Par dziesmu svētkiem, ko trešā vasarsvētku dienā šogad Rūjenē svētīja

Mīļais Mājas Viesi, tu vēlies dzirdēt par mūsu dziesmu svētkiem, un tādēļ labprāt par tiem stāstīšu, turklāt ir cerēdams, ka tavas lapas to lietu, kas tiešām teicama, vēl tālāk izziņos un dziedātājus varbūt arī citās malās paskubinās uz to prieku, ko mēs Valmieras apriņķī jau trešā lāgā esam piedzīvojuši. Ļaudīs ne kāda jauna lieta neceļās bez sava uzvedēja; jo lielais pulks allaž vismīļāki min tēvu tēvu pēdās un karo dažkārt nikni pret tiem, kas citu ceļu ņemās ierādīt, lai būtu arī pats taisnākais un labākais. Protams, ka ir mūsu dziesmu svētkiem netrūka nīdētāju; bet netrūkst paldies Dievam arī draugu un kopēju, kas priecīgā un drošā prātā rūpējas, lai reiz uzņemta jauka teka vairs ar ērkšķiem neaizaug.

Divi mums visiem apzināmi goda vīri ar sirmām galviņām un dedzīgu sirdi, Rūjenes draudzes mācītājs R. Bergmanis un draudzes skolmeisters A. Švechs, bij solījušies šī gada dziesmu svētkus izvadīt, un tā gan varējām it pilnā mierā būt; bet Rūjenei pašā mūsu apriņķa kaktā stāvot un citu draudžu dziedātājiem un citu draudžu dziedātājiem tāluma dēļ kurnot visai liela skaņa jau nebij gaidāma. Gadījās vēl savāda raize ir tādēļ, ka bijām norunājuši, ne vien kā pērn un aizpērn laukā dziedāt, bet arī baznīcā koncertu noturēt, un te no klausītājiem daudz maz maksas prasīt- kā pilsētās un citās zemēs jau sen parasts. (Tas ienākums bij novēlēts dziesmu svētku vajadzībām un Valmieras apriņķa skolmeisteru atraitņu un bāreņu lādei). Šī dziedāšana baznīcā un sevišķi ka maksa ļaudīs dažiem nebūt nebija pa prātam; un vien tā mīlestība un uzticība, ar ko Rūjenes draudze pie saviem vadoņiem turas, pēdīgi visu pretestību bij uzvarējuse. Vidus dienas vakarā uz dziesmu svētkiem braucot stiprs vējš un lietus mums ceļā uznāce, ka nevarējām sacīt, vai rītā dabūsim maz laukā priecāties; tikkai uz Rūjenes baznīcas brangu pajumti cerēdami vēl negriezāmies atpakaļ; un tas bija labi. Saulīte vasarsvētku pēdējdienas rītā vēl cīnījās ar mākuļiem, bet drīz tie sāka nozusties, un dieniņa metās skaidra un jauka. Dziesmu draugi tuvie un tālie no visām pusēm sanāce un piepildīja to lielu plašu baznīcu un durvīm līdz altari un pat mergas nepalika tukšas. Vietu katrs bij meklējies kā spēdams un kā kārodams. Ir dārgākā daļā turīgie zemnieki sēdēja strēķī ar muižniekiem un pilsētniekiem, goddevīgi cits citam satikdamies. Klusu, kā pieklājas, viss ļaužu pulks koncertu sagaidīja un klausījās tad uzmanīgi līdz pat galam.

Ap pulksten 10. pr.p. ērģeles mīlīgos toņos atskanēja un pēc tam dziedāšana sākās ar “Dievs Kungs ir mūsu stipra pils.” Dziedāja uz četr balsīm citas dziesmas vīru korī, citas jauktā korī; dziedāja citas uz divām balsīm (Duett), citas uz vienu Solo); spēlēja ērģeles ļoti jauki un veicīgi iesākot un nobeidzot Seminār’ skolas kungs Zīle, pa starpām draudzes skolmeisters Švechs. Vipēdīgi kā dziedātāji, tā klausītāji sirdis un balsis savienoja tai slavas dziesmā: “Lai Dievu visi līdz,” un tad ar klusu lūgšanu no Dieva nama aizgājām.

Pulksten pus 4tros pēc pusdienas Rūjenes pilsētiņā atkal kopā sanācām uz placi, kur dziedātāji ar saviem karogiem rindā sastājušies ceļa dziesmu nodziedāja un tad visam ļaužu pulkam vadot, garā strēķī uz Lielo muižu aizstaigāja. Te nu tā svētku vieta bij sataisīta un izpušķota, ka varējām ar prieku arī skatīties. Gar ezariņu lielceļš ved, no augstiem kokiem katrā pusē apēnots; te jaukā pakrēslī vieta bij novēlēta klausītāju pulkam. Ezara vidū sala stāv, ar kokiem, krūmiem un bruģētiem celiņiem izkopta; tur dziedātājiem savs placis bij nodomāts. Pa garu laipu bij staigājams no vienas puses uz otru. Laiva ar karogiem pušķota braukāja šurp turp. Lieli, augsti karogi vicinājās ir ezar’ malā, un saulīte savus zelta starus no klusas, skaidras debess vispār laistīja.

Šai skaistā vietā sanākušus vispirms Lodes muižas Barons lielkungs Krīdeners kā svētku prezidents mūs uzrunāja:

“ Kad es par Goda priekšnieku uz šiem dziesmu svētkiem uzsaukts ticis, esmu es šo goda amatu ar prieku uzņēmis, ne vis tā goda dēļ, kas man caur to notiek, bet tādēļ, ka es no sirds vēlējos līdz strādāt priekš vienas lietas, par kuru izdošanos katram pabprātīgam, lai tas pie kaut kādas kārtas piederētu, vajag līdz priecāties. Kā arī nebūs katram priecāties, kad dziedāšana, kas ļaunas domas aizdzen un to sirdi iepriecina, starp mūsu ļaudīm kopta un vairota tiek. Tikpat svētību nes šie dziesmu svētki caur to, ka tik daudz krietni skolmeisteri un skolnieki satiekās un aprunājās un cits citam savas domas par skolas būšanu un citām labām un derīgām lietām izteic, kā arī caur vienprātīgu pretīstāvēšanu visām blēdīgām skubināšanām un jaukšanām.

Lai Tad šie svētki svētīgus augļus nes un īpaši uz tam izdodās, ka no visām kārtām, augsti un zemi, vienprātīgi cits citam roku sniedz, ka varētum visi kopā mūsu zemes labumu un itt īpaši par ļaužu apgaismošanu katrs pēc sava spēka strādātu.

Par visām citām lietām lai mēs tad arī savu Augstu un žēlīgu Kungu un Ķeizaru par visu to labu, ko mēs caur Viņu baudam, ar pateicīgu sirdi pieminam no visas sirds izsaukdami: Mūsu žēlīgs Kungs un Ķeizars Aleksandrs Nikolajevičs lai dzīvo!”

Uz šiem vārdiem visi it skaņu “urrā! urrā! urrā!” nokliedzām un dziedātāju kori dziedāja: “Dievs svētī Ķeizaru.” Tad Rūjenes mācītājs savas draudzes vietā tos jaunekļus apsveicināja, kas kā mīļi viesi atnākuši viņu pašu un visu viņa draudzi ar jaukām dziesmām un meldiņiem mielot. Ko cilvēku pašmīlestība un lepnība Bābelē sajaukusi, to vasaras svētku gars atkal iekš Kristus mīlestības savienojis, ka mēs nu vairs ne daudz tautas, bet viena tauta vien, proti Kristus tauta, ka mums visiem tas pats vārds, proti tas Dieva vārds, un ka mēs vēl šodien, savus meldiņus dziedot, ikkatris savā mēlē dzirdam tos lielus Dieva darbus un brīnumus teicot. Baznīcā mēs vēl šodien no jauna mācījušies, kāds spēks dziesmām ir, mūs dzīt uz Dieva mīlestību. Bet tam baušļam, Dievu mīlēt no visas sirds, tas otrs bauslis, savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu, ir līdzīgs, un uz šo tuvāku mīlestību sevišķi tās dziesmas, ko vēl būšot dziedāt, skubina. Mēs atkal drīz, kā mācītājs beidza, miesīgi būsi šķirti, bet ik katru reiz, kad uz priekšu tās dziesmas, ko šodien dzirdējuši, dzirdēsim, mūsu trešās vasarsvētku dienas viesi mums nāks prātā. Labā pieminēšanā, pateicībā un mīlestībā mēs ar viņiem paliksim savienoti, tiekams atkal jaunus dziesmu svētkus svinēsim, un mēs gribam pastāvēt, tādus svētkus savā nespēcībā aizvien no jauna svētīt uz maziem brītiņiem, tiekams mēs tur debesīs būsim sanākuši ar visiem ķerubiniem un seraviniem tos mūžīgus dziedāšanas svētkus svētīt. Uz to nu mācītājs visas savas draudzes vietā priecīgi un ar stipru cerību sacīja: tam būs tā notikt! Amen!”

Pēc šīs runas dziedātāju pulks ar karogiem pa garo laipu nogāja uz savu salu; bet balsīm tai attālumā ezeram pār diezgan stipri neatskanot bij jāgriežas pie klausītājiem atpakaļ. Te nu uz 4 pēdas augstu grīdu, kur pirmāk cien prezidents un draudzes mācītājs savus sveicināšanas vārdus bija teikuši, dziedātāju kori sastājās un mūsu ausis ar skaisu skaistām dziesmām pamieloja.

Pirmu dziesmu daļu beidzot Smiltenes mācītājs H. Guleke šo runu teice:

“Mīļi draugi!

Ļaujat man svešiniekam arī kādus vārdus uz Jums runāt. Šie ļaužu svētki ir patiesi jauki svētki. Es jau gan zinu, ka mums Vidzemniekiem arī bez tiem jauka satikšanās ir bijuse, bet tomēr ne tāda, kā šinīs svētkos. Mums ir bībeles svētkos tādas sanākšanas, un gan ik katrs no mums jau kādas reizes bībeles svētkos ar lielu un neaizmirstamu prieku saldu garīgu baudīšanu ir baudījis. Lai mēs nekad nepiekūstam tos cienīt un apmeklēt. Mums arī bez tiem vēl citādu ļaužu sanākšana ir tirgus dienās, un mēs to negribam nosmādēt. Jo tiešām ne vien pirkšanas un pārdošanas dēļ tirgos kopā nākam. To zina ik viens, kas kādu reizi tirdzinieku lielo rindu uz lielceļa ir uzskatījis. Tur var satikties ar dažu labu draugu, ko citkārt nedabū redzēt- un tāpēc tirgus diena ir prieka diena. Bet šī satikšanās daudzreiz arī paliek nemīlīga diezgan, kad jāskatās, kā citi ir piedzērušies, jeb citi strīdās un plēšās, jeb nejaukus un negodīgus smieklus tur. Kad kāda tauta ceļās, tik lab caur labāku peļņu un pārtikšanu, kā arī caur skološanos un vairāk atzīšanas, tad viņa ar tādām sanākšanām vien nevar pietikt. Tai arī gribās glītāki un godīgāki satikties un tādēļ sev tādus svētkus ceļ, kā šie mūsu dziedāšanas svētki ir. Par tādiem glītākiem ļaužu jeb tautas svētkiem mums tos vajag turēt un tāpēc cienīt. Es priecājos, ka mēs šodien tādus šai jaukā vietā varam turēt. Par vienu lietu vien es šodien bēdājos. To kad arī visas lietas mūsu sirdis šodien ar prieku pilda, tad tomēr, kad dziedātāju pulku uzskatam, mums gan būtu jāprasa:” kāpēc tu pulks tik mazs esi?” Vai tad nav Vidzemē kādas 60 latviešu draudzes? Vai nav katrā draudzē daudz veci skolas bērni, kas savā laikā izmācījās dziedāt? Šodien še esot kādi 90 dziedātāji; vai nebij jādomā, ka pa simtiem jeb tūkstošiem varēs dziedātājus skaitīt? Vai nevajadzēja šiem tik labi ar bariem nākt kā klausītājiem? Bet mēs klausamies no visām pusēm aizbildināšanās, ar ko grib taisnoties tie, kas nav nākuši. Laujiet man šās drusku vairāk aizņemt, ka mēs redzam, cik derīgas tās ir. Citi Vidzemē, kas jau drusku vairāk mācīti, saka: kāda ta dziedāšana var būt, kur tik maz mācīti dziedātāji ir kopā? Bet mūsu dziedātāji ir tautas dziedātāji, un tautas tēvi un mātes un brāļi un māsas ir klausītāji. Un kā tad dziedāšana paliks gaišāka, kad uz tādiem svētkiem to neparādīs un neizprovēs? Kas grib mācīties peldēt, tam ūdenī jāiet.- Citi saka: kur tās vaļas zemniekam ir, dziedāšanu izmācīties? Tad viņam katru svētdienu un varbūt arī dažu darbu dienu jāmācās, un mājā to arī nevar darīt, un dažu reizi vēl tāļš ceļš mācīšanās dēļ vien jāuzņem. Tas ir par daudz grūti. Bet ko tu tad izmācies bez pūlēm? Ne ko! Vai dziedāšana tev tādas pūles neatmaksā bagāti? Kāds prieks tas mums visiem ir, še šodien kopā būt! Dienišķa maize tev nenāk bez pūlēm, vai tu dziedāšanas priekus par velti domā dabūt? Jeb citi saka: Rūjene ir tāla; pavasaras laikā zirgiem un cilvēkiem nav laika, un barības trūkst. Uz to es tev vien atbildu: bet vai tad tev negribējās Rūjenes pusi un viņas iedzīvotājus arī reiz redzēt?- Jeb citi saka: kad mēs iekš dziedāšanas neesam pirmie, kad mūsu karogs nav tik glīts, ka visām acīm uz to jāskatās, tad mēs labāk nemaz nenākam. Bet vai tad mēs še sanākam, savu godu izrādīt un cits par citu lepoties? Mēs daudz vairāk kopā esam, kopā priecāties un cits ar citu draudzēties. Mums visas tādas aizbildināšanās izliekās kā tāds evaņģēlijs vārdos: es esmu tīrumu jeb 5 jūgus vēršu pircis, es lūdzos aizbildini mani; jeb es esmu sievu apņēmis. Kad šās aizbildināšanās neder pie Dieva valstības, tad tās neder pie tādiem ļaužu svētkiem kā mums šodien te ir. Kas daudz aizbildinājas, nav ļaužu draugs.

Bet vēl es gribētu kādu vārdu īpaši uz Rūjeniešiem runāt, jeb- un jūs citi ciemiņi man to gan ļausiet- viņiem par šo dienu pateikt. No slavētas Rūjenes puses gan katrs no mums jau daudz bija dzirdējis. Es īpaši, kā tanīs laikos nāburgs būdams, ja no mātes lūpām dzirdēju, ka Jūsu tagadējā mācītāja tēva tēvs pats kādu no veciem tēviem par svētu turētu koki bij nocirtis, tāpēc ka ļaudis savā māņu ticībā bijās to darīt. Pēc es klausījos, ka reiz Rūjeniešu jauneklis no valdīšanas prasīts: no kādas ticības esot? Bij atbildējis: no tās pašas vecās Rūjeniešu ticības.- Bet sendienām jau Rūjeniešiem ir citāda slava Vidzemē. Mājas esot nopirktas, un ļaudis pārtikuši; skolas esot labas, un ļaudis mācīti un gaiši. Tā mēs Smiltenieši savos kalnos un savos lielos mežos bijām dzirdējuši. Tēpēc mums arī tā gribējās uz Rūjeniešu līdzeniem un auglīgiem klaijumiem reiz atnākt. Un ko par šām dienām mūsu acis redzēja un ko mēs dzirdējām, par to mūsu sirdis irr priecājušās. Mēs Rūjeniešus vēl labākā piemiņā turēsim, un lūdzam visus, kas šodien līdz ar mums Rūjeniešiem ciemiņi ir, tiem pateikt par viņu mīlīgu uzņemšanu un tiem tā Kunga bagātu laimi svētību vēlēt. Rūjenieši lai dzīvo laimīgi!!”

Otrā daļā citas it jaukas un veilkas dziesmas dzirdējām, kas klausītāju sirdis tā ielīksmoja, ka tie daudz reiz ar rokām plaukšinājot un “da kapo!” (t.i. “no iesākuma”) saucot pateicās. Tad draudzes skolmeisters kā svētku direktors visiem citiem skolmeisteriem un dziedātājiem sirsnīgi par to pateice, ka tie ar dziesmām un balsīm palīgā nākuši un svētku priekus tā vairojuši. Te sevišķi pieminam: Semināra skolas kungs Zīle, kas ērģeles tik skaisti spēlēja un no saviem mācekļiem deviņ brangus dziedātājus svētku korim pieveda; tā arī Nurmik kungs no Valkas ar savu spēcīgu balsi, un mīļi Smiltenes dziedātāji, kas savas 80 verstes nākuši, lai dziesmu priekā ar mums biedrotos.

Trešai un pēdīgai dziesmu daļai ar savām skaistām skaņām galā ejot Dikļu mācītājs runāja par dziesmu svētkiem, ka tie mums prieku un ir raizes darot, kā bērns, kas tikai trešā gadā, un kam dažkārt ar bērna slimībām jākuļās, līdz vīra gados panāks pilnu staltu augumu, kur dziedātājus skaitīsim ar simtiem un klausītājus ar daudz tūkstošiem. Rūjenes draudzei viņš patece, ka tā šo bērnu savā baznīcā uzņēmuse; lai gan dažs baiļojies, ka puika būšot visai nerātnis, bet esot parādījies tiešām kā kristīgu ļaužu bērns, kas Dievu prot bīties un vecākus godāt; nu būšot cerējams, ka uz priekšu arī citas draudzes ne viena savu baznīcu viņam vairs neliegšot; un tādēļ varot sacīt, ka mūsu dziesmu svētku bērns caur Rūjenes draudzes mīlīgu kopšanu šodien veselu sprīdi uz augšu stiepies.

Tad Dikļu mācītājs visu dziesmu biedru vārdā cienīgam prezidentam pateicību sacīja, ka viņš kā īstens dziesmu un ļaužu draugs par mūsu svētkiem gādājis, un pieminēja pateicīgi Lielās muižas Baron lielkungu, kas slimības dēļ tālā siltā zemē misdams mums savā muižā tādu svētku sanākšanu uzvēlējis.

Daudz pateicības ir pelnījuši arī tie kungi un saimnieki, kas dažādās svētku vajadzībās direktoram palīgā bij nākuši; sevišķi tie Rūjenes kopmaņi: Daubert kungs, kas Smiltenes un Mazsalaces dziedātājus kā viesus viesus savā namā uzņēmis, un Melbārd, Brempell, Sillin u.c. kungi, kas arī visu labprātīgi radījuši.

Saulītei jau koku galos lidinājoties ar pateicības pilnām sirdīm vēl kopā nodziedājām:” Lai tā Kunga žēlastība” un tā tad savus šī gada dziesmu un vasarsvētkus svētīgi pabeidzam.

Vēl būtu izteicams un pārspriežams, kuras tās dziesmas bij, ko šī gada dziesmu svētkos dziedāja; bet to dziesmu vārdi vien mūsu lasītājiem daudz vis nelīdzēs, un dziļu pārspriešanu arr tikai retti sapratīs. Labāk lai nāk uz priekšu paši dziedāt un klausīties! Tad nu, ja atkal kāds par Vācu tekstiem kurnējis, lai dod uz priekšu pieņemamus Latviešu tekstus, proti tādus, kas katrā vilcienā un tonī ar savu meldiņu saderās- ne vien pēc zilbu skaitļa un saskaņas, bet arī pēc gara un spēka. To nespēj katrs rīmētājs, bet tikai veicīgs dziesminieks, un tādu mūsu tautai tagad trūkums. Teksts, citā valodā pārcelts, reti vairs patur pirmo spēku un jaukumu; tādēļ skoloti muzikas draugi to ar vien labāk klausās pirmā valodā, ne kā pārcelšanā.

Kam pašam skaudības jeb naida gars kā dundurs sirdī rūc, tam ir eņģeļu dziesmas nevar patikt; bet kas ar skaidru, labprātīgu sirdi uz dziesmu svētkiem bij nācis, tas tiešām mums līdz priecīgs un pateicīgs savās mājās aizgāja.

Lai dzīvo dziesmu svētki!

Mājas Viesis, 1866. 18.07