Viņa mūžs noslēdzās traģiski.
Ciemojoties pie Andreja Apsīša kunga, viņa laipni izrādītās pagātnes liecības izraisīja patiesu saviļņojumu. Gan skatot ģimenes fotoarhīvu, gan pārlasot tēva studenta gados rakstīto ”Carriculum vitae”- tā toreiz un tagad atsāk dēvēt autobiogrāfisku aprakstu. Bet visdziļāk ietekmēja pavisam neliela, laika zoba skarta papīra lapiņa, uz kuras pēdējais Latvijas brīvvalsts ministrs paspējis uzrakstīt: “Mīļais draugs. Aizbraucu uz Maskavu. Esmu vesels, ceru tikties ar Jums drīzi. Mīļš sveiciens. Atā! Hermanis”
Tā ir zīmīte, datēta ar 1941.gada 24. jūniju, atrasta kaut kur Kokneses dzelzceļa tuvumā. Ministrs to adresējis sievai Mildai Apsītei un izmetis no vagona, cerot, ka to kāds nogādās adresātam.
Zīmīte Apsīša ģimeni sasniedza, taču cerība reiz saredzēties diemžēl nepiepildījās. Tikai 1991.gada 17. jūlijā ar LR Augstākās Tiesas priekšsēdētāja parakstu dēls Andrejs Apsītis saņem izziņu, kurā norādīts, ka Hermanis Ādama dēls Apsītis 1940.gada 19.oktobrī arestēts, tad pēc gada- 1941.gada 14.oktobrī Astrahaņas apgabaltiesa saskaņā ar KPFSR kriminālkodeksa (1926.g. redakcijā) 58.-4. un 58.-13. pantu notiesā “par palīdzības sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai un aktīvu cīņu pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību” un rezultātā viņam piespriests augstākais soda mērs- nošaušana. Dokumenti liecina, ka spriedums izpildīts 1942.gada 19.janvārī.
Pēc dēla nostāstiem ir vēl viena versija. Tēvs atradies Astrahaņas cietumā puskilometru no Volgas krasta. Reiz apcietinātos gribējuši pārvest pār upi ar liellaivu, taču tā uzlidojuma laikā sabombardēta un nogrimusi ar visiem gūstekņiem.
Tomēr laikam gan jātic oficiālajai versijai par nošaušanu. Turklāt slavenais Finks trīsdesmitajos gados atļāvies tieslietu ministram pareģot, ka viņa dzīvi izbeigs lode. Tolaik tas attiecībā pret tik augsta ranga valstsvīru skanēja ļoti pārdroši…
Kas vēsturiski zināms par Hermaņa Apsīša dzīvi un darbību? Valsts arhīvos atrodamas visai skopas ziņas. Apsīša vārds pavīd vairākos tā laika preses izdevumos, piemēram, avīzē “Jaunākās Ziņas”. Žurnālā “Jurists”, dažās grāmatās un citur. Tas ir gauži maz cilvēkam, kurš bijis tieslietu ministrs un viens no Ulmanim vistuvākstāvošajām personām. Diemžēl valdošās ideoloģijas apstākļos šī valstvīra vārds no vēstures ticis rūpīgi svītrots.
“Esmu dzimis 1893.gada 19.novembrī. Toreiz mani vecāki dzīvoja Valmieras apriņķa Naukšēnu pagastā, kur kā Nurmu muižas graudnieki apsaimniekoja pusi Jēču mājas. Sūrās gaitās iedami un sava darba pūliņu lielāko tiesu muižai atdodami, mani vecāki bija nodomājuši panākt, lai mana nākamā dzīve katrā ziņā būtu labāka par viņu muižas gaitnieku dzīvi. Un kā ideāls, kurš viņiem bija acupriekšā un tādēļ labi pazīstams, tika nostādīts pagasta skrīvera amats.”
Tie ir paša Hermaņa Apsīša rakstītie teikumi 1925.gadā jau pieminētajā “Curriculum vitae”. Universitātes Juridiskās fakultātes students kā vienkāršs lauku puisis tiecies pēc izglītības un, kā liecina turpmākā viņa dzīve, iekļuvis pat valstsvīra amatā.
Īsumā viņa biogrāfijas pārstāsts līdz ministra portfeļa saņemšanai ir sekojošs. Pēc divām ziemām pagasta skolā H. Apsītis vēl trīs gadus mācās Rūjienas draudzes skolā un 11 gadu vecumā kļūsts par pagasta rakstveža mācekli, vēlāk palīgu. Darbs zēnu garlaiko. Kad Rūjienā atver skolu, viņš izglītību turpina. Tad seko mācības Ribinskas komercskolā Krievijā, pēc diviem gadiem viņš ar zelta medaļu un atestātu atgriežas Rūjienā.
Dzimtenē diemžēl jau plosās karš, sapnis par studijām Rīgas politehnikumā jāatmet. Apsītis iestājas Maskavas komercinstitūtā un atrod arī vietu Viskrievijas darba birojā, kur tolaik jau strādā daudzi latvieši, tostarp nākamie Latvijas valstsvīri. Taču pēc pavasara semestra seko vispārējā mobilizācija, un Apsītis tiek pārcelts uz Odesas karaskolu, kur pēc četru mēnešu dresūras kļūsts par virsnieku un tiek aizkomandēts uz Turkestānas kara apgabalu. Tikai 1918.gada sākumā Apsītis atgriežas Rūjienā.
Vācu okupācijas laikā viņš strādā par skolotāju Rūjienas privātā komercskolā, bet 1919.gada februārī dodas dienēt 1. Valmieras, vēlāk Rīgas 6. kājnieku pulkā. Tikai 1920.gadā rodas iespēja kļūt par Latvijas Universitātes ekonomiskās nodaļas studentu. Pēc ceturtā kursa H. Apsītis pāriet uz juridisko nodaļu. Aizvien vēl esot Kara lietu pārvaldes dienestā, apmeklē Kara ministrijas juridiskos kursus, līdz tiek iecelts par kara prokurora palīgu. Sākas viņa darbs jurisprudencē.
Pēc Universitātes beigšanas H. Apsītis strādā Rīgas apgabaltiesā, kur 1927. gadā kļūst par pilntiesīgu prokuroru, bet no 1933.gada oktobra ir Tiesu palātas prokurors. Pavērsienu profesionālajā karjerā atnes 1934.gada 15. maijs. Dienu pēc Latvijā notikušā valsts apvērsuma viņam piedāvā tieslietu ministra vietu jaunajā Ulmaņa kabinetā. 18.maijā H. Apsītis stājas pie ministra uzdevumu pildīšanas. Viņam tai laikā jau ir nodibināta ģimene- sieva Milda un 1919.gadā dzimušais dēls Andrejs. Kurš gan labāk nekā tuvinieki pazīst savu tēvu…
“Manas pirmās atmiņas par tēvu saglabājušās kopš agras bērnības. Dzīvojām Brīvības ielā blakus pašreizējai “Komunālprojekta” ēkai. Tēvu redzēju tikai vēlās pēcpusdienās”, atceras dēls Andrejs Apsītis. “Skolas laikā tēvs manās mācību gaitās neiejaucās, bet daudz darīja mazā cilvēciņa attīstībā: sagādāja privātstundas svešvalodās, pirka Ata Freināta izdevniecībā klajā nākušās bērnu grāmatas. Ļāva arī aktīvi piedalīties skautu organizācijas darbā. Tēvs mīlēja mūziku, bija ļoti iecienījis Dārziņa “Melanholisko valsi”, Mediņa āriju no 1. svītas, arī garīgās dziesmas. Mājās glabājās mandolīna, kuru Tēvs bija spēlējis studenta gados. Brīvie brīži ģimenē pagāja klusi, bez skaļām viesībām. Mājās ne tabaku, ne alkoholu nelietoja. Ģimenē mēdza pārrunāt dienas notikumus. Godīgais, darbīgais, latviskais vienmēr tika izcelts, bet visi, kas šķēla tautas vienotību- spekulanti, sava labuma meklētāji, tā saucamie jaunbagātnieki, arī kreisi noskaņotie sociāldemokrāti-,tika asi kritizēti. Jau toreiz tēvs man iemācīja saprast nacionālisma svēto nozīmi pretēji internacionālisma negatīvajai, ārdošajai, nemieru un ķildu nesošajai būtībai. Draugu tēvam bija nedaudz, un viņu likteņgaitas līdzīgas- zemnieku dēli ar sūru darbu izpelnījušies cienījamu sabiedrisko stāvokli. Tādi bija ārsts Briedis, skolotājs Platacis, jurists Rāve. Draugu vidū nemanīja māksliniekus, rakstniekus vai politiķus. Grāmatu, tāpat kā gleznu, mājās bija daudz, ģimene nepalaida garām nevienu nozīmīgu teātra izrādi. Tēvs uzturēja sirsnīgas attiecības ar vecākiem Rūjienā. Rīgas ciemkukuļus veda vispirms uz Valku ar vilcienu un tad ar mazbānīti līdz Rūjienai. Tēvs bija audzināts stingrā luterāņu garā, taču uz dievkalpojumiem negāja bieži, jo uzskatīja, ka Dievam patīkamo var darīt arī ikdienā. Palīdzība nekad netika liegta arī paziņām un radiem, bija tikai priekšnoteikums- godīgums. Tēvamāsa beidza skolotāju institūtu, viņu nosūtīja darbā uz Viļaku. Lai iegūtu labāku darbavietu, netika izmantota nekāda pazīšanās. Reiz pie tēva atnāca kāds ebreju tautības tirgotājs un lūdza atļauju iegādāties namu Rīgā. (Toreiz sveštautieši varēja iegādāties nekustamo īpašumu tikai ar Tieslietu ministrijas atļauju.) uzzinājis, ka es tai laikā krāju naudu velosipēdam, viņš, tēvam neredzot, gribēja šo pasākumu atbalstīt ar 100 latu zīmi.Kad tēvs to uzzināja, viņš kategoriski man aizliedza naudu pieņemt. Ar savām jurista darba lietām tēvs iepazīstināja jau agrā jaunībā, veidojot manu pasaules uzskatu. Visbargāko nosodījumu izpelnījās negodīgums, kukuļņemšana. Dzimtenes nodevība. Manas palaidnības tēvs nesodīja pārāk bargi, bet vienmēr uzsvēra: “Labi, ka tu man pateici patiesību.” Tēvam bija ļoti noteikta nostāja pret cittautībniekiem; katrs ir labs, kas godīgi strādā valsts un tātad arī savā labā. Tā kā vietējās šovinistiskās vācu organizācijas darbojās “Drang nach Osten” garā, tad tēvs mēdza atgādināt par latviešu verdzību seno vācu jūgā. Pret krieviem nostāja bija citāda, un tas laikam bija raksturīgi visai tā laika inteliģencei- krievi strādā, ir lojāli valsts pilsoņi un par iespējamo Latvijas pievienošanu Krievijai pat nav domājuši. Pavisam citāda bija tēva attieksme pret komunistiem. Tēvs uzskatīja, ka tie ir gatavi uz jebkuru noziegumu, lai mūsu tautu pakļautu sarkanajai impērijai. Tēvs savā darbā darīja visu, lai komunisma inde negrautu tautas veselo organismu. Tika slēgtas Maskavas kalpībā esošās avīzes, sodīti attiecīgi darboņi ar, ja salīdzina ar padomju laikiem, niecīgiem cietumsodiem. Varbūt tā bija priekšnojauta, kad reiz, ap 1936.-1937. gadu, esot mūsu austrumrobežas tuvumā, tēvs centās turēties no tās pēc iespējas tālāk… Varbūt nojauta bargo likteni, kas gaidīja ne vien pašu, bet arī tuviniekus. H. Apsīša tēvu Ādamu Apsīti, tajā laikā sirmu vīru, Valkas apriņķa Omuļu pagasta Andrenu saimnieku, mainoties okupācijas varām 1944.gadā, nošāva sarkanie iebrucēji. Tas notika, ienākot pirmajām sarkanarmijas daļām. Bez izmeklēšanas, bez tiesas- turpat māju pagalmā. Kad varēju atgriezties, dārzs bija aizaudzis nezālēm, un neviens kaimiņš nebija iedomājies sagādāt pat visvienkāršāko krustu. Meklēju notikuma aculieciniekus, lai vectēva pīšļus varētu guldīt dzimtajos Rūjienas kapos. Sarunās ar ģimeni un draugiem, apspriežot valsts daudzpartiju sistēmu līdz 1934.gadam, tēvs to pamatīgi kritizēja- gan tās nekonstruktīvo darbību, gan korupcijas attīstības iespējas. Kā tieslietu ministram tēva darba stils bija vadīt darbu, gūt panākumus šodien un plānot nākotnes iespējas. Viņa iemīļotais romiešu teiciens- “Institia est Fundamentum regnorum”. Tas palīdzēja atstāt aiz sevis paliekošas vērtības- radīt tiesai un taisnībai cienīgu mājvietu- Tiesu pili, uzcelt Rīgā mūsu valsts pirmo monumentālo sabiedrisko celtni. Arī citās pilsētās būvēja tiesu vajadzībām labas ēkas, apgādājot to telpas ar skaistām latviska stila mēbelēm, bet par tiesneša amata zīmi ieviesa platu sudraba ķēdi virs tumši sarkanās mantijas. Atceros arī inspekcijas braucienus pa cietumiem. Daudz rūpju tika veltīts tam, lai cietums būtu ne vien sodītājs, bet arī audzinātājs. Tomēr visnozīmīgākais tēva ieguldījums bija jaunā Latvijas Civillikuma izstrādāšana. Jāatceras un jāgodā arī šā likumu krājuma nosaukums- “Prezidenta Kārļa Ulmaņa Civillikums”.
Toreiz, 1937.gadā, pirmo reizi tika noteikta visur vienāda tiesiskā kārtība, jo līdz tam dažādos Latvijas apgabalos darbojās dažādi likumu kopojumi. Jaunais Civillikums atbilda arī jaunākajām tiesību normām Eiropā, kā arī ietvēra sevī Latvijas valsts īpatnības. Tēva vadībā strādāja grupa Latvijas juristu, un darba sekmīgā veikšanā liels nopelns bija profesoram dr. iur. A. Būmanim, senatoram A. Lēberam un Kodifikācijas nodaļas vadītājam H. Elersam. Īpaša vieta atmiņās par manu tēvu ir viņa attieksmei pret prezidenta Ulmaņa darbību. Kā patriots un jurists tēvs ļoti pārdzīvoja līdz 1934.gadam valstī valdošo haosu, nesaimnieciskumu un Saeimas deputātu savtīgumu valsts jautājumu risināšanā. 1934.gada 15.maijā no rīta tēvam piezvanīja Alfreds Bērziņš, vēlākais sabiedrisko lietu ministrs, un pastāstīja par jauno valsts nodibināto iekārtu. Šķiet, ka tēva taisnīguma izjūta un kārtības mīlestība bija tā, kas lika prezidentam Ulmanim izšķirties par kandidatūru tieslietu ministra postenim. Man ir pārliecība, ka prezidenta Ulmaņa neizsīkstošā enerģija, personība, zināšanas un bezgalīgā pašatdeve tautas labklājības celšanā veicināja tēva darbību tieslietu sistēmas pilnveidošanā. Tēva cieņa pret valsts vadītāju bija tik liela, ka pat mājās viņš nekad neteica vienkārši: “Ulmanis”, bet gan: “Prezidents Ulmanis”. Tēvā bija dziļi sakņojusies mūžsenā latviešu zemnieku patriarhālā sistēma- saimnieks vadīja dzīvi, bija autoritāte, taisnības sargs, garīgu un materiālu vērtību radītājs, kurš atbildīgs par savas tautas labklājību. Piepildījumu šādam uzskatam viņš redzēja prezidenta Ulmaņa sūtībā. Vēlāk prezidents izveidoja tā saukto “mazo ministru kabinetu” un par tā priekšsēdētāju kļuva mans tēvs- Hermanis Apsītis. Kabineta uzdevums atbilda saeimas funkcijām- izstrādāt likumus. Tēva vadībā tika pārkārtota un ievērojami vienkāršota procesuālā kārtība tiesās, izdots jauns Notāru un Zemes grāmatu likums, ievadīta jauna tiesu iekārtas likuma izstrādāšana, sekmēta mantojuma lietu nokārtošana, it sevišķi laukos, atbilstoši vajadzībai pēc juridiskās palīdzības pārkārtots advokātu tīkls, ieviesta drošības sistēma ieslodzījuma vietās un iekārtoti darba nami, izdarīta Tieslietu ministrijas, tiesu un cietumu reorganizācija un paveikti daudzi citi tiesību vēsturei nozīmīgi darbi. Valsts darbinieku vērtējumā tēvs lielu nozīmi piešķīra disciplīnai un principiem: tautas vienība, vadonība, latviska Latvija. Viņa mūžs noslēdzās traģiski un kā profesionālam jurista pat absurdi- Latvijas tieslietu ministru hermani Apsīti tiesāja pēc svešas valsts likumiem.”
Andreja Apsīša (1919.-1996.) atmiņas 1992.gadā apkopoja Vineta Vizule.