Atmiņu atmiņas par uzvārda došanu

Pārlasot Saivas memuārus par VECĀ MESTERAdzimtu, uzdūros uz vietas, kurā viņš saka, ka, laikam, uzvārdu došanas laikā Vecais Mesters vairs nebūšot bijis dzīvs. Te nu nāk man atmiņā, ka tēvs stāstīja par šo uzvārda došanu. Vecais Mesters vēl bijis dzīvs, bet tālāk par ceļu un dārzu neesot bijis spējīgs aizkļūt, kaut gan redze un dzirde vēl bijusi ļoti laba. Bolles atrodas ceļa malā un tikai dārzs ir starp ceļu un māju. Iemīļotākā vieta viņam bijusi dārzā, ceļa malā, kur viņš uz spieķa balstīdamies, vai arī sēdējis uz viņam speciāli nolikta bluķa, varējis vērot, kas pa ceļu brauc, kas notiekas un ko kaimiņi viņpus ceļa dara savos laukos. Tā bijusi viņa pasaule un viņš nav juties no tās šķirts.

Tā vienu dienu ieraudzījis, ka pa ceļu brauc kungs, putekļu mākoni aiz sevis atstādams un iegriezies pa ENNIKU ceļgalu uz Ennikām. Ja nu pats kungs ar skrīveri brauc ar tādu steigu, tad nekas labs viņam prātā nebūs. Vecais Mesters, cik ātri vēl viņam viņa spēki atļāvuši, steidzies atpakaļ mājā un izrīkojis savus dēlus projām no mājām. Kad nu kungs no Ennikām braucot iegriezies Bollēs, tikai Vecais Mesters tos sagaidījis. Kad nu kungs jautājis, kur viņa dēli Vecais Mesters atbildējis, ka darba dienā jau visi strādājot. Viens dēls (neatceros kristāmvārdu) esot tīrumā, kur tā lielā priede augot. Kungs licis skrīverim ierakstīt uzvārdu PRIEDE. Otrs dēls aizgājis tur, kur tās āriskās pļavas, meža galā esot. Kungs licis šim dēlam ierakstīt uzvārdu ĀRGALS (kristāmvārdu neatceros). Trešais dēls esot tīrumā saglābt labības statiņus, ko vējš iepriekšējā dienā un naktī izārdījis (atkal kristāmvārdu neatceros). Kungs noteicis, ka tam jau arī vēl pašam vējš galvā un licis ierakstīt uzvārdu VĒJIŅŠ. Tad kungs prasījis, ka viņam jau esot vēl viens dēls šeit Bollēs, kur tad viņš esot? Vecais Mesters uzreiz nezinājis ko teikt, minstinādamies pie sevis runājis: son pēter, sonpētersonpeterson...un tad teicis kungam, ka viņš gan neatceroties, kur viņš strādājot. Kungs licis skrīverim ierakstīt uzvārdu “PĒTERSON”. Kungs tad vēl noteicis, ka viņam pašam uzvārds vairs nav vajadzīgs, jo sen jau esot viņam laiks aiziet uz viņsauli. Kungs ar skrīveri iekāpuši ratos un licis kučierim braukt uz nākošām mājām.

Tas ir viss, ko es atceros par uzvārda došanas laiku, kā mans tēvs to stāstīja un, ko viņš dzirējis no sava tēva (mana vectēva). Mans tēvs un Saivas tēvs Daniels Pētersons bieži satikušies gan skolas lietās, gan sabiedriskās lietās un par šo laiku un notikumiem pārrunājuši un savās atmiņās pārcilājuši.

Tēvs vēl minēja, ka jaunībā, vēl kā mazs bērns būdams, viņš to bluķi, uz kura sēdējis Vecais Mesters, redzējis. Tas jau tad bijis tik nožēlojamā stāvoklī – sapubis un satrūdējis, ka tēvs brīnījies kā uz tāda praula varēts sēdēt. Viņam tēvs (mans vectēvs) nav ļāvis šo bluķi aiztikt, viņam tur jāstāvot kamēr pats galīgi izirs un iznīks. Atceros, ka es ar brāli, kā mazi puikas, tūdaļ pēc pirmā pasaules kara, kad bijām tēvam līdzi no Mirķiem aiztecējuši uz Kalnbollēm, skrējām skatīties to vietu, kur šis sēdbluķis bijis, bet tad jau no tā vairs nebija ne vēsts.

Drīzi pēc tam Bolles tika sadalītas. Pamatmājas tika nosauktas par Kalnbollēm un viņās palika saimniekot Ārgalu ģimene. Tālāk uz Naukšēnu pusi- Lejasbolles, kurās par saimnieku tika iecelts Vējiņš. Zemes gabalā uz Mirķu pusi, kā saimnieks ielikts Priede un mājas nosauktas par Gēģeriem.

Gadus vēlāk Kalnbolles tika pārdalītas starp diviem brāļiem Ārgaliem. Viens bijis mans vectēvs vārdā Ādams, bet otra brāļa vārdu es neatceros. Atdalītās mājas nosauktas par Jaunbollēm.

Ka viss tas iederas Saivas memuaros, nemāku pateikt. Manuprāt, ir daža neskaidrība, kas īsti neiederas. Vai nu pareizi, vai nē, tas ir ko atceros.

Edvīns Ārgals

(Uzvārdu došana VIDZEMĒ no 1822. gada līdz 1826. gadam.)

VECAIS MESTERS UN VIŅA CILTS LIKTEŅGAITAS.

Stāsts par Veco Mesteru un viņa cilts likteņgaitām, uzrakstīts pēc dažādos laikos dzirdētiem un pēc atmiņas pierakstītiem vecu cilvēku nostāstiem.

Sakarā ar mūsu cilts plašo radniecisko sazarošanos, samērā diezgan bieži notika lielākas viesības un radu kopā sabraukšana, gan kāzās, kristībās, iesvētībās, bērēs, Ziemassvētkos, Jāņos un citos gadījumos.

Parasti pēc svētku mielastaieturēšanas, jaunie aizgāja dejot, vai citādi papriecāties. Veči atkal sasēdās vienuviet, pīpes kūpinādami un pa starpam nomalkodami alu, nodevās dažādām pārrunām.

Izrunājušies par laiku, lauku darbiem, BŪRU un KRIEVU- JAPĀŅU karu, nesen pārciesto 1905. g. revolūciju un soda ekspedīciju, atgriezās pie “Veciem laikiem” bieži savās runās pieminēdami “Veco Mesteru”. Man ļoti patika šajās runās klausīties.

Paši stāstītāji, “Veco Mesteru”, viņa dzīves laikā, nebija redzējuši, bet dzirdējuši nostāstus no saviem tēviem vai mātēm un citiem veciem cilvēkiem. Tikai viens vecs cilvēks, vecais Lejas- Irmas saimnieks Menģelis, kas man bērbībā jau bija pāri par 100 gadu vecs un gandrīz akls, teica, ka viņš savā bērnībā “Veco Mesteru” redzējis, jo viņa tēvs esot bijis pie Vecā Mestera kā “bomburnieks”, t.i. deputāta kalps. Vecais Mesters jau tad bijis ļoti vecs vīrs. Viņa baltā galva un bārda, no vecuma, kļuvusi iezaļgana. Viņš bijis liela auguma- apmēram 5 olektis garš, spēcīgu miesas būvi un tikai nedaudz salīcis. Viņš labprāt stāstījis par saviem priekštečiem, to piedzīvojumiem, kalpošanu Zviedru ķēniņam un viņu kara gaitām, kā arī par saviem priekiem un bēdām, un garā mūžā pieredzēto un pārdzīvoto.

Vecā Irmas saimnieka Menģela atstāstījums nebija visai sakarīgs, un no tā maz vairs ko atceros. Dažreiz, ko bija darījis Vecais Mesters, viņš pierakstīja sev. Neskatoties uz to, viņa atstāstījumu fragmenti labi iederas citu stāstītāju nostāstos.

Koncentrējot šos nostāstus zināmā secībā, jo arī vēlāko stāstītāju epizodi nesekoja chronoloģiskā kārtībā, bet kas tanī brīdī ienāca prātā, varētu uzrakstīt šādu kroniku:18. gadu simtenī Naukšēnu pagastā Mesteru mājās dzīvojis zemnieks- dzimtcilvēks vārdā Pēteris, kā šo māju saimnieks. Viņa dzimšanas un miršanas dati nav zināmi un nav arī pēc baznīcas grāmatām noskaidrojami. Arī par saviem senčiem viņš nekādas noteiktas ziņas nav atstājis, izņemot to, ka viņa dzimta dzīvojot Mesteros vairāk kā 200 gadus, kalpojuši Zviedru ķēniņam, bijuši dūšīgi karavīri un pastrādājuši daudz varoņdarbu, par to Zviedru ķēniņš tos atbrīvojis no muižas klaušām.

Tas saskan ar Ed. Dunsdorfa un A. Spekkes Latvijas vēstures ziņām, ka 1601. gada revizijā, ka Mesteru mājas Naukšēnu pagastā ir apdzīvotas un, ka tās saimnieks ir “LEIDINIEKS”, kas no muižas klaušām atpērkas ar maksājumiem graudā un naudā. Tā 1601. gadā viņš maksājis 60 markas, vienu mucu alus un vienu podu linus. Arī Vecais Mesters muižas klaušas nav pildījis, bet atpircies graudā un naudā.

Bez Mesteriem, 1601. g. revizijā, Naukšēnu pagastā bijuši apdzīvoti vēl tikai 2 ciemati- Veceļi un Udzeni, kuros toreiz dzīvojuši igauņi, bet 1638. g. revizijā šajos ciematos jau dzīvojuši latvieši.

Cik liela bijusi Mesteru saimnieka dzimta, sākoties Ziemeļu karam un MĒRU laikiem (1710. g.) noteikti nav zināms. Ir zināms, ka tanī laikā Mesteri veidojuši 3 māju ciematu, kur bez saimnieka ģimenes dzīvojuši arī kalpi. Vecais Mesters, resp. Pēteris toreiz bijis jauneklis, apmeklējis Zviedru laikos iekārtoto muižas skolu, iemācījies vācu valodu un mācījies zemkopību. Bijis liels grāmatu lasītājs un pa vaļas brīžiem izlasījis visas viņam pieejamās muižkunga grāmatas. Dzīvojis pastāvīgi muižā un bijis nodarbināts kā staļmeistara palīgs. Vairāk par visu viņam interesējusi dārzniecība un dravniecība, bet jo sevišķi dažādi ārstniecības stādi, kas bijuši aprakstīti muižkunga grāmatās.

No Mēra un krievu karaspēka sirotājiem viņš paglābies kopā ar citiem Mesteru ļaudīm, “LORBAK” kalniņā.

“LORBAK” kalniņš ir mākslīgi uzbērts kalniņš, tagadējo Mesteru māju robežās, netālu no Juldrugas upītes, kas tanī laikā atradies dziļi mežā, tālu nost no galvenajiem ceļiem, samērā purvainā apvidū. Vietējā teika stāsta, ka zem šī kalniņa paglabāts kādas senlatviešu (varbūt arī lībiešu) cilts vecākais, kas palicis neatkarīgs no METSAPOLES ( tagadējās Rūjienas) valsts valdnieka. Vietā, kur viņš paglabāts, uzbērts kalniņš. Jaunākā laikā šinī kalniņā bija mēģināts rakt un uzrakts no akmeņiem sakrauts pavards un ogļu paliekas, kas liecina, ka šis kalniņš kādreiz bijis apdzīvots. Kalniņš atrodas staignā vietā un ir olaiņas grants uzbērums. Latvijas laikā, Pieminekļu valdes uzraudzībā tas bija uzņemts.

Mesteru Pēteris savu cienījamo apzīmējumu “VECAIS MESTERS” dabūjis sava mūža vecuma dienās. No tā jāsecina, ka viņu dzimta būs stipri sakuplojusi un, ka viņš citu zemnieku vidū ir ieņēmis cienījamu stāvokli. Tā, starp citu, ir noteikti zināms, ka no šīs dzimtas, jeb cilts, ir cēlušies 12 saimnieku citās Naukšēnu pagasta mājās. Kā pirmais tiek minēts Dambju saimnieks, kam seko Bolles, Ģēgeri un vēl vēlāk citi. Visas šīs izvietošanas ir notikušas piespiedu kārtā, lai apdzīvotu mēra un kara laikā tukšās un papostītās mājas, jo muižai bija vajadzīgi ienākumi un klaušu pildītāji.

Atgriežoties pie Vecā Mestera (V. M.) un viņa likteņgaitām ir nostāsts, ka vairoties no mēra un krievu karaspēka sirotājiem, cilvēki ar lopiem glābušies mežā. Arī mežā tie no mēra nebijuši pasargāti. Daudzi apmiruši. Dažām ģimenēm labi ja viens vai divi palikuši dzīvi. Lopiem uzbrukuši vilki un tos saplosījuši. Tās bijušas drūmas un bezcerīgas dienas.

Vecie cilvēki zināja stāstīt, ka kādu dienu kāda jauna meitene, ar gotiņu pie rokas un suni, klīdusi pa mežu raudādama. Visi viņas piederīgie sērgā apmiruši. Tos viņa apbedījusi un pati bēgusi no tās vietas prom. Tā viņa aizklīdusi līdz “LORBAK” kalniņam, kur bijuši apmetušies Mesteru ļaudis. Tie viņas pieņēmuši un vēlāk Vecais Mesters šo meiteni apņēmis par savu sievu.

Vēlā rudenī, cerēdami, ka visas briesmas pāri, Mesteru ļaudis atgriezušies mājās. Neviens no viņiem nebija kritis mērim par upuri. Lorbaks pasargājis. Mājās tie atraduši, ka viena dzīvojamā ēka un kūts bijuši vēl lietojamā stāvoklī. Viņus apsveicis gailis ar pāris vistām, kas apbrīnojamā kārtā, kaut kā bijuši paglābušies tuvējā mežā.

Mesteros sācies drudžains saimniecības atjaunošanas darbs. Pēteris vairs muižā nav atgriezies, jo arī muižas ēkas bijušas stipri sapostītas. Viņš palīdzējis cirst mežu. Baļķus veduši uz muižu muižas ēku celšanai. Pašu ēku atjaunošanai, kungs atļāvis cirst baļķus pašu mežā. Tā radies krietns izcirtums, kur nākošajā pavasarī lauzuši celmus un līduši līdumus. Pēc dažiem gadiem Mesteru lauku platība krietni vien paplašinājusies. Saaudzējuši atkal lopus un paplašinājuši sējumus. Ja pēc atgriešanās mājās, no izglābtās sēklas, varējuši apsēt tikai nelielu platību, tad tagad jau bijis iespējams sēklu aizdot citiem zemniekiem un kādu daļu nobērt muižas magazinā. Pēteris, resp. Vecais Mesters bijis krietns zemkopis. Auzas viņam augušas rudzu garumā. Arī mieži labi padevušies. To redzot, kungs viņam uzlicis lielāku renti, jo zemnieks, no kunga patvaļām, tanī laikā nav bijis pasargāts. Kas neklausījis, tas padarīts par kalpu, vai izlikts no mājām. Zemnieku stāvoklis bijis pavisam grūts. Lai rastu papildus ienākumus, V.M. sācis audzēt apiņus un nodot tos muižai, alus darīšanai- naudas vietā. Visumā prātīgi un taupīgi dzivodami, V.M. ģimene lielāku trūkumu nav cietusi, tomēr bērnus muižas skolā nav varējuši sūtīt, bet mācījis pats tos mājā. Arī citi zemnieki sūtījuši savus bērnus pie V.M. “lauzīties ābecē”. Pārklausināšanā toreizējais Rūjienas mācītājs Šuliņš (Schulinus), mācītājs Rūjienā no 1737. līdz 1784. gadam, par bērnu zināšanām ābecē un pātaros, bijis visai apmierināts un uzaicinājis V. M. Par pērminderi zemnieku dievkalpojumos. Kurā gadā viņš šinī amatā ievests- nav zināms.

Vecais Mesters bijis ļoti dievbijīgs, lēnas dabas cilvēks. Gājis katru svētdienu baznīcā, kristījis bērnus un izvadījis mirušos no mājām. Dažreiz, atvietojot mācītāju, apstāvējis mirušos arī kapsētā. Savas mājas dārzā audzējis dažādus ārstniecības stādus un ar pašpagatavotām zālēm un tējām, ārstējis garo klepu, aizdusu, vēdera sacietējumus, galvas sāpes u.c. slimības. Pret sastrutojumiem lietojis sapelējušu maizi. Pūšlošanu un buršanu nav atzinis un visādi cīnījies pret dažādiem māņiem. Ļaudis pie viņa nākuši visās savās bēdās un viņš tiem palīdzējis kā vien varēdams, kā cilvēkiem tā lopiem. Ja zāles nav līdzējušas, tad kopīgi noskaitīta lūgšana devusi vismaz sirdij atvieglojumu.

Spēka gados V.M. bijis ļoti stiprs. Viens pats cēlis alus mucu uz steķiem un ar plikām rokām baļķi uz ragavām. Jautros brīžos ar zobiem sviedi galdu pāri galvai. Bija nostāsts, kur viņš savā spēkā pārspējis pat zirgu un lāci.

Kādu rītu viņš gājis cūku kaut. Bijusi liela migla. Pēkšņi ieraudzījis, ka kāds ēd pie auzu gubiņas- nodomājis, ka zirgs. Kad piegājis tuvāk, redzējis, ka pie auzām mielojas viens milzīgs lācis. Attālums jau bijis par tuvu. Lācis nācis viņam pretīm. Izbēgt vairs nav bijis iespējams.Ātri apķēries, viņš pacēlis dunci (dūci) krūšu augstumā ar asmeni pret lāci. Lācis viņu apkampis un spiedis sev klāt, līdz ar to arī pats sevi nodūris. Tā V. M. Ticis pie lāča gaļas un ādas, bet cūka tanī reizē palikusi dzīva.

Kāds cits nostāsts stāsta, ka V. M. Bijis arī liels bitenieks. Viņam mežā kokos bijuši pakārti daudz “kluču” (tā laika parastie bišu stropi). Lāči nākuši pēc medus un šos stropus izpostījuši. V. M. izgudrojis veidu, kā pret to cīnīties. Viņš pakāris kokos pret stropiem, striķī smagas koka vāles. Kad nu lācis gribējis tikt pie medus, tam šī vāle bijusi jāgrūž nost. Vāle šūpojusies striķī, nākusi atpakaļ un situsi lācim pa galvu. Lācis saniknodamies atgrūdis vāli arvien spēcīgāk, bet līdz ar to dabūjis arvien stiprāku sitienu pa galvu. Vienreiz pat viens tāds “medus zaglis” atrasts zemē pie koka beigts. Bijis pats sevi nositis.

Bija jau arī vēl citādu nostāstu, bet tos vairs labi neatceros. Starp citu viņam piemitusi spēja ar kārkla vai paegļa rīkstīti uzmeklēt zemē “ūdens āderes”. Jāpiezīmē, ka tanī apvidū šīs “āderes” guļ dziļi zemē. Ne par velti šo apvidu sauc arī par “svirksteņu guberniju”, jo akas bija jārok ļoti dziļas un, lai izsmeltu ūdeni no akas, bija vajadzīgas garas vindas un augsti svirksteņi. Pēdējā laikā, ierīkojot pumpjus, bija jālieto sūcspiedēju pumpji, jo ar parastiem pumpjiem tik augsti ūdeni nevarēja pacelt.

Kad neveselības un vecuma nespēka dēļ, mācītājs Šuliņš nevarēja vairs kārtīgi noturēt dievkalpojumus un apkopt savu lielo draudzi, V. M. sāka noturēt mājas svētbrīžus. Arlaiku šie svētbrīži kļuva ļoti populāri un apkārtējie zemnieki labprātāk nāca uz V. M. svētbrīžiem, nekā gāja baznīcā. Mācītājs Šuliņš pret to iebildumus necēlis, bet iedevis vēl sprediķu grāmatu vācu valodā. Stāstīja, ka viņam bijušas arī kādas divas sprediķu grāmatas latviešu valodā (tās varētu būt Manceļa un Lenča), bet tās, kropļainās latviešu valodas dēļ, viņš lietojis ļoti reti. Daudz vieglāk un ērtāk bijis atstāstīt sprediķi no vācu grāmatas. Arī tā saucamā “pērminderu rokas grāmata”, kas lietota izvadot no mājām mirušos, kristot bērnus u.c. gadījumos, bijusi vācu valodā. Ar laiku V. M. iemanījies šīs vācu grāmatas lietot un veikli tulkot, ka nezinātājs domājis, ka viņš lasa no latviešu valodā sarakstītās grāmatas.

1784. gadā, 78 gadu vecumā, mācītājs Šuliņš aiziet atpūtā un viņa vietā, no Mazsalacas uz Rūjienu, pārnāk Gustavs Bergmanis (mācītājs Rūjienā no 1775. g. līdz 1814. gadam), samaksājot Šuliņam 1200 dālderus “sāpju naudas”.

Arī G. Bergmaņa laikā V. M. palicis par pērminderi zemnieku dievkalpojumos un tāpat turpinājis noturēt arī mājās svētbrīžus. Mācītājs G. Bergmanis uz to raudzījies ļoti aizdomīgi, baidīdamies, ka nenodibinas “Brāļu” draudze vai kāda sekte, un vai nesāk piekopt kādu paganu kultu. Iztaujājot apkārtējos zemniekus, neko tādu nav saklausījis, kādēļ tad arī V. M., atstāj mierā. Novērojis, ka no šī novada, jaunieši nākot iesvētības mācībā, samērā labi zinājuši katķismu un lielākā daļa pratusi lasīt bībeli, bijis pavisam apmierināts, tikai mudinājis biežāk nākt baznīcā klausīties īstos dievvārdus.

Savos sprediķos G. Bergmanis diezgan asi vērsies pret Brāļu draudzēm, nosaukdams tās par kaitīgu murgotāju sekti. Tanī laikā gan Brāļu draudzes kustība, Rūjienas virzienā, tālāk par Valmieru nebija tikusi, bet Bergmanim bija piedzīvojumi no Araižu laika, kur viņa draudzē toreiz 70 dzimtas piederēja pie Brāļa draudzes. Brāļu draudzes iespaidā zemnieki retāk iegriezās krogā un vairojusies viņu turība. Tas nebija muižnieku interesēs, kādēl tie centās Brāļu draudzes kustību ierobežot. Paši viņi to nevarēja darīt, jo ķeizariene Katrīna 2. 1764. g. bija piešķīrusi Hernhutiešiem ticības un sapulču brīvību.

18. gadsimta otrā pusē, pārmērīga alkohola lietošana, bija kļuvusi par plašu tautas postu, un krogos palika visa zemnieku nabadzība. Neskatoties uz to, ktogi bija vienīgais “tautas nams”, kur zemnieki varēja kārtot savas lietas un tie atradās, parasti, baznīcas tuvumā. Abas šīs ēkas bija muižnieku īpašums, un degvīna tecināšana un izkroģēšana viņu galvenais ienākums. Gluži saprotams, kas sekojot Hernhūtiešu mācībai un mudināšanai, šie ienākumi stipri samazinājās. Tā kā mācītāji, tanī laikā, bija stipri atkarīgino muižniekiem, tad viņiem tika uzdots “Brāļus” apkarot un vaijāt visiem iespējamiem līdzekļiem. Arī mācītājs G. Bergmanis, gan no kanceles, gan citādi centās muižniekiem izpatikt. Būdams realpolitiķis, savos sprediķos viņš sludināja – kamēr zemnieki, neieņems labāku ticību, neatsacīdamies no brandvīna, plītēšanas, iesala zagšanas un laiskuma, tamēr labākus laikus šinī zemē nepiedzīvosim; tanī pat laikā neko nedarīdams, lai krogus slēgtu un brandvīna dedzināšanu ierobežotu un samazinātu. Arvien uzsvēris, ka tas ir Dieva prāts un padoms, ka bagātiem un nabagiem būs kopā dzīvot. Dievs viņus abus radījis. Ja tādi ļaudis nebūtu, kas apstrādā tīrumus, kur tad mēs ņemtu maizi. Tā esot Dieva nolikta kārtība, ka zemniekam būs gādāt saviem kungiem un mācītājam maizi, kas savukārt gādās tiem labus padomus un mācības. Kas apzog savu kungu, tas apzog Dievu un tāds cilvēks Dieva taisnīgam sodam neizbēgs.

Ar laiku G. Bergmanis novērojis, ka zemnieki mazāk nāk pie dievgalda, retāk apmeklē dievkalpojumus, sliktāk atber sieciņus un pie mācītāja griežas tikai kristību, iesvētību, laulību un bēru gadījumos, kā arī dod mazāk akcidences.

Apjautājoties kādreiz V. M., kas būtu par iemeslu šadai zemnieku rīcībai, tas teicis, ka pa darbdienām muižā tos strostējot vagars, bet svētdienās baznīcā mācītājs.

Ir zināms, ka politisku apsvērumu dēļ, G. Bergmanis sprediķojis kungiem citādāk kā zemniekiem, ko novērojis arī V. M. palikdams dažreiz uz vācu dievkalpojumiem. Vai nu pēc sarunas ar V. M., vai citu apsvērumu dēļ , savos vācu sprediķos aicinājis “kungus” būt vairāk līdzcietīgiem pret tiem, kas kādreiz kopā ar “mums” iegūs debesis un mūžīgu dzīvošanu. Dodiet latviešu tautai skaistu tikumības paraugu, atceļot bendes pletni un miesas sodus, dibiniet draudzes tiesas, kas uzklausa, pārbauda un bezpartejiski izspriež sūdzības, pabalstiet uzticību un SAMAZINIET KLAUŠAS, PAAUGSTINIET DEGVĪNA CENU UN NOVĒRSIET ŽŪPĪBU, kas ir zemnieku kārtas lielākā nelaime.

Kas bija par iemeslu šādaimācītāja nostājas maiņai, zemnieki sprieda dažādi un to uzņēma ar neuzticību, jo praktisi, muižnieku atiecībās pret zemniekiem, nekas nemainījās. Tanī laikā klīdušas baumas, ka G. Bergmanis bijis, sakarā ar viņa lielo ģimeni, nonācis naudas grūtībās. Cerot tikt pie naudas, nodomājis spekulēt ar zemi, kādēļ vairāksolīšanā nopircis Ķirbeļu muižu, cerēdams to vēlāk pārdot ar lielu peļņu. Iestādes šo pirkumu nav apstiprinājušas, jo pēc noteikumiem muižas varējuši iegūt vienīgi matrikulētā muižniecība. Vācu ķeizars Jozefs 2. gan viņam bija piešķīris vācu muižnieka diplomu, bet to Vidzemes bruņniecība noraidījusi. Tas G. Bergmani ļoti sarūgtinājis, kādēļ viņš savās runās uzstājis pret noziedznieku sodīšanu ar rīkstēm baznīcas priekšā svētdienās, kas ir Dieva kunga dusēšanas diena. Tas esot nepieļaujams kauna darbs. Pēc noteikumiem, mācītājam bijis jābūt klāt pie soda izpildīšanas un jāsaka attiecīgi Dievvārdi un noziegums, par ko vainīgais tiek sodīts. Neskatoties uz savām runām, viņš nekad nav atteicies no šī pienākuma, jo par to saņēmis samaksu.

Šādos divkosīgos apstākļos Vecam Mesteram nācies pildīt savus pērmindera pienākumus un būt pie visām izdarībām klāt, kas izsaucis zināmu nesaprašanos ar mācītāju, bet atklāti pret to uzstāties nav iedrošinājies.Vienīgi “tautas ārstniecībā” viņi ar mācītāju bijuši vienis prātis un šinī ziņā viens otru papildinājuši, jo arī mācītājs G. Bergmanis plaši pielietojis “tautas medicīnu” dažādu slimību ārstēšanai, it īpaši baku potēšanā.

Rūjienas baznīca celta no laukakmeņiem un ārsienā, lielo durvju katrā pusē, iemūrēti soda krēsli- nišas, kur sēdināti par laulību pārkāpšanu sodītie un ārlaulības bērnu mātes, otrpus lielceļa, atradās soda priedes, kur pērti noziedznieki.

Vienā gadījumā, kad pēc V. M. pārliecības, sodītais bijis pilnīgi nevainīgs, mācītājs G. Bergmanis noturējis graujošu apsūdzības runu, piesaukdams Dieva vārdu. V. M. par tādu izdarību bijis gaužam sašutis. Tanī dienā palicis arī uz vācu dievkalpojumu, bet pēc dievkalpojuma viņam bijusi kautkāda izrunāšanās ar mācītāju. Kas runāts, viņš nevienam nav atklājis, bet viņa dvēseles dzīvē notikusi kāda pārmaiņa. Mājās pārnācis bijis neparasti kluss un mazrunīgs. Parasti viņš ar piederīgiem pārrunājis redzēto un dzirdēto, bet tagad nav pat lāga atbildējis uz jautājumiem. Arī turpmāk nav vairs gājis uz baznīcu, aizbildinoties, ka esot kļuvis par vecu un kājas arī lāgā neklausot. Atzīmējams, ka viņš uz baznīcu vienmēr gājis kājām, zirgu taupīšanas dēļ, jo toreiz ceļi bijuši ļoti slikti un no Mesteriem līdz baznīcai 10 verstis garš gabals.

Nav zināms, vai izrunāšanās ar V. M., mācītājs G. Bergmanis mainījis savu nostāju pret zemniekiem, jeb citu kādu iemeslu dēļ viņš tapis zemnieku un latviešu lietas cītīgs aizstāvētājs. Centies tikumiski celt uz augšu savas draudzes latviešus un krāt latviešu tautas dziesmas.

Neskatoties uz to, sodīšana pie baznīcas galīgi tomēr nav izbeigusies. Jāatzīmē, ka Ludis (Ludvigs) Alberings, savā apcerējumā par Rūjienas novada senākām dienām, raksta, ka pēc viņa skolas (Mirķu) vecākā Vārdija ASPERA atstāstījuma, pēdējā eksekūcija, ko ASPERS pats pieredzējis, notikusi vēl mācītāja RICHARDA BERGMAŅA laikā (mācītājs Rūjienā no 1842. līdz 1878. gadam), bet mācītāja EDUARDA BERGMAŅA laikā (mācītājs Rūjienā no 1878. līdz 1899. gadam), kurš pats būdams neprecējies un vedis samērā normālu dzīves veidu, tā vairs nav atkārtojusies un izbeigusies pavisam.

Mājās Vecais Mesters turpinājis noturēt svētbrīžus tāpat kā agrāk un dzirdot par mācītāja nostājas maiņu pret latviešiem, kļuvis dzīves priecīgāks, bet uz baznīcu nav gājis pat lielākos svētkos, bet gan mudinājis apkārtējos zemniekus iet baznīcā un aizlūgt Dievu arī par viņu- vecu vīru.

Mācītājs G. Bergmanis ilgāku laiku neredzēdams V. M. baznīcā, vizītējot draudzi, iegriezies arī Mesteros, tieši tanī brīdī, kad tur noticis mājas svētbrīdis, lai pateiktos Dievam par svētību pēc nobeigtas pļaujas. Slikto ceļu dēļ viņš vizitāciju izdarījis jāšus uz zirga. Neviena nepamanīts, (pat suns nerējis, kas ar lopiem bijis meža ganībās) noklausījies, ka V. M. lasas Pļaujas svētku sprediķi no viņa sprediķu grāmatas un sajūsmināts par notikušo iegājis istabā. Liels bijis klātesošo pārsteigums un izbailes, piepeši ieraugot mācītāju, bet viņš dziļā sirsnībā nomierinājis un noturējis kopēju lūgšanu. Tik sirsnīgu un mīļu mācītāju, ļaudis vēl ilgi atcerējušies un Pļaujas svētku dievkalpojums baznīcā bijis kupli apmeklēts.

Pēc ieturētā cienasta ar rupjmaizi, pienu un medu, mācītājs apvaicājies V. M. par iemesliem, kādēļ viņš nenākot vairs baznīcā. Kad nu V. M. aizbildinājies, ka vecuma dēļ nespējot vairs uz baznīcu aiziet, licis tam priekšā pārcelties pie sava dēla uz Šķesteriem (baznīcas tuvumā), kas tur jau bijis ielikts par šīs mācītāja mājas rentnieku un pildījis Šķestera un zvaniķa pienākumus. Vecais Mesters noteikti atteicies savu dzimto sētu atstāt, bet viņam tomēr nebija laimējies savās mājās nomirt, bet piespiedu kārtā tās bija jāatstāj.

Kad 1796. gadā viņa jaunākais dēls, Jēkabs, ticis ielikts par pussaimnieku Mūļās, V. M. palicis viens ar kalpiem. Drīz vien pēc tam viņš zaudējis arī savu dzīves biedri, kas viņa stāvokli padarījis vēl grūtāku, bet ar sīkstu izturību, turpinājis saimniekot.

Gadu tecējumā arī ēkas jau bijušas stipri nolietotas un daža pat jāceļ no jauna, to visu vecais vīrs arī gribējis veikt, bet barons nav atļāvis cirst kokus būvmateriāliem. Uzslavējis gan viņu, ka tas izaudzinājis savus dēlus par krietniem zemkopjiem, bet pateicis, kaviņam esot nodoms Mesteros ierīkot pusmuižu, kādas jau bija ierīkotas Tēcēnos un Idū, tad jau visas ēkas būšot jāceļ no jauna. Pret šādu barona izrīcību viņam nav bijis iespējams cīnīties.

Tā pagājuši daži gadi, kad kādos “Mārtiņos” maksājo baronam pusgada renti, saņēmis paziņojumuka nākošos Jurģos mājas jāatstāj un par viņa palikšanu tikšot gādāts. Tādus paziņojumus saņēmušas arī citas apkārtējās mājas- Intes, Ķegļi, Ķērzēni un Ķikas.

Lai varētu sākt celt pusmauižas ēkas, tad vispirms bija jāatbrīvo centra mājas- Mesteri. Tādā kārtā arī Jurģos V. M. ar visu savu iedzīvi, ar šķūtniekiem ticis aizvests, ja var ticēt vecā Irmas saimnieka- Menģela stāstam, uz Bollēm, kas tanī laikā bijušas lielākās un iekoptākās mājas mājas visā apkārtnē un kurās saimniekojis viens no V. M. dēliem. Vecais Mesters gan no barona “izkaulējis” Torbes pļavās trīs kaudžu tiesu platībā, pie kam viena kaudze siens jānodod muižai. Viena kaudze = apm. 6 ragavu vezuma siena. Viena kaudžu tiesa = apm. 10 pūrvietas nekultivētas pļavas.

Vēlākos gados, kad nākuši mērnieki un iemērītas noteiktas robežas katrai mājai, arī Torbes pļavas sadalītas, iedodot šo pļavu agrākiem lietotājiem, katrai par apm. Vienai “kaudžu tiesai” starpgabala. Tādā kārtā arī Mūļas kļuva ar Bollēm “robežnieki”.

Atgriežoties atpakaļ pie Mesteriem, jāsaka, ka tur no pusmuižas dibināšanas ne kas nav iznācis. Sarežģījumi radušies caur to, ka bijis jāierīko kārtīgs satiksmes ceļš no Tēceniem līdz Mesteriem, apm. 5 verstes garumā. Tā kā šim ceļam bija apm. 3 verstes jāiet caur Juratas pagastu, t. .i. no Cepurniekiem līdz Dolēm, bija jadabū atļauja Domeņu valdes, jo Juratas pagasts bija kroņa pagasts. Lietas kārtošana vilkusies garumā un barons šo nodomu atmetis un par saimniekiem Mesteros kļuvuši agrākie kalpi un citi ienācēji.

Pēc 1840. gada iesāktās māju robežu nospraušanas un jaunu māju nosaukumu piešķiršanas, no agrākiem Mesteriem izdalītas 4 mājas- Kalna Mesteri, Lejas Mesteri, Kalna Irmas un Lejas Irmas. Ar Vecā Mestera cilti, radniecība, caur precēšanos, pēdējā laikā bija tikai Kalnu Irmu Kubliņi. Lejas Mesteros saimniekoja Butuļu ģimene. Lejas Irmas jau pieminētie Meņģeļi, bet Kalnu Mesteri bija nonākuši Ķikutu Treiju ģimenes īpašumā un tos vēlāk atpirka Naukšēnu darbvedis Eduards Leinieks (Kūķis). Pārējās, pusmuižas pievienošanai paredzētās mājās, palikuši saimniekot līdzšinējie saimnieki.

Vēl atzīmējams, ka ievelkot ceļu no Tēceniem līdz Mesteriem bijis jābūvē arī tilts pāri Rūjas upei, pie Juratas pag. Lanģiem. Līdz tam laikam tilts tur nav bijis. Uz muižu braukuši pa mežu un pļavas ceļu gar Tiltgaļiem, kur bijis ierīkots tilts pār Ķires upīti, bet uz baznīcu bijis jāmērī Ķoņu ceļš, kur pāri Rūjai varējuši tikt pie Dīķeru dzirnavām. Ziemā (un vasarā) braukuši taisni bez tilta, jeb kājām ejot “pār laipu” pie Mačām.

Vecie cilvēki zināja stāstīt, ka kārtīga satiksmes ceļa problēma tajos laikos bijusi liela. Kā jau agrāk pieminēju- Mesteri atradās tālu prom no galveniem satiksmes ceļiem. Tas bija labi kara un mēra laikā, bet iestājoties mierīgākiem laikiem- liels traucējums saimnieciskā attīstībā. To apvisu, kur atradās Mesteri, tauta sauc par “Juldrudziešiem” un tas bija viens no auglīgākajiem apvidiem visā Rūjienas novadā- slavens ar linu audzēšanu. Juldrudzieši veidoja it kā salu, ko no vienas puses ierobežoja Gulbenes upīte ar savām zemām, staignējām pļavām un no otras puses Juldrugas upīte, kas tecēja pa mežaināku un diezgan purvainu apvidu. Dienvidos Juldrudzieši robežojās ar Juratas pagastu, caur kuru tecēja Rūjas upe, bet ziemeļos bija Bodnieku, Lariņu Pollišu, Pollu un Karkužu mežu masīvi. Tuvumā nevienas plostošanai noderīgas upes nebija, kādēļ lielie meži Naukšēnu baronam nekādus ievērojamus ienākumus nedeva.

Tanī laikā, L. Alberings raksta, ka Lilli, uz kurieni rūjienieši braukuši pēc dēļiem, Karkužos (Karksi- Igaunijā) tikusi ierīkota koku apstrādāšanas fabrika un kokmateriālus sākuši pludināt (upes nosaukumu vairs neatceros) uz Pērnavu. Naukšēnu baronam bijis nodoms, ceļu no Naukšēniem caur Tēcēniem un Mesteriem resp. Juldrudziešiem pieslēgt Rūjienas- Vīlandes lielceļiem (kur īsti, to neviens nezināja). Tuvākie punkti būtu no Pikām, pie Polli vai Lilli Igaunijā. Tas ievērojami saīsinātu zemes ceļu no Naukšēniem līdz Pērnavai, kā arī būtu ērtāka nokļūšana uz Vīlandes zirgu tirgiem, kur pazīstamos Torģeles zirgus, kā labus jājamzirgus baroni bija ļoti iecienījuši.

Klaušu kārtā gan tikuši paveikti šī ceļa zemes darbi no Juratas pagasta robežēm līdz Pikām, bet ar tā paša nesekmīgā ceļa izvilkšanas dēļ caur juratas pag., arī šis ceļš palicis nepabeigts un Juldrudziešipaši bez sava kroga, jo tāds noteikti tiktu ierīkots, kur ceļiniekiem pabarot zirgus un stiprināties pašiem. Stāstītāji to veda sakarā ar to, ka Juldrudziešiem braucot uz baznīcu, pa ceļam bija Kranču krogs, Ķoņu pagastā, kurā Juldrudzieši kārtojuši savas sabiedriskās lietas un viņu graši iebiruši Ķoņu barona kabatā. Tas gan nav paticis Naukšēnu baronam, bet aizliegt viņš arī to nav varējis. Stāvoklis mainījies tad, kad Naukšēnos uzbūvēts alus brūzis un Naukšēnu barons noslēdzis līgumu ar citiem baroniem, ka tie tirgosies tikai ar Naukšēnu alu.

Juldrudzieši pie kārtīga satiksmes ceļa tika tikai Latvijas laikā, kad otrās šķiras ceļu pagarināja no Tēcēniem līdz Mesteriem un no Mesteriem līdz Tiltgaļiem, bet no Mesteriem līdz pikām trešās šķiras ceļš, kur pavasaros un rudeņos bija jābrauc pa “dubļu jūru”.

18. un 19. gs. Viss Rūjienas novads saimnieciski bija pieslēgts Pērnavas apgabalam. PĒRNAVĀ bija visas galvenās banku un pasta iestādes. Uz turieni plūda pa zemes ceļu visi muižnieku un zemnieku lauku ražojumi- labība, lini u.c. Atpakaļ nāca sāls, silķes, renģes, dzelzs, akmeņogles, petroleja u.c. Muižnieku ražojumi tika vesti klaušu kārtā- karavanās. Arī zemnieki vedot savus ražojumus apvienojās lielākās grupās, lai būtu drošāks brauciens cauri lielākiem mežiem, kur bijis jābaidas no vilku uzbrukumiem. Par šiem braucieniem un cīņām ar vilkiem, tika stāstīts daudz dažādu epizodu un notikumu. Šie braucieni uz Pērnavu, pa zemes ceļiem, izbeigušies 1897. gadā, kad tika atklāts Pērnavas- Rūjienas- Valkas šaursliežu dzelzceļš, bet pasta, banku un tiesu galvenās iestādes palika Pērnavā līdz Latvijas valsts nodibināšanai, jo Pērnava ietilpa Vidzemes gubernijā.

Tādi bija vispārējie apstākļi 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā, ar ko zemniekiem bija jārēķinājās. Zemnieks bija un palika muižnieka vergsun privātīpašums, ar ko kungs varēja rīkoties pēc patikas. Morālisko stiprinājumu, ko bija devis Vecais Mesters, pats būdams tāds pats dzimtcilvēks, visi stāstītāji pieminēja ar dziļu goddevību un ar lepnumu pieminēja viņa dēlus un dēlu dēlus, kas cienīgi staigāja sava cilts tēva pēdās.

Aizejot no Mesteriem, atmiņu stāstījums par Veco Mesteru izbeidzas. Toties godam tiek pieminēti viņa cilts turpinātāji Bollēs, Ģēģeros un Dambjos, kā krietni zemkopji un tā laika sabiedriskās dzīves veidotāji un kārtotāji. Īpaši tiek izcelts Ģēģeru saimnieks, kā liela auguma vīrs un spēcīgu balsi. Viņš un Ķikas Kārlis tika pieminēti kā “labi siena kaudžu meiztari” un no barona labi ieredzēti. Par citiem V. M. cilts turpinātājiem tika mazāk stāstīts un ļoti reti pieminēti, izņemot to, ka visiem V. M. pēcnācējiem bijušas bērniem svētītas ģimenes.

Uzvārdu došanas laiku V. M. nebūs vairs piedzīvojis, jo šinī sakarībā viņš nekad netika pieminēts. Uzvārdu došana notikusi no 1822. g. līdz 1826. gadam. Par šo laiku, Vecais Ģēģeru saimnieks, pēc viņa mazdēla- Jāņa Priedes Krustpils Laidēs, atstāstījuma, kas to savukārt dzirdējis no sava tēva, zinājis stāstīt daudz interesantu un komisku epizodu. Gandrīz visi saimnieki vēlējušies saukties māju vārdos, bet tie nevienam nav piešķirti. Bollēm, kas bijušas āriskas mājas, dots uzvārds “Ārgaļi”. Otras mājas saimniekam, muižkungs noteicis, ka tam vēl vējš galvā un nosaukts par “Vējiņu”. No šiem Vējiņiem esot cēlušies “Peltmaņi” un “Feldmaņi”, ko apstiprinaarī Asa Ezers kundze dzim. Vējiņa.Pie Ģēgeriem augusi liela priede un tie dabūjuši uzvārdu “Priede”. V. M. dēlam Jēkabam Muļās un tāpat viņa brālim Šķesteros, dots uzvārds “Pētersons”. Nav zināms, kādu iemeslu dēļ Dambju saimnieks nosaukts par “Diršiņu”. Tikai viens vīriņš, laikam būdams vēl kalpa kārtā, dabūjis savu izvēlēto uzvārdu un pēc tam pērienu. Tas noticis tā: izsaukts uz muižu, vīrs bijis ļoti nobijies. Muižkungs viņam kautko prasījis, bet viņš, laikam, nav lāgā sapratis, ko kungs prasa, domājis, ka prasa kādu uzvārdu viņš vēlētos- ātrumā atbildējis “rudzīt”. Muižkungs bargi noprasījis: “kas par rudzīt?” Šis tīri priecīgi atsaucies: “Jā, jā, lielskungs, kas par rudzīt, kas par rudzīt, cienīgs žēlīgs lielskings”. Muižkungs nekādu skaidrību no vīriņa nedabūjis, licis skrīverim ierakstīt uzvārdu “Rudzīt” un pēc tam stārastam uzskaistīt “piecpadsmit rīkstes”. Šī vīra vārds esot bijis “Kaspars”. Vēlākos gados šī Kaspara Rudzīša mazdēls bijis sētnieks Rūjienas Zemkopības biedrības sētā Rūjienā. Vai viņš bija kādās radnieciskās attiecībās ar V. M. dzimtu- nav zināms.

Pirms uzvārda saņemšanas, visā Rūjienas novadā, saimnieki saukušies māju vārdos, dēliem un meitām pieliekot klāt kristīto vārdu. Tāds pat stāvoklis turpinājies pēc uzvārda piešķiršanas, kad uzvārds lietots tikai sevišķi oficiālos gadījumos. Tā kā tādi gadījumi bijuši ļoti reti, tad gadījies, ka dažs labs savu uzvārdu bija piemirsis, kas radījis sarežģījumus laulību u.c. gadījumos, kur bijusi darīšana ar ģimenes registrāciju. Tā, piemēram, mana tēva māte salaulāta kā “Ede” un Rūjienas baznīcas grāmatās viņas meitas uzvārds nav atzīmēts, kaut gan viņa piedzimusi 1828. g. 11. jūnijā, t.i. pēc viņas dzimtas uzvārda piešķiršanas. Tikai vēlāk noskaidrots, ka viņa piedzimusi Brambatu ģimenē.

Tas ir ļoti raksturīgs Rūjienas novadam, ka līdz pat pēdējam laikam, saimnieki tika konsekventi saukti tikai māju vārdos, piem. Bolle, Ģēgeris, Žīgurs u.t.t., saimnieces Bolliene, Ģēgeriene, Žīguriene u.t.t. Dēli un meitas- Ķērzēnu Vilis, Ķērzēnu Milda u.t.t. Tāpat tika godāti aī ilggadīgie rentnieki tajās mājās, kurās saimnieks mājās nedzīvojis, piem. Lejasķika (Vikmanis), Krumpuzis (Anšmits) u.c. Arī daudzi ilggadīgie kalpi tika bieži saukti māju un kristītā vārdā, tāpat kā saimnieku dēli, meitas, brāļi vai māsas. Tādus atceros: Mūļas Miķelis (Gailis), Ķērzēnu Spricis (Mūkiņš). Dažu saimnieku uzvārdus nezinu vēl šodien.

Citos Latvijas novados saimnieku uzvārdus parasti saista kopā ar māju vārdiem. Tā pazīstamie sugas lopu audzētāji tika saukti: Dešupu Vārsbergs, Mežanču Zeltiņš, Ķuzu Priede u.t.t. Daži redzami sabiedriskie darbinieki bija pazīstami pēc pagasta un uzvārda. Pa piem. Ļaudonas Braemers, Sīpeles Peize, un pat pēc pagasta un tikai kristīto vārdu, tāds bija Seces pagasta Miķelis Vītols un, lai atšķirtu viņu no diviem brāļiem, Latvijas Universitates profesoriem- bija pazīstams kā “Seces Miķelis”. Arī citos Latvijas novados saimnieku uzvārdi pēc māju vārdiem bija ļoti reti. Tādus atceros Biržu pagasta Vagulānu Vagulēns (dzīvo Sidnejā- Austrālijā), Rocēnu Rocēns- Vietlavas pagastā un, varbūt, vēl kādi citos pagastos. Raksturīgi, ka arī Latvijas laikā jaunsaimnieki savas jaunsaimniecības ļoti retos gadījumos nosauca savos uzvārdos.

19. g.s. ir ļoti nozīmīgs latviešu tautas un, it īpaši, latviešu zemnieku likteņgaitās. Šī gadsimta pirmā pusē tika izdoti vairāki likumi, kas kārtoja zemnieku attiecības ar muižniekiem un zemnieku stāvokļa uzlabošanu.

Ludis Alberings savos apcerējumos pa Rūjienas novada senākām dienām pieskaras dažām epizodēm, kā šie likumi iedarbojas Rūjienas novadā.

1804. g. likums nosaka, ka zemnieku zeme Vidzemes muižniekiem jānodrošina 1804. g. robežās, kuras var grozīt tikai apmainot kādu muižas gruntsgabalu pret līdzvērtīgu zemnieku zemes objektu, uz šīs zemes nevar arī dibināt jaunas pusmuižas. Jādomā, ka šis, varbūt, bija arī viens no galvenajiem iemesliem, ka Mesteros netika nodibināta pusmuiža. Tā kā pagasti ir solidāri atbildīgi par visiem zemnieku kārtai uzliktiem nodokļiem, šī zeme uzskaitāma par pagasta dzīves telpu un saucama par klaušu zemi. Tā kā pagasta iedzīvotāju vairums ir vaļinieki un kalpi, tad 1804. g. likums paredz, ka saimniekam jādod katram precētam kalpam bez algas arī bandas zeme- 4,5 pūrvietas tīruma. Likumānekas nav bijis paredzēts par muižas kalpiem, kas radijis viņos sašutumu un neapmierinātību. Tad Rūjienas barons Felkerzāns panācis lantaga lēmumu, ka muižas kalpi tāpat apgādājami arī ar zemi. Tādā kārtā pie muižām radušās kalpu mājas, parasti “zvanu skaņu” attālumā no centra. Šis likums kā muižniekiem tā zemniekiem bijis ļoti nepatīkams, jo kalpi gribējuši, lai viņiem ierāda gabalu tuvāk pie mājām un jau iestrādātu zemi. Radušās daudz sūdzības un varas pielietošana, kas beigusies ar vainīgā sodīšanu, līdz 15 spieķa sitieniem. Tā kā šādu gadījumu bijis ļoti daudz, tad ķeizars apstiprinājis noteikumus par muižnieku soda varu un, ka muižniekiem vienmēr jāpatur policijas vara savās muižās. Pret to atkal iestādjies Felkerzāns un panācis, ka 1819. g. izdotais likums, kas regulē mājas pārmācības tiesības, kas nosaka, ka muižas policija varēja sodīt katru klaušu darbinieku ar divām dienām arestā vai 15 spieķa sitieniem, bet sievietes un mazgadīgos ar 15 rīkšu cirtieniem.

Vidzemes zemnieku zeme joprojām palika muižnieku īpašumā, par ko viņi varēja slēgt rakstveida nomas vai pirkuma līgumu, vai arī padzīt viņus no zemes, jo 1819. g. iznāca dzimtsļaužu brīvlaišanas likums un zemnieks ieguva “putna brīvību”. Zemnieku stāvoklis bija kļuvis ļoti nestabils. Viņš gan varēja “brīvi kustēties”, bet varēja arī viņu padzīt, jo neviens nerūpējās par viņu tālāko likteni. Te atkal iejaucies barons Felkerzāns un panācis, ka zemnieku zeme tiek uzmērīta un skubinājis zemniekus ar muižniekiem slēgt nomas līgumus (ieskaitot nomā arī klaušas), pats rādīdams labu priekšzīmi Rūjienas muižā.

Zemnieku tieksme pēc sava kaktiņa un stūrīša zemes bijusi liela, bet tā kā nomu līgumu noslēgt ar “Jāni” vai “Pēteri” vien nav bijis iespējams, tad Vidzemē sekojis likums par uzvārdu piešķiršanu 1822. g.

Naukšēnu pag. tanī laikā vēl bijušas ļoti daudz neapdzīvotas zemnieku sētas. Lai vairotu muižas ienākumus, barons licis tām nospraust robežas un uzmērīt. Spiedis saimnieku un kalpu dēliem un meitām jauniem precēties, ko ielicis šajās mājās par saimniekiem. Laulības partneru trūkuma dēļ, notikusi tuvradnieciska saprecēšanās un paejot gadiem Naukšēnu pagastā radies viens liels radu kompleks. Teica pat, ka nav gandrīz nevienas dzimtas, kas nebūtu kautkādā radniecībā ar citu dzimtu un, kas nebūtu atvases no Vecā Mestera Ciltskoka.

Kādreiz man bija saruna ar Ģēģeru saimnieku Ernestu Priedi. Pēc viņa domām, te būtu bijis jānāk kādam pētniekam, kas to visu izpētītu. Viņš kādreiz esot mēģinājis šai radniecībai izsekot, bet tā esot tik sarežģīta, ka šo nodomu atmetis. Vienu viņš varot teikt, ka Priedes zars esot viskuplākais visā Vecā Mestera ciltskokā.

1840. gadu sākumā sākusies pastāvošu zemnieku māju sadalīšana starp tur dzīvojošiem pušelniekiem un katram savas zemes platības iemērīšana, pieliekot klāt vecam mājas nosaukumam: Kalna, Lejas, Vec, Jaun, Liel, Maz u.t.t. Šādā kārtā 1849. g., kad tika atcelta Vidzemes dzimtbūšana, Naukšēnu pag. bija saskaitītas 326 zemnieku sētas (pēc 1806. gada izdarītās skaitīšanas visā Rūjienas draudzē bija 20 muižas un 578 zemnieku mājas ar 1444 kroņa un 9642 privātiem dzimtcilvēkiem). Tas rāda ar kādu sparu muižnieki ir centušies nostiprināt savu varu un labklājību mūsu dzimtajā zemē.

Tanī pat laikā, kā to savos apcerējumos par Rūjienas novada senākām dienām, raksta Ludis Alberings, arī mācītāji sākuši pārrakstīt baznīcas grāmatas pēc jauniedalītām saimniecībām, lai nodrošinātu sev “sieciņus” apm. 1 sieku graudu no katras labības, ko agrāk devuši tikai saimnieki pamatmājās un, kas tagad bija jādara arī visiem tā laika “jaunsaimniekiem”. Baznīcas grāmatu pārrakstīšanu iesācis mācītājs Benjamiņš Bergmanis (mācītājs Rūjienā no 1814. g. līdz 1842. g.) un, ko turpinājis viņa dēls Richards Bergmanis (mācītājs Rūjienā no 1842. g. līdz 1878. gadam). Šāda pārrakstīšana bijusi nepieciešama sakarā ar zemniekiem piešķirtiem uzvārdiem un sociālo stāvokli (t.i. saimnieks, kalps vai vaļinieks) un ģimenes sastāvu. Nākuši priekšā gadījumi, kad mācītājs kādu uzvārdu vai mājas vārdu atzinis par piedauzīgu, vai sociālam stāvoklim nepiedienīgu un pēc sava ieskata to mainījis. Tādi māju vārdi bijuši Ķoņu pagastā, bet uzvārdi Ipiķu pagastā. Tā radušies daži dubultuzvārdi un dubultmāju nosaukumi, kas gan vēlākos gados izlīdzināti un saskaņoti, bet daži tomēr arī palikuši. Tā piem. Naukšēnu pag. Purkājas- Jaunmesteri; Ternejas pag. Svockas- Mazintes; Ipiķu pag. Mīšli- Mislas; Idus pagastā Burkāni- Jaunpilāti u.c. Dubultuzvārdi: Grāpis- Rāvis u.c.

Tas, protams, bija prasījis no mācītājiem lielu darbu, kas patiesībā bija tikai “pusdarbs”, jo nebija reģistrētas iepriekšējās dzīves vietas un izcelšanās kronikas. Pēc jauniekārtotām baznīcas grāmatām vēlākos gados ciltsrakstu pētīšana bija ļoti sarežģīta, jo noteikti nebija zināms, kur kāds dzīvojis agrāk un kā sauca tēvu un māti un kāds bija viņu sociālais stāvoklis.

Vācot ziņas par Pētersonu (resp. manu) ciltszaru, īstu skaidrību var iegūt tikai sākot ar 1848. gadu un pie tam tikai par Mūļās dzimuušiem un mirušiem cilts piederīgajiem. Pirms tam, tikai fragmenti.

Ievadot jaunas baznīcas grāmatas, radās iespēja dreudzi sadalīt pērminderu iecirkņos, kas atvieglināja mācītājam draudzes apkalpošanu. Naukšēnu pagastā katram šādam iecirknim bija pusoficiāls nosaukums. Tādi bija: Ārgalieši, Mežgalieši, Ķeslieši, Nurmieši, Erinieši, Juldrudzieši un “Pīkas” pagasts. Savā laikā atceros vēl šādus pērminderus; Ārgaliešos- Lejas Bolles Jānis Vējiņš un pēc viņa nāves Ennikas Ancis Kics, Eriniešos- Ķipu Paukšens, Juldrudziešos- Kaln Ķikas Kārlis Priede un pēc viņa nāves Lejas Mesteru Oto Butuls. Citus pērminderus vairs lāgā neatceros.

Jauniekārtotās baznīcas grāmatās bija gan nodibināta noteikta kārtība un skaidrība uz patreizējo momentu, bet neuzrādot ziņas par iepriekšējiem laikiem, resp. nerakstot nekādu dzimtas kroniku, vēlākos gados radās grūtības ciltsrakstu noskaidrošanā. Lai to varētu izdarīt, bija jāzin vēlamā priekšteča vārds, agrākā dzīves vieta un sociālais stāvoklis. Ne katrreiz to bija iespējams precīzi zināt un pateikt un līdz ar to noteiktas ziņas iegūt. To piedzīvoju pats, gribēdams iegūt ziņas par saviem senčiem. Šo lietu iesāku par vēlu. Rūjienas Dienviddraudzes mācītājs Hermanis Bochs, toreiz cītīgi strādāja gar Rūjienas draudzes vēsturi un apdzīvoto vietu nosaukumu pētījumiem, veltot šim darbam daudz laika un pūļu. Manu lūgumu gan nenoraidīja, bet atlika to uz vēlāku laiku, bet drīz vien viņš sāka “aut kājas” repatriēšanai uz Vāciju. Viņš gan man ieteica griezties pie Baznīcas Virsvaldes, kur Rūjienas draudzes personālgrāmatā zem NR. M. 239esot mūsu dzimtas lieta. Ar Baznīcas Virsvaldi arī nekas neiznāca, jo tās kanceleja bija pārslogota ar uzvārdu maiņas lietām.

1965. g. aizejot pensijā, sāku no atmiņu un piezīmju drumstalām “stiķēt” kopā mūsu dzimtas stāstu un pamatot to uz noteiktiem datiem. Šinī ziņā man izpalīdzīgs bija pēdējais Rūjienas draudzes mācītājs Eduards Plīkšs, atsūtot izrakstu no baznīcas grāmatām, bet , diemžēl, sākot tikai ar 1848. gadu, t.i. no tā laika, kad tika baznīcas grāmatas pārrakstītas. Tā kā mācītājs E. Plīkšs pats bija kāds atzarojums no Vecā Mestera ciltskoka, tad viņam šī lieta bija ļoti interesanta, tikai viņam nebija zināms šīs cilts izcelšanās vieta. Kad nu viņam es to paziņoju, tad bija ziema, kādēļ pētīšanu bija atlicis uz siltāku laiku, jo archivs atradies nekurinātā, neapsildītā telpā. Bet Dievs to bija izlēmis citādi- 1967. g. 25. augustā mācītājs Eduards Plīkšs, 58 gadu vecumā, piepulcējās saviem tēviem aizsaules ceļos, neko tuvāk nepaspēdams noskaidrot, izņemot to, ka Vecā Mestera (Pētera) jaunākais dēls Jēkabs, 1796. g. ielikts Mūļās par šīs mājas trešās daļas saimnieku, kas jau man bija zināms no citiem stāstītājiem. Viņa dzimšanas un miršānas dati nav zināmi. Ir zināms, ka viņš ir uzvārda- Pētersons saņēmējs, tāpat kā viņa brālis Šķesteros arī Pētersons, par kuru arī tuvāku ziņu trūkst.

Šī Šķesteru Pētersona dēls Kārlis, tāpat kā viņa tēvs, pildījis Rūjienas baznīcā šķestera un zvaniķa pienākumus un 1862. gada 19. augustā kristījis manu tēvu. Turpmākām Šķesteru Pētersonu dzimtas gaitām neesmu izsekojis. Bērnībā braucot ar tēvu uz baznīcu, bieži tur iegriezāmies, bet pēc mana tēva nāves 1914. g. 15. martā, visi sakari ar Šķesteriem pārtrūka.

1848. g. Mūļas sadalītas trijās patstāvīgās saimniecībās. Pamatmājas nosauktas par Lejas Mūļām, bet tautas mutē tika sauktas par Vidus Mūļām, jo atradās vidū starp Kalna- Mūļām un Jaun- Mūļām. Lejas Mūļās saimniekoja Krieviņu ģimene, kura bija radnieciskās attiecībās ar Pētersonu dzimtu Kalna- Mūļās. Lejas Mūļu pēdējais īpašnieks Daniels Krieviņš bija arī mana tēva krusttēvs. Jaun- Mūļas Ādamsonu dzimtai, kas bija ienākuši no Juratas Krumpužiem. Lejas Mūļās bija pirmais “ērbeģis” Juldrudziešos ar skursteni.

Kalna Mūļu pirmais saimnieks bija mans vectēvs- Otto Pētersons, dzimis 1828. g. 2. martā. Kungs viņu spiedis jaunu apprecēties un 20 gadu vecumā, 1848. g. uzņemt mājas. Viņa sieva Ede dzimusi 1828. g. 11. jūnijā. Salaulāti 1848. g. jūnijā. Laulības reģistrī datums un līgavas uzvārds nav ierakstīts, bet atstāta brīva vieta. Laulību izdarījis māc. Richards Bergmanis.

Noteikti ir zināms, ka Otto Pētersonam ir bijušas 2 māsas un viens (1) brālis. Māsas aizprecētas- viena uz Kalna- Kikām un otra uz Limbām, bet brālis ielikts par saimnieku Vec Vāčos, arī uzvārdā Pētersons.

Šī Vec- Vācu Pētersona dēls Fricis bija beidzis Rūjienas draudzes skolu un pēc tam ieguvis tautskolotāja tiesības. Darbojies kā skolotājs Paipus skolā. Uznākot rusifikācijas laikiem, no skolotāja darba atlaists krievu valodas neprašanas dēļ. Vēlāk darbojas Rūjienā kā Krāšanas un Aizdošanas kases grāmatvedis un Brīvprātīgo Ugunsdzēsēju biedrības priekšnieks. Viņa māsa bija aizprecēta uz Naukšēnu Purgaļiem. Viņas vīrs Kārlis BLUĶIS BIJA lielākais stāstītājs par Vecā Mestera likteņgaitām, ko bija dzirdējis no sava tēva un mātes. Pēdējais Vec- Vāču saimnieks bija Friča Pētersona brāļa dēls Jānis, bet viņa māsu apprecēja Naukšēnu Piksāru (Nikolaja) skolas skolotājs Fricis Grantiņš.

Pieminot vecos skolotājus, krievu valodas nezināšanas dēļ, no skolotāja darba vēl bija atlaisti Eduards Līcis Oleru skolā (Latvijas laika mirtiesnesis Valkā), Kārlis Lauberts Juratas Snaķu skolā, Miķelis Rikmanis Naukšēnu Mirķu skolā (pēc tam saimniekoja savās mājās Naukšēnu Jaun- Ķērzēnos), Arakstes skolas Miķelis Kaucis, Rūjienas Rāmnieku skolas Jānis Talcis, Rūjienas Draudzes skolas Ernests Svechs. Abi pēdējie tanī laikā jau bija sasnieguši cienīgu vecumu un savu iemīļoto darbu varēja turpināt līdz mūža vakaram savu znotu paspārnē (Talča znots Eduards Boķis Rāmnieku skolā, bet Svecha Tenis Kampuss Draudzes skolā).

No tā laika vecākiem skolotājiem, kam bija laimējies pārbaudījumus krievu valodā izturēt, mināmi: Kārlis Alberings Ternejas Pendigas skola, Kārlis Cirītis Ķoņu skolā, Jānis Vidiņš Naukšēnu Nurmu skolā, Dāniels Pētersons Naukšēnu Tēcenu skolā (mans Tēvs), un Tenis Kampuss Rūjienas Draudzes skolā. Pievēršoties mūsu dzimtas (pēc nostāstiem) visvecākam ciltskoka zaram Dambjos, tad pēc dzirdētiem atstāstījumiem, ko apstiprina arī Richards Arājs, tad uzvārdu došanas laikā Dambjos dzīvojuši divi Vecā Mestera mazdēli. Vienam no tiem bijis vārds Jānis, ko kungs gribējis ielikt par saimnieku Zulšos. Viņš tam pretojies un nav gribējis uz galīgu, paputējušu māju iet, bet kungs licis viņu pamatīgi nopērt, tā kā viņam tomēr bijis jāiet. Kādu uzvārdu viņš dabūjis nezinu, vai neatceros, kā sauca pēdējā laikā saimnieku Zulšos. Otrs brālis, viņa kristīto vārdu nezinu, palicis par saimnieku Dambjos uz pusmāju, un dabūjis uzvārdu Diršiņs. Kādu iemeslu deļ viņam dots tāds neglīts uzvārds, neatceros, ka būtu par to kautko kādreiz dzirdējis.

Šī Dambja saimnieka dēls Jānis, kā to savos apcerējumos min Ludis Alberings, apmeklējis Rūjienas Draudzes skolu, bijis gaišs un ļoti apdāvināts zēns. Draudzes skolas pārzinis E. Svechs un mācītājs Richards Bergmanis gatavojuši viņu skolotāja darbam. Mācītājs R. Bergmanis atradis, ka viņa uzvārds, kā skolotājam ir nepiedienīgs un pārrakstījis viņu par “Lorencs”. Pēc draudzes skolas beigšanas, viņš viņš izturējis attiecīgus pārbaudījumus un ieguvis tautskolotāja tiesības. Kā skolotājs viņš darbojies Naukšēnu pagastā. Tanī laikā Naukšēnu pag. vēl neviena skolas ēka nav bijusi uzcelta, kādēļ, ar grāmatām un vijoli padusē, viņš staigājis gan pie viena, gan pie otra mājas saimnieka, kam mājā bija plašākas telpas un tur noturējis savas apmācības apkārtējiem bērniem, galvenām kārtām bībeles stāstus, kateķismu un baznīcas dziesmu dziedāšanu. Šādi apkārtstaigātāji skolotāji saukti par “Kaķetiem vai Katechetiem”. Cik ilgi viņš kā skolotājs darbojies, to Ludis Alberings nemin. Es arī nevaru atcerēties nevienu vecu cilvēku, kas būtu teikuši, ka gājuši pie viņa skolā. Ļoti daudz gan tika dzirdēts par “Rikmaņa laikiem” Mirķu skolā. Tiek minēts arī kāds skolotājs Miķelsons, ar lielu bārdu, kuplām ūsām un smaidīgu seju. Iespējams, ka viņš būs bijis skolotājs Mirķu skolā starplaikā starp Rikmani un Ludi Alberingu. Ludis Alberings viņu piemin tikai kā Naukšēnu skolotāju. Jādomā, ka viņš ne ar ko sevišķu nebūs izcēlies, izņemot to, ka 1895. g. inspektora aicināts, piedalījies Rūjienas Draudzes skolas beigušo eksaminācijas komisijā. Ludis Alberings raksta, ka Jānis Lorencs, pēc tēva nāves, palicis par saimnieku Dambjos un viņu kā saimnieku raksturo sekojoši: gaišs, gudrs un viscaur goda vīrs bijis Dambju saimnieks Jānis Lorencs, par kura plašākām izrīcībām palikuši daudzi nostāsti. Savā pagastā viņš bijis neapstrīdēta autoritāte, ko teicis Vecais Dambis, tas tā arī palicis. Kad vietnieku pulkā, par saimnieciskiem un sabiedriskiem jautājumiem, iedegušās karstas debates, Jānis Lorencs klusējis, klausījies un, biežāk nekā citām reizēm, ievilcis kuplu dūmu, bet pirms balsošanas īsi, skaidri un noteikti izteicis savu priekšlikumu, un “cūkskuvēji”, kā rūjienieši iesaukuši savus vietnieka pulka locekļus, to bez iebilduma pieņēmuši. Jānis Lorencs nekad nežēlojis līdzekļus jaunu lauksaimniecības mašīnu un rīku iegādei, zemes izdrenēšanai, mākslīgu mēslu iepirkšanai. Labība Dambju tīrumos augusi tad griezdamās “zili melna”.

Richards Arājs, atcerēdamies nostāstus par Dambjiem, savā vēstulē raksta, ka Jānim Lorencam uzņemot mājas, Dambji vēl bijuši rentes māja un tajās saimniekojis arī vēl otrs saimnieks, kuru, it kā kautkādas netaisnības dēļ, kungs izlicis no mājām, atstādams Dambju Jānim Lorencam vienam pašam. Aiziedams, šis otrs saimnieks Dambjus nolādējis, lai šinīs mājās nebūtu ne kāzas ne kristības. Vai tiešām šis lāsts būtu piepildījies? Kā zināms, Jāņa Lorenča dēls Miķelis un abas meitas savu mūžu nodzīvoja neprecējušies. Pāris gadus atpakaļ Olga vēl bija dzīva (jaunāku ziņu nav). Pirmos pēckara gados viņai vajadzēja pāriet uz Līdumniekiem, bet vēlāk dabūjusi tiesības atgriezties Dambjos. Bet gadījies salauzt kāju un tā iznākot no slimnīcas, pati sevi apkopt vairs nav varējusi, tad ievietota invalīdu namā Pentēs.

Viena no Jāņa Lorenča meitām esot aizprecināta uz Ratniekiem, bet par šo dzimtu man tuvāku ziņu nav un arī Riksis savā vēstulē vairāk neko nav minējis.

Jāni Lorenci atceros kā ļoti vecu vīru. Tas bija 1913. gada pavasarī, vēl pēdējā sniega ceļā viņš bija iegriezies Tēcemu skolā pie mana tēva. Atsēdās klasē uz ērģeļu beņķa un noklausījās stundu. Pie pusdienu galda viņš teica, ka viņam drīz būšot jāaizejot pie tēviem, kādēļ gribot apciemot visus radus. Vecais Mesteru Pēteris tūliņ prasīšot kā katram klājoties un, ko lai viņš saka, ja pats nav redzējis. Tika jau pieminēti arī citi mirušie vecie tēvi, kas tāpat interešoties kāda pasaule tagad izskatoties un vai ar “bāni” labāka braukšana kā ar zirgu.

Richards Arājs stāsta, ka tad, kad viņš pirms Pirmā pasaules kara aizgājis uz Dambjiem sākt savas siernieka gaitas, “Diršiņš” bijis tikko apglabāts, pat bēru eglītes vēl nebijušas novāktas. Acimredzot neskatoties uz viņa cienīgo vecumu un stāvokli, vecais vīrs no šīs “pasaukas” līdz sava mūža vakaram nebūs ticis pilnīgi vaļā.

Viens mūsu dzimtas zars bija nokļuvis Skultē un saucas “Oškāji”. Runāja, it kā barons viņus būtu iemainījis pret medību suņiem. Cik tur patiesības, to nezinu. Pirmo reizi šos Oškājus redzēju 1911. gadā Stalbē. Mans tēva brālis, Jēkabs Pētersons, bija skolotājs Stalbes pagasta skolā. 1911. g. vasarā tur notika kādas lielākas viesības sakarā ar kādu jubileju. Laikam 25 gadu laulības atcere, vai 25 gadi skolotāja darbāStalbes skolā- labi neatceros. Bija sabrauksuši tuvi un tāli ciemiņi un radi. Starp tiem arī Oškāji no Skultes. Otrā dienā, kad bija palikuši radi vien, tika plaši iztirzāti radniecības jautājumi. Mēs tur bijām krietns bariņš bērnu, mums bija pašiem savas “darīšanas” un nebija vaļas šajās pārrunās daudz klausīties, tā kā no tām neko vairs neatceros.

1928. g. ziemā, kad darbojos kā Siguldas rajona lopkopības instruktora palīgs, apbraukājot rajonu, iznāca iegriezties arī pie Oškājiem Skultē. Tad tur jau saimniekoja cita paaudze, kas Naukšēnos nebija bijusi un tik vien bija kopējas atmiņas kā viesības Stalbē bērnu dienās.

Tanī pat 1928. g. apbraukājot Mālpils pagastu, dienesta darīšanās, iznāca iegriezties Mālpils muižā, kur saimniekoja Elza von Grote (Naukšēnu barona meita). Viņa jau bija vecāka dāma, labi atcerējās visus Naukšēnu pagasta skolotājus un redzamākos saimnieciskos un citus sabiedriskos darbiniekus. Ar sevišķu sajūsmu viņa stāstīja par ikgadus notikušajiem zaļumu svētkiem muižas parkā, kuros Mirķu skolotājs A. Ārgals ar savu kori tik jauki dziedājuši. Pēdējo reizi viņa Naukšēnos bijusi 1918. g. pavasarī, kad viņas tēvs pārvests no Rīgas apbedīšanai dzimtas kapos.Sakot, ka karāļi un baroni neraudot, bet viņa nevarējusi savas asaras valdīt, redzēdama, ar kādu sirsnību pagasts sagaidījis viņas tēva šķirstu ar daudziem goda vārtiem un runām un Naukšēnu kora dziesmāmkapličā, A. Ārgala vadībā. (Arī es toreiz biju dziedātāju pulkā- dziedāju altu. Tā bija arī mana pirmā uzstāšanās kā kora dziedātājam).

Šinī vietā gribu atstāstīt kādu epizodu no bērnu dienām. Tas, laikam, bija 1912.vai 1913. gadā. Naukšēnu Izglītības biedrība un koris atskatījās uz 10 darba gadiem. Naukšēnu pagasta namā bija sapulcējušies liels dziedātāju pulks. Laikam, koristi no visiem trim koriem (Mirķu diriģents- A. Ārgals; Piksāru diriģents- Fr. Grantiņš un Nurmu diriģents- J. Vidiņš), lai noturētu kopmēģinājumu. Skolotāji bija četri- bez minētiem, mans tēvs Daniels Pētersons, kurš gan koros līdzdalību neņēma, un tikko semināru beigušais Jānis Baunis. Iegājuši skrīvera istabā, laikam, pārrunāt svētku norises kārtību. Es kā 10 gadus vecs bērns, no tēva rokas vaļā nelaidos, arī biju tur klāt. Vispirms viņi runāja, ka uz “bīnes” visiem dziedātājiem nebūšot rūmes, kādēļ jādziedot tāpat, tad viens, vai nu Grantiņš, vai Vidiņš teica: “Tev Ādam, “jāsit takts”, tu esi lielāks un tevi visi redzēs” (jāsaka, ka visi, izņemot manu tēvu, bija gara auguma vīri). “Tev Daņģel, jāiet pie barona un jāsaka runa (radi un draugi manu tēvu sauca puikas vārdā par Danģeli- viņa vārds bija Daniels), tu esi vecākais amatā un korī līdzi nedziedi.” Pēc notikušā kopmēģinājuma, kori ar diriģentiem un karogu priekšgalā, lielu svētku viesu pulka pavadīti, kopējā gājienā devās uz pili. Nostājušies pils priekšā, koris A. Ārgala vadībā nodziedāja vienu dziesmu. Citu koru diriģenti, pievienojušies saviem koriem, arī dziedāja līdz. Tad uz pils trepēm, savu “preileņu” pavadībā, iznācis barons. A. Von Grote (ļoti vecs vīrs, drebošām kājām un rokām). Mans tēvs uzkāpis pustrepi, pateica dažus vārdus vāciski, bet pēc tam runāja latviski. Runu beidzis, viņš uzkāpa pie barona un gribēja nobučot roku, bet barons to neļāva, teikdams: “Tovam nē, tovam nē, tovam ir par daudz cēnīg”.

Tad barons teica: ”Nu man mīļ bērn, ejat iekš to park, dzēdat sav dzēsm un lustējiet līdz rītgaism prēkš man un man preilen par patikšan. Tikai nemetat to adat uz zem, kā to man lop neieēd. Neejat iekš to kaplič un netaisat tur lēl troksn, lai tie vec baron un viņ gaspaž var mērig atdusēt”.

Pēc tam koris nodziedāja otru dziesmu un līdz ar tautu aizgāja uz parku uzsākt svētku svinēšanu.

Elza von Grote vēl pastāsta, ka tēvs viņai atstājis Mālpils muižu. Visu laiku viņa dzīvojusi Mālpilī. Nākot agrārreformai, pagasts viņai atstājis centru. Viņa pārgājusi dzīvot uz dārznieka māju, bet pili atdevusi pagastam, jo nespējusi to remontēt un uzturēt kārtībā. Māsa palikusi Naukšēnos, apprecējusies ar baronu Brūgenu un dzīvojusi Rīgā. Barons Brūgens bijis neapmierināts, ka pagasts viņam piešķīris Rauseles. Viņi aizbraukuši uz Vāciju. Savā laikā Naukšēnu barons A. Von Grote gribējis, lai naukšēnieši iepērkot mājas Mālpils pagastā, bet neesot bijusi atsaucība. Mājas Mālpilī bija iepirkuši tādi Kalcenavi un Tobi. Kalcenavs bijis no Rūjienas pagasta, bet Tobis no Pentes, resp. Sēļu pagasta. Tikai vienā mājā sastapu kādu vecu māti, kura teica, ka esot dzimusi Naukšēnu Umpulos, bet kā maza meitene atbrauksusi līdzi vecākiem uz Mālpili. Par savu dzimto pusi viņa neko tuvāku nezināja teikt.

Citiem mūsu dzimtas ciltszariem savlaicīgi neesmu pietiekoši izsekojis. Latvijā, dzīvodams un darbodamies, tālāk prom no dzimtās puses, tas arī nebija viegli iespējams. Tagad vecie cilvēki visi apmiruši, manas paaudzes cilvēki izkaisījušies kur kurais plašā pasaulē. Vidējo un jaunāko paaudzi gandrīz nepazīstu un tie nepazīst un neatceras arī mani. Sliktums ir tas, ka es labi neatceros vārdus, tie man ir jukuši jau no jaunības dienām, kaut gan savā specialitātē- lopkopībā, man bija fenomenāla atmiņa, kas nav mazinājusies arī vēl tagad. Vākt materiālu par mūsu dzimtas- cilt likteņiem turpinu pa visiem iespējamiem kanāliem. Šis tas ir jau savākts, kas prasa tālāku apstrādāšanu, lai nebūtu protokolēšana. Ļoti interesants šķiet mūsu ciltskoka Priedes zars.

Šis pačalojums jābeidz ar pasmiešanos, ka Ķērzēnu Viļa kāzās, no apm. 150 viesiem, tikai mācītājs H. Bachs bija svešs.

Guntars Saiva