Mirdzas Čuibes atmiņas pēc 30 gadu prombūtnes (1974.gadā) apmeklējot Latviju

Rūjienas vidusskolas direktora (no 1921.-1926.) Arnolda Čuibes meita Mirdza 1941.gadā salaulājās ar rencēnieti- dzejnieku Vili Cedriņu. Kara laikā piedzima divi dēli- Gundars un Rainis. Mirdza bija piedzīvojusi, kā Padomju vara 1941.gadā nogalina tēvu un brāli, tāpēc kara beigās ģimene izlēma laivā pārcelties uz Zviedriju. Dažādu apstākļu dēļ Mirdza ar sešus mēnešus veco dēliņu Raini devās ceļā, bet Vilis ar divgadīgo Gundaru tika atgriezts Latvijā. Padomju vara Vili apcietināja un izsūtījumā nomocīts 1946.gadā viņš nomira. Gundaru uzaudzināja Mirdzas māsīca Irma. Pēc 30 gadiem, 1974.gadā Mirdza Čuibe ar tūristu grupu pirmo reizi dodas uz Latviju, lai atkal ieraudzītu Rīgu un satiktu dēlu Gundaru.

Rīga deg
MIRDZAS ČUIBES VĒROJUMI OKUPĒTAS LATVIJAS APMEKLĒJUMĀ 1974.gadā
Nekad neesmu šīs dienas Rīgu redzējusi sapņos. Sarkanā Rīga man rādījusies tikai murgos. Nekad neesmu vēlējusies apmeklēt Padomju Latviju, zemi zemes dēļ. Bet par savas dzīves pienākumu esmu uzskatījusi kaut vienu vienīgu reizi mūžā vēl tikties ar likteņa varmācības atrautu mīļu tuvinieku. Esmu to daudzkārt pieprasījusi ciemos uz šejieni. Pār Baltijas jūru ar gaisa putnu stundas lidojums. Aicinājums vienmēr noraidīts. Pēdējo reiz ar motivējumu: nemērķtiecīgi sakari, pēc režīma uzskatiem. Tas manī iekveldina spīts dzirksteli. Man nav vairs daudz laika. Man nav medusmēles. Man ir tuvu sešdesmit pie vārtiem. Es nolemju četras dienas „Rīgu izciest" un pieteicos ceļojumu birojā visīsākajam nedēļu ilgam tūristu
braucienam. Jo tūrisms, lūk, skaitās mērķtiecīgs. Lietderīgs arī dzelžu valstij, saprotams, tikai no šīs aizkara puses uz viņu pusi, ekskursiju no Ziemeļzemes šovasar ir veselas astoņas. Man jāizpilda garāka iztaujas anketa. Citu starpā jautājums ,vai esmu jau agrāk bijusi Pad. Savienībā.
Uzrakstu- pēc Otrā pasaules kara nē. Laikam, atbilde ir novirzīšanās no konvencionālā citu
ceļotāju ieraksta. Visi trīs ierēdņi to bada ar pirkstu: Tā tad jā? Tā tad nē? Kā tad paliek?
Loģiski manā ārzemju pasē tak stāv, ka esmu Latvijā dzimusi. Vai atļauju dabūšu, nemaz
neesmu tik pārliecināta. Zinu veselu rindu vārdu, kuriem vizu liedz pat tūrisma ceļojumam. Lielāko daļu gan tādiem, kas tur jau vairākkārt bijuši, un nav skatījušies tikai gida rādīto nomēzto, apmeijoto durvju priekšu, bet ielūkojušies ari krēslainākā gaitenī vai pavērušies aiz sētas vārtiem.
Par mazu pārsteigumu, papīri kārtībā jau pēc pāris dienām. Vīzā tikai mans pašreizējais uzvārds, viņā pusē svešs tiem, kas mani vēl var atcerēties un pazīt. Maksa nedaudz, pāri tūkstoš kronām. Pasmīdina ceļojumu biroja izziņas lapas piezīme: „leteicams līdz ņemt galvas sāpju tabletes. Ļoti noderīgas arvien pie rokas. Arī dažas mitrās atsvaidzināšanās papīra servjetes nav peļama iedoma. Allaž paturiet vērā, ka ceļojums ved uz svešu zemi ar citu vidi un citādiem noteikumiem.Laimīgu ceļu!"

Pārējo dalībnieku, pat kopīgās kajītes pušelnieka vārdu birojā nav iespējams uzzināt. Viesnīcu, kurā uzturēsimies, Intūrists neizpauž ātrāk kā ceļamērķa galā. Acīm redzot arī te
sakari un sazināšanās ar tuviniekiem ir nemērķtiecīgi.
Pērkonainā svētdienas pēcpusdienā dodos uz Somijas kuģu ostu. Pirmais ceļa posms Stokholma - Helsinki ar Silja Line lielāko tvaikoni Allotāru. Zviedrijas gīds Karloss, tumšu dienvidniecisku plutu, glīts, gandrīz pārspīlēti elegants puisis, gluži kā no modeslapas izkāpis. Uzzinām, ka, grupā kopā būsim deviņpadsmit. Pulcējamies plašo uzgaidāmo telpu mierīgākā nostūrī, saņemt dokumentus. Man par mazu vilšanos, neredzu neviena tuvāka galvaspilsētas paziņas. Divi esoši vai bijuši jūrnieku aroda vieninieki. Vārdi gari un neskaidri. Atmiņā ieguldu Ducīgo un Slaiko. Kāda „senlībju" lielģimene, uzkrītošu tāmnieku akcentu laikam vecvecāki, meita ar znotu zviedru un mazmeitiņu padsmitos, kas vairs latviski nesaprot. Smaidīgs Rāceņu pāris no zemes dienvīdvagām. Visi jau ceļu mērojuši trejkārt. Jauniešu pulkā sastapta
maģistre, egles diženumā, no visaugstākās ziemeļu universitātes. Vārda pēc zināma vēstures skolotāja ar mammīti. Nastu nesējiem ēzeļiem oficiāli atļauts mums sekot līdz kuģa tilta caurlaidei. Bet šai pusē arvien pieļauti izņēmumi. Mans daudz ceļot radušais pavadonis caur drūzmu ar bezbēdīgu smaidu ievada mani tieši kajītē. Pie blakus durvīm ar neklausīgu atslēgu
cīnās sīka melnacaina meitene, līdz jostas vietai gariem, izlaistiem nāras matiem. Pastomīgā angļu valodā jautā pēc padoma. Pavīpsnāju, varbūt varam saprasties latviski? Jā. Nāra ir studente no kontinenta, mazliet malēniskas izloksnes Daina. Savos divdesmit gados jau paguvusi krustu šķērsu izmalt Eiropu, izbraukājusi Ameriku. Uz Latviju pirmoreiz. Pazīstu viņas dzimtu. Viņai savkārt nav sveši mani tās pašas profesijas radi. Tas mirklī nodibina
nepiespiestas atklātības un tuvības sirsnīgo gaisotni, bez jebkādas paaudžu plaisas.
Mana guļamvieta ir augšlāviņā. Uz apakšējās nomesta soma ar piestiprinātu adreses lapu: Botilda Frideborg. Tā tad zviedriete. Laikam tik līdz Helsinkiem. Aiz apaļā kuģa loga ritmiski gausi skalojas zaļgani viļņi, tikko jaužamām vasaras putu platmalēm. Dziļajā sērā jūdzēm tālu vēl stiepjas stāvas, mežiem apaugušas klintis. Terašu dārzos un ziedošos staipekņos iegrimušas krāšņas vasarnīcas. Žilbīgi baltas, oranžas un spoži violētas jahtu buras.
Peldošās bojās mirkšķina mazas bākas, brīdinādamas no zemūdens radzēm. Spalga kuģa svilpe sveicina pretimnācēju dvīņubrāli, jūras arāju Bori, kas patlaban atgriežas no turienes, uz kurieni dodamies. Mana, kajītes biedre ierodas tikai īsi pirms pusnakts. Ilgi žvadzina kakla važu režģi, kas kārtu kārtām samests, sapenterējies kā nēģu murskulis zebeniekā. Atvainojas, ka varbūt uztraukuši no snaudas. Arī viņai esot svētīgs paradums dienišķi laikus doties
pie miera. Tikai viņas znots tāds dulburis. Rītos grib vārtīties gultā kā slamsts līdz pusdienas
laikam, naktīs dirn augšā vai līdz pirmiem gaiļiem. Arī tagad gribējis skatīties bārā televīziju.
Viņa, kompānijas pēc nīkusi līdz. Lai vairāk zīmīgu atmiņu. Ak, mūžos apsmaidītā, mūžīgā sievas-māte! Apmaināmies sīrupsaldām labunaktīm.
Bet ziemeļzemes vasaras naktis ir īsas un gaišas kā sudraba migla. Vienmuļi klab un ducina kuģa mašīnas kaut kur pazemē. Allotāra milzeņu miesu šūpošanās jūras plūdumā ir gandrīz niecīgāka par ātrvilciena vieglo Ilgošanos uz tērauda sliedēm. Miegs bēg.
No tās zemes, kurp tagad braucu, pirms trīsdesmit gadiem bēgu. Bēgu vētrā ar nāves briesmām, atklātā zvejnieku laivā, ko bangas svaidīja kā skaidu. To, kas mani šodien pavadīja, es toreiz nesu uz rokām. Tas, kas mani sagaidīs, tur palika divi gadus vecs.
Ko īsti mēs viens par otru zinām? Arī sveši ļaudis nereti reizi mēnesī apmainās vēstulēm. Par
materiālām lietām, sīkiem ikdienas notikumiem. Pār jūru pārvedu fotogrāfiju, bērnu zilā
zīda blūzītē, gludi nosukātiem pieres matiņiem, plušķainu lācīti pie vaiga. Tad seši gadi pilnīgs
klusums. Bilde salūza, no pārāk biežas lūkošanās. Vēl tagad ausīs dzirdu čukstus: labāk bārenim augt padomju silē, nekā rakt augšā izkliedētus, agri mirušus, izsūtītus, aizbēgušus radus, draugus vecākus. Caur aplinku linkiem, balsu baļsīm, vēstu vēstīm beidzot saklaušināta lielā ziņa: viņš dzīvs! Dzīvs pašu pilsētā, pašu ļaudīs! Pamazām drošāka sarakste. Amatiera fotogrāfijā trausls zēns jāj uz apsviedīga āzīša. Izstīdzējis puisēns ar vanadziņu uz pleca. Savādas, Dieva dāvātas rotaļlietas. Tad laikam jau pašu delveru uzņemti un attīstīti miglaini, izplūduši, satricināti foto attēli: peldētājs, slēpotājs ,basketa groza metējs. Ķīmijas students pie mēģenēm, grāmatās apracies. Un beidzot pati pēdējā fotogrāfija pašapzinīgs tēvs ģimenes vidū pie Jaungada eglītes, šai pēdējai es šad tad esmu blakus nolikusi otru attēlu.
Cik daži ģīmja panti līdzīgi! Vaibsti, līnijas. Bet kur ir šī otra attēla caurspīdīgums, domīgums,
savrupīgā apgarotība? Kur ir šīs sejas dvēsele? Vai atspulgs nav tukšs, pašapmierināts pārticis
caurmēra, pilsonis? Stīga bez dziesmas?
Man nav bijis laimes to audzināt. Krustmātes un vecmāmiņas vlkušas laicīgo, skopo un
sūro pēckara maizi. Personību veidojusi skola un dzīve. Skarba dzīve. Vai truls robots, mehanismā, iekļāvīgs ritentiņš nav padomju nākotnes ideālcilvēks? Bez pašrosmes, bez jūtu.
Tāds, priekš kura domā komsorgs un partija lemj. Tāds, kas skatās vairāk uz zemi kā debesīm.
Tikai mēs te vēl laužamies ap dvēseli! Tā ir kāda baisa, gruzdoša zemapziņas atbildība, kurai
es neesmu varējusi atbildēt. Toreiz pirms trejiem gadu desmitiem kāds aklā tumsā teica: „Kauliņi ir mesti." Vai Allotāra vārds tā plašākā tulkojumā nenozīmē, ka viss ir uz spēles, uz vienas kārts? Vai man ir bailes? Nē, es nevedu nekā aizliegta un netaisos darīt nekā nelikumīga. Es ticu, ka no ciemiem atgriezīšos sveika
un vesela. Bet braukt uz nelaimīgu zemi, kurā reiz esi bijis laimīgs, ir tomēr baigi.

PIRMDIENA
No rīta mani atkal modina Frideborga kundzes ķēžu šķindēšana. Platas, madarotas aproces apvij arī roku dilbus, piecos pirkstos ņudz zīļaini gredzeni. Vienā kā gleznā piramidā viens uz otra samaukti pat veseli trīs. Viss no imaga zelta. Tā kā par pārkrautu, lai liktos īsta. „Ak jūs ārzemniece? Jā, jā, to dzird pēc valodas." Viņas znots arī ārzemnieks ungārs. „Tad latvieši un igauņi nav gluži viens un tas pats? Un jūs tieši uz savu galvaspilsētu? Droši vien tur arī paliksit. Tagad pēc kara jau Baltijas zemes ziedošas, bagātas padomju republikas."
Zviedrija pēc Frideborga kundzes domām kļūst jo dienas, jo nepanesamāka. Nodokļi. Kur vēl
citur pasaulē ir tik augsti nodokļi? Padomju Savienībā tādu nav nemaz. Visu samaksā pati
valsts. Laimīgi ļautiņi! Un tad tā cilvēku izsūkšana kapitālistu rūpnīcās un uzņēmumos! Nabaga strādniecītes neuzdrīkstas ne uzsmēķēt, gandrīz vai ne sevis pēc iziet. Visur tās apglūn fūrmaņa bargā acs un uzkliedzieni. Ja kāds sūdzas, ka nelāga akords vai maza izpeļņa, līdēji un spiegotāji to pieraksta, visu paziņo IB iestādēm. Tādam tad vairs uz labāku darbu nav ko cerēt. Viņas znots zina. Viņš ir savas arodbiedrības padomes loceklis.Arī eksilkomūnistu partijas funkcionārs, šis ceļojums tam ir pa pusei komandējums, pa pusei atvaļinājuma līkums, iepazīties ar padomju augšupejošo trieci un labklājību. Viņa ar meitu ir līdz
tik tā izklaidēšanās pēc. Vai man Frideborga kundzei teikt, ka arī es esmu bijusi fabrikas strādniece, tad kad valodu vēl nemācēju. Kad piestiprināju bikšu atlokus trīs dūrieni uz
priekšu, trīs atpakaļ, trīs atkal uz priekšu... Bet pārdotas bija tikai manas rokas, gars brīvs. Līdztekus kalu un slīpēju Šuvējas piezīmes, un bieži biju domās pavisam tālu prom. Bet nekādas glūnīgas fūrmaņa acis mani nevajāja.
Kad jau buldurēju, pašā svētku skubā strādāju par pārdevēju universālveikalā. Kādreiz pazuda
lielāks skaits zeķupāru, vesels lēvenis veļas gabalu. Mājās ejot tad darbinieces kontrolēja. Bet nekad, nekad nekratīja mani ,nešpetno ārzemnieci.'' Varbūt tur tomēr bija sava ziņa. Vai man stāstīt, ka zviedru valsts ir izskolojusi mūsu bēgļu bērnus, kas vien gribējis mācīties, un ka neviens no tiem vairs fabrikā nestrādā? Apgalvot, ka nodokļus veciem un slimiem maksājam labprāt? Ja arī kādreiz liktos, ka dīkdieņu slaistiem, narkotiķiem un noziedzniekiem varbūt vairāk laba darītu sviedraināka darbadiena nekā no gaisa, nokritis sociālais pabalsts. Brīvība un kārtība abas skaistas, labas lietas. Ko lai dara, ka tās kādreiz nesedz viena otru?
Galu galā tak abas ar Frideborga kundzi jau esam ceļā uz vienu mērķi. Varēsim skatīt savām acīm, mērīt ar savu mēru, svērt saviem svariem. Ka muti palaist, kā te liekēžu zemē, tur nevar, ka par mēli var dabūt Sibīriju, to viņa tā kā būtu dzirdējusi. Un tas jau pats galvenais. Šķiramies visapburošākajā laipnībā teikdamas uz redzēšanos. Uz laipām stāvu blakus tikko apzinātajiem ceļabiedriem. Viņai vajaga būt labu tiesu vecākai par vīru. Abiem ir
sejas kā maskas, zem kurām var pabāzt, ko vēlas. Pirmajā izdevīgā brīdī uzmeklēju Karlosu un
lūdzu viesnīcā samainīt mani ar citu, vienalga kādu pārinieci.
Allotārs izmetis savas kņudīgās iekšas krastā. Tikai maza daļa pasažieru drūzmējas pie nošņurkušā necilā mazbrāļa Tallinas. Nadežda Krupskaja šodien tikai sliņķi pašapzinīgi spoguļojas. Nez kur vakar paslēpusies, kā zieds acīs ieduras dāma labākajos gadoscitrondzeltenā kostīmā, tādā pat cepurē un sandalēs. Bez lielā čemodāna, kas tikko jaudājams
pavilkt, un dzeltenās plecsomas tai vācamas vēl krietna gūzma visādu tūtu, turzu, tašiņu, kuras Karloss apgādā ar papildus adrešu zīmēm. Vēl vairāk bagāžas seši maisi un četri koferi kā Noasa šķirsti ir tikai Huldai Evermarka kundzei, ko vaigā redzam tikai Tallinas muitā.
Cauniņas jaunkundze (citrondzeltenajā kostīmā) apņēmīgi izkārtojusi vietas saulainākajā klāja
pusē visam vientuļo sieviešu kodolpulciņam. Atkal jāizpilda kāda veidlapa. Cik saiņu, kāda valūta, dārglietas. Ilgi nolūkojos jautājumā: Vai ir ieroči? Kabatas nazītis? Manikīra grieznītes?
Spalva! iešņāpu neredzamiem gara burtiem. legrožoto ceļu Eiropas sikšņotājām un Amerikas
grābstītājām pakaļ netecēšu. Man Rīgu nerādīs. Es Rīgu rādīšu. „Ka tik nu tiktu laimīgi muitai
cauri," Cauniņas jaunkundze žubina, „man tā kā par daudz strumpbiksīšu, varbūt kāds, 'kam
mazāk, varētu paņemt šo vienu tašiņu. Trīs zeķbiksītes. Un kāds, kuram kaila galva, šito turziņu. Tur ir tikai cepure. Viegla cepurīte, vairāk nekas. Lūgsim Dievu, lūgsim visi kopā Dievu, lai labi iziet." Vai tā nebūs tāda kā Ķenča lūgšana par tīri mantīgām lietām?" „Vai Ke Ken-cis? Kas tas tāds?"
Jā, tas ir diezgan sen, kad mēs skolā gājām. Arī man ir sava klusa lūgsna. Bet citāda: Kaut man
pietiktu drosmes un lepnuma nelūzt, ja tomēr pienāk nezināmais brīdis, kad cilvēciskais spēks vājš un sirds bailīga.
Trijos pēc pusdienas, diezgan nonīkuši, sasniedzām Tallinas ostu. Robojas skaisti veci torņi,
ēno zaļi parki. No kuģa nokāpjot, pirmā krievu pasu kontrole. Dažiem liekas, ka laipnāks izskatās jaunākais, eiropiskāka paskata, moderna skuvuma. let kā eļļots. Vienīgi manā vīzā vērīgāk ieskatījies, jaunais to pasniedz drūmajam. Ar rokas mājienu arī es ritu tālāk. lemesls paliek nezināms.
„Lūgsim Dievu, lūgsim Dievu," drebinās Cauniņas jaunkundze, sperdamās pirmā restotajās muitas durvīs. Droši vien par katru tašiņu ir pārmests krusts un pār koferi noskaitīta tēvreize visā garumā. Ducīgais izrādās izpalīdzīgs džentlmenis un palīdz sieviešiem virzīt nastas uz priekšu. Nekas sevišķs nemežģijās. Manā čemodānā kontrolētājs pārcilā tikai virsējās drānas. Bet tas laikam galvenajam činavniekam liekas par paviršu. Tas pielēcis dusmīgi atrauj somas rāvējslēdzēju: „Tur kas?" Tur ir divas baltas papīra loksnes un trīs aploksnes. Tos steidzīgi aiznes uz blakusistabu caurskatīt, vai nav šifrs ar neredzamu tinti. Nav. Visilgāk aizkavējās Ducīgais, kam tikai rokas portfelis, bet kabatas grāmatiņā uzietas pierakstītas adreses.
Rūpīgi izšķirstu maģistres žurnālu. Kapitāliski seksīga reklāmbilde: pie loga aplam jauki smaržojoša dāma vieglā naktstērpā. leērcinātais kavalieris gatavs ne jau nu gluži pa pliku sienu uz augšu rāpties. Aiz muguras divi sulaiņi livrejās tura pieslejamas kāpnes. Iziet cauri arī bilde. Dūmu smaku tak drusku esam jau oduši.
Pie vārtiem mūs sagaida autobuss. Priekšā stādās Rīgas gīds Viesturs. Vai būšot mums visu
laiku, izšķiršoties rīt!
„Bet vai tad cits būs sliktāks?" “Un vai tad cits būs labāks?" Visumā Viesturs šķiet lādzīgs
puisis. Pieklājīgi atvainojas, ka ērtāks autobuss gan esot (ceļojuma biroja brošūrā bija aplieci-
nājums, ka visi transporta līdzekļi pirmšķirīgi), nelaimīgā kārtā taisni šorīt saplīsis.
Vai nu zēnam ir ļoti augsts asinsspiediens, vai viņš vēl tik jauns, ka nevar melot bez sarkšanas, kas lai izdibina! Uz labu saprašanos Karloss viņam ieslidina krūšukabatā paciņu
kozļajamās gumijas. Savā brūnajā uzvalka, ar garstūraino kreklu un izmeklēto kravati, tas kollēgam blakus izskatās kā cekulains sīlis pret pelēku zvirbuli
Smird slikta eļļa, sērs un vēl kas pretīgāks. Bet uz priekšu jātiek, kaut vai ar traktoru. Vedināšanas nav citādas kā vien caurvējš, ka mati plīvo. Lielisko gaisā pasviešanu ceļa bedrēs pie laba humora var apvienot ar Krauklīša piedziedājumu uh-tai-ridi! Nosmiešanās līdz asarām.
Freiborga kundze var sākt izbaudīt padomju augsto standartu un komfortu. Pērnavā vienā reizē ēdam pusdienas un vakariņas. Mammīte no mutes izņem milzīgu asu stikla lausku, kas bijusi salātos.Vai tik mēs steidzīgākie neesam jau kādu norijuši? Izpētām, ka no griestiem kritusi spuldze, atsitoties pret galdu eksplodējusi un piešķiedusi ēdienu.
„Nu vai labi smēķē?" Ar novēlošanos mūsu galdam piesēstas Evermarka kundze, „mana vecmāmiņa vienmēr tā prasīja, vai labi smēķē?" Nedusmojaties par aizkavēšanu. Man lietas bija šeit jānogādā. Es uzturu savu vecu ļaužu ģimeni."
Esam pārsteigti, ka Evermarka kundze runā latviski. Brīžam pat veselām dzīvām tautas frāzēm un tīrāk par Cauniņas jaunkundzi, kas gubām jauc iekšā zviedru vārdu sakropļojumus. Bērnībā vasarās braukusi ciemā pie tēva-mātes, kas to mielojusi garšīgiem zemnieku ēdieniem: skābu putru, knapsieriem, kaņepēm. Evermarka kundze ir precējusies ar zviedru kuģu kapteini jau pirms kara, tātad īsta Zviedrijas pavalstniece. Māte vāciete. Droša, lepna, pašapzinīga. Esam izsalkuši, bet taukos sasautētais ēdiens, īpaši autobraucienam, par treknu. Restorāna zālē arī vietējā publika. Glīti, pēc modes ģērbušies jaunieši. Divi garmataini Samsoni ar Delilām pie dzīvas džeza mūzikas nodemonstrē mums priekšā pat gluži aistētisku dejas mākslu. Rokas nožāvējam karstā vējā. Tualetē mums noliktas servjetes. Citiem laikam jāiztiek kā māk.
Ceļu uzmanīgāk sākam vērot, pārbraucot robežu. To apliecina vairs tikai divi nošķiebušies stabi.
Maršruts gar jūrmalu, cauri Ainažiem un Vitrupei. Vietvietām tīrumi apstādīti egļu dzīvžogiem
un ātraudžu Kanādas apsēm. Raža, viļņainos cinīšos, nerādās nekāda košā. Lieli laukumi apdzeltējuši. Cukurbietes (jeb runkuļi) vēl tikai pirksta garumā. Šur tur grāvmalē šņākdama zāli plūc kāda piemāju brūnaļa. Purvi. Noslīkušas ganības. Melnais stārks. (Zviedrijā liels retums). Pajūgus pa visu ceļa posmu satiekam tikai trīs. Desmit minūšu laikā caurmērā nāk pretim četras smagās un divas vieglās automašīnas. Varbūt pa dienas vidu satiksme dzīvāka. Cauniņas jaunkundze sajūsmā par ēnainajām gatvēm:
“Alejas! Brīnišķi! Latvijas alejas! Zviedrijā vecus kokus cērt nost. Te bērzu aleja, kļavu aleja,
sērmūkšu aleja!"
Ka gatvju izretināšanai, satiksmei augot, laikam sava jēga, liecina divu ošu stumbros iesprūdis
Žigulis, sadragātu purnu. „Atkal aleja, dubultaleja!" „Tie nu gan vairs tikai telefona stabi."
Uz Juglas šosejas izbraucot, var jau saskatīt Rīgas ugunis. PSRS SLAVA ņirbina sarkani neona burti.
„Brīvības piemineklis!" sasit rokas Cauniņas jaunkundze'. Smīnu slēpdams, galvu nodur pat gīds. Vēl esam šaipus liepu bulvāra, šis te ir Ļeņins Kirova ielas stūrī. Otrā galā, jā, tur gan
tumsā tinusies, māte Latvija ceļ rokas pelēkās debesīs.
Mūsu apmešanās vieta ar skaļiem aplausiem Rīgas viesnīca. Esam nokavējušies par vairāk stundām. Uz viesnīcas kāpnēm sagaidītāji kvernējuši patiešām pacietīgi. Rāceņa kundze apskauj māsu, maģistre, egles dižumā, skūpsta salīkušu vectētiņu, kas tai labi, ja līdz plecam. Dainai pretim visa tēvoča ģimene ar māsīcām un brālēniem. Domāju, ka savu puisi pazīšu,
bet līdzīga jauna cilvēka nevaru saskatīt, kaut gan labu brīdi vēl vilcinos durvju priekšā. Autobuss nu jau turpat iztukšojies. Pa ietvi kājas smagi velk savāda sieva, sagumzītos svārkos, tādā kā garā jakā, kā īsā mētelī. Spuldžu gaismā grūti pateikt, sirma vai blonda, seja vēl sevišķi veca neliekas. Gadu piecdesmit? Bet nu tā sāk pikti žestikulēt rokām un pilnā kaklā kliegt.
“Tā ir netaisnība, tā ir apgrēcība, kas te notiek! Kā jums kauna nav vēl šo zemi par dzimteni saukt! Kā žurkas no grimstoša kuģa aizbēguši, nu izdižoties kā lielkungi, izēsties kā buržuji,
mūsu nabadzību apsmiet atbraukuši!"
Ne ceļotāji, ar sevi aizņemti, ne pretim iznākušie portjēri neliekas gar viņu zinis. It kā nevienam nebūtu ne acu, ne ausu. Vai ārprātīgā ir aranžējums vai nejaušs gadījums?
“Kur ir vara, kur ir taisnība? Ar gušnām, ar ērkšķiem, ar odžu dzeloņiem neģēļus sakapāt! Kauns, kauns!"
Nu sajukušā sākusi rāpties augšā pa trepēm un vicina dūres pie paša deguna Frideborga kun-
dzei, kas, ne vārda latviski nesaprazdama, meklē glābiņu pie manis:
„Ko viņa grib, ko viņa sauc?" “Tas, ko viņa kliedz, ir apmēram; ko jūs meklējat no savām zelta zemēm mūsu putekļos. Bet viņa ir slima, man šķiet."
Nu arī man nav vairs ilgāk ko kavēties, šo vienreizējo mirkli vienmēr biju iedomājusies ar sirds
drebēšanu un iztrūcināšanos, tādu, ko diezin vai maz var pārciest, pārdzīvot. Nu spriegums atslābis. Varbūt arī tā labāk. Atdarās kādas durvis iekštelpās, un nu gan steidzīgs nāk man pretim jauns, slaids vīrietis, pēc rietumu modes apgrieztiem pagariem cirtainiem matiem. Ja nepazītu viņu vaigā, uzzīmētu pēc Zviedrijas drānām, kuras pašas rokas reiz saiņos ie-
locījušas.
„Labvakar, Gundar!" Ja gribētu viņu nomutēt, man būtu jāceļas uz pirkstgaliem. Bet ko nu ar tādām sentimentalitātēm! Labi jau tāpat uzplaukšķināt pa cieto kamiesi. „Kur tad tu tā?"
Izrādās, atbraucis no Jelgavas vienā krekliņā. Nogaidījis uz ielas divi stundas no deviņiem
līdz vienpadsmitiem. Tad, nosalis zils, nolēmis piecas minūtes ieskriet bārā, izdzert glāzi karsta groka. Un taisni pa šīm minūtēm jāpienāk autobusam! Nu man nāk smiekli. Tādā neražā iekulties, tik aplam iziet varēja vēl tik vienīgi viņa lēnīgajam, stūrainajam, arvien drusku no zemes atraisītajam tēvam.
Un pēkšņi visi vārdi kļuvuši tādi kā tukši, nederīgi, nevajadzīgi. Gundars ņem manu somu.
Mēs kāpjam augšup. Jaunceltā joprojām vēl smiņķējas, iežņaugusies stalažu korsetēs. Zviedrijā šī būtu labāka trešās šķiras, vai bēdīgāka otras šķiras viesnīca. Gaiteņos pretim sitas laikam jau dezinfekcijas tāda kā karbola, lizola un hlora maisījuma smaka. Tāda, kas izzudusi jau pat no zviedru slimnīcām. Ja ēkai tikai divdesmitgadīgs mūžs, tad tā gan strauji nodzīvojusies. Varbūt naktsviesu bijis par daudz? Parkets, laikam kādreiz ar ūdeni mazgāts, saplaisājis un apskabargojies. Šaurās, izmītās grīdsegas pienaglotas.
Bet gultas izskatās pietiekami platas un ērtas. Ko gan vairāk nogurušam ceļiniekam vajaga?
„Nostājies nu te gaismā, lai labi apskatu, kāds tad īsti esi izaudzis."
Paldies Dievam, tas tomēr nav robots, bet dzīvs cilvēks. Drusku sakautrējies, apjucis un,
liekas; vismaz šovakar laimīgs cilvēks.
OTRDIENA
Slīps stars atdūries Skulmes gleznas reprodukcijā ar āboliņa zārdiem. Pulkstens pusseptiņi.
Man liekas, ka mani uzmodinājis latvisks vārds. Varbūt tas runāts uz ielas, varbūt blakusistabā, varbūt to teikusi apkopēja aiz durvīm. Palags sakroķējies kājgalī. Ka tas abos galos vismaz sprīdi par īsu, ar caurumu zem spilvena, matīju jau vakar. Tāds pats, tikai svītrots, Dainai. Tas laikam tāds tautas dziesmas svešasmātes „bez ieloka paladziņš."
Skapja rāmji un lādes tā sabrukušas, ka ik pēc atvilkšanas daļas jāstata kopā kā Leminkeinena līķa kauliņi. Toties spilvenu mums katrai pa divi, turklāt varenu apmēru. Piemēroti drīzāk
nosmacēšanai nekā gulēšanai. Es izlietoju vienu, Daina nevienu. Ak jā, tādi gan krāvās kaudzē uz mūsu vecmāmuļu gultām. Pussēdus zvilnēt skaitījās veselīgi pret plaušu un sirdskaitēm.
Skaists esot tikai bērna un karavīra miegs. Dainas miegā kaut kas no abiem. Paveru plašāk aizkaru spraugu. Lejā modra rosība. Zvana tramvaji, vaukšķ motocikli, murd ļaudis. Vairāki pat skrien skriešus. Laikam jau uz darbu. Ja Zviedrijā kāds rikšotu pa ielu, to turētu par sajukušu vai nelaimē kritušu. Katrā ziņā iejūtīgākam pilsonim jau iegansts brīdināt policiju.
Bet nu man kļūst īsti silti ap sirdi. Žirgta māmiņa, zem smakra sasietu krustainu lakatiņu, slauka ietvi ar īstu bērzu žagaru slotu. Ziemeļzemē tā jau pirms trīsdesmit gadiem bija pazudusi vēsturiskos romānos un skaitījās atrakcija, kad kāds lauku tēvs tādas sasēja mūsu bēgļu labdarības loterijai. Pat Karloss, kas acīm redzot nebrauc pirmoreiz, ievērojis Rīgas tīrās ielas. Cigarešu galus un staniolpapīrus gan būs sametuši „ārzemnieki." Arī otrā pusē divi slaucītājas. Bet tām puķaini, „babuškā" satuntuļoti lakati, tās sasaucas krievu valodā.Jā, nav jau vairs 1940. gads, kad no Maskavas sabraukuši vēl bija tikai valdītāju kungi. Bet sētniekiem jau tad bija savi līdztekus “speciāldarbi." Un pēkšņi viss sagriežas ačgārnos, skumjos simbolos: tur krievenes ar latviešu bērzu slotu slauka latviešu liepu ziedus melnā, apķepušā atkritumu lāpstā... Divi krievi pret vienu latvieti, 65 proc. pret 35 proc. tādi jau šobrīd arī vispārīgie Rīgas iedzīvotāju samēri, cik veikli gīds arī cipārus nepārmeta otrādi. Tāpat laikam Liepājā, Daugavpilī, Jelgavā. Latviskākas esot Vidzemes mazākās pilsētas: Smiltene, Rūjiena, Ērgļi. Esmu uz to jau sagatavojusies.
Rūgto ceļamaizes riecienu deva jauns zinātnieks, apmetis plašāku loku: ~Ļeņingrada pieder krieviem, bet Rīga latviešiem nepieder."
Man ir stunda laika. Varu apmest pastaigas cilpu. Dzidrs, smaržīgs jūlija rīts. Viss kuplākajā lapu zaļumā. Trīs zvaigznes pār Rīgu vēl arvien mirdz ģiedrā spožumā. Ko gaismo saule, cilvēka roka nespēj aizēnot. Kādā agrākā trimdas izdevumā, vēl trūcīgas informācijas dēļ, bija rakstīts, ka zvaigžņu vietā uzstādīta padomju emblēma, un izdzēsts „Tēvijai un Brīvībai."
Viss ir, kā bijis. leraksts iekalts pietiekami lieliem un dziļiem gravējumiem. Nav ne īpaši apsūbējis, ne apsūnojis. Vienīgi satiksme te riņķo tik cieši, ka ja pieminekli nesargātu lēzenās kāpnes, liekas, gājēji mītu uz varoņu kājām. Arī šorīt visi steigā traucas garām. Varbūt šeit apstāties skaitās jau aizdomīgi, pret dienišķo kārtību? Es esmu ~ārzemniece." Es drīkstu lēni apiet visapkārt, aplūkot apglaudīt katru cilni. „Veckalna pulkstenis," slaidāks, citādiem cipariem, tomēr panorāmā pulkstenis. Ielu krustojuma pārejā zaļas un sarkanas ugunis:
ejiet, stāviet, abās valodās. Jāiet žigli. Laipnīgo Stokholmas autovadītāju žestu lūdzu, kājniekiem priekšroka, te neredzēt. Kam automobilis, tas lepni brauc, lai nabagi taisās, kā tiek no kājām. Kanāla koki saauguši biezi un ēnaini. Uz lēpu lapām koncertē zaļo varžu trio. Arī tādu vairs ziemeļzemē nedzirdēt. Mūžīgi jaunā akmens nimfa, gliemežvāku virs galvas, amoriņiem pie kājām. Arvien tur vēl peras zili baloži. Vecie apstādījumu ziemcieši: zobenāji, papardes, funkijas vējo košas, leknas, lokanas. Arī tām laiks maz ķēries klāt. Kā vakardien. Vakardien pirms trim gadu desmitiem. Bastejkalns. Atmiņā ar Blaumaņa pieminekli. Nē, tas otrā kanāla pusē. Pazīstamās strūklaku mutes. Arī jauni teli. Kumeliņš. Rīts. Spirāltaciņa kalnā. Īstie tūristi jau laikam līdz galotnei neuzkāpj. Ko tur nopūlēties ar puķu dēstiem? Apaļo dobi apsējis Dievs balandām, nakts kāļiem.
Brokastis. Cauniņas jaunkundze aizgrābjošā laipnībā atkal parūpējusies ēdamzālē visām dāmām ieņemt „ekstra vietas" ar skatu uz publiku un sienu gleznojumiem. Arī man. Paldies. Labi domāts. Bet man mīļāk tīk būt vientuļai klejotājai.
„Biezpiens, rupjmaize! No aromāta vien jau rodas apetīte! Un vēl desiņas. Tāds menū!" slavē
Cauniņas jaunkundze latviski.
Tad krieviski: „Sakiet, vai mēs kādreiz dabūsim arī īstas bliņas?" lebilstu: “šeit visi viesmīli runā latviski."
„Jaso? Bet tāda iespēja pavingrināties! Sāk jau aizmirsties. Vai jūs patiesi saprotiet latviski?"
„Nē, kundze," viesmīlis smīn visskaidrākā mātes valodā. Ja mūsu vecmāmiņas spētu no
kapiem piecelties, tās droši solītu mūs zem kubla pabāzt. Desiņas, tikko apskrubinātas, aizceļo atpakaļ uz kuhņu. Viesturs enerģiski raujas mūs apgaismodams. Ko viņam pārmest? Jaunam cilvēkam gribas drusku pasauli redzēt. „Piecīšu" repertuāru viņš pazīst gandrīz labāk nekā mēs. Bet viņam jāpilda plāns un grafika. Lai aranžējumi skaitītos pilnīstenoti, vajaga vismaz piecu dalībnieku.
Atspaids te ungārs ar pavadonēm. Tie piedalās visur. Uz informācijas sanāksmi jāiet apzināt noteikumus un ierobežojumus. Dāma šerpāka. Viesnīcā jāpārrodas nakti pulkstens vienos. Ja aizkavēts, jāzvana, kur atrodas. Drīkst kustēties tikai Rīgas pilsētas robežās. Nav atļauts braukt pašiem arī uz Salaspili un Brīvdabas muzeju, kas pusotra kilometra aiz robežas. Individuālu atļauju kādreiz dod ar vilcienu uz Ventspili. Citur parasti lūgumi mazsekmīgi. Uz Valmieru nav ticis neviens. No citas grupas kāds zina gadījumu, kur pat partijas biedra brālim no Amerikas nav dota atļauja apmeklēt tēva lauku mājas dzimtajā pagastā. Uz Jelgavu, čukst, kāds
aizbraucis patvarīgi. Par divdesmit rubļiem, apbraucot kontroles punktu. Desmit šoferim dodot čeka par nodomu „paziņošanu." Izbraukumos, cik brīvas vietas atļauj, var tuviniekus līdz ņemt. Šejieniešiem domāta nav vienīgi kultūras sakaru komitejas sapulce. Vai par garlaicīgu, vai par daudz pūsts? Par to esam jau ievākuši ziņas no pirmajiem braucējiem. Kā pateicību par „burvīgo izkārtojumu" apmeklētājiem likts priekšā pasniegt runātājiem
sarkanas rozes. Bailīgākajiem un kautrīgākajiem tādas arī iespiestas rokā. Bet reizēm kaut kas sajūk arī plānos un grafikā. Nebijis piekodināts, kad ziedi jānodod. Tūristi tos beigās nolikuši rindā uz galda, kad skābie runātāji, aplausus nesagaidījuši, jau aizgājuši, un sācies koncerts. Visiem mutes vaļā palikušas, kad jauna „amerikāniete" pateikusi, ka 80 kapeikas par dolāru ir vienkārši laupīšana. Ko mums skaļi un skaidri deklarē Evermarka kundze:
„Es nekur nepiedalos. Esmu atbraukusi par savu naudu un pie saviem tuviniekiem. Zinu jūsu sapulces. Paši jautājiet, paši atbildiet. Lieciet man mieru."
Solīta „Pūt, vējiņi" filma Kultūras namā. Esam šeit visu grupu tūristi, eiropieši, amerikāņi, austrālieši, šaurajā telpā saspiesti kā siļķes mucā. Taisni brīnums, ka neviens nenoģībst.
Vispirms degšanas skati. Deg ugunskurs, sārts, žagari, malka, sēta, būda. Spīgo strēles, sprikst
sprēgātas, spieto dzirksteles, kaist pagales, gail ogles, verd darva, kvēp sodrēji, put pelni. Zvēro apvāršņi, liesmo pilsētu silueti, kvēlo lauku ainavas. Jēga neuzminama. Laikam jau piromānijai kāds sakars ar komunistisku degsmi, noārdi un! uzvaru.
Dziesmu svētku simtgades apskate krāsās, ar melnbaltu strēlnieku bilžu ielipinājumu pa vidu,
sakarā ar padomju Latvijas 30 gadu jubileju. Liekas pompozs sarīkojums, vairāk gan pēc maskarādes kā etnogrāfijas. Bundziniecēm Nīcas „minibruncīšos" latvju māmuļas droši būtu sadevušas ar nātrēm pa gurniem. Karogus veco un jauno nes tādi kā ķēniņi caunu cepurēs
un vairāk metru garās plandošās mantijās, Viestarts, Visvaldis, Varidots? Bārkstainas, garas, ļoti šauras šalles. Stilizētas villaines? Pavīd sirmu, vēl uzmināmu diriģentu sejas Mednis, Vīgners. Pēdējais vienīgais atteicies ģērbt mugurā kostimēto tautisko „praķi" un paturējis pelēku uzvalku. Tīkamas, inteliģentas dažu dziedātāju jaunavu un jaunekļu sejas. Tur ir drosme un pašapziņa, ne sastingums un vienaldzība.
„Pūt, vējiņi" visumā aizkustina. Vairāk gan Raiņa luga nekā ārišķības. Cik atmiņā, Raiņa teksts
respektēts. Mesli doti tikai ar pārspīlētu šķiru attieksmju saasinājumu. Ģērbi ļoti krāšņi, tikai
nevar pateikt, kurā gadsimtā, pat gadu tūkstotī darbība notiek. Zane greznojas ar senlatvisku vikingu izcelsmes kaklarotu -spirālgredzenu līdz pat zodam, mātei jau izveidojies Rucavas novada tērps. Kaut kur ūdenī met tādu kā snāteni kā Kuldīgas mēleni, bronzas lapiņām, pavīd spangu vainadziņš. Vienkāršs, sirsnīgs Baibiņas tēls. Filmu uzņemot, bijusi vēl lecavas vidusskolas skolniece.
Arī atmiņu takas aizaug. Nezinu, uz kuru pusi jādodas. Taujāju tuvākajam tautietim pēc Nacionālā teātra.
„Tāda nav. Drāmas teātris pa kreisi." Mūsu skati sacērtas kā divi zibeņi. Kur šo cilvēku jau
agrāk esmu redzējusi? Vakar vestibilā, šodien starp organizētājiem, jeb arī kādā Stokholmas
sarīkojumā?
Virsnieku klubs. Te mēdza notikt arī korporāciju lielākās balles. Siksnām sajozti krekli. Kā
noplūktas, apsarkušas saulpuķu galvas sarkanas krievu armijas platdibena cepures. Mīkstas mēles un smiekli. Pulks nāk, bars iet. Mans Golgatas ceļš uz Alunāna ielas drūmo Ņestorova namu. Pašu saimnieku aizveda 1941.gada 14. jūnijā. Viņš bija cerējis uz kara sākumu divi nedēļas ātrāk. Griezīgi čīkstēdamas veras smagās durvis. Ož pēc «piedeguma un sasmakušiem ēdienu izgarojumiem. Ka te nav neviena latvieša, nebrīnos. Tos izlika jau vācieši, ierīkodami te kādu iestādi. Uzvarētājiem bija visas durvis līdz kājai vaļā. Ar celtni nebraukšu. Šai celtnī es reiz uzbraucu kā laimīga līgava kāzu rotā, miršu vainagā. Kāpšu
līdz piektajam stāvam soli pa solim. Smagu soli. Uz plašo dubultviru stenderēm saņurcītas papīra zīmītes: Saharov, Ļebedev. Ozola kāpnēs tikpat ugunsdrošās kā akmens dziļi iecirties laika zobs. Margas saļodzījušās, zem salēkšējušu nogulumu kārtām parketa raksts tikko samanāms. Pagalma šahta piekrauta lūžņiem siena kaudzes augstumā. Pašā stūrī pavasarī, ziediem rudenī sārtām lapām te reiz aci priecināja jauna, zaļoksna kļava. Melns nokaltis stumbenis. Sen nokaltis. Sīkos zarus jau pievācis vējš, mizas sloksnes atlupušas līdz pat serdei.
Lejā dārzā savrupmāja baroka stilā. Brīvvalsts laikā tur bija itāliešu sūtniecība, četrdesmitpirmajā kāds krievu štābs. Ģēveles rotājumā divi vilki atņirgtiem zobiem, katrs savā pusē ziedošam kokam. Te nocirta manas dzimtas pirmos divus zaļos zarus. Par ko?
Ka negaisa laikā vējš izplivināja baltus aizkarus. (Zīmju došana ienaidniekam!) Ka pieņēmām
bez pajumtes palikušu atvaļinātu Latvijas virsnieku, tēva skolnieku, brāļa klasesbiedru. Ka brāļa sievasmāsa bija repatriējusies uz Vāciju.
To trešo zaru nomērdēja, nosaldēja. Nu aizmirsuši, vairs paši nezina, nemāk pateikt, par ko.
Sestā stāvā iečirkstas celtņa svira. Logā noņirb blonda pieneņgalva. Otra seja vecāka, nieraina
katūna lakatā. Laikam jau kundze ar kalponi. Maišelnieces šai namā droši nedzīvo. Esmu nozvērējusies nevienai svešai acij savu bēdu nerādīt. Bet man klab zobi, gruzd ozola kāpnes, deg zeme zem kājām. No šī drudža, dzeltenā drudža var mani izārstēt tikai kaps.

Gundars ierodas pēc darba ar visu ģimeni. Valodu ziņā pilnīgs sajukums. Katja ir krieviete.
Pirms pieciem gadiem apsolījās iemācītieslatviski, bet nav pieticis uzņēmības. Toties viņa piekritusi savu astoņi gadus veco meitiņu, kurai tēvs armēnis, sūtīt latviešu bērnu dārzā. Nu pēc divi gadiem Olgiņa ber latviski kā pupas. Pat krieviski esot jūtams latviešu akcents. Viņa tūlīt dedzīgi pārņem tulka pienākumus, un mēģina man pielabināt mazo, trīsgadīgo Ingu, kas bērnu dārzu sāks vēl tikai rudenī, raujas no svešiem un lielām acīm manī noskatās divu soļu attālumā. „Nu baidās, muļķīte." „Apsoli, ka runāsi ar māsiņu latviski." „Ko es runāšu latviski, viņa jau latviski neprot. Kad mācēs, tad runāšu." Gods latviešu bērnu dārziem, kas nav atteikušies nopūlēties pat ar tīru krievu bērnu, un par teicamām sekmēm liels paldies. Olgiņa cilā kleitas, rotas, bilžu grāmatas un smaida: „Skaists, skaists." Ēdam restorānā kopīgi pusdienas. Aiz pārskatīšanās mums ierādīta vieta pie sveša galdiņa. Mūs apkalpo sirms viesmīlis, kura sirsnība patiesi aizkustina. Viesmīļa, tāpat kā sulaiņa vārds gan skaitoties apvainojums. Pieņemtais vārds tagad saucoties oficiants. Apteksnei pieklājīgi jāpasūtinot: ' „Cienītā, vai drīkstu lūgt..." Viņas grozās nesteidzīgi, vēsām, gandrīz vai augstprātīgām sejām. Lielumlielā daļa jaunas meitenes. Vai no manas mutes tas tomēr neizklausītos pēc piezobošanas? Sirmais kungs mani silti uzrunā par vecmāmiņu, priecājas, kā meitenes
klabinās savās tikko dabūtās krāsainajās zviedru koka tupelēs. Apsola visus pārpratumus pats
nokārtot. Viņu nekad negribētu apvainot. Bet viņam man „cienītais" nav jāsaka. Cienību varu
apliecināt sirdī bez vārdiem. Cik daudz vēl tādu?
Jāapciemo Brāļu kapi. Gundars grib sameklēt taksometru, es labāk braucu ar tautas transportu
tramvaju. Laikam lai rītos un vakaros valzivs varētu ierīt vairāk Jonatānu, vagonam sēdekļi tikai gar malām. Viss vidus plašums stāvētāju masām. Maksa 3 kap., trolejbuss 4 kap. Neizklausās dārgi. Bet salīdzinot ar mēneša caurmēra izpeļņu, apmēram tas pats, kas mūsu 50 kronu (pensionāriem 25) karte. Mazie nomelnējušie viena un pusotra stāva namiņi. Tur tajā poķītī sāku pie Švāndama jaunkundzes klavieres klimperēt. Kalējs kaļ kā kalis Hospitāļu ielas stūra ēkas ģēvelē. Staltajā mājā aiz papelēm pagāja manas jaunības skaistākā daļa. Lielajiem kapiem dzelzs sēta noārdīta, krusti aizvākti. Pievienoti arī Lāču ielas dārzi pretējā
pusē, kas vietu dara vēl svešāku. Kapsētas vidusceliņos vēl mētājas lieli mūra bluķi un akmeņi. Laikam apgāzti pieminekļi un noārdīto kapliču atliekas. Ja tas skaitās parks, tad ļoti kluss, skumjš un vientuļš parks. Vai nu aiz bijības pret atdusas vietu, kur vēl jaužamas kopiņas, vai sava veida baiguma pret mirušiem.
Raiņa kapi. Puķu pārdotavas kapu pievārtē jau visā pasaulē. Paši pirmie galdi, kur dūšīgas sievas avīžu papīriem sedz rozes, neļķes un lilijas pret sauli, neko daudz neatšķiras no ziemeļzemēm. Manu sirdi iekaro gara tupētāju rinda." Ja kāds statistiķis aplēstu šo tētiņu un māmiņu caurmēra gadu skaitli, tam droši jābūt astoņdesmitos. Liekas, dažs no viņiem, nevis uz kapsētas pusi iet, bet jau no kapsētas nāk. Salīkuši un sagriezušies, izžuvuši un apkrunkojušies, uz kaut kāda ķebļa apmetušies, uz priekšā noklātā dēlīša podos, krūzēs, konservu bundžās tie piedāvā kliņģerītes, lauvmutītes, zeltenes, rasina bļodiņās mētru un viršu vainadziņus. Vai patiešām vecītis ar gluži sairušo platmali, seju, melnu kā zemi, pats bridis avoksnājā pēc smaržīgajām dievrociņām? Viņa pirksti dreb kā pulsējoši zirnekļi, un nespēj sagrābstīt vairs pat dārgo peļņas kapeiku. Un vai šī māmiņa ar spieķi un kupri mugurā tiešām vēl var apravēt rezēdu dārziņu? Ja nopirktu visu šo puķu tirgu par mēneša algu un
noliktu ziedu uz katra dusošā kapa? Arī tad laikam dzīves pabērniem maz būtu līdzēts. Agrāk
viņi sēdēja uz baznīcu kāpnēm. Zviedrijā tādus sanitāri un samarītes vizina braucamos krēslos. Te tie ir strādājošie.
Nopērku vijolīšu pušķus pie vecītes ar tukšām, nāves skumjām acīm. Raiņa kapos apbedīts mans vīra tēvs, Fēniksa fabrikas strādnieks. Pie aizklātiem logiem sveces gaismā mācījis bērnus dziedāt revolucionāras dziesmas. Bet neko neieredzējis sievas brāli profesionāli, kas nevienā darbā neturējies, gribējis tik pa mītiņiem apkārt braukāt. Ar baltrocīšiem man nav pa ceļam. Vienalga, vai tie no kanceles draud ar elli, vai no katedras sludina paradīzi. Raiņa galvgali piegūluši komisāri. Dievs zina, vai arī viņiem ir pa ceļam.
Brāļu kapos brīvvalsts laikā svētā uguns dega tikai sevišķās reizēs. Nu to pastāvīgi dzīvu uz-
turot kāds krievu kara invalids. Tā ir sveša un auksta uguns. Uz ziedokļa pa puķei noliek divas
krievu ekskursijas. Viena nostaigāju pie Mātes Latvijas un ielieku tai klēpī savu ziedu velti. Vēlāk uzzinu, ka arī tā esot „aizliegta vieta" pašu ļaudJm. Atceļā gan ziedus redzu pie Ļeņina pieminekļa. Simtiem grieztu, sarkanu neļķu galvas sastatītas kārtīgās rindās un rakstos statujas pakājē. Acīm redzot te ziedus nolikt nevien drīkst, te tos ir pavēlēts nolikt.
Mani mīļie priedulājā Meža kapos. Kopiņas vietu arī Gundars nezina. Maziņš biju, neredzēju...
Esmu nogurusi līdz reibumam, bet neesmu šeit gulēt atbraukusi. Ir vēl daudz vietu, kur man
vienai jāiet. Pirmā valsts klasiskā ģimnāzija. Pieņem labdienas no sava šoziem mirušā direktora, gandrīz vai mūža saimnieka. Ar melnajām marmora platēm laikam tevi apklāja jau mans brālis brīvvalsts laikā. Man siltāki likās blāzmainie ķieģeļi. Statistikas birojs. Acīm redzot zeperu balsis tevī vairs neklaigā. Solu vietā plaukti, kastes, apcirkņi, arodi. Diez, vai tavus griestus vēl grezno Madernieka zvaigznes? Durvis neveras.
Universitāte mana tālākā audzinātāja. Uz vizītkartes esi dabūjusi klāt daudz jaunu titulu,
pat jauni vārdi tev piekristīti:
Ar Darba sarkanā karoga ordeni apbalvotā Pētera Stučkas Latvijas Padomju Sociālistiskās
Republikas valsts universitāte. Pēteris Stučka tas laikam bija Raiņa māsas vīrs. Mazliet augstāk
vēl viena plāksne: šeit mācījies viens no 40 Baku komisāriem Stepāns Šamjānis. Arī Šamjānis man ir tikai putas un vējš. Šai universitātē mācījušies daudz lielāki gari un patrioti. Stepānu būs izracis kāds sīks roklaižu gars, cerēdams uz lielu atskaiti. Te reiz esmu garīgi cauri izgājusi, te gribu vēl reiz fiziski cauri iziet. Daudzi pirksti deldējuši vara rokturi. Lietaskoki, puskoka lēcēji un vēl ļaunāk. Tvēreklis padodas: Pa labi Ļeņins profilā, pa kreisi Ļeņins en face. Pustrepē uz aulu Stučkas biste. Matemātiķu gals. Prorektora kabinets. Uzraksts tikai vienā krievu valodā. Teologu gals ož pēc pelējuma un putekļiem. Apgāzts papīrkurvis. Ir tak brīvdienas, četrdesmit pirmā auditorija Endzelīna, Tenteļa, Šmita, Bleses, Strauberga gara templis. Durvīs divas asistentes aktu vākiem rokā, krievmēlē triec ko aplam jautru. Te tomēr kāds mēģinājis atvērt velvēto logu. Tas, izgāzies no virām, uzmanīgi iesprūdināts, lai neizbirst stikli no sapuvušā ietvara. Gaiteņa līkumā nobrucis kaļķu apmetuma slānis, atklādams skalu ribas. Inženieru galā sakrauti dēļi. Laikam jau tomēr kāds remonts paredzēts. Mēs gan esam vienādi novecojušas, mana Alma Mater! Šo to jau varbūt vēl pielabos. Bet tam, kam sirds ielūzusi, pavisam atlabt nav cerību.
Opera. Arī tev man jānodod sveiciens no nerūsošas jaunības mīlestības. No vecas Klotza vijo-
les, kas te dziedājusi pus gadusimta. Tava dzega deniņos gan nolūzusi un nokritusi, bet citādi,
paldies Dievam, ģīmis nebojāts. Ne tāda laime bijusi teātrim. Tas dabūjis uz deguna pičuku ar sirpi un veseri. Nepavisam nacionālu, tad jau drīzāk dramatisku. Ziemā laikam jau te vēl kādreiz Baņuta saukusi pēc palīdzības, raksturā pārtapusi princese Gundega. Tagad ir vasara ar krievu viesizrādēm, krievu programmām, krievu portjērēm, kasierēm un krievu smaku. Laikam mahorkas un sviedru maisījums. Man smok.
Bet mūzika jau varbūt labu labā. Ak jā, pie sienas tomēr viens uzraksts arī latviešu valodā: Ar
1968. gada septembra Kultūras ministra rīkojumu PSRS varoņi, Latvijas PSRS darba varoņi un
ar Slavas ordeni apbalvotie saņem biļetes bez rindas.
Šī diena nu pagalam. Kāds kolēga, dzimtenē ciemodamies, bija pamanījis savādus, zīmīgus uzrakstus: Izejas nav. Man liekas, ka šodien veselās trīs vietās es lasīju: leejas nav.

TREŠDIENA

Vestibilā, nastiņām klēpjos, jau sēd pulks apziņotu lauku tēvu un māšu, kas iebraukuši ar vilcienu vai kolhoza automobili, gaida savus tālos ciemiņus mostamies. Kurp var doties rīta agrumā?
Uz tirgu, Centrāltirgu, kur agrāk viļājās sviesta muciņas, zvilnēja žāvētu kumpju birkavi, mutes plātīja vizuļainas spoguļkarpas! Nav tiesa, ka tūrists vēl šodien ļaužu drūzmā izdalītos jau ar
skatu un stāju vien. Varbūt Cauniņas jaunkundze papagaiļa zaļā pledā, nokārusies meksikāņu
pančo, zaļi nosmiņķētiem acu plakstiem un apzeltītiem kāju nagiem, negrimētu gājēju melnā
lietusmēteli neviens sevišķi neievēro. Jaunie, strādājošie cilvēki ģērbušies tīri un glīti. Sievietēm daudzām drānas šūtas ar personīgu gaumi, īpaši tām, kurām, gribētos teikt, pierē latviešu auseklis, ne sirpis. Mēģinu sevi mierināt, ka varbūt latviski tik daudz nedzird ari tāpēc, ka sirpainās vidžina vairāk. Droši vien uz drānu lēses maks ciešāk jāsavelk citur.
Naudu mainot, viesnīcas kantorī dzirdēju divu māsīcu sarunu:
„Dolarus neizdod. Par tiem apskatīsimies ko labāku valūtas veikalā. Te tev pieci rubļi tēriņa
naudas. Droši vien gribi zināt, ko apmēram par rubli var dabūt. Vari atbraukt pie mums ar taksīti, aiziet pie frizieres, nosūtīt kādas četras skatu kartiņas, nopirkt tirgū rozi, trīs tortes gabaliņus." Nopūta: “Apģērbiem gan piecnieks nav nekas." Ja caurmēra sievietes alga ap deviņdesmit rubļu mēnesī, par attiecīgo daļu zviedru mazpelnījošo algas var iegādāties 6 pārus zeķu, pieklājīgu veļas gabalu, universālveikalu izpārdošanas pat kādu džemperi, sandales.
lepirkties jāmanās mēneša pēdējās dienās, kad piemet arī dažas preces no slavenās “zemgaldes," lai būtu pārsniegts plāna izpildījums un pārdevēji varētu saņemt prēmijas. Kaut ko zemgaldē ieraust, un kaut ko no zemgaldes izraust uz „blata" kā klints dibinās visa padomju lieltirdzniecība. Logos jau gluži glīti apavi un audumi. Kāju bendētājas platformu kurpes gan tikai valūtas veikalā. Portfeļu un somu pirms diviem gadiem vēl nebijis nemaz. Par vietējiem gluži nepieejamu cenu, izlikts pat angļu zilbaltais porcelāns. Ir tak jau turpat trīsdesmit miera gadi, vairāk nekā starp abiem pasaules kariem. Logā esošās jaunās lietas
ārā neņem. Tās ietilpst dekorācijā. Tepat jau arī viadukts. Kolhoznieku tirgus. Cēlas, jau vārdā
augšupejošas būdu izkārtnes: Uzvara, Rītausma, Starmetis, Zeltkalne. Laikam kāds literāts kūmās bijis Leona Paegles kolhozam. Agrie dārzāji. Tomātu cena vēl pieci rubļi kilogramā. Tāpat pirmajām zemenēm, kas iesvērtas izmirkušās papīra tūtās, atlocītiem galiem.
Ap spožiem drānu baķiem, kaut kādiem traukiem un emaljas skutuļiem snaicās gandrīz tikai krievietes. Liekas kvalitāte veikalos labāka. Uz groza malas rātni ķepas tura mīlīgs kucēns. Pārdodams. Te gandrīz jau kaut kas no senā sīkumu utu tirgus raibuma. Arī gaļas stendā turpinās trāpīgie kolhozu nosaukumi: Brīvā liesma, Ļeņina acs, (jeb bija ceļš?) Sarkanais oktobris. Vēršu un cūkgaļas cena gandrīz vienāda, 4—6 rubļu kilogramā, izcirsts gabals ar kaulu. Cepetis dārgāks. Karbonādes nelaimējās redzēt. Ja pārvērš zviedru naudā, cena tur-
pat līdzīga, tikai no mūsu algām tas ir 1,5 proc, no padomju algām 6 proc. Bārdains vectētiņš lūdz nogriezt biezu, ziepainu sālīta speķa šķēli. Kāda cūkas galva, smaidīgām,
taukos iegrimušām acīm, neviļus atgādina nesenu Kremļa galvu. Zviedrijā veselas cūku galvas
mēdz pasūtīnāt tik Ziemsvētku galdu greznojumiem. Uz netīras, aplēkšējušas ķerras neapsegts valstās vesels puscūcis. Var iecirst zajā-muša? Kas par blēņām! Gaļa ir pirmklasīga. To liecina rindā veseli četri sarkani zīmogi. Āķos, ziliem stilbiem un sakrautiem kāju nagiem, kā Barabas pie krusta, karājas gaiļi. Divi rubļi astoņdesmit svarā. Pie šiem stendiem pircēju nav daudz. Gandrīz tikpat kā pārdevēju. Gluži kā Stokholmas krievu sūtniecības telpās viesiem apliecinājis godalgotā Ādažu kolhoza priekšnieks: „A, vot, iesi tu pa labi, iesi
tu pa kreisi. Neviens nav papriekšu ziņojis, ne sagatavojis. Gribi tu cept, gribi vārīt, gribi
sutināt. A, vot, visu var dabūt."
Bet tur vienā nostūrī gan rinda. Kas par rindiņu! No vienas puses piecdesmitseptiņi, no otras
sešdesmittrīs. Nemaz neplokas. Aug garumā. Valodas gan skarbas un nepacietīgas, tak dzīva tautas mēle. Vairāk veci ļaudis, pabālējis svārks, noplukušas adītas jāciņas. Tie jau laikam īstie produktu gādnieki un virēji, kamēr jaunie strādā. Man jāpaceļas uz pirkstgaliem. Ko īsti tad tur dala? Cūku astes, govju sirdis, nedalāmas, milzīgas, kā krams ragā sasalušas, aknas.
Labāk iešu nākamajā maizes un piena produktu paviljonā. Olas, medus, jāņsiera riteņi. Sviesta rožmaizes, pīrāgi, ābolkūkas. lekārojas. Vienu nopirkšu. Bet ko nu darīt? To man pasniedz uz papīrīša zviedru pazemja biļetes lielumā. Ar kūku saujā nekur tālāk nevaru aiziet. Bet te jau var arī apsēsties. ledzert tēju. Pie galda jau brokasto tēvocis, liekas no laukiem, un tāda kā par kaut ko apskaitusies briļļaina pilsētas spindzele. Kā cenu saraksts vēstī tēja 2 kap., tēja ar citronu 40 kap. Ņemšu ar citronu. Par 2 kap., taču nav vērts glāzi mazgāt. Un nu gan ir laimīga reize izlietot ceļojuma biroja ieteikto papīra servjeti aploksnē, roku noslaucīšanai. Bet tā mani arī tūlīt nodod.
~Kundzīte gan no tālām zemēm... Man arī ir māsa Austrālijā. Sidnejā. Esot jau pašiem savs namiņš. Dārzā citronu un aprikožu koki augot. Brālēns Anglijā Sutamptonā. Arī vairs ogles vis nerokot. Kāda tad ir jušana pēc tik daudz
gadiem dzimtenē?"
Nezinu, ko tā uzreiz atbildēt. Tēvoča acis siltas, meičai aukstas kā lapsenei.
“Kā redzat, arī mums atkal visa kā diezgan."
„Varbūt. Rindas redzēju vairs tik pie kauliem, kuņģiem un astēm."
„No kauliem var izvārīt pirmklasīgu buljonu. Un cūku astes ir delikatese," spindzele iecērt kā
ravējot usnīti cimdotā pirkstā, „es nesen rīkoju liela mākslinieka jubileju. Arī tur bija cūku astu
galerts delikatese."
Lepnums aizstāvēt savu sētu ir skaists. Tikai astes tad gan būs latviešu, ne krievu delikatese. Tai rindā viņu noteikti bija mazākumā. Sāndurvīs gandrīz virsū uzskrēju nomaļus sievai, čuksts: „Nevajag kanēli? Kardemonu? Krustnagliņas?"
Apmēram tā Stokholmā Siena tirgū piedāvā hašu. Cara laikos safrāns esot svērts ar sudrabu.
Cik smaga monēta, tik safrāna pretīm. Laikam te brīvā tirgū garšvielas lāgiem nevar ne par
zeltu dabūt.

Kādas ir latviešu jaunākās grāmatas? Valters un Rapa tagad saucas Centrālā grāmatnīca. Izbīstos. Pirmajā mirklī acs redz tikai krievu alfabētu. Tomēr tur viņa malā, te, šajā stūrī. Astoņās vitrīnās izskaitu 89 krievu, 19 grāmatas latviešu valodā. No tām 6 bērnu literatūra, 5
skaidra propaganda, 4 mācību grāmatas un 4 tulkojumi. Neviena oriģināldarba.
Gribu nopirkt Rīgas plānu. Tāds it kā esot stacijas kioskā. Stacija celta pēc kara. Man sveša. Pēc Eiropas parauga priekštelpas greznotas ar krāšņuma augiem: Spānijas rozes, dateļpalmas. Vienā podā laikam bērns pametis zīli. Uz palmas saknes uzaudzis žirgts ozoliņš. Uz
sienas Viskrievijas dzelzceļu tīkls. Abās valodās. Tāliem gabaliem individuālas biļešu kases. Jūrmalai automāti. Par attiecīgām monētām jārūpējas katram pašam. Kādu pilsoni, kas grib iemainīt sīknaudu kioskā, izsunī visai bieziem vārdiem:
“Man te nav banka priekš katras bizotājas. Pērciet, tad būs!"
Rīgas plāns dabūjams tikai krievu valodā. Latviešu grāmatas pārstāvētas trim brošūrām: Jaunā
gvarde, Strādnieku un kalpotāju sociālā aizsardzība. Kā pats var izlabot televizoru. Rīgas Modes - sālītas. Plāna burtnīciņa 1 rublis. Par pārdesmit kapeikām cilāti biezi romāni. Virs kādām durvīm uzraksts: Bērnu istaba.
Nopriecājos tas gan labierīkojums. Laikam mātēm, ko ceļā zīdaiņus pārtīt, zeperus pabarot. Nē, tur" klāt jālasa vēl viens vārds: Milicijas bērnu istaba.
Domāta no vecākiem un patversmēm izbēgušo klaidoņu un mazgadīgo noziedznieku uztveršanai.
Vai to tiešām vēl šodien tik daudz? Kādā mazākā veikalā latviešu grāmatniecība pārstāvēta
divi darbiem: Vitamīni veselībā un Kukaiņu pasaule. Drusku laipnāka, izgarlaikojusies pārdevēja
paskaidro, ka vecāku gadu gājumu grāmatas dažkārt varot pirkt atgrieztas komisiju veikalos.
Komisijas veikals man skan reizē sveši un pazīstami. Vai tādā nestrādāja skolas biedrene Judīte, ar kuru vēl pirms dažiem gadiem sarakstījos? Kas lai vairs atmin, kura pirmā pārtrauca. Veikala vārds nav aizmirstams. Blāzma. Blāzma vēl arvien eksistē. Pārdevēja var pat pateikt, kur Blāzma atrodas.
Esmu nozvērējusies, ka neapmeklēšu neviena, kas mani nemeklē. Bet garām ejot, kā kura
katra pircēja, to taču varu. Komisijas veikals ir senā ķīlu veikala pārveidojums un paplašinājums. Ja nu šī ir Blāzma, tad nekādā ziņā Rītablāzma vai Uzblāzma, drīzāk jau tad Vakarblāzma vai Atblāzma. Divi logi. Nobružātas gleznas, apskapstējušiem rāmjiem, apdauzītas servīzes, izdzisušas senas godības gaismotājas lustras, kāda izšūta blūze, kazāka šinelis, puķaina austrumnieku grīdsega. Divas pārdevējas aizņemtas ar naudas skaitīšanu. Viena priekš Judītes par jaunu. Otra? Tik tumšu matu Judītei nebija. Bet sirmgalve, kas kaut ko kravā plauktā un pieraksta? Nu viņa pagriežas...
„Kā klājas, Judīt. Vai pazīsti?" Galvas purināšana. Arī es jau laikam drūzmā nepazītu. Zināmā
vietā vieglāk atminēt. Manas patvērumu zemes vārds uzšķiļ pareizo dzirksteli.
“Tad tomēr vienreiz! Kā patīk Rīga?"
“Rīga deg ilgās katram tālam trimdas un svešatnes latvietim. Skaisti ir Rīgas senie nami. Vecie
koki lielais valrieksts pie Katedrāles, zemzaru gobas Vērmaņparkā, nolīkušie kanāla vītoli.
Tikai mīļās, vecās latviešu valodas tikpat kā vairs nedzird."
Judītes tonis pārvēršas:
„Tagad vasara. Latvieši laukos. Visi skolnieki un studenti ražas novākšanas talkās. Vai tad tu vienīgā tūriste? Rīgā sabrauc tūristi no visas plašās Krievijas- ukraiņi, uzbeki, tadžiki, dagestāņi.
Viena valsts valoda tak vajadzīga, lai saprastos. Drusku jau arī es esmu citās republikās ceļojusi. Latvijā nacionālās atšķirības joprojām ir visvairāk manāmas. Ja nu varbūt vēl moldavieši ieķērušies savās īpatnībās kā dadži vilnā."
Tas jau izklausās gandrīz, it kā Baltijas valstis būtu visnotaļ atpalikušas, kurām steidzīgi jāsteidzas apgūt vispārējais iekausēšanās process.
„Pat uzraksti dažās iestādēs vairs tikai vienā krievu valodā."
„Mēs tādus sīkumus i neredzam. Visi tak prot valsts valodu. Vai tad Zviedrijā kāds uzraksts ir
latviešu valodā?"
„Zviedrija nepretendē saukties Latvija."
Apķēros, ka varbūt nedrīkstu Judīti tik ilgi darbā traucēt. Esmu nākusi pirkt grāmatas. Nekā tāda sevišķa Judītei patlaban nav. Bet formas pēc jau var uz letes noguldīt Andreja Upīša kopoto rakstu atsevišķus sējumus, Annas Brodeles „Šis ir mans laiks," Mirdzas Ķempes ~Skaudro liesmu," Ojāra Vācieša „Elpu." Nē, tie nav gluži tie, ko meklēju. „Mūsu grāmatas plauktos nestāv. Dažas jauniznākušās izķer pirmajā nedēļā, pirmajā dienā."
„Tātad metiens par mazu?"
Judīte nervozi paraugās pulkstenī: „Zini, mums tagad pusdienas laiks. Pagaidi, es atlaidīšu abas darbinieces vienā reizē. Tad varēsim parunāties. Tagad, jūlijā, jau kluss, ziemā apgrozījums lielāks."
„Tu saki, metiens par mazu," Judīte atsāk, atgriezusies, „jūs jau simts tūkstošu aizbēgāt. Daba
necieš tukšumu. Rīga tagad miljona pilsēta. Tie visi jāapgādā ar dzīvokli, drānām, pārtiku, kultūru." „Bet krievi tak neizpērk latviešu grāmatas. Un bez tiem bēdzējiem uz rietumiem, jau vēl palika citi simts tūkstoši, ko stiept uz austrumiem. Ja nebūtu bēguši, daudzu tāpat vairs nebūtu. Laikam arī manis. Mūdžu dzimums tak jāizkvēpinot ar visu perēkli."
„Kara laikā cieš daudzi nevainīgi. Karš prasa upurus."
„Kara laikā, varbūt. Es nesen lasīju atmiņu grāmatiņu par Linardu Laicēnu. Jūsu pašu puses
grāmatnīcu „Sarkanais semafors." Neprecējies, viņš neatzinis pat privātīpašumu dzīvokli.
Braukājis diennakti apkārt vilcienā, ar visu savu mantu portfelī. Latvija savu „sarkano deputātu" esot vajājusi. Latvijā viņam darba lauks bijis par šauru. Maskavā viņš divi mēnešus gulējis slims, ausaine- cepuri galvā. Viņa sieva uz grīdas, kur pāri lēkušas žurkas. Trīsdesmitajos gados... Un tomēr viņu nošāva miera laikos."
„Daudzi tagad rehabilitēti."
„Nekādas rehabilitātes pļāpas nevar atdot netaisni nolaupītu dzīvību."
„Šim tam ir jāskatās arī pāri. Jāaizmirst. Arī man bija rads ciemā no Amerikas. Viņš redzēja
tikai to, ko gribēja redzēt."
„Es tā nevaru, un arī negribu."
„Vai es Judīti vairs nepazīstu?
Vai man pretim stāv neapstādināmās šūpolēs izšūpots, apreibis, sadragāts cilvēks, šūpolēs starp ikdienā izkliedzamiem slavas meliem un mieļu nogulsnēm, kas droši jau tuvu malām.
„Mēs, Judīt, laikam esam diezgan vienāda rakstura. Vai atceries vēl mūzikas skolotāju Ramiņu? Tas laikam bija pēdējā klasē, kad viņš mūs, katru skolnieku pielīdzināja savam mūzikas instrumentam. Mūs abas viņš nosauca par trompetēm. Toreiz viņš teica sudraba trompetes. Tādas, kas visspalgāk izsaucot vadošo tēmu. Toreiz mums bija vienādas domas
un darbi. Vai tagad spēlējam katra savā orķestrī?"
„Mazās tautas nevar pastāvēt. Tām jāiekļaujas kādas lielākas paēnā. “Kas latvietis bijis, tas latvietis paliks. Arī tev vedekla krieviete. Tā gan laikam tev nagla zāģī? Ulmanis lēja to latvietību vai pa abi gali iekšā, un kas iznāca, kas iznāca?"
„Putra, ne leijputrija, ko?"
„To tu labi pateici! To tu gan
labi pateici!"
“Pateicu, bet es tā nedomāju. Es tos saucu par pēdējiem brīvvalsts gadiem. Un tev tas laikam
būs aizķēries no pirmā maija mītiņa. No jaunā, modrā, viedā partorga, kas toreiz, nez' vai maz dzimis bij."
Judītes acis baigi iegailas.:
„Jā, jā, šā mums ir par maz, un tā mums ir par daudz! Jūs, jūs domājaties esat tie varoņi... Varoņi esam mēs, kas stāvam un izturam," Judīte raud, pleci raustās šņukstos.
Tā es neesmu gribējusi:
“Nepārproti mani. Neviens nedomā, ka visi labie cilvēki aizbēguši, nelieši un gļēvuļi palikuši. Nekā mēs negribam jums pārmest. Mums jūs tikai ļoti žēl. Jūs esat paveikuši arī daudz tiešām apbrīnojamu darbu. Raiņa tēls granītā, godināšanas plāksnes diriģentiem Dziesmu svētku parkā, valodas piemineklis literārā vārdnīca. Kad būs gatavi visi sējumi, droši vien arī mēs tos pateicībā lūkosim pārfotografēt."
„Tā ir zādzība! Kā jūs to uzdrošināties! Tie ir mūsu sviedri, mūsu darbs! Mēs esam savu izpostīto zemi uzcēluši pašu spēkiem.
Neviens mums nav palīdzējis."
Vai mēs vairs neesam viena tauta? Vai rokai roku mazgājot, abas vairs nevar baltas būt, tikai
melnas? Padomju papīra cilvēks tas „ar skaidru dvēseles redzi un dzirdi, ļoti tuvs mūsu ilgām,
ļoti tuvs mūsu sirdīm," kā tik glīti pārcitēts arī trimdas presē,
Čaukstinās papīra kurpēm pa papīru kaudzēm. Tas no miesas un asinīm rauga zem gara
mākslīgo mēslu kaudzes saglabāt dzīvu nekodinātu maizes graudu. Bet Judītei taisnība. Varoņi
neesam mēs. Varoņi ir, kas iztur. Judītes asaras nav mazāk rūgtas un īstas par manējām.
Un savas es drīzāk noslaucīšu.
Ērģeļu koncerts Doma baznīcā izpārdots. šorīt dabūju vienīgo un pēdējo atpakaļ atdotu biļeti.
Ērģeļu koncertus avīzēs nesludinot, izziņojot afišās. Patlaban gan tās, pat Doma laukumā, vairs vēstī tik par Ļeņingradas simfoniskā orķestra vieskoncertiem nākamajā nedēļā. Sēdekļi pārvietoti pret ērģeļu luktu, altāris aizmugurē noārdīts. Kancele ar praviešu kokgriezumiem atstāta. Liekas, nekā netrūkst arī mozaīku logu gleznās un ģērboņos. Programmā Oļģerta Cintiņa spēlēti Bariha, Arro, Šostakovica un Jāzepa Vītola darbi. Bēthovena koncertāriju „Ah, perfido" dzied Leonarda Daine. Šostakoviča un Ivanova čello koncerti krievu tautības Eleonoras Testeļecas izpildījumā. Teicami mākslinieki. Varbūt čelistes dēļ arī šeit publikā
liels krievu pieplūdums. Bet tā ir krievu inteliģence. Tā nākusi te tikai mūziku klausīties. Lielā
daļa jaunu, raitu cilvēku. Aplaudē kā jebkurā koncertzālē. Silts vakars mirdzošām mākoņstrēlēm. Pētera tornis, pārejā no kapara sarkanā toņa uz vara zaļo, svina pelēks. Zināmās stundās par dažām kapeikām varot uzkāpt tornī, aplūkot Rīgu no putna lidojuma. Man šodien mīļāks katoļticīgais brālis Jēkabs jasmīnu dārzā. Nesen pie tā pakavējos
rakstos, baidījos, ka ko nepasaku aplami. Portāla lauvas vēl arvien tur mutē savus važu galus. Apkalumu motīvu turpina sēta gar visu Viestures ielu. Tur ķēdēs iestiprinātas bruņinieku dragājamās dzeloņbumbas. Laikam jau tā nebūs nejaušība, ka astoņos tūristu braucienos nav nevienas svētdienas. Arhibīskaps ieteicis tūristiem baznīcā iet. Dievnamā iekļūt nevar. Kādreiz esmu lūgusi Dievu baznīcā. Arī torņi slejas debesīs. Varbūt var lūgt baznīcu Dievā? Līdzi man padarīt vēl vismaz mazu daļu no tā, kas patiesībā jau nokavēts, kas man nerimstoši bija jādara visu mūžu! Šurp braucot biju spiesta pirkt vagaru laipnību. Atdošu ar augļiem pārbraukusi. Ailes, velves, portāli. Smilšu tornis. Daugava. Debesu atspulgā ūdens mirdz tīrā kausētā zeltā. Atjaunotais Dzelzs tilts līdz pusei pazaudējis margu apļus. Visa moļa garumā, kā pūšļi, stabiem piestiprinātas, plandās šauras, garas sarkanas flagas. Liepiņas izaugušas par liepām. Koks, pūslis, koks, pūslis, šinī krastā Lielupes kuģīša piestātnes plakāts sola: Vasarīgas peldes, saules riets, jūras gaiss. Pārdaugavas pusē jau iedegusies sarkanā neona zvaigzne: PSRS SLAVA. Līkumainas, kūkumotas ieliņas, Ap atkritumu kasti plēšas izspūruši, izbadējušies kaķi. Krievu kaķi. Sieva savādās vīzēs, gumijas zolēm, stumj mucu. Laikam krievu kvasa mucu. Plikgalvis ar avīzi. Krievu avīzi. Vai tiešām vasaras mijkrēslī uz ielas vairs nav neviena latvieša?— Tur grūstas un balamutējas trīs gaišmataini zēni. Latviski. Gandrīz gribētos tiem pieiet un uzsist uz pleca: “Turaties, puiši!"
Bijušās Kaļķu ielas galā plašs laukums. Tajā trīs izgaismoti milzu reklāmu kubi: Maskava,
Ļeņingrada, Minska, Murmanska, Harkova. Tikai viens veltīts pašai Latvijas republikai. Pirmajā
bildē deg Pētera baznīca. Asinssarkani krāsojas namu jumti, asinssarkani Pētera logi, asinssar-
kana nokveldusi pat bumba, uz kuras tup gailis. Kontrasta dēļ drusku zaļuma atstāts tikai mū-
rim. Otrā oranža rītausmā uguņo padomju celtniecība, grandiozām jaunbūvju stalažām un buldozeriem. Trešajā šarlaksarkana kā recekļains dzērveņu ķīselis viļņo Daugava. Priekšplānā melns milzu kuģis „Boļšoj." Tālāk masti un ceļamkrāni. Uz ceturtā plakāta pats Ļeņins, pakārts savā sarkanajā ordeņa lentē. Plikpauri, kas Daugavmalā, pils pavēnī, šķirsti avīzi, vēlreiz, satieku šķērsielā. Tagad tas, man blakus nostājies, tikpat cītīgi pētī reklāmas. No auss uz vaiga stiepjas sašūta rēta. Laikam jau kara veterāns: „Skaisti uzņēmumi."
„Ja ņepaņimaju po ruski." Ka Baigajā gadā krievu valodas elementārais kurss vismaz uz sekmīgi bija pie Veras Krugļevskas jānoliek, svešniekam nav jāzina.
„Nu. Neizliekaties. Nav labi būt nelaipnai. Silts vakars. Varam ieiet kur pasēdēt. Kamielī. Nav
tālu."
Man ir, it kā būtu apsprauslājušas sumpurņa ugunsslienas. Jūtos fiziski netīra. Ilgi ziepējos aiz
lipīgā, grabošā viesnīcas aizkara. Ja man kā bērnam pasakā vēl būtu palikusi pāri viena dzimumdienas dāvanas vēlēšanās es brauktu mājās šovakar.
CETURTDIENA
Rīga dimd, Rīga dimd, ko tur rīts un vakars kaļ? Kāds gan liels dzirnu zobs augu dienu miltus maļ? Dimdinājis Vilis Cedriņš.
Nav vēl seši. Pēc Eiropas laika tas ir četri naktī. Vienu stundu pagriezām pulksteņus uz priekšu
Helsinkos, vēl vienu Tallinā. Bet dzirnu zobs jau maļ maļamo. Vakar veltīgi izmēģinājos tikt pie viesnīcas frizieres, kaut gan trīs meistares tur raujas vaiga sviedros no septiņiem rītā līdz
desmitiem vakarā. Arī pierakstīties nevarēja. Tepat jau visas sēdot un gaidot. Laikam jau vajadzēja „smērēt," taisni kā cara laikos. Nezin cik? Dubulti vai trejkārt? Bet es neprotu smērēt un negribu arī. Stāvu pirmā pie durvīm jau ceturksni pirms „salona" atvēršanas. Noraidīt nevar. Kamēr friziere gatavojas, ieripo tukls papiņš kā sulīgs pepiņš un uzliek uz galda lapu. Lasīt protu. Tur ir vesela rinda sieviešu vārdu ar visiem istabu numuriem, krieviski vien, krieviski vien. Atliek tik piezvanīt pa telefonu, kad brīvs.
Pie sienas dažādi saukļi. Visiespaidīgākais: „Padarīsim Rīgu par priekšzīmīgas apkalpošanas
pilsētu." Kamēr mati žūst, iemācos visu varzu no galvas, vārdu pa vārdam: „Mūsu kolektīvs stājies sardzē par nosaukumu: augstas kultūras un teicamas kvalitātes darbs."
Vai kultūra ir arī kulteni kult un kūleni mest? Nopūlas jau friziere ap manu galvu diezgan. Topu atkal „desmit gadu jaunāka," kā mani te piezobo. Latviešu frizieres savu amatu prot. Ne pielikt, ne atņemt. Kosmētiskās ziedes visas no Austrumvācijas. Liekas ar savām „moru lokām", diadēmu uz pieres, apmierināta pat iebildīgā Varvara Fiļipovna, blakuskrēsla sābre, kas sāpīgi viebdamies, suku cirtām cauri bužinot, sūc gaisu caur zobiem, it kā to skalpētu. Tā vien gribas skaļi zviedriski noskaitīt: Vem vill vara fin, skali man lida pin. (Skaists, ja gribi būt, mokas jāizjūt).
Ar cerīgu galvas pagrozījumu pieņemta tiek arī pārmodelētā parūka. „Tiešām augstas kultūras un ieteicamas kvalitātes darbs," divkārši samaksājusi, saku. Bet humors laikam šinī zemē nav cieņā, pat ja tas rakstīts uz sienas. Liekas meistare aizvainojas, ņem ļaunā. Ne jau viņa plakātu pie sienas spraudusi. Varbūt tas, kam tādi negribot ik dienas jālasa, liekuļojumus ienīst vēl niknāk?
Rīga, manas zemes nabaga vīkšiem piedzīvotā galva! Arī visā pasaulē "Šodien nav sukas, ne kārstuvja, kas būtu gatavi tavas gnīdas izsukāt! No utainiem bēg. Un žēlabas nevar uz maizes
smērēt.
Organizēts izbraukums uz Rīgas jūrmalu. Laiks apmācies. Uzdod pat pa lietus starai, bet tās nāk un iet. Jūra, īsta jūra ar kāpām, jāredz. Zviedru šēras tik jūras stērbeles. Pirmā apstājas vieta Ķemeri. Viesnīcā dziednīca. Atmiņā staltā ēka tāda kā saplakusi, nomelnējusi. Pavirši apkopts parks. Mūs izmet bedrainā, lietus lāmu pilnā pagalmā. Jūras te nav. Taciņas izmirkušas, zari pil. Nav lāga, kur palikt, jo sāk atkal smidzināt. Uz soliņa zem mušmires kāds Vaņa bučo Maņu. Ka neņem traucējumu ļaunā, slēpjamies ar maģistri kioska nojumē. Nopērkam minerālūdeni. Tas sāļš ar asu, pretīgu joda garšu. Gandrīz tad labāks tas pats dabīgais no sēravotiņa.
Pretim, pāri ceļam, plakātu dēlis: Jauna cilvēka fotogrāfija, izbēdzis cietumnieks. Otrs jau vecāks, redzami rūdītāks: izbēdzis ļoti bīstams noziedznieks. Kas var tos uzrādīt? Acīm redzot
dēļi ziemeļzemju laikrakstu izkārtņu vietā. Laikrakstos par noziegumiem neraksta. Pusdienojām Jūras Pērlē, Bulduros. Pērle, pašā liedaga malā, pauguram pārkārusies, īstenībā izskatās mazāka un necilāka ka reklāmu brošūrās. ledzimtie Pērli saucot par Krokodili, šaurā, garā purna dēļ. Bet lepni, ka izturējusi lielo viesuļvētru, neieritējusi dzelmē. Pa logiem redzams ar debesīm saplūstošs jūras plašums, šodien pelēkas debesis un pelēks plašums. „Menu" vissmalkākais. Tāds kā atvadīšanās mielasts avansā, žāvēts lasis un mēle, buljons ar pīrāgu, cepetis ar piedevām, šokolādes suflē, kafija. Katram glāze Rīgas balzama. Pat telpās dzirdama jūras guldzoša šalkoņa. Kaut gan nav nekāda peldēšanās diena, pludmale pilna klīdēju. Gan vieninieki, gan pulciņi, kultorgu pavadībā. Bariņos, bariņos. Bariņos drošāk, pat draudzīgā kaimiņrepublikā. Nav tiesa, ka nebūtu izšķirams, kurš krievs mājinieks, kurš ciemiņš.
Grābjam jūrmalas smiltis. Ļaujam tām tecēt caur pirkstiem. Tās ir mīkstas un smalkas kā bīdelēti milti. Mūsu Latvijas selgas baltās smiltis! Arī smiltis ir pelēkas. Par daudz svešu pēdu tās mīņājušās un stampājušas. Latviešu valodu vairāk nedzirdam kā pašu starpā. Dzintara drupaču neatrodam. Tik oļus un iedragātus gliemežvākus. „Vai tad patiešām visā jūrmalā nav neviena vietējā latvieša?" Brīnās pat Cauniņas jaunkundze.
..Latviešiem, meit, darbdienās jāstrādā. Nav vaļas brīvē gozēties. Svētdien būs gūzmām." Pavārtē, dobes rušinādama, atsaucas mīlīga večiņa kā čakla, tēkājoša skudriņa.

Atceļā man piesēžas Frideborga kundze. Esot vakar redzējusi Brāļu kapus. lespaidīgi. Glīti
kopti. Apliecinu, ka visi esam lepni uz tiem. Tik gīds varbūt aizmirsa pateikt, ka tie celti brīvvalsts laikā. Un ne visi, kas tur atdusas, krituši no vāciešu lodes.
„Ja-vist, ja-vist!" Ko vista saprot?
Bija paredzēta arī ekskursija uz Salaspili. Bet tā sakrita ar starptautiskajām futbola sacīkstēm.
Tās televīzijā gribēja noskatīties pat ungārs. Vēl vāja partijas disciplīna! Piecas dvēseles nesanāca. Izbraukums izjuka. Kamēr piemineklis Hitlera nomocītajiem Salaspilī nesamājas ar
pieminekli Ļeņina-Staļina nomocītajiem Baltezerā, man tur nav ko apbrīnot.
Durvju slēdzene jau pašā sākumā streikoja. Šodien nevar vairs pat ar mūķēšanu atmūķēt.
Atslēgas galva sagriežas spirālē. „Tad ta mīksts metāls," parausta plecus pat atslēdznieks.
Labi, ka mīksts. Zviedru, Eskilstunas tērauds, lūztu.
Jānopērk kāda piemiņas lieta, dzintara lāss, tāšu vācele. Mākslas keramikas veikalā vēl
arvien ieejas nav. Laikam no zemgaldes ne čiku, ne grabu izkritis uzreiz par daudz. Acīga
šķelme, pusvārdiem, pusmēmo zīmēm parāda: Inventūra! Ziepes! Nekas nesaskan. Var apskatīties apakšnodaļā.
Bijušā Bruņinieku iela joprojām bruģēta apaļiem akmeņiem. Vienīgi pa pašu vidu kalti akmens ķieģeļi. Agrāk katrā simtajā akmenī bijis iegravēts firmas nosaukums: Ullman. Tagad vai nu šie ķieģeļi izņemti, vai tos nodeldējis laiks. Kaimiņiene Stabu iela gludi asfaltēta. Klusi, klusi jāslīd naktīs melnajam zirnekļu automobilim uz Baigo stūra namu. Kirovs atkarojis ielu ķeizarienei Elizabetei, Suvorovs Marijai, Krišjāni Barontēvu tam vēl nav izdevies izkustināt. Valdemāru gan aizgaiņājis Gorkijs. Universālveikals „Bērnu pasaule." Te ģērbus un balvas
saviem mīluļiem iegādājas visas dižās Krievijas sajūsminātās mātes. Mazā Latvija viena pati arī apgādājot lielo dzimteni bērnu ratiņiem. Par to Dzimtenes Balsī lasīts garāks raksts ar fotouzņēmumiem.
Laulību nams. Priekš manis gluži jauns iestādījums. Pie vārtiem trīs apmeijoti un appušķoti taksometri. Iekšā laikam iet tikai pats pāris ar lieciniekiem. Sagaidītāji sētā jau saviļņojušies. Nupat, nupat nāk! Veras durvis uz pagalmu un dzīvi... Divas izblīdušas laimīgas mātes, iesprūdušas brokāta kleitās, stiepj pa priekšu milzīgus rožu pušķus. Līgavainim, ogļumelnām
ūsiņām, elkonī ieķērusies meiča kā lāceņu oga. Un brūtei tērps ar šķēlumu, kas trūcīgi slēpj cēlumu...
Arī tie ir kāds Šura vai Miša ar Mašu vai Stašu. Ap Brīvības pieminekli tie trejkārt apkārt nebrauks. Tādu jaunieviesušos latviešu paražu min lokanums un spīts. Šos taisnā līnijā gaida kāzu nams ar Krimas šampānieti un gastronomijas ķepīgajām, saharīnsaldajām tortēm. Un gulta slēžu palagiem, dūnu segām. Pirkta special veikalā „Pavasaris," kur par valsts cenu jaunlaulātie var iegādāties preces ar labāku kvalitāti un lielākā izvēlē. Tās tak domātas visam mūžam. Brāķi mūžam neder. Daži pāri tikai tāpēc reģistrējoties, lai iekļūtu šai citādi nepieejamā Ēdenes dārzā. Ar to „mūžu" gan pātaru pļāpas vien. Pēc pašas padomju statistikas no katriem pieciem pāriem trīs izšķiras. Tomēr brāķi. Netura. Turklāt tās jau vecas ziņas. Kādā pagastā no gada laikā reģistrētajiem pēc gada jau visi bijuši atkal aizgājuši katrs uz
savu pusi. Arī tāpēc zemā dzimstība, jeb ar padomju preses vārdiem paaudžu atražošana
neapmierinoša.
Un planetārijā „zvaigžņu pētītavā" vecajā pareizticīgo katedrālē docents Zālītis lasa referātu: Aizsarglīdzekļi grūtniecībā, aborts un sievietes veselība.
Šodien lielā radu un draugu tikšanās no visām četrām Latvijas debespusēm. Brīžam šaurajā viesnīcas istabā tikko varam apgriezties. Māris ar Gunu abi studē un strādā. Būs gaišāka, nākotne. Bet viņiem nav nekādu vecmāmuļu, un gana būtu derējusi zviedru zemes praktikante, kurai jānokalpo pusgads ģimenē, lai iekļūtu bērnu dārznieču skolā, šopavasar abi bērni bijuši jādod bērnu namā no pirmdienas rīta līdz piektdienas vakaram. Trīsgadīgais reiz pārvests pavisam noraudājies. Kāda viešņa mazajiem stāstījusi: Bijis tāds labs, labs tēvocis. Ļeņins. Bet nomiris...
Vai nevarētu „kvēlo mīlestību" uz tēvoci iepotēt jau ar mātes pienu?
Vistālāko ceļa gabalu no Līvāniem ar vilcienu mērojusi Martinas tante. Saimniecību gotiņu,
ruksi, vistas un minci uz visu vakara cēlienu pametusi kaimiņienes gādībā. Tas nu gan jau labi
sen, kad es kādā vēstulē sūkstījusies, diez kā garšojot īsts piens, taisni kā slaukts, nekrejots,
nepasterizēts, nekādām ķīmikālijām nesagandēts. Martinas tante no teles izaudzējusi savu Melleni, nu jau ceturto pienu. Bet pienu jau nevar pa pastu nosūtīt. Un ja arī kāds laimes luteklis uz zviedru zemi ticis, vai tāds nu ies piena pudeli līdz ņemt? Tad nu beidzot pienākusi tā reize, pielējusi kanniņu vēl tīri silta pusdienas slaukuma. Sirsnīgi. Mellenes piens ir dzeltens kā purene un gards. Lai Mellenei puķotas pļavas!
Jā, tad vēl Gundars stāstīja, ka tā ziemeļu maize man esot tāda, ērmotīga. Pēc pulkstens raudzēta, ar mašīnu mīcīta, ar elektrību cepināta. Anīšiem, timjāņiem un muskatu
garšināta, vitamīniem vērtināta, kā piparkūka ar sīrupu saldināta. Stāv mīksta nedēļām, ja sasaldē mēnešiem. Bet vairāk kārojoties dzimtenes rupjās maizītes, uz lizes, ar kļavlapu apakšā, ogļu krāsnī šautas. Ar uzgruzdušiem sāniem un pārsprāgušu garozu. Ja nu neesmu par smalku un lepnu, te viņas patērētāju bodē pirkts puskukulis. Tomēr īstu, skaidru rudzu. Mājās cept vairs nevar. Rudzu miltus nepārdod. Kviešu tos gan, baltmaizei, pīrāgiem.
Ķocītis ar pašām pirmajām zemenēm. Brigadieris varītēm gribējis aizrunāt kādām godībām,
dēla pilngadības svētkiem, vai. Bet Martinas tante nepielaidusies. Pašai vajaga. Pašai vēl retāki godi. Un divi svaigi gurķīši arī jau apvēlušies, šie jau pirmie no dobes. Bet agrie, zemplēves audzētie, gan jāpaauklē pirkstos ar bijību. Traktorists nupat nopircis Moskviču. Ne jau no algas Divi pavasarus zem plēves gurķīšus audzējis. Par tiem tas Moskvičs. Un -kam pašam automobilis, tam atkal savi piepelnīšanās ceļi vaļā. Uz laukiem dzīvot var. Ja pats
netur rokas klēpī un Dieviņš pasaudzē. Vislielākās algas ir cūkkopēm. Līdz četri simti rubļu mēnesī. Bet pat ja Martiņas tantei vēl būtu tas spēks, kas gan diennakti grib pēc sivēna ost? Ne jau vienmēr paspēj tos virssvārčus uzraut. Ne jau visur ir vannas un dušas. Un pirti jau katru dienu nekurina. Tad jau drusku labāk tomēr par slaucēju. Arī mēs to zinām. Starp cūkkopēm visvairāk darba varoņu. Tās ir deputātes ciema un pat augstākajā padomē.
Ak tad Zviedrijā ar zāles, dakteri un slimnīcas tikpat kā par brīvu? Kam nav, no tā neplēš nemaz? Un pensijas veciem un pabalsti bērniem? No kā to visu var valsts ārā ņemt? Uzliek nodokļus, kam vieglāk nāk? Nu tad jau Zviedrijā tas visīstākais komunisms! Bagātam atrauj, nabagam dod!
Visvairāk norūpējušies esam par māsīcu Irmu. Gundars bērnībā viņu saucis par māti. Viņu
bāreni uzaudzinājis mans tēvs, viņai savukārt piekritis uzaudzināt manu bāreni. Irmīte nu jau
vairāk gadu slimo ar sirdi, astmu, cukurslimību un nevar tālāk par istabu kustēties. Kāds paziņu paziņa, burtniecietis, atvedis viņu ar-automabili. Sākumā vedējam licies, ka no brauciena nekas neiznāks. Kad pateicis, ka jādodas mani satikt, sazvērojusies kā niedrīte aukā. Ar lielām pūlēm, zem abiem elkoņiem turot, iedabūjam viņu celtnē. Nekad nebūtu iedomājusies Irmīti tādu! Kad aizbraucu, viņa bija vēl četrdesmitajos gados. Tumšā, smagā matu mezgla vietā balta peļastīte. No zobu zaudēšanas vaigi iekrituši ar dobumu. Pat acis zaudējušas asumu un možumu. Liekas, viņa brīžam klāt, brīžam tālu prom. Mūža beidzamo posmu Irmīte nostrādājusi kā ārste. Pensija 57 rubļi. Nezinājusi, ka to aplēš no pēdējo divu gadu izpeļņas. Tad viņa jau jutusies apkususi, pārgājusi uz pusslodzi. Biju iztēlojusies viņu sirmu un nevarīgu, bet garā vēl cēlu dāmu, apmēram kā Zviedrijas latviešu intelektuālās pensionāres. Dziestošas sveces plīvojošs dakts diedziņi!
No atvestajām balvām viņai pašai īsti der tikai siltās bikses. Viņa ģērbusies saburzītā kokvilnas kleitā, izmītās tupelēs. Līdzpaņemtās mantas satītas avīžu papīrī. Tērps ar sudraboto
margojumu un bārkstainais franču zīda lakats, ko biju domājusi viņai goda drānām, liekas kā izsmiekls.
Luzītes tantei nopirku vasaras cimdus. Cillai plastmasas kastīti ar divpadsmit uzduramām diegu spolītēm visos krāsu toņos. Par to, ka viņa man mazai laipni ļāva skatīties, kā „brudierēja" smalkus dāmu krekliņus un kombinejas.
Irmītes pirksti rauš visu kaudzē: „ Viņām neko nedošu. Pati visu paturēšu. Viņas ir nejaukas pret mani. Par ūdens spaiņa uzsmēlumu no akas prasa 10 kapeikas. Par vēstules iemešanu ieliņas galā noplēsa rubli. Cillas dēls ir apprecējis komsorģi. Vīrs nodzīvojies pēdīgais pļēgurs. Ar večiem pirmā dienā nopleikā visu pensiju, piegāna trepes, butku, porūzi. Un Cilla vairs šūt nevar. Viņai trīc rokas."
„Vai tad tu vēl, Irmīt, vari?" „Es vēl varu pogu piešūt."
Lekno krējuma rausi Irmīte ēd un ēd. Mums kļūst bail, ka tā nenodara sev pāri. Ir skaidrs, ka
Irmīte ilgi vairs nespēs sevi apkopt, un no pašreizējās sabiedrības tā jādabū prom, cik ātri iespējams.
Bet kurp? Irmītes vīra tuviniekus visus aizveda 1941.gada 14. jūnijā. Pats viņš miris Strenču vājprātīgo namā.
Gundaram, patiesībā Katjai, ir tikai vienistabas dzīvoklis. Jau tā četrām personām. Esam lasījuši
Cīņā: Dzīvokli ar blakus telpām (virtuvi, gaiteni, vannas istabu) ģimenes istabas kvadratūru lēš
četri metri uz dvēseles. Vai var prasīt arī no Katjas kopt svešu, drīz smagu sklerozes slimnieku? Pavisam nezināmi apstākļi mums nav. Mana vīramāte par palīdzēšanu bijusi spiesta kopējai testamentā norakstīt visu savu un trīs aizceļojušo bērnu mantu, krietnā
vērtībā. Kamēr vēl turējusies saprašana. Kad tā sākusi grīļoties, arī viņu sagaidījusi veco ļaužu
mītne.
Martinas tantei Irmīte raudājusi, vai nu radi tik ļauni būšot, ka likšot nabagu mājā. Kā tur
izskatījies pirms pieciem gadiem, zināja stāstīt kāda pārbraucēja, kurai tur miris tēvs. Pati strādājusi, citādi nevarējusi. Vecīši kopā pa četri istabā. Līdz ņemt nevar nevienu personīgu lietu. Nekādas izvēles biedru starpā. Kur atbrīvojas vieta, tur jāiet. Kas stiprāks, tam jāvelk arī vājākais. Pat savs pods jāiznes. Kam atnācis ciemiņš, to asarām lūguši arī citi, lai palīdz apkopties. Atmiņā uzaust kuslo puķu pārdevēju rinda pie kapiem. Arī tie laikam vēl, stenderēs atspērušies, turas pretim Veco ļaužu mītnei.
Kristī kā gribi, latvietim nabagmāja vēl arvien liekas nākamā vieta pēc elles. Varbūt tagad labāk? Varbūt var piemaksāt, dabūt atsevišķu istabiņu, ja nebaltai dienai pats mūžā sataupījis, vai piederīgie grib atbalstīt? Par tādu iespēju nekas nav dzirdēts. Rūpnīcām nevar atraut darbaroku. Mājas samarītes pilnīgi svešs jēdziens. Padomju valstī visi ir vienādi. Nespējnieki it īpaši.
Automobilis ar Irmīti kontrolēts šurp braucot, vai priekšā un pakaļā vienāds numurs. Atceļā, kādas personas iekšā sēd. Vai es neizpļāpājos, ka gribētu tikt uz Valmieru? Laipnais vedējs Ģedimins man gluži svešs cilvēks. Viņa dzimtā puse kaut kur pie Sabiles, Abavas krastos. Zēns būdams, tur pie krustmātes ganos gājis. Bijis skaists ķiršu dārzs, tādā kā pussalā pie paša ūdens. Krustmāte pazudusi bēgļu gaitās. Ar visiem vezumiem. Laikam jau mirusi. Vai citādi neatrakstītu? Nesenis iegriezies garāmbraucot senā pusē. Viss izpostīts, aplauzts, samīdīts. Krastā izsvaidītas kastes un drazas, ūdens piesārņots, piemētāts stikliem. Domājis, labāk nebūtu braucis. Varbūt arī man tā vieglāk. Vecās mājas neredzēt. Bērnības sapni nesadragāt, šī diena satriekusi visvairāk. Man likās, ka esmu ieminusi dziļas pēdas. Kas vienmēr vedīs atpakaļ. Bet tās ir aizvilcis skaudrs vējš un aizputinājis netīrs sniegs.
PIEKTDIENA
Nakts vidū uzmodina anonīms tālruņa zvans. Mums tāds pirmoreiz. Daudzi ceļa biedri žēlojušies jau agrāk. Citiem ik nakti atstarpēm, gandrīz līdz teroram. Varbūt kontrole, vai esam viesnīcā. Gandrīz aizmirsu, ka man jānodod kādi sveicieni. Tālruņa sarakstu kancelejā var dabūt, bet gluži rokā nedod. Izdevums esot vecs, jaunāko abonentu numuru tur neesot, es nesapratīšot arī jauno kārtību pēc rajoniem. Kā Stokholmā jau sen zināms, tālruņu saraksts ir turpat vai valsts noslēpums. Tie lietošanā tikai iestādēm, ne privātpersonām. Uz ārzemēm izsūtīt nedrīkst. Zviedrija Padomiju ik gadus savām nolietotajām telefonu grāmatām varētu apgādāt pudiem. Tālrunim vajadzīga atļauja un iegansts, kāpēc tas nepieciešams. Pat jaunceltnēs tie dažkārt vēl „divzaru," viens numurs diviem abonentiem. Abi tālruņi reizē zvana, un viens var noklausīties otru sarunu. Vismaz dažos gadījumos „,pārinieks" bijis pašam jāatrod. Gluži kā brīvvalsts sākumā pašās primitīvākajās, ar roku griežamajās lauku tālruņu centrālēs. Agrāk kādreiz bijis iespējams piekukuļot montieri „ievilkt zem rokas." Kad notikumi saasināti, aparāti uzmeklēti un atņemti.
Dāma piedāvā, lai zvana tepat lejā. Man tālrunis istabā. Tiklīdz uznāku augšā, atkal aizdomīgi
aiztikšas radio. Kā dažu labu reizi, kad ar Dainu paklusi sarunājamies. Pašas neesam tam pirkstu klāt dūrušas. Laikam jau kādam jāklausās. Nu, lai klausās. Tas cilvēks ir miris. Kundze mani ne sevišķi laipni sastrostē par nezināšanu. Beigās gan liek sveicināt pretim no pārējiem
ģimenes locekļiem. Trīsdesmit gadu ir ilgs laiks. Ilgs, ko dzīvot, un ilgs, ko mirt.
Izbraukums uz Siguldu. Kaut kur zemapziņā pats no sevis izveidojies dzejolis „šūpoles" busā sēdot, atliek tikai nogludināt.
Gūtmaņa ala vēl arvien ņirb savos ierakstu tūkstošos. Daudzi datēti jau ar pagājušo gadsimtu.
Daži tik augstu stāvajā iezī, ka jābrīnās, kā piesniegti. Brīva nav ne visšaurākā spraudziņa. Ala
Pieminekļu valdes aizsardzībā, ierakstus nav brīv bojāt vai izkasīt. Tikai pašā apakšā šur tur
svaigi nogramžājumi ar iešņāptiem krievu burtiem. Kādā stūrī arī aizdomīgs USA. Gaišākā ieža
daļa apaugusi lapainu sūnu un ķērpju spilveniem. Gribu nodzerties bet divi mazi krievu
rezgaļi ielec straumē pirms krācīšu krituma un ūdeni saduļķo. Vecītis, sirms kā Dieviņš, drebelīgu zodu, pārdod izrakstītus lazdu spieķus, mizotiem rokturiem. Grūti vest. Tomēr jānopērk. Varbūt kādreiz der svešumā atspiesties. Turaidas Rozes kaps. „Vai jūs jau dzirdējāt Cik romantiski" tērgā Cauniņas jaunkundze. Gīda stāstīto Labvīra teiku, kas alā pārdevis veselības ūdeni, neviens vairs neatceras. Bet vecā ziņģe nav mirusi. To prot arī Gundars. Duetā nodungojam: Bet divi poļu junkuri uz meitiņu kā uzburti. Tie ne tikvien kā lūkojās, bet arī meičai tuvojās.
Rakstnieku pils. Ar kādu bijību uz to noraudzījos, kad Daugava jau sāka iespiest manus pirmos
dzejoļus! Cik apskaužama jutos, sēdot blakus draugam, kam jau bija godalgota grāmata! Akmens mūrus un spraišļus laika ķirmis nav spējis redzami drupināt. Pie pakša sakrauta tik sadauzītu jumta kārniņu kaudze. Jau apsūnojusi. Arī te tagad kāda sanatorijas nodaļa.
Krimuldas skatu tornī nekāpjam. Par augstu manām kājām. Vai nejaušība, ka garā sola galā
piesēdies Viesturs? Nē, par politiku mēs te nerunājam. Pat ne par padomju saimniecības būšanām. Tādas ziņas pār jūru nav jāved. Tās atceļo pašas ar Pravdu, Cīņu, Dadzi, Komjaunieti. Kā arī netop „liets," kaut kas aplam vienmēr caur sietu izlīst, kaut kas atskaitē partorgam misējas. Man pietiek ar to, ko redzu un dzirdu kā tūriste savām acīm un ausīm. Kā tūriste še esmu atbraukusi. Mēs esam un paliekam katrs savā jūras pusē ar savas zemes
tikumiem un likumiem. Mums ir dāvātas četras dienas no mūža, tās ir drīz skaitītas, tās iet uz
galu. Tās gribam būt kopā, cik ilgi vien iespējams. Mēs plūcam pīpenes, ķeram vijolnieku zaļo
sienāzi, priecājamies, cik skaisti izskatās bite uz savējā vārdā nodēvētās puķes zilās bitenes.
Vismaz vārda pēc radam jāsapazīstas arī ar radiem, kas redzēti tikai attēlos, un, kas zina, papīra tēli vien mūžos arī paliks.
No jaunceltā tilta skaists skats uz visu Gaujas leju, ievu un sudrabvītolu līčiem. Viesturs saka, ka jāmetot ūdenī nauda, tad šai vietā atgriezīšoties. Ar padomju kapeikām gan savu Gauju nepiesārņošu! Par kronu izšķērdēšanu man jādod atskaite muitniekam ar kvītēm. Dažu skaistu ziedu Gaujā kaisīju... Lai labāk lido sila neļķu dzirkstelīšu pušķis. Ar Gauju satikties pusi ceļa esmu atbraukusi. Otru pusi tā man pretim attecējusi. Vai kādreiz tikšu līdz galam? Mūžs
tālu pāri pusceļam. Žēl, straume nes ziedus uz pretējo pusi. Manai dzimtajai pilsētai jau šie paši ūdeņi garām aizplūduši. Varbūt vēl pataupījuši kādu atspulgu, saglabājuši vizmu? Ardievu, Gauja!
Pusdienas ēdam Inčukalnā, ceļmalas Sēnītē. Tas tāds kā motelis, oriģinālāk iekārtots. Īpatnējā
tehnikā linu diegiem mesti aizkari visam augšstāvam. Māla trauki. Jūras Pērlē bija vienkārši
balta fajansa ar zelta burtiem krievu valodā: Restoran.
Ēdiens visumā labs. Tik par maz izdomas. Visādu „bliņu" jau sen par daudz: raudzētas pankūkas ar ievārījumu, plānās pankūkas ar biezpienu, ar gaļu pildītas pankūkas, omlešu pankūkas, kartupeļu pankūkas.
Cauniņas jaunkundze šodien tērpusies šoka rozā platgalu biksēs un tunikā. Viņai iebraucis
brālis no Kuldīgas. Liekas laukstrādnieks, ļoti nopietns, gandrīz grūtsirdīgs cilvēks. Vakariņot piesēstos pie vieninieku galda. Slaikais gan šoreiz vieninieks nav. Viņam divi viesi jauneklis padsmitos un smaidīga gaišmate. Māsa ar dēlu? Dēls gan māsas, bet dāma viņa līgava. Pēc stomīgās vilcināšanās gandrīz varētu spriest, ka tik droši norunāts tas vēl nemaz nav bijis. Bet nu tāds kā bildinājums gluži spontāni pateikts. Viešņa mazliet pietvīkst, acu stūrītis valgi iemirdzas. Pazīstu tādu mirdzēšanu! Vēlu laimes. Ak ko, viņi jau tāpat izskatās laimē peldam.
Slaikais pēkšņi kļuvis bramanīgs. Viņam ir Blekingē nams, ne uz smiltīm dibināts. Bez parādiem. Automobilis pirmais bijis vīnsarkans, otrs fazānbrūns. Leteicu nākamgad kundzi vizināt atkaļ jaunā strazdu olu zilguma limuzīnā. Nu jau vairāk gadījumu, kur izdevies netikvien sievu Latvijā apprecēt, bet pēc dažiem mēnešiem izkarot tai arī izceļošanas atļauju uz vīra pavalstniecības zemi. Teicams iestādījums. Gluži kā pasakā. Princese slepus novij zaļa
zīda virvju kāpnes. Princis vai ganuzēns monarhists vai republikānis pa tām uzkāpj un izglābj meiču no divpadsmitgalvaina joda gūsta. Jā, kāpēc ne piecpadsmitgalvaina? Jods gan vēl kādu gabalu elsdams tusdams dzenas bēgļiem pakaļ. Bet meiča nomet suku tā pārvēršas biezoknī, nomet spoguli tas top ezers. Jodam jāpagurst. Kas gan spēj cīnīties pret īstu, lielu mīlestību?
Viesturs smagi apskaities uz Ducīgo. Tas visu nedēļu tikpat kā nav redzēts. Ja arī vienos nakti
pārnākot, tad pulkstens trijos jau atkal pošoties prom. Arvien lillā! Salīdzinot ar citu, vodka tiešām lēta.
Ceļojuma birojs bijis ļoti tālredzīgs, šorīt bija jādzer galvas sāpju un nervu tabletes. Pēdējās
laikam saturējušas miega zāles. Aizsnaudos jau autobusā. Gundars smaidīdams noskatījās, kā" uz viņa pleca kūkoju un klunkurēju. Stundu ritums brīžam šķiet durns murgs.
Atvadīties atbraukušas Katja ar meitenēm. Katja tā kautrīgi sniedz man manas pirmās laulības
gredzenu. Tagad izdevība. Varbūt gribu ņemt līdz? Gredzenam sava samilzuši un sasāpējusi vēsture. Kad Gundars paziņoja, ka precēs krievieti, man tas nāca kā zibens spēriens. Vēstulēm apmainīties vairs nepietika laika. Arī īso ceļa sprīdi līdz ziemeļzemei vēstules mēdz mērot vienpadsmit dienu. Biju Katju iztēlojusies tādu kā gruzīnieti, kā kalmikieti, vidū šķirtiem piķamelniem matiem, šķībām piparu acīm. Domāju, labāk lai manas dzimtas gredzenu ceturtajā paaudzē sviež atvarā, nekā krievietei pirkstā mauc. Ja asimilēšanās neizbēgama, tad katrā ziņā uz rietumiem, ne austrumiem. Nocietināju sirdi un ledainā novembra vakarā aizlaidu telegrammu ar vienu vienīgu vārdu: „Nepiekrītu." Gundars to bija saņēmis kāzu dienas sestdienā. Trešajā rītā pienāca atbilde: Neapprecējos. Nosvinējām ar viesiem Katjas dzimumdienu." Ja Katja savam “grozīgajam" līgavainim tovakar nebija ar bļodiņu pa ausi sadevusi, bija jāieskata- tai jābūt diezgan lēnīgas dabas.
No fotogrāfijas man pretim raudzījās skaista meitene, linu bizi, nodurtām, tādām kā vainīgām
acīm: Sak,” piedod nu piedod, ka esmu tavu lolojumu savaldzinājusi." Tad lēnām noskaidrojās, ka viņas dzimta tāpat izmētāta un izklaidēta. Neviens no radiem vairs nedzīvo tur, kur tam šūpulis kārts. Āziātiskai gripas epidēmijai plosoties, gandrīz vēl bērns, apprecējusies ar armijas sanitāru. Ar karaspēka vilni iemesta Latvijā. Pēc vīra atbalsta zaudēšanas arī viņai ar meitiņu nemaz tik viegli neklājies. Bēdas tuvina vairāk nekā prieks. Gundaram tolaik bijis līdz kaklam apnicis pārblīvētos internātos, apakšīrnieka un gultas vietas pažobelēs. Sailgojies māju un mīlestības. Irmīte rakstīja, nejauc jaunajiem, labākas sievas, kas to tā aprūpē un par to dreb, starp latvietēm neatradīs.
Arī es jau biju tikai domājusi, atliec, pārdomā, nepārsteidzies vēl. Un manā vēstulē jau biju iz-
līdzinošs nobeigums: „Raksti, ko visu vajaga jaunās dzīves pūram." Kad pēc gadiem pasaulē
nāca mazā Inga, devu savu svētību rāmā prātā. Kas padarīts, padarīts. Gredzenu līdz neņemšu. Tas savu dzīves vietu dzimtenē, citādu kā tam gatavoju, izvēlējies pats, jau pirms trīsdesmit gadiem, man no pirksta nozuzdams. Nu man jau cits, cita vīra dāvināts.
„Velc vien, Katja, to savā pirkstā atpakaļ!"
Arī mana meita ir precējusies ar sveštautieti, un viņas vīramāte to pieņēmusi pat vēl siltāk nekā otru pašu zviedru tautības vedeklu. Ar acu kaktu jau esmu novērojusi, ka tu ģimenē neesi ne ģenerālis, ne pat kaprālis. Drīzāk jau pazemīgs „denčiks," kas grib uzminēt vēlmes un gatavs klausīt pavēles. Bērniem vajaga kā tēva, tā mātes. Par visu augstāk stāv cilvēciskais. No tevis nevar prasīt vairāk, kā Dievs tev devis. Ja vien visu mūžu es nebūtu Prometeja dzirksti vērtējusi pārāku kā mamuta cepeti!
Atvadoties es tevi, tāpat kā abus bērnus, noskūpstīšu. Un tā nebūs valšķība, ne liekulība, jo
arī tevi pašu es esmu jau drusku iemīlējusi. Par to, ka tu izmisusi diennakti sēdēji pie slimā
bērna gultiņas. Ka tu slepus krēslā kāpi ozolā pie epidēmijas slimnīcas loga, lai kaut mirkli iemestu skatu skumjajā istabā. Ka tu pieteicies bez algas vismelnākajiem darbiem grīdas berzt, briķešu krāsnis kurt, spēltēs pelnus grābt, lai tikai tiktu meitiņas tuvumā. Par to, ka tev nav bijis par grūtu ar bērniem tūkstoš kilometrus no Krimas peldvietas mājās pārbraukt. Ar vilcienu, ne lidmašīnu. Tas ir triju dienu ceļš... Lai uz īsu brīdi mani satiktu, lai sēdētu nomaļus un smaidītu. Un par to, ka tu esi norijusi rūgtumu un mēģinājusi drusku saprast, ka manas jūtas izaugušas no manas dzīves. Es neienīstu krievu tautu. Arī manai tautai nav tik labas īpašības vien. Žīds, izkļuvis no bedres, raugot arī savus biedrus izvilkt. Izrāpušos latvieti citi likteņbrāļi ieraujot bedrē atpakaļ Bet es ienīstu krievu iekarotāju, mocītāju, izsūcēju, atriebēju. Tādu, kas manu tautu otrreiz spiež atpakaļ verdzībā, māca lišķot, liek melot,
zagt, kukuļot. Manus senčus gadsimtiem pletnējusi vācu pātaga. No kazāku lodēm tie sākuši krist ar Kauguru dumpi sākot. Es esmu izaugusi brīvestībā. Man ir savas brīva cilvēka priekšrocības un savi brīva cilvēka pienākumi.
Bet pēc retajiem sairu konserviem, pēc kā tu esot divi stundas rindā stāvējusi un tomēr bešā palikusi, tu, meit, esi stāvējusi veltīgi. Ciema kukulim Rīgas balzamu un Laimas gotiņas labprāt
paņemšu. Azovas jūras sairu, Oņegas storu ikru un Kaukāza vīna man nevajag. Tik vienu pienākumu lai tev mans gredzens uzliek: „Iemācies valodu! Lai tu vari ar savām meitām latviski saprasties."
„Nu tak tu atkal drīz atbrauksi. Nākošvasar visvēlākais," bilst Gundars. „Par tālu nākotni neesot
labi teikt pavisam kategoriskus lēmumus. Bet ja man jāsaka, ko domāju šodien..." purinu galvu, „es nebraukšu. Laikam nekad vairs nebraukšu."
„Bet kāpēc, kāpēc? Cita vasara varbūt būs saulaināka. Nāks gatava jaunā viesnīca. Kā tev te
trūkst, kas ir citās zemēs?"
“Man nekā netrūkst. Man te ir daudz vairāk nekā citās zemēs. Un visu, pie kā mana acs kaut
mirkli apstājusies, tu esi dzīries man nopirkt. Bet tu man liecies stiprs un vesels vīrs. Ļaunā operācija, kas mūs izšķīra, un tuberkuloze padsmitos, paldies Dievam, liekas nav atstājusi pārāk ļaunu seku. Bez mana glāsta iztiksi, kā esi izticis līdz šim. Audzē meitas lielas. Audzē tās par latvietēm. Arī Olgu. Es nebraukšu... Kāpēc?, ļauj par to . klusēt šinī pusē. Pateikšu viņā krastā, kad būšu mājās. Varbūt ka nav labi tev to dzirdēt."
Un nu es domāju, ka esmu visas lietas nokārtojusi, un gribu vēl kādu brīdi viena būt. Man jāiet no Rīgas atvadīties.
Šīs dzeltenās rozes no draugiem vēl pašā skaistākajā plaukumā. Bet ceļā tās novītīs, salūzis.
Vestibilā ir kluss. Tikai atslēgu vācējas salecas un skatās manī tādām kā izbiedētām acīm. Es nezinu, kāda mana seja. Varbūt arī tas izskatās mazliet savādi. Man rokā ir kailas rozes. Man ir
kaila galva, es eju ārā, un man nav lietussarga. Tāda šovakar laikam vairs nav mums nevienam, kaut atbraucot bija visiem. Gan sabīdāmi, gan caurspīdīgi, ar puķēm un pūķiem. Un mākoņi savēlušies režģainā šķeteri, un līņā biezs, vienmuļš lietus. Kas nepāries.
Vismīļāk es ziedus noliktu zem pieminekļa trim zvaigznēm: Vidzemes, Kurzemes, Latgales.
Bet dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder un Dievam, kas Dievam pieder. Es nolikšu ziedus pie trimdinieka Raiņa kājām. Ielas nu tukšas, kā mērī izmirušas. Pār bulvāri gaisos pārstiepta sarkana lupata. Neliesmo, nepūšas, sakritusi čupā. Tur ir kaut kas par tautu draudzību. Laikam. Saspiesta pundura slava milzim. Trekni burti. Nav darbs ticis pat plakātu zīmētājam
padomju māksliniekam. Ja tos nelasa mājinieki, ne ar ne bez sajūsmas, arī es ārzemniece
nepagodināšu. Skreitellšu lapu
delnas sidrabotas rasas pilnas...
Dainojis dzejnieks, ar ko kopā mūsu jaunākajam dēlam devām Raiņa vārdu. Patiesā cieņā.
Rainis šķietas skumjš un raugās tālumā. Tālu prom. Viņš ir slavināts, bet izskatās pazemots. Jo
pazemota ir viņa doma, zelta spēles un ugunsstrēles. Abas saskaldītas tautas puses to gribējušas par savu saukt. Viņš abas savienojis. Viņš mīlējis dzelteno saules krāsu. Uz rožainā granītakmens paliek, lāso, spulgo dzeltenas rozes.
Es mīlu savu zemi. Bet mana zeme ir sadegusi. Es esmu pilna melnu izdedžu un karstu, sausu pelnu.


Loks noslēdzies. Stāvam atkal visi cieši kopā. Uz vienu nedēļu esam kļuvuši gandrīz vai kā radu saime. Par locekļiem jāsauc pat Frideborga kundzes melno avju trijotne. Ap autobusu sapulcējušies pavadītāju pulciņi. Viesturs sanervozējis. Viņam esot ziņas, ka mūsu grupa Tallinā purināšot kā nevienu citu. Ietves malā skolnieks zilrūtainā vasaras kreklā. Viņam
nav latviešu prievītes ne pazodē, ne pa indiāņu modei ap pieri, bet tā izskatījies latviešu skolnieks visos laikos. Kādu brīdi uzmanīgi drūzmu pētījis, viņš griežas pie Rāceņa kundzes. Tā norāda uz mani. Viņam man nododams sainītis ar grāmatām. Gundars no vilciena ierodas pēdējā brīdī. Un pēkšņi es gluži reāli dzirdu Melno sievu Stokholmas Siena tirgus pazemi Dalarnas koka flautu pūšam. Ikdienas burzmā paši esam raduši tai vienaldzīgi garām iet. Zinām, ka tā turīga pilsone, pārģērbusies par nabadzi tūristu pievilkšanai. Spožā nauda viņas bārkstainajā tašā krīt gandrīz tik no ārzemniekiem. Viņa pūš diezgan netīri, bet šobrīd melnā, izdēdējušā sieva man ir visu bēdu bēdu simbols. Dzirdu tikai primitīvo, sērīgo melodiju
un vienkāršos dziesmiņas vārdus:
Kas bez vēja burot var, Kas
var bez airiem irties,
Kas no sava vismīļākā Var
bez asarām šķirties?
Man bez vēja burot prieks,
Nieks man bez airiem irties.—
Bet no sava vismīļākā Bez
asarām nevar šķirties.
Esmu burojusi bez sveša vēja, airējusi bez svešiem airiem. Bet no sava vismīļākā arī es nespēju bez asarām šķirties. Tās vienkārši līst, līst straumēm, aumaļām, šņukst arī Daina, sēdekļa stūrī uz ceļiem sagurusi. „Neraudi, te asaras krīt neauglīgā zemē," manus plecus apņem Evermarka kundze," es esmu apceļojusi visu pasauli. Nav otras cietākas, nežēlīgākas, nejēdzīgākas varas."
Divi sirmas vecītes, tumšiem lakatiņiem, jaunos, glītos zviedru piegriezuma mēteļos, klauvē pie autobusa rūts. Nokavējušās viņas grib teikt vēl pēdējās ardievas Evermarka kundzei.
„Turieties dūšīgi, mani vecie, izgāztie celmi! Dzeriet zāles! Nedzenaties par daudz, ka uz deguna jākrīt."
„Vai tā bija jūsu vecmāmiņa?" jautāju Evermarka kundzei. „Vecmāmiņa! Jā, jā, tā viņas
izskatās! Tās ir manas māsas, no Sibīrijas pārbraukušas. Kauliņi salauzīti, rokas kā asiņainas
lāpstas! 15 rubļu pensijas mēnesī."
Evermarka kundze nečūkst. Evermarka kundze drīzāk kliedz. Salīdzinot ar viņu, visi esam tīrie
zaķpastalas.
Veros pēdējo reizi mīļajā sejā aiz stikla. Nu tur ir iešķīlies maigums un skumjas. Nu tā līdzinās
savam tēvam vairāk nekā nekad. “Dzīvo vesels, dēls! Man ir tāda sajūta, ka vēl dzīvi redzēsimies." Es neatceros, ka šādas izjūtas būtu mani kādreiz pievīlušas.
Diena atkal sauļojas kā vārava uz zila laukakmens, samirkušās matu plēksnes vējā susinādama. Autobuss tāda pat veca, sutīga klaberkaste, kā atbraucot. Pēdējais sols no motora sakarst kā pirts lāva. Taure kā aizsmacis kazas blējiens.
Atveru nezināmās rokas sūtīto sainīti. Varu jau gan minēt... Tur ir grāmatas, apmēram tādas, kā kāroju. Vispirms lietisko, tad daiļo. Latviešu valodas mācība. Autoru kolektīva izdevums sešdesmitajos gados. Vidusskolu skolotājiem. Laikam no apgrozības izņemtās Endzelīna gramatikas aizvietotāja. Arī trimdas filologu starpā jau izmainītas domas, ka nedrīkstam attālināties emigrācijā no centra, dzīvās dzimtenes valodas. 175. lpp. prievārdi, ārzemēs augušo bērnu klūpamais slieksnis. Kāds zēns, briesmās iekļuvis, bija ..uzdzīvojis sava mūža
lielāko uzdzīvojumu." Te piemēri, spilgti pareizas lietošanas paraugi. Ar: Rīgas strādnieki
sacenšas ar Tbilisas darbaļaudīm. Par: Par padomju varu dzīvot un mirt, Par padomju varu līdz galam. (M. Rudzītis). Pret: Nav pārspējama mūsu draudzība pret visas pasaules progresīvajiem cilvēkiem. Uz: Saules apspīdēts mūsu ceļš uz komunismu. Citā vietā: Brāļi
Ozoliņi aizbraukuši uz Maskavu. Tālu aizšāvuši! Liktos, latviešu gramatikā pietiktu ar
Pļaviņām vai Aizputi. Jautra grāmata. Ļoti noderīga ieskatīties tiem, kas apgalvo, ka trimdas skolās it labi varētu lietot lētās padomju Latvijas mācību grāmatas.
Daiļliteratūra: Māra Čaklā tikko iznākušais dzeju krājums Sastrēgums. Moderns. Mīklainas alegorijas. Var tulkot kā grib. Divas vecāku gadu dzeju grāmatiņas. Antoloģija. Daudzi no dzejoļiem pārspiesti Tiltā un Jaunajā Gaitā, lasīti trimdas literārajos sarīkojumos. Pretim raugās dzejniece, gudrām, spītīgi lepnām, gandrīz suģestējošām acīm. Dzejnieks kažokādas cepurē, rakstainiem cimdiem. Pat foto attēlā uzkrīt neatbilstošie galvas un roku samēri. Zinām, ka dzejnieks bijis izsūtīts. Astoņi gadu vecumā, žēlodams māti, raudzījis strādāt pieaugušiem līdz smagu, nepiemērotu darbu. No nepietiekamā uztura un pārpūlēšanās rokas deformējušās palikušas astoņi gadu veca bērna kroplīgos izmēros.
Ārijas Elksnes dzejolī kādas rindas pasvītrotas:
„Jūs jautājat, vai esmu laimīga?
Laimīgs ir tas, kas var panest
nastu, kas tam uzlikta..."

Diezgan patiesi vārdi, laipno veltītāj! Tikai nastas mēdz būt tik dažādas. Citāda tava, citāda mana. Un katram mums sava jānes.
„Vai tad šoreiz nemaz neuzlaidīsim uk-tai-ridi?" Viesturs prasa.
„Vai noskaņojums drīzāk neatbilst Kas tie tādi, kas dziedāja?"
„Volga, Volga, maķ rodnaja," augstā koloratūrsoprānā iespiedzās Cauniņas jaunkundze. Atradusi māti! Neviens nepievienojās. Man uzmetas zosāda. Nīgri seja noraustās pat Karlosam. Evermarka kundzei no lielās bagāžas palikusi tik viena viegla ceļasoma. Viņa mantas vedusi ar jau Stokholmā samaksātu muitu. Pēc viņas domām, materiālā palīdzība patlaban vienīgā iespējamā. Tā reizē ari morālā. Viesturs somu pacēlis no aizēnas cita, saules apspīdētā vietā. „Tu neesi gudrs galvā! Ko liec rokas klāt, kad nezini, kas iekšā," Evermarka
kundze baras. Iekšā ir veca, cītara mīla jaunības dienu piemiņa.
Vakardienas pankūkas „Komm morgen wieder" laikam bijušas „Komm morgen žurueck." Vairāki slimi. Pirmoreiz „rokas mazgāt" autobusam jāpietur jau Liepupē. Izkāpjam izvēdināties arī citi. Vienā pusē staigna slīkšņa, retām priedītēm. Otrā pļava. Paiešos līdz siena kaudzei. Pilsētniekam siens vienmēr izraisījis vārdos nepasakāmu pievilcību.
„Siens smaržīgs si-iens!" teicis Kārlis Skalbe Vilim Cedriņam, uz ielas izkritušu siena kušķīti pa-
celdams. Redzes glezna ar abiem siena šķipsniņas smaržotājiem kā tabakas šņaucējiem acu priekšā kā dzīva. Šis siens nesmaršo. Senāk kāds sirmis, sarķis vai dūkanis to sen jau būtu zem jumta pavedis. Nomelnējis un apglumējis, caurcaurēm slapjš. Traktoram tur nav bijis, ko kājas aut. Vai es teicu slapjš? Tāda vārda tak laikam latviešu valodā vairs nav! Cīņā lasāms, ka daži kolhozi gan kaujnieciskā triecientempā ievākuši sienu „ar palielinātu mitrumu." Slapjš laikam būs kļuvis arhaisms, senvārds, tāpat kā pēc jaunās gramatikas senvārdi esot draudze, muiža, jaunsaimnieks, policists. Toties „kniebīgi" jaunvārdi klaida, pirmrindnieks, izcilnieks, ļeņiniete.
Otrreiz apstājamies Salacgrīvas centrā. „Iesim baznīcā," manā elkonī ieāķējas Evermarka kundze. Baznīca aizslēgta. Nav jau arī svētdienas rīts. Evermarka kundze zina stāstīt, ka kāds amerikāņu misionārs reiz gribējis apskatīt vēsturisku baznīciņu ceļmalā. Turpat bijis arī zvaniķis, kas atslēdz. Baznīcas iekštelpas bijušas pavisam sapostītas, kokgriezumi sadauzīti, altāra glezna saplēsta un notraipīta. „Tad tāda tā ticības brīvība!" misionārs kauninājis. No tā laika tādas baznīcas izbalsinātas no ārpuses un atslēgas noglabātas. Lūk, kā. Romānā Sudraba mākoņi Zigmunds Skujiņš, aprakstot latviešu sportistu ceļojumu uz Zviedriju, liek varonei—histēriskai emigrantei salūztot iesaukties: „Vai tu zini, kas notiktu, ja es divi svētdienas pēc kārtas neaizietu uz dievkalpojumu?" Atbildes nav. Žēl. Autors nezina. Arī es biju ļoti ziņkārīga. Viņš būs sajaucis Skandināvijas „baznīcas vajāšanas" ar savas darbavietas obligātajiem mītiņiem. Arī te derētu Evermarka kundzes pamācība: „Ko liec rokas klāt, kad nezini, kas iekšā." Baznīcas dārza stūrī publikas labierīcības. Vienā pusē vīriešiem, otrā sievietēm. Tās jāizmanto Frideborga kundzei. Eju līdz. Cementa grīda aplieta ar kādu putojošu, smirdīgu dezinfekcijas šķidrumu. Vaļēju, zemu aizgaldiņu starpsienas. Zemē trīs caurumi. Divi jau ar kaudzīti, trešajā vēl dobīte. Abās pusēs bedrei ķieģeļi, kur kājas uzlikt, lai nesaslapējas. Tādas pat esot arī publiskās atejas Rīgas centrālajā stacijā. Viskrievijas-dzelzceļu tīkla staciju labierīcībām jābūt pēc viena standarta. Ne jau rīdzinieku vaina. Krievu siseņu bari, apsēduši mūsu tautas kopto druvu, visur pamet savus mēslus. Te nelīdz bērzu slota, te jāsvēpina
paegļi. „Lūk, Frideborga kundze, padomju „tautas labierīcības." Mēs, tūristi, jau dzīvojām pirmās klases viesnīcā."
Pusdienas ēdam Pērnavā, vakariņas Tallinas jaunajā viesnīcā. Tā jau līdzinās Eiropas labākajām viesnīcām. Cēluši somu arhitekti. Uzkodu maltītē varam nogaršot „slavenās sairas," pēc kurām Katja rindā stāvējusi. Tādas kā prāvākas sardīnes eļļā. Man blakus Karloss. Turējām viņu par spāni. Viņš ir argentīnietis. Mūsu zemi laikam saprot labāk, nekā simts gadu mierā nodzīvojušie zviedri. Esam viņam sametuši naudu mazai balvai. Vēstures skolotāja apsolījusi teikt cildinošu runu. Mūsu rožupumpurs pasniegs dāvanu. Karloss tiešām bijis sirsnīgs vadītājs. Turējis vakti vienīgi par zviedru ceļojuma biroja interesēm. Pret kultūras sakaru algotņiem vēss. Uzstājīgā Ruta informācijas sanāksmē klausītājiem draudēja, ka nepiedalīties sarīkojumos esot tas pats, kas teikt: “Nieks par bitēm, ka tik medus!"
Tūristu ceļojums paliekot tūristu ceļojums. Ne piederīgo apmeklēšanas dēļ tos rīkojot. Ja “kultūras sakarus" apzināti ignorēšot, pastāvot risks, vai nākotnē ceļojumus vispār vēl pieļaušot. Karloss katram atsevišķi pateica: ka esam braukuši savas patikas pēc, brīva, izšķiršanās, kurp ejam, kur nē. Karloss gribējis iekļūt katoļu baznīcā, aizslēguši taisni degunpriekšā. Mani mierina: „Nebēdajaties, sagaidīs otrs dēls Stokholmā. Turēs rūpi. Ņems
azotē." Kafiju maisot, iesmejas kā kutināts. Pavirši aplūkojot, tējkarotīte izskatās madarota. Bet raksts ir fabrikas nosaukums krieviski ar nobeigumu: cena 17 kapeiku.
Līdz muitas kontrolei pusstunda laika paklejot. Apstājos pie lielāka kioska. Ar grāmatām, liekas, igauņiem labāk. No trim vitrīnām vienā tikai igauņu, otrā tikai krievu, trešajai jaukta literatūra. Par saturu nevaru spriest. Pūš spirgts austrenis. Mammīte nopirkusi puķotu krievu lakatu. „Tādus jau var dabūt arī Stokholmā," Cauniņas jaunkundze brīnās, „ak šeit, valūtas veikalā lētāk? Kāpēc tad mēs vispār drānas sūtam, ja šeit viss lētāks?" Mammīte norūpējusies, kā svaigi ceļu pārcietīs divi kāli žāvētu lucīšu. Ducīgais joprojām krietnā
migliņā, ieteic kādu brīdi vēl pludināt sāļajā jūrā, velkot igauņu kuģelim auklā līdz.
Viņš vienīgais no visiem bezrūpīgi smejas: “Kas bez biksēm, tas bez bēdām." Viņš pat nezina,
kas viņa somā. Ko māsa tur salikusi, tas būs. Mums katram ir savs aizstāvams acuraugs raižu bērns, par ko bažījamies, tiks sveiks un vesels pāri muitas žogam vai ne? No dzīvām lietām
gan tik īpatnējas izdomas kā dzejniekam Krāslavietim mums nav bijis nevienam. Viņš pārvedis Latvijas lakstīgalu ar visu būri. Putnam caurlaide atzīta. Tikpat tas pār robežām bez valsts kontroles pa gaisiem lido. Pat Berlīnes mūrim vēl nav dzeloņstiepļu līdz debesīm. Varbūt man nevajadzēja palaist zaļo sienāzi? Nē, labāk lai vēl brīva lakstīgala dzied pavasarī Rūjas un Raunas vējos, brīvs sienāzis lai iespēlē rudeni Lorupes gravā. Mana trimda ir vismaz brīvprātīga. Mums ir tikai puķu stādi, gan podiņos, gan kailām, sūnās ievīstītām saknēm.
Maģistre ved Kuzņecova fabrikā darinātu šķīvi mātes kāzu dāvanu. Tas nav ne Vidberga, ne
Sutas, ne Vasariņa signēts, tā tad neaizstājama mākslas vērtība tam nevarētu būt. Bet, kas zina, tas pa šiem četrdesmit gadiem kļuvis antīks? Privātīpašums nespēlē nekādu lomu. Dainai ir palielināts vecmāmiņas portrets ar rāmi un stiklu. Man vectēva bezmēns, turpat simtu gadi vecs, bet liekas, ne jau nu kāds rets muzeja priekšmets. Sūtīt pa pastu to neatļāva. Cēlmetāls, arī misiņš. Man būtu žēl, ja to iemestu padomju lūžņos un pārkausētu padomju brāķos. Tikpat kā Irmīti nodot nabagmājā. Garu mūžu tas svēris un izsvēris graudu zeltu, zivju zvīņu sudrabu, cieti nožāvētu suķu miesu, kapara kamarām. Viņš pelnījis godapilnas vecumdienas. Ja līdz nedos, metīšu bezmēnu Baltijas jūrā. Tad tas būs savs enkurs. Tur tam būs skaists kaps. Pāri peldēs lunkani jūras zuši, mals putraimus stagaraini krabji. Nekādas skaidrības nav par foto aparātiem un filmām. Principā tūristiem fotografēt atļauts. Tikai
dažiem filmas atņem, dažiem turpat acu priekšā sabojā, dažiem ļauj paturēt. Kādēļ, kāpēc, kālabad, kāda šī izlase, paliek mīkla mīklā. Pilnīga patvaļa un beztiesīgums. Muitnieku skaits dubultojies. Grozās pat kāda sieva, milzu auguma, ciniskiem sejas vaibstiem. Laikam kailģērbēja. Lai upurjērs nedomā spirināties. Arī ar tādām jau iepazinušies tiklab Zviedrijas,
kā Anglijas tūristes. Uzreiz nesaprotu, pēc kāda “bumāga" īsti muitnieks bļauj. Ja nezina jēgas, var kliegt līdz pastardienai. Drosmīgā lībju kundze man pienāk un pasaka. Vairāk- braucējiem jau pieredze un apsvērtas izdarības. Vai nu ar to pašu esmu kungus aizkustinājusi, vai tāds liktenis man paredzēts jau iepriekš, mani vienīgo krata no galvas līdz papēžiem, Veltīgi, kamēr rakņā somas, igauņu nesējs, kam šurpbraucot sabēra saujā žvadzošu dzeramnaudu, mēģina paķert un stiept prom manu čemodānu: „Ņjet, obratna!" Rīgas avīzi līdz vest neatļauj. Gluži kā šņabis traktierī tā baudāma tikai uz vietas. Kāds papīrs tak laikam uzņēmumi, izdarīti 1973. gada vasarā. Katrā ziņā jāatņem. Ar tualetes smilšpapīru, kurā ievīstītas Rīgas gludas ziepes, varbūt piņķerīgāk. Tomēr manta. Tos līdz paķēru kā nenogurstošā, kapitālistu neapturamā padomju progresa paraugus. Dokumenti saskan, valūta saskan. Oho, te vēl viens maks!
Džinkstēdama izkrīt paslēpusies kapeika. Daži tādas, tāpat monētu ar Ļeņina jubilejas ģīmi, ņēma līdz suvenīram. Tīši nebūtu paturējusi pat kapeiku. „Šai pūrlādē kas? Attiniet!"
Jā gan, sprikstis nagus apdedzināji, centīgais okšķeri! Tur ir kaktuss, un tam ir dzeloņi. Toreiz viņā melnā rudens naktī, bēgot no dzimtenes, ieglaudu saujā kastani kā atrautā bērna
roku. Tas neauga. Kaktusu man dāvāja Guna. Viņai pašai ir bērni... Varbūt, ka kaktuss augs.
Augs un ziedēs debesziliem ziediem.
„šai cibā kas?" Ņem vērīgiem pirkstiem, stulbeni! Tā ir sakaltusi maijrozīte no manas mājas pagalma. Tā pati, kuras ziedlapas akā krīt ,kad pūtīs straujāks rīta vējš. Un čokurā sarāvusies skupsniņa tā ir sūna no Vecās Ģertrūdes baznīcas mūra. To es vedu par piemiņu tās kādreizējam mācītājam. Jo es eju gan vēl baznīcā: 18. novembrī un 14. jūnijā, lai nodziedātu valsts un baznīcas himnu. Sevišķi to vietu:
Lai ir to velnu ar cik daudz. Mēs
tomēr esam Dieva draudz... Ja tevi dzelzsirdi, kaut maķenīt varētu iejūsmināt dzeja, es tev nocitētu Gēti. Mēteļa kabatas! „što tam?" Pirmajā aizmirsti cimdi. Ja es Irēnītei būtu uzdāvinājusi divus pārus, varbūt viņa tomēr vienu būtu devusi Luizītei. Nē, slepenas mikrofilmas nav sabāztas arī cimdu pirkstgalos. Fotografēt māku tik vārdu zibšņiem.
Vēl gandrīz asarās pilošs sašņurcis nēzdodziņš. Lielāka apmēra mutautu man Rīgā neizdevās
nopirkt. Jo raudāt te laikam nav pieņemts. Iesnas mēdz būt tikai tādas kā lapsai Krilova fabulā, kad tā nevarēja lauvas midzeņa smaku saost. Tāpēc arteļi ražojot uz divi ar pus vīriem tikai vienu kabatas lakatu gadā, pēc padomju radio „ai un vai" gaudām. Bet tiesa. No tā jau neviens nemirst. Tanki un raķetes svarīgāki. To zināja pat Frideborga kundze.
Otrā kabatā: „što eta takoje?" Tās nav biszāles, ne cits kāds spridzekļu pulveris. Tās ir jūrmalas smiltis. Smiltis. Varbūt ar kādu lēļa čaulu pa vidu. „Ņeļzjā! Zemi vest nav brīv." Jā, tas gan noteikti jāpiezīmē, jāieraksta protokolā ar paskaidrojumiem: Padomju zeme pieder padomju tautai! Nekāda privātīpašuma! Nekāda eksporta uz ārzemēm! Jūrmalā var sākt smilšu trūkt! Bet vēl dažas slepenas vietas man tomēr ir. Tur varbūt ir ari šis tas noglabāts, kas krievu varmākam, padomju ložām rūp. Tikai tur neviens netiek klāt. Tā ir mana sirds. Mana atmiņa.
Daina notrūkusies mani gaida uz kuģa laipas. Aculiecinieki piedzīvojuši, ka šurpceļā daži tūristi ar visu vīzu nelaisti nost no kuģa Igaunijā. Atceļā aizturēti vairāk dienu Tallinā. Iemesli noklusēti. No Tallinas kuģīša aiziet daudz priecīgu telegrammu visās valodās: „Laimīgi galā." Citiem smiltis nav atņemtas. Mammītei tās pat divējas. Vienas jūrmalas, otras no pašas mājas dārza. Vāciski izstāstījusi, ka smiltis bārstīs tai līdz kapā. Igaunis sapratis. Daina bijusi ar mieru savējās izbērt uz galda. Ierēdnis atmetis ar roku putekļi vien būšot. Gluži tukšā arī es nepalieku. Dāmas man laipni samet „smilšu kolekti"
Frideborga kundze man vairs nav jāapskaidro. Hulda un Botilde, tubrālības noslēgušas, sēd
blakus. Evermarka kundzes lekcija iespaidīgāka. Patlaban viņa tur klāsta, ka padomju lidmašīnām slikta slava. Tās gāžas, gāžas vienā gabalā. Ja pēc kāda pasažiera sevišķi nejautā tuvinieki, to aprok, tas pazūd bez vēsts, kā akā iekritis. Varbūt aizceļojis uz kaut kurieni, Kas var izpētīt? Varen plaša zeme mana dzimtā. Kuģa skrūve šķiež baltas putas. Diena iet jau pret vakaru. Plandoši spilvu ķēmi, bārkstainām krāsu otām, velk debesjumā apļus un līnijas, tin kamolus, slej sijas, sēj mežus, mēž klinšājus. Mainīgas ainavas uzspīd un izdziest kā koši fata morgana atspīdumi tuksnesī. Apvārsnis, no kura attālināmies, purpurains magoņlauks. Dzimtene...
Aizdip pasakā dimanta pakavi, Kāvu karogā lūzt blāzmu zobeni...Un es tevī dusu iesalusi nekausējamās kalnu grēdās. Dzīva, ne mirusi uz laiku laikiem. Nu rieta saule, iebridusi mēļā
mākoņtūcē. Beidzot nokaitētā ripa izsveras tai cauri, uzšaujas slaida ugunsmēle, un izskatās, ka uzniris spārnus sasitis zaigs, trauksmains gulbis.
Salīdzinot ar Rīgu, Tallinā vērojams blāvs tuvo Helsinku atspīdums. Robeža starp Igauniju un
Somiju tomēr kā ar nazi atgriezta. Pārnakšņojam Helsinkos, vienīgā „Valli." Beidzot modernas dušas. Samtaini saunas dvieļi. No pirmā saldā miega uztrauc tikai kaiju ķērcieni un spārnu sitieni. Laikam uz kādas palodzes vēsumā izlikti mammītes lucīši vai cita ēdmaņa.
Agrā rītā mūs gaida autobuss uz Abo. Vai esam sarukuši skaitā? Rindas izskatās tik retas.
Atrodamies modernā lielpilsētas satiksmes iejūgā. Vienīgi ungārs, vakar pasteidzies nopirkt zviedru komunistu avīzi “Ziemeļblāzmas liesma," stāv vēl ārā, to šķirstīdams, zem apgaismošanas staba. Pēkšņi tas sāk slaucīties un pikti lamāties: „Velna somu kaija!"
No sava augstā posteņa tā precīzi notēmētu nolaidusi plašu, tumīgu vizītkarti, pāri visai laik-
raksta titullapai. Darbs īstā vietā un brīdī. Nakti uz kaijām dusmojāmies. Nu arī no mums
paldies!
Bore peldoša Atlantide. Uz dažām stundām atšķirta pasaules daļa. Tā pati drošības sajūta, kā
kad pirms trīsdesmit gadiem Gotlandē pārsēdāmies no zvejnieku laivas karakuģī, kas mūs pārveda no Visbijas uz cietzemi, draudīgas lielgabalu binokļu acis uz visām pusēm snaicīdams un grozīdams.
Mums ar Dainu šoreiz kopīga kajīte. Atvieglotas nopūšamies. Ceļojums uz pagātni beidzies. Esam atkal atpakaļ ikdienā. Izsmejamies par atslēgu, kas mūs satuvināja. Vēlreiz izlasām pamācību. Jānospiež asprātīgi ieslēpta mēlīte. Kāpēc kaut ko darīt vienkārši, ja var izdarīt sarežģītāk? Atrodamies beidzot noslēgtā, telpā, kas neož, bet smaržo. Kā smaržo! Ne jau pēc Parīzes parfima. Smaržo pēc pašceptas pilngraudu rudzu maizes ar ķimenēm. Daina tomēr
izrāvusi Vidzemes tirgū no zemgaldes klaipu kā apaļu pilnmēnesi. Arī manai salinātai Jelgavas maizei nav nekādas vainas.
Palagi ir vēsi, sega viegla un pagalvis mīksts. Kaut pagājušā naktī snaustas tik pāra stundas,
pārdzīvojumu bijis par daudz, lai dienas laikā aizmigtu. Un nu jau brīvo ziemeļzemju ūdeņos es vēlreiz saku: „No Rīgas atvadījos."
Varbūt kādreiz Gunāra māsai ieziņkārojas palūkoties, kā izskatās Baltijas jūras pretējā krastā.
Māsai, ko tas nav pat šūpulī redzējis. Tā ir dzimusi Skandināvijā, tai ir skandināvu vārds,
skandināvu uzvārds. Es būtu lepna, ja no viņas iznāktu Evermarka kundzes atēna.
Varbūt brīvajam brālim gadās komandējums uz austrumiem? Pati nebraukšu. Nekad vairs.
Drīzāk vēl uz Tallinu, kur tuvinieki tiek pretim. Tallinu neesmu redzējusi brīvvalsts laikā. Sveša
pilsēta nesāp tā.
Latviskā Rīga ir bēru gājiens uz muzejiem. Muzejiem, ko tā apjūsmo ārzemnieki un emigranti.
Vēl jau acu apmānīšanai kādas cirkus izrādes, kādi tautas svētki būs: Ņipri pērkondēli atkal nesīs Ļeņina bisti un smaidīgas saules meitas uzsauks partijai: „Līgo!" Bet brīvajai Rīgai ir sārtam pakurta mocekļa apspļaudītā seja. Un nav manos spēkos līdzēt.
NOBEIGUMAM
Vectēva bezmēns ir noberzts spožs un „mirrēm" iesvaidīts. Kaktuss ziemeļzemes atvasaras
saulē jau labi iesakņojies. Rakaris tup uz manas darbistabas loga un tā kā ežaini smīn, kad spalva čirkst.
Karlosam šis laikam bijis pēdējais gīda brauciens uz Baltiju. Kā informēta nākamā tūristu
grupa uz Latviju, viņš apvainots pederastijā. Zviedrija pret to vienaldzīga. Varbūt pat, kā dažām citām patumšākām minoritāšu būšanām, pabalstu piešķir. Bet ļoti iespējams arī, ka viņš tīši denunciēts. Par kultūras sakarnieku aktivitāšu ignorēšanu. Par emigrantu viedokļa respektēšanu. Mēs viņu paturēsim gaišā atmiņā. Tiklab es pati sev, kā citi man jautājuši: Ko šorīt varam darīt dzimtenes un tautiešu labā? Diemžēl joprojām padoma nezinu. Drīzāk man izgaismojušās savas nojausmas, ko varbūt nevajadzētu darīt.
Neklātos tukšot tostu kausus un kliegt urrā padomju zemēm un to vadībai. Neviens uz to nespiež, pat „ciemiņus mājastēva viesmīlībā." Tautai tas jādara. Bet mēs vēl arvien esam brīvi
ļaudis. Mūs nebrīvie lepnus un neatkarīgus grib redzēt. Mums ticēt.
Tas, ko rāda, ir virspuse, apgreznota papīra puķēm. Nelieciet klapes uz acīm. Pietiek, ka acis
pret meliem jāpiever mājiniekiem. Nedziediet māmuļu Volgu un nevingrināties aizmirstajā krievu valodā ar latviešiem. Nepērciet vaņku staņkas un babuškas. Nejūsmojiet Rīgā par soļanku un Maskavas pīrāgiem. Ja tas pavisam nepieciešami nav jau tik tālu Ļeņingrada. Veicināsim Latvijā latvisko. Netēlosim vieglprātīgus mirkļa aušas, it kā pasaules smagās problēmas uz mums neattiektos. Nepiederētos dižāties ar naudu, savu automobiļu un namu greznību, nopeļot vienkāršo, kas uzcelts tulznainām rokām. Melst, ka esat redzējuši apskaužamu zelta zemi ar laimīgiem cilvēkiem, ir lāča pakalpojums kā še, tā tur. Ja
kādam šķiet, ka tas, savas vai senču pārskatīšanās dēļ, izvilcis tukšu lozi, tam brīva izšķiršanās palikt trimdā vai atgriezties etniskajā piederībā. Viņiem alternatīvas palikt vai izceļot nav.
Kā jau no Paradīzes. Ja, kādam jūsu draugam vai drauga draugam zaļi iet, arvien tas vēl bieži tāpēc, ka ārzemju radi palīdz vai vismaz grūtā brīdī palīdzējuši. Daži strādā dubultslodzi, ar risku kļūt par vraku jau pusmūžā. Vraku satriecoši daudz. Daži, gaišu galvu, atraduši slēpu spundi, kur piens un medus ārā tek. Ar komunistisko iekārtu šai labklājībai nav nekāda sakara. Drīzāk jau tad ar neiznīdamo centību un sakāmvārdu: „Kur latvietis, tur pa trīs gadi uz
akmens rudzi aug." Nejauksim tautiešus viņā dzelzs aizkara pusē izfantazētos pasākumos. Mēs neesam segti ar vienu ādu. Mūsu fiksu Trojas zirgu dēļ viņiem nav vērts cietumā sēdēt. Idejas dēļ upurēt cilvēku ir pašu komunistu lozungs. Mērķis attaisno līdzekli pieder viduslaikiem. Dags Hamaršelds teicis: „Tautai palīdzēt nevar. Var palīdzēt tikai cilvēkiem." Ļausim un palīdzēsim dzīvot.