Kā es iepazinu Rūjiena Dienviddraudzes mācītāja Baha ģimeni. Nr2

1994.gada septembrī saņēmu vēstuli no Jaunzēlandes. Rakstīja mācītājs Romans. R. Reinfelds:

New Zealand

1994.gada 15.septembrī.

Ļoti cienītā Lenša (toreiz vēl biju Lenša. L.S.) jaunkundze (jaunkundze gan vairs nebiju L.S.)!

Ar V. Burka kunga laipnu starpniecību uzzināju par Jūsu jauki iekārtoto muzeju, kas esot tur, kur agrāk bija Dienvidus draudzes mācītājmuižas staļļi. Saprotu, ka mācītāja māja ir nodedzināta- žēl, jo tā jau neatkarības gados bija pieminekļu valdes aizsardzībā un šodien ēka būtu savus 250 gadus veca. Mana sieva Ida, kas ir mācītāja Baha vecākā meita, bija tur uzaugusi un mēs ar Idu tur svinējām mūsu kāzas. Arī pirms tam es bieži tur ciemojos. Mana sieva pašreiz saslimusi (gripa) un lūdza mani Jums aizrakstīt. Pats esmu gan rīdzinieks, bet 1940.gada devītā decembrī Latvijas Baznīcas virsvalde mani iecēla par Rūjienas Dienvidus draudzes mācītāja adjunktu. Šo amatu gan man neizdevās izpildīt, jo tad Latvija jau bija okupēta. Pielikumā jūs atradīsiet Virsvaldes iecelšanas rakstu.

Liela paldies par atsūtīto iesvētīšanas fotouzņēmumu, ko mēs pārfotografējām un oriģinālu nosūtu Jums atpakaļ. Sieva atceras šo iesvētīšanu, bet nezin lāgā, kurā gadā tas notika. Katrā ziņā tas notika kastaņu ziedēšanas laikā.

Mums grūti spriest, kādi materiāli Jūsu muzejā ir saglabājušies. Arī mums maz kas ir līdzi paņemts, jo esam krustām, sķērsām izceļojuši gandrīz pus pasaules, bet pārskatot albumus es ar lazara mašīnu pārspiedu dažus uzņēmumus, kas varbūt var Jūs interesēt un nosūtu tos Jums. Ja nevariet tos izlietot, metiet prom.

Mana sieva un es abi esam 80 gadus veci, lai gan es joprojām strādāju kā latviešu draudzes mācītājs. Kad sasniedzu 60 gadu vecumu un saņēmu Jaunzelandes valsts pensiju, Arhibīskaps mani aizsūtīja uz Venecuelas (Dienvidus Amerikā) latviešu draudzi, kur nostrādāju 7 ar pus gadus, pēc atgriešanās mani aizsūtīja uz 18 mēnešiem un Adelaidi Austrālijā, tagad esmu atpakaļ Kraistčerčā un strādāju tālāk.

1995.gada maijā taisos apciemot Latviju, noteikti būšu arī Rūjienā- tātad uz redzēšanos.

Ceru. Ka kaut kas no nosūtītiem materiāliem noderēs. Mīļi sveicieni no mums abiem.

Jūsu Romans R Reinfelds

Un es viņiem rakstīju atpakaļ:

Rūjienā, 1994.gada 28.septembrī.

Mīļš sveiciens no mācītājmuižas!

Šodien saņemtais sūtījums no Jaunzēlandes mani patiesi iepriecinājis. Lai arīkopijām nav tāda vērtība, tās visas man ļoti noderēs. Paldies!

Pirmajā vēstulītē gribu pastāstīt kā tapa šī izstāžu zāle- muzejs. Piecus gadus atpakaļ zirgu stallī apkārtējie iedzīvotāji turēja cūkas. Šeit stāvēja arī pilsētas valdes vienīgais zirgs. Vispār jau skats uz ēku un arī apkārtni bija nožēlojams. Uz Rūjienu pavadīt savas vecumdienas. Bija pārnācis gleznotājs Arvīds Strauja- tīrs autodidakts, kas savā garajā mūžā bija sagleznojis apmēram 1000 gleznas. Viņa māja tām izrādījās par mazu un pilsētas valde sāka domāt kā saglabāt šo bagātību. Rūjieniete – arhitekte Inese Nagla ķērās pie zirgu staļļa pārveidošanas. Materiāli (celtniecības) vēl nebija tik dārgi kā šodien. Pateicoties pilsētas galvai Almai Zālītei divu gadu laikā šī ēka pārvērtās līdz nepazīšanai. Ēkai divi stāvi. Pirmajā- viena telpa atvēlēta mākslai- katru mēnesi mainās izstādes. Priekšroku dodu Rūjienas novada māksliniekiem. Mums tādu ir ļoti daudz. Otra telpa vēsturei. Iesāku ar tukšu telpu, tagad mani krājumi no 1992.gada vasaras, kad izstāžu zāli atklāja, ir krietni vien sakrāti. Telpai gar visu sienu ir skapīši ar lādītēm un plauktiem. Tie pildās pamazām un man pašai par to liels prieks. Trepes ved uz otro stāvu, kur atrodas augstāk minētā Arvīda Straujas galerija. Trepju telpā var apskatīt Rūjienas bērnu mākslas skolas darbus.

Tajā pat dienā, kad atklāja izstāžu zāli, mācītājmuižas drupu priekšā uzstādīja piemiņas zīmi mācītājiem Bergmaņiem un ķirurgam Ernstam Bergmanim. To veidoja Rūjienas tēlnieks Andris Vārpa. Šajā piemiņas zīmē redzams kā spožs krusts ir pāršķēlis akmeni četrās daļās- kā liecība četru paaudžu mācītājiem Bergmaņiem un kā sirds ar četriem kambariem ķirurgam Ernstam Bergmanim.

Rūjienu bieži apciemo Bergmaņu pēcteči no Vācijas. Katrā ciemošanās reizē viņiem ir līdz kāda fotogrāfija vai grāmata u.t.t.

Daudz materiālu savākts par mācītāju Robertu Slokenbergu. Te man palīdz dēls Māris un rūjienieši. Es domāju, ka Jūsu tēvs ir bieži cietis no Slokenberga. Vai tā ir? Vēl tagad veco rūjieniešu mutēs dažādas anekdotes un dzejolīši par to, kā Slokenberga auto baida Baha kumeliņus. Ļaužu mutēs Baha teiciens: āmen, kas man mājā vedīs, dzīvs vēl šodien. Stāsta, ka reiz pēc kādām bērēm starp “āmen” un “kas man mājā vedīs” bijusi tik īsa pauze, ka tas tagad tiek teikts kā viens teikums. Bahs toties ir teicis par Slokenbergu, ka ja baznīcas kalnā uzvestu siena vezumu un Slokenbergs no kanceles lūgtu draudzi to noēst, tad pēc pusstundas nebūtu pāri palicis ne salmiņš. Kā tas ir bijis īstenībā, es varu tikai minēt. Rūjienieši dažādām tenkām un izdomājumiem ir vienmēr bijuši un arī tagad ir lieli malači.

Es priecājos, ka man tagad ir izveidojusies vēl viena saikne ar vēsturi- ar Baha meitu un viņas vīru. Vēlreiz paldies. Man ļoti žēl, ka esat saslimusi. Novēlu drīzu izveseļošanos un man būtu ļoti liels lūgums. Pa rudens un ziemas vakariem rakstiet man atmiņas par savu jaunību un Rūjienu un sūtiet man. Būšu priecīga.

Lai ieinteresētu, nosaukšu tikai dažus, ar ko man vēl ir šāda saikne: dr H. Bērziņa dēls Tālivaldis, pilsētas galvas A. Krēsliņa dēli Jānis un Kaspars, agronoma A. Ozola dēls Auseklis, meita Aija, mācītāja Leo Kampes meita Ieva, Bergmaņu pēcteči Vācijā, mācītāja R. Slokenberga dēls Māris u.t.t.

Ceru, ka mūsu sarakste turpināsies.

P. s. Piebildīšu, ka neesmu jaunkundze jau 20 gadus un man jau ir 10 mēnešus veca mazmeitiņa Kristīnīte,

Ar mīļu sveicienu

Līga