Rūvenietes pelni atgriežas Tēvu zemē.

Ida Reinfelde, dzimusi Baha, mūžībā devās 2001 gada 23.novembrī Jaunzēlandē. Ģimene zināja, ka es Rūjienā kopju Eiženijas Bahas (Idas mammas) kapu. Idas vēlēšanās bija urniņā atgriezties Rūjienā. Idas vīrs Romans Reinfelds sazinājās ar mani un abi sākām pārapbedīšanas organizēšanu.

Vispirms norunājām pārapbedīšanas laiku. 2002.gada 17.maijā.

Tad no Romana saņēmu Idas dzīves stāstu, ko iedot toreizējam Rūjienas mācītājam Mārtiņam Irbem:

Šī gada maija mēnesī mūžībā aizgājušās Idas Emilijas Lidijas Reinfeldes, dzimušas Bahs, pelni, no tālās Jaunzēlandes, atgriezīsies Rūjienā, lai atrastu paliekamu miera vietu mātes Latvijas klēpī, blakus savai māmuļai Eiženijai, Sv. Bērtuļa kapos.

Lai gan aizgājēja piedzima Koknesē, kur viņas tēvs bija mācītājs, viņa 6 gadu vecumā (no 1921.gada līdz Latvijas okupācijai) dzīvoja Rūjienā un uzskatīja sevi par rūjenieti. Arī daudzas paaudzes viņas tēva senču nāca no Rūjienas apkārtnes. Ja svešumā kāds Idai jautāja, no kurienes viņa nāk, atbilde bija: “ Mēs tie paši rūvenieši, rūveniešu ticībā.”

Ida bija Rūjienas Dienviddraudzes mācītāja Hermaņa Baha meita. 1940.gadā viņa apprecas ar mācītāju Romanu R. Reinfeldu un pārceļas uz Rīgu, kur strādā Universitātes Serumstacijā un Pataloģijas laboratorijā kā mikrobioloģijas laborante.

Sarkanās okupācijas laikā Idu, kā bijušo aizsardzi un arī viņas vīru sāka vajāt. Izmantojot pēdējo izdevību izkļūt no okupācijas spaidiem, 1941.gadā tie spiesti izceļot uz Vāciju.

Pirmo svešniecības gadu Rostokā Ida strādā fabrikas ēdnīcā, vēlāk laboratorijā, līdz viņas vīru aicina par asistentu Vīnes Universitātes medicīnas vēstures institūts.

Tajā laikā Vīnē uzturējās ap 2000 latviešu bēgļi un Idas vīrs noorganizē latviešu evaņģēliski luterisko draudzi un ir tās mācītājs. Ida ar savu lielo pieredzi draudzes lietās ņem dzīvu dalību draudzes darbā. Šeit viņai piedzimst meitas Ruta Māra un Inese Renāte.

Kara beigās, kad sarkanā armija jau bija Vīnes priekšpilsētās, Reinfeldi pārceļas uz Zalcburgu.

Mieram iestājoties, tie dzīvo “pārvietoto personu “ (dīpīšu) nometnē Glaze4nbahā (pie Zalcburgas) un Ida rosīgi darbojas latviešu sabiedriskos un kulturālos pasākumos. Te viņai piedzimst dēls Reinholds Romans.

1949.gadā ģimene izceļo uz Jaunzēlandi, kur mācītājs Reinfelds nodibina pasaules pirmo autonomo latviešu baznīcu, to nododot Latvijas arhibīskapa T. Grīnberga jurisdikcijai un ir šīs baznīcas prezidents. Ida ilgus gadus ir dāmu komitejas priekšniece, organizē Jaunzēlandes un Austrālijas kopējo kultūras dienu saimniecību un pieliek savu roku visur, kur vajadzīgs.

1975.gadā, ar Arhibīskapa piekrišanu, Reinfelds pieņem Karakasas draudzes, Venecuēlā, aicinājumu uz dažiem gadiem būt par mācītāju šinī Dienvidamerikas zemē.

Idai tur radās izdevība likt lietā visas savas spējas un dāvanas baznīcas un latviešu sabiedriskā darbā. Viņa ir Dāmu komitejas sekretāre, latviešu valodas un Latvijas vēstures skolotāja, delegāte Dienvidamerikas latviešu apvienības kongresā Sanpaulo, Brazīlijā un sinodē ASV, apciemo latviešu saimes Peru, Čīlē un piedalās vairākos latviešu salidojumos senajā Kurzemes kolonijā Tobago salā. Šajā laika posmā Ida vairākas reizes viesojas Eiropā. Karakasā, kopā ar vīru, nodibina grāmatu izdevniecību “Livju Apgāds” un izdod faksimiliespiedumā G. F. Stendera “Pasakas un stāsti”. Dažu gadu vietā Reinfeldi paliek Venecuēlā septiņus gadus.

Īsi pēc atgriešanās Jaunzēlandē Ida 18 mēnešus pavada Adelaidē, Austrālijā, ku viņas vīrs pildīja mācītāja vakanci. Viņa nenogurstoši turpina jau Rūjienā iesākto darbību, sevišķu vērību -piegriežot veco ļaužu, slimo un nespējīgo aprūpei.

Par nopelniem baznīcas darbā viņu apbalvoja ar Latvijas baznīcas virsvaldes atzinības rakstu.

Pēdējos gados manāmi pasliktinājās Idas veselība, sevišķi grūti bija viņas dzīves pēdējie četri mēneši, ko viņa pavadīja sanatorijās un slimnīcās, ciešot lielas sāpes, bet arī tad viņa centās palīdzēt un mierināt cietējus, līdz Dieva tos aizsauca mūžībā.

Aizgājējas vēlēšanās bija būt atkal Latvijā un Rūjienā, kur viņa pavadīja savas skaistās bērnības dienas un jaunības gadus. Viņas pēdējā ceļojumā Idu pavadīs viņas vīts, meita, dēls, pieci mazbērni un znots.

R R Reinfelds

New Zealand

Un tad klāt 2002.gada 17.maijs. Urnai bedrīte izrakta, celiņš nokaisīts, gaidu Izstāžu zālē Idas ģimeni un pašu Idu pelnu urniņā. Vēl ir laiks un mazbērni lasa mācītājmuižas parkā neaizmirstulītes, ar kurām izklāsim urnas bedrīti. Laiks iet un visam jāsākas, bet nav Mārtiņa. Zvanu. Izbrīnījusies balss klausulē: “Kur man jābūt? Ak, vai, es aizmirsu, esmu Rīgā.” Ko nu?

Idas vīrs Romans mani mierina:” Kā reiz man portfelī ir mācītāja talārs. Nu ko , Ida, būs man Tevi jāizvada pašam. Pēc ceremonijas Izstāžu zālē dodamies uz Bērtuļa kapiem. Visa ceļa garumā urniņa tiek nodotapārmaiņus mazbērnu rokās. Katrs vecmammu mazu gabaliņu nes. Kapos urniņa iegulst neaizmirstulīšu mākonī. Un tad seko ļoti aizkustinošs mirklis. Trīs sauju vietā katrs Idas tuvais cilvēks kapiņā iemet līdz paņemto akmentiņu, kas bijis Idas kolekcijā. Viņa no katras dzīves vietas sev līdz ņēmusi mazu akmentiņu. Nu tie visi sabira kapā, blakus urnai. Kad kapu ceremonija beidzās, visi devāmies uz “Tālavu” baudīt bēru mielastu.

Idas tuvinieki aizbrauca un par mani aizmirsa. Turpināju kopt nu jau Eiženijas un Idas kapiņus.

Kādā dienā uzkapu kopiņas parādījās Idai piemineklis. Kad un kurš to atveda, nezinu. Kad vairs pati nejaudāju un arī laika nebija, divas reizes gadā samaksāju kapu kopējai Brigitai, lai sakopj, lai neaizaug. Idas bērni mani un Rūjienu pēdējo reizi apciemoja 2014. gadā. Un viss, atkal aizmirsa. Viņi droši vien domāja, ka viņu kapus kopt ir mans pienākums.

Kad biju jau izlēmusi izbeigt šo labdarību, facebook satikāmies ar Idas māsas Ģertrūdes mazmeita Coralie no Francijas. Francijā bija mirusi Idas māsa Ģertrūde. Izstāstīju par kapiņiem, ka es neesmu vairs gatava turpināt tos kopt.

Un tad, pēc garas sarakstes ar Coralie, 14. augustā Ģertrūdes bērni, mazbērni un mazmazbērni atbrauca uz Rūjienu. Jauka tikšanās.Vislielākais prieks man par Coralie, ka viņa pārņēma stafeti no manis un turpinās sakopt Bahu kapus Bērtuļa kapsētā. Paldies Tev, Coralie!

Līga Siliņa, Rūjienas Izstāžu zāles vadītāja.

2026.gada 23.septembrī.