Atmiņas par Rūjienas Draudzes skolu

Rūjienas Draudzes skolas direktors un Rūjienas Ziemeļu draudzes mācītājs Roberts Slokenbergs bija personība. Kad viņš sprediķoja, baznīca arvien bija ļaužu pilna. Viņa ticība, pārliecinošā runa, sirsnīgā lūgšana un skaistā, patīkamā balss, liturģiju dziedot, bija tās, kas aicināja, pievilka ļaudis. Kad mācītājs Slokenbergs ieradās Rūjienā, viņš Tūliņ rūpējās par baznīcas apkārtnes uzkopšanu, izdaiļošanu. Baznīcēni savus zirgus vairs nevarēja piesiet tieši pie baznīcas, bet slitas zirgu piesiešanai tika iekārtotas baznīcas kalniņa pakājē. Uz baznīcu un arī tai apkārt tagad veda plats, grantēts ceļš, apstādīts puķēm un kociņiem. Drīz vien tika izremontēta arī baznīcas iekšpuse.

Kad 1934.gadā sāku strādāt Draudzes skolā, (strādāju tur no 1934.-1944.) skolas telpas bija tīras, glītas un visa apkārtne uzposta. Apmēram 5 gadu laikā vecā Draudzes skola bija pārbūvēta, paplašināta, uzcelta skaista divstāvu ēka ar gaišiem logiem, plašām klašu telpām un koridoriem. Pirmā skolas diena sākās vienmēr ar dievkalpojumu baznīcā, kur pulcējās skolēni un vecāki, lai izlūgtos svētību jaunajam mācību gadam. Skolēni zināja, ka skolā jāierodas ar ķiteli un čībām. Kas ielikti maisiņā, uz kura uzšūts numurs. Ienākot skolā, pa labi kāpnītes veda uz ģērbtuvi pagraba telpā. Tur dežuranti saņēma mēteļus, ceļa apavus un izsniedza ķiteļus un čības. Skolas telpās skolnieki atgriezās jau pa kāpnīšu otru pusi, kas bija pārklāta ar grīdsegu. Tādā kārtā skola tika pasargāta no smiltīm un putekļiem. Skolas likumi un kārtība visiem skolēniem bija zināmi un tie bija jāizpilda. Šādu disciplīnu mācītājs Slokenbergs panāca ar stingrību un laipnību. Skolotājiem, klases audzinātājiem, bija pilnīgi jāatbild par savu klasi. Skolēni jāapmeklē arī mājās un jāiepazīstas ar viņu ģimenes apstākļiem. Trūcīgiem skolēniem izsniedza brīvpusdienas un arī ķiteļus. Kad atskanēja 1.zvans, skolotāji aizgāja pie savas klases un reizē ar skolēniem, kas jau bija sastājušies pa pāriem, devās uz zāli. Tur visas klases pēc kārtas, sākot no jaunākajām, līdzinoties pēc grīdas dēļa, sastājās rindā ar skatu pret logiem, kur bija katedra, ērģelītes un stāvēja skolotāji. Katru rītu bija rīta lūgšana, ko vadīja mācītājs Slokenbergs vai arī kāds cits no mācītājiem. Ja bija kas garāks ziņojams vai stāstāms, visi bērni, krustojot kājas, klusi apsēdās uz grīdas un uzmanīgi noklausījās. Pēc lūgšanas skolēni, tikpat mierīgi, sastājoties pāros, aizgāja uz savām klasēm. Tur viņi, sēžot solos (durvīm bija jābūt atvērtām), gaidīja 2.zvanu, kad ieradīsies skolotājs, un tas atskanēja ļoti drīz. Kad mācījos vēl Rīgas skolotāju institūtā, tad institūta direktors profesors Ludis Bērziņš pēc viesošanās Rūjienas Draudzes skolā par to mums stāstīja kā par brīnumu, ka 600 skolēnu var tik klusi sapulcēties zālē, ka pat tuvā blakus telpā tas nav dzirdams. Tanī laikā skolā bija ap 600 skolēnu, bet ap 200 (1a,b,c un 2a,b,c) mācījās “Cementa skolā”, stacijas tuvumā, bet uz svinīgajiem aktiem, piemēram 18.novembrī, visi ieradās lielajā skolā. Mācītājs Slokenbergs uzticējās skolotājiem, ka viņi katrs savu priekšmetu mācīs pēc labākās sirdsapziņas un viņu darbu netraucēja. Bet par tīrību un kārtību klasē gan bieži bija pārbaudes. Skatījās, vai ķiteļi tīri, pogas iešūtas un čībiņu auklas aizšūtas. Bija jāraugās, lai klasē un koridoros zemē nemētātos papīri. Koridoros skolēni drīkstēja staigāt tikai pa pāriem, bet zālē arī pa 3. Starpbrīžos dežurēja skolēni un arī 2 skolotāji. Bet bērni jau ir bērni, tāpat parādījās šur tur pa papīriņam, kas gan tūliņ bija jāpaceļ. Bieži vien atskanēja arī kāds spiedziens, kur bija grūstīšanās, bet tāpēc jau ir dežuranti, lai pierakstītu vainīgos un par sodu noliktu stāvēt pie sienas. Tā bija skolā, bet kad skolnieki ar skolotājiem devās ekskursijā uz tuvāko apkārtni vērot dabu pavasara plaukumā vai rudens zeltā, visi varēja skriet, lēkt, smiet un paklaigāt. Un mācītājs Slokenbergs bieži vien bija lielāko draiskuļu vidū, jo viņš mīlēja bērnus. Mācītājs Slokenbergs prata visus skolotājus apvienot draudzīgā saimē. Skolotāju starpā nebija nekādu strīdu ne intrigu. !934./35. mācību gadā skolā bija šāds skolotāju kolektīvs: R. Slokenbergs, viņa tuvākais palīgs vai mācību vadītājs J. Zanders, Larsena, E. Ruciņa, E. Gosts, L. Goste, E. Drulle, J. Drullis, M. Leimane, Z.Skuja. Pirms 1934.gada bija vēl strādājuši M. Skuja un Vēciņš. Rūjienas pilsētas pamatskola 1934./35. māc. gadā tika likvidēta, apvienota ar draudzes skolu. Vairāki šīs skolas skolotāji no darba tika atbrīvoti vai arī pārcelti uz kādu citu skolu. Skolā strādāt palika tikai L. Kuple un E. Alberinga. Tā kā skolēnu skaits bija palielinājies, pieņēma vēl daudz jaunu skolotāju: R. Graudiņu, E. Kārkliņu, V. Ozeri, Z. Liepiņu (t.i. mani), J. Jēkabsonu un Ādamsonu. Nākamajos gados skolotāju sastāvā bija nelielas izmaiņas. Druļļu, Demmes, Vēciņa, Ozeres un Ādamsona vietā sāka strādāt: E.Drupiņa (Līce), H. Bulate (Jēkabsone), O. Ieviņa, O. Golde, J. Enika, Salna. Skolā strādāja arī speciālisti: agr. Ozols un vidusskolas skolotāji uz dažām stundām vecākajās klasēs. Matemātiku mācīja K. Lācis, vācu valodu R. Šmite (Pabrika), angļu valodu V. Ansone, fizkultūru- E. Grīnberga un E. Čoka (liekas, ka viņš strādāja tikai Draudzes skolā). Ticības mācību skolā mācīja vēl mācītājs L. Kampe un mācītājs E. Plīkšs. Ļoti daudz skolas labā darīja skolotājs Zanders. Viņš vadīja skolas kori un bija izveidojis arī “Mazo kori”. Šinī korī dziedāja vecāko klašu skolēni ar labām balsīm un skolotāji. Šim korim bija formas tērps- līdzīgs tautas apģērbam. Koris bieži dziedāja baznīcā, tāpat arī skolas sarīkojumos. Liels notikums bija, kad koris brauca koncertēt uz Tallinas 34. pamatskolu. Iemācījāmies daudz skaistu latviešu dziesmu un arī vienu igauņu tautas dz. igauņu valodā (Kui ma olin). Interesanti bija, ka igauņu skolēnu koris dziedāja tieši to pašu tautas dziesmu, tikai daudz straujākā izpildījumā. Igauņu un latviešu bērni ļoti draudzīgi dejoja un rotaļājās, lai gan nemaz neprata sarunāties. Kad braucām mājās, igauņu bērni sniedza zilās vizbulītes.

Pēc fizkultūras stundām (vismaz 1 reizi nedēļā) skolnieki gāja dušās un pamatīgi nomazgājās. Lai nesaslapinātu matus, uzlika gumijas cepurītes. Vecāko klašu skolēni lēca arī aukstajā baseinā atvēsināties, bet jaunākajiem tas nebija paredzēts. Ziemā, fizkultūras stundās skolnieki bieži vien gāja uz slidotavu, kur bija arī speciāli krēsli, lai vieglāk varētu iemācīties slidot. Skolā darbojās arī Sarkanā Krusta pulciņš. S. Kr. biedru pienākums bija iekārtot slidotavu. Visu jau nu skolnieki nevarēja paveikt. Tika sarunāts sezonas strādnieks, kas iežogoja laukumu aiz skolas, Rūjas krastmalā, uzcēla nojumi, kur iekārtoja krāsniņu un soliņus. Viņš krāsniņu kurināja un pēc slidošanas slidotavu noslaucīja un nolaistīja. Bet biļetes pārdeva S. Kr. biedri, kas paši arī vakarā varēja slidot par brīvu. Cik atceros, skolniekiem biļete maksāja 5 santīmus, bet pieaugušajiem 20 santīmus. S.Kr. biedri pārraidīja uz slidotavu no skolas lielā radioaparāta skaistas melodijas, lai patīkamāka slidošana. Šo lielo radio, atsaucoties uz Draudzīgo Aicinājumu bija dāvinājuširūjienieši: ministrs Apsītis, sūtnis Lielbritānijā Zariņš, ģenerālis Danenbergs u.c.. Sezonu beidzot, slidotavā bija jautrs karnevāls ar ceptām desiņām un karstu tēju. Par slidotavā iegūto naudu varēja samaksāt strādniekam un arī iegādāties zāles skolas aptiekai. S.Kr. pulciņu vadīja skolotāja J. Enika un es. Katru gadu rīkojām arī S.Kr. vakaru ar skolnieku priekšnesumiem, piemērotām ludziņām, piem. “Gudrā zoba padoms”, kas visi bija veltīti veselības kopšanai, jo veselā miesā mājo vesels gars. S.Kr. biedru skaits nebija liels, bet Mazpulkos darbojās gandrīz visi skolēni, un skolotāji bija viņu vadītāji. Vasarā skolotāju pienākums bija aizbraukt arī uz laukiem un pārbaudīt, kā bērni kopj ierādītos lauciņus. Mazpulku rīkotie svētki bija plašāki ar labi sagatavotiem priekšnesumiem. Mazpulkiem bija arī sava himna, kas svinīgos gadījumos tika dziedāta: Lai ar sauli laukā ejam tīrumus un dārzus sēt. Drīzi darbam vakarējam varēs augļus, augļus saredzēt…u.t.t

Skolas internāts bija Rūjienā, Parka ielā 2. Pēc stundām bērni tur saņēma garšīgas pusdienas, tāpat arī brokastis un vakariņas. Pēcpusdienās internātā dežurēja skolotāji pēc kārtas- ik pa nedēļai. Bērni varēja brīvi skraidīt, rotaļāties pa parku līdz mācām stundām, kur bērnu mācības pārbaudīja skolotājs. Vakaros aizvadīja gulēt un tikai tad, kad bērni bija aizmiguši, devās mājās. Īstā internāta audzinātāja bija tikai viena, kas gulēja tur pa nakti, kārtoja rēķinus ar bērnu vecākiem un zināja par bērnu ēdināšanu. Mācītās Slokenbergs varēja dienām nebūt skolā, ja bija aizņemts draudzes darbā, kārtība un darbs skolā netika traucēti. Par kārtību skolā sevišķi rūpējās skolotāja E. Ruciņa. Visbiežāk viņu redzēja stāvot pie kāpnītēm un vērojot, vai skolēnu pa īsto kāpņu pusi aiziet uz ģērbtuvi. Mācītājs Slokenbergs pret skolotājiem izturējās ar cieņu. Ja skolā bija kādi viesi, valdības pārstāvji: tieslietu ministrs Apsītis ar kundzi, sūtnis Zariņš ar kundzi, ģenerālis Danenbergs, rakstniece Z. Mauriņa, mākslinieki M. Vētra, A. Kaktiņš, L. Garūta, viņš ar tiem iepazīstināja arī skolotāju kolektīvu. Kad no rīta visi skolnieki bija pulcējušies zālē, Kaktiņš un Vētra, pēc koncerta iepriekšējā vakarā biedrības namā, tieši viņiem nodziedāja pāris dziesmiņas. Rakstniece Z. Mauriņa pastāstīja tēlojumu “Mātes sirds”. Skolā tika iestudēta arī Z. Mauriņas ludziņa “Lidotājs pavasaris”. Un kad notika pirmizrāde, to skatīt bija ieradusies arī pati rakstniece.

Mācītājs Slokenbergs skolniekus bieži vien audzināja arī ar humoru. Kādu rītu, kad visi bija pulcējušies zālē, viņš teica: tagad man ir jauna metode, kā izārstēt sliņķus un palaidņus. Kas grib izmēģināt, lai nāk pie manis. Atradās arī viens drosminieks un aizgāja. Slokenbergs pārlika viņu pār ceļgalu un iedeva pamatīgu pliķi. Roka viņam bija stipra, pats teica, kalēja rokas stiprumā. Zēns pat neiekunkstējās, bet liekas, ka asaras gan saskrēja acīs. Pēc pāris gadiem, kad zēns beidza skolu, Slokenbergs viņam dāvināja grāmatu par to pliķi, ko viņš nepelnīti saņēmis. Kādreiz, kad atkal visi bija pulcējušies zālē, viņš teica uz zēnu, kas viņu nebija pasveicinājis: atvaino, ka es tevi vakar nepasveicināju. Zēnam tas bija liels apkaunojums. Pirms bērnu svētkiem skolotājiem 1 nedēļa bija jāstrādā skolā, lai katrā priekšmetā būtu sagatavots stends, kur bērniem interesanti nodarboties un arī parādīt savas spējas un atjautību. Pats Slokenbergs un skolotāji pielika visas pūles, lai bērnu svētki būtu bērniem īsta prieku diena. 1934. gada 8.maijā skolas “Mazais koris” bija nolēmis doties uz Rīgu ekskursijā un arī dziedāt Māras baznīcā (tagad Doma baznīca). Mācītājs Slokenbergs bijis saslimis, un ekskursijas vadība uzticēta J. Skujiņai. Tas bija ļoti agrs un silts pavasaris. Rīgā šai dienā ziedēja jau ceriņi. Arī Rūjienā bijis silts. J. Skujiņa pirms došanās ceļā gribējusi nopeldēties Rūjā. Bet ūdens taču vēl bija auksts, un tāpēc droši vien notika šī nelaime, viņa noslīka. Kad 1934.gada rudenī sāku skolā strādāt, visi skolotāji ar skumjām un mīlestību viņu pieminēja. Viņa skolā bija nostrādājusi tikai 5 gadus, bet mācītājs Slokenbergs un skolotāji viņas darbu, kam viņa bija ziedojusi visus savus spēkus un sirdi, ļoti augstu vērtēja un nolēma uzstādīt viņai pieminekli skolas dārzā.

Lai iegūtu līdzekļus, tika rīkoti bazāri (mantu loterijas), skolas sarīkojumi u.t.t. Kad nauda bija savākta un viss ar tēlnieku Zemdegu nokārtots, kādā 1936.gada saulainā vasaras dienā tika atklāts piemineklis “Madonna Orans” skolas dārzā. Plīvoja Latvijas karogs, skolnieki stāvēja goda sardzē. Pieminekli atklāja tieslietu ministra Apsīša kundze. Svinības kuplināja vēl goda viesi: pats tēlnieks K. Zemdega, profesors L. Bērziņš ar kundzi, Valmieras apr. Tautskolu inspektors Rudzītis, Rūjienas Ziemeļu draudzes baznīcas priekšnieks Zaķis u.c.

Kādas bija izmaiņas skolā, valsts varām mainoties, droši nevaru pateikt. 1940.gadā par direktoru tika iecelts P. Meisters un par mācību daļas vadītāju Sprince. Darbā atgriezāsarī Stalažs, Stalaža, L. Gaile, E. Šķiņķe. Daži no bijušajiem skolotājiem tika atbrīvoti vai mainīja darba vietu. 1941/42. māc. g. (vācu laikā) atkal notika skolotāju maiņa. Sākumā skolas direktors bija mācītājs Slokenbergs, bet kad viņš aizgāja uz dzimto pusi, viņa vietā stājās L. Gosts. Skolā strādāja atkal gandrīz visi bijušie (Latvijas laika) skolotāji. Sāka strādāt arī E. Paeglīte, A. Zariņš, Ādamsons (praktiskie darbi zēniem). Bet visu laiku skolā par apkopēju strādāja P. Sniegs, kas visas skolas telpas uzturēja labākajā kārtībā.

1943./44.. g. skolā novietoja ievainotos vācu kareivjus. Stundas tad notika “Cementa skolā” un, ja nemaldos, ugunsdzēsēju depo telpās. Vāciešiem aizejot, skola tika uzspridzināta un pāri palika tikai drupu kaudze. Tagad ir uzcelta jauna skola, atjaunota strūklaka, bet senais piemineklis vēl stāv kā stāvējis. Gribas, pieejot klāt, noglāstīt un pajautāt- vai atceries vēl senos laiku?

Zenta Zariņa (Liepiņa) 1993.gada 10.martā