Jūliju Skujiņu atceroties

Vēl tagad atceros viņas teiktos vārdus: “Visi man labi bija, kad es pati laba biju, visi man naidinieki, kad es naida cēlējiņa, ”kas nereti izlīdzināja dažādas nesaskaņas starp mums. Vēl tagad manās atmiņlietās ir 1-3. klašu liecības ar viņas ieslīpo, skaidro parakstu.

Spilgti atmiņā palicis ziemas vidū man smagas slimības laikā viņas atnestais lielais, sarkanais ābols.

1934.gadā bija ļoti agrs pavasaris, 8.maijā ievas jau bija noziedējušas, kļavu lapas bija tik lielas kā cilvēku plaukstas. To labi atceros, jo 8.maija rītā, cauri vecajai Ternejas kapsētai devos uz skolu. Draudzes skolā torīt bija tikai 2 stundas, jo skolas Mazais koris pēcpusdienā devās uz Rīgu- ar mazo bānīti līdz Valkai, tad tālāk ar “lielo” vilcienu līdz Rīgai, kur nākamajā dienā bija iecerēts koncerts dievkalpojuma laikā Māras (Doma) baznīcā. Man bija laba balss, arī es dziedāju Mazajā korī, vajadzēja braukt pirmo reizi uz Rīgu… Bet vecāki nekur nevarēja sagādāt tumšas krāsas formas uzvalku un man brauciens uz Rīgu neiznāca. Ar smagu sirdi bija jāiet tai rītā uz māju. Negaidīti audzinātāja Jūlija Skujiņa pēc stundām pieaicināja mani pie sevis un līksmi pavēstīja, ka viņa ar mūsu klases skolēna Eduarda Pāna vecākiem sarunājusi, ka varu dabūt viņu dēla uzvalciņu, jo mēs ar Eduardu bijām vienādā augumā. Viņš Mazajā korī nedziedāja un viņa māja atradās Raiņa ielā, netālu no mūsējās Kronvalda ielā. Audzinātāja skubināja mani steigties uz māju pie mātes un pavēstīt, ka nu vairs nav šķēršļu manai braukšanai. Cik vieglas nu bija manas kājas, bet ar cik rūgtu sirdi skolā atgriezos…!

Māte man tik cietsirdīgi pateica, ka tomēr nelaidīs, ka manas jaunās sirds sasāpinājums atmiņā vēl šodien. Satiku savu audzinātāju Draudzes skolas jaunajā korpusā pie lielā skolas pulksteņa. Tur, koridora stūrī, bija iedzeltenā marmorā veidots Kristus krūšu tēls. Viņa bija apsolījusi mani sagaidīt un pēc tam iet pie E. Pāna vecākiem uzvalku saņemt un uzlaikot, jo laika līdz prombraukšanai bija tikai dažas stundas. Tāpēc arī es steigšus atgriezos skolā pateikt, ka tomēr netieku. Redzot, cik dziļi esmu sāpināts, mana audzinātāja, kas tai brīdī sarunājās ar skolas apkopēju Sniega kundzi, kā mierinādama apņēma mani ar savu labo roku, pievilka pie sava iezilā skolas virsvalka un teica: “Alfred, žēl jau, bet es pret vecāku gribu šoreiz nevaru cīnīties, nav laika vairs iet tavu māti pārrunāt.”

Skola jau bija tukša, visi bija projām, tikai viņa bija palikusi mani gaidīt. Kā šodien atceros, ka skolas pulkstenis pāri mums rādīja gandrīz 11. Gāju vien pa ierasto ceļu uz mājām, neredzot vairs, cik jauks bija Rūjienas ielās 1934.gada maijs. Laikam biju pēdējais no mūsu klases, kas satika un sarunājās ar savu audzinātāju Jūliju Skujiņu. Mājās, pārdzīvojuma satriekts un nogurdināts, kādu stundu biju nogulējis, kad atsteidzās mana māte ar ziņu, ka skolotāja Skujiņa noslīkusi netālu no sava dzīvokļa Vītolu ielas galā. Visi atdzīvināšanas mēģinājumi bijuši nesekmīgi, lai gan turp steigušies ārsti Jons un Nolteine no apmēram 300 m attālās privātslimnīcas. Draudzes skolas pārzinis, mācītājs Roberts Slokenbergs, tonedēļ ārstējies dr. Hugo Bērziņa slimnīcā Pārupē. Arī viņš atsteidzies tai vietā. Mātes pavēstītais bija jau otrs, daudz lielāks trieciens manai jaunajai sirdij.

Par kaut kādu slīcināšanos, pašnāvību nevar būt ne runas. Tad jau viņa nebūtu tā centusies sagādāt drēbes savam centīgajam audzēknim, gatavojusies nākt man līdz uz patālo Raiņa ielu un būt klāt pie drēbju uzlaikošanas un nodošanas.

Tomēr, ja viņa būtu nākusi man līdz saņemt drēbes, viņai vairs neiznāktu laika iet peldēties, tad viss pagrieztos citādi. Gribot, negribot, bieži vien vēlāk bija jānonāk arī pie tādām domām. Raksts par J. Skujiņas noslīkšanas vietu, laiku un apstākļiem “Rūjienas Vēstnesī” 1934.gada maijā bija pareizs, to toreiz neviens Rūjienā neapšaubīja. Rakstīt nepatiesību “Rūjienas Vēstnesis” nevarēja, notikuma vietā taču sanāca daudz cilvēku, arī amatpersonas.

Kā skolnieks dažas reizes biju bijis pie savas audzinātājas. Atmiņā man viņas skaidrojums, kas ir dzeja un kas ir dzejolis. Viņa man deva dažas vēstures grāmatas, kur pirmo reizi jau 3.klasē lasīju par asīriešiem un babiloniešiem, seno Ēģipti… Vairākas reizes viņas mazajā dzīvoklī satiku mūsu kora diriģentu Jāni Zanderu, ar kuru vēlāk vīra gados sarakstījos pāri Baltijas jūrai Zviedrijā. Viņš nekādi nepieļāva Jūlijas Skujiņas pašnāvības iespēju.

Mācītāja Roberta Slokenberga un skolotāja Jāņa Zandera ieteikumā arī pats 1942.gadā sāku strādāt par skolotāju Draudzes skolā, kur nostrādāju līdz 1945.gada 13.novembrim, kad tiku ieslodzīts Valmieras cietumā, it kā par darbību pret padomju varu.

Savā dzīvē esmu mēģinājis līdzināties savai mīļajai audzinātājai Jūlijai Skujiņai, kurai goda sardzē stāvēja visa skola, kad to aizveda tālajā ceļā uz viņas dzimtās puses kapsētu.

Alfreds Zariņš

(1994.gadā)

Rūjienas vidusskolas 20.izlaiduma absolvents (1942.g),

Skolotājs Rūjienas vidusskolā no 1964.gada 10.februāra līdz 1972.gada 1.septembrim