Kāzu, bērniņa piedzimšanas un bēru parašas Rūjenes draudzē
Kāzu parašas Ternejas pagastā, Rujenes draudzē.
Senos laikos sievu izraudzījās smuku, tikumīgu un strādīgu. Bieži vien vidutājas lomu spēlēja tā saukta preču māte.
Preču mātes tika lūgtas ari kāzās un tika labi ieredzētas un cienītas. Jauna sieva preču mātei deva kreklu, lakatu vai brunčus un ari naudu. Naudu preču mātei deva ari jaunais vīrs.
Pūru veda sestdienās, pušķotu meijām vai skujām un papira puķēm, dziedot un spēlējot. Ari zirgus skaisti izpušķoja.
Izdevības tika ēstas un dzertas pie līgavas vecākiem. Kamēr pūru vedēji pa iekšu tirgojās ar pūru izdevēju: meta uz šķirsta noliktā traukā naudu, tikmēr meitas sapina zirgiem kājas, lai tos aizkavētu.
Pūru izdeva sievas māte, bet ja tādas nebija, tad līgavas krustmāte vai kāda cita tuva radniece. Uz šķirsta nolikta trauka pūra vedējiem bija jāmet tā sauktā pūra izpirkšanas nauda. Ja meta tika melno naudu, pūru neizdeva, kamēr neparādījās traukā sudraba nauda. Pūra maizi līdzi veda līgava un viesiem dālija pēc pusdienas pa dancošanas laiku, kad deva
vīnu.
Jauno pāri baznīcā veda pušķotiem zirgiem, vāģiem vai kamanām un zvaniņu, ziemu vai vasaru, pie ilkss. Zvaniņus piesēja ari kāzinieki. Kāzas vairāk mēdza rīkot rudenī.
Pēc laulībām, no baznīcas izejot, līgava vedājtēvam pār labo plecu pārsvieda dvieli, kura galus vedājmāte sasēja vai sasprauda kreisā pusē. Vedājmātei jaunā sieva deva cimdu pāri. No baznīcas uz māju braucot, jaunam pāram blakus jāja katra puse pa 2—3 goda sargi, pliukšinādami pātagas. Mājai tuvojoties viens no goda sargiem steidzās pa priekšu, apjāja trīs reizes ap kāzu māju un tad steidzās atkal kāziniekiem pretim.
Mājā jauno pāri pie goda vārtiem sagaidīja ar mūziku.
Mājas tuvuma ceļā taisīja aizkarus un nelaida kāziniekus garam, kamēr nedabūja no vedājtēva brendavīnu vai naudu. Brūtei pie vārtiem bija jāpakar cimdi vārtu taisītājiem. Cimdus deva ari brūtes krēsla un ķakta pušķotajiem. Lai jauno pāri izsargātu no ļaunumiem, tiem uz māju braucot pa priekšu brauca kāds burvis, kurš arī tika ielūgts kāzās un tika no
viesiem cienīts un labi ieredzēts.
Ir tāds nostāsts. Kāziniekiem gadījies braukt gar burvja mājiņu ceļa malā. Lai jauno pāri noburtu, burvis pa savas mājas mazo lodziņu izbāzis galvu, bet jaunā pāra burvis un sargs tam piebūris ragus, tā ka tas vairs nav dabūjis galvu atpakaļ. Nu burvja sievai bijuse noskriešanās, kamēr sadabūjuse 12 burvjus, kas ragus atbur.
Parasti jauno pāri no baznicas veda diviem un pat trim zirgiem. Mājā pārbraukušiem, jaunai sievai brūtes zirgiem uz muguras bij jāuzliek cimdi, kurus saņēma vedajs. Pirms sēdēšanās pie galda, noturēja pātarus. Jauno pāri sēdināja galda galā, tiem blakus vedajtēvu un vedajmāti. Sienas pusē sēdēja brūtes māsas, bet brūtgāna brāļi ārpusē. Ēst iesāka pirmie vedajtēvs ar māti, pēc tam visi citi. Pirmais kāzu ēdiens bija krāsnī uz salmiem žāvēta liellopu gaļa un
putras desas, ko ēdot grieza katrs pats ar savu kabatas nazi un smērēja sviestu virsu. Gaļu un desu ēda bez maizes. Alu dzēra no toļiem, koka stopos iesmeļot. Pie galda, ja visiem uz reizes nebija rūmes, pirmos sēdināja brūtes radus. Kāzu māju izsprauda meijām, puķēm, skujām, skatoties pēc gada laika. Pie griestiem dedza 2—3 četrzaru lukturi ar svecēm. Lukturus pagatavoja no diviem bieziem skaliem, sasēja vai sasita krustīs un katrā krustā galā piestiprināja sveci. Sveces dedza ari jaunā pāra priekšā uz galda. Istabas kuļu, klonu, izkaisīja baltam smiltīm.
Kad brūte pirmo reizi piecēlās no sava krēsla, tad meitas steidzās, kura pirmā dabūtu uz brūtes krēsla apsēsties, lai tad tā pirmā tiktu apprecēta. Brūte “šleijeri" nesa trīs reizes ap kreiso roku aptītu un ļoti sargājas, lai tam kāds nepieskartos ļaunā nolūkā vai ko neiespraustu, un tā neizjauktu jaunā pāra dzīves laimi. Brūtes uzvalks bija krāsains, vairāk melns. Brūtes vaiņagus pina no smalkiem brūklenājiem. Neskaidrām brūtēm, kurām bij bērni vai redzamas mātes cerību pazīmes, lika galvā drēbju puķu jeb tā saukto “lupatu kroni".
Ja kāzās bija kāds līgavainis ar savu līgavu, kuriem vajadzēja drīz notikt kāzām, to sauca par lieko pāri un pat dažreiz tīri apvainojoši: “nezin, kā tas liekais pāris te iedauzījies".
Kāzās dancot pirmais iesāka vedajtēvs ar jauno sievu, pēc tam citi, katrs ar savu brūtes māsu pirmo un tad pēc kārtas ar jauno sievu. Brūtes māsām pēc izdancināšanas bija jādod tiem brūtgāna brāļiem, kuriem viņas piesprauda puķes un kuri tās pārveda no baznīcas, pārs cimdu, lakats, josta un ja cita nebij, tad naudu. Kāzu viesi paši veda līdzi maizi, gaļu, sviestu, sieru un brendavīnu. Bagātākie kāzas dzēra pat veselu nedēļu un aizvien pie brūtgāna un
atkāzas otru svētdienu turpat pie brūtgāna. Bieži brūtes un brūtgāna radu starpā izcēlās dziesmu karš, kur tie vieni otrus apdziedāja, dažreiz pat nepieklājīgi. Bieži vien notika, ka dziesmu kara sakautie godībām galu nenogaidījuši posās prom. Tādās reizēs jaunais pāris un citi iejaucās kā samierinātāji, bet bieži vien samierināšanu nepanāca un tie aizbrauca. Tad uzvarētāji tos pavadīja ar kodīgām piezīmēm un skanošus priekšmetus, kā pannas
un trumuļus, skandinādami.
Kūjniekiem, kas gāja maskās, lika uz pleciem piestu un tā tiem bija trīs reizes jānes ap māju, krietni jaunā sieva, jaunais vīrs un brūtes māsas jāizdancina, tad tikai tos sēdināja pie galda, un pamieloja. Piestas nešana ap māju esot nozīmējusi turibu. Ja vīra māte vedaklu neieredzēja, tad vedakla dziedāja:
1. Kas tā tāda mella vista
Kaņepēs kladzināja?
Tā nebija mella vista,
Tā bij mana vīra māte,
Kas ar mani ķīvējas.
Brūtes mičošana notika ap pusnakti. Sievas tai noņēma kroni un to uzlika galvā kādai no tuvākām brūtes māsām vai brūtgāna māsai, lai tā drīz apprecētos. Sievas jauno sievu sēdināja uz krēsla, meitas gāza nost un tā vairāk reizes, līdz kamēr sievas to dabūja uzcelt līdz griestiem. Jaunai sievai apsēja lakatu vai uzmauca adītu mici. Brūtgānam uzmauca galvā kādu vecu jēreni un tāpat cēla augšā un puiši gāza nost no krēsla.
Jaunā sieva vīra tēvam deva uzvalku, vīra mātei lakatu, villaini, kreklu vai ko citu. Veltes dabūja ari brūtgāna brāļi un māsas un citi tuvinieki.
Jaunam pāram gultu taisīja viena no mātēm vai krustmāte un parasti klētī, kur nevienu neielaida, lai jaunā pāra gultu neapskunstotu. Ziemu gultu sasildīja ar pudelēm, kurās ielēja karstu ūdeni.
Gultas taisītājas uzraudzībā jaunā pāra gulta ielika piestu. Pie gultas uzkāra šūpuli, iemeta tanī kādu drēbi un šūpoja. To darīja lai jaunais pāris nebūtu neauglīgs. Pagultē palika sakas, vāli, cirvi vai kādu citu priekšmetu. Vīriešu darba rīki nozīme zēnu, sieviešu — meiteni.
Klētī tika nolikta pie gultas uz galdiņa sagriezta
“guldamā" maize, gaļa un šņabis, ko deva jaunā pāra pavadītājiem uz klēti, dziedātajiem un no rīta modinātājiem. Modināja ar mūziku. Pirmdien notika jaunās sievas vadāšana pa visam
ēkam, kur tai visur bij jāveltī, ko nu kurā vietā: kūtī spaiņus, stallī ķeseli, pirtī un klētī cimdus u. t. t.
Kāzu pēdējā dienā zupas katlam virsū uzklāja zirga deķi, lai zupa dabūtu nelabu garšu un viesiem liktu manīt, ka jātaisās prom.
Pirms prombraukšanas vedajtēvs jaunam pārim cepurē vāca naudu. Pavārs pats priekš sevis vāca ar kausu. Kausam apakšā pieskrūvēja zvaniņu un to skandināja.
Tuvākiem viesiem līdzi deva ciema maizi priekš mājniekiem. Pēdējo reizi pusdienu paēduši dziedādami un spēlēdami viesi aizbrauca.
Latvijas Saule, 01.05.1928.
Parašas no bērna dzimšanas līdz atšķiršanai no krūts, Ternejas pag. Rujenes draudzē.
Pirms bērna dzimšanas izkurināja pirti un uz pirts grīdas izklāja garos salmus. Bērnam dzimstot, Laima pie pirts ,lodziņa pasaka mātei bērna likteni. Ūdeni, kurā bērnu pirmo reizi mazgāja, nenesa vis spainī, bet traukā, kurā bērns tiks mazgāts.
Ūdens nesējai pirtī ieejot jāaizmet sev priekšā trīs krusti, tad tikai drīkstēja spert kāju pār slieksni.
Līdz bērna kristīšanai māte gultas malā glabāja nazi vai dunci, lai bērnam netiktu velns klāt un to nepārmainītu. Līdz tam, kamēr bērns vēl nebija kristīts, māte nekad pie tā negāja ar nazi vai šķērēm rokā, ne arī ko grieza no viņa drēbītēm. Pēc bērna pirmās mazgāšanas, vecmāte sarkanā dzīpara galā ar trim mezgliem iesēja kapara naudu un to trīs reizes pret
sauli apņēma apkārt ūdens sildītājai un nesējai, pēc tam naudu iemeta ūdenī. Puisēna mazgājamo ūdeni izlēja stallī, ērzeļa būdā, bet meitenes — dārzā zem kuplākās ābeles. Bērnam pirmo reizi krekliņu uzvelkot, raudzījās, lai pirmo apģērbtu labo rociņu, citādi bērns
būs kreilis. Puisēna svārciņus un jostiņu, kā arī citas virsdrēbītes iekantēja ar zilam, meitenes ar rozā bantēm.
Seru pēršanu izdarīja priekš kristīšanas. Linu lakatu nosmērēja ar skābu rudzu mīklu un tajā ietina bērnu, to uzlika lāvā un viegli perot dziedāja: Piču paču mīlulīt. Ja neesot seri pērti, tie vēlāk ieauguši acīs un bērns palicis akls. Katra no radiniecēm vai draudzenēm steidzās pirmā slimo māti un bērnu apraudzīt. Rauguļos ejot, nesa pilnu kubliņu ar cāļu gaļu un klimpām.
Pie kristībām nesot, bērnu satina vecmāte un to nodeva vedajmātei. Kad bērns bija nokristits, kūmas aiz jostiņas bāza naudu, lai tam dzīvē nekad naudas netrūktu. Priekš šķestera kūmas naudu iemeta bļodā, bērna kristāmā ūdenī. Bērnu pēc kristībām iešūpoja krustmāte vai krusttēvs un tad to nodeva mātes zināšanā. Lai bērns būtu kluss un labi gulētu, tukšu šūpuli nekad nešūpoja un to vienmēr turēja apklātu, lai ļaunas acis bērnu nenoskauž. Kad bērnam bija “sunskāsis", liela ēdelība, to trīsus ceturtdienas vakarus, tukšā mēnesī, guldīja paslieksnē un trīs reizes lecināja suni pāri; tas bij jādara pirms kristībām. Atbraukuši no baznicas, bērnam steidza atraisīt kājiņas un rociņas, lai tas drīz ietu kājām un būtu darbīgs.
Pārbraukuši no baznīcas, kūmas mazgāja rokas un apslapināja ari bērna ģīmīti un ūdeni izlēja zem ābeles. Kūmām pie galda sēžot un ēdot bija jāsēž cieši, lai bērnam nebūtu reti zobi. Kūmas bērniem dāvināja drēbītes. Kristībās tika ēsts, dzerts, dziedāts un dancots. Kristības tika svinētas pat trīs dienas.
Mātes bērnus no krūts mēdza atšķirt pēc deviņiem mēnešiem vai pēc gada. Ja ilgāki par gadu zīdot, tad bērni paliekot muļķi. Atšķiršana notika jaunā, pilnā mēnesī. Māte uz gultas malas sēdēdama, bērnu zīdot uzmanīja, lai vienmēr galva būtu apsieta, vai vismaz apsegta ar lakatu. Ko Dievs esot apsedzis, to neviens nevarot atsegt. Pēdējo reizi meiteni pazīdot,
māte to nodeva savai vīra mātei vai krustmātei un pate izgāja ārā aiz loga. Bērnu no iekšas izdeva mātei caur logu un tā to saņēmuse, iznēsāja pa dārzu un visām ēkām, atgriezās un atkal iedeva caur logu iekšā vecmāmuļai vai krustmātei. Puisēnu tāpat uz gultas malas sēdēdama pazīdījuse, māte to caur logu izdeva tēvam, kurš to nēsāja pa dārzu un visam ēkām un beidzot stallī uzlika zirga mugurā un to cilāja uz augšu un leju, kā jājot, atnesa atpakaļ un nodeva caur logu mātei. Daži esot apnesuši arī trīs reizes ap kambari, dzīvojamo māju un tad iedevuši caur logu. Nēsāšanu darījuši tādēļ, lai bērnam dzīvē viss tas būtu,
kur viņš nests. Bērnu istabā ienesot, zemē riņķveidīgi uz paklāja tika salikti dažādi priekšmeti — darba rīki, zēnam vīriešu, meitenēm sieviešu, vēl nauda, sāls, maize un cits. Bērnu iesēdināja, ja gāja kājām, ielika stāvus priekšmetu vidū un pēc kā pirmā tas sniedzās,
pēc tā sprieda viņa nākotni.
Pēc atšķiršanas no krūts, no mātes gultas noraisīja šūpuli un to pārnesa pie vecmāmuļas gultas. Ja vecmāmuļas nebij, tad palika pie mātes. Atšķiršanas dienā bērnam uzģērba jaunas drēbes un uzkāra plecos somiņu, kura salika naudu, baltmaizi, kliņģeri, cukuru vai kompetes, kas bija zīme, ka tas iziet savā maizē. Kad bērns tiecās pēc mātes krūts un raudāja, māte uz krūtīm uzlika birsti vai susekli, kur bērns uzduras uz asumu, būzi. Māte teica, ka būzis “cici"
aiznesis.
Latvijas Saule, 01.05.1928.
Bēru parašas Ternejas pagastā, Rujenes draudzē
Kad slimnieks bija uz miršanu, istabā ienesa garos salmus, izklāja pie gultas un tur nolika
mirēju. Kad nomira, turpat uz garajiem salmiem viņu nomazgāja, uzvilka tīru kreklu, vīriešiem ari apakšbikses, pagaidu zārkā ieklāja baltu palagu un tur iecēla nelaiķi. Nelaiķa kājas, sākot no pēdas, aptina ar baltiem linu autiem. Autus augšpus ceļkaula apsēja. Miroņa mazgājamo ūdeni izlēja tur, kur neviens nestaigā. Salmus, uz kuriem nelaiķis gulēja, izkaisīja zirgu stallī. Noņēma mirējam mēru, lika dēļus vezumā un veda tos pie galdnieka. Zārki bija balti, nekrāsoti un bez kājām. Tikai sevišķi bagātiem bija krāsoti zārki, ko jau uzskatīja par lepnumu. Zārkā palagu ieklāja stūriski un nekā tagad uz ēveļu skaidām, bet uz peramo slotu lapām, zem galvas palika peramo slotu. Uz sejas uzklāja linu lupatiņu un palaga stūri pāri. Ar otru stūri apsedza kājas, rokas sakrustoja uz krūtīm un no abām pusēm apsedza ar palaga stūriem. Meitām un sievām blakus lika susekli, vīriešiem brendavīnu un peramo slotu. Sievietēm ap galvu apsēja lakatu vai uzmauca adītu mici ar izšūtu valni. Valni izšuva gan
ar zilu, gan sarkanu vilnas dziju. Katrā pagastā atradās I—2 pagaidu zārki, kurus vadāja no mājas uz māju. Nelaiķi zārkā guldījuši, to dziedādami aiznesa uz piedarbu vai klēti un vakaros gāja apraudzīt. Dažreiz gāja ari dienā raudzīt. Tur kur mironi mazgāja, kad iznesa salmus iesita 2 miroņnaglas, vienu kāj- un otru galvgalī, vietu izlaistīja ar brendavīnu, lai nevienam nekāda slimība nepieliptu. Mazgātajas bija vecas sievas, tām atdeva miroņa drēbes un naudu, lai rokas netirptu.
Sestdienas vakarā, pirms apbedīšanas, izkrāmēja istabu, ienesa tur nelaiķi, noņēma zārkam vāku un uzdedza sveces. Naktī vairākas reizes gāja to apskatīt. Bērēs pavadītāji veda līdzi maizi, gaļu un brendavīnu. Pirmā bēru maltīte bija biezputra ar gaļu un taukiem. Biezputru trauku ar taukiem vidū, gaļu un karoti nolika uz paaugstinājuma blakus nelaiķim, lai ēd. Kad
līķis no mājam uz kapiem bija izvadīts, biezputru atdeva bērniem. Ari atstāstītājā dabujuse tādu biezputru ēst. Lai līķa mazgātajai nenotiktu nekas ļauns, kāda nelaiķa tuveniece paņēma sarkanu dzīparu, tajā ar trim mezgliem iesēja kapara naudu un pret sauli trīs reizes apņēma mazgātajai apkārt, tad dzīparu ar naudu ielika blakus zārkā. Kapu raka sestdienā un kapračiem deva līdzi maizi, gaļu un brendavīnu.
Nelaiķi no mājas uz kapiem izvadīja ar dziesmām un lūgšanu. Uz kapiem braucot sievietes zārku apsedza stūriski ar gultas segu, vīrieša — ar mēteli. Kapsētā segu vai mēteli uzklāja uz bērēm un tad uzlika zārku.
Kapos krusta nesējs gāja pa priekšu. Krusti esot bijuši ar jumtiņiem un apaļi ar dreijātiem galiem. Uz kapiem brauca lēnām, bet uz māju rikšus. Zārku kapā laida ar valgiem, tikai vēlākā laikā ar dvieļiem.
Ja miris bija vecs, tad pēc mājās pārbraukšanas un paēšanas, dziedāja, spēlēja un dancoja.
No kapiem mājās pārbraukuši uzmanīja līķa zirgu, ja tas klanīja kaklu, tad drīz kādam tuveniekam vai kādam no tās mājas jāmirst. Miršanu pareģoja ari, kad nelaiķim nebija sastindzis kakls.
Latvijas saule, 01.05. 1929.
