Kā es iepazinu Rūjiena Dienviddraudzes mācītāja Baha ģimeni. Nr1

1992.gada pavasarī sāku strādāt tikko iekārtotajā Rūjienas Izstāžu zālē (vecajā zirgu stallī).

Neko daudz par Rūjienas vēsturi nezināju. Man bija uzticētas baznīcas grāmatas, burtoju dažādu mācītāju rokrakstus un domāju par rūjieniešiem, kas tur bija ierakstīti. Brīvos brīžos devos uz kapiem un lasīju uzrakstus uz pieminekļiem . Rūjienieši nāca pie manis pēc baznīcas grāmatu ierakstiem un pamazām sāku “aust rūjieniešu deķi”- kurš kuram radinieks, un ko kurš Rūjienā dižu paveicis.

Vienu dienu, kārtējā Bērtuļa kapsētas apmeklējumā, uzgāju kapa kopiņu ieaugušu zālēs. Tur pat necila plāksnīte ar uzrakstu Eiženija Baha. Mirusi 1937.gadā. Plāksnīti uzlikusi Dienviddraudzes dāmu komiteja. Vēlāk, kad no Aivara Meistera Idus pagastā dabūju visas vecās Rūjienas avīzes, 1937.gada Rūjienas Vēstnesī Nr 282 no 21.05. lasīju par šo notikumu:

“ Sēras mācītāja H. Baha dzimtā . Dziļas sēras piemeklējušas Rūjienas Dienviddraudzes mācītāja Hermaņa Baha ģimeni. Pirmo Vasarssvētku rītā pēc ilgas un grūtas slimības šķīrusies viņa mūža draudzene Eiženija dzimusi Treumane. Nelaiķe dzimusi 1887.gada 27.janvārī Rīgā, tātad sasniegusi 50 gadu vecumu.

Otrdien nelaiķi no sēru vietas- Dienviddraudzes mācītāja mājas pārveda Sv. Bērtuļa baznīcā, kur viņas šķirstu ar mirstīgām atliekām novietoja uz baznīcas altāra telpās uzcelta un sēru drānās drapēta katafalka. Nelaiķes pārvešanā un sēru svētbrīdī mājās un baznīcā, bez aizgājējas dzīves biedra- Dienviddraudzes mācītāja, ņēma dalību arī Valmieras iecirkņa prāvests R. Meijers un mācītājs R. Slokenbergs.

Trešdienas pēcpusdienā, plkst. četros plašās dievnama telpas pildījās aizgājējas cienītājiem un Dienviddraudzes locekļiem, kas gribēja būt klāt svinīgā sēru dievkalpojumā, aizvadot mācītāja Baha kundzi uz pēdējo dusas vietu. Dievkalpojumu ar sēru dziesmu ievadīja Rūjienas brīvprātīgo ugunsdzēsēju8 biedrības koris, diriģentes Skuja vadībā. Prāvests R. Meijers teica svētrunu, sirsnīgiem vārdiem mierinādams aizgājušās piederīgos un apcerēdams nelaiķes svētīgo mūža gājumu. Pēc tam vēl vācu valodā svētrunu altārī turēja Valkas mācītājs Krauze.

Kad sēru dievkalpojums bija galā, šķirstu ņēma uz rokām draudzes locekļi- pagastu vecākie un sabiedriski darbinieki, un nonesa to līdz kapsētai. Arī tur kuplā skaitā jaukajā pievakarē bija pulcējusies sēru draudze, lai atdotu pēdējo godu aizgājējai un apliecinātu savu līdzjūtību sirmajam draudzes ganam un piederīgajiem.

Kapsētā funerālijas izdarīja prāvests R. Meijers, mācītājs R. Slokenbergs un mācītājs Krauze. Dziesmām skumjā brīdī atvadījās Saviesīgās biedrības vīru koris un ugunsdzēsēju koris. Kad pacēlās kapu kopiņa, pirmais atvadu vārdus teica un krāšņu vainagu nolika R. Svīķis- nesdams Dienviddraudzes valdes uzdevumā pēdējos sveicienus cienījamai aizgājējai. Dienviddraudzes dāmu komitejas vārdā no savas ilggadīgās, centīgās priekšnieces atvadījās un kapa plāksni nolika M. Sprince. P. Zaķis nesa vainagu un atvadu novēlējumus no Ziemeļdraudzes padomes, V. Krēsliņa- Ziemeļdraudzes dāmu komitejas vārdā. Vēl atvadījās no Saviesīgās biedrības dāmu komitejas Briede, Piksāru komitejas Lorence, no dāmu komitejas Jeru pagastā dzīvojošajām biedrenēm-A.Burva un citām. Kapu kopiņa drīz pārklājās skaistiem vainagiem un ziediem, kuri liecināja, ka tur atdusas cēls un cienījams cilvēks.

Lai salda dusa aizgājušai mūžības ceļiniecei!"

Atgiežos pie Eiženijas Bahs kapa apmeklējuma. Biju toreiz jaunāka un stiprāka un sāku kapiņu kopt. Galu galā izstāžu zāle, kur es esmu saimniece, bija Bahu ģimenes zirgu stallis un kūtiņa. Jutos atbildīga par Eiženija kapa kopšanu.

Līga Siliņa