Atmiņas par manu tēvu

Tas bija laiks, kad mans tēvs rudeņos un ziemā pēc pusdienas un pavasara vakara pusē gāja uz darbu, paņemdams līdz mammītes sagatavotās vakariņas: sviestmaizes un pudeli ar kafiju vai tēju.

Kad tētis ģērbās, mēs ar brāli posāmies iet viņam līdzi. Palīdām zem mēteļa un ar ļoti lielu pārliecību cerējām, ka tēvs mūs neieraudzīs un mēs droši ar viņu aiziesim. Bet tā jau nenotika. Tēvs aizgāja viens un mēs ar brāli palikām pie loga un raudzījāmies, kamēr vien tālumā vēl varēja viņu saredzēt. Kad bija “īsais” vakars, tad mammīte atļāva mums tēti sagaidīt, jo viņš pārnāca mājās ap desmitiem. Nākošais bija “garais” vakars līdz vieniem naktī, tad gan mums ar brāli jau sen bija jābūt gultā.

Kur tad tēvs gāja tik regulāri katru vakaru, dienu pēc dienas, gadu pēc gada? Viņš strādāja Rūjienas “elektriskajā centrālē”, kur ražoja elektrību, kas deva gaismu slimnīcai, skolai, iestādēm, veikaliem un arī centra namiem un ielām. Nomalēs nekāda elektriskā gaisma nebija. Mēs dzīvojām tālu Pārupē un iztikām ar petrolejas lampu. Tēvs gan “ievilka” mūsu istabiņās primitīvu elektrisko tīklu ar sīkiem vadiņiem un mazajām rokas bateriju spuldzītēm. Enerģiju ņēma no pārnēsājama akumulatora, kas gan pa laikam bija “jāuzpilda”. Pie tādas gaismas nekādus smalkos darbus jau nedarīja, bet telpā valdīja patīkama puskrēsla.

Elektriskā centrāle atradās tagadējā parka pašā malā pie Dārza ielas iepretim saimniecības veikalam. Parka vietā toreiz bija smilšains tirgus laukums. Atceros gada tirgus, kad atbrauca ceļojošais cirks un uzcēla lielu telti. Tajā notika visādi cirkus triki, arī “cīniņš” ar lāci. Skanēja leijerkaste.

No vezumiem pārdeva dažādus gardumus: dzeltenas safrana “pīlītes” ar rozīņu actiņām, no rupjiem kviešu un miežu miltiem ar rozīnēm ceptas bulciņas ( tā sauktie “žuliki” ), astros savērtas žāvētas reņģes un citus gardumus. Turpat stāvēja arī Bredīša būdiņa, kur pārdeva grāmatas: daiļliteratūru, pavāru grāmatas, kalendārus un vēl citādas grāmatas.

Centrāle bija necila ēka ar garu metāla skursteni. Ārpusē vienā sānā uz tādām redelēm bija sakrauti žagari. No tiem, kad centrāle darbojās, pilēja ūdens, kas radās no tvaika, lokomobilei darbojoties. Ziemā ūdens sasala un no žagariem karājās garas lāstekas. Tas manā bērna iztēlē likās pasakaini skaisti.

Ēkas iekšpuse sastāvēja no divām telpām. Priekštelpā bija liela kurtuve, malkas grēda un “skrūvbeņķis”. Kurtuvē lika veselas malkas šķilas, tajā locījās sarkanas uguns mēles un vēdīja liels karstums. Šajā telpā vienmēr bija silts un smaržoja pēc eļļas, tvaika, dūmiem.

Otrā telpā atradās pats galvenais un interesantais. Tur stāvēja lokomobile ar lielu spēkratu. No spēkrata līdz dinamo aparātam, kas atradās netālu no lokomobiles, tinās plata siksna. Spēkrats, lielā ātrumā griezdamies, darbināja dinamo mašīnu, kurā dzima elektrība. Es ļoti baidījos no lielā spēkrata, skrēju tam ātri garām uz telpas viņu galu līdz dinamo aparātam, jo tur jutos drošībā un no tā nemaz nebaidījos. Tas klusi, vienmērīgi un maigi dūca, it kā spēlētu stabule. Turpat blakus atradās pults ar dažādām pogām un slēdžiem.

Tēvs šeit nestrādāja viens. Viņa kolēģis bija Vilis Glāzers. Abi mainījās ar “īsajiem” un “garajiem” vakariem. Viņu pienākums bija raudzīties, lai kurtuvē neizdzistu uguns, lokomobile darbotos, nenokristu siksna, lai dinamo aparāts vienmērīgi dūktu. Pretējā gadījumā pilsēta grimtu tumsā. Tā tad darbs nebija tik grūts, bet atbildīgs. Nedrīkstēja nekur aiziet. Pa “garajiem” vakariem bija brīvs laiks. Labi, ka priekštelpā bija novietots “skrūvbeņķis”. Tēvs daudz ko no koka gatavoja: gan dažādus saimniecības priekšmetus, gan mums bērniem skaistas rotaļlietas. Par tām mums bija vislielākais prieks. Bieži vien, no rīta pieceļoties, atradām lellei gultiņu, galdu, skapīti vai plauktu, ko tēvs naktī bija pārnesis. Reiz pat bija miniatūrā īstas vējdzirnavas ar spārniem, kas vējā griezās.

Pa gaišajiem vasaras mēnešiem centrāle nedarbojās, jo notika remontdarbi. Ļaudis iztika ar petrolejas lampām.

Tēvs strādāja līdz 1937.gada pavasarim. Ar laiku bija jāmeklē cits darbs, jo sāka celt Ķeguma spēkstaciju, no kuras arī Rūjienai bija paredzēta elektriskā enerģija. Trīsdesmito gadu beigās, kad sāka darboties Ķeguma spēkstacija, Rūjienas centrāle beidza pastāvēt.

Pie centrāles vārtiem abās pusēs auga vītoli. Vienu stādīja mans tēvs, otru viņa kolēģis. Centrāle sen vairs nebija, bet šie necilie vītoli auga cauri visiem šiem garajiem gadiem, zarodami un lapodami. Likās- viņi stāv kā dzīvi liecinieki no tiem tālajiem laikiem. Garām iedama, tos noglāstīju acīm un man sirdī ielija tāds atmiņu siltums. Reiz, pirms nedaudz gadiem, iedama cauri parkam, tos vairs neieraudzīju. Nodomāju, ka nozāģēti, jo varbūt neiederējās tagadējā parka kopskatā. Tad sāku šaubīties par šo varbūtību, jo būtu taču ātrāk likvidēti. Beidzot nācu pie slēdziena, ka laika zobs viņus sagrauzis un tie beiguši pastāvēt. Un tomēr- šos vītolus nevar iznīcināt ne laika zobs, ne kas cits! Šo ziemu, ejot pa parka celiņu, ieraudzīju cauri sniega kupenai izspraukušās kuplas vītolu atvasītes kā dzīvas atmiņas, kas nekad nezudīs, kamēr cilvēki dzīvos.

Gaida Boča (dzimusi Krūskope)

1996.gada janvārī

Foto: Priekšplānā Vilis Glāzers. Aizmugurē stāv Gaidas Bočas tēvs Augusts Krūskops