Edvīna Platkāja atmiņu druskas par Rūjienas slimnīcas celtniecību

Pēdējos 50 gados medicīnas nozare ir strauji attīstījusies gan pasaulē, gan arī Latvijā. Visu laiku tiek veiktas visādas reformas, daļa ir bijušas veiksmīgas, bet daļā nav sasniegts vēlamais rezultāts.

Medicīna pamatā balstās uz trim stūrakmeņiem: tā ir materiāli tehniskās bāzes attīstība, celtniecība un rekonstrukcija, nākošā profilakse un ambulatorā palīdzība un tad dažāda profila un līmeņa kadru gatavošana un piesaiste ārstniecības iestādēm.

Par veselības aprūpi rajonos, novados un pat pagastos vietējie mediķi sadarbībā ar pētniekiem, arhīva darbiniekiem ir uzrakstījuši nākamām paaudzēm daudz interesantu, vērtīgu grāmatu.

70-80 gadi bija plaši medicīnas iestāžu celtniecības gadi Latvijā, bet līdz Rūjienas slimnīcas celtniecībai netika, jo mainījās uzskati par attīstību no decentralizācijas uz centralizāciju lielu objektu celtniecībai.

Doma par Rūjienas slimnīcas celtniecību bijusi vairākkārt, bet tā visās instancēs nav atbalstīta, jo lūk Valmierā norit lielas reģionālas slimnīcas celtniecība ar jaunumu visā Padomju Savienībā, jaudīgas poliklīnikas celtniecību pie slimnīcas.

Pret celtniecību Rūjienā iestājās arī vairāki Veselības aizsardzības ministrijas darbinieki.

1987. gada otrā pusē ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks, akadēmiķis Kazimirs Špoģis uzaicināja ministru vai citu personu no ministrijas uz apspriedi pie lauksaimniecības ministra Antona Briļa. Piedalīties šinī sanāksmē ministrs deleģēja mani. A. Briļa kabinetā pie lielas Latvijas kartes K. Špoģis informēja, ka šodien jāapspriež pierobežas lauku iedzīvotāju vajadzībām medicīnas iestāžu un citu objektu celtniecība, jo Latvijā esot sliktāk kā citās pierobežas republikās. Lauksaimniecības ministrija varētu palīdzēt ar finansēm. Nevarēju piekrist teiktajam, lai gan precīzi nezināju par stāvokli citās republikās. Apspriedes gaitā karte tika izmantota, lai redzētu situāciju gar Latvijas robežu, kur situācija nebija nemaz tik slikta.

Bez citiem ieteikumiem lūdzu iekļaut sarakstā arī Rūjienas slimnīcu, jo tajā medicīnisko palīdzību saņem plaša pierobežu iedzīvotāju daļa Ziemeļvidzemē. Raksturoju, ka esošā slimnīca ir nolietojusies, pastāv no 1929-1930 gadiem, iepriekš bijusi kā dzīvojamā ēka un pamatskola. Ar remontu palīdzību pielāgota slimnīcas vajadzībām. Citviet, kur objekti jau bija celtniecībā, radās arī vēl papildus prasības.

Informēju ministru par runāto un Rūjienas slimnīcas slikto tehnisko stāvokli.

Ļoti aktīvi par Rūjienas slimnīcas būvēšanu cīnījās Valmieras rajona galvenais ārsts, nopelniem bagātais ārsts Uldis Laucis.

Mēs pārrunājām situāciju, ieteicu, ka mums abiem jāiet pie ministra un sīkāk viņi jāinformē. U. Laucis izklāstīja rajona nostāju, to ka rajona izpildu komiteja sadarbībā ar Naukšēnu lauksaimniecības uzņēmuma vadītāju Visvaldi Skujiņu ir pasūtījuši projektēšanas uzdevumu slimnīcai. Ministrs atzinīgi novērtēja teikto, teikdams, ka būs grūti, jo celtniecības apjoms ministrijai ir liels, bet mēģiniet cīnīties par to.

Vēlāk U. Laucis bija organizējis tikšanos rajona slimnīcā ar Valmieras rajona partijas organizācijas pirmo sekretāri Rutu Matīsu, kura apgalvoja, ka rajons nevarēs finansēt un vadīt celtniecību. Arī 43. celtniecības pārvalde, kura darbojās Valmieras rajonā, pārslodzes dēļ nevarēs fiziski pieņemt slimnīcas celtniecību. Viņa lūdza to uzņemties veselības aizsardzības ministrijai. Protams, uzreiz dot pozitīvu atbildi nevarēju. Ceram, ka ar Jūsu, rajona izpildu komiteju, ar U. Lauča sadarbību mēģināsim šos jautājumus risināt.

Protams, objekta celtniecība nebija nekādos plānos, tādēļ virzība uz priekšu praktiski nebija iespējama.

Lūdzu pieņemšanu, lai pārrunātu celtniecību ar celtniecības ministriju. Nikolaju Kaftailovu un viņa pirmo vietnieku Jāni Lauceru. Pozitīvu rezultātu nespēju iegūt, jo visi celtniecības tresti ir pārslogoti, plānotie celtniecības materiāli esot ierobežoti. Viņi ieteica Valmieras izpildu komitejai atrast celtniecības apjomu Valmieras rajona lauku celtniecības organizācijā (SCO).

Kā finansēt? Ar U. Lauci pieteicāmies uz pieņemšanu pie Valsts plāna komitejas priekšsēdētāja (iepriekš bijām jautājumu saskaņojuši ar nodaļu vadītājiem). Miervaldis Ramans smaidot apjautājās, ko tad dakteri vēloties no viņa? Kad runājām par Rūjienas slimnīcu un finansēšanu, viņš smaidot paskaidroja, ko nozīmē plānveida finansēšana, ka ārpus plāna brīvu līdzekļu nav. Censties iekļauties nākošo gadu celtniecības plānā.

U. Laucis teica, ka neredz nekādu iespēju to risināt rajonā.

Bez lielām cerībām pazvanīju un lūdzu mani uzklausīt Celtniecības bankas direktoru J. Gaili. Viņš piekrita, uzaicināja atbraukt uz banku. Sarunu gaitā direktors tāpat paskaidroja, ka celtniecība tērē ļoti daudz līdzekļu, praktiski brīvas naudas nav. Izdomājām, ka varbūt varētu izmantot lielos veselības objektos neapgūtos līdzekļus (kas pamatā bija komunistiskās sestdienas talkās nopelnītie līdzekļi). To varētu izskatīt. Tas jau bija daudz.

Arī Veselības aizsardzības ministrijas celtniecības direkcija “Gaiļezers” aizbildinoties ar pārslodzi negribētu uzņemties pasūtītāja funkcijas. Tikāmies ar direkcijas vadītāju Arkādiju Šehtmani (atvaļinātu pulkvedi celtniecības inženieri, ļoti erudītu cilvēku) plaši apspriedām Rūjienas jautājumiem. Viņš arī atzina grūtības. ArkādijMoisējevič, es visu saprotu, bet man būs neērti, jo mana dzimtā pilsēta ir pelnījusi labu slimnīcu. Viņš uzdeva savam kolektīvam iekļauties pasūtītāja darbā.

Lūdzu U. Lauci iepazīstināt direkciju ar projekt organizāciju: Cēsu Komunālprojekta nodaļu- nodaļas vadītāju, erudītu arhitekti Birutu Liepu un arhitektu Edvīnu Zommeru. Ar arhitektu un viņa darbu iepazinos Smiltenes poliklīnikas atklāšanā. Arhitekts celtniecības laikā bija saglabājis parkā pie slimnīcas visus kokus, izmantojis reljefa īpatnības savienojot poliklīniku ar slimnīcu. Atklāšana bija tautas svētki. Mediķi formās, iedzīvotāji gājienā pa pilsētu orķestra pavadībā, nesot plāksni, ko piestiprināja pie poliklīnikas un rajona vadība pārgrieza tradicionālo lentu atklājot jauno objektu. Tas radīja pārliecību, ka arī Rūjienas slimnīcas projekts būs labs.

Būvobjekta celtniecības platību sagatavoja Naukšēnu saimniecība par saviem līdzekļiem.

Slimnīcas projekta apspriešana ministrijā ar pārvalžu darbiniekiem, pieaicinātiem mediķiem, protams, arī speciālistiem no U. Lauča komandas notika 1987. gadā ministrijas konferenču zālē.

Arhitekts E. Zommers pārvietojas ratiņos, tādēļ bija jāuznes uz zāli otrā stāvā. Un arhitekts interesanti ziņoja par projektu. Mums likās, ka projekts ir pārdomāts. Mediķi izteica arī savas piezīmes, vēlējumus, ko arhitekts pieņēma, solot pēc iespējas izdarot labojumus projektā. Diemžēl arhitekts nesagaidīja slimnīcas uzcelšanu, jo 1988. gadā mira. Viņa darbu nobeidza arhitekts A. Kalniņš.

Par celtniecību direkcija “Gaiļezers” noslēdz līgumu ar Valmieras SCO vadītāju Leonu Orgu. Dažādu iemeslu dēļ celtniecība gāja samērā lēni. Praktisku palīdzību un vērtīgus padomus deva Alma Zālīte- Rūjienas pilsētas valdes priekšsēdētāja, kā arī zinošs celtnieks, bijušais 43. celtniecības pārvaldes inženieris un vadītājs, tagad Valmieras rajona Izpildu komitejas priekšsēdētāja vietnieks Jānis Gredzens, mans vidusskolas klases biedrs.

1989. gadā svinīgi tika ielikti pamati slimnīcai, līdz tam jau bija gandrīz uzcelta katlu māja un noliktavu angārs.

1992. gada februārī projektēšanas organizācija arhīvā atrod, ka pamatojoties uz 1938. gada 22. decembra pirkuma līgumu to nostiprina Rūjienas pilsētas zemes grāmatā un reģistrē pie notāra.

1987. gada 21. augustā ar lēmumu Nr 68 tiek noteiktas zemes gabala robežas un ielu sarkanās līnijas un Rūjienas Izpildu komiteja piešķir apbūvei arī zemes gabalu Valdemāra ielā 23c- 5550 m2 platībā slimnīcas 18 dzīvokļu mājas projektam, bet 12080 m2 platību Valdemāra ielā 26 slimnīcas ēkas celtniecībai.

Rūjienas Izpildu komiteja lūdz projekta organizācijai ieteikt un izstrādāt jautājumus:

• 1)Par vecās slimnīcas ēkas rekonstrukciju
• 2)Galerijas izbūvi starp jauno un veco ēku
• 3)Jaunā ēkā ievietot radioloģisko dienestu- fluorogrāfiju, arī stomatoloģijas kabinetu, fizioterapiju, operācijas zāli ar nepieciešamām sagatavošanas telpām (ievērojot sena rūjienieša profesora Ernsta Bergmaņa izstrādāto un pasaulē ieviestos aseptikas noteikumus)

Ne visu izdevās izpildīt, jo pēc 1990. gada ievērojami samazinājās finansējums un tikai ar Valmieras rajona izpildu komitejas palīdzību izdevās pabeigt objektu. Grūti pat noteikt kopējās celtniecības izmaksas.

Ar 1994. gada 21. janvāra Republikas Labklājības ministrijas rīkojumu Nr 12 (Veselības aizsardzības ministrija bija likvidēta, kā ievērojama reformas daļa) bija nozīmēta pieņemšanas komisija šādā sastāvā:

Priekšsēdētājs Valmieras centrālās slimnīcas galv. ārsts J. Apsītis

Locekļi:

Rūjienas slimnīcas galv. ārsts A. Eimanis

Valmieras rajona inspekcijas priekšnieks G. Ansons

Cēsu projektorganizācijas galvenais inženieris V. Verners

Direkcijas “Gaiļezers” galvenais inženieris M. Vainšteins

Direkcijas “Gaiļezers” galvenā speciāliste Z. Šcerbina

Valmieras SCO priekšnieks J. Matisons

1994. gada februārī tika sastādīts akts par uzbūvētā objekta- Rūjienas zonālās slimnīcas pieņemšanu ekspluatācijā. Vēl mēnesi celtnieki pabeidza komisijas norādītos trūkumus, līdz mediķi varēja iekārtot slimnīcu.

1994. gada maijā pēc garām atklāšanas runām, plašas tautas sanākšanas, prieks par tapušo slimnīcu. Žēl, ka netika pabeigta mediķiem domātās dzīvojamās mājas un vecā vecā slimnīcas korpusa rekonstrukcija.

Bijušais rūjienietis

Edvīns Platkājs

2021. decembris