Manas dzimtas stāsts

Rūjienā, Merķeļa ielā 5 atrodas kā senāk sauktā Lauru māja. Tā bija Ievas un Ādama Lauru īpašums. Viņiem bija seši bērni, divi no tiem nomira agrā bērnībā, bet pārējie Elvīra, Lidija, Ernestīne un Valfrīds izauga, izskolojās un ieņēma savu vietu dzīvē. Lidija bija vidējā no māsām trejmeitiņām, vienmēr labā omā, jautra, ar humora izjūtu un arī, varētu teikt, ar labām aktrises dotībām. Ernestīne un Lidija ieguva vajadzīgo izglītību, lai strādātu skolā, Elvīra kļuva par grāmatvedi, bet Valfrīds mūža beigās jau bija pārtikas rūpniecības vadošs ierēdnis, turpinot sava tēva Ādama tradīcijas, kuram piederēja gaļas veikals, jeb kā toreiz teica “skārnis” Rūjienā, Rīgas ielā, pretī Broļa restorānam. Tēvs ne visai gribēja bērnus skolot, bet vecmāmiņa Ieva ļoti cīnījās par bērnu izglītošanu un galu galā arī to panāca. Ādams Lauris mira samērā agri 60.gadu vecumā un skārnis tika pārdots. No tiem laikiem atceros, ka mēs, mazbērni vasarā vienmēr ciemojāmies Rūjienā, peldējāmies Rūjā un arī savā starpā draudzējāmies. Elvīrai bija dēls Gunārs, Lidijai (pēc laulībām Gaile) meita Aelita, dēls Jānis, Ernestīnei (pēc laulībām Kuple) meita Dina, Valfrīdam Laurim meita Rasma un Benita (mira bērnībā ar meningitu).

Man nav zināms, kādās skolās sākumā strādāja Lidija, bet pēc laulībām ar Jāni Gaili, pārcēlās dzīvot Rīgas ielā Gaiļa mājā, kur bija arī mehāniskās darbnīcas, tur strādāja Jānis Gailis. Kara laikā šo māju, līdzīgi daudzām Rūjienas mājām, vācieši nodedzināja. Kad Latvijā ienāca Sarkanā Armija, domāju, ka Lidija jau strādāja skolā un kā daudzi toreiz, bija kreisi noskaņota. Un tomēr, kad atceros pirmo latviešu izvešanu (māja bija ļoti tuvu pie stacijas un mēs bērni skrējām pie vagoniem, varu apliecināt, ka Lidija jeb Līdas tante toreiz rūgti raudāja, jo kā daudzi toreiz, beidzot saprata, ko sola šī valdīšana.

Tad Rūjienā ienāca vācu armija un ļoti drīz pēc tam Lidiju un viņas vīru apcietināja un pēc tam mājā, kur bijām tikai mēs- vasarā sabraukušie bērni un vecmāmiņa, notika kratīšana un diemžēl visas šīs funkcijas veica Lidijas kolēģi- skolotāji. Vecmāmiņa gan brauca uz Valmieras muižu, kur bija cietums, gan griezās pēc palīdzības pie Rūjienas pilsētas vadošiem ierēdņiem. Nezinu, vai tas palīdzēja, vai kas cits, bet Lidija ar Jāni palika dzīvi un atgriezās mājās.

Diemžēl mana māte Ernestīne 1941.gada rudenī tika atvesta uz Rūjienu, kā viņa pati teica- nomirt mājās un 35 gadu vecumā arī tas notika. Viņa un brālis Valfrīds jaunībā bija inficējušies ar tuberkulozi no kāda radinieka, kurš arī tika uzņemts Lauru mājā. Drīz pēc tam mirta arī Valfrīds ar to pašu kaiti.

Pamatskolu es, Dina Kuple pabeidzu Rūjienā, jo māte bija mirusi un mani pieņēma vecmāmiņa. Lidija sāka strādāt skolā, bet viņa man nav bijusi skolotāja.

Vēlāk mūsu ceļi pašķīrās, es aizbraucu dzīvot pie tēva un pēckara periodā sākām tikties tikai tad, kad es mācījos teātra fakultātē. Lidijas meitai Aelitai (vēlāk Studente) bija divi dēli- Egons un Pēteris, dēlam Jānim meitas Diāna un Inga. Viņa ļoti mīlēja savus mazbērnus, kaut gan bieži arī savējos kritizēja. Bet visi tika vasarā ļoti gaidīti Rūjienā, Merķeļu ielas mājā, kur vasarā dzīvoja arī māsa Elvīra. Viņai dēls pēc visām kara peripetijām palika Vācijā. Uz turieni māte aizbrauca vairākkārt, bet palikt tur nevēlējās.

Lidija jeb Līdas tante daudz lasīja, interesējās par visu- mākslu, literatūru. Viņas galdiņā vienmēr bija kāda konfekte saviem un kaimiņu bērniem. Viņas paziņu un draugu loks bija visai plašs. Un tad šo ģimeni piemeklēja tēva Jāņa nāve un drīz pēc tam no dzīves aizgāja Aelitas vīrs Olafs. Viņi abi jau bija daudz ko sasnieguši savā profesijā. Tad pienāca arī Lidijas kārta un meita viņu kopa, tāpat kā mīļie kaimiņi Ūdru ģimene. Aelita un Jānis smagi slimoja un ar nelielu laika atstarpi beidza savas dzīves gaitas. Un kā pēdējais, ļoti jauns, vēl nepaguvis izaudzināt savu meitiņu, nomira Aelitas dēls Egons.

Bet dzīve turpinās un Lidijas mazdēls Pēteris ir atjaunojis veco Lauru māju skaistu jo skaistu. Viņš brauc tur bieži un vasarā tur dzīvo viņa ģimene. Visi esam vienis prātis, ka Rūjiena mums ir vismīļākā pilsēta.

Tāds nu īsumā ir šis dzimtas stāsts. Ieva un Ādams, Elvīra un Ernestīne atdusas Bērtuļa kapsētā, Lidija un Jānis- Skudrītes kapsētā. Kapu svētkos, kā jau visi, kas sevi tur par rūjieniešiem, sabraucam kopā un pieminam savus mīļos

Dina Kuple