varbūtēji tur esošos ieročus. Kratīšana bija pamatīga- visas durvis, kurām nebija atslēgas, tika uzlauztas, atrada gan tikai vienu vecu pistoli ar dažām patronām. Atslēgas nodeva glabāšanā saimniecei, lai kratīšanu vēl varētu atkārtot.

Nākošajā dienā, 2.adventē septiņos no rīta mans vīrs gluži apjucis atgriezās no Rīgas. Valkā viņš bija saticis visus kungus no Endzeles muižas un dzirdējis satraucošas ziņas par izpostītām muižām. Ap pulksten 10 man izdevās nosūtīt bērniņu un mantas. Mazā Naukšēnu stacijiņa bija pilna ļaužu- pamanījām, ka mūs novēro. Ieejot uzgaidāmajā telpā sveicinājām, bet neviens mūsu sveicienu neatņēma. Būt visu novērotam, tas bija šausmīgi.

Baltiņš atkārtoti aicināja manu vīru nodot ieročus, viņš zinot, cik šauteņu muižā ir bijis un brīdināja, ka atkārtota rūpīgāka kratīšana būs naktī. Attālajā Idus muižā esot vairākas reizes dienā iebrukuši vairāki desmit cilvēku ar sarkanu karogu, arī meklējot ieročus.

Vienmēr vēl turpinājās nepanesamais pasta un telegrāfa darbinieku streiks, bija neziņa, vai bērniņš laimīgi sasniedzis Rīgu, tāpēc kopā ar draudzeni, kura arī gribēja satikt savu māti, devāmies uz Rīgu. Lai nezaudētu laiku, braucām ar nakts vilcienu, kurš diemžēl nebija laika ziņā saskaņots ar Rīgas vilcienu. Iebraukušas Valkā, devāmies uz 1.klases uzgaidāmo zāli, lai tur 3 stundas gaidītu Rīgas vilcienu. Stacijā militārpersonas neredzējām, izņemot vienu kazaku un vienu dragūnu virsnieku, kuri ēda pie maza galdiņa. Kad bijām blakus esošajā 3. klases uzgaidāmajā zālē, sākās troksnis un jau pēc dažām minūtēm parādījās mežonīga piedzērušo banda. Vispirms viņi apstāja kādu mežzini, man šķiet no Valmieras apkārtnes. Vai viņi meklēja ieročus, vai tikai taisījās to darīt, to nezinu, bet stipri kliedz: “ Nost ar baroniem! Nost ar caru! Nost ar visiem!” Dziedot pazīstamās dziesmas, bars beidzot pievērsa uzmanību bufetei. Sašutuši par to, ka nevarēja dabūt alu pudelēs, viņi samierinājās ar to, ka dabūja alu glāzēs: “ Ja baroni var samaksāt alu glāzēs, mēs arī to varam!” Mūs neviens neaiztika, tomēr manījām, ka tiekam novērotas. Dzerot, klaigājot, dziedot savas dziesmas, kādu 25 cilvēku lielā banda zālē pabija kādas divarpus stundas, krietni maitāja mums nervus. Žandarms, protams, bija nespējīgs kaut ko darīt.

Rīgā mēs nonācām ar 3 stundu novēlošanos un pēc tam uzzinājām, ka vilciens bijis paredzēts nolaist no sliedēm, jo tas vedis uz Rīgu vairākus miljonus rubļu zelta naudā.

Kad mēs 8.decembra vakarā gribējām Rīgu atstāt, klīda baumas, ka Cēsis esot revolucionāru rokās un braukšana naktī bīstama. Kad nākošajā rītā bijām noskaņojušās braucienam, mums no dažādām pusēm ieteica drošības dēļ sagādāt sev “sarkanās pases”. Ļoti gribējās tikt mājās, tāpēc tūlīt nākošās dienas rītā devos uz zināmo ministriju Romanova ielā, lai saņemtu šādu pasi. Komitejas locekļi vēl nebija atnākuši, tikos ar dažādiem zemākiem ierēdņiem. Tā kā sociālistiem ziņu dienests darbojās nekļūdīgi, nebija brīnums, ka viņi zināja par lielākas karaspēka vienības tuvošanos. Man teica, ka atpakaļ ceļš esot drošs, vienīgi, ja zaldāti atradīšot manu “sarkano pasi”, varot rasties nepatikšanas.

Naukšēnos nonācām bez starpgadījumiem. Pa manas prombūtnes laiku manam vīram bija atņemtas šautenes. Gaišā dienas laikā pagasta rakstvedis Baltiņš ar savu palīgu atnākuši un ļoti pieklājīgi lūguši ieročus atdot, viņi tos pašrocīgi paņēmuši no sienas, atstājot izpildkomitejas kvīti.

Rūjienā jau bija lijušas pirmās asinis: revolucionāri bija apturējuši vilcienu ar jauniesaucamajiem, notikusi apšaude ar nedaudziem vilcienā esošajiem zaldātiem un Naukšēnu kalpa Groziņa dēls tik smagi ievainots, ka viņam vairākus mēnešus bija jāārstējas Tērbatas slimnīcā. Bija ievests regulārs patruļdienests un muižām pēc komitejas rīkojuma bija jādod vajadzīgie cilvēki un zirgi. Apbruņotu jātnieku patruļas rosīgi kursēja pa muižu, likās, ka kājnieku posteņi ļoti cenšas rūpēties par vispārējo drošību. Mūsu draudzes ārsts mani bija pieteicis komitejai kā slimnieku kopēju. Ar Sarkanā Krusta lentu ap roku es varēju netraucēti redzēt daudzus slimniekus. Kad es šo jautājumu kārtošanā gribēju tikties ar ārstu un 13. datumā ierados Rūjienā, ieraudzīju pilsētiņā dzīvu kustību: ielas bija pilnas apbruņotu jātnieku un kājnieku. Viņi gaidīja speciālvilcienu no Pērnavas- bija nolemts pirātisks uzbrukums kādai muižai. Mūsu ārsts bija uztraucies- bruņoti komitejas sūtņi viņu bija piespieduši pirātisko vilcienu pavadīt ar lauku lazareti.

11.decembrī Rūjienā tapa pazīstamā fotogrāfija “Rūjienas tautas milicija”, kura ieinteresēja daudzas aprindas.

Nākošās dienas atnesa ģenerālstreiku. Draudot ar stingru sodu, gan bija aizliegts atstāt neaprūpētus lopus un zirgus, bet manas kalpones svinēja. Baltiņš juniors tagad gandrīz katru dienu sēdēja kantorī, vienmēr viņam bija kāda apspriede. Jau pirmajās streika dienās atskanēja neapmierināto balsis, jo daudzi kalpi strādāja, saņemot dienas algu. Otrās dienas agrumā ieradās Baltiņš juniors un paskaidroja, ka streiks nav obligāts, kas grib strādāt, var to darīt. Tā no pusdienas visi atkal sāka strādāt, arī manas kalpones. Telefona tīkls bija viscaur bojāts, arī ar centrāli nevarēja sarunāties. Divas dienas dzirdējām tikai dzelzceļa stacijas telefona signālu un skaidri varējām dzirdēt vienu otru sociālistu sarunu, kuras viņi veda dažādās valodās. Daudz tika runāts igauniski. Vēl nav izskaidrojums, no kurienes tā saruna nāca. Daudzās vietās stabi bija nozāģēti un vadi pārrauti. Baltiņš paziņoja, ka neatbalsta telefona postīšanu un aicināja manu vīru doties tālākā braucienā, lai pārbaudītu līniju un vienotos, kur jāierīko starpcentrāles, ja līniju tik ātri nevar salabot. Brauciens noritēja bez starpgadījumiem. Mans vīrs bija ar mieru par samaksu no muižas meža sagādāt stabus, bet nauda bija iztērēta aģitācijai un telefonam nekas nebija atlicis. Visu nedēļu pagasta namā tika ar manu vīru vestas sarunas par brūža darbības atsākšanu. Rezultātā nolēma: brūzim jāsāk strādāt, pie kam mans vīrs apņēmās republikai maksāt nodokli 30 kapeikas par mucu sākumā noteikto 1 un 1/3 rubļu vietā. Vienmēr tika uzsvērts, ka akcīze nav vajadzīga. Beigās šis jautājums tika atstāts mana vīra un brūvera ziņā. Sestdien brūveris, Baltiņa pavadīts devās uz Valkas akcīzes pārvaldi, kaut gan īstenībā galvenais uzdevums bija cits- noskaidrot, vai netuvojas kāda karaspēka vienība. Pēc atgriešanās Baltiņš stāstīja, ka Valkā esot pavisam nedaudz zaldātu un virsnieki esot šausmīgi nežēlīgi- kad kāds ormanis izstiepis roku, lai saņemtu naudu par braucienu, virsnieks to ar zobenu nocirtis.

Tikai 16.decembra vakarā urjadņiks atnesa ģenerālmajora Orlova paziņojumu. To tūlīt izplatīja muižā un vīrs aizveda uz kaimiņu muižu. Kad viņš atgriezās un sāka jau cirkulēt valodas, ka visas ziņas par armijas ierašanos esot baumas, Naukšēnos ienāca 600 gvardu ulānu ar 3 lielgabaliem. Pēc īsas atpūtas viņi devās tālāk uz Rūjienu.

Tam, kas saprot mūsu pārdzīvoto, būs skaidrs, ka priekš mums tas bija neaizmirstams notikums. Glābiņš bija nācis pēdējā minūtē. Esot jau bijis nolemts, kā Ziemassvēku salūtu nodedzināt arī Naukšēnu, Endzeles, Eriņu, Oleru un Ķoņu muižas.