Rūjienas novads valsts tapšanas laikā: Ziemeļlatvijas brīvības cīņas 1918. un 1919.gadā.

Rūjienas novadam, no kura cēlies Kārlis Zariņš, divreiz ir bijusi ļoti izšķirīga loma latviešu tautas vēsturē. Pirmo reizi tas bija 1852.gadā, kad Rūjienas novada aktīvie un neatkarības gara pilnie zemnieki kā pirmie sāka iepirkt mājas par dzimtu. Viņu piemēram drīz sekoja zemes kopēji visā Latvijā, un ar to sākās ceļš uz latviešu tautas saimniecisko, kulturālo un politisko neatkarību.

Pašu pirmo zemes iepircēju vidū bijis Pēteris Duņēns, kas par 162 pūrvietu lielajām Pļupatām samaksāja muižniekam 2591 rbļ. 57 kapeikas. Viņa pēctecis ir agronoms Ed. Duņēns, kas sarakstījis šīs atmiņas par savu dzimto novadu. Otro reizi Rūjienas novads iet tautas centieniem priekšgalā 1918. un 1919.gadā, kad ar ieročiem rokā jāaizstāv jaundibinātā valsts Rūjienas zemnieki bez kāda mudinājuma paši gādā ieročus un organizējas aizsardzībai, tā dodot kodolu Ziemeļlatvijas cīnītājiem, kam bija ļoti svarīga loma Latvijas atbrīvošanas karā. Par tā laika notikumiem stāsta agr. Ed. Duņēna atmiņas.

Rūjiena 1918.gada sākumā.

Pēc 1917.gada revolūcijas arī Rūjienā sāka darboties politiskās partijas. Svarīgākās bija divas – Zemnieku savienība un komunisti, jo sociāldemokrāti no komunistiem vēl nebija atdalījušies. Zemnieku savienības rajona priekšnieks bija agronoms Pēteris Murītis, bet Rūjienas nodaļas priekšnieks Pēteris Martinsons. Komunistus vadīja Birka – Bērziņš, Muzikants un Sedmalis. Mītiņi toreiz notika vēl uz demokrātiskiem pamatiem bez kautiņiem un obstrukcijas.

Ja viena partija sasauca mītiņu, tad parasti ieradās arī otra partijas oponenti. Zemnieku savienības sapulcēs runātājs bija Ed. Duņēns, bet komunistiem Sedmalis, pēc amata kurpnieks. Tā mēs abi braucām pa sapulcēm no Rūjienas līdz Vecatei, kur mūsu rajons izbeidzās. Vienīgā sapulce, kur stingrāk saķērāmies, bija Jeru pagasta namā, kur klausītāji mēģināja manu oponentu Sedmali izsvilpt. Viņš, kā draudēdams, izvilka brauniņu no kabatas un nolika sev blakus. Pēc Sedmaļa bija jārunā man. Es darīju uz mata tāpat – izvilku Brauniņu no savas kabatas un noliku pie labās rokas. Pēc tam abi soļojām atpakaļ uz Rūjienu.

Klīda baumas, ka drīz nākšot sarkanie strēlnieki un šie “reakcionārus” likvidēšot. Bija no sabrukušās krievu frontes laimīgi atgriezušies arī abi mani jaunākie brāļi un brālēns. Mēs visi bijām labi apbruņoti un, lai mūs nepārsteigtu naktī, viens vienmēr atradās sardzē.

Pienāca ziņas, ka vācu armija Rīgas un Siguldas frontē sakustējusies, ko drīz vien apstiprināja krievu frontes sabrukums Limbažu un Ainažu virzienā. Manām tēva mājām Pļupatām gāja cauri ziemas ceļš. Drīz vien Rūjienas virzienā plūda mežonīgā krievu Turkistānas divīzija. Tā ceļa tuvumā izlaupīja visas mājas, galvenām kārtām ņēma zirgus ar pajūgiem un pārtiku. Zemnieki bēga uz luksta pļavām. Laiks pieturējās saulains ar mērenu salu. 1918.gada 14.februāra vakarā beidzās krievu armijas atplūdi. 15.februāra rīta agrumā kā beidzamā nāca kāda latviešu strēlnieku grupa, velkot līdzi uz ragaviņām smago ložmetēju.

Strādāju tai laikā kā skolotājs Rūjienas Zemkopības biedrības Lauksaimniecības skolā, kuru vadīja agronoms Pēteris Murītis. 1918.gada 15.februāra rītā kā parasti devos uz skolu. Kāpu pa kāpnēm augšā un pavēru durvis. Man taisni pretī sēdēja agr. P.Murītis starp diviem strēlniekiem ar šautenēm uzspraustiem durkļiem. Pametu acis pa kreisi un ieraudzīju Rūjienas komunistu dižvīru Birku – Bērziņu, ar strēlniekiem pārmeklējot agr. P.Murīša dzīvokli. Biju momentā pa durvīm laikā un cauri dārzam uz aizsalušās Rūjas upes, kur paslēpies aiz bieziem kārkliem, pārdomāju, ko tas nozīmē. Droši vien Birka – Bērziņš arestēja savus pretiniekus. Uz ielas nebija redzams neviens cilvēks. Pat pie pienotavas neviena zirga, kur parasti vienmēr bija redzami piena vedēji.

Pēc kāda laiciņa no Salmiņa krogus puses ieraudzīju steidzīgi tuvojoties sava tēva ilggadīgo strādnieku. Steidzos tam pretī un jautāju, kas ir no jauna. Viņš brīnīdamies uz mani noskatījās. Vai nekā vēl nezināt? Vakar atbrauca no Valkas Birka – Bērziņš ar veselu vilcienu strēlnieku un visu nakti jau ķersta “kontrrevolucionārus”. Daudzi jau esot arestēti. Pēc kādas stundas ešelons iešot projām, un viņš steidzoties uz staciju, lai redzētu, kas īsti arestēti. Arī visi piena vedēji pie pienotavas paņemti kā šķūtnieki, to starpā arī mans vecais.

1905.gadā, kad cara kazaki ielenca Rūjienu un to apšaudīja šrapneļiem un granātām, no ielenkuma izbēgu par aizsalušo upi. Tagad darīju to pašu – pa upi līdz mežam un tad uz mājām. Informēju par notikušo pārējos, un dažu minūšu laikā katrs pazudām norunātā vietā: es uz Rūjienas muižas pakalni, no kura varēja pārredzēt visus uz Rūjieni esošos ceļus un lielāko daļu no pagasta. Labi ierīkojos kādas iztukšotas kartupeļu kaudzes salmos. Ap pl. 11 tiešām no Rūjienas stacijas aizgāja vilciens ar arestētiem.: divi sarkanie vagoni un viens pasažieru vagons. Ap pusdienu nāca braucēji Rūjienā bez pārtraukuma. Parastā aina – braucējs uz kuražu apgalves, vidū arestētie un aizmugurē strēlnieks ar šauteni. Arī mūsu mājām sāka doties cauri šie savādie braucēji. Pēc kūpošiem un nosarmojošiem zirgiem spriežot, viņi nāca no Mazsalacas un Alojas rajona. Bija mirdzoši skaista februāra diena.

Ap pl. 2 pēc pusdienas, es saklausīju savādu rūkoņu Limbažu virzienā un drīz vien ieraudzīju trīs sidrabotas vācu kara lidmašīnas. Tās ātri tuvojās Rūjienai. Apmetuša loku Rūjienai, tās nometa dažas bumbas uz Rūjienas – Valkas dzelzceļa tilta, kas iet pāri Valmieras – Rūjienas lielceļam. Tad vēlreiz pārlidoja Rūjienu un nometa bumbas uz tilta pār Maratas upītei Pērnavas pusē un pašas pazuda Valkas virzienā. Pēc kādas stundas braucēju rindas mainījās. Kuražās sēdēja tikai šķūtnieks un strēlnieki, kam bija pātagas rokā un zirgus dzina, cik vien tie vēl spēja rikšot. Drīz vakars bija klāt, un zila dūmaka cēlās pār Rūjienu un apkārtni.

Dzirdēju Rūjienas sieviņas nākam pēc piena pie manas mātes. Viņas sarkanos strēlniekus sauca par mūsējiem. Pie kūts viņas satiku un apprasījos, ko “mūsējie” dara. Viņas tad nu izstāstīja visus jaunumus kā no grāmatas. Zināja nosaukt visus aizvestos. Pastāstīja, ka vācu lidmašīnas sabumbojušas dzelzceļa pārbrauktuvi un tiltu pār Marats upīti. Tā Rūjienas stacijā palikuši četri sarkanie vagoni, visi pieblīvēti ar arestētiem un divi pasažieru vagoni strēlniekiem ar lokomotīvi. Tādēļ arī Birka – Bērziņš ar strēlniekiem, aizbraukuši ar šķūtniekiem. Arestētie palika pamesti Rūjienā. Arī mans tēvs aizvests līdzi. Viņš braucis pats beidzamais, jo bijis apgādniekos. Jeru muižā esot nokauts vērsis un ielikts mana tēva kuražā.

1918.gada 16.februāra rītā devos uz Rūjienu. Ceļā satiku savu brāli Rikardu ar jaunu japāņu karabīni plecā un kabatām pilnām ar munīciju. Pie Rūjienas stacijas mežonīgā Turkistānas divīzija bija pametusi ieroču un munīcijas kalnus. Tuvojoties Rūjienai, dzirdēju nekārtīgu šaudīšanos visās malās. Vienmēr enerģiskais ugunsdzēsēju priekšnieks Fricis Pētersons sita lielo ugunsdzēsēju zvanu un sauca kopā savus vīrus, lai atbruņotu Rūjienas puikas, kas šaudījās visos virzienos. Nošauti jau divi skolnieki un vairāki ievainoti. Ar lielām pūlēm dabūjām visus ieročus vienkopus, un F.Pētersons tos novietoja sardzes uzraudzībā.

Bija ap diviem pēcpusdienā un taisījāmies iet pusdienā uz viesīgās biedrības bufeti, kad izdzirdām rūkoņu no Kalna krogus puses. Drīz vien Rūjienā iejoņoja kāda vācu armijas motociklistu vienība, nemaz nepieturot, bet izbraucot Rūjienai cauri. Palikām ar F. Pētersonu un citiem pie Berglunda nama stāvam un gaidām tālāko. Apmēram pēc stundas Rūjienā ieradās vesela rota vācu riteņbraucēju. Tie tūliņ sadalījās grupās un ieņēma visus svarīgākos punktus: tiltu, staciju, ielu krustojumus. Jau sāka celties vakara dūmaka, kad dzirdējām pakavu dunoņu – Rūjienā ienāca vācu kavalērijas vienība ar staltiem zirgiem pilnā apbruņojumā ar siltiem pārvalkiem pāri bruņu cepurēm. Viņu priekšnieks bija Rūjienai nozīmētais komandants, kas noklausījies F.Pētersona ziņojumu par spertajiem soļiem, pateicās un teica, lai vēl atnākot rīt.

Nākamā rītā bija izsludināta visu ieroču nodošana, tamdēļ es savus jau vakarā noglabāju drošā vietā ar visu munīciju, jo sapratu, ka karš iet uz beigām un ka varbūt drīz ieroču vajadzēs atkal.

Nākamā rītā paņēmu savu medību bisi pār plecu un nesu uz komandantūru. Izrādījās, ka vācu komandants sev par padomnieku iecēlis Virķēnu muižas arendatoru Gustavu Bergsonu. Viņa tēvs reiz bija muižas vagars, cilvēks, kas dzīvē piesavinājies dažādas gudrības. Tamdēļ mēs no vācu okupācijas varas nekādus pārsteigumus nesagaidījām. Dažu minūšu laikā man ieroču turēšanas atļauja bija rokā.

Dzīve nekad neapstājas. Tamdēļ nākamā dienā atkal devos uz savu parasto darba vietu, uz Zemkopības skolu. Mans otrs darba biedrs agronoms P.Murītis, kā jau teikts, bija aizvests. Vakarā atgriezās mans tēvs, kas bija aizbraucis jau tālu aiz Valkas, Pleskavas virzienā. Vācieši bija sabumbojuši Valkas – Pleskavas dzelzceļu un tamdēļ visi Valkas komunisti braukuši zirgos. 16.februāra pievakarē uzbrukušas vācu kara lidmašīnas un nometušas bumbas un šāvušas ar ložmetējiem. Visi strēlnieki sabēguši mežā. Mans tēvs izmantojis apjukumu, izgāzis vērsi no kuražām un braucis atpakaļ, cik zirdziņš vēl spēj. Viņām sekojuši kādi trīs citi braucēji. Kad uzbrukums bijis cauri un strēlnieki līduši laukā, viņi jau bijuši gabalā. Strēlnieki raidījuši gan pakaļ šāvienus, bet nesekmīgi.

Valkai caurbraucot viņi jau sastapuši vācu kavalēriju.

Trockis tai laikā slēdza pamieru ar Vāciju. Vācu pārstāvis bija ģenerālis Hopmanis, vīrs ar stingru raksturu, kas diktēja Trockim noteikumus. Starp tiem bija arī tāds, ka visi deportētie nekavējoši jānogādā atpakaļ dzīvi un veseli un pēc saraksta jānodod vāciešiem Pleskavā. Pēc tam ilgi vairs nebija jāgaida, kad vienudien deportētie atgriezās Rūjienā sveiki un veseli. Viņi bija aizvesti uz Lejas Uraliem, kur bija nosūtīts arī cars Nikolajs II. Atceļā viņi sabijuši tikai divas nedēļas, kas esot bijis ļoti ātri, ievērojot toreiz sabrukušo krievu transportu.

Pēc deportētā agr. P.Murīša atgriešanās ejam atkal priecīgi savās skolotāju gaitās. Tuvojas rudens. Latvija gatavojas savai lielajai augšamcelšanās dienai. Arī mums, rujeniešiem, jāievēl savs Tautas padomes loceklis. Par tādu vienbalsīgi ievēlam uzņēmīgo agr. Pēteri Murīti.

Tuvojas18.novembris. Mūsu delegāts jau Rīgā. Par brīvas un neatkarīgas Latvijas proklamēšanu Zemnieku savienības sekretārs grāmattirgotājs Vanadziņš no P,Murīša saņēmis telegrammu. Visi pilsoņi, tā kā nozuduši, jo pašlaik komunistu partijai ir mītiņš, kurā jāizvēl rajona padome un izpildkomiteja. Ir sabraukuši delegāti no Matīšiem, Alojas un Mazsalacas. Visa Rūjiena rūc kā bišu stropā. Esam divi. Spriežam ko darīt.

Beidzot vienojamies, ka iesim abi un ka es nolasīšu telegrammu un uzaicināšu nodziedāt “Dievs svētī Latviju”. Spiežamies cauri pūlim uz tirgus laukuma. Es uzrāpos uz kādiem laucinieka ratiem, sasitu plaukstas un uzsaucu tautai uzklausīties ļoti svarīgo ziņu par brīvas un neatkarīgas Latvijas proklamēšanu. Nolasu telegrammu un uzaicinu nodziedāt “Dievs svētī Latviju”. Ap maniem ratiem saceļas liela kņada. Vīri ar paceltām dūrēm grib mani noraut no ratiem. Atskan saucieni: Kas, to Latviju proklamējis, vai tie ir strādnieki? Es lielā mierā uzsaucu, lai noklausās vēl otru telegrammu. Pagriežu telegrammai otru pusi un lasu – Rēvelē (Tallinā) iebraukuši trīsdesmit angļu kara kuģi un pašlaik izceļ krastā karaspēku. Neticams klusums un miers ap maniem ratiem. Šajā apmulsumā veikli nolecu no ratiem un projām esu ar veselu ādu. Par trīsdesmit angļu karakuģiem Rūjienā runāja jau ilgāku laiku. Ka angļi izkāpuši Murmanskā, to visi zināja.

Mums, ruveniešiem laime bija tā, ka komunistiem nebija vairs neviena vadoņa. Visi ar Birku – Bērziņu priekšgalā bija aizbēguši uz Krieviju. Par komitejas locekļiem bija tie paši sīkamatnieki un melnā darba strādnieki.

Kādu vakaru, vēlāk atgriežoties mājās, ieraugu, ka divi vīri rīkojas Pļupatas klēts priekšā, kas atradās lielceļa malā. Pielienu klusām klāt un pazīstu divus Rūjienas žīdeļus, kas piestiprina kādus uzsaukumus. Padodu labsvakaru, no kā abi pārsteigumā tikko nenosēstas zemē. Uz manu jautājumu, košie dara, viņi atbild, ka piestiprinot “Spartaka” jaunākos uzsaukumus. Saku, ka pēcpusdienā biju Rūjienā un labāk man varēja uzsaukumus nodot personīgi.

Igaunijā bija atgriezušies visi deviņi igauņu strēlnieku pulki. To virspavēlnieks bija enerģisks un izšķirīgs. No Igaunijas atgriezās vācu vienības tikpat kā neapbruņotas. Apbruņojumu tās bija atstājušas Igaunijas atbrīvotājiem. Tallina bija atbrīvota. Mēs visu to zinājām, jo vilcienu satiksme Rūjienai ar Tallinu bija kārtībā.

Novembra beigu nedēļā kādu pievakari pie mums Pļupatās iebrauca vietējais vācu vienību pārstāvis Gustavs Bergsons un pavēstīja mums, ka ne vēlāk kā nākamajās desmit dienās no Igaunijas būs atvilktas beidzamās vācu karaspēku vienības. Līdz ar to aiziešot arī Rūjienas vācu komandantūra. Bergsons jautāja, ko mēs domajam tālāk darīt. Nolēmām, ka jau rīt sasaucama virsnieku apspriede Zeiferta viesnīcā. Nākamā dienā sapulcējāmies un vienprātīgi nolēmām, ka jāpulcina brīvprātīgie un jāapbruņo. Par komandantu izvēlējām artilērijas virsleitnantu Arturu Danenbergu no Ķoņu Ķūķu mājām.

G.Bergsons mums palīdzēja kādas divdesmit šautenes ar munīciju dabūt no vācu komandanta. Par mītni izvēlējām Zeiferta viesnīcu, kurā bija mitinājušies vācu karavīri.

Pieteicās daudz brīvprātīgo, bet nebija ieroču. G.Bergsons stājās sakaros ar Valmieras vācu komandantu, kas beidzot apsolīja kādas simts šautenes un munīciju.

1918.gada 5.decembrī Bergsons, es un mans brālis sēdāmies zirgos un pa klusiem lukstu un meža ceļiem braucām uz Valmieru.

Vācu komandants viens doties ceļā negribēja, jo vācu karaspēka vienībām Igaunijā pastāvīgi uzbrūkot apbruņoti vietējie. Lai tas neatkārtotos arī še, no virskomisāra Vininga Rīgā esot pienācis aizliegums izsniegt iedzīvotājiem ieročus. G.Bergsons no komandanta tomēr bija saņēmis piecas šautenes un piecas kastes munīcijas.

Nākamā rīta agrumā bijām atkal mājā. Tikko nojūguši zirgus un iegājuši gultās, dzirdējām, ka no Rūjienas atnākušas sieviņas mūsu mātei stāsta, ka “mūsējie” t.i. sarkanie jau Rūjienā, jo vakar, 6.decembrī vācu komandantūra atstājusi Rūjienu. Visi Danenberga “baltie gvardi” esot Rūjienas cietumā. Pats gan esot izbēdzis caur logu. Vienā momentā bijām zābakos. Mums pie staļļa ragavās gulēja piecas šautenes ar munīciju. Vispirms viss tas bija jānogādā drošībā. Brālis Rikards nebija mājās, bet Virķēnos. No rīta neko ļaunu nenojauzdams, viņš bija mierīgi aizsoļojis uz Rūjieni. Tur bija konstatējis faktu, ka Rūjiena ir vietējo sarkangvardu rokās. Tā kā mans brālis bija 14 gadu vecumā aizgājis uz Penzas mērniecības skolu un vēlāk studējis Maskavā, maz bija Rūjienā, tāpēc rets rūjienietis viņu vairs pazina.

Rūjienā viņš saticis dažus pazīstamus virsniekus no krievu ģenerāļa Bulak – Bulahoviča armijas. Tie civilā pārģērbušies, uzraudzīja Rūjienu. Pie mūsu bijušās nometnes Zeiferta viesnīca rīkojās jau sarkanais štābs.

Apmēram puse no mūsējiem bijuši apbruņoti ar šautenēm, bet pārējiem izsniegtas tikai rokas granātas. Izrādījās, ka Rūjienai tuvojas krievu monarhista ģenerāļa Bulak – Bulahoviča armijas atliekas, ap 2000 vīru stipra. Taču tai uz pēdām sekoja 42. un 48.krievu sarkanarmijas, 4.latviešu un 9.Latgales latviešu sarkanarmijas pulks. Par simts vīru stipro Rūjienas sarkangvardes rotu nekā vairs nebija zināms. Tā iekritusi pie Naukšēniem lamatās un pilnīgi iznīcināta.

Krēslai metoties, Bulahoviča spēki ieņem Rūjienu tik pēkšņi, ka viņu rokās krīt Zeifertu viesnīcā sarkanais leitnants Mednis un viņa štāba priekšnieks leitnants Jūlijs Platacis kopā ar četriem kara tribunāla locekļiem, karstā darbā, spriežot nāves sodu ar nošaušanu. No Rūjienas pilsoņiem šai sarakstā bija tikuši jau 49. Pirmais sarakstā bija G.Bergsons, tad agr. P.Murītis, agr. E.Duņēns, virsleitnants Arturs Danenbergs un tālāk visi viņa rotas karavīri.

Pavisam raibi gāja Viesīgās biedrības zālē, kur sapulcējušies Rūjienas komunisti un viņu līdzskrējēji uz svinībām par iegūto uzvaru pret baltgvardiem un reakcionāriem.

Zālē ieiet vairāki virsnieki ar latviešu virsnieku priekšgalā un izsaucas: “Sveiks, biedri!”. Pūlis tos pieņem par sarkanajiem strēlniekiem un atbild: “sveiki, biedri strēlnieki!”. Tad nu virsnieks uzaicina, lai iznāk priekšā rīcības komiteja. Kad tā nostājusies ierindā ienāk Bulak – Balahoviča rotas karavīri un visa komiteja ir rokā bez kādas meklēšanas.

Otrā rītā ir kara tiesa un spriedums īss: visi četri tribunāla locekļi, virspavēlnieks Mednis un viņa štāba priekšnieks J.Platacis notiesāti uz nāvi ar nošaušanu. Mednis un Platacis bija J.Stalaža skolas skolotāji. Platača tēvam, kas bija ienācis jau kopš ilgiem gadiem no Raunas, piederēja plaša mehāniskā darbnīca, bet māte bija rosīga sabiedriska darbiniece. Rūjienas skolotāju starpā radās liels uztraukums. Sevišķi aktīvas bija divas skolotājas. Tās vāca galviniekus, ka abi skolotāji nav komunisti, bet tikai aiz neapdomības ir iekrituši. Bet apvainojumi bija smagi. Platacis bija protokolējis, kas redzams pēc rokraksta. Mednis apspriedis ar tribunāla locekļiem un licis vārdus sarakstā. Bulak – Balahovičs apžēlošanu noraidīja.

Uz ielas es satiku Mazsalacas rūpnieku J.Raisku un attēloju lietas norisi. Biju ieskatos, ja apžēlo, tad jāapžēlo visi seši. Raiska pievienojās manam ieskatam. Laika vairs nebija spriešanai, jo pa ielu jau aizveda notiesātos. J.Raiska skriešus devās pie Balahoviča un izspieda no viņa neticamo – visus sešus apžēloja. Raiska, ko kājas nes, devās pakaļ komandai un panāca beidzamā momentā, kad notiesātos jau sēja pie kokiem. No 4 tribunāla locekļiem visi bija man pazīstami: divi drēbnieka mācekļi, viens kurpnieka māceklis un mehāniķa palīgs. Nākamā rītā, kad uz pārbaudi bija jāierodas komandantūrā, ieradās J.Platacis un arī visi četri tribunāla locekļi, bet aizbēdzis jau bija skolotājs Mednis. Nu par viņu bija jāatbild galviniekiem. Bulak – Balahovičam par to nebija laika domāt. Viņam pa pēdām jau sekoja minētie krievu pulki. 4.latviešu strēlnieku pulks gan bija atvilkts Valkas – Tērbatas virzienā, jo Tērbatas un Vircjervas ezera rajona kaujā ar Igaunijas strēlniekiem smagi bija cietis 6. un 5.strēlnieku pulks. Redzot, ka Bulakam – Balahovičam Rūjiena ilgi vairs nav noturama, arī mums bija jāizšķiras, kur paliksim. Bija trīs iespējas: 1) palikt Bulak – Balahoviča armijā, 2) iestāties Moisekilē Igaunijas strēlniekos, ko daži jau bija izdarījuši, 3) lūkot sasniegt Rīgu un staties Latvijas pagaidu valdības rīcībā, kur mūs jau sen gaidīja agr. P.Murītis ar citiem Rūjienas pilsoņiem. Es ar brāli Rikardu izšķīros braukt uz Rīgu, bet trešais brālis nolēma vēl mēģināt palikt Rūjienas tuvumā un, ja ietu pavisam grūti, lūkot iestāties Igaunijas strēlniekos.

Pirms Rūjienas atstāšanas vēl satiku J.Raisku un mēģināju viņu pārliecināt braukt projām no Rūjienas, neuzticēties komunistiem. Viņš manu priekšlikumu noraidīja. Nākamā dienā pēc sarkano ienākšanas Rūjienā, J.Raisku arestēja un nošāva. 1918.gada 22.decembra vakarā tēvs iejūdza zirdziņu pīļu kuražā, un devāmies ceļā. Mūsu pirmais pieturas punkts bija kāda radinieka māja Puiķeles pagastā, kur dienu agrāk jau izbrauca divi mani tēvoči – pulkvedis Jānis Miglavs no Arakstes pagasta Lauķu mājām J.Brūvelis no Rūjienas pagasta Rikaiņu mājām. Izrādījās, ka no mana radinieka mājām mums būs jau 4 braucēji: brauks arī divi viņa dēli, viens virsnieks, otrs skolotājs.

24.decembrī izbraucām agri no rīta. Savu tēvu atlaidām uz mājām. Sāka snigt slapjš sniegs. Pie Ozolu stacijas satikām kādu braucēju ar biezu pasta somu. Viņš teica, esot pagasta skroderis, bet pašlaik esot ievēlēts par pagasta izpildu komitejas priekšnieku. Mēs savukārt uzdevāmies par strēlnieku izlūkiem. Skroderis tad mums pasniedza “Brīvo Strēlnieku” un P.Stučkas uzsaukumu par Padomju Latvijas proklamēšanu Valkā. “Brīvais Strēlnieks” ziņoja, ka strēlniekiem esot smagas kaujas pie Tērbatas ar uzbrūkošiem reakcionāriem igauņu strēlniekiem.

Umurgas Sāruma ezera krastā dzīvoja mana mātes māsa. Nolēmām, ka viņas mājās iekšā nebrauksim, bet nakti pārgulēsim tuvumā esošā baptistu baznīcā. Viņai bija četras meitas. Ja visa ģimene paliks mājās, vēlāk par baltgvardu atbalstīšanu var būt lielas nepatikšanas. Kamēr citi ierīkojās baznīcā un apkopa zirgus, mēs ar J.Brūveli aizgājām uz viņa māsas un manas krustmātes mājām. Māja bija gaiša, dega eglīte, jo 24.decembra vakars. Kad pats saimnieks miesta kannu rokā iznāca laikā, izlīdām no mājas stūra un saveicinājām.

Saimnieks bija patīkami pārsteigts, aicināja mūs iekšā, bet mēs paskaidrojām, cik daudz mēs esam, un ka mums pa pēdām seko sarkanais terors. Viņš to saprata. Arī pie viņa bija atnākuši atvadīties brāļa dēls ar diviem kaimiņu virsniekiem. Viņi visi atnāca pie mums un atnesa miestu un cepumus, tā kā svinējām priecīgu Ziemassvētku vakaru. Nolēmām jau rītu agri doties ceļā, un trīs mūsu jaunie ceļa biedri solījās mūs cauri taisni uz Ropažiem, apejot Raganas šoseju, kur vakar jau esot redzējuši ložmetēju. Braucām visu dienu un nākamo nakti, līdz rīta pusē aizsniedzām Ropažu Balto krogu. Pa ceļam mums pievienojās žurnālists J.Porietis ar divi ceļa biedriem. Visi trīs bija apbruņojušies ar vācu karabiniem. Pie kroga loga piegāja paskatīties divi no mūsu jaunajiem virsniekiem. Viņi atsprāga atpakaļ un deva mums zīmi palikt klusu. Izrādījās, ka krogū ir kāda pusrota karavīru, kas visi mierīgu guļ. Galda galā, palicis rokas zem vaiga, gulēja arī pulkvedis ar iesirmiem matiem un bārdu. Kaktā ieslieti divi smagie ložmetēji. Grūti bija zināt – draugi vai ienaidnieki. Tie paši nodilušie krievu kara mēteļi bija abām pusēm. Dīvaini bija, ka ārā nebija sargposteņu. Tad pie loga piegāja pulkvedis J.Miglavs un teica: Iesim iekšā, jo tas ir pulkvedis Šmits, kas nav sarkanais strēlnieks. Tā nu gājām iekšā pa abiem krogus galiem. Pulkvedis atmodās un arī nezināja, kas viņus pārsteidzis – draugs vai ienaidnieks. Tad ieraudzīja Miglavu Jāni. Miglavs paskaidroja, ka mēs – Ziemeļlatvijas karavīri nākam Rīgai palīgā. “ Cik tad jūs esat?”. “Divpadsmit vīri.” – atbildēja Miglavs. Izrādījās, ka tā ir dūšīgākā Pagaidu valdības rota, pulkveža Šmita vadībā. Citas tālāk pa Rīgu nebija sūtītās. Šmits aicināja mūs pievienoties viņa rotai, bet mēs gribējām redzēt vispirms veco Rīgu un citas rotas, jo šai rotai abi ārā izliktie posteņi bija bez vēsts nozuduši un ja mūsu vietā būtu sarkanarmieši, visa vienība būtu iznīcināta. Pulkvedis Šmits gan brīdināja mūs, ka ar ieročiem Rīgā iekšā netikšot, jo uz Juglas tilta stāvot vācu sardze, kas visus ieročus atņemot. Tomēr izrādījās, ka uz Juglas tilta nav neviena vācieša, un pilnā apbruņojumā tikām Rīgā un pie Suvorova viesnīcas, kur bija apmetušies jau agrāk iebraukušie rūjienieši, arī Tautas padomes loceklis agr. P.Murītis ar dzīves biedri. Mūsu virsnieki tūliņ devās uz citadeli un iestājās latviešu rotās, bet mums ar P.Murīti bija jāiet uz informācijas sapulci, ministru prezidenta K.Ulmaņa vadībā.

Kad K.Ulmanis atklāja sapulci, man bija jārunā pašam pirmajam, kā vistālāk nākušam. Atstāstīju Rūjienas notikumus, kas tur bija norisinājušies, gluži mierīgi, tad paņēmu iegūto “Brīvo Strēlnieku” un pēc tā lasīju arī P.Stučkas manifestu par Padomju Latvijas nodibināšanu un savā slēdzienā teicu, ka sarkanie strēlnieki tagad aizņemti cīņas ar Igaunijas brīvības cīnītājiem. Izsacīju prieku, ka pirmo rotu Rīgas aizstāvēšanai sastapām jau Ropažos. Turpmākie runātāji mani galīgi pārsteidza, un jo lielāks vīrs runāja, jo lielāks zaķu pastala. Visi kā viens atzina, kamēr vēl angļu kara kuģi ir Daugavā, valdība var palikt Rīgā. Tiklīdz angļi brauc projām, ir jābrauc visiem līdzi. Uz beigām runāja žurnālists A.Kroders, kas teica reti jauku patriotisku runu ar pareiziem loģiskiem slēdzieniem, kāpēc mums Rīga jāaizstāv, un atsaucās arī uz mana ziņojuma, ka sarkanajiem nekādi ievērojami brīvi spēki nevarētu būt un ka valdība nevar stādīt Rīgas aizstāvēšanas jautājumu atkarībā tikai no angļu kara kuģiem. Viņš beidz ar ironiju: “Un, ja sarkanie strēlnieki pienāktu pie Liepājas, tad gan mums atliktu atkāpšanās ūdenī.”. Bet viss tas bija velti. Neviens arī uz viņu neklausījās, bet taisījās ceļā ar angļu kuģiem.

Mājās pārejot, agr. P.Murītis pastāstīja, ka mūsu prezidentam nav palaimējies ar militārā vadoņa izvēli un viņš nav dzirdējis, ka kaut viens nav būtu mēģinājis izpētīt ienaidnieka spēka stiprumu, kas it kā tuvojoties Rīgai bez kavēkļiem. Nākamā dienā atnāca mūsu jaunie virsnieki. Viņi žēlojās, ka rotas ejot patruļās, bet trūkstot nopietnas apmācības, kas būtu vajadzīgas no agra rīta līdz vēlam vakaram, lai dažāda rakstura un gados esošie karavīri būtu vienmēr nodarbināti un neatliktu laika nodoties politiskai vai pat politiskai aģitācijai.

Pagāja vēl pāris dienas un vienu nakti pēkšņi pār Rīgu sāka sprāgt šrapneļi, ka sarkanie jau Rīgā. Noskaidrojās, ka viena no rotām sadumpojusies un angļu kara kuģi to apšaudīja. Jā, virsniekiem bija taisnība, par daudz maz vienībām bija nodarbību.

Tā gāja laikam līdz 1919.gada 3.janvāra rītam. Izgājām rītā agri uz ielas un satikām kādu laucinieku iebraucam sētā. Automātiski jautājām, kas jauns. Viņš pastāstīja daudz jauna, pārbraucot Juglas tiltu, aiz viņa esot nākuši sarkanie. Kā bulta agr. P.Murītis metās uz Valdības mitekli un es uz Daugavmalu. Abi gandrīz reizē bijām atpakaļ aizelsušies. Visas valdības iestādes bija tukšas, steigā ziņoja agr. P.Murītis. Neviena kuģa vairs Daugavā, steigā saucu pretī. Uzskrējuši augšā un visi seši atlikušie rūjienieši devāmies uz staciju, vēl beidzamo glābiņu meklēdami. Un tiešām laime. Pašlaik aizbraukšanai gatavas 2 lokomotīves. Katram mašīnistam iedevām pa gabalam cūkas gaļas un mums bija vietas nodrošinātas uz ogļu tendera līdz pašai Liepājai. Tā nu tur sēdējām. Tautas padomes loceklis agr. Pēteris Murītis no Arakstes pagasta Brukām, viņa kundze Emma, Eduards Svīķis no Ternejas pagasta Ķipu mājām, Kārlis Sprincis no Rūjienas pagasta Jostiem, Eduards Putniņš no Rūjienas un Eduards Duņēns no Rūjienas pagasta Pļupatām.

Nākamā rītā iebraucām Liepājā. Pie Liepājas stacijas vācieši visus izkratīja un pie kā atrada ieročus, lika pie sienas, bet es savu Brauniņu jau laikus biju iebāzis ukraiņu jērenīcā aiz oderes un to vācieši neatrada.

Ostas tuvumā Siļķu ielā pie kāda žīdiņa noīrējām divas istabiņas un jau nākamā dienā gājām uzmeklēt mūsu valdības un evakuēto rotu novietnes. Izrādījās, ka stāvoklis ir daudz ļaunāks nekā Rīgā. Patiesie kungi bija vācieši. Nākamās dienās sameklēju rotas novietni, kur vajadzētu būt arī manam brālim, bet rotas komandieris man mierīgi paskaidroja, ka īsi pirms evakuācijas pavēles saņemšanas Rīgā, viņš ar dažiem kareivjiem nosūtīts sardzē uz Iekšlietu ministriju. Lielā steigā esot aizmirsts viņu atsaukt un viņš laikam palicis Rīgā. Tikai pēc Rīgas atbrīvošanas noskaidrojās, ka tā tiešām bijis. Mans brālis stāvējis savā postenī pie Iekšlietu ministrijas, kamēr turpat sarkanie jau klāt. Tikai beidzamā momentā savu virsnieka mēteli un cepuri paspējis iemainīt pret vecu laucinieka kažoku un ausenīcu. Daudz reiz Rīgā viņam dzīvība bijusi lielās briesmās.

Liepājas ostā stāvēja liels vācu pasažieru tvaikonis “Babelonija”. Kādu dienu, ejot gar to, ieraudzīju arī abus savus tēvočus stāvam uz kuģa klāja – pulkvedi J.Miglavu un J.Brūveli. Viņi teicās braukšot uz Stetini, jo Liepājā palikšana neesot. Uzaicināja arī mani līdz, bet es atteicos. Tvaikonis bija pilns ar aizbraucējiem.

Ejot un pētījot iekšējā ostā, ieraudzīju uz tvaikonīša “Maiga” tās īpašnieku rēderi Danebergu, jau agrāk minētā artilērijas virsnieka brāli. Priecīgi sasveicinājāmies un aprunājāmies par notikumiem. Izteicu savas bēdas, ka vēlos ar citiem rūjieniešiem tikt pāri uz Tallinu. Danenbergs atbildēja, ka ar lielāko prieku ņemšot mūs līdzi, jo viņam jau esot pieteikušies diezgan daudz braucēju, galvenokārt igauņi un somi. Apvaicājos cik jāmaksā par braucienu un atbilde bija 5000 ostmarkas. Man tikdaudz naudas nebija, bet pieteicu rezervēt sešas vietas. Mājās noturējām apspriedi un nolēmām visi braukt uz Tallinu. Naudu mums apgādāt solīja E.Svīķis. Viņš aizgāja uz melno biržu un drīz vien atgriezās ar veselu saini avīzē ievīstītām ostmarkām. Acīmredzot, viņam bija kāda reāla vērtība līdzi, ko varēja viegli likvidēt melnajā biržā. 1919.gada 9.janvārī 9 ⁰⁰ vakarā mums bija jāsapulcējas uz “Maigas”. Par izbraukšanu nekā nedrīkstēja izpaust. Kad aizgājām pie kuģa, mums par lielu pārsteigumu, uz kuģa stāvēja studentu rotas sardze, un mums paskaidroja, ka kuģītis aizturēts varbūtējam studentu rotas evakuācijas gadījumam. Tātad valdība gatavojas no Liepājas atkāpšanos uz jūras, kā Kroders aiz zobgalības teica Rīgā.

Nākamajā dienā Tautas padomes loceklis agr. P.Murītis ar Danebergu griezās personīgi pie ministru prezidenta K.Ulmaņa, kas viņu noraidīja pie iekšlietu ministra M.Valtera. Sarunās ar Valteru piedalījos arī es. Danenbergs solījās būt nedēļas laikā atpakaļ Liepājā, un tā viņš saņēma atļauju izbraukt ar visiem 60 pasažieriem, bet mēs ar Murīti vēl speciālu atļauju un ieteikumu pie mūsu konsula mācītāja Ramata Rēvelē.

1919.gada 12.janvārī braucam no Liepājas laukā. Nākamā dienā un it sevišķi naktī uznāca spēcīga vētra ar lietu. Kuģītis vairāk peldēja zem viļņiem, nekā virs tiem. Naktī pēkšņi atskanēja sirēna, kas vēstīja, ka esam briesmās. Tā kā visi bijām ļoti slimi ar jūras slimību, tad uzņēmām to vienaldzīgi. Neviens nedomāja kustēties laukā no savas vietas. Mani jūras slimība bija pasargājusi, tāpēc mierīgi kāpu augšā, lai uzzinātu trauksmes cēloni. Uz klāja tikko jaudāju noturēties ar abām rokām pie treliņa. Stūrmanis man parādīja no vētras atrautu mīnu, šūpojoties līdz ar kuģi augstajos viļņos. Kuģīša skrūves nevarēja atrauties no drausmīgā ceļa biedra. Pēc kādas stundas vētra drusku pierima, un kuģītis sāka lēni attālināties no mīnas. Kāpu lejā un paziņoju šo prieka vēsti pārējiem. Man aiztaisot lūku, iešļacījās ūdens un aplēja dažus gulētājus. Kāda sieva sāka bārties krievu valodā, bet vīrs viņu norāja, lai esot mierīga, jo saņemtā ziņa izbeidza lielo nervu sasprindzinājumu, kas bija vairāk nekā saslapināta gultas vieta.

1919.gada 15.janvārī agri no rīta piestājām Tallinas ostā. Tikām aizvesti uz karantīnas telpu. Pēc muitas pārbaudes, mani ar agr. P.Murīti izlaida no karantīnas, jo mums bija jāiet pie mūsu konsula mācītāja Ramata, kas mūs saņēma ļoti laipni un īsumā deva pārskatu par igauņu karaspēka frontes stāvokli. Vēl vakar viņam esot zvanīts no Igaunijas karaspēka virspavēlnieka štāba, ka esot jau atbrīvoti pieci Latvijas pagasti un lielinieku pagastu izpildkomitejas esot aizbēgušas. Neesot tur nevienas personas, pie kā vajadzības gadījumā varētu griezties, Igaunijas karaspēka daļām satiekoties ar iedzīvotājiem. Tagad mēs nākot, kā saukti.

Mūsu konsulam acīmredzot bija ļoti labas attiecības ar igauņiem. Pēc apmēram nepilnām trim stundām visi seši saņēmām atļaujas iebraukt frontes rajonā un apliecības, ka jau pēc pusdienas varam sēsties kara transporta vilcienā, kas aties uz Moisekilu.

Agr. P.Murītim kā Latvijas Tautas padomes loceklim bija izdota pilnvara, pamatojoties uz iekšlietu ministra pilnvaru saņemtu Liepājā, ka viņš var darboties atbrīvotajā Ziemeļlatvijas teritorijā, un, darīt, ko atrod par vajadzīgu, pieņemot sev palīgus un iecelt amatpersonas pagastos, kur tas būs vajadzīgs.

Nākamajā rītā iebraucām Moisekilā. No turienes uz fronti gāja lokomotīve ar diviem vagoniem. Izrādījās, ka Igaunijas 6.strēlnieku pulka štābs stāv Ķirbēnu stacijā bruņu vilcienā. Bijām diezgan nobažījušies, kā mūs tur saņems. Gājām abi ar agr. P.Murīti. Pieteicāmies pie sardzes virsnieka, kas iegāja vilcienā un iznāca ar pulka adjutantu G.Vīku, manu skolas biedru pirmskara laikā Tērbatā, vakara ģimnāzijā, kur abi sēdējām veselus trīs gadus uz viena sola. Viņš ieveda mūs štābā un iepazīstināja ar pulka komandieri pulkvedi Puskaru un viņa štāba virsnieku pulkvedi - leitnantu Tallo. Arī viņi bija priecīgi, ka tagad būs personas, ar kurām varēs stāties sakaros vajadzības gadījumos. Viens no pirmajiem uzdevumiem mums esot noorganizēt aizmugures apsardzību, jo fronte esot samērā reta un sarkanie naktīs nākot pāri un turpinot vardarbības.

Pulka adjutants īsā laikā nokārtoja visus jautājumus, kas bija vajadzīgi. Vispirms izdeva uzturēšanās atļaujas Igaunijas 6.pulka štāba tuvumā, lika sasaukt 18.janvārī zemkopju sapulci Plāteres krogū, apmēram simts soļus no bruņu vilciena un atļāva organizēt bruņotas vienības aizsardzībai pret sarkanajiem strēlniekiem. Šķiroties no štāba adjutants virsleitnants Vīks iedeva mums pirmās piecas šautenes ar munīciju. Tās tika agr. P.Murītim, K.Sprincim, E.Svīķim, E.Putniņam un E.Duņēnam. Tātad 1919.gada 16.janvārī ar pirmajām piecām šautenēm tika likts pamats Ziemeļlatvijas armijai, citādai, nekā redzējām Rīgā un Liepājā.

Nākamā dienā 1919.gada 17.janvārī Igaunijas 6.strēlnieku pulks ieņēma Rūjienu. 18.janvārī, kad sanāca zemkopju sapulce, bija atbrīvoti Ipiķu, Arakstes, Lodes, Ķoņu, Ternejas pagasts, kā arī pati Rūjiena.

Sapulce bija kupli apmeklēta. Sapulci vadīja agr. P.Murītis, bet protokolēja E.Putniņš. Agr. Murītis sniedza ziņojumu par stāvokli liepājā, kad to atstājām. Pēc agr. Murīša ziņojuma sapulce pieņēma vēl vienu svarīgu darba kārtības punktu: proti, G.Bergsons no Virķēniem ziņoja, ka itin visi muižu īpašnieki esot aizbēguši. Dzīvo un nedzīvo inventāru, kā arī ražu esot pametuši. Daļa no muižniekiem esot viņam izdevuši pilnvaras un to muižās viņš esot ielicis pārvaldniekus, bet arī daļa no pārvaldniekiem arī esot aizbēgusi, sarkanie nošāvuši vienu no pārvaldniekiem – J.Vītiņu Pantenes muižā. Sapulce atrada, ka G.Bergsona ierosinātais jautājums ļoti svarīgs un uzņemams dienas kārtībā. Sapulces sasaucēji bija izziņojuši šādu darba kārtību:

• 1.Pagastvalžu noorganizēšana,
• 2.Mobilizācijas sarakstu sastādīšana,
• 3.Tautas padomes locekļa agr. P.Murīša priekšlikums par amata personu izraudzīšanu centrālam pārvaldes aparātam līdz oficiālas personas ieceltu Pagaidu valdībā,
• 4.Pamesto muižu pārvaldīšana un apsaimniekošana.

Pirmā darba kārtības punktā izraudzījām pagasta vecākos un valdes locekļus. Otrā – pagasta valdēm uzdeva nekavējoties sastādīt iesaucamo pilsoņu sarakstu. Pie trešā punkta P.Murītis ziņoja, ka viņš par saviem palīgiem izraudzījis: K.Sprinci kā Rūjienas komandantu, kura uzdevums būs organizēt iekšējo apsardzību pēc Igaunijas parauga. Patiesībā tas bija aizsargu sākums. E.Svīķis izpildīs apriņķa priekšnieka funkcijas un pārzinās mobilizāciju. E.Duņēns būs sakarnieks pie Igaunijas štāba, bet E.Putniņš būs darbvedis un kasieris. Pie ceturtā punkta pēc debatēm G.Bergsons ieteica par visu atstāto muižu pārvaldnieku izraudzīt agr. Murīti. Sapulce tam vienbalsīgi piekrita. Agr. Murīti izvirzītu par muižu pārvaldnieku, bet pagasta valdes stātos pie muižas inventāra un ražas krājumu apzināšanas. Novēlēdams visiem labas sekmes, agr. P.Murītis sapulci beidza. Tie bija vīri, kas nebaidījās sarkanā terora, bet gāja droši savā darbā, gāja cīņā par brīvo Latvijas sarkano teroristu tuvumā. No šiem izraudzītajiem pagasta darbiniekiem Kampu no Jeru pagasta Vagaļiem un Sprinci no Juratas Urmiem sarkano bandas noslepkavoja, bet tas pārējos neiebiedēja.

Īsi pēc sapulces ieraudzījām, ka mūsu mītnei Plateru krogū tuvojas grupa karavīru, kurus vadīja kāds igauņu karavīrs. Pie mums pienāca kapteiņa Jurkas un virsseržanta Meža vadīta Mazsalacas partizānu grupa, visi pilnā apbruņojumā, kādi piecdesmit vīri. Viņi bija izgājuši cauri sarkano frontei un pieteikušies igauņu sardzei Idus muižas apkārtnē. Sardze ziņojusi štābam Ķirbēnos, un tas pavēlējis atvadīt grupu mūsu rīcībā.

Tas mums visiem bija reti priecīgs pārsteigums, kad varējām mūsu piecām šautenēm pievienot piecdesmit! Kā jaunizraudzītam sakarniekam man bija tūliņ jādodas uz Igaunijas 6.strēlnieku pulka štābu un jāaprunājas par uzdevumiem šai pirmai Ziemeļlatvijas karaspēka vienībai.

Tur man pateica, ka štābs bruņotā vilcienā 19.janvārī pārcēlies uz Rūjienu. Kad arī mēs ierastos Rūjienā, lai piesakoties. Nākamā dienā 19.janvārī visi braši iesoļojām Rūjienā un atkal apmetāmies Zeiferta viesnīcā, kas īsā laikā tik daudz reizes bija mainījusi iemītniekus – karavīrus. Izkārām Latvijas karogu. Tas vēl bija paglabājies Patērētāju biedrības “Agronoms” bēniņos. Kad Igaunijas karavīri to ieraudzīja, viņi apstājās un sprieda – karogs esot tāds pats kā tauta – 2/3 sarkana un 1/3 balta.

Mūsu pārstāvis Tallinā mācītājs Ramats ziņoja, ka drīzumā sagaidāma karaspēka komandiera ierašanos Ziemeļlatvijā. Bijām par to priecīgi un jau 26.janvārī sasaucām visu virsnieku un instruktoru apspriedi. Bija ieradušies kādi divdesmit seši, vairāk nekā cerējām. Apspriedām gaidāmo mobilizāciju, lai gan tad vēl nezinājām, kur īsti būs apmācības un pulku formēšanas vieta – Tallina vai Pērnava vai kur citur. Valka tad vēl nebija ieņemta, lai gan tam gatavojās. Februāra pirmajās dienās, laikam 6.februārī, mēs abi ar K.Sprinci Tikām izsaukti uz Ķirbenu staciju, kur bija ieradies Igaunijas karaspēka virspavēlnieks ģenerālis Laidoners. Mums bija jāstāv ierindā kopā ar Igaunijas karaspēka daļām. Ģenerālim garām soļojot, pulkvedis Puskaru norādīja uz mums diviem Latvijas bruņotās vienības pārstāvjiem.

Ģenerālis Laidoners norādīja savā īsajā uzrunā Igaunijas karaspēka vienībām uz sekmēm, ko tās jau guvušas atbrīvojot savu zemi un teica, ka vēl lieli uzdevumi priekšā un vēl smagi būs jācīnās, tāpēc nav jāpagurst līdz uzvarai.

Mēs ar K.Sprinci domājām, kaut mūsu Pagaidu valdības ministru prezidentam būtu laimējies atrast tādu enerģijas pilnu karavadoni.

Igaunijas 6.strēlnieku pulks ieņēma fronti apmērām no Mazsalacas sākot, gar Idus muižu, pāri lielajam Brīvpurvam, kāda 7 km plata josla, kur nebija nevienai, ne otrai pusei posteņi.

Tad fronte gāja uz Rūjienu un gar Rūjienas Lielo muižu, uz Jeru muižu no turienes līdz Nurmu dzirnavām, cauri Naukšēnu muižai. Tātad 6.pulks ieņēma frontes līniju ap 30 km garumā. 6.strēlnieku pulkam pretī stāvēja 7.latviešu strēlnieku pulks, papildināts ar dažāda nosaukuma vietējo sarkano vienībām, kā piemērām Oleru sarkanā komunistu “dzelzs rota”, ko komandēja leitnants G.Boķis vecsaimnieka dēls no Rūjienas pagasta Brākšām. 7.latviešu strēlnieku pulks ieņēma fronti no Mazsalacas līdz Jeru muižai. No turienes tālāk stāvēja 9.sarkanais Latgales līdz Veckārķiem. Valka un apgabals no Valkas līdz Veckārķiem bija sarkano rokās.

Ģenerāļa Laidonera ierašanās liecināja, ka Valkas virzienā sāksies izšķirīgas kaujas. Un tā arī tiešām bija. 7.februārī Igaunijas bruņu vilciens virzījās Valkas virzienā un 6.pulkam bija jāatspiež 9.sarkano strēlnieku pulka vienības līdz Omuļu stacijai, ko tas arī izdarīja. 1919.gada 8.februārī Igaunijas karaspēks ieņēma Valku, sakaujot pie Valkas divus krievu sarkanarmijas pulkus, 4. un 5.latviešu strēlnieku pulkus, un kaujā pie Tērbatas smagi cietušā 6.latviešu strēlnieku pulka atlikušās daļas. Latviešu strēlnieki esot līduši par varu virsū Igaunijas bruņu vilcienam, par spīti tam, ka viņu rindas cietušas smagus zaudējumus. Kurš ticis klāt vilcienam mēģinājis kā kaķis, kāpt uz vilciena jumta un mest granātas vilcienā.

Tagad Valka bija ieņemta un Rūjienas un Valkas dzelzceļš lietojams, lai gan 9.sarkanais Latgales strēlnieku pulks vēl nebija pārdzīts Sedas upei, bet bija iespiests starp Valkas dzelzceļu un Sedu.

No mūsu konsula Tallinā saņēmām vēstuli, ka Tallinā ieradies pulkvedis J.Zemitāns un ka mūsu karaspēka apmācības un formēšana notiks Tērbatā. Par abām ziņām ļoti priecājāmies. Nākamajā dienā mani izraudzīja par pārstāvi braucienam uz Tallinu apsveikt jauno komandieri un lūgt, lai sūta tūliņ savu Valmieras apriņķa komandantu, ka var nekavējoties stāties pie mobilizācijas.

Nākamā dienā ierados Tallinā, devos uz uzdoto adresi, bet pulkvedi neatradu. Sastapu viņu kafejnīcā divu flotes leitnantu sabiedrībā. Stādījos priekšā, apsveicu un novēlēju labus panākumus Latvijas atbrīvošanā! Viņš savukārt mani iepazīstināja ar jūras leitnantu Brenneri, kā savu adjutantu un ar leitnantu Gelbi, kā Valmieras apriņķa komandantu. Tālākas draudzīgās sarunās noskaidrojās, ka mūsu virspavēlniekam ir tikai līka pīpe un spieķītis, nav personīgai drošībai pat pistole un arī zobena. Es tur varēju izpalīdzēt. Pasniedzu savu personīgo Brauniņu, kas mani visos briesmu brīžos bija pavadījis un kuru vienmēr biju paspējis saglabāt. Nākamā reizē apsolīju nodot arī krievu armijas virsnieka greznu zobenu, ko biju saglabājis. To arī izpildīju.

Pēc kādas nedēļas ieradās jaunais komandants Gelbe līdz ar pavēli: stāties pie mobilizācijas. Gelbe izrādījās ļoti laba rakstura un liels patriots, ar lielu krājumu enerģijas. Viņš jau dažu dienu laikā pilnīgi iekļāvās mūsu sabiedrībā, tik vienprātīgi, it kā mēs sen būtu veci paziņas.

Dažas dienas pirms mūsu nodomātās mobilizācijas Igaunijas štābs deva norādījumus, ka katru dienu varam iesaukt 200 cilvēkus, neesot iespējams vairāk par pieciem vagoniem nosūtīt uz Valku. Ar to bija mazināts arī risks, jo sarkanie no dzelzceļa tad atradās tikai ap 3 km attālumā. 21.februāra vakarā saņēmām rīkojumu, ka 22.februārī sāksies jauns uzbrukums, lai sarkanos atspiestu tālāk no Rūjienas. Mūsu vienība bija jau pieaugusi ar rūjieniešu brīvprātīgiem. To starpā bija virsseržants Zariņš, kuram nekāds kaujas uzdevums nebija par grūtu, pat dziļi ienaidnieka aizmugurē.

Igaunijas štābs no rīta mūsu vienībai vēl piekomandēja Somijas brīvprātīgos.

Agrā rīta krēslā mūsu komandanta vienības Gelbes vadībā izgāja no Rūjienas ar uzdevumu ieņemt Sedvakus un Šķudiņu mājas ap 3 km no Rūjienas Limbažu virzienā. Sedvaku dzīvojamā māja bija 1,5 stāva un celta vecos laikos ar 1 m biezām laukakmeņu sienām. Tajā bija novietoti sarkano ložmetēji. Turpat ap ¾ km attālā Šķudiņu mājas augšā arī bija smagie sarkano ložmetēji. Mūsējiem beidzamā aizsega bija Skaparu mājas egles, bet no turienes līdz Sedvakām un Šķudiņiem vairāk nekā 1 km līdzens uzarts lauks. Nebija nekādas aizsegas vai grāvju. Sniegs bija sekls un laukā no tā rēgojās asi apsalušie aruma gali. Sarkanie apšaudīja ar smagiem ložmetējiem mūs gandrīz krustugunīs, bet sarkano ložu kārtas skrēja augstu. Skaparu māju jumti putēja vien. To aptvēra komandants Gelbe, lēca augšā un līdz pārējiem skrēja ko jaudāja. Kamēr sarkanie pārstādīja ložmetējus, tikpat kā puse attāluma jau bija noskrieta. Sāka riet atkal sarkano ložmetēji, bet mūsējie mierīgi gulēja arumos. Bet tad sarkanie atkal mainīja augstumus Rūjienas – Mazsalacas vienība Gelbes vadībā skrēja atkal un gūlās, un drīz bija pie mērķa klāt. Sedvaka, Šķudiņu mājas tā izdevās ieņemt ar neticami maziem zaudējumiem: viens ievainots ceļgalā un viens soms smagi galvā. Arī Igaunijas rotām bija veicies labi. Igauņu pirmo reizi bija laiduši darbā smago bruņu mašīnu uz Rūjienas – Valmieras ceļa, smagi sakaudami komunistisko Oleru “dzelzs rotu” un divas 7.latviešu strēlnieku pulka rotas, ieņemot Endzeles muižu, Jeru muižu un Stiļļas (7 km no Rūjienas).

Man štābā pasniedza 102 personu apliecības, kas bija atrastas pie kritušajiem, ievainotajiem un sagūstītiem sarkanarmiešiem. Starp tiem bija 27 veci latviešu strēlnieki, visi krituši, sagūstīti 2 ievainoti krievi arī no 7.strēlnieku pulka. Pārējie bija kritušie no dažādām komunistu triecienu grupām, pat no Rīgas. Pēc šās kaujas 7.latviešu strēlnieku pulks pie Rūjienas vairs neparādījās. Bija pazudusi arī viņu bruņu mašīna, ko veda ar zirgiem. Uz kādu laiku apklusa pat artilērija.

Sarkano frontē tagad varēja norisināties tikai izlūku darbība. Fronte bija atspiesta 7 km no Rūjienas, un mūsu pirmā mobilizācija varēja turpināties, bez traucējumiem. Pavisam nosūtījām uz Tērbatu 594 kareivjus un 27 virsniekus, un instruktorus.

Mūsu Rūjienas komandanta rota pastāvīgi bija nodarbināta. Virsseržantu Zariņa un Meža vadībā pa atsevišķām grupām tā spiedās frontes spraugās un dažu reizi pat dziļi ienaidnieka aizmugurē. Rotai bija noorganizēta tik laba izlūkošana ar vietējo piefrontes iedzīvotāju palīdzību, ka vīri zināja visus ienaidnieka komandpunktus un smago ieroču novietnes jau pēc dažām stundām.

Nākamā mobilizācija bija nolikta no 17. – 20.martam, un iesauca apmēram tikpat daudz kā pirmo reizi. 1.Valmieras pulka saformēšana Tērbatā tuvojās beigām un nu pulks devās uz fronti Apes rajonā.

17.martā bija sagaidāms uzbrukums. 16.marta vakarā saņēmu pavēli, ka komandantarotai jāieņem pozīcijas jau agri no rīta Rūjienas Lielās muižā, jo uzbrukums bija sagaidāms Rūjienas Vagaļu – Sedvakas rajonā. Tur vistuvāk Rūjienai pienāca mežu smailes, ko ienaidnieks parasti izmantoja. Tā arī bija. Pie Sedvakas mājas, pakalnē sasalušas kūdras bedrēs sarkanie naktī bija pielīduši un iegūlušies apmēram 2 rotas stiprumā. Kādu 1,5 km tālāk pie Celmu mājām meža stūrī viņi bija ierīkojuši komandpunktu un novietojuši vēl divas rotas. No turienes viņi varēja pārskatīt visu apvidu līdz pašai Rūjienai. Viss tas Igaunijas strēlnieku pulka štābam jau bija laikus zināms. Gaismai austot, kūdras bedrēs novietotās rotas igauņu 3.rota bija apšaudījusi ar krustuguni un rokas granātām. Atliekas bija paglābušās tuvējā mežā. Vēlāk dabūjām zināt no Celmu māju iedzīvotājiem, ka tajā brīdī, kad kāds augstāks sarkanais komandieris ieradies komandpunktā un ticis iepazīstināts ar uzbrukuma plānu, 2.igaunijas strēlnieku pulka artilērijas granātas ķērušas šo grupu, un visi esot nogalināti. Jau ap pusdienu uzbrukums bija sabrucis un stāvoklis bija palicis bez izmaiņām.

Tā pienāca aprīļa mēnesis. Frontē nebija pārmaiņu. Arī trešā mobilizācija noritēja bez traucējumiem. Vācām Valmieras pulkam veļu un zeķes.

Vienu dienu ieeju komandantūrā un ieraugu sēžam trīs karavīrus mums vēl neredzētā formā. Viens no viņiem stādās priekšā kā majors Goldfelds un pasniedz man J.Baloža parakstītu papīru. Goldfelds par savu karavīra tērpu paskaidroja, ka tas esot Latvijas armijas kavalērijas tērps J.Baloža brigādē. Viņiem bija līdzi divi vieglie ložmetēji, uz kuriem mūsu rotas karavīri kāri noskatījās.

Mūs neinteresēja Goldfelda stāsts, kamdēļ viņš no Landesvēra aizgājis, un kamdēļ J.Balodis sūtījis uz Ziemeļlatviju. Vairāk mums interesēja ievākt ziņas par Ladesvēra un J.Baloža brigādes stiprumu, bet par to lielā gudrībā netikām. Goldfelds apgalvoja, ka Ladesvēram esot vismaz trīs reizes vairāk karavīru labi bruņoti un disciplinēti, nekā J.Balodim. Mēs to nekādi nevarējām saprast, jo Kurzeme un lielākā daļa no Zemgales bija brīva un mūsu karaspēka vadība varēja mobilizēt, bet, kāpēc tas netika darīts, to nekādi nevarējām izprast un nodomājām, ka Goldfelds pats to nezināja. Nākamā dienā viņu nosūtījām uz Tallinu pulkveža Zemitāna rīcībā.

Kad 2.pulks Tērbatā bija saformēts, to nosauca par 2.Jelgavas pulku. Tas mums nāca kā pērkona spēriens. Mēs cerējām, ka to nosauks par Valkas pulku un trešo par Cēsu, lai tie tad stātos Igaunijas 6. un 9.pulku vietā. Mūsu pašu karavīri tad iztīrītu no sarkanajiem zemi, sākot no Ainažiem pāri Limbažiem, Cēsīm, Valmierai un Smiltenei. Acīmredzot K.Ulmaņa valdībai nebija pietiekoša karaspēka, lai tiktu laikā uz sauszemes.

Aprīlī vēl notika trešā mobilizācija un Rūjienas un Mazsalacas novadi nosūtīja visās trijās mobilizācijās nepilnus 1800 vīrus uz Tērbatu.

Rūjienas frontē bija iestājies miegains pamiers starp Igaunijas strēlniekiem un sarkanajiem. Mūsu izlūki ziņoja, ka igauņu karavīri veselām grupām vakaros ejot brāļoties ar Oleru “dzelzs rotu”, kā šī komunistu vienība pati sevi sauca. Es to ziņoju Igaunijas 6.pulka štābam vairākas reizes, bet no pulka komandiera pulkveža Puskara saņēmu atbildi, ka viņš tur nekā ļauna neredzot. Nekad jau tā nebūšot, ka igauņu karavīri pāriet pie latviešu komunistiem. Varētu gan otrādi notikt.

Es vēl brīdināju, ka tas var nest katastrofu, ja igauņu karavīru morāle tiktu sagrauta. Mūsu visu vēlēšanās bija, lai uz šo fronti nāktu pašu Rūjienas, Valkas un Mazsalacas karavīri un mūsu Ziemeļlatvijas virspavēlniekam būtu sava fronte un viņa rīcībā būtu 2 pulki. Ko pulkvedis J.Zemitāns darīja Tallinā, mēs nezinājām, bet uz Rūjienu viņš šai laikā neatbrauca, lai gan bija gaidīts.

1919.gada 23.aprīlī rīta agrumā mūsu guļamās telpās Rūjienas zemkopības biedrībā ieskrēja aizelsies Jeru muižas pārvaldnieks E.Meistars un teica, ka Jeru muižā ienākuši sarkanie un viņš paspējis izglābties, izlecot caur logu. Tas bija tikai 3 km no Rūjienas un otrpus Rūjas upes. Pie Raibām dzirnavām stāvēja divi 2.Igaunijas strēlnieku lielgabali. Notikums likās neticams. Drošības dēļ piebikstīju blakus gulētājam K.Sprincim pie pleca un teicu, lai steidzas uz Igaunijas štābu bruņu vilcienā. Modināju komandantu Gelbi un visu komandu. Pēc neilga laiciņa Sprincis bija atpakaļ ar visai satrauktām ziņām. K.Sprincis iegājis štāba un ziņojis dzirdēto. Dežūrējošais virsnieks laiski atbildējis, ka nekādas ziņas nav štābā ienākušas par pārmaiņām frontē, bet tomēr piezvanījis bataljona komandierim Endzeles muižā. Tur neviens neatbildējis. Piezvanījis 3.rotai Sedvakās – tā neatbildējusi, piezvanījis 10. un 12., arī tās neatbildējušas. Štābā nu radās trauksme. Mūsu komandants Gelbe negaidīja vairs nekādu pavēli, bet ar saviem vīriem dodas Rūjas tiltam pāri, lai vēl ieņemtu pozīcijas pie Rūjienas Lielās muižas.

Mēs abi ar P.Murīti dodamies uz Igaunijas štābu pēc jaunākas informācijas. Visi tur satraukti un nikni, un ne pie kādas skaidrības netikām.

Tikko bijām no štāba vagona izkāpuši, sarkano lauku artilērijas granāta ķēra sliedi zem bruņu vilciena štāba vagona, bet nesprāga un līdz ar to abi ar P.Murīti izglābāmies. Nākošā ķēra vilciena otro galu, bet arī nesprāga. Izrādījās, ka sarkanie pieveduši Rūjienas tuvumā 4 lauku lielgabalus, un nu pār Rūjienu nāca šāviņu kārtas.

P.Murītis ar E.Svīķi un citiem steidzīgi sakrāva ratos komandantūras arhīvu un mantas. Man jādodas uz noliktavām un jāevakuē 1.Valmieras pulkam ziedotā veļa, zeķes un citas mantas. Kāda kareivja pavadībā transportu nosūtu uz Ipiķu pagasta Krieviņu mājām, kur mums norunāts satikties. Aizeju vēl uz komandantūru – tur viss tukšs. Tikai palikusi Murīša kundzes vecā māmuļa, mūsu pavāre. Pār Rūjienu vēl vienmēr krīt granātas. Esmu palicis tikai viens ar šauteni pār plecu. Tieku tomēr laimīgi no Rūjienas ārā un steidzos Ķoņu kalna virzienā. Kad garām vecam zirgu pastam, uz brīdi apsēžos. Stundenis rāda 11 ⁰⁰ . No Rūjienas stacijas šaudams, lēni atiet Igaunijas bruņu vilciens.

Es steidzos tālāk. Kad esmu jau uz Rūjiena – Moizekila lielceļa, apsēžos, paņemu savu binokli un vēroju Rūjienu. Stacijā jau redzama grupa sarkano. Piepeži no Rūjienas sāk skriet pa šoseju sarkanie strēlnieki Ķoņu virzienā, bet tad viens, divi, trīs krīt un paliek, uz šosejas guļot. Pārējie nometas šosejas grāvjos. Tātad tur vēl ir kāda karaspēka vienība, kas pretojas – mūsu vai igauņu.

Sarkanie artilērijas uguni bija pārnesuši uz Ķoņu kalna galu, un granātas ārdīja jau labu laiku tukšu tīrumu starp Ķoņu muižu un riju.

Pēc kāda laiciņa pa ceļu tuvojās trīs jātnieki. Tajos saskatīju 6.Igaunijas pulka štāba priekšnieku pulkveža – leitnantu Tallo, viņa adjutantu virsleitnantu Vīku un sakarnieku. Tie piejāja pie manis, un visi bijām pārsteigti še nejauši satiekoties. Viņi paskaidroja, ka ar atejošām rotām esot nodibināti atkal sakari un liels ļaunums neesot noticis. Sarkano aģenti esot sagriezuši telefona vadus. Neesot ziņu par bataljona divām rotām, kurām esot bijušas novietnes Endzelē un Stiļļās. Mūsu rota komandanta Gelbes vadībā lēni atejot starp Igaunijas 3. un 10.. Vienībai esot uzdots atiet uz Dīķera kapsētu, bet komandanta Gelbes rotai palikt starp Rūjienas un Moizekiles dzelzceļu un Dīķera kapsētu pie Aukšu mājām. Lai es tik pagaidot, tad to satikšot. Pēc kādas pusstundas parādījās komandants Gelbe ar saviem vīriem. Pēc apšaudīšanās pie Vecā zirgu pasta, uzbrukumu sarkanie bija apturējuši visā frontē un igauņu un latviešu karaspēka vienības varēja mierīgi ieņemt jaunas pozīcijas. Vakarā devos uz Krieviņu mājām, kur satiku visus mūsu komandantūras darbiniekus. Tiem Līdzi atbraukuši bija arī Mazsalacas rūpniece Raiskas kundze ar meitiņu. Viņas dēls Žanis, kuram bija tikai 14 gadi, jau no pirmajām dienām pēc mūsu ierašanās Rūjienā bija karavīrs. Raiskas kundze daudz dāvāja mūsu 1.Valmieras pulkam.

24.aprīlī agri no rīta devos uz Igaunijas 6.pulka štābu. Tur bija lielas pārmaiņas: pulka komandieris pulkvedis Puskars atcelts. Viņa vietā par pulka komandieri iecelts Tallo, paaugstinot par pulkvedi, par štāba priekšnieku iecelts Vīks, paaugstinot par kapteini.. Novēlēju viņiem labas sekmes jaunajos amatos. Tad uzzināju frontes sabrukuma cēloņus. 22.aprīlī pusrota aizgājusi no Endzeles muižas un otra pusrota no Stiļļām uz parastām kopējām iedzeršanām ar meitenēm, ko rīkojusi komunistiskā Oleru rota. Tai no Rīgas pienācis Rīgas miesnieku bataljons ar 4 lauku lielgabaliem. Tā kā igauņu bataljona komandieris bijis par daudz nolaidīgs, viņš ar visiem bataljona virsniekiem pārsteigts un sagūstīts. Tad sagūstīti apdzērušies igauņu karavīri ballītē. Tikai Stiļļās atlikušo pusrotu tās komandieris izvedis neskartu.

Jaunais komandieris arī jau agrāk bija ļoti darbīgs. Viņš tagad mierināja, ka Rūjiena dažu dienu laikā tikšot atgūta.

27.aprīlī kā parast ierados štābā. Tūliņ saņēmu rīkojumu komandantam Gelbem ar vīriem, ka 28.aprīlī 4 no rīta sāksies uzbrukums Rūjienas virzienā. No rīta agri ap 2 ³⁰ modināju savu sakarnieku Žani Raisku un abi devāmies uz Ternejas pagasta Nāves mājām, kur bija novietots Igaunijas 6.pulka artilērijas komandpunkts netālu no tā 2 lauku lielgabali.

Rīts tik miglains, ka ne piecus soļus nevar redzēt. Ap plkst.3 sākās Dīķeru kapsētas virzienā nekārtīga šauteņu uguns. Reizēm ierejas ložmetēji. Artilērija abās pusēs klusēja, jo miglā nekas nav saskatāms. Nekārtīga šauteņu uguns apmaiņa turpinās līdz kādiem deviņiem, kad migla izklīdusi. Igaunijas artilērija sāk šaut, bet granātas plīst Dīķeru kapsētā, kur vajadzēja būt 10.rotai. Tātad rota kapsētu atstājusi. Aizejam ar Žanu uz artilērijas komandantpunktu. Tur patlabam ņem nost tālruni, jo pienākusi pavēle lielgabaliem atiet 5 km! Es tagad sūtu projām Ž.Raisku uz aizmuguri, jo viņš ir vienīgais vīrietis savā ģimenē pēc sava tēva noslepkavošanas. Palieku viens. Ir silta, saulaina diena. Nevar dzirdēt neviena šāviena. Tad piepeši ieraugu, ka meža malā izlien karavīru ķēde. Ķēru pēc binokļa un skatos – tie ir igauņi – 10.rota, kas bija Dīķeru kapsētā. Prasu pēc iemesliem, kāpēc tie rāpjas atpakaļ, jo pavēle bija dota iet uz priekšu. Man paskaidroja, ka sarkanie miglā pielīduši pavisam klāt un viņus apmētājuši rokas granātām. Radies apjukums un viņi bija spiesti atstāt kapsētu. Rota ierakusies kapsētas tuvumā esošā mežmalā, kur saņemta no štāba pavēle lēnām atiet. Jautāju, kur palikusi mūsu latviešu rota, kas bija igauņiem blakus labā spārnā. Tā esot laikam no paša rīta jau ielenkta un iznīcināta. Šī ziņa ir pavisam bēdīga, bet tai tomēr noticēju. Mūsu komandanta Gelbes rotu varēja būt gan ielenkta, bet nekad iznīcināta. Tajā bija visi rūdīti un attapīgi karavīri, tādus nevar iznīcināt. Palieku mežmalā sēžot un gaidot. Pēc kādām divām stundām ap plkst 2 pa ceļa grāvi zošu gājienā lien karavīri. Ķeru pēc sava tālskata un skatos – ieraugu komandanta Gelbes galvu!

Drīz mūsu vīri ir klāt, un Gelbe ir pavisam pelēki zils no dusmām uz igauņiem, jo tie atkāpušies bez kāda kaujas spiediena. Viņiem pretī esošām sarkano daļām jau no pusdienas aptrūkusi munīcija. Nav darbojusies artilērija. Informēju viņu, ka jāatiet mums būs līdz krieviņu mājām, kur mums komandantūra.

Nākamā rītā kā parasti ierados igauņu pulka štābā ar ziņojumu. Pulka komandieris bija ļoti nervozs un sapīcis. Pašā pirmajā kaujā kā komandierim nebija labi veicies. Igauņu karavīru starpā bija iezīmējusies demoralizācija. Pulka adjutants lika, lai tagad es ejot un atnākot nākamajā rītā – 30.aprīlī. Kā par brīnumu, sarkanie mums nebija sekojuši, bet palikuši ieņemtās pozīcijās Dīķeru kapsētā. Nākamajā rītā saņēmu rīkojumu, ka Gelbes rotai jāatiet atpakaļ līdz Nāves mājām un vakarā jāieņem izejpozīcijas rītdienas uzbrukumam virzienā uz Rūjienu. Rotai viņam blakus kreisā spārnā ies divas jaunpienākušās Bulak – Balahoviča krievu rotas, starp tām un latviešu rotu būs bruņu mašīna, bet labā spārnā igauņu bruņotais vilciens.

1919.gada 1.maijā plkst. 4 sākās uzbrukums, un jau ap plkst. 8 no rīta latviešu un krievu vienības bija izkļuvušas cauri Rūjienai, smagi sakaujot sarkanos visā frontē, sākot no Mazsalacas līdz Veckārķiem Valkas apriņķī. Dīķeru kapsētā Bulak – Balahoviča rotas bija ielenkušas komunistiskās miesnieku rotas, tās pilnīgi iznīcinot.

Bija tur tikai kaudzēs kritušie. Starp Sedu un Valkas – Rūjienas dzelzceļu iespiesto sarkano 9.Latgales strēlnieku pulku bija iznīcinājis kāds igauņu strēlnieku pulks no Valkas.

1.maija vakarā sarkanā fronte bija jau atspiesta pāri Sedas un Salacas upei. Gelbes rotas viens vads virsseržanta Meža vadībā bija pie Vecates pārgājis Salacas upi. Un, kad jau metusies krēsla, jutis, ka vairs nav sakaru ar igauņu vienībām. Devušies atpakaļ un, pienākot pie Vecates Srengu mājām ieraudzīja ap pusrotu sarkano. Ātri rokas granātas pa atvērtiem logiem iekšā, vēl pāris kārtas viegliem ložmetējiem, un sarkanie bijuši likvidēti. Tā bija uzvara, kas fronti no Rūjienas attālināja par veseliem 15 km. Tā bija arī beidzamā kauja, ko izcīnīja komandanta Gelbes rota. Drīzi vien saņēmām pulkveža Zemitāna pavēli, ka visa šī rota jānosūta uz Tērbatu 3.Cēsu pulka sastāvā.

Līdz ar to es paliku tikpat kā bez darba. Pēc vecā ieraduma vienu otru reizi aizgāju uz igauņu 6.pulka štābu, lai ievāktu ziņas par citām frontēm. Sākām ar agr. P.Murīti prātot, ka jau laiks atkal pienācis sākt skolotāju gaitas Rūjienas lauksaimniecības skolā. Tagad fronte atradās samērā tālu no Rūjienas. Igauņu 9.strēlnieku pulks ieņēma fronti no Ainažiem līdz Mazsalacai, 6.igauņu kājnieku pulks no Mazsalacas pāri Salacas upei uz augšu, gar Burtnieku ezeru, tad pār Sedas upi līdz Rūjienas un Valmieras ceļam un drusku vēl tam pāri.

24.maijā mani aicināja uz igauņu 6.pulka štābu. Biju drusku uztraukts, kas nu būs. Tur man paskaidroja, ka sāksies jaunas kara operācijas ar mērķi atbrīvot visu Ziemeļlatviju no vēl atlikušajām sarkano karaspēku vienībām. 9.igauņu strēlnieku pulks virzīsies no Ainažiem gar jūrmalu uz Limbažiem un Cēsīm, bet 6.pulks ies tieši uz Valmieru. Ziņa citādi ir priecīga, bet bēdīga caur to, ka pasākumā nepiedalīsies neviena latviešu vienība.

Mēs visi nervozējām kā igauņiem izdosies gājiens dziļi Ziemeļvidzemē tamdēļ jau rīta agrumā bijām kājās. Es izeju laukā uz ielas un gribu aizsoļot uz igauņu štābu, bet ieraugu, ka no Rūjas tilta puses tuvojas diezgan gara igauņu strēlnieku kolona. Apstājos un igauniski jautāju, kurp viņi ies. Viens atņurd: tā ir Latvijas zeme, un mēs te nekarosim. Viņi ieiet Cepļu krogū, kur parasti bija igauņu karavīru mītne. Atver logu un uz logiem uzstāda ložmetējus. Pēc neilga laika ir klāt smagā bruņu mašīna un nostājas iepretim Cepļu krogam. Drīz ierodas bruņotā vilciena komanda ar smagiem ieročiem. Divi bruņotā vilciena karavīri ar šautenēm nostājas pie durvīm, bet vairāki citi ieiet krogū un dzen igauņus pa vienam laukā. Katrs saņem 2 sitienus ar šautenes laidi, un visus nostāda uz tirgus laukuma rindā. Kad visi laukā un nostājušies ierindā, pie pirmā pieiet pulka komandieris pulkvedis Tallo un jautā, kāpēc viņi pie Vecates (18 km no Rūjienas) atstājuši fronti un nav paklausījuši rotas komandierim iet uzbrukumā. Jautātais atbild, ka abas rotas nolēmušas, ka uz Latvijas zemes tās nekaros. Pulka komandieris noprasa, lai izdod kūdītājus. Kareivis atsakās to darīt un tiek uz vietas nošauts. Tos pašus jautājumus prasa otrajam. Tāda pat atbilde. Arī viņu turpat nošauj. Kad pulka komandieris griežas pie trešā ar tiem pašiem jautājumiem, tas krīt ceļos un līdz ar to visi pārējie un lūdz piedošanu. Tiek izdoti četri kūdītāji, kurus nošauj. Tie visi aprakti starp Bērtuļa kapsētu un dzelzceļu un bija “svētceļojuma” vieta Rūjienas sarkanajiem brīvās Latvijas laikā.

1919.gada 26.maijā igauņi ieņēma Valmieru, 28.maijā Rūjienā ieradās 3.Cēsu pulks ar pulkvedi K.Berķi kā komandieri un kapteini K.Duņēnu kā štābā priekšnieku. Līdz ar Cēsu pulku ieradās pulkveža Zemitāna ieceltais frontes aizmugures priekšnieks pulkvedis J.Miglavs, kas nesen bija atgriezies no Vācijas. Viņš mūsu Rūjienas “štābu” galīgi izformēja. Valmieras apriņķa komandantu leitnantu Gelbi pārcēla par Limbažu komandantu. Rūjienas Komandantu K.Sprinci par Straupes komandantu. Par Valmieras apriņķa komandantu iecēla veco, sirmo pulkvedi Gustavu, par Valmieras apriņķa priekšnieku artilērijas kapteini Bankini, ko Gailītis bija atvedis no Kurzemes. Kad 1.Valmieras pulka artilērijas komandieris kapteinis A.Danenbergs kaujā pie Apes bija smagi ievainots abās kājās, mēs rūjienieši, griezāmies pie artilērijas kapteiņa ar priekšlikumu, vai viņš nevarētu doties uz vakanto vietu vismaz, kamēr A.Danenbergs izveseļojas, jo artilērijas virsnieku trūkums bija liels. Viņš mūsu priekšlikumu laipni noraidīja, teikdams, ka viņam jau esot apriņķa priekšnieka apliecība un spiedogs kabatā, tik gaidot Valmieras atbrīvošanu. Nu viņš bija savā vietā.

Par Valmieras apriņķa I iecirkņa priekšnieku iecēla E.Svīķi un par par apriņķa darbvedi E.Putniņu. Agr. P.Murītis kļuva par Valmieras apriņķa valsts zemju inspektoru, bet mani, šo rindu rakstītāju iecēla par Valmieras apgabala (Valmieras, Valkas, Cēsu, apriņķu) apgādes pilnvarnieku.

Ar 1919.gada 1.jūniju mēs katrs ieņēmām mums uzticētos amatus. Tā jau kādā 3 nedēļā bijām iegājuši mierīgā darbā un sākām pamazām aizmirst trauksmes pilno Rūjienas dzīvi.

1919.gada 22.jūnijā soļoju pa Valmieras ielu uz savu darba vietu, kad ieraugu, ka kāda grupa Valmieras pilsoņu skatās gaisā. Uz Kauguru muižu, kur nometies 3.Cēsu pulks, lido lidmašīna, un liekas, ka no tās šauj ar ložmetēju. Nav ilgi jāgaida, kad tā pārlido Valmieru un nober savu kārtu.

Drīz vien Valmierai cauri iziet igauņu bruņu vilciens. Dzirdama kauju dunoņa Lodes stacijas virzienā. Vienu laiku liekas, ka tā nāk tuvāk, tad paliek uz vietas un tad ap plkst. 11 vairs nav saklausāma. Tagad esam visu informāciju ieguvuši. No Rīgas nāk ienaidnieks, kas veselu pusgadu ir terorizējis mūsu valdību un to padzina uz jūras. Pēc pusdienas pienāk ziņa, ka landesvērs ir sakauts un Cēsis ieņemtas. Tas mūs visus iepriecina.

Pievakarē sēžos ratam virsū un braucu uzmeklēt 3.Cēsu pulka štābu. To arī drīzi atrodu Liepas pagasta Jaunzemju mājās, pašā lielceļa malā. Satieku pulka komandieri un viņa štāba virsnieku ļoti labā noskaņojumā, jo vācieši pie Cēsīm sakauti un Cēsis ieņēmusi Cēsu pulka 1.rota, kurai par komandieri bija rūjienietis virsleitnants K.Lauberts. Kaujas norises laikā bijis daudz grūtu brīžu, sevišķi, kad starp 3.Cēsu pulka kreiso spārnu un igauņu 6.strēlnieka pulka spārnu izspiedušies cauri spēcīga ienaidnieka grupa un draudējusi aiziet aizmugurē. Vēl laikā piesteidzies igauņu bruņu vilciens, kas palīdzēja šo grupu iznīcināt. Līdz ar šās grupas iznīcināšanu Cēsu kauja bija izšķirta. Pēc tam igauņu bruņu vilciens, uzņēmis virsleitnanta K.Lauberta rotu un izsēdināja to Cēsīs, kuras tad attīrītas no vāciešu atliekām. Aizmirsu pulkvedim Berķim prasīt, zem kādas virspavēlniecības viņš gājis kaujā. Liekas gan, ka pats savā, jo pusotras stundas laikā, kamēr uzkavējos štābā pulkveža Zemitāna vārds netika dzirdēts.

Uzzināju 6.igauņu strēlnieku pulka štāba atrašanās vietu un braucu tajā virzienā. Kad mēs vēl bijām Rūjienā, igauņi bieži mūs zoboja par to, ka mums karaspēka virspavēlniecība ciešot sev blakus gadu simteņu vārdzinātājus, melnā bruņinieka “relikvijas”.

Tagad viņi dabūja negaidīti pielikt savu roku šā jautājuma atrisināšanā. Ar “melnā bruņinieka atliekām” visu dienu smagā kaujā atradās 3 pulki, apbruņoti ar bruņu mašīnām un bruņotā vilciena atbalsti. 9.igauņu pulks, kam vajadzējis nogriezt atkāpšanos iespējas aiz Cēsīm, nemaz nebija ticis Gaujai pāri. Vācu spēki bija sakauti, bet neiznīcināti.

Pabraucis pāris kilometrus, ieraugu lielāku igauņu karaspēka vienību. Piebraucis klāt, redzu 6.pulka intendantu leitnantu Fuksi ar dažiem intendantūras vīriem un 2.rotas karavīrus. Viņi sauc man pretī, ka iegūts kara laupījums divu miljonu igauņu marku vērtībā! Es atsaucu pretī – “Vai dabūjāt naudas kasti, ka tik ātri var saskaitīt?”.

Kauja pie Cēsīm bija piedalījušās arī abas igauņu rotas, kas pirms četrām nedēļām bija atstātas Rūjienā soda apmācībām par patvaļīgu atgriešanos no Vecates frontes. Tās abas kaujā bija bijušas vislaimīgākās, jo bija:

• 1.Nošāvušas landesvēra lidmašīnu,
• 2.Atņēmušas vāciem četrus lauka lielgabalus
• 3.Sagūstījušas visu apgādes kolonu ar lielu daudzumu munīcijas, apgādes piederumu un daudz jaunu Prūsijas karavīru zābaku, kādi jau tie visiem bija kājās.

No leitnanta Fuksa uzzināju, ka viņa pulka štābs jau pārcelts citā tālākā vietā.

Nākamā rītā saņēmu sēra vēsti, ka 21.jūnijā izlūku gājienā, no landesvēra lodes kritis pie Limbažiem varoņa nāvē leitnants H.Gelbe, drošsirdīgais Ziemeļlatvijas cīnītājs par brīvo Latviju.