Mūsmājas

Kas tad te, Lodes skolas mājiņā, nu kaitēja, ka pēc divi gadiem atkal vajadzēja braukt ? — Šoreiz tiešām ne kaites pēc, bet mūstēva dabā bija — tikt arvienu uz augšu. Darīšanās uz pagastnamu staigādams, viņš bija dabūjis zināt, ka Purmaļu mājas (kilometrus trīs no skolas) pieder pagastam, kas tās izrentē krietnam un uzticamam divzirdziniekam arvienu uz 6 gadiem. Neviena kaklakunga, samaksā pagastam nolikto renti un rīkojies ar visu pēc sava prāta, kā pats redzi par labāku. Īsta saimnieku dzīvošana! Vecajam rentniekam gadi pavasarī tiekot pilni, to vairs uz jaunu nepaturēšot, bet mūstēvs lai solot to “muižu” nost un lai dzīvojot kad uz bērnu bērniem.
Vienzirdzniekam, bez lieka graša kabatā, tā uzreiz saņemt veselu divzirgu zemes māju, protams, nebij pa spēkam, bet atlaisties ari tēvs nedomāja. Un izeju atrada: sākumā metīsies kopā ar savu vecāko brāli, arī zirdzinieku, kamēr iedzīvosies un palīgi paaugsies, kā varēs vieni paši turēt. Rente gan solīšanā sadzīta diezgan augsta, bet Purmaļi bija mūsu! Vai nu uz tādu dzīvi bija grūti vai žēl pārkravāties? Tēvam un mātei, likās, būtu panākušies atpakaļ viņu spēka gadi — tāda bija darba griba un ticība jaunās dzīves devīgākam auglīgumam; mūs spārnoja jaunās mājas savvaļīgums un pāri plūstošais bērnu dzīvesprieks. Seši gadi —ko tur
nevarēs sastādīt, ko izkopt un izaudzēt! Un kad Jurģu gājienā pie mazās skroderīša mājiņas ceļmalas grāvī ieraudzījām izmestus pāris apkaltušus rožu krūmu atvasīšu ar visām saknēm, mēs ar māsu tos paņēmām un nesām līdzi kā no pašas augšienes mums novēlētu lielu dārgumu. — Rozes pie mūsmājas!
Purmaļi — atkal vecmodes apaļbaļķu māja ar dzīvojamtelpām vienā un riju un piedarbu otrā galā atradās kalnā, ar diezgan pastāvu kritumu lejā uz pļavu un zirgaploku. Ābeļdārza gan pie mājas nebij, tikai «pašu pusē" pagalmu kuploja viena ieva un prāvs ceriņu krūms, un patālāk ap vecu krāšmatu vēl daži koki. Durvju priekšā, celiņa attālumā vienu no otra, tad nu ierušinājām ceļā mantotos rožu dīgstus, un tie visus sešus gadus bija mūsu jauno dienu
ziedoņa pilnīgākais izpaudums, pēdējos gados augumā jau sniegdamies līdz jumta nokārei un zariem tā savīdamies savstarpējā draudzībā, ka bez krietniem ērkšķu «glāstiem" i ko domāt nebij vēl ceļu cauri dabūt — pāri pagalma stūrim ārā uz pļavas ceļu, lejā pa kalnu. Šie skrējieni — nē, pareizāk lidojumi saulainā vasaras rītā tūliņ no gultas, vēl vaļā lindraciņu pogām, caur ziedu piebērtiem rasainiem rožu krūmiem lejā uz pļavu, — es neatminu visā
savā dzīvē dziļākas un pilnīgākas dabas daiļuma un dzīves priecīguma izjūtas. Vēl tagad krūtīs mostas viegls noreibums, to atceroties. — Bet tas nu nebij viss mūsmājas ārējais košums. Gar visu mājas galu un vienu — «pašu puses" — sānu raibu raibiem gan vasaras, gan ziemas puķu ziediem izgreznojušās un maura velēnu kantēs baltām kārklu rīkstītēm puslokos izspraustas gulēja divas garas, garas puķu dobes. Arvienu tīras no nezālēm, arvienu vajadzīgā valgumā noturētas. Ja neiznāca dienu vaļas, (un reti jau iznāca!), vai šis darbs nebij jauku jaukais klusās vasaras vakaru nokrēslās un svētdienu ? Te mēs mācījāmies puķu daiļumu un pat viņu valodu pilnīgi saprast, un cik arī svešas mājas vēl izbraukājām, gan apaļas, gan gari kantainas puķu dobes arvienu krāšņoja mūsu istabas logu un durvju priekšu, un tēvam bijām pateicīgas par to, ka viņš nekad neliedza šiem „niekiem" — kā dažs labs cits rentnieks teica — dārgi maksājamās zemes, cik vien mēs ar māsu to kārojām, savus sēklu «apcirkņus un skatu uz dobēm izvērtējušas. Bet daiļums raisa prieku, prieks — smieklus un dziesmas. Un tādēļ
tīri neapzināts vecāku nopelns laikam iznāca tas, ka tai, i šaj pusē, kur dzīvojām, mūs slavēja par lielām dziedātājām un puķu kopējām. Ik gadus, kad laiks jau gāja uz pavasari, ciemodamās apmeklēja pazīstamās kaimiņu meitas, kuru dobēs vai uz logiem vasaru bij redzēta kāda sveša puķe — sēklu vai atzaru sadabūšanai un apmaiņai, un tā mūsu puķu kultūra ar katru gadu kļuva plašāka, cik nu plašu to vispār ļāva saturēt gājēju liktenis.
Bet Purmaļu iekšpuse — ko stāsta tā ? Divas prāvas istabas, vienā dēļu grīda, otrā klons, katrā pusē „poruzis" un durvis uz āru. Pirmo gadu, kad nodzīvoja kopā ar tēva brāli, katra ģimene iekrāmējās savā istabā. Mēs, kā «saimnieki", zināms, «pašu pusē". No nabagu vece-
nītēm (pagasta nabagu patversme bija turpat aiz Purmaļu kāpostdārza) dabūjušas dzirdēt, cik vecam rentniekam smukas istabas stāvējušas, mēs tad nu arī sākām sagatavoties Purmaļu cienīgai uzpošanai. Bez tam māsa jau bija iesvētāmā mācībā laižama, un viens, otrs kaimiņu puisis jau sāka uz viņu acis mest, tādēļ māte ar lielu neatlaidību ķērās pie saviem meitu mātes pienākumiem. Lieliem bariem cāļus, pīles un zosis turēdama un tā lieku grasi uzkrādama, viņa vērpināja un audināja līdz šim nepazītus gabalus — dreļļu dvieļus, galdautus un vasaras «deķus", un mēs ar māsu caurām svētdienām sēdējam un šuvām krustdūrienā izšuvumu puķēm (kādas tolaik bija modē) un «spicēm" izgreznodamas. Un kad otrā gadā, vieniem pašiem māju saņemot, visa neglaunā saimniecības ierīce pārgāja klona kambarī, «pašu istaba" dabūja it smalku izskatu, kā toreiz domājām.
Baltie un izrakstītie klājumi, ērtā iedzīves lietu novietošana, puķes un jau no mazām dienām mātes mums iedvestā tīrība padarīja to gaišu un patīkamu, pildot pašus dzīvotājus ar siltu prieku un lepnumu.
Tikai logi vēl stāvēja kaili — bez aizkariem, un vakaros tos noklāja ar kādu lieku, biezu seģeni.
Bet ari par to visu gādātāja māte drīz bija padomājusi un kādā svētdienā tīri negaidot no pilsēta pārveda sārti puķainu «gardīni" vienam logam, to jau labi apvalkātu, viņa par aizdara kumosu bija dabūjusi no savas māsas, kas dzīvoja pilsētā. Gala logs, uz ceļa pusi, tad nu tika pirmais apveltīts ar tā piedienīgo rotu, bet otrs logs nu uzkrita kā uzbāzīgs apsūdzētājs par tam nodarīto netaisnību. Ilgi, protams, tas tā nevarēja iet un pie pirmās iespēja māte nopirka turpat vai līdzīgu puķotu drēbes gabalu arī otrai gardīnei, ko māsa pati apvīlēja, jo viņa ja
bija izvadīta pilsētā šūšanas mācībā, un tēvs tai bij nopircis pašai savu šujmašīnu. Uz šņores uzvērtie un katrā pusē atsevišķi atbīdāmi, puķainie katūna aizkari nu, likās, noslēdza mūsu istabas izkopšanas iespēju, un mēs nezinājām vien, kā tos izskatīgāki atbīdīt, kā turēt pa dienu, lai tie neatņemtu sauli puķēm, kuru nu bija pilni ir logi, ir brīvais galdiņš un pat uz grīdas iestūrī pāris ieaudzētu zaļokšņu.
«Kas tev vēderā, to neviens neredz, bet kas mugurā un skapī, to gan redz," tā allaž mēdza sacīt mūsmāte, redzēdama, ka skopā rentes ļaužu dzīve neatvēl ko taisīt vai gādāt priekš sevis, kā vien tik, cik atrauj vēderam. Un šo savu gudrību lietā liekot, skapji un lādes gads aiz gada tā ar pildījās. Nebij pašiem kauns no mājas iziet, nebij kauns svešu mājā ievest. Stingri mūs brīdinādama par to, ka svētdienas drēbei un labākam traukam sava vieta, darbdienas sava, māte prata šo kārtību paturēt arī savā prāvajā nebēdņu pulkā. Tā kā nekādu sevišķi drošu un ērtu pieliekamo skapju nebij, tad baltie goda trauki (kafijas tases, cik atminos, bija pat porcelāna, paplatu virsu, puķainas) glabājās rindā salikti klēti labības apcirkņa virsū un tos kalnā nesa tikai svētkos, vai citādi, kad atbrauca ciemiņi. Un brauca jau viņi mūsmājās diezgan bieži. Patika. Bet mūs tas savukārt mudināja vairāk un vairāk izkopt savu māju un kārtību tajā, gaidot vien, ko atkal tam un šim ciemiņam otru reizi varēsim jaunu un labu pa-
rādīt. Vai godkārība? Nē. Tas nenāca prātā. Bet laikam jau tāds ir tas cilvēka centienu dzinējspēks.
Tā Purmaļos, kur saistās manas labākās bērnu dienu atmiņas un kur mēs ar māsu jau abas tikām par darbā gājējām ir pļavā, ir tīrumā, mūsu mājas dzīve ieguva pavisam citu seju, kura kā kaut kas līdzīgs pašu mājas balsij runā vēl šodien uz mums visiem, un kad pēc 6 gadiem gājām prom, bija tā, it kā kāda daļa no sevis nebūtu un nebūtu no šis vietas atraujama un līdzi svešumā aizdabūjama. . .
Uz pavisam svešu pusi jau ari devāmies no Purmaļiem. Tā dzīvošana uz bērnu bērniem jau nu neiznāca vis, jo nākamā solīšanā (likumīgā kārtā tai pēc ik 6 g. bija jāatkārtojas, lai gan vecam dzīvotājam, ja tas pagastam pa prātam bija izdzīvojis, tika dota priekšrocība māju paturēt, protams, par pēdējā solītāja sadzīto renti) rente tika sadzīta stipri augstāka, bet mūstēvs zināja, ka no Purmaļu akmeņainajām smilšu kraujām to nevar dabūt ārā. — Kā Osvalds padzīvojot un meitu vēl laižot lielās skolās. (Tā biju es, jo no šejienes man bija tā lielā laime sākt iet pilsētā skolā.) Vai tad nu lāga ļaudīm tas bija zināms, kādiem pārspēku pie un atpeļņas darbiem mūstēvs un māte plēsās, lai pie tādas „padzīvošanas" varētu tikt. Vēl tagad it kā redzu tēvu tveicainos vasaras dienasvidos Purmaļu tīrumos akmeņus bedam, kur tad pēc to pazudināšanas skaita pagasts atlaida kādus desmitus no rentes, jo kalnainie lauki bija kā paša nelabā akmeņiem piebārstīti, un tos apstrādāt bija tīrās mokas. Bet rudens naktīs rijas piedarbs tā i brīkšķēt brīkšķēja: tur mūsējie ar zirga rulli berza ārdos izkaltēto koku
kosku klājienu, par ko tuvumā izcērtamo mežu brāķeris uz pūriem zināmas kapeikas (toreiz latu un santīmu vēl nebija) maksāja. Tas bija īsts vergu laiku darbs, bet tās kapeikas derēja.
Un tā pēc 6 gadiem mums iemīļotie Purmaļi bija jāatstāj. Nu jau visa ģimene kopīgi apspriedās — uz kuru pusi un kā? Visi jau bijām mācījušies saprast, ka mūsu labklājība slēpjas zemes auglīgumā, kas kā galvenā vērtība jāklaušina. Bet mums ar māsu bija modušās arī citas lielas rūpes. Un kad tēvs ap Sveču dienu atkal sāka braukāt, mēs lūgšus lūdzāmies, lai tik un tā vien meklē, kur labi smukas istabas un divas, un kur puķu dobes ari var taisīt.
Šoreiz ceļš mūs noveda līdz Sautiņiem, aiz vairākiem pagastiem, ari par divzirdzniekiem, jo atpakaļ kāpšanās vairs nebij domājama. Tas bija īsts plaukuma gads mūsu dzīvē. Melnie, līdzenie tīrumi un leknās zāļu pļavas ar devīgu roku rudenī dalīja algu saviem apdarītajiem, bet glītā istaba jaunā, dzelteni krāsotā mājā likās paceļam vienkāršos darba cilvēkus it kā zināmā inteliģences pakāpē. Liela, liela ir nozīme apkārtnei. — Prāva kantaina istaba divi augstiem, balti krāsotiem logiem. Sienas tīrām, brūngani puķainām tapetēm izlīmētas. Gludā dēļu grīda tumšdzelteni izkrāsota, bet spundētie griesti balti kā gaismas kupols pār visu šo glītumu. Vai tas vien nelika mums, visādu tumšu un neglītu kaktu izdzīvotājiem, citādi just un citādi ari dzīvot, lai uzticētā greznība tiktu pienācīgā cieņā turēta ? Lielā, gaišā virtuve bija ar
gludu cementa klonu un izlietnes caurumu sienā. No tās vienas durvis gāja uz saimnieku istabām, otras mūsistabā, un tā bija ar saimnieci kopīgā lietošanā. Jauki un inteliģenti cilvēki bija šis gados nesamērīgais saimnieku pāris, un mūsu tālākai mājas dzīves izkopšanai ne viena vien gudrība paņemta līdzi no Sautiņiem. Jo viņu piecas istabas ar lielo glāžu verandu dārza pusē varēja tiešām apbrīnot, un jaunā, laipnā saimniece labprāt redzēja arī mūs tur
ieejam, gan tāpat papļāpāties un padziedāt, gan kopīgi rokdarbus pastrādāt, vai ko palasīt.
Tā nu ari mūsistabā, neskatoties, ka tā bija tikai viena, pieņēma pavisam citu, smalkāku toni. Diezgan apvalkātās un vadājot apberztās iedzīves lietas tika
pārlabotas un no jauna pārkrāsotas, un tad glīti un pēc piedienības lepnajā telpā novietotas. Bet lielais koka bluķis — tēva pastāvīgais sēdeklis ēdamgalda sienas stūri — no šī laika tika izstumts no istabas, jo tas ar savu neglīto raupjumu te vairs nemaz neiederēja, un nekrāsotā garā dēļu sola vietā pie galda durvju pusē nāca jauns, glītāki izstrādāts un nokrāsots, garais sēdeklis. Krēslu vēl arvienu visiem nepietika, jo, pēc tēva domām, gājējs nevarot tos
pusdučiem un dučiem turēt, vadāšanas neērtības un vārīguma dēļ. Klājumu pa svētdienām nu dabūja arī lielais ēdamgalds. Bet meitu gultām nāca klāt balti, kruzuļoti, spicaini spilvenu pārklāji, kādi toreiz ļoti bija modē un kas visai istabai likās piešķiram smalku izskatu, ko vēl papildināja dažas apstiklotas fotogrāfijas pār gultām pie sienas — tās bija manas atmiņa no pagastskolas «izlaiduma" un māsas — no šūšanas mācības. Pie durvīm iekš- un ārpusē tika
apgādāti rupji maisa audekla kāju noslaukāmie, lai ari ar āra tupelēm un vispār netīrajiem darba apaviem visi vairījās istabā iekāpt un tos jau nometa ārpusē. Bet pašā durvju kaktiņā tika novietota neliela četrkantaina koka kastīte ar smiltīm — spļautuve tēvam. Arī pati istabas uzkopšana te prasīja citu metodi. Nevarēja vis vairs grīdu vienkārši izslacīt ar ūdeni un ar žagaru slotu izmēzt, kā to mums māte bija mācījusi un kā līdz šim bijām to darījušas ar bedrainajiem kloniem un nekrāsotajām dēļu grīdām. Un kā jau tas vienmēr sākumā ir ar
augstākiem jaunumiem, slapja lupata pāršļūkāja mūsistabu vai katru rītu, un pie vajadzības vēl biežāk, neļaudama uz grīdas apstāties nevienam redzamam puteklim, ne pēdu nospiedumam. Bet nejauši pakritušu salma gruzi vai sērkociņu un citu roidu pa durvīm viegli izvāca lapaina bērzu vai sīkkārkliņu slota, kas tika dārza malā zālē guļus glabāta tīra tikai priekš istabas. Ari puķes un logi nu prasīt prasījās biežākas (ne tikai sestdienās) tīrīšanas un
mazgāšanas, jo katra nespodrība šai glītajā telpā durtin dūrās acīs. Un paši tad — ir lielie, ir
mazie — turējāmies ar visu it prātīgi un cienīgi, lai istabas glītums daudz netiktu traucēts ar visiem viņā veicamiem darbiem un pašu dzīvošanas kārtību. — Pirmā plaukstošā jaunība un šī glītā, tīrā māja ar tikpat glītu un izkoptu ārpusi un visu apkārtni, — tas ir kas gaišs un paliekams visā mūžā!
Ratiņi gan ziemu cauriem vakariem rūca arī te un tikai pa svētdienām tika uz klēti aizvākti. «Lini vienmēr jāsadrillē pašiem, pakulas, tās tad dos pilsētā kādai vecenītei, tās vairāk put un atmet," tā nolika māte un abas ar māsu tad kā sacīkstēdamās laida grīzti aiz grīztes savās rūcošajās mašīnās iekšā, bet manā ziņā tik i palika, kā zaļgani spīdīgo, pilno spoļu iztīšana šķeterēs. Biju jau liela meita un par visu vari arī gribēju iemācīties tāpat ņirbīgi veikli rūcošo
mašīnu vadīt, bet māte, laikam no maniem daudzajiem slepus mēģinājumiem vien noredzējusi, ka nekāda vērpēja jau nu neiznākšu, labprāt nemaz nelaida man gar ratiņiem niekoties: — ko tāds grāmatu urķis ar ratiņu izdarīšot, pavedienu vien izpušierējot. Tā nu
ne lāga vērpšanas, ne aušanas mākslu man neizdevās piesavināties un tolaik pati jutos ļoti apkaunota un daudz sirdījos sevī: kas gan man par pirkstiem, ka nevaru un nevaru no viņiem izdabūt to, ko citi ? un kas gan mani ģērbs, kad mātes vairs nebūs? Bet liktenim laikam bija cits padoms bijis un viņš manu dzīvi drīzi vien aizvadīja pavisam citā virzienā, līdz ar visām tās dienišķām vajadzībām un apgādāšanas iespējamībām.
Ari stelles Sautiņu „zālē" vis nelika, bet pirmo reizi audeklus izdeva pilsētā aust. Rocība to nu jau atļāva, jo sīkie ienākumi no kūts saimniecības nu palika mātes rīcībā, un viņas dabā jau bija — visu ieguldīt drēbēs. Diezgan jau viņas septiņgalvainā ģimene plēsa nost, bez tam — viņa taču bija meitu māte, un skapi vajadzēja krāties arī kam liekam un labākam. Priekš māsas jau dažs labs gabals bija īpaši audināts, un kaimiņu meitas nereti vien nāca musturus ņemt un viņas pūra veltes apbrīnot; bet man, lai gan augu turpat daži gadi vien aiz māsas,
no visas tās bagātības nekāda līdzdaļa vis netika dalīta, tik no katra darinājuma pa gabalam, — tā kā par piemiņu, kā valkāšanai gaišajos pilsētas ļaudīs, starp kuriem man vairāk bija jānodzīvo. — Tāds pasaules gājējs jau vien iznākšot, kur tāds pūru iznēsāšot, un vai maz kādreiz vajadzēšot, — tā māte lēma. Un tas bij tīri prātīgi un taisnīgi: ne es pati mācēju
ko palīdzēt darināt, nekā, un man jau tāpat diezgan tika nauda pāri maksāta, tāpēc ar savu «pabērna" tiesu biju it samierināta un nekāroju sev kādus krājumus no rakstainajiem dreļļiem vai gludaudekliem, ne ari apskaudu, ka māsai tiek vairāk, — kad tik man skola
un grāmatas!
Bet „pucēties" mums patika abām, un te pirmoreiz tikām pie īpaši katrai šūdināta melnvadmalas ziemas mēteļa un baltām tamborētām cepurēm ar apkārt ievērtām zilām zīda lentēm. Arī pirmās pirktās vilnas blūzes dabūjām, kad tēvs ar māti uz Ziemsvētkiem brauca mājā no linu vešanas, un —tavu lepnumu— vēl sarkani oderētas galošas, kas tolaik lauku gājēju ļaudīs bija liels retums. Un kad nu māsa pati vēl izadīja baltus pirkstaiņus, izcaurumotām virsām, tad mēs arī izgājām tīri kā kādas saimniekmeitas, pašas lepodamās un puišus kaitinādamas. — Patīk jau jaunībai tā.
Devīgi bija Sautiņi, bet ilgāk par gadu te nenoturējāmies. Lielāku vietu tēvs gribēja, jo nu jau bijām izaugusi prāva darba saime: tēvs, mēs ar māsu un Jēcis (vecākais brālis) jau bija pastāvīgie tīrumā un pļavā gājēji, un māte arī pa brīžiem pieskrēja. Bet mazākie brāļi, pārmijus ar otru rentnieku, izpildīja ganu gaitu. «Darītāji ir, iespēšana ar' nu ir, un jo
plašāka plētība, jo vairāk atlec pašam," tā sprieda tēvs, un nākamā pavasarī norentēja veselas 90 pūrvietas Kolkās, pāris pagastus atpakaļlokā uz pilsētas pusi.
«Ko nu vairs ar Sprici, tas jau nu lielajos ļaudīs," kā pus jokodami, pus apskauzdami dažu labu
reizi nosacīja tuvinieki, vai nu pilsētā satiekoties, vai arī ciemā atbraukdami. Un ne uz tukšu: te, Kolkās, jau āri mūsu rentes dzīve sasniedza savu augstāko pakāpi. Jo ne nu tā par velti otrā pavasarī kaimiņu saimnieks (mūsu saimnieka radinieks), atnācis, mūstēvu paslavēja: „Nu saki, Osvald, kas tev trūkst? Tik savas mājas tev vēl nav, bet ar citu visu tu jau stāvi mums līdz. Uz ko atkal mūsu saimnieks, goda virs, piebalsoja: «Es esmu lepns, ka mans rentnieks ir izticis, un pēdējo ādu vis negribu viņam atplēst."
Mūsu rīcībā Kolkās tika atvēlētas divas istabas — lielais jeb kalpu kambaris un t. s. garā istaba, no kuras gan viens gals, ar durvīm uz dārzu, palika pašu saimnieku piederībā, staigāšanai savās istabās, un to atdalīja ar šķērsus pāri telpai norūmētu lielo drēbju skapi. Mūsu dzīvošana nu sadalījās tā: meitu istaba un ģimenes miteklis. Pirmā gar pretsienām
nāca māsas un mana gulta, — abas pilsētā taisinātas, glaunām dreijātām bumbām stabiņu galos un vienmēr piedienīgu klājumu. Bet pārējo telpu diezgan izskatīgu padarīja balti klātais galdiņš ar puķēm un šis tas cits, jo kas jau vien pie dzīvošanas bija labāks, tas viss, protams, nu dabūja vietu meitu istabā. Tā tad nu arī stāvēja vienmēr pieklājīgi tīra un kārtībā, it kā kuru katru bridi būdama gatava nezināmā ķēniņdēla uzņemšanai . . .
Lielais kambaris, kas tiešām pilnā mērā šo nosaukumu arī pelnīja, uzņēma sevī visu mūsu pārējo iedzīvi, un ar visu savu pabedraino klonu un diezgan apkvēpušo plīts un krāsns ierīci, tas, ik ritu piekopts, arī izskatījās tīri pieņemams. Bet sestdienās, kad pēc sen ierastas kārtības arī sienas un griesti tika pamatīgi apslaucīti un viss krietni nomazgāts un noberzts, segas un citi guļvietu piederumi ārā izpurināti, tās baltas apklātas, un arī vecais maizes skapītis un ēdamgalds savu svētdienas rotu — baltu klājumu dabūjuši, mūsistabas dvesa svaigumu un vienkāršu, bet it mājīgu un patīkamu spodrību. Un kad, no pirts atnākuši, visi godbijīgi un apmierināti sasēdāmies pie vakara maltītes ap lielo ģimenes galdu, uz kura tā i vizēt vizēja balti noberztais piena kubliņš ar tikpat baltiem karošu kātiem pār malu apkārt
vien, tad varēja just, ka darīts ir viss, ko vien svešas mājas piedzīvotājs vispār var darīt lielajai
darba nedēļai un svētvakaram par godu. —Kā citādi, — meitas lielas, paši lielie rentnieki, un tāda plētība rokā! Pasarg' Dievs, ja kāds iedomātos pamelst, ka mūsu mājas būšanā šā vai tā!
Istabu apkopība vairāk stāvēja manā ziņā, un es, vai nu to kā iedzimtu sirdslietu mantojusi, vai skolā un no smalkiem pilsētas ļaudīm samācījusies — šai savā misijā laiks aiz laika sāku iet tik tālu, ka vai katru dienu dabūju no mātes rājienu, kad ārpus parastās rīta kopšanas, ik dūros istabā, ik atkal atradu ko piemēzt vai noslaucīt un pieklāt. „Atkal kasa! Nu, kas tur nu ir ? Kā kad cita darba nebūtu !" viņa piemezdama nosacīja ikreiz, redzēdama mani nelaikā ar slotu pār istabu nozibam. Tāpat pirmdienu riti man allaž sagādāja nepatikšanas. Rūca viens,
rūca otrs, rūca trešs: „Kur tie mani vecie svārki, tepat vadzi sestdien uzkāru ?* — „Kur tā linu kodeļa, kas man sestdien palika izvilkta te uz skapja stūra?" — «Pastalas nekur un nekur, jāiet no rīta kailām kājām! Citādi jau nav, ka Kristēns atkal ir kur nobāzis" ... Un Kristēns, vainīgs apzinādamies, žigli vien pienesa katram savu meklējamo klāt, vai padevīgā balsi, pus bailīgi, pus lūgšus, pasacīja tā atrašanās vietu. Bet nākamā sestdienas kopšanā visa pa svētdienu nevajadzīgā darba dienu neglītība atkal pazuda no acīm — tumšajā skursteņa kaktā vai citā paslēptuvē, kāda nu kurai lietai piederējās, — lai pirmdienas rītā atkārtotos tas pats. Sajutu gan šos pārmetumus kā lielu netaisnību un cikreiz klusībā asaru apslaucīju, sak : vai tad es ko sliktu daru? bet ir parastā ikdienas tīrībā, ir svētdienu glītumā un spodrībā visus it apmierinātus un tā kā pateicīgus redzēdama, to ātri aizmirsu un paliku joprojām pie sava. Jo — neviens jau nedomāja ļauni, tik tie kavēkli nebij pa prātam.
Divus gadus Kolkās sadzīvodami un gandrīz pašu rokām vien visus lielos laukus apdarīdami, kūtis ir lieliem, ir maziem kustētājiem pilnum pilnas saturēdami un daudz ko naudā projām laizdami, bijām tiktāl iedzīvojusies, ka tiešām netrūka nekā, un tēvs slepeni jau sāka klaušināties apkārt, vai nedzird kur kādu mājeli pa vērienam pārdodamu. Jo paprāvi gan kerenku, gan ostnaudas vīkšķīši uz brīvu gulēja slepeni atdalītā galda lādes dibenā un gaidīja
ieguldāmi kādā nemainīgā vērtībā. Un ka tā varēja būt tikai viena — sava zeme un māja — to gan tēvs zināja.
Bet te : svešās naudas zaudēja vērtību un nederēja vairs. Īgni un kundziski vācu bruņcepurnieki izzortēja kūts bagātību un paņēma sev visu labāko par neko, labības un barības vezumi cits aiz cita aizslīdēja uz pagastmāju vai citu norādītu vietu — rekvizīcijā ... un mūsu turība bija vējā! Atkal vecais Jurģu gājiens uz mazāku — divzirgu vietu, bet vēl pēc gada tālāk — uz pēdējo — atpakaļ Smēdītēs par vienzirdziniekiem. Jo ari citkārt tik cieši saaugušajā ģimenē šai laikā iestājās „sairšana", gan dabīga, gan piespiesta: Es beidzu pilsētas skolu un tūliņ rudeni tieku skolotājas vietā pazīstamajā pagastā. Lielo brāli aizved sarkanarmieši, nemaz neprasīdami, cik vecs, tik pēc plecīgā auguma par labu diezgan ieskatīdami, un viņu, kā no tās dienas, ir neesam vairs redzējuši. Bet māsu aizved īstais
vedējs, un viņai līdzi aiziet gandrīz puse no visas mums vēl atlikušās mantības. Tēvs un māte, kurus šis mūža garais krustmīšus gājums taču nebij ne saudzējis, ne pūtinājis, ar abiem mazākiem brāļiem, kuri arī bija iesākti pilsētas skolā laist, un pavisam šaurumā sarāvušos mantībiņu, — ko viņi citu vairs varēja, kā atpakaļ uz Smēdīti.
Pa ilgajiem gadiem Smēdīte arī bija stipri pārveidojusies. Lielā velvju krāsns bija nogājusi iznīcībā un pie durvju sienmali nu stāvēja kā laikam plīts ar maizes krāsni apakšā, bet pati telpa bija ar dēļu sienu īsti pāršķirta divās pamazās istabiņās. Bet melnas I Ak tu melnas — kā laba rija tās bij nokvēpušas! Bet te mums padoma vis netrūka, kas jau Purmaļos bija izmēģināts un lietā likts: glūda.
Un tiklīdz skolu noslēdzām vasaras brīvlaikam un tiku mājā, tūliņ sameklējām tālāka kaimiņa tīrumgrāvī glūdu un es ķēros pie balsināšanas. Sienas, griestus, durvis — visu. Divreiz, trīsreiz pāri, un, ak tu tavu svētdienu, kas nu iznāca par jaukām, dzēli baltām istabiņām ! Un kad tad priekšējā sarindojās nelielā saimniecības iedzīve un abas šo gultas, bet dibenējā mana piederība vien, līdz ar brūngani pulierēto dārgkoka kumodi un lielo spoguli virsū, kuru, gan apvalkātu, bet labi noglabātu, tēvs man nopirka no kādas vecas krievu skolotājas pilsētā, kad veda mani prom goda pilnajā skolotājas vietā, likās, kaut kas dižs un gaišs vien runātu pretī, un mēs savu mazumu nemaz tā kā neizjutām. Bet otrā pavasari saimniekam Smēdītes tīrumus vajadzēja rokā, ko līdz ar visu savu lielo „īplandu” sadalīt mantiniekiem, un mūstēvam bija jāiet. Ar agrārreformas izvešanu rentes vietu tagad bija palicis it maz, bet maksa kur sakāpusi! «Nav vairs. Jāmetas vien būs zemē un jāiet pilsētā iekšā," tēvs nopūtās, tuvu un tālu piemērotu vietu velti izklausījies un izmeklējies. Beidzot gan atrada atkal kādu
bijušas skolas mājiņu, bet rente bija tik liela, ka aizgāja ir visi zemes pūliņi, ir mana skolotājas alga. Un vecais, dzīvei un darbam citkārt tik stipri ticētājs arāju pāris ar bailēm raudzījās pretī nākamajam pavasarim.
Bet vai pavasaris neglabā vislielākos brīnumus? Un šoreiz viņš tos nesa arī vecajam arāju pārim. „Ja nu tev, meit, maz kā iznāk, atnāc nu tirgus dienā uz pilsētu pretī, taisīsim lielas lietas," — tādu ziņu saņēmu skolā no tēva pāris dienas pirms marta tirgus un tūliņ nopratu, ka ir kādas sevišķas izredzes nākamās dzīvošanas ziņā. Un tai tirgus dienā mūstēvs nopirka savu zemi. Atmērītu jaunsaimniecības gabalu ar stipri nolaistu aramzemes sloksni gar
lielceļa malu, bet vairumu puspurvaina mežāja tālāk uz leju.
Kailais, zemais tīruma stūris! Te nu vajadzēja pacelties mūsmājām. Te vajadzēja piepildīties līdz apnikai šurpu un turpu izmaldījušos gājēju mūža sapnim — palikt uz vietas un strādāt sev un savai zemei. — Darbs! darbs! Bet tas vairs nebij smagais, pelēkais dzīvot iespējas nodrošināšanas darbs vien. Tas bija darbs ar spārniem un siltu dvēseli — viegls savā smagumā un neizteicama prieka pilns. Pēdējais Jurģu brauciens. Pagaidu apmešanās
sadalīto Tediņu biezmūra istabelē. Simtu simtie gājieni un braucieni ik dienu uz vairāk kā kilometru attālo savu lauku — darbā tīrumos un ar visādām vajadzībām pie būves. Otrā vasarā mitināšanās uz jaunuzceltās kūtsaugšas un saslietajā dēļu namiņā. Bet vēlā rudenī pirmā Duņēnu (tā sauc mūsu māju) istabiņa kā mīļa māte uzņem savus nosalušos bērnus. Viena aiz otras, pēc rocības spējām, nāk gatavas arī citas, jo ir viņu pavisam četras, kā jau tas
kārtīgā mājā piederas, līdz ar virtuvi un priekštelpu vidū cauri. Ceļa pusē tūliņ iezīmējas vieta ari nelielam glāžlogu balkonam, bet otrā pusē dzelteni krāsotas ļaužu durvis ar paaugstiem dēlu kāpieniem. Ai, ai! Viss pašu. Viss pašiem. Nu ir ko gudrot, nu ir ko prātot: tā vai tā? Kā paši pratīs un spēs iegrozīt, tā paši dzīvos. Un mūža ligzda sāk veidoties. Tā ir neliela tēstu baļķu mājiņa uzkalniņā netālu no lielceļa, un ar savu pazemo būvi un it kā drusku jumtā iekāpdamiem logiem it patiesi pauž mūstēva lēnprātīgo pazemīgumu un siltu mājīgumu. lekšpusi, kur arī griesti diez ko uz augstumu vis netiecas, bet, it kā siltāk savus aizsargājamos apņemt gribēdami, padevīgi balstās uz plakani aptēstajām priežu sijām, nu sadala tā: no pašaurās cementētās virtuves pa kreisi durvis uz ēdamistabiņu, pa labi — guļamistabā,
kas paliek ar nosaukumu tēva istabiņa, no tās viesistabā, kas ir mājiņas dižākā un visbrīvāk pret sauli iegrozītā telpa, tad cauri priekšiņai, no kuras iet goda durvis glāžlogu balkoniņā — jauno jeb stūra istabā.
Ai, ai! Vesela mājas iebūvē pašiem ! Un ne vairs divpadsmit mēnešu skaudrajai likumībai padota, ne kādam citam pārstāvama. Mūžīgi pašu, kā mūžīga ir labā dzimtenes zeme. — Maz gan viņa sākumā no sava nelielā klēpja izmet Duņēnu laužu tiesai, tā kā maize visam gadam vis neiznāk, bet vecais arājs pazīst zemes dabu un devību, un zina un tic, ka apslēptos dārgumus laukā celt varēs darbs — liels un neatlaidīgs darbs. Un netālā valdības ozolāja rudens nometums un visāda pašu meža griva nastu nastām un vezumiem ceļo uz Duņēnu kūti — par labu tīrumu auglībai, bet lieko mitrumu tiem paņem strīpu strīpās izdzītie gan
vaļējie, gan drenu grāvji. Un zeme gads aiz gada met devīgāki savus apslēptos dārgumus ārā. Un gads aiz gada viņas klēpis plešas plašāks ar atlīstiem uzkalniņu līdumiem. — Zeme ir padevīga un devīga tam, kas viņai atdod sirdi un savu roku spēku. Bet pa to laiku arī Duņēnu nelielajām istabām nav vis jākaunas apliecināt savu nosaukumu. Pirmās divas uzņem katra pa savai vajadzībai ceļojumu gaitas izbeigušās, vecās mantas, un vecais sienas pulkstenis
turpina savu nebeidzamo laika skaitīšanu pār viņām, it kā apliecinādams : gājām, gājām braucām, braucām, — nu ir miers un labi. Bet goda istaba dabū savu iekārtu no pašas muižas, kur par diezgan lētu maksu no bijušās lielmātes atpērku šo to piedienīgu no plašajos pils bēniņos sakrauto kādreiz grezno mēbeļu kaudzēm. Zaļgans lēnes dīvāns un tādi paši polstierkrēsti, apaļš dārgkoka galds, margrietiņām izgreznots postaments un jau agrāk iegādātā kumode ar vēl vienu lieku galdiņu telpas izskatīgākai pildīšanai, bet visam tam pāri kā svētītājs nelielais mājas altāriņš ar lukturu svecēm un vecajām dievvārdu grāmatām starp
tām, — tas viss šo istabu padara noslēpumaini svētsvinīgu un daiļu. It sevišķi vasaru, kad visas mīkstās mantas daba baltu pārvalku, ar ko tik maigi kontrastē puķu nopietnais zaļums un krāšņie ziedi. Bet jauno istaba ir «kabinets" un guļamistaba kopā, un arī priecina aci it jauki. Un kad pēc nedaudz gadiem mazā mājiņa ar savu baltielokos slēgto logu balkoniņu jau it kā sāk slēpties zediņu žogu nožogotā jaunajā ābeļu dārzā un visādos košuma krūmos
un puķu dobēs, viens otrs svešs ceļa braucējs tai laiž lēnām garām — griboties paskatīties, esot kas savādi pievilcīgs . . .
Tā izsaka savu svešais ceļa braucējs. Bet vai arī paši mājiņas piederībnieki var savu pasacīt ?
Nē. Vārdu tam nav vis. Tas jāizbauda un jājūt. — Un tā piecus gadus atpakaļ 1930.gadā — taisni Ziemassvētkos — mūža mierā aizgāja Duņēntēvs, savu mūža sapni izcīnījis un piepildījis, bet mazā, glītā mājiņa stāv kā viņa dzimtsipašums pakalnā pie lielceļa — aicinoša un pievilcīga ...

Kristīna Osvalda

Zeltene

1935.gada decembris