Viktors Štraubs. Sava laikmeta liecinieks

Mēs esam bijuši liecinieki vēstures posmam, kuŗā ir bijis tik daudz notikumu un pārmaiņu kā nevienā citā. Šo posmu daži arī sauc par vērtibu pārvērtēšanas laikmetu. Šis apzīmējums, kā liekas, tiešām ir ļoti piemērots.

Daudziem liktens ir bijis nelabvēlīgs, un tie vai nu ir gājuši bojā, vai arī viņu dzīves ir tikušas sagandētas. Arī man notikumi nav pagājuši garām, bet līdz šim man vienmēr ir laimējies, un liktens mani līdz šim ir taupījis. To gan nevaru teikt par dažiem citiem mūsu ģimenes locekļiem. Arī mana dzīve ir bijusi diezgan trauksmaina, tādēļ rakstāmvielas netrūkst.

Kopš ieceļošanas Amērikas Savienotajās Valstīs mana dzīve ir ievirzījusies mierīgākās sliedēs, tomēr arī šeit, darbojoties ārsta profesijā man ir nācies pieredzēt daudz interesantu notikumu un satikt daudzus interesantus cilvēkus, tādēļ nolēmu, ka būtu vērts šīs atmiņas uzrakstīt.

Tagad nu beidzot esmu pensionārs. Agrāk tiku dzirdējis, ka daudzi aizejot pensijā garlaikojoties un nezinot, ko iesākt ar brīvo laiku. Esmu arī saticis pensionārus, kuŗi uz jautājumu, kā viņi pavada brīvo laiku, atbild, ka viņi arvien tik aizņemti, ka pat jābrīnoties, kur viņi agrāk atraduši laiku strādāt algotu darbu.

Arī man ir sakrājies daudz nepaveiktu projektu, kuŗus agrāk nācās atlikt uz vēlāku laiku. Tos nu tagad mēģinu paveikt. Te pieder arī nodoms uzrakstīt manas trauksmāinās dzīves atmiņas.

1990. gada jūlijā viesojos Latvijā. Pēc 46 gadiem atkal izstaigājot senās tekas, izdevās atsvaidzināt atmiņas, kaut arī toreiz Latvijā pavadīju tikai vienu nedēļu. Man arī izdevās šurp pārvest lielāku skaitu vecu ģimenes fotogrāfiju. Pats dzimtenes apmeklējums man radīja dziļu jūtu savilņojumu un kopš tā laika biežāk nekā agrāk kavējos atmiņās.

Atgriežoties mājās manās rokas nonāca kāds Ģētes citāts, gan angļu valodā, kas skanēja šādi: "Whatever you can do or dream you can, begin it: Baldness has genius, power and magic in it", tulkojumā: "Ja Tu kautko spēji darīt vai sapņo, ka Tu to spēji, uzsāc to, jo iedrošināšanos pavada radošs gars, spēks (vara) un burvība (brīnums). Cits sakāmvārds pamāca, ka dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta. Tā nu šoreiz beidzot nopietni ķēros pie darba.Vispirms izdarīju uzmetumu, atsevišķiem dzīves posmiem atzīmējot svarīgākos vai arī interesantākos notikumus. Kur vien iespējams pierakstīju pat noteiktu datumu. Tādā kārtā panācu, ka aprakstītie notikumi un pārdzīvojumi attēloti diezgan precīzā secībā.

Manas visagrākās atmiņas sākas ar apmēram pusotra gada vecumu. Ienāk prātā aina: atmodies no miega, bet vēl savā gultiņā gulēdams, vēroju apkārtni. Istaba pustumsā, jo logiem priekšā aizvilkti biezi aizkari. Ievēroju, ka gultiņas kājgalā iegūlies mūsu kaķis. Tanī istabā guļ arī mans tēvs, kuŗš tai laikā atveseļojās no izsitumu tīfa. Viņš ar šo slimību bija saslimis strādājot par ārstu Rūjienas slimnīcā. Toreiz mēs dzīvojām pie manas vecmāmiņas Karlīnes Maizītes kādā Limbažu ielas mājā, kuŗu sauca par Hirša māju. Vēlāk atradu, ka tautas mutē Rūjienā katrai mājai bija savs nosaukums, parasti pirmā īpašnieka uzvārds. Citu atmiņu man par šo māju nav, zinu gan, ka tur piedzima mans brālis Egons. Turpmākās atmiņas jau saistas ar mūsu nākošo dzīves vietu, māju Parka ielā, kas toreiz piederēja mācītāja Grosberga atraitnei. To tad nu arī sauca par Grosberga māju.

Mans tēvs bija piedzimis 1890. gada 21. janvārī Feodosijā, Krimas pussalā turīga tirgotāja ģimenē. Viņa seņči bija cēlušies no Vācijas, un bija 19. gadusimteņa sākumā apmetušies vispirms Besarabijā, bet vēlāk tie bija pārcēlušies uz Krimu. Reizē ar tēvu ģimenē vēl uzauguši četri bŗāļi un četras māsas. Ģimenē gan bijuši vēl divi citi bērni, bet tie bija miruši agrā bērnībā. Kaut arī mans vectēvs bija miris jau divdesmitā gadsimta sākumā, visi bērni tomēr bija ieguvuši labu izglītību.

Tēvs bija studējis medicīnu Novorosijskas universitātē, Odesā. Pēc studiju beigšanas viņš bija ticis iesaukts cara armijā kā ārsts. Kaŗa laikā viņš bija nonācis Rīgā, kur viņš strādājis kaŗa slimnīcā, kas toreiz atradusies Rīgas Latviešu Biedrības "Māmuļas" telpās. Tur viņš iepazinies ar manu māti, kuŗa tai laikā tur strādājusi par žēlsirdīgo māsu. 1917. gadā viņi apprecējušies. Vēlāk tēvs manu māti aivedis uz Feodosiju, lai viņu iepazīstinātu ar savu ģimeni. Es piedzimu 1918. gada pirmajā maijā, Feodosijā.

Tā paša gada rudenī, komunistiem tuvojoties, mani vecāki ar preču kuģi izbēguši uz Rumāniju un tad ar vilcienu cauri Galīcijai nonākuši Latvijā. Celā viņi pazaudējuši visu bagāžu, izņemot to, kas bijis rokās nesams. Vēlākos gados vecāki sarunās bieži pieminēja šo bēgšanu un ar to saistītās grūtības.

Šo stāstu sīkāk tomēr neatceros. Atceros gan, ka ceļā vilciens esot apstājies uz vairākām stundām kādā dzelzcela stacijā ar nosaukumu "Dno". Tur visiem nācies iet pirtī, kuŗā ūdens bijis krietni vēss, tikai tad varējuši turpināt ceļojumu. Pārējie tēva piederīgie, viņa brāļi un māsas ar savām ģimenēm, kā arī viņa māte, visi palikuši Krimas pussalā.

Nonākot Latvijā mani vecāki vispirms bija devušies uz Cēsu apriņķa Liepas pagasta Lejas-Stagariem. Šajās lauku mājās bija uzaugusi mana vecmāmina, kuŗa piederēja Apsīšu dzimtai. Kara laikā mājas bijušas iznomātas. Māte bija cerējusi tur nopirkt kādas pārtikas vielas. Rentnieks, kuŗš bijis kreisi noskaņots, simpatizējis komunistiem un liedzies pārtiku pārdot.

Tad mani vecāki devušies uz Rūjienu, kur vecmāmina kopā ar viņas vecāko meitu Elizabeti Limbažu ielā jau iepriekš minētaja Hirša mājā turējusi ēdnīcu. Tanī pat mājā viņām abam bijis arī kopējs dzīvoklis. Elizabeti visi sauca par Betiju.

Tur tad nu mani vecāki, noguruši no gaŗā celojuma, beidzot atraduši patvērumu. Turpat mans tēvs arī uzsācis ārsta praksi. Vēlāk viņš kopā ar Dr. Teodoru Priedi palīdzējis Rūjienā iekārtot slimnīcu ievainoto vai saslimušo Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībnieku ārstēšanai. Lai iegūtu nepieciešamo iekārtu, viņš pat bija braucis pie igauņu ģenerāļa Laidonera.

Toreiz daudzi karavīri slimojuši ar izsitumu tīfu, kuŗu izplata drēbju uts (pediculum vestimenti). Neraugoties uz piesardzibu pildot ārsta pienākumus, arī tēvs bija salimis ar šo slimību. Viņš bija ārstējies mājās. Ģimenē laimīgā kārtā neviens cits nebija saslimis. Tēva slimība gan bijusi ļoti nopietna, reizēm viņš pat bijis tuvu bezsamaņai un bieži murgojis. Pagājuši vairāki mēneši, līdz viņš beidzot atkopies un varējis atkal strādāt.Vecmāmiņa mums toreiz daudz līdzējusi grūtos laikus pārvarēt.

Kādreiz, kad Rūjienā varu atkal bija pārņēmuši komunisti, vecās mātes ēdnīcā ienācis milicis un taisījies pratināt manu tēvu, jo iepriekšējā dienā kāds virsnieks esot redzēts staigājam pa pilsētu pilnā cara armijas uniformā.

Kaut arī pēc ierašanās Latvijā tēvs savu uniformu nekad vairs nebija valkājis, tomēr kā bijušam cara armijas virsniekam toreiz briesmas bijušas lielas. Vecāmāte vispirms labi paēdinājusi milici, tad to tomēr pārliecinājusi, ka tēvs nav vainīgs. Drīz pēc tam komunisti no Rūjienas atkal tikuši padzīti. Tomēr nākošajā reizē, kad viņi atkal apdraudējuši Rūjienu, bagātākie pilsētas tirgotāji un turīgāki apkārtējo pagastu lauksaimnieki ar pajūgiem devušies bēglu gaitās uz Igauniju.

Tanī reizē mūsu ģimenei bezgala izpalīdzīgs bijis miesniekmeisters Daniels Ozols, atļaujot salikt mūsu saiņus vienā no viņa pajūgiem. Toreiz aizbēguši līdz Vilandei, bet komunisti drīz atkal padzīti, un bēgļi varējuši atkal atgriezties Rūjienā. Pēc tam kaŗa darbība vairs nebija atkārtojusies.

Valsts sākuma gados Latvijā bijuši ļoti grūti apstākļi. Trūcis pārtikas, sevišķi grūti bijis dabūt gaļu. Nedaudz vieglāk bijis nopirkt zivis, un tās tad arī ēduši, un arī es tās toreiz esot labprāt ēdis. Grūtajos laikos mūsu ģimenei daudz palīdzējis Ķoņu pagasta lauksaimnieks Paegle, kuŗu, nezinu kādēl, visi sauca par Stāpeli. Kad atkal radusies iespēja nopirkt gaļu, es esot pārtraucis ēst zivis, pat ar viltu nespējuši mani piemānīt, un tā arī vēl tagad es neēdu zivis. Nekā vairāk par šo posmu arī neatceros.

Tālākās atmiņas jau saistas ar Grosberga māju Parka ielā. Atceros, ka tur ģimenē jau bija arī mans brālis Egons, kuŗu sauca par Guni. Parka ielā mājas bija tikai vienā ielas pusē, otrajā pusē bija nekopts parks, kuŗu agrāk saukuši par Vinogrādova parku. Parkam ziemeļos pieslēdzās Vecā Ternejas Kapsēta, kas bija apjosta ar apmēram metru augstu mūri, celtu no laukakmeņiem. Mūris gan vietām bija jau sācis pajukt. Jau toreiz šinī kapsētā nevienu vairs neapbedija. Parkam un kapsētai rietumu malā piegūlās liels smilšu laukums, kur tika noturēts gada tirgus. Pilsētas centrā bija vēl otrs laukums, kur notika parastais tirgus.

Vēl tagad labi atceros Grosberga mājas iedalījumu. Ielas pusē mājas vidū bija durvis. Tās noveda priekštelpā. Tur nonākot, tieši pretīm bija kāpnes uz augšējo stāvu. Pa kreisi bija durvis uz pacientu uzgaidāmo istabu un tēva kabinetu, bet pa labi bija durvis uz palielu dzīvojamo istabu. No turienes cauri verandai varēja nokļūt dārzā. Istabai bija vēl durvis, kuras noveda virtuvē. Tai bija cementa grīda, un tur bija liels mūrēts pavārds. Blakus virtuvei atradās istabiņa, kas kalpoja kā papildus guļamistaba viesu noguldīšanai. No virtuves vēl citas durvis veda uz nelielu priekštelpu. No turienes varēja nokļūt tēva kabinetā, kā arī mazā istabiņā, kuŗa bija bez logiem. Tā bija domāta kalponei. Beidzot priekštelpai bija durvis, kas noveda pagalmā.

Augšējā stāvā bija liela priekštelpa, kuŗai bija vairāki logi ar skatu uz dārzu mājas aizmugurē. Šai telpai bija durvis uz vairākām istabām.Vispirms mājas priekšpusē bija liela telpa ar trīs logiem. Tā ģimenei kalpoja par guļamistabu. Virs tēva kabineta bija istaba, kas stāvēja tukša, jo ziemas laikā tā bija pārāk vēsa. Mājas otrajā galā bija istaba, kuŗa jau pirms mūsu ierašanās bija izīrēta ģimnāzijas skolotājai Jūjijai Ritmaņa jaunkundzei, kuŗa jau toreiz bija krietni gados.

Dārzam trijās pusēs bija augsta dēļu sēta, bet no mājas pagalma tas bija atdalīts ar daudz zemāku sētiņu. Turpat Parka ielā, pa kreisi no mūsu mājas atradās lielāks nams, kur jau pirms pirmā Pasaules Kaŗa bija bijusi skola.Kad Rūjienā nodibinājās ģimnāzija, tad skolas pirmajos pastāvēšanas gados klases tika noturētas šinī namā. Mūsu mājas pagalmā vēl atradās saimniecības ēka ar kūti, šķūni, kautkādu darbnīcu un beidzot telpu veļas mazgāšanai.

Ielas pusē pagalmu iežogoja augsta dēļu sēta, kas stiepās no mūsu mājas līdz ģimnāzijas ēkai. Pašā žoga vidū bija plati vārti, kas vienmēr tika turēti noslēgti. Skolai dārza nebija, tai bija gan paliels pagalms, kuŗam visapkārt bija žogs, tomēr abu māju pagalmi viens no otra nebija atdalīti. Lai no ielas iebrauktu ģimnāzijas pagalmā, bija jābrauc cauri mūsu pagalmam. Kaut arī daudzus notikumus mūža pirmajos divi gados lielāko tiesu atceros tikai pēc nostāstiem, tomēr daudzus, kas risinājās laika posmā, kad dzīvojām Grosbergu mājā, jau skaidri atceros no pieredzes.

Kaut arī varēju stundām ilgi viens pats rotaļāties dzīvojamā istabā, tomēr man vislabāk patika ieiet virtuvē, kad tur reizē darbojās māte un arī kalpone, jo man patikās klausīties viņu sarunās.Tur nu tika pārrunāti jaunākie notikumi. Tā kā es mierīgi sēdēju un nevienu netraucēju, mani prom neraidīja. Manu klātbūtni viņas laikam pacieta tādēļ, ka viņu sarunās ar liekiem jautājumiem neiejaucos. Varbūt viņas arī pieņēma, ka es teikto tāpat nesaprotu. Tā jau agrā bērnībā biju informēts par lietām, kuŗas citādi nebūtu uzzinājis. Ar laiku man radās tīri labs priešstats par svarīgākām Rūjienas personībām; drīz vien ar daudzām arī iznāca iepazīties.

Tā kā tēvs sākumā neprata latviešu valodu, man pirmā valoda bija krievu valoda, reizē gan no mātes un vecmāmiņas, kā arī no kalpones iemācījos latviešu valodu. Māte, kad tas bija vajadzīgs, palīdzēja tēvam sazināties ar pacientiem. Tomēr nepagāja ilgs laiks, kad viņam tāda palīdzība vairs nebija vajadzīga. Kad Rūjienā nodibinājās ģimnāzija, kuŗu gan toreiz sauca par vidusskolu, tēvu aicināja par skolas ārstu. Bez tam viņš skolas sākuma gados tur vēl pasniedza botāniku, zooloģiju, cilvēka anatomiju un latīņu valodu. Drīzi vien tēvs latviešu valodu pārzināja pietiekoši labi, ka spēja pie izglītības ministrijas izturēt latviešu valodas pārbaudījumus. Tas bija nepieciešams, lai viņš būtu tiesīgs ģimnāzijā pasniegt mācības stundas. Pēc tam latviešu valoda kļuva par mūsu mājas valodu. Tā nu es no mums bērniem biju vienīgais, kuŗam pirmā valoda bija krievu valoda.

Mūsu pārcelšanās uz Grosberga māju laikam bija notikusi tādēļ, ka mana vecmāmiņa bija nolēmusi Rūjienā ēdnīcu vairs neturēt. Viņa pati aizbrauca uz savu dzimto pusi, Cēsīm. Tante Betija gan palika Rūjienā. Tur viņa kādā citā vietā pati atvēra mazu ēdnīcu. Turpat blakus viņai arī bija dzīvoklis.

Bez mana tēva Rūjienā bija vēl vairāki citi ārsti. Kā pirmo pieminēšu Dr. Teodoru Priedi, kuŗš bija cēlies no Rūjienas apkārtnes. Viņš bija studējis Tērbatā un bija dažus gadus vecāks par manu tēvu. Latvijas sākuma gados mani vecāki draudzējās ar Priedes ģimeni. Te laikam līdzēja tas, ka Dr. Priedes sieva bija krieviete. Tādā kārtā abām ģimenēm nebija grūtību sarunāties.

Kad Rūjienā nodibinājās ģimnāzija, tad piemērotu skolotāju trūkuma dēļ arī Dr. Priedi aicināja jaunajā skolā mācīt dažus priekšmetus. Priedes ģimenē auga meita Tatjāna, kuŗa bija divus gadus vecāka par mani, un dēls Teodors, kurš bija nepilnus divus gadus jaunāks par mani.

Dr. Priede bija ļoti saticīgas dabas cilvēks. Tika gan runāts, ka viņš esot mazliet kreisi noskaņots. Kādu laiku viņš pat darbojās pilsētas domē, kur viņam, tur izceļoties strīdiem, bieži vien bija nomierinātāja loma.Vēlākos gados draudzēšanās abu ģimeņu starpā pajuka, iespējams pat dažādo politisko ieskatu dēļ, tomēr arī turpmākajos gados attiecības vienmēr bija korektas. Cits iemesls tam varēja būt, ka abas ģimenes apgrozījās atšķirīgā sabiedrībā, vai arī tādēļ, ka Priedes kundze nekad neiemācijās tekoši runāt latviešu valodā.

Vēl pirms mans tēvs un Dr. Priede Rūjienā uzsāka ārsta praksi, tur vēl bijis kāds Dr. Lāns, kuŗš jau 1920. gadā pārcēlies uz Igauniju. Es viņu nemaz neatceros.

Tad tur vēl bija Dr. Heinrichs Elcbergs (Eltzberg), kuŗš bija kādus divdesmit gadus vecāks par manu tēvu. Viņš bija beidzis Tērbatas universitātes medicīnas fakultāti. Pēc tam viņš vēl vairākus gadus bija specializējies. Viņš tādēl jutās pārāks par pārējiem ārstiem, kuŗi kaŗam beidzoties bija uzsākuši ārsta darbu Rūjiena. Viņš tos saukāja par "cūkganpuikām", bet tikpat necienīgi viņš esot izturējies pret citiem Rūjienas ārstiem, kas bijuši viņa vecumā.

Kādreiz viņš izsaukts pie kāda pacienta, kuŗu pirms dažām dienām bija apmeklējis mans tēvs. Tā kā pacients nebija pietiekoši ātri atveseļojies, pie viņa izsaukts Dr. Elcbergs. Ieraudzījis uz galdiņa blakus pacienta gultai pudeli ar tēva parakstītajām zālēm, viņš pacienta sievai pateicis, lai tās tūliņ lejot laukā, tikai lai to izdarot tā, ka vistas tām nepiekļūtu, pretējā gadījumā tās varētu nobeigties. Kad no Elcberga parakstītajām zālēm pacienta stāvoklis pat pasliktinājies, atkal atsaukts mans tēvs. Pacienta sieva tad nu tēvam pastāstījusi par Elcberga izrīkošanos.

Kaut arī Dr. Elcbergs bija vācu izcelsmes, viņš tomēr runāja skaidrā latviešu valodā. Ar vietējiem vāciešiem viņš pat ne visai labi satika. Kādu laiku viņš pat bijis Rūjienas Latviešu Saviesīgās Biedrības priekšnieks. Stāstīja, ka viņš saviem pacientiem ieteicis nepirkt zāles Vecajā Aptiekā, jo tur esot vecas zāles.

Šeit jāpiežīmē, ka agrāk Rūjienā bijusi tikāi viena aptieka, un tās īpašnieks bijis vācietis Tītjens (Tietjen). Latvijas patstāvības sākuma gados to nomājis vācietis Kārlis Ernests Berics (Karl Ernst Beritz). Vēlāk viņš aptieku ieguvis savā īpašumā.

Drīz pēc neatkarīgās Latvijas valsts nodibināšanās aptiekars Nikolajs Daugulis Rūjienā atvēra otro aptieku, kuŗu tad nosauca par Jauno Aptieku un Beritca aptieku pēc tam sāka saukt par Veco Aptieku.

Neilgu laiku Rūjienā vēl bijis kāds Dr. Krauze, kuŗam pat bijusi maza privātslimnīca. Viņu es gan neatceros.

Rūjienā gan bija vēl kāda cita maza privātslimnīca ar nedaudzām gultām. Tās īpašniece bija vāciete Dr. Sonija Nolteine (Dr. Sonia Noltein), kuŗa savā slimnīcā pati izdarīja kirurģiskās operācijas. Viņa vēlāk apprecēja ķirurgu Dr. Erichu Jonu (Dr. Erich John), kuŗš arī apmetās uz dzīvi Rūjienā. Kundze pēc tam ar ķirurgiju vairs nenodrbojās, bet ļāva vīram izdarīt visas operācijas.Viņi abi Rūjienā bija ļoti iecienīti, tomēr Dr, Elcbergs arī uz viņiem labu prātu neturēja.

Kādreiz sagadījies, ka mani vecāki bijuši aicināti viesībās Nikolaja Dauguļa mājās. Tēvs laikus uzzinājis, ka aicināts arī Dr. Elcbergs. Lai izvairītos no nepatīkamas konfrontācijas, tēvs steidzies viesībās ierasties laikus, lai būtu tur pirms Elcberga ierašanās. Tādā gadījumā, lai sasveicinātos, Elcbergam būtu bijis jānāk pie viņa. Tā arī noticis. Elcbergs ar tēvu pieklājīgi sasveicinājies, viņš mātei pat noskūpstījis roku, vēlāk vēl ar tēvu aprunājies par profesionālām lietām, un beidzot abi draudzīgi škīrušies.

Kādās citās viesībās bija noticis nepātīkams starpgadījums. Aptiekars Daugulis, laikam būdams mazliet ieskurbis, bija nicīgi izturējies pret ģimnāzijas direktoru Pēteri Liepiņu, to beidzot pat ar cimdiem iepļaukājot. Mans tēvs gan mēģinājis abas puses samierināt, bet viņa pūliņi palikuši bez panākumiem. Daugulis gan atvainojies, bet izlīgšana nekad nenotikusi. Direktors Liepiņā, kuŗš bija stingrs atturībnieks, pēc tam nekad vairs negāja uz viesībām, kuŗās bija paredzama dzeršana.

Kādu rītu pamodies uz galdiņa blakus manai gultiņai atradu šķīvi ar saldumiem. Māte teica, ka tos atnesis mans jaunais brālītis Juris, kuŗš tai naktī bija piedzimis. Jurim oficiālais vārds gan bija Georgs. Kad viņš bija mazs viņu parasti sauca par Bubi. Es pat atceros reizi, kad Juri kristīja, īstenībā gan tikai to daļu, kad mācītājs viņa galvu apslacīja ar ūdeni.

Jurim par krusttēvu bija izvēlēts vecāsmātes brālis Ernests Apsītis, bet tā kā viņš pats nevarēja atbraukt, tad viņu aizstāja Ķoņu pagasta lauksaimnieks Paegle. Pēc tam viņš Juri vienmēr sauca par savu krustdēlu. Mācītāju gan pēc tam neatcerējos, bet vēlāk uzzināju, ka tas bijis Ziemeļdraudzes mācītājs Heinrichs Osolings. Jura krustmāte bija vecmāmiņas māsa Natālija Suta, mākslinieka Romāna Sutas māte. Viņa bija precējusies ar kādu tirgotāju, bet vīrs vēlāk bija pieslējies kādai reliģiskai sektei un pēc tam par darbu vairs neinteresējies.

Sutas tante, kā mēs viņu saucām, dzīvoja Rīgā. Tur viņa, lai ģimenei būtu kāds ienākums, bija atvērusi restorānu.

Tā nu mēs trīs zēni augām Grosberga mājā, turpat blakus ģimnāzijai. Tēvs it īpaši mīlēja Juri, laikam tādēļ, ka pēc viņa domām no mums trim Juris visvairak līdzinājās viņam. Kādreiz gribēdams teikt: "Mans mīlais zelta puisīti", viņš pateicis: "Mans mīlais dzeltenais".

Arī ģimnāzijā viņam sākuma gados ar latviešu valodu šad un tad misējies. Tā kādreiz klasē vārda 'zutis" vietā viņs bija pateicis "zuķis". Tā nu viņš sev ieguva palamu '"zuķis", bet mūs zēnus ģimnāziti dažkārt sauca par "zuķulēniem". Pat vēlāk, kad jau pats mācījos ģimnāzijā, šis vārds atkal uzpeldēja, un viens otrs mēģināja mani saukt par "zuķi".

Tomēr netikai tēvam, bet arī citiem skolotājiem bija palamas, dažkārt pat ar nievājošu nozīmi. Palamas lielāko tiesu bija sadotas skolotājiem, kuŗi uzsāka mācīt skolas pirmajos gados. Vēlāk ieradās daudz jaunu skolotāju, bieži vien drīz pēc universitātes beigšanas. Tiem lielāko tiesu pavārdus nepiešķīra.

Tēvs arvien bija ļoti aizņemts, gan savā kabinetā pieņemot pacientus, gan ejot mājas vizītēs vai arī pasniedzot mācības priekšmetus ģimnāzijā. Gadījumos, kad tēvam bija jāapmeklē kāds slimnieks laukos, lauksaimnieki parasti atbrauca viņam pakal ar zirga pajūgu. Tā nu es tēvu bieži vien maz redzēju, tādēļ jo priecīgāks biju, kad varēju pabūt ar viņu. Kad tēvs laboja ģimnāzistu skolas darbus, man parasti bija atļauts sēdēt pie galda un viņu vērot. Tādās reizēs viņš usslavēja tos, kuŗi bija pelnījuši piecinieku un škendējās par tiem, kuŗiem pienācās divinieks. Klausoties viņa sarunās ar māti šo un to uzzināju arī par skolotājiem, kautgan tādās reizēs vecāki parasti sarunājās krievu valodā.

Sākuma gados, kad ģimnāziju vēl sauca par vidusskolu, tās direktors bija Pēteris Liepiņš, maza auguma, kluss un neparasti labsirdīgs cilvēks. Ar mums bērniem viņš sarunājās kā ar pieaugušiem. Viņš mūs vienmēr uzrunāja ar "Jūs". Viņš bija bezgala centīgs un pašaizliedzīgs. Tā kādreiz, kad vēl nebijis kārtējas vilciena satiksmes, skolas lietās kautkas bijis steidzami kārtojams Valmierā. Lai tur laikus nokļūtu, viņš uz turieni devies kājām. Vēlēdamies papildināt zināšanas, kā arī, lai iegūtu nākošo zinātnisko grādu, viņš 1920. gadā uzdevis darbu, lai pienācīgi sagatavotos un spraustos mērķus tiešām sasniegtu. Dzirdēju, ka pēc tam viņš dienu un nakti studējis, atļaujot sev tikai nedaudz stundu miegam.

Mans tēvs gan pilsētā, gan apkārtējos lauku pagastos kā ārsts bija ļoti iecienīts. Mūsu mājās bieži vien viesojās pilsētas inteliģences pārstāvji. Tēvam visās lietās bija savs noteikti uzskati, bet viņš tos nevienam neuzspieda, īstenībā viņš tos arī nekad pilnīgi neatklāja. Viņš arī nevienam nepievienojās, ja tas nesaskanēja ar viņa principiem.

Arī mani viņš audzināja niekus nerunāt. Tā kā to arī darīju, tad man atļāva būt klāt, kad pieaugušo starpā risinājās sarunas.

Ja nu tiešām tika kautkas pārrunāts, kas nebija manām ausīm domāts, tad tas tika pateikts krievu valodā, laikam pieņemot, ka es šo valodu esmu jau aizmirsis. Es gan parasti visu tīri labi sapratu, un, ja tomēr kādu vārdu nesapratu, tad bieži vien spēju tā nozīmi piedomāt. Tā ar laiku es daudzus Rūjienas iedīvotājus pazinu un biju tīri labi informēts gan par viņu nodarbošanos, gan.par viņu uzskatiem un domāšanas veidu, dažkārt pat par viņu politisko noslieci. Vēl skaidrāks man viss kļuva, kad vecāki vēlāk vēl visu savā starpā pārrunāja. Tā es jau bērna gados pazinu visas svarīgākas personas Rūjienā un tās apkārnē, dažreiz gan ne personīgi, bet vismaz pēc nostāstiem. Vēlāk, kaut arī neiznāca ar tām iepazīties, kautkādi tomēr uzzināju, kā tās izskatās.

Tā, jau mazs zēns būdams, ar laiku pazinu lielu daļu ģimnāzijas skolotāju. Vispirms prātā nāk Marta Putne, kuŗa mācija latviešu valodu. Pirmajos gados viņa mācījusi arī vēsturi. Viņai bija izcilas zināšanas latviešu, kā arī pasaules literatūrā, viņa arī prata sakarīgi mācīt gramatiku. Stāstīja gan, ka viņa Latvijas sākuma gados bijusi kreisi noskaņota. Viņa bija slaida auguma un izskatījās ļoti veselīga. Viņa bija arī izcila runātāja, kuŗa arvien spēja savas domas skaidri un pārliecinoši izteikt.

Tad tur vēl bija Lidija Blūmentāle, kuŗa mācīja fiziku, Viņa bija ļoti klusa un atturīga.Tika gan stāstīts, ka arī viņa esot kreisi noskaņota.

Vēl jāmin Jūlijs Platacis, kuŗš mācija matemātiku, vēlākos gados vēl vingrošanu zēniem. Viņš bija briļļains, patukls kungs ar gludi noskūtu galvu. Viņš bija precējies, bet ģimenē bērnu nebija. Viņš vienmēr izskatījās dikti nopietns. Par viņu stāstīja, ka viņš esot ļoti stingrs, pat viltīgs. Runāja, ka kādreiz, uzdevis klasei matemātikas rakstu darbus, viņš pats sēdējis pie sava galda izlikdamies lasām avīzi. Īstenībā avīzes lapas vidū bijis caurums, pa kuŗu viņš novērojis klasi, lai atrastu, vai tikai kāds no kāda cita nemēģina kautko norakstīt. Viņam patika runāties ar skaistām meitenēm, viņš bija arī labs dejotājs.

Vēl jāmin Vilis Klānis, kuŗš mācīja vēsturi. Viņš bija bijis virsnieks un bija bezgala patriotisks. Viņam bija vadoša loma vairākās organizācijās. Cik atceros, viņš darbojās aizsargu, kā arī vanagu organizācijā, viņš bija arī biedrs Rūjienas Brīvprātīgo Ugunsdzēsēju Biedrībā. Viņam bija arī šo organizāciju uniformas. Ierodoties Rūjienā viņš bija vieninieks, bet vēlāk viņš apprecēja savu bijušo skolnieci, toreiz pazīstama Rūjienas advokāta Grīnvalda meitu.

Skolas sākuma gados tur zīmēšanu mācīja mākslinieks Alfreds Turauskis. Viņš dzīvoja netālu no skolas, turpat Parka ielā. Viņam bija gari melni mati, un viņs visai īpatni ģērbās. Viņš gan Rūjienā ilgi nepalika. Viņa vietā drīz ieradās mākslinieks Jānis Birnbaums. Kad viņš viesojās mūsu mājās, viņš man vienmēr kautko uzzīmēja.

Dziedāšanu sākumā bija mācijis kāds Jānis Indāns, bet viņu drīz nomainīja brīvmākslinieks Pauls Krieviņš. Arī viņš bija bijis virsnieks, un skolas sākuma gados skolā pat nēsājis virsnieka uniformu ar gariem zābakiem. Par viņu runāja, ka viņš mīlot šad un tad iedzert.Viņš bija plaša vēriena cilvēks; viņš reizē bija arī izcils pianists. Viņš skolā nodibināja simfonisko orķestri, viņš arī sagatavoja kori. Viņa ietekmē vairāki Rūjienas ģimnāzijas abiturienti iestājās konservatorijā un kļuva izcili mākslinieki.

Skolas sākuma gados tur ticības mācības pasniedzis toreizējais Rūjienas Dienvidu Draudzes mācītājs Hermans Bachs. Ar viņu un viņa ģimeni gan sapazinos tikai daudz vēlāk. Viņa tēvs Johans Bachs bija cēlies no Ķoņu pagasta Teimām. Bacha vectēvs bija saucies Krastiņš, bet mācīdamies Cimzes seminārā, viņš savu uzvārdu bija vāciskojis. Johans Bachs bija sakomponējis vairākas garīgas dziesmas. Kad vēlāk sāku apmeklēt pamatskolu, dzirdēdams par Johanu Sebastiānu Bachu, domāju , ka tā ir tā pati persona un biju bezgala lepns, ka biju ar viņu ticies.

Kad mēs vēl dzīvojām Parka ielā blakus ģimnāzijai, tur vingrošanas skolotājs bija toreizējais Rūjienas policijas iecirkņa priekšnieks Voldemārs Jingsts (Juengst). Viņš bija korpulents kungs un vismaz uz ārieni izlikās esam ļoti stingrs. Viņš bija atrainis ar trīs nepiaugušiem dēliem un bija cēlies no Igaunijas.

Kādu laiku par ģimnāzijas inspektoru bija filologs Eduards Kreišmanis, kuŗš pats skolā pasniedzis anglu un fraņču valodas. Viņš škielēja, un šī iemesla dēļ skolniekiem gadījušies dažādi pārpratumi. Viņš dzīvoja Limbažu ielā, kur viņa tēvam piederēja māja. Viņš pats tomēr Rūjienu drīzi vien atstāja, lai darbotos kādā Liepājas skolā. Vēlākos gados viņš tomēr vasaras atvaļinājumus bieži pavadīja Rūjienā, un šad un tad man gadījās viņu satikt uz ielas. Tādu šķielēšanu savā mūžā gan otrreiz neesmu redzējis. Viņu redzot reizēm bija grūti izvairīties no smiekliem, sevišķi esot kopā ar citiem zēniem.

Vācu valodu ģimnāzijas sākuma gados mācija skolotāja Ritmane, kuŗa toreiz reizē ar mums dzīvoja Grosberga mājā. Ģimnāzijā toreiz bijuši vēl citi skolotāji, bet es tos vairs neatceros, droši vien tādēļ, ka viņi tur bija tikai īsu laiku. Tā īsu laiku tur žīmēšanu bija pasniedzis vēlākais tieslietu ministrs Hermanis Apsītis, kuŗš pats bija rūjenietis. Toreiz viņu nepazinu, bet daudzus gadus vēlāk es sapazinos ar viņa dēlu Andreju.

Pilsētas parkā, tieši pretīm mūsu mājai ģimnāzijas vajadzībām bija uzceltas vingrošanas ierīces. Zemē taisnā līnijā bija ierakti trīs koka stabi. Divi bija krietni augsti, bet trešais, attālākais bija īsāks. Virs garajiem stabiem bija piestiprināts līmenisks baļķis. Tādējādi radās kautkas līdzīgs lieliem vārtiem. Pirmajā garaja stabā līdzīgos atstatumos bija pulkas, kuŗas noderēja kāpšanai. No škērsbaļka lejup nokarājās gludas kārtis, kas bija pievienotas tā, ka varēja šūpoties.

Zēni tās lietoja, lai sacenstos rāpjoties pa tām augšup. Tad vēl tur nokarājās divas virves ar riņķiem to apakšējā galā. Riņki bija domāti vingrošanai. No otrā garā staba uz trešo īsāko stiepās līmenisks apalš delzs stienis, arī domāts vingrošanai. Kad laiks bija labs, vingrošanas stundu laikā pa mūsu dzīvojamās istabas logu mēs varējām vērot, kā policijas priekšnieks Jingsts ģērbies pilnā uniformā apmācija ģimnāzijas zēnus vingrošanā. Reizēm viņi izdarīja saskaņotas kustības, pielietojot īpašas koka nūjas apmērām pusotra metra gaŗumā. Citās reizēs varējam vērot tāllēkšanu, augstlēkšanu un skriešanās sacīkstes.

Reizēm māte man atļāva apciemot Ritmaņa jaundundzi viņas istabā. Tur bija liels rakstāmgalds, piekrauts grāmatām un labošanai savāktām skolnieku burtnīcām. Mani visvairak pārsteidza, ka viņai uz galda tukšā tējas glāzē bija salikts liels skaits smaili noasinātu zīmuļu. Tur bija parastie zīmuļi, tad vēl vairāki sarkani zīmuļi skolēnu rakstudarbu labošanai.\

Kādreiz, kad viņai bija dzimšanas diena, agrā rītā bija ieradušies viņas audzekņi, zēni un meitenes, lai viņu apsveiktu. Māte viņus caur verandu ielaida mūsu dārzā, lai viņi zem skolotājas loga varētu viņai nodziedāt serenādi.

Kad 1920. gadā Pētera Liepiņa vietā par ģimnāzijas direktoru atnāca Arnolds Čuibe, skolā notika daudz pārmaiņu. Tanī laikā ģimnāzijas rīcībā bija tikusi nodota baronam Engelhartam atsavinātā Eriņu muiža. Tā atradās kādus divus kilometrus no pilsētas centra. Uz turieni pārcēla skolas vecākās klases.

Skolas iesvētīšanas aktā mācītājs Bachs toreiz starp citu bija teicis: "Neviens putns nelien svešā ligzdā." Direktors Čuibe, skolotāja Putne, skolotājs Platacis un vēl daži citi demonstratīvi atstājuši zāli. Mācītājs Bachs pēc tam steidzīgi nobeidzis savu runu un devies mājās.

Tad skolotāja Putne dedzīgā runā atspēkojusi Bacha teikto un attaisnojusi latviešu tiesības būt Eriņu muižā. Pēc šī notikuma Bacha vietā skolā kādu laiku reliģiju mācijis Rūjienas Ziemeļu Draudzes mācītājs Osolings, kuŗš arī bija pusvācietis.

Direktors Čuibe vecākām klasēm mācījis matemātiku. Viņš arī bijis pazīstams kā labs runātājs. Viņa dzīvoklis bija vienā no bijušajām Eriņu muižas kalpotāju ēkām, cik atceros, mājas otrā galā dzīvoja skolas dārznieks.

Kādreiz, kad Juris bija apmērām divi gadus vecs, vecāki bija aizgājuši uz Eriņu muižu, atstājot mūs bērnus kalpones uzraudzībā, kuŗa mums atļāva pagalmā spēlēties. Kad vecāki atgriezušies mājās, viņi atraduši kalponi aizsnaudušos, bet Juris nekur nebijis atrodams. Arī es viņa pazušanu nebiju pamanījis. Atceros, ka vecāki satraukti gāja viņu meklēt. Laimīgā kārtā ilgi nebija jāmeklē.

Pilnīgi kails viņš bija izlīdis pa vārtu apakšu un aizstaigājis līdz Parka ielas un Raiņa ielas krustojumam. Labi, ka toreiz Rūjienā vēl nebija nekādu strauju satiksmes līdzekļu. Tur tad vēl nebija neviena automobīļa. Kalponi gan tūliņ atlaida no darba.

Kādu citu reizi abi ar Egonu rotaļājāmies dārzā, kamēr māte skraidīja iekšā un ārā, lai izkārtu veļu. Pēkšņi ieraudzīju, ka Egons bija pārliecies pār veļas baļļu, kas līdz pusei bija piepildīta ar ūdeni. Laimīgā kārtā viņa krekls bija aizķēries aiz baļļas roktura un tā nu viņš tur karājas ar galvu uz leju; mati gan bija slapji, bet ūdens lidz mutei nesniedzās. Iesteidzos mājā pasaukt māti, un viss beidzās labi.

Citu reizi, kādā skaistā vasaras rītā, māte man atlāva kopa ar abiem brāļiem iziet parkā, lai spēlētos pie gimnāzijas vingrošanas ierīcēm. Māte pati pa to laiku mājas augšēja stāvā sakārtoja guļamistabu, atstādama logu vaļā, lai dzirdētu, ja mēs viņu pēkšņi sauktu. Viņa varēja arī katrā laikā pieiet pie loga, lai paraudzītos, ko mēs daram.

Tikko bijām nonākuši parkā, Juris, kuŗam toreiz bija nepilni trīs gadi, turēdamies pie staba pulkām, sāka rāpties stabā. Kad viņš bija uzkāpis gandrīz līdz staba galam, saucām māti, lai nāk skatīties Jura varoņdarbu. Māte izbailēs izskrēja parkā. Nebija nekādas nozīmes rāties, jo Juris varētu nobīties un sākt raudāt un varbūt nokristu zemē. Ar laipnu runāšanu mātei tomēr izdevās Juri pierunāt lēni kāpt zemē. Pēc tam tēvs pierunāja skolas vadību dažas no staba apakšējam pulkām izņemt, lai kādu citu reizi nenotiktu kāda nelaime.

Kādreiz atgadījās, ka kāds mūsu pagalmā pret skolas sienu bija pieslējis garas kāpnes. Mēs zēni pēc kārtas karinājāmies pie kāpņu pulkām un tāpat karinādamies mēģinājām rausties uz augšu. Kad pienāca Jura kārta, sagadījās, ka gimnāzijas skolēniem bija starpbrīdis. Pa atvērto logu viņi uzlielija Juri un mudināja viņu rāpties augstāk. Viņš to arī darīja, bet kad viņš bija ticis pietiekoši augstu, viņs pēkšņi nobijās un sāka kliegt pēc palīga. Viņš vai nu nezinaja kā nokāpt lejā, vai arī viņa rokas bija nogurušas. Vairāki skolnieki, kas paši bija mudinājuši Juri kāpt augstāk, pēkšņi izlēca pa skolas pirmā stāva logu un nocēla viņu no kāpnēm.

Kā vecākajam no mums trīs zēniem man bieži nācās jaunākos brālus pieskatīt. Atceros, ka vienā no šīm reizēm man nejauki sāpēja galva, tomēr par to nevienam nekā neteicu, jo uzskatīju par svarīgu uzdevumu brāļus uzmanīt. Kautkā visu arī pārcietu un jutos lepns, ka neraugoties uz paša grūtībām savu pienākumu biju izpildījis. Velāk, paēdis pusdienas, drīz atkal jutos daudz labāk.

Tēvs turpināja savā darbā arvien būt ļoti aizņemts, un es viņu maz redzēju. Dažreiz, pārnācis no darba un gaidīdams uz vakariņām, tēvs atsēdās dzīvojamā istabā uz dīvāna un kavējās pārdomās. Tādās reizēs es pamanījos atsēsties uz viņa ceļa.

Laika plūsmā es no vecāku sarunām pamazām uzzināju šo un to par tēva ģimeni, par viņa studijām, par kara laika notikumiem, par vecāku tikšanos, par revolūciju, par bēgšanu no komunistiem, par komunistu iebrukumu Ziemeļlatvijā, par bēgšanu no Rūjienas uz Igauniju, par bada gadiem, par izpalīdzīgajiem zemniekiem, par Rūjienas slimnīcas dibināšanu, par ģimnāzijas dibināšanu un vēl daudz ko citu.Tie bija nopietni stāsti, un tajos klausoties ar laiku nojautu, ka tēvs, manā klātbūtnē visu to stāstot, pieņēma, ka es sarunās ar citiem būšu piesardzīgs, lai kādreiz kautko nepareizu nepateiktu. Sarunās ar citiem es arī vienmēr ievēroju piesardzību.

Kādreiz es tomēr izdarīju lielu kļūdu. Mūsu mājā bija saaicināta grupa ģimnāzijas skolotāju. Viena no skolotājām bija ģērbusies raibā puķainā kleitā. Kamēr viesi staigāja pa dārzu, es pagalmā spēlējos ar brāļiem un vēl kādiem kaimiņu bērniem. Kāds zēns, ieraudzījis skolotajas raibo kleitu, pateica, ka tā nu gan izskatoties raiba kā mērkaķis. Kur gan viņš tādu salīdzinājumu bija ņēmis, bet man tas likās nepiemērots. Pēc tam es piegāju pie skolotājas, kuŗa bija tērpusies raibajā kleitā, un pateicu: "Čukuru Bubis ir slikts puika, jo viņš saka, ka Jūs izskataties raiba kā mērkaķis. Par tādu runāšanu gan no tēva tūliņ saņēmu stingru rājienu. Pēc tam sarunās biju vēl piesardzīgāks.

Ar laiku man bija tīri labs priekšstats par tēva ģimeni. Viņš bija zaudējis savu tēvu jau gadsimta sākuma. Viņš jūsmoja par dzīvi pie Melnās Jūras, par augstajiem kalniem, kas tur bija redzami tālumā, par augļu bagātību dienvidos. Tad viņš vēl stāstīja par saviem skolas gadiem un par studijām Odesā.

Viņš bieži pieminēja savu māti. Viņš tai bieži rakstīja un sūtīja arī naudu. Atbildes tomēr pienāca loti reti un bija visai izvairīgas, un nekad nebija skaidrs, vai naudas sūtījums saņemts. Cik nopratu viņš savu māti ļoti mīlēja, viņš arī bija lepns uz savu vācisko izcelsmi.

Tēva vecākais brālis Aleksandrs skaitījās mans krusttēvs, otrs brālis Alfonss bija krusttēvs Egonam. Viņi abi bijuši inženieri. Arī Alfonss bija paspējis laikus izbēgt no Krievijas un bija nonācis Vācijā. Viņš tur tomēr drīz miris ar vēdera tīfu.

Tēvs bieži pieminēja savu jaunāko māsu Mariju, kuŗa viņam aizejot trimdā bija bijusi vēl maza meitene. Tad viņš vēl pieminēja savu vecāko māsu Natāliju, kuŗa bija precējusies ar skolotāju Eiženu Kleinu. Tēvs vienmēr uzlielija savu māsas dēlu Artūru Kleinu, kuŗš bijis neticāmi apdāvināts un arī ļoti centīgs. Tēvam dodoties bēglu gaitās, Artūrs studējis kalna inženieru zinātnes. Kādreiz, virsnieks būdams, tēvs Artūram rādījis savu pistoli. Pēkšņi atskanējis šāviens un lode gandrīz vai trāpījusi māsas dēlu. Kopš tā laika tēvs arvien baidījās no ieročiem, un mūsu māja tādu nekad nebija. Kleinu ģimenē vēl bija meita Ella, kuŗa bija krietni jaunāka par Artūru.

Reizēm tēvs no skapja izvilka palielu ādas ceļa somu. Tanī glabājās dažādi vērtspapīri, kuŗi tai laikā gan jau bija kļuvuši nevērtīgi. Bez tam tur bija sainīšos sasietas vēstules, kuŗas tēvs un māte kādreiz bija viens otram rakstījuši.

Reizēm tēvs no ceļa somas izņēma fotogrāfijas, kuŗas viņš bēgot bija paspējis paņemt līdz. Raudzīdamies šinīs uzņēmumos tēvs skaidroja, kas kuŗā uzņēmumā redzams. Tādās reizēs arī es tos drīkstēju tuvāk apskatīt. Vairākos uzņēmumos tēvs bija redzams virsnieka uniformā. Tad tur bija vāirāki mātes uzņēmumi. Daži bija no viņas skolas gadiem, tad tur bija vēl citi, kuŗos viņa redzama māsas ietērpā.

Kādā citā uzņēmumā bija redzama tēva vecāku māja. Tad viņš vēl parādīja savas mātes, manas vecmāmiņas uzņēmumu. Viņš solījās kādreiz, kad laiki mainīšoties, aizvest mani uz Feodosiju, lai man parādītu vietas, kur viņš bija audzis un mācījies. Starp uzņēmumiem bija arī viņa brāļu Aleksandra un Alfonsa uzņēmumi.

Citā uzņēmumā bija redzams Aleksandrs ar savu jaunāko brāli Voldemāru, kuŗš toreiz vēl bija pusaudzis. Tanī pat uzņēmumā vēl bija redzamas tēva jaunākās māsas Ella, Frīda un Elza un beidzot visjaunākā, Marija. Viena no māsām, ja nemaldos, Ella bijusi pianiste.

Tēvs pats skolas gados bija spēlējis mežragu, bet vēlāk vijoli. Viņam bija absolūtā dzirde. Vijoli viņš prata spēlēt pēc notīm un arī pēc atmiņas. Jaunus gabalus dzirdot , viņš varēja improvizēt pēc dzirdes. Viņš spēlēja arī klavieres, tās gan tikai pēc dzirdes. Tā, ja kāds spēlēja vijoli, vai arī kādu citu instrumentu, vai arī dziedāja, viņš tūliņ spēja atrast pareizo toņkārtu un spēlēt klavieru pavadījumu. Par šīm tēva spējām sākumā zināju tikai no nostāstiem, jo sākuma gados mums mājās nekādu muzikas instrumentu nebija.

Kādrei viņš tomēr kautkur bija sadabujis vijoli. Un kādu vakaru viņš pēkšņi uz tās sāka kaut ko spēlēt. Lai mani uzjautrinātu, viņš spēlēja kādu strauju un izteiksmīgu gabalu. Straujo kermeņa kustību dēl paskats bija tiešām komisks, bet man bija priecīgs prāts par to, ka tēvs, kuŗš parasti bija tik nopietns, varēja būt tik trakulīgs.

Vēlākā dzīvē atkārtoti nācās piedzīvot jaunus pārsteigumus par tēva daudzajiem talantiem. Kad ģimnāzijas sarīkojumos muziķi pārtrauca deju muziku, lai pēc ilgās spēlēšanas nedaudz atpūstos, skolēni lūdzās, lai tēvs uz klavierēm uzspēlē kādu dejas gabalu. Viņš to arī labprāt darīja. Viņš pats bija arī izcils dejotājs. Abi ar māti viņi labi sadejoja, bet, kad bija dāmu deja, vecāko klašu meitenes steidzās aicināt tēvu dejot.

Kad kādreiz agrā pavasarī māte ar kalponi izgāja dārzā , lai sakasītu lapas, kas tur gulēja jau kopš rudens, zem lapām parādījās pirmie prīmulu un narcišu asni. Kad māte ap ceriņu krūmiem, kas auga dārza ielas pusē gar sētu, bija izgrābusi sausās lapas, tad sāku tur rakņāties ar lāpstiņu.

Nelaimīgā kārtā ar kādu palielu pudeles stikla gabalu, kuŗu kāds tur nolaidīgā kārtā bija nometis, es pārgriezu kreisās rokas īkšķi. Grieziens bija krietni dziļš. Pārgriezts bija pat īkšķa nags. Ārstēšanai bija nepieciešamas pat vairākas šuves. Tā vēl līdz šai dienai mana kreisā īkšķa nags ir šķelts un vienā īkšķa malā vēl tagad redzama rēta. Aukstā laikā īkška gals pa reizei tirpst vai arī kļūst nejūtīgs.

Dārzā bija vairākas ābeles un bumbiera koks. Netālu no akas auga ābele, kuŗai rudenī bija sevišķi garšīgi āboli. Tos nācās ievākt vēlā rudenī un tie nogatavojās tikai īsi pirms svētkiem. Māte to sauca par "balto dzidro", bet šķirnes īsto nosaukumu neviens nezināja. Vēlāk Virķēnu lauksaimniecības skolas pārzinis Reveliņš no tās paņēma dažus zariņus un uzpotēja tos mežeņiem. Nākošajā gadā bija auksta ziema, un šī ābele nosala. Pārējās bija "sīpoliņu" ābeles. Arī no tām ieguvām ļoti garšīgus ābolus, kas uzglabājās līdz janvāra beigām.

Kādreiz, kad sākoties ziemai pa nakti bija uzsnidzis pirmais sniegs, biju loti priecīgs, ka drīkstēju iet pagalmā spēlēties. Sniega bija diezgan daudz un tas bija mīksts, varēju taisīt sniega pikas vai arī veidot kautko citu. Kad māte mani beidzot sauca nākt iekšā, man prātā iešāvās gudra doma. Sadabūju palielu papes kasti un iznesu to pagalmā. Tad sāku tur abām rokām kraut iekšā sniegu, pēc tam to ar kājām vēl piemīdīju. Pēc tam ienesu kasti kalpones istabā un paslēpu to zem viņas gultas. Vēlāk, kad mans nedarbs atklājās, dabūju stingru rājienu. Man tomēr nepagāja garām nepamanīts, ka mātei, kā arī kalponei bija grūti pievaldīt smieklus

Šad un tad savu krustdēlu apciemot atbrauca kādreizējais labvēlis Paegle jeb, kā mēs viņu saucām, Stāpeles onkulis. Liels bija mūsu prieks, kad viņš ziemas laikā atbrauca ar kamanām, jo tādās reizēs viņš piedāvājās mūs izvizināt, un māte mums to parasti arī atļāva.

1922. gada februāri tirgotāja Meijera ģimenē piedzima trešā meita. Mans tēvs bija aicināts vadīt dzemdības. Tās tomēr bija noritējušas gludi. Kad tās bijušas galā, tirgotājs Meijers tēvam jokodamies teicis, ka nu man būšot līgava. Meitene saņēma vārdu Marija. Vēlāk aptiekara Dauguļa ģimenē piedzimis pirmais bērns, arī meitene, kuŗas vārds bija Margrieta, bet parasti viņu sauca par Grietu. Pēc tam atkal dzirdēju jokojam, ka man tai mājā augot līgava. Dauguļu ģimenē vecāki diezgan bieži viesojās. Šad un tad viņi arī mani paņēma līdz. Tā ar Grietu sapazinos jau agrā bērnībā, bet ar Meijeru Mariju, kuŗu visi sauca par Riju, pirmo reizi tikos daudz vēlāk, kad viņa sāka iet skolā.

Kādreiz mūsu māja atkal bija saaicināti viesi. Toreiz pie vecākiem strādāja kalpone, kura piederēja kādai reliģiskai sektei. Kad viņa uzzināja, ka mūsu mājas būs viesības, kuŗās varbūt pat dejos un lietos alkoholiskus dzērienus, viņa uzteica darbu. Viņa tomēr žēlīgi palika pa nakti uzraudzīt "nabaga" bērnus, kamēr vecāki līgsmojās.

Līdzko viesi bija aizgājuši un māte atnākusi guļamistabā, lai paraudzītos, kā mums zēniem klājas, kalpone tūliņ atvadījusies un aizgājusi.

Tā nu mēs augām. Mums katram bija savs pievārds. Tā mani sauca par Vīķu, Egonu par Guni un Juri par Bubi. Tikai vēlāk, kad Juris jau sāka apmeklēt skolu, viņš uzzināja, ka viņa īstais vārds ir Georgs.

Pa retam māte mani aizveda pie manas krustmātes Betijas tantes. Viņa mani vienmēr lutināja, pirka dāvānas un deva saldumus. Viņai bija divi kaķi, ar kuŗiem, pie viņas viesojoties, drīkstēju spēlēties. Drīkstēju arī apskatīt bilžainas pastkartītes, kuŗas viņa bija saņēmusi no draugiem, laikam kā svētku vai dzimšanas dienas apsveikumus. Tur bija arī skatu kartītes. Cik nopratu, tēvs ar viņu nevisai labi saprātās. Viņš tādēļ arī nenāca līdz, kad māte apciemoja savu māsu.

Vēlākos gados uzzināju arī iemeslu. Izrādījās, ka Betijas ēdiena veikals nebija ienesīgs, tieši otrādi Betija vairākos veikalos bija ietaisījusi parādus. Cik nopratu, viņa to bija varējusi izdarīt, atsaucoties uz manu tēvu, "kuŗam naudas netrūkstot". Tēvs viņu reizēm arī pazoboja, ka viņa par brīvu barojot, kādu ģimnāzijas skolotāju, kuŗš viņai laikam patika. Kad nu šis vīrs Rūjienu pēkšņi atstājis, Betija bijusi bezgala noskumusi, un nolēmusi braukt pie savas mātes.

Mans vectēvs Miķelis Maizītis, kurš kādreiz vadījis Cēsu pilskrogu, bija miris jau 1911. gadā. No viņa atstātā mantojuma mana vecāmāte un arī Betija bija jau lielu daļu agrāk saņēmušas. Tā manai mātei pienākusies lielākā dala no vecātēva atstātajām Dzērbenes pagasta "Vecvāciešu" mājām. Tēvs vecai mātei un Betijai izmāksāja viņām vēl pienākošos mantojuma dalu, tomēr pēc parādu nomaksāšanas Betijai daudz neatlicies.

Kādu vakaru Betija asarām acīs atnāca pie mums atvadīties. Viņas abas ar māti sēdēja virtuvē un sarunājās. Atceros, ka Betija no kāda apmērām pēdu gaŗa sausa dēļa gabala ar nazi atplēsa skalus. Dažus viņa galos iešķēla. Brīnījos, ko viņa ar tiem domā darīt. Tad viņa uz galda man par prieku uzcēlu skalu torni un tad vēl māju. Pēc tam es celtnes atkal nojaucu un viņa atkal cēla jaunas ēkas, šoreiz ar sētu visapkārt. Nākošajā dienā es pats uz grīdas nodarbojos ar būvdarbiem. Tomēr ar laiku kalpone skalus izlietoja pavārda aizkurināšanai. Velti gaidīju tanti Betiju atkal atnākam.

Kādu laiku māte audzēja putnus un reizēm pat baroja cūku. Šo dzīvnieku iežogošanai no dārza sētas līdz saimniecības ēkas stūrim tika uzcelta jauna sēta. Tūliņ aiz šīs sētas atradās sile cūku barošanai. Mums zēniem ļoti patikās vērot gaiļus un vistas, kā ari cūkas barošanas laikā. Kādreiz vistu kūtī naktī bija ielavījies seskis un nobeidzis vairākas vistas.

Tā kā ģimnāzijai sākuma gados daudzos priekšmetos trūka nepieciešamo mācības līdzekļu, tad skolotāji bieži vien mēģināja tos izgatavot paši. Atceros, kā māte palīdzēja tēvam kaltēt dažādus augus, dažkārt ar visām saknēm, lapām un ziediem.

Šie preparāti bija domāti botānikas mācībām. Stādus vispirms pielīmēja biezām papīra lapām, tad šis lapas salika vienu virs otras, tad virsū uzlika vēl vienu tukšu lapu. Pēc tam preparātus, saspiestus starp divām piemērota lieluma dēļa platēm, izkaltēja. Bieži vien arī paši skolnieki vāca vajadzīgos paraugus.

Trūka arī zooloģijas preparātu, tādēļ tēvs skolniekiem mācīja, kā tos sagatavot ievietojot tos ar formalīnu pildītos stikla traukos. Darbnīcā, kas atradās mūsu saimniecības ēkas tālajā galā, tēvs skolniekiem mācija, kā savirknēt dažādo dzīvnieku kaulus, lai rastos pareizs priekšstats par šo dzīvnieku skeleta uzbūvi. Tā skolas zooloģijas kabinetā ar laiku krājās dažādu zīdītāju dzīvnieku, suņu, kaķu, lapsas, kā arī dažādu putnu skeleti.

Reiz kāda skolnieka tēvs atveda dzīvu lūsi, kuŗu tūliņ ielaida mūsu zirgu stallī, kur nekā cita nebija, kā tikai malkas grēdas. Nākošajā rītā māte kautkā bija aizmirsusi, ka šķūnī ir lūsis, un neko nedomādama gājusi pēc malkas. Pēkšņi no malkas grēdas virsas viņai garām palēcis lūsis. Māte laimīgā kārtā paspējusi izskriet pagalmā un aizcirst staļļa durvis. Vēlāk lūsis nobeigts un skolēni ar drātīm savirknējuši lūša kaulus, lai dabas zinību kabinetā būtu jauns preparāts.

Kādu citu reizi ziemas laikā, kad bijis labs kamanu ceļš, ieradies kāds zemnieks. Viņš mātei pateicis, ka esot atvedis zirgu, kuŗu viņš esot solījies tēvam piegādāt, lai skolēni zooloģijas kabineta vajadzībām varētu sastādīt zirga skeletu. Savu pajūgu viņš bija iebraucis mūsu pagalmā. Ievērojām, ka uz kamanām gulēja otrs novārdzis zirgs. Zemnieks pieprasīja divdesmi latu un gribēja zināt, kur zirgu novietot. Tā kā mātei par visu šo lietu nekas nebija zināms, viņa lika zemniekam pagaidīt, kamēr pārnāks tēvs. Kad tēvs pārradās un ieraudzija, kādā stāvoklī bija zirgs, viņš lika zemniekam lasīties prom, jo zirgam bijuši ienāši. Zemnieks iesākumā gan strīdījās pretim un pieprasīja naudu, bet, kad tēvs piedraudēja saukt policiju, viņš lādēdamies aizbrauca.Tā ģimnāzija palika bez zirga skeleta.

To pašu darbnīcu, kuŗā skolnieki salika dzīvnieku skeletus, skola izlietoja kerāmikas stundām. Telpai bija koka grīda. Jāpieņem, ka tā agrāk bija kalpojusi par klēti. Mūs zēnus šai telpā interesēja ierīce, kas noderēja apaļu māla priekšmetu, kā vāžu, šķīvju vai bļodu veidošanai. To, liekas, varēja saukt par virpu. Ierīces uzbūve bija diezgan vienkārša. Lielākai apaļai koka platei, kas varēja brīvi griezties ap vertikālu asi, centrā bija iestiprināts vertikāls balsts, kas sniedzās līdz pieauguša cilvēka gūžas augstumam. Virs balsta bija piestiprināta mazāka apaļa koka plate, kas kopā ar balstu veidoja itkā mazu galdiņu. Kamēr viens skolnieks ar abām kājām mina lielo plati, tādā veidā liekot arī galdiņam rotēt, otrs skolnieks ar abām rokām no māala pikas veidoja vēlamo priekšmetu. Vasaras brīvlaikā mēs zēni šo īerīci izlietojām kā karuseli.

Dažu agrās bērnības notikumu aprakstus atceros vienīgi no nostāstiem, lielāko tiesu tos tomēr atceros no pieredzes. Ap to laiku, kad bijām jau pārcēlušies uz Grosberga māju Parka ielā, Rūjienas pilsētā kādreiz trūcīgām ģimenēm izdalītas Amerikas dāvānas. Māte šķendējās, kad uzzināja, ka vaīrākas toreiz jau turīgas ģimenes arī bija gājušas tās saņemt. Tā nu es pirmo reizi dzirdēju par brīnumzemi, kuru sauca par Ameriku.

Citā reizē zemnieki par lētām cenām varējuši iegādāties darba rīkus kā arklus, ecešas, cirvjus, lāpstas un vēl citus. Šie sūtījumi toreiz daudz līdzējuši lauksaimniecībai atkopties. Tomēr bija arī daudz tādu, kas sūdzējās, ka darba rīki bijuši novecojušies un ka tādus Amerikā tai laikā vairs nelietoja.

No vecāku sarunām vēl atceros, ka tēvam bija laimējies izārstēt kādu žīdu zēnu, kurš visai smagā veidā bija saslimis ar dizentēriju. Tas bija noticis īsi pirms šīs ģīmenes brauciena uz Ameriku. Pielietojot rīsa dietu zēns bija atkopies, un vēlāk ģimene arī izceļojusi. Pat atceros, ka viņu uzvārds bijis Morgensterns. Pēc tam man bieži nācās domat, kā gan tur izskatas tai brīnumzemē.

Vēlāk iepazinos ar dažiem brīnumiem tepat Rūjienā. Kādreiz mani vecāki bija aicināti uz kādu sarīkojumu Virķēnos. Viņiem pakaļ bija atbraucis Rūjienas muižas īpašnieks Alfreds Cīrulis, kuŗam Rūjienas apkārtnē piederēja pirmais auto. Kad viņš atbrauca, drīkstēju pat iziet uz ielas to tuvāk apskatīt. Tas bija liels vaļējs auto. Lietainā laikā gan varēja uzvilkt brezenta jumtu. Pēc brauciena vecaki gan solījās, ka Cīruļa mašīnā nekad vairs nekāpšot. Viņš bija braucis pārāk strauji, un, kad ceļā sastapuši pajūgus, zirgi sākuši trakot un bijuši grūti savaldāmi. Atpakaļbrauciens bijis vēl ļaunāks, jo Cīrulis, būdams diezgan iereibis, braucis vēl pārdrošāk.

Ap to pašu laiku Rūjienas veterinārārsts Ramanis bija iegādājies motciklu un mēģinājis pārliecināt tēvu, ka arī viņam tāds noderētu. Kādā nedēlas nogalē Ramanis ļāva tēvam izmēģināt savu motociklu. Tēvs nolēmis aizbraukt uz Ķoņu pagastu, lai apciemotu lauksaimnieku Paegli. Saņēmis motociklu tēvs pirms došanās ceļa vēl piestāja mūsu majās. Jutos ļoti lepns, kad vēroju, kā tēvs sēdās motociklā un strauji aizjoņoja.

Vēlak gan izrādījās, ka brauciens nebija risinājies pārāk gludi. Kad tēvs bija nonācis pusceļā vai nedaudz tālāk, nokritusi motocikla kēde un viņš to vairs nevarējis atrast. Pēc tam viņš stumis motociklu Ķoņu virzienā. Pēc kāda laika no pilsētas puses braucis kāds pajūgs. Braucējs pieturējis. Tad abi kopīgiem spēkiem iecēluši motociklu ratos. Pēc tam braucējs, kāds cits Ķoņu pagasta saimnieks, aizvedis tēvu pie Paegles. Tur nonākot tēvs juties ļoti izslāpis un izsalcis. Viņs arī tūliņ cienāts ar svaigu pienu. Saimniece vēl uzcepusi olas ar speķi un kartupeļiem. Vēlāk tēvs stāstīja, ka toreiz appēdis duci olu un izdzēris pāris litrus piena.

Pievakarē saimnieks tēvu un arī motociklu savā pajūgā novedis atpakaļ Rūjienā. Tēvs sev motociklu gan nekad nenopirka. Man toreiz gan bija grūti saprast, kādēļ gan nē.

Dārza ielā tuvu Raiņa ielai lielā smilšu laukuma malā atradās Rūjienas elektrības iestāde, kuŗu vecos laikos saukuši par Iluminācijas staciju, tiku dzirdējis arī vārdu "Ilūzija" Toreiz elektriskā strāva bija dabūjama tikai vakaros. To ieslēdza krēslai iestājoties un pusnaktī to atkal izslēdza. Pārējā laikā, ja tāda vajadzība radās, bija jālieto petrolejas lampas. Kautkur biju dzirdējis, ka gaisma mājā ienākot pa vadiem. Vairākus vakarus krēslai iestājoties, raudzījos pa dzīvojamās istabas logu, lai novērotu, kā gaisma pa elektrIibas vadiem ienāks istabā, bet vienmēr īsto brīdi nokavēju. Kad pagriezos atpakaļ, istaba jau bija gaiša. Tā mans pirmais zinātniskais experiments neizdevās.

Dzīvojamā istabā blakus dīvānam bija galdiņš, uz kuŗa atradās samovārs. Tas bija ļoti izskatīgs. To arī bieži lietoja, lai uzvārītu ūdeni tējai, kuŗu dzēra no lielām stikla glāzēm. Arī man patikās turēt mutē cukura graudiņu un caur to lēni sūkt tēju. Pret samovāru man bija liels respekts, laikam tādēl, ka biju ticis brīdināts tam tuvu neiet, lai neapplaucētos ar karstu ūdeni.

Virtuvē mani vēl valdzināja ierīce, kuŗu sauca par prīmusu. Kā degvielu tai lietoja petroleju, un tā bija sevišķi parocīga rītos, lai brokastīm uzvārītu kafiju. Nebija tūliņ agrā rītā jāiekur pavārds. Lūkojoties ar bērna acīm pasaule bija brīnumu pilna. Vēlāk bilžu grāmatās redzēju vēl daudzus citus brīnumus: laivas, pasažieru kuģus, lidmašīnas un gaisa kuģus. Tur vēl bija krāšņas pilis, augsti torņi un pat vēja dzirnavas. Visus šos brīnumus es cerēju kādreiz redzēt.

Bet pagaidām dzīve ritēja ierasto gaitu. Kad rītos nokāpu lejā dzīvojamā istabā, tēvs vai nu jau bija aizgājis uz skolu, vai arī bija gatavs uz turieni doties. Viņu atkal redzēju tikai vakarā. Vienmēr ar nepacietību gaidīju viņu pārnākam. Tādās reizēs no vecaku sarunām bieži vien kautko jaunu un interesantu uzzināju. Dažkārt gan gadījās, ka viņš no darba atgriezās tik vēlu, ka tad jau gulēju saldā miegā.

Kādreiz skolā satraukumu radīja gadījums, kad direktors Čuibe, jājot zirgā, zirgam trakojot, bija ticis izsviests no sedliem. Kritienā viņš bija smagi savainojis galvu. Sākumā ievainojums licies nopietns, bet laimīgā kārtā viņš pilnīgi atveseļojies, kaut arī tam vajadzējis ilgāku laiku.

Direktora Čuibes vadībā Rūjienas ģimnāzija ar laiku izvērtās par vienu no labākajām visā Latvijā. Liels procents skolas abiturientu tika uzņemti universitātē.Čuibe necieta kreiso noskaņojumu, kas valdīja Rūjienas pilsētas pamatskolā.

Šī iemesla dēl viņš savu jaunāko dēlu Leonu tur nesūtīja, bet pats apmācija mājās. Zēns tomēr vienmēr lūdzies, lai taču arī viņam ļaujot apmeklēt skolu, kā to darot citi viņa vecuma bērni.

Kādu dienu Čuibe toreiz deviņus gadus vecajam dēlam beidzot atļāvis mācību laikā pasēdēt ģimnāzijas sagatavošanas klasē, cerēdams, ka viņš tur sāks garlaikoties un turpmāk vairs pēc skolas neprasīsies. Kad zēns tomēr tūliņ ņēmis aktīvu dalību mācību norisē, tad nekas cits neatlicies, kā ļaut viņam turpināt. Tā nu notika, ka Leons Čuibe ģimnāziju nobeidza četrpadsmit gadu vecumā un vēlāk teoloģijas studījas deviņpadsmit gadu vecumā.

Mazā pilsētiņā, kāda bija Rūjiena, gan labas, gan sliktas ziņas izplātījās ātri. Tā kādreiz Rūjienā un tās apkārtnē lielu satraukumu radīja ziņa, ka īsā laika sprīdī vairāki jauni cilvēki bija saslimuši ar aklas zarnas iekaisumu. Viņi visi bija tikuši operēti Dr. Nolteinas privātslimnīcā, tomēr bija radušās komlikācijas un no kādiem desmit slimniekiem dzīvs palicis tikai viens, proti, direktora Čuibes vecākais dēls Arnolds, kuŗš pēc ilgākas slimošanas beidzot bija atkopies. Divi citi ģimnāzijas audzekņi, abi klases biedri, tomēr bija miruši no komplikācijām.

Tā paša gada vasarā kāda ģimnāzijas skolniece, viņas vecāku vienīgais bērns, bija Rūjā peldoties noslīkusi. Šo ģimeni labi atceros. Meitenes tēvs bija ormanis un dzīvoja Dārza ielā pretīm Vecajiem Ternejas Kapiem. Par pašu meiteni biju dzirdējis, ka tā bijusi sevišķi apdāvināta un ari ļoti cītīgi mācījusies. Bija pavisam sērīgi šais stāstos klausoties

Dzirdēju arī vēl pavisam cita rakstura nostāstus. Tā dzirdēju, ka Rūjienas pilsētas pamatskolā, kas atradās Raiņa ielā netālu no Parka un Raiņa ielas stūra, mācot pretvalstiskus uzskatus un šķiru cīņu. Toreiz gan īsti nesapratu, par ko tiek runāts, tomēr kautkā tomēr nojautu, ka tas nebija nekas labs.

Vecajā Ternejas kapsētā, tuvu lielajam smilšu laukumam, kur tika noturēts gada tirgus, bija kāds liels kaps. Tur itkā bija apglabāti kādreizējie komunisti, kas varām mainoties bija tikuši nošauti. Ikgadus tur pirmajā maijā pulcējās komunistu līdzskrējēji, lai noliktu vaiņagus ar sarkanām lentām vai arī sarkanas puķes un lai turētu runas. Pēc tam viss bars soļoja cauri pilsētas centram uz kādu citu vietu netālu no Virķēnu šosejas, lai sapulcētos pie kāda vītola, pie kuŗa vēl kādi citi komunisti bija tikuši nošauti. Gājienā piedalījās daudz pilsētas pamatskolas skolotāju. Daži no tiem gan kapos, gan pie vītola uzstājušies ar musinošām runām.

Pilsētas pamatskolā mācījuši ateismu un ņirgājušies par baznīcu. Kāda skolotāja teikusi meitenēm, ka progresīvām sievietēm nepienākoties nēsāt cepuri, bet jānēsājot lakatiņš. Cepures nēsājot tikai buržuju sievas. Kāda meitene teikusi, ka arī viņas māte nēsājot cepuri, bet tomēr neesot nekāda bagātniece. Pēc tam skolotāja meitenei norādījusi, lai reizēs, kad mātei galvā cepure, ar viņu nekur kopā nerādoties.

No mātes nostāstiem vēl atceros, ka man, vēl pavisam mazam esot, bijusi uzdāvinata lelle, kuru saukuši par Ansi. Ar šo rotaļlietu es gan esot ļoti neuzmanīgi apgājies, bieži ļāvis tai nokrist vai pat sviedis pret sienu. Pēc tam gan esot to "ārstējis" un apmīļojis. Kopš tā laika, kad man jautāts, kas es pieaugot gribot būt, es vienmēr esot atbildējis, ka būšot ārsts. Jau agrā bērnībā nopratu, ka arī tēvam tāda izvēle patiktu. Vēlāk viņš pat pieminēja, ka pēc studiju beigšanas man vajadzētu papildināties viņa seņču zemē Vācijā. Jau toreiz nopratu, ka viņš to visu domāja pavisam nopietni.

Kādreiz, kad mūsu mājās atkal notikušas viesības, gadījies kāds komisks notikums. Toreiz viesu starpā bijis arī Dr. Elcbergs, viņa kundze, kā arī viņa māsa. Aicināts bijis arī policijas priekšnieks Jingsts, kuŗš toreiz bijis atraitnis. Kamēr pārējie viesi bijuši aizņemti sarunās, Jingsts istabas stūrī uz dīvāna mīlinājies ar Elcberga jaunkundzi, kuŗa jau toreiz bija pāri pusmūžam. Kādam viesim līdz bijis suns, kuŗs slēpies zem dīvāna. Pēc viesībām mājās iedams suņa īpašnieks, nevarēdams atrast savu suni, nodomājis, kas tas droši vien būs aizskrējis mājās. Tikai nākošajā rītā uzgājuši, ka suns zem dīvāna nobeidzies. Jingsts vēlāk apprecēja krietni jaunāku sievu, kādu vācieti.

Skaidri atceros savu piekto dzimšanas dienu. Jau pirms Lieldienām māte mums zēniem bija likusi uzšūt vienādus jūrnieku kreklus. Atceros, ka tie bija rotāti ar uzšūtiem zelta krāsas enkuriem. Dzimšanas dienā kā dāvānu saņēmu krāsainus zīmuļus un grāmatiņas ar zīmējumiem, kuŗus nācās izkrāsot. Saņēmu vēl pāris bilžainas pasaku grāmatas. Ar tām es bieži nodarbojos, un drīz to saturu zināju no galvas.

Tanī pavasarī tēvs ar vairāku apkārējo pagastu vadītājiem bija noslēdzis līgumus, ka par zināmu atlīdzību viņš divreiz gadā pārbaudīs pagasta nepējnieku patversmes iemītniekus, kā arī izdarīs skolnieku pārbaudes pagasta skolās un bērnu patversmēs. Bez samaksas naudā katrs pagasts apņēmās tēvam ikgadus bez maksas piegādāt noteiktu daudzumu dedzināmās malkas.

Pēc šo līguma noslēgšanas tēvs mūsu mājās saaicināja līguma slēdzēju pagastu vecākos un darbvežus, kā arī skolu pārziņus. Sanāca 25 līdz 30 viesu. Tie visi bija vīrieši. Kad vēlā pēcpusdienā ieradās pirmie viesi, māte mūs zēnus izsūtīja pagalmā spēlēties, bet kad satumsa, tad mūs virtuvē steidzīgi paēdināja. Pēc tam māte mūs uzsūtīja augšējā stāvā. Vecāki laikam negribēja, ka mēs redzētu piedzērušus cilvēkus. Viesi bija visai skaļi, daži arī dziedāja. Viens otrs viesis droši vien bija krietni iereibis.

1923. gada vasarā tēvs aizbrauca uz Berlīni, lai tur pazīstamajā Charitè slimnīcā papildinātu savas medicīniskās zināšanas un prasmi.

Vācijā tai laikā valdījusi inflācija, bijušas arī grūtības ar pārtiku. Iebraucot Vācija bijusi muitas kontrole. Muitnieks prašnājis tēvu par lielo līdzpaņemtās pārtikas daudzumu. Tēvs viņam iedevis dūmu desas līkumu, pēc tam viss bijis kārtībā. Līdzpaņemtos Amerikas dolārus tēvs Vācijā izmainījis pret vācu markam, ikreizes gan tikai tikdaudz, cik bijis nepieciešams tās dienas izdevumiem, jo nākošajā dienā markas vērtība varēja būt pat vairākkārtīgi kritusies.

Tēvs Vācijā uzturējās kādas sešas nedēļas, un mēs ar nepacietību gaidījām viņu atgriežamies. Kad viņš beidzot atbrauca, viņš līdz bija atvedis daudz skaistu pirkumu. Atceros, ka viņš mātei bija nopircis sarkanas krāsas zīda drānu kleitai, par ko viņš pēc toreizējām cenām bija samaksājis divi miljoni vācu marku. Mums zēniem bija liels prieks par atvestajām rotaļlietām. Vēlāk pienāca vēl lielas kastes ar citiem Vācijas pirkumiem. Tur bija lepnas chromētas metala gultas ar tērauda atsperēm, domātas vecākiem. Tad tur vēl bija balti krāsotas dzelzs gultas mums zēniem. Tās nebija tik lepnas.

Citā sūtījumā pienāca lielāks vairums dažādu medicīniskās izmeklēšanas instrumentu. Tad tur vēl bija lielāks skaits ķirurģisko instrumentu, bez tam vēl medicīniskās laboratorijas piederumi un ķīmikālijas. Bija arī daudz jaunāko medicīnas grāmatu un beidzot Ceisa firmas mikroskops.

Kad visi šie sūtījumi bija saņemti, tēvam bija modernākais ārsta kabinets Rūjienā. Ar laiku viņs kļuva par veiksmīgu un iecienītu ārstu. Būdams reizē centīgs, kā arī taupīgs, viņš pamazām kļuva arī turīgs.

Nākošajā vasarā Rūjienā notikusi lauksaimniecības izstāde; ieradies pat valsts prezidents Jānis Čakste. Goda mielasta laikā mātei iznācis sēdēt blakus prezidentam. Kādu laiku vēlāk māte aizbraukusi uz Rīgu iepirkties. Ejot pa ielu pēkšņi pretīm nācis prezidents, pacēlis cepuri un teicis "Sveicināta Štrauba kundze". Tad viņš vēl pateicis. ka viņš māti atceroties no sarīkojuma Rūjienā, kad māte sēdējusi viņam blakus, tērpusies sarkanā kleitā. Viņš vēl īsu brīdi parunājies, tad atvadījies.Vēlāk atkārtoti dzirdēju, ka Čakstem bijusi neticami laba atmiņa.

1924. gada vasarā uz Rūjienu dienesta darīšanās bija atbraucis mērnieks Viktors Sils. Viņš bija apprecējis manas vecmāmiņas jaunāko māsu Matildi. Viņš ar savu ģimeni dzīvoja Cēsīs. Nokārtojis darīšanas viņš pēc dažām dienām devās atkaļ mājās. Es drīkstēju braukt viņam līdz, jo viņš bija apņēmies mani aizvest pie manas vecmāmiņas, kuŗa tai vasarā kādā Gaujmalas vasarnīcā bija atvērusi panziju vasaras viesiem. Viņa tur saimniekoja kopā ar Betijas tanti.

Vasarnīca saucās "Villa Karola" un atradās trīs kilometrus ārpus Cēsīm, pastāva kalna virsotnē ar lielisku skatu uz Gauju un Gaujas tiltu. Pati vasarnīca bija paliela divstāvu ēka, kuŗai visapkārt bija balkoni.

Pagraba telpās dzīvoja kāds savādnieks, kuŗš ziemas laikā, kad neviens cits tur nedzīvoja, pieskatīja vasarnīcu. Visi viņu sauca par Jūli. Vasaras laika viņš reti rādījās, jo pavadīja laiku Gaujas malā zvejodams, un naktīs viņš pārgulēja zaru būdā turpat upes krastā. Kad uznāca negaiss, tad viņš gan pa reizei galīgi izmircis pārskrēja mājās. Bet līdzko lietus stājās, viņs bija atkal ceļā uz Gaujmalu.

Kaut arī ši bija pirmā reize, kad viens pats biju prom no mājām, vientuļš tomēr nejutos un arī pēc mājām pārāk neilgojos. Varbūt tas bija tadēļ, ka Betijas tante mani ļoti lutināja. Pa ciemošanās laiku labi sapazinos ar Silu ģimeni. Tur auga meita Aina, kuŗa bija kādus piecus vai sešus gadus vecāka par mani. Tad tur vēl bija divi dēli. Vecākais, Pavils bija manā vecumā un jaunākais, Viktors Jura vecumā. Pāvilu sauca par Pauli un Viktoru par Viku. Par Pauli biju dzirdējis, ka viņš esot ļoti slimīgs, jo viņam esot kāds defekts kakla asinsvados. Vienā kakla pusē viņa āda izskatījās zilgana, un likās, ka tur bija kāds pietūkums.

Toreiz man vislabāk patikās spēlēties ar Ainu. Atceros, ka viņa prata no māliem izveidot dažādus traukus miniatūrā. Viņa tos izkaltēja krasnī un pēc tam izkrāsoja ar ūdens krāsām. Kaut arī biju gandrīz vienos gados ar Silu bērniem un Viktors bija pat jaunāks par mani, viņi man visi skaitījās onkuļi un tantes.

Šad un tad vecāmāte paņēma mani līdz uz Cēsu tirgu, kur viņa iepirka saknes un augļus. Tad gājām pie miesnieka, kur viņa sapirka gaļu un uzkožamos. Mājās braucām ar ormani, kuŗam bija rati ar lielu kulbu un gumijas riepām. Pats ormanis sēdēja uz bukas, bet mēs ar vecomāti kulbā. Rati ripoja pavisam klusi, dzirdami bija vienīgi ritmiskie pakavu klaudzieni, kas bija sevišķ izteiksmīgi, ja ielai bija akmeņu bruģis. Tirgū vecā māte labi prata ar pārdevējiem diņģēties, tā viņa tur arvien izdevīgi iepirkās.

Citās reizēs iepirkšanos izdarīja Betija. Tādās reizēs viņa mani bieži aizveda uz Dāvida Bērziņa konfekšu fabriku. Tur Betija man nopirka saldumus. Fabrikas īpašnieka sieva Erna Bērziņa bija manai mātei māsica, proti, viņu tēvi bijuši brāļi. Jau veikālā ierodoties Dāvids Bērziņš mani pacienāja ar saldumiem, bet mājās pārbraucis varēju mieloties ar Betijas pirktajiem gārdumiem.

Velāk vēl iepazinos ar Ernas Bērziņas pārējām māsām, kuŗas visas izņemot Jūliju Maizīti bija precējušās. Ernai vēl bija brālis Rūdolfs Maizītis, kuŗš vadīja Rēzeknes Armijas Ekonomiskā Veikāla nodaļu. Ar viņu gan nekad neiznāca tikies. Dažus gadus vēlāk gan iepazinos ar viņa meitu, kuŗa apmeklēja konservatoriju un vēlāk kļuva pianiste.

Citās reizēs Betija mani tirgus braucienu laikā cienāja kādā kafejnīcā, kuŗā varēja dabūt sevišķi garšīgas tortes. Karstā laikā es torti ēdot drīkstēju piedzert klāt limonādi. Betija tirgū neprata tā diņģēties, kā to darīja vecāmāte un bez tam viņa braucienos arī citādi lieki izdeva naudu. Vecaimātei tas nemaz nebija pa prātam, tādēļ viņa uz tirgu parasti brauca pati.

Blakus vasarnīcai bija šķūnītis. Tur vienā galā bija salikta malka. Otrā nodalījumā vecāmāte pa vasaru turēja vistas, zosis un pat tītaru. Ik rītus putnus izlaida tuvēja plaviņā baroties. Pa reizei man bija ļauts putnus pabarot. Betija pazina vairākus apkārtējo vasarnīcu īpašniekus. Reizēm, kad viņa kādā no šīm vasarnīcām viesojās, viņa ņēma līdz arī mani.

Kādu dienu vecā māte mani aizveda uz savām dzimtajām mājām, Liepas pagasta Lejas-Stagariem. Vispirms ar vilcienu aizbraucām līdz Lodes stacījai, tad pa kājceliņu pāri kādai pļavai soļojām uz Lejas-Stagariem. Tur saimniekoja vecmāmiņas jaunākais brālis Rūdolfs Apsītis, kuŗš saimniecību bija mantojis no saviem vecākiem. Arī vecāmāmiņa bija uzaugusi šais mājās, un viņas vecāki bija apglabāti Liepas kapos.

Rūdolfs bija mājās un mūs laipni uzņēma. Pēcpusdienā viņš mūs savā pajūgā aizveda uz tuvējām Stuķu mājām, kur satiku vecmāmiņas vecāko brāli Ernestu, kurš bija apprecējis Stuķu Bertu. Stuķus apsaimniekoja Bertas brālis. Ernests, ka uzzināju bija linu uzpircējs, bet reizēm tirgojās arī ar zirgiem. Tā kā Rūdolfam bija jādodas atpakaļ darbā, viņš mūs atstāja Stuķos paciemoties. Vēlāk Ernesta onkulis savā droškā mūs aizveda atpakaļ uz vasarnīcu Gaujmalā.

Pa ceļam vēl piestājām Liepas kapsētā, lai noliktu puķes uz Apsīšu dzimtas kapiem. Ievēroju, ar kādu bijību vecmāmiņa to darīja. Nonākot pie savu vecāku kapa, Ernesta onkulis noņēma savu cepuri un turēja to rokās, līdz atkal izgājām no kapsētas.

Manai vecmāmiņai bez divi brāļiem bija vēl četras māsas. Trijām no tām Rīgā bija restorāni, un ikviena no viņām vēlāk izdeva savu pavāru grāmatu. Natāliju Sutu jau agrāk pieminēju, tad tur vēl bija Kristīne Breikša un Auguste Kulša. Vecā māte, kura bija vecākā no māsām arī kādreiz bija sarakstījusi pavāra grāmatu, bet kāds manuskriptu bija nozadzis. No māsām vienīgi Matildei Silai nekad nebijis savs restorāns.

Baudot vasaras priekus nepamanītas bija pagājušas sešas nedēļas. Pienāca laiks atkal doties mājās. Man pakaļ atbrauca māte. Viņa līdz bija paņēmusi arī .Egonu un Juri. Cēsīs viņai bija paredzēts palikt tikai nedaudzas dienas. Māte mūs aizveda pie savas bērnības draudzenes Bertas Ozoliņas, kuŗa strādāja Cēsu pilsētas valdē par grāmatvedi un dzīvoja kopā ar savu māti. Viņa bija izskatīga sieviete un labi ģērbās. Bija vērojams, ka arī viņas māte, kuŗai bija jau krietni sirma galva, kādreiz bija bijusi skaista sieviete. Viņa tomēr vienmēr izskatījas sadrūmusi. Viņa nekad nesmaidīja. Vēlak uzzināju, ka dažus mēnešus pēc kāzām viņas vīrs to bija pametis, un tā Berta bija uzaugusi bez tēva.

Bertas tante, kā mēs viņu saucām, vadāja mūs pa dažādām mājām, kur dzīvoja citas viņas un manas mātes bijušās skolas biedrenes, lai tur parādītu mūs trīs zēnus, itkā mēs būtu kāda sensācija. Dažkārt, kad izjutu mātes agrāko skolas biedreņu pētošos skatus, jutos tīri neērti. Citās reizēs, kad sarunas ieilga, mēs zēni sākam garlaikoties un prasījāmies iet pie vecmāmiņas. Pirms mūsu aizbraukšanas Bertas tante pasūtīja fotogrāfu, kuŗš vasarnīcā izdarīja vairākus uzņēmumus. Jau nākošajā dienā ar vilcienu devāmies atpakal uz Rūjienu. Dzelzceļa stacījā mūs sagaidīja tēvs, kurš bija pasūtījis pajūgu. Biju priecīgs būt atkal mājās. Drīz dzīve ritēja ierastajā gaitā.

Rudens pusē uz Rūjienu atbrauca Breikša tante. Viņa šeit rīkoja mājturības kursus, kas ilga divas nedēlas. Kursu laikā viņa apmācīja rūjenietes ēdienu gatavošanas mākslā. Turpat tie, kas vēlējās varēja līdzņemšanai lēti nopirkt gatavas pusdienas. Māte šad un tad to arī izdarīja, jo tādās reizēs nebija pašai jāvāra. Mātes gatavotie ēdieni tomēr bija garšīgāki. Kursos mācija arī, kā gatavot šokoladi. Tā nu gan labi garšoja.

Breikša tantei bija pasmags raksturs. Viņa bija šķīrusies no sava vīra. Stāstīja arī, ka viņa daudz jaucoties citu cilvēku darīšanas. Laikam šī iemesla dēļ viņa ar pārējām māsām lāga nesatika. Viņai bija meita Nastja, kuŗa skaitījās Egona krustmāte.

Tā kā man bija jau seši gadi, tad vecāki sāka plānot par manu skološanu. Ja ne šinī gadā, tad vismaz nākošajā gadā man bija jāsāk apmeklēt skolu. Rūjienas pilsētas pamatskolā vecāki mani negribēja sūtīt, jo tur skolotāji esot kreisi, citā reizē dzirdēju, ka tie esot sarkani. Ja es kādu no tā apzīmētiem cilvēkiem arī pazinu, tad tos satiekot, raudzījos kādu sarkanumu saskatīt, bet nekad nekā nesaskatīju.

Tomēr vienreiz man tas izdevās. Toreiz mūsu mājās bija atnākusi kāda pajauna pamatskolas skolotāja, kuŗa bieži piesarka, un iedzerot glāzi vīna viņas seja un kakls kļuva tumši sarkani. Viņa pilsētā tomēr bija izdaudzināta par labu skolotāju, tādēļ vecāki sarunāja viņu pasniegt man privātstundas. Vairākas reizes nedēļā māte mani aizveda uz viņas dzīvokli, kur viņa mēģināja man macīt lasīšanu un rakstīšanu. Drīz vecāki tomēr izšķīrās, ka būtu jānogaida līdz nākošā gada rudenim.

Tanī pat ziemā tēvs gimenes vajadzībām Aspāzijas ielā tieši Pērnavas-Valkas šaursliežu dzelzceļa stigas malā nopirka palielu dzīvojamo māju. Jau agrākos gados māte, šai mājai gaŗām ejot, bija izteikusies, ka viņai patiktu tādā mājā dzīvot. Viņa to gan bija redzējusi tikai no ārpuses. Atceros, ka tēvs šo māju nopirka no kāda Lapsiņa. Sagadījās, ka pēc vairāk kā sešdemit gadiem Latvijas apciemojumā iznāca iepazīties ar Lapsiņa dēlu inženieri Haraldu Lapsiņu.

Aspāzijas iela virzijās paralēli Raiņa ielai. Tā sākās no Dārza ielas, kuŗa vilkās gar Veco Ternejas Kapu ziemeļu malu un bija paralēla Parka ielai. Māja nebija tālu no mūsu toreizējā mājokļa. Lai sasniegtu Aspāzijas ielas sākumu, bija tikai jāiziet cauri parkam un Vecajiem Ternejas Kapiem.

No turienes mūsu jaunā māja bija ceturtā pēc kārtas. Tā atradās ielas labajā puisē, tieši pirms dzelzcela pārbrauktuves. Ielas pusē, ārpus sētas auga četri kupli ozoli un viena tāda pat lieluma kļava. Lai ierīkotu pietiekoši platus vārtus, vienu ozolu vēlāk nācās nocirst. Mājas aizmugurē bija vairākas saimniecības ēkas, un aiz tām liels ābeļu dārzs, bet starp koku rindām bija gaŗas zemes strēmeles, noderīgas dārzāju dēstīšanai. Māja kādreiz bija bijusi savrūpmaja, bet, kad mans tēvs to nopirka, tur dzīvoja četras ģimenes, un lielajā virtuvē, kas atradās mājas vidū, bija četri pavārdi.

Lai māju atkal pārvērstu par savrūpmāju, bija jāizdara lielas pārmaiņas. Virtuvē bija jāizplēš vecie pavārdi un tur jāiebūvē viens lielāks pavārds. Tā kā tēvs gribēja daļu mājas izlietot ārsta kabinetam, tad ielas pusē bija jāizbūvē atsevišķa ieeja pacientiem. Mājai bija vajadžīgs jauns jumts. Istabām bija vajadzīgas jaunas grīdas, jaunas krāsnis un jaunas tapētes. Nācās krāsot logus un mājas ārieni.

Apkārt īpašumam uzcēla jaunu sētu. Ielas pusē tā bija divus metrus augsta. Sētas dēļi cieši piegūlās viens otram. Spraudziņu starp dēļiem no ielas puses vēl nosedza ar rievotām dekoratīvām līstītēm, bet sētas virspusē kā rotājumu uznagloja kādus desmit centimetrus platu dēli. No ielas puses pagalmā un dārzā vairs nevarēja ieskatīties. Dzelzcela malā, kā arī pārejās dārza malās starp sētas dēļiem bija atstarpes apmēram pus dēļa platumā, dēlu gali bija smaili, un pati sēta bija nedaudz zemāka nekā tā bija ielas pusē. Māju nokrāsoja dzelteni brūna krāsā, ielas pusē tādā pat krāsā bija arī sēta, bet mājas rotājumi bija tumšāki.

Mājas aizmugurē pagalmā bija sabrukusi aka. Pagalmam pieslēdzās vairākas saimniecības ēkas. Vistuvāk mājai atradās liela ēka, kuŗas ziemeļu galā atradās klēts ar koka grīdu. Klētij pat bija aizrestots logs. Zem klēts ar ieeju no ēkas gala atradās pagrabs. Ēkas vidū bija liela telpa, kur agrāk glabāti braucamie rati. Latviešu valodā šo telpu varētu saukt par ratnīcu, bet kautkā iegājās nosaukums "vāgūzis". Trešajā telpā agrākos laikos bijis zirgu stallis, bet, kad tēvs nopirka šo īpašumu, stallī atradās kūdra. Šīs ēkas paspārnē bezdelīgas bija sev sabūvējušas ligzdas.

Pagalmā bija vēl viena paliela ēka, kuŗā atradās kautkāda mechaniska darbnīca, un aiz šīs ekas bija sacelti vairāki nelieli šķūnīši, kuŗos īrnieki glabājuši malku. Beidzot dienvidus pusē, pašā sētas malā, atradās vēl kāda cita ēka, kuŗā bija atradusies vai nu vēl kāda cita darbnīca vai arī kāda noliktava. Tēvs lika šķūnīšus un arī mechanisko darbnīcu nojaukt. No saimniecības ēkām palika tikai pati lielākā un tad vēl ēka sētas malā. Šinī ēkā tēvs lika vienā galā iebūvēt veļas mazgātuvi un pirti, bet otrā galā vistu kūti. Kūts priekša ierīkoja palielu iežogojumu, lai vistas neklīstu pa dārzu.

Remonta darbi vilkās vairākus mēnešus. Reizēs, kad tēvs devās uz jauno māju raudzīties, kā norit šie darbi, mēs bērni bieži gājam viņam līdz. Tādās reizēs, mājup ejot, vienmēr paņēmu līdz dēlu atgriezumus, vēlāk arī tapešu atgriezumus, lai būtu ar ko rotaļāties.

Vasaras vidū visi darbi beidzot bija nobeigti, un varējam ievākties jaunajā mājā. Atceros, ka pirmo nakti visi pārgulējām virtuvē uz matračiem, kas bija salikti uz grīdas. Augšēja stāvā bija četras istabas. Vecāku guļamistaba bija ēkas ziemeļu galā, bet dienvidu galā bija gulamistaba mums zēniem. Lielā gaŗā istaba, kas atradās ielas pusē un kuŗai bija trīs logi, bija paredzēta viesiem. Reizēm tur mitinājās kalpone. Otrā lielajā istabā ar logiem ēkas austrumu pusē, ar skatu uz dārzu, māte bija iekārtojusi puķu istabu. Ar laiku tā bija pilna istabas puķēm.

Apakšējā stāvā mājas vidū bija virtuve. Mājas labajā spārnā bija tēva kabinets un uzgaidāmā istaba ar atsevišku ieeju no ielas puses. Kreisajā spārnā ielas pusē bija viesu istaba, kuŗu sauca par zāli, bet sētas pusē bija ēdamistaba.

Lai no ielas nokļūtu dzīvoklī, vispirms bija jāiet cauri verandai, pēc tam nonākot priekštelpā. No turienes sākās kāpnes uz otro stāvu. No priekštelpas atgāja durvis uz viesu istabu, uz uzgaidāmo istabu, kā arī uz virtuvi. Virtuvē ienākot, tās kreisajā pusē atradās liels pavārds un blakus tam durvis uz ēdamistabu, bet virtuves labajā pusē bija durvis uz tēva kabinetu. Tur bez tam vēl bija durvis, kas cauri otrai verandai veda uz pagalmu un dārzu. Zem virtuves un daļēji zem tēva kabineta bija pagrabs. Lai tur nokļūtu, virtuves grīdā bija iebūvētas divviru durvis un platas kāpnes.

Pagalmā veco aku padziļināja, un koka balstu vietā nāca cementa grodi. Akas virsu nosedza ar vāku, un pēc tam ūdens piegāde notika ar rokas ūdens sūkni. Lai no ielas nokļūtu pagalmā, augstaja sētā tuvu mājai bija uzcelti mazi vārtiņi staigāšanai un otri augsti un plati divviru vārti pajūgu iebraukšanai.

Iebraucāmos vārtus gan reti lietoja. Pacienti, kuŗi bija ieradušies ar pajūgu, to lielāko tiesu atstāja kādā iebraucāmā vietā pilsētas centrā un no turienes pie ārsta nāca kājām. Ja viņi tomēr līdz mūsu mājai atbrauca ar pajūgu, tad viņi bieži vien zirgu piesēja pie viena no kokiem, bet tas notika reti.

Tuvākā kaimiņu māja bija celta no gulošiem baļkiem. Uz mūsu pusi tai bija tikai viens visai mazs lodziņš. Skatoties no mūsu pagalma tā izskatījās visai neglīta un pelēka. Lai kaimiņu māju aizsegtu skatam, sastādījām veselu rindu lazdu. Dažu gadu laikā tās tiešām bija tiktāl paaugušās, ka šo māju pilnīgi noslēpa skatam.

Zemes gabaliņā dzīvojamās mājas ziemeļu galā māte iekārtoja puķu dārziņu. Tā vidus dobē tika ierakts augsts karoga masts. Ar virvēm varēja karogu uzvilkt un vēlāk atkal nolaist. Pirmo reiz karogu uzvilkt, gan tikai pusmastā, iznāca, pieminot ārlietu ministru Zigfrīdu Meijerovicu, kuŗš tā gada augustā bija nosities auto nelaimē.

Uznāca lietus, un pēc tam karogu nebija iespējams novilkt zemē, jo virves bija iestrēgušas un nebija izkustināmas. Beigās nācās karoga mastu nozāģēt. Pēc tam valstssvētkos, tāpat kā citi kaimiņi, karoga kātu piestiprinājām pie mājas sienas.

Dārzā sešās garas rindās auga augļu koki un ogu krūmi, tādējadi sadalot dārzu septiņās garās zemes strēmelēs, kurās tika audzēti dārzāji un kartupeļi. Lai pagalmā lietus laikā nerastos dubļu peļķes, tēvs tur lika savest daudzus vezumus grants. Granti izkaisīja arī pa celiņiem puķu dārzā.

Līdzko bijām pārcēlušies uz jauno māju, viena pēc otras sāka pienākt garšīgas tortes. Tās sūtīja paziņas un pilsētas tirgotāji, kā arī pateicīgi pacienti. Lielāko tiesu tās bija gatavojis maiznieks Zariņš, kuŗš lieliski prata konditora mākslu.

Kādu dienu, basām kājām skraidot pa dārzu, Juris bija uzkāpis uz kāda zālē pamesta dēļa gabala, kam cauri bija izsista pagara nagla. Nagla bija izgājusi cauri Jura pēdai, pat cauri ādai pēdas virspusē. Tēvs bija bezgala norūpējies, jo tas bija bīstams ievainojums, kam varēja sekot nopietnas komplikācijas. Cik atceros, Juris saņēma tetanusa antitoksīnu un injekcijas pret gāzes gangrēnu. Viss tomēr beidzās laimīgi. Pagāja gan vairāki mēneši, līdz tēvs Jurim atkal ļāva staigāt. Pēc šī notikuma abi ar Egonu dārzā ejot bijām daudz piesardzīgāki.

Tanī vasarā dārzā viss labi auga. Kad tur nogatavojās jāņogas, mēs zēni drīkstējam pēc patikas turpat pie krūma mieloties; drīstējām arī baudīt ērkšķogas un ķiršus. Tāpat mums patikās tieši no pākstīm ēst saldos zirņus. Jāņogu dārzā bija tik daudz, ka paši tās visas nespējām izlietot. Maiznieks Zariņš no mātes nopirka kādus 400 litrus šo ogu. Viņš tās izlietoja ievārījumu gatavošanai. Maiznieka vecākais brālis un viņa māsa, kas abi strādāja maiznīcā, tās mūsu dārzā paši salasīja lielos desmit vai pat divpdsmit litru spaiņos. Augusta beigās sāka nogatavoties pirmie āboli. Dārzā bija vairākas šķirnes agro ābolu. Saulainās dienās jau agrā rīta stundā pa rasaino zāli basām kājām steidzos dārzā, lai uzlasītu nogatavojušos ābolus, kas pa nakti bija nokrituši no koka. Šiem vasaras rītiem piemita īpatna neaprakstāma burvība.

Pirmā skola

Pilnīgi negaidot pienāca rudens un arī diena, kad man bija jāuzsāk skolas gaitas. Tikai dienu iepriekš uzzināju, ka apmēklēšu vācu pamatskolu. Par to biju ļoti sašutis, jo nepratu vācu valodu. Iepriekš gan biju priecājies par skaisto mugursomu, kuŗu man vecāki nesen bija nopirkuši.

Kad nākošajā rītā māte mani veda uz skolu, man bija asaras acīs. Līdz skolai nebija tālu jāiet. Tā atradās Kronvalda ielā Tītjena mājā. Skolai bija tikai divas istabas. Ieeja bija no sētas puses. No priekštelpas vispirms nokļuva telpā, kuŗā notika macības ceturtās, piektās un sestās pamatskolas klases skolniekiem. Ielas pusē bija telpa pirmajai, otrajai un trešajai klasei, kā arī sagatavošanas klasei. Lai no priekštelpas nokļūtu šai istabā, bija jāiet cauri telpai, kuŗā mācījās vecāko gada gājumu bērni.

Jaunākās klases apmācīja slaida, laipna un smaidīga skolotāja, kuŗa saucās Kaethe Osoling. Viņa nēsāja brilles. Vecākās klases apmācīja patukla skolotāja ar apaļu un sārtu seju. Viņa vienmēr izskatījās ļoti nopietna, un es sākumā no viņas baidījos. Viņa saucās Kaethe Ringenberg. Viņa bija uzaugusi Rūjienā.

Mūsu klases skolotāja mūs visus laipni saņēma un kautko stāstīja vācu valodā. Es protams no visa tā neko nesapratu, tomēr viņa man likās ļoti patīkama.Viņa mani vēl pirmajā dienā iepazīstināja ar kādu meiteni ar gaŗām skaistām matu bizēm. Viņu man stādija priekšā kā Kārinu Tidenu (Karin Tyden). Viņa bija pāris gadu vecāka par mani un prata latviešu valodu. Viņa tūliņ uzņēmās gādību par mani. Kad sākās mācību stundas, viņa man pamācīja, kas darāms. Arī starpbrīžos viņa par mani rūpējās un visādi pamācīja. Pēc tam vairs nebažījos, ka biju atsūtīts uz vācu skolu, un tā jau pirmaja dienā es tur labi iejutos.

Aizgājis mājās tūliņ ar sajūsmu ķēros pie uzdotajiem mājas darbiem. Māte mazliet pieskatīja, lai visu pareizi izdaru. Pēc tam labprāt gāju skolā un pat ar sajūsmu risināju skolas darbus. Nepagāja ilgs laiks, un vācu valoda man vairs neradija nekādas grūtības. Drīz ar pārējiem skolēniem spēju sarunāties vācu valodā.

Visā skolā bija piecpadsmit skolnieku, no tiem septiņi nāca no Tidenu ģimenes. Viņu vecāki bija zviedri. Vēl tagad atceros šo skolnieku vārdus. Vecākuma kārtībā tie bija: Kārlis, Trigve, Freivīds, Elifs, Inge, Kārina un Ernfrīds (vai vācu rakstībā: Karl, Trygwe, Freuwied, Elif, Inge, Karin, Ernfried). Tidenu ģimenē bija vēl viena jaunāka meitene vārdā Mia, kuŗa toreiz vēl nebija skolas gados.

Manā klasē vēl bija Rūta Berica (Ruth Beritz), vecās aptiekas īpašnieka Ernsta Berica vecākā meita. Tad tur vēl bija Irēna Bertrāma (Irene Bertram), kuŗas tēvs bija kādas lauku aptiekas īpašnieks. Vēl klasē bija Richards Bachs, Rūjienas Dienvidu draudzes mācītāja Hermana Bacha dēls. Sagatavošanas klasē vēl skaitījās Kārinas brālis Ernfrīds.

Tā nu mūsu telpa bija pieci sagatavošanas klases bērni un vēl Kārina, kā arī Zīna Hiršsone (Sina Hirschsohn), kāda žīdu tautības skārdnieka meita. Tās abas, cik atceros, bija jau otrajā klasē. Varbūt tur bija vēl kādi citi bērni, bet to vairs neatceros. Augstākajās klasēs, tas ir otrajā istabā, mācījās pieci vecākie Tidenu dēli, tad vēl Herberts Jingsts, Rūjienas policijas priekšnieka jaunākais dēls. Bez tam tur vēl mācijās mācītāja Bacha vecākās meitas Īda un Ieva (Ida und Eva Bach). Tad tur vēl bija Fricis Vends (Fritz Wendt), kādas vācu atraitnes vienīgais dēls. Beidzot vēl jāmin Zīnas vecākā māsa Gita Hiršsone.

Vecākie Tidenu bērni bija krietni vecāki par pārējiem skolniekiem. Kārlim bija vairāk kā divdesmit gadu. Kautkāda iemesla dēļ viņi nebija laikus ieguvuši pamatskolas izglītību un tagad centās to panākt. Cik atcetos, trīs vecākie dēli toreiz bija sestajā klasē. Tika runāts, ka Tidenu ģimenei vēl arvien esot zviedru pavalstniecība. Šķita, ka ģimene bija diezgan trūcīga, bet vietējie vācieši tai daudz palīdzēja. Daži no Tidenu bērniem bija loti apdāvināti un reizē arī centīgi, bet divi no zēniem bija nerātni un slinki. Tie bija Freivīds un Ernfrīds. Sevišķi apdāvināti bija Inge un Kārina, abi arī bieži saņēma uzslavas.

Pēc tam, kad bijām jaunajā mājā nodzīvojuši jau vairākus mēnešus un tur jau tīri labi iekārtojušies, vecāki rīkoja mājas iesvētīšanas svinības. Pašu ceremoniju izdarīja toreizējais Ziemeļu draudzes mācītājs Heinrichs Ozolings. Pēc tam sekoja mielasts, kuŗā netrūka ne ēdienu, ne dzērienu. Mācītājs, kuŗš slimoja ar sirdi, pasēdēja īsu brīdi, nogaršoja ēdienus, bet noraidīja alkoholiskus dzērienus, Tad viņš atvadījās, jo jāsagatavojoties nākošās dienas sprediķim. .

Mācītāja sieva bija vāciete un viņa arī grozījas vācu sabiedrībā, kur viņa lietoja uzvārdu Ozoling-Fehre, vāciskotajam vīra uzvārdam piekabinot savu meitas vārdu Fehre. Kādreiz māte, uz pilsētu ejot, bija viņu nejauši satikusi uz ielas. Ar māti runājoties viņa teikusi, ka nesen pilsētā satikusi mani. Es toreiz esot viņu pieklājīgi sveicinājis, bet, kad viņa pēc tam man jautājusi, vai es viņu pazīstot, es esot atbildejis : "Jūs esat Bachene", itkā domādams otrās draudzes mācītāja Bacha sievu. Es gan tādu gadījumu neatcerējos, bez tam es viņu būtu saucis par kundzi

Sākoties skolai bieži vien sākās arī bērnu slimību epidēmijas. Laikos, kad es uzaugu, tās varēja izvērsties visai bīstamas, jo toreiz pret dažādām bērnu slimībām vēl nebija atrastas potes, kas pasargātu no saslimšanas ar tām. Toreiz arī vēl nebija pretlīdzekļu komplikāciju ārstēšanai.

Ārstēšanā bija jāpalaujas uz to, ka organisms pēc inficēšanās pats ražos nepieciešamās pretvielas, lai infekciju pārvarētu. Ārsta galvenais uzdevums tanīs laikos bija saslimšanas gadījumos palīdzēt novērst komplikācijas, kā arī rūpēties par to, lai tiktu novērsti jauni saslimšanas gadījumi ar zināmu lipīgu bērnu slimību. Lai to panāktu dažkārt nācās skolu uz laiku slēgt. Tā jau 1925. gada rudenī vācu skolu nācās uz pāris nedēļām slēgt. Tas notika vēja baku epidēmijas dēl. Arī es saslimu, vēlāk arī abi jaunākie brāļi.

Marta mēnesī skolā plosijās masalas. Mēs trīs brāļi arī saslimām. Vecāki bija bezgala norūpējušies par Juri, jo viņam pārliecīgi ilgi pieturējās paaugstināta temperatūra. Kamēr mēs visi trīs vēl bijam slimības gultā, pienāca ziņa, ka arī Kārina un Inge salimuši ar masalām un pēc tam ar plaušu karsoni un abi esot ļoti slimi. Pēc dažām dienām uzzināju, ka abi esot miruši un tikšot apglabāti kopējā kapā.

Saņemot šo ziņu vecāki bija vēl vairāk norūpējušies par Juri. Tomēr drīz pēc tam viņa stāvoklis uzlabojās, un nepagāja ilgs laiks, kad visi trīs bijām atkal atveseļojušies un es varēju atgriezties skolā. Toreiz domājot par Kārinu un viņas brāli, man acīs saskrēja asaras, jo likās, ka tā bija liela netaisnība, ka tieši šiem diviem, kuri šai ģimenē bija visgaišākie un apgarotākie, bija tik jauniem jāmirst. Vēlāk, atgriežoties skolā, es sāpīgi izjutu Kārinas trūkumu un vēl ilgi pēc viņas sēroju. Pat vēl tagad pēc tik daudz gadiem man kļūst skumji, kad šo bēdīgo notikumu atceros.

Jau agrā pavasarī māte bija no Šocha dārzniecības pēc kataloga pasūtījusi dažādu puķu, kā arī dārzāju sēklas. Kad iestājās piemēroti laika apstākļi, viņa tās iesēja lecektī, un sēklas arī drīz uzdīga, un, kad pienāca laiks apstādīt dārzu, mātei pašai bija skaisti puķu un dārzāju stādi. Mājas ziemeļu galā māte jau iepriekšējā pavasarī bija izplānojusi un iemēriijusi puķu dobes. Tur viņa pēc iecerētā plāna sastādīja pašas audzētos puķu stādus. Jau agra pavasarī tēvs lika lielajā darzā ar speciālu šķidrumu nomiglot augļu kokus un krūmus, lai tos pasargātu no insektiem. Pēc tam viņs lika augļu koku stumbrus nobalsināt ar kaļķūdeni.

Paraugoties dārzā pa vienu vai otru ēdamistabas austrumu puses logu, tiem tieši pretīm atrādās otrā dārza zemes strēmele, tas ir skaitot no kreisās puses. Šīs zemes strēmeles vidū māte lika ierīkot vairāk kā metru platu grantētu celiņu. Pēc tam katrā pusē celiņam tika izveidota puķu dobe. Tur māte sastādīja ilggadīgās puķes, kā pojenes, flokšus, sirdspuķītes, pīpenes, sarkanās magones un ornamentālos dadžus. Lai būtu simetrija, tad katrai puķei vienā celiņa malā tieši pretīm otrā mala tika iedēstīta tāda pat puķe.

Raugoties pa ēdamistabas logu šis puķu ceļš bija pārredzams līdz dārza otrajam galam. Bija brīnišķīgs skats, kad šī puķu dārza abās malās sāka ziedēt ābeles. Zināma vārdiem grūti aprakstāma burvība bija arī vēlāk, kad sāka birt ābeļziedi.

Daudzus gadus vēlak līdzīgu ainu redzēju filmā "Kādreiz maijā", kur galveno lomu tēloja Žanete Makdonalde un Nelsons Edijs. Tāpat bija brīnumains skats, kad vasarā abās ceļa malās sāka ziedēt puķes.

Dārza nodalījumā, kas piegūlās pagalmam tā ziemeļuos, māte gar sētu lika iestādīt ceriņu krūmus, bet pašā laukumiņā tika ierīkots mauriņš. Gar mauriņa malu sākot no sētas vilkās puķu dobe, kas pēc tam aizliecās uz dārza pusi, lai pievienotos garajai puķu dobei garā celiņa kreisajā malā. Tā kā mājas dienvidu galā pagalms bija krietni liels, tad daļu no ta izlietoja, lai tur iekārtotu vagas agrīniem kartupeļiem un dobes dažādām saknēm, bet pašā sētas malā atradās lecekts. Pie pašas mājas vēl palika krietni liela zemes strēmele, kas kalpoja kā ceļš iebraukšanai pagalmā. Viss pagalms bija grantēts, lai pēc lietus tur nerastos ūdens peļķes un lai tur neaugtu nezāles. Tam bija neregulāra forma, un tā grantētā virsma pievienojās dažādajiem dārza celiņiem, kas arī bija grantēti.

Kad pienāca pavasaris, tad saulainās dienās skolnieki starpbrīdī drīkstēja iet skolas pagalmā. Nebija vairs Kārinas, kuŗa agrāk bija par mani tik sirsnīgi rūpējusies. Tomēr jau pietiekoši labi pārvaldīju vācu valodu, ka varēju ar pārējiem skolas biedriem bez grūtībām sarunāties. Netālu no skolas atradās Ternejas pagasta valdes nams. No skolas pagalma to gan nevarēja redzēt; redzamms gan bija vientulais lielais koks šī nama tuvumā, kuŗā stārķi bija uzbūvējuši sev ligzdu. Līdz šim gan stārķus tur vēl nebijām redzējuši. Jāatzīstas, es toreiz vispār stārķus nekad vēl nebiju redzējis. Tā nu mēs bērni ar nepacietību gaidījām stārķu atgriešanos. Un tiešām, kādu dienu tie bija klāt. Bija liels prieks redzot viņus stāvot ligzdā uz vienas kājas, un vēlāk barojot mazuļus. Bet visvairāk man patikās vērot, kā tie lielos lokos burāja virs mūsu galvām, tikai pa retam pavicinot savus spārnus, lai paceltos augstāk.

Kad mācības gads tuvojās beigām, drīkstēju kādu nedēļas nogali pavadīt Eriņu muižā ģimnāzijas direktora Čuibes gimenē. Vecāki mani iepriekš aizsūtīja pie skolotājas Osolingas, lai lūgtu viņu man iedot nākošās nedēļas sākumā paredzētos mājas darbus, jo bija paredzēts, ka divas dienas naksies kavēt skolu. Es tomēr skolotajai vienkārši paprasīju atļauju šīs divas dienas nebūt skolā. No skolotājas vecākiem rakstītās atbildes, bija skaidrs, ka es par mājas darbiem neko nebiju pieminējis. Skolotāja tomēr bija atļāvusi man divi dienas izpalikt, pat neprasot izpildīt iztrūkstošos mājas darbus. Biju pārsteigts, kad pavasarī nobeidzot sagatavošanas klasi pat izrādījas, ka mūsu klasē es biju labākais skolnieks.

Vēl tanī pat gadā Čuibes ģimene atstāja Rūjienu un, cik atceros, pārcēlās uz dzīvi Valmierā. Pēc tam Rūjienā par ģimnāzijas direktoru atgriezās Pēteris Liepiņs, kuŗš bija nobeidzis savas studijas.

Sākoties vasaras brīvlaikam māte man iedalīja darbus dārzā. Sākumā man uzticēja ravēt tikai agros kartupeļus. Cik atceros, man maksāja divus santīmus par katras kartupeļu vagas ravēšanu.

Vēlāk man uzticēja ravēt arī sakņu dobes. Tā kā tās bija platākas, tad man par šo darbu maksāja nedaudz vairāk. Drīz vien jau drīkstēju ķerties pie puķu dobēm. Pildot šos uzdevumus reizē mācījos pelnīt un pazīt naudas vērtību. Sākumā nauda glabājās pie tēva izlietošanai kādai vēlākai vajadzībai.

Vēlākos gados manos uzdevumos vēl ietilpa dārza celiņu "šķūrēšana", lai tos atbrīvotu no nezālēm, kā arī pagalma uzkopšana. Kad jau pratu pietiekoši labi lasīt, dārza darbos nopelnīto naudu lielāko tiesu izlietoju, lai Miķelsona grāmatu un rakstāmlietu veikalā iegādātos grāmatas lasīšanai. Manos uzdevumos vēl ietilpa puķu laistīšana. Par to gan nekādu atlīdzinājumu nesaņēmu, bet varēju lepni staigāt līdz vecākiem, kad viņi apraudzīja puķu dārzu. Mātei puķu kopšana padevās, un drīz mums bija krāšņākais dārzs visā pilsētā.

Man pašam dārzā bija iedalīts savs zemes gabaliņš, kur drīkstēju pēc patikas audzēt, ko tik vēlējos. Tur sastādīju dažādas pukes, kuŗas arī tīri labi auga un arī ziedēja, tomēr nekadā ziņa nevarēju sacensties ar mātes puķu dārziņu, kur viss bija iepriekš labi izplānots.

Vasaras brīvlaikā mums zēniem bija daudz iespēju izklaidēties un iztrakoties. Jau pavasarī tēvs bija licis pagalmā iebūvēt šūpoles. Tur nu kopā ar brāļiem un skolas biedriem varēju stundām ilgi vingrināties. Toreiz manam draugu pulkam piederēja Richards un Ernfrīds, kuŗš reizēm līdz paņēma savu mazo māsiņu. Mums zēniem patika uzrāpties augstajā sētā mājas ielas pusē un tad staigāt pa dēli sētas virsā, kā arī pēc kārtas no turienes lēkt pagalmā, sacenšoties, kurš spēj tālak aizlēkt. Vēlak pat lēcām no vistu kūts jumta. Kad tēvs to kādreiz ieraudzīja, tad to turpmāk gan vairs nedrīkstējām darīt. Kā vecakais es protams dabūju visstingrāko rājienu.

Arī, kad nebija draugu, vientuļš nejutos. Saulainā vasaras rītā pamodies tūliņ steidzos dārzā. Bieži vien zāli vēl klāja rasa. Tādās reizēs varēju klusi izjust dabas burvību. Vasaras laikā bija vēl daudz citu brīnumu. Pievakarē pagalmā varēju vērot bezdelīgas lidinãmies. Citā reizē varēju vērot cāļus izlienam no olas čaulas. Vēlāk drīkstēju tos ēdināt ar putraimiem, un varēju vērot, kā tie aug un attīstas.

Kādreiz izgudroju, ka pajumtē virs vistu kūts varētu būt vieta baložiem. Telpai bija pat savs logs. Pēc ilgas tielēšanās no vecākiem saņēmu atļauju, tos dabūt no miesnieka Ozola. Viņam bija lieli labības spīķeri, tādēļ pagalms arvien bija pilns baložiem, kas tur meklēja izbirušus labības graudus. Viņa meita Anna, kuŗa toreiz jau bija ģimnāziste, man palīdzēja baložus noķert. To izdarīja tādējādi, ka vaļēju koka kasti, kuŗai bija noņemts vāks, apgrieza otrādi. Pēc tam pacēla vienu kastes malu un atbalstīja to ar koka puļķīti, kuŗam bija piesieta gara aukla. Tad, zem kastes paberot graudus, mēģinājām pieviļināt baložus. Kad putns atradās zem kastes, atlikās tikai pavilkt auklu un izvilkt puļķīti, kas balstīja kastes malu. Pēc tam balodis atradās sprostā.

Sagūstītos baložus uzmanīgi salikām citā kastē, kuŗai bija vāks. Nepagāja ilgs laiks, kad bijām sagūstījuši kādus desmit baložus. Tos es tāpat kastē aiznesu uz mūsu māju. Tur es tos novietoju kūts augšā un sāku tos ēdināt ar graudīem. Kādas desmit dienas es tos turēju ieslēgtus, pēc tam atvēru logu, un visi baloži izlidoja laukā. Cerēju, ka tie drīz atgriezīsies savā jaunajā mājas vietā, bet tas tomēr nenotika. Pēc tam pa otram lāgam baložus ķert gan vairs nemēģināju.

Netālu no mums Dārza ielā Karlsona mājā dzīvoja muzīkas skolotājs Krieviņš ar savu ģimeni. Šad un tad drīkstēju apciemot viņa dēlu Jāzepu, kuŗu visi sauca par Jassi. Vinš bija vismaz gadu vecāks par mani. Bieži tomēr gadījās, ka viņu mājās neatradu. Tās bija reizes, kad viņš ar savu sirdsdraugu Igoru Beloglāzovu siroja pa apkārtni, gan peldoties Rūjā, gan zvejojot, gan ķerot vēžus. Igora tēvs toreiz bija Rūjienas pasta nodaļas priekšnieks. Igoram jau toreiz piederēja vērtīga pastmarku kolekcija.

Abi draugi bija saulē nodeguši brūni kā čigāni. Krieviņu ģimenē bija vēl divas meitas. Vecākā meita, kuŗu man nekad negadījās satikt, bija jau beigusi ģimnāziju un dzīvoja Rīgā. Mājās gan bija vēl jaunākā meita, bet tā bija par jaunu, lai es ar viņu spēlētos. Viņai toreiz kautkāda iemesla dēļ bija nodzīti mati, tā kā varēja viņu noturēt par zēnu. Arī mums trīs brāļiem ik pavasari nodzina matus. Pienākot rudenim drīkstējām tos atkal ataudzinat. Arī Jassim un Igoram vasaras laikā bija īsi nodzīti mati.

Karlsona mājā tai laikā vēl dzīvoja ģimnāzijas darbvedis Ieviņš ar savu ģimeni.Viņam bija dēls Olģerts un meita Aldona, kas abi bija jau vecāki un apmeklēja gimnāziju. Aspāzijas un Dārza ielas stūrī dzīvoja krāsotājs Kangurs ar savu ģimeni. Viņa vecākais dēls slimoja ar tuberkulozi, un viņam vienmēr bija aizsmakusi balss. Viņš kādu laiku strādāja slimo kasē, vēlākos gados viņš bija avīžnieks. Kangura jaunākais dēls Ēriks bija liels jokdaris. Tai laikā viņs bija ģimnāzists, bet vasaras brīvlaikā viņš palīdzēja savam tēvam krāsot mājas. Arī šai vasarā, tāpat kā iepriekšējā, mums bija liela augļu un ogu bagātība.

Nemanot pienāca rudens, un septembrī atkal sākās skola. Skolnieku sastāvā bija dažas pārmaiņas. Divi vecākie Tidenu bērni bija nobeiguši skolu, trešajam, Freivīdam, tomēr nācās vēl vienu gadu palikt sestaja klasē. Arī Gitas Hiršsones skolā vairs nebija. Klāt gan bija nākuši daži jauni skolnieki. Manā klasē tūliņ ievēroju izskatīgu, slaida auguma glīti ģērbtu meiteni, kuŗas vārds bija Mija Grīnšteine (Mia Gruenstein). Viņas māte bija mirusi, un tēvs nebijis spējīgs par viņu rūpēties. Miju audzināšanā bija pieņēmusi Valdesu ģimene. Mija bija vispusīgi apdāvināta, in viņa man labi patika. Viņa labi pārvaldīja vācu valodu, un drīz mēs abi sacentāmies par pirmo vietu klasē. Laikam mēs viens otru mazliet skaudām, tādēļ arī nevarējām sadraudzēties.

Manā klasē vēl klāt bija pienācis Leons Šmits, kuŗa tēvs bija igaunis. Leona māte, ja pareizi atceros, bija mirusi Leonam piedzimstot.

Vēlāk viņa tēvs bija apprecējis Virķēnu dzirnavu īpašnieka Kaužēna atraitni, kuŗai no pirmās laulības bija dēls Ansis, kuŗš bija kādus četrus gadus vecāks par Leonu. Manā klasē vēl klāt pienāca Šmitu audžumeita Grieta. Grietas vecāki bija miruši, un Šmitu ģimene bija viņu adoptējuši. Viņa bija vienos gados ar Leonu. Lai būtu kopā ar bērniem, pati Šmita kundze noīrēja dzīvokli Rīgas ielā, kur viņa sev ierīkoja adītavu.

Skola bija vēl citas jaunas sejas. Atceros Helenu Jenzeni (Helene Jensen) no Lodes pagasta un Ingeborgu Hesi (Ingeborg Hess) no Ķirbeļiem. Ingeborgas tēvs bija mežsargs. Abas meitenes mācījās vecākajās klasēs. Mūsu klāsē vēl klāt pienāca kāds Akselis Rakeki (Axel Radecki), kāda vācu tautības fotogrāfa dēls.

Mums arviem bija diezgan daudz mājas darbu. Man skolā vislabāk veicās matematika. Liecibā man visos priekšmetos bija atzīme: "ausgezeichnet" (ļoti teicami), bet runājot par izturēšanos bija teikts: "sehr eifrig" (ļoti cītīgs). Tikpat laba liecība bija arī Mijai. Liecību saņēmām četras reizes gadā.

Kad 1926. gada rudenī uzsāku mācīties pirmajā klasē, viens no mācības priekšmetiem bija reliģija. Lai es šinī priekšmetā būtu labāk sagatavots, vecāki mani sūtīja pie Ritmaņa jaunkundzes mācīties bībeles stāstus.

Pēc tam, kad 1925. gada vasarā bijām pārcēlusies uz Aspāzijas ielu un atbrīvojās Grosbergu māja, tur tika ierīkots ģimnāzijas internāts. Tēvam, kā skolas ārstam, nācās māju izdezinficēt. Atceros, ka vispirms visas logu un durvju spraugas tika aizlīmētas ar garām papīra strēmelēm. Pēc tam telpas, lietojot sēru un citas kimikālijas, tika izkvēpinātas. Pēc dažām dienām atvēra durvis un logus, lai telpas atkal izvēdinātu. Mācībām sākoties internāta pārzināšanu uzņēmās Ritmaņa jaunkundze, kuŗai jau daudzus gadus šai māja bija sava istaba.

Vecāki man bija nopirkuši ilustrētu bībeles stāstu grāmatu, kuŗā dažādie notikumi bija aprakstīti viegli saprotamā valodā. Tā kā Ritmaņa jaunkundze lieliski pārvaldīja vācu valodu, tad šīs papildstundas bija ļoti vērtīgas. Apciemojot Ritmaņa jaunkundzi, sapazinos ar vienu otru ģimnazistu, kas mitinājās internatā. Atceros vienu, ar kuŗu sadraudzējos. Viņa priekšvārdu vairs neatceros, bet atminos, ka viņa uzvārds bija Robiņš un ka viņa tēvs bija muitas ierēdnis. Biju sācis krāt pastmarkas, un Robiņam bija paliela marku kolekcija un tīri labas zināšanas filatēlijas jautājumos, tādēļ vienmēr bija interesanti ar viņu sarunāties. Viņš gan drīz pārcēlās uz Rīgu. Dažus gadus vēlāk lasīju laikrakstos, ka viņš miris trāģiskā nāvē. Vingrinoties šaušanā viņš bija atradis, ka viena patrona atkārtoti nebija sprāgusi. Viņš pēc tam niekodamies licis šaujamo rīku pie deniņiem un novilcis gaili. Nekas nav noticis, līdz beidzot patrona tomēr sprāgusi, un viņs ticis nonāvēts. Vēlākos gados internātā mitinajās arī Ritmņa jaunkundzes brāla dēls Jāzeps Ritmanis.

Kādā drūmā oktobra rītā, kad debess bija tumša un sāka krist pirmais sniegs, skolā uzzinajām, ka agrā rīta nomiris mācītajs Ozolings. Mums noteica tamī dienā skolā izturēties pavisam klusu. Starpbrīžos nebija parastās čalošanas, un skolā valdīja drūms noskaņojums. Pēc skolas mājup ejot, uz mēteļa uzkrita zvaigžņainas sniega pārslas, kas drīz vien izkusa. Debesis vēl arvien bija pelēkas. Reizēm grūti bija pateikt vai krīt sniegs vai līst lietus. Agrāk nokritušais sniegs bija izkusis un tagad ielas bija dubļainas. Pievakarē uzsniga biezāka sniega kārta, un nākošajā rītā daži zemnieki uz pilsētu atbrauca kamanās. Ilgi gan sniegs neturējās.

Varbūt kādu gadu pēc tam, kad sāku apmeklēt skolu, aptiekars Daugulis pārdeva savu aptieku un pārcēlās uz Mazsalacu, kur viņš bija saņēmis atļauju atvērt aptieku. Sākumā viņš ar savu kundzi vai ikgadus un vēlāk varbūt katru otro gadu atbrauca uz Rūjienu. Tādās reizēs viņi ciemojās arī mūsu mājā.

Dauguļa vietā Rūjienā drīz ieradās jaunais Jaunās Aptiekas īpašnieks Arnolds Krēsliņš ar kundzi Valliju un dēlu Jāni. Sākuma gados Krēsliņu ģimene dzīvoja Limbažu ielā, kur viņiem Refšlēgeru (Reefschlaeger) mājā, kas atradās blakus Norveļa krāsotavai, bija neliels dzīvoklis. Iesākumā aptieka palika vecajā vietā Zemkopības Biedrības namā, bet pēc dažiem gadiem Krēsliņš Valdemāra un Upes ielas stūrī sev uzcēla modernu namu. Tur apakšējā stāva vienā galā bija aptieka, otrā neliels dzīvoklis izīrēšanai, bet augšējā stāvā bija lielāks dzīvoklis Krēsliņu ģimenei. Krēsliņš bija ļoti sabiedrisks cilvēks un drīz iesaistījās pilsētas politiskajā dzīvē. Tanī laikā dažādo politisko novirzienu starpā notika sīva apkaŗošanās, bet tas viņu neatbaidīja. Kādreiz valstī vienā reizē pastāvēja pat divdesmit divas vai pat vairāk politiskas partijas.

Pirmajā klasē mums mācības ilga kādas četras stundas dienā, un skola bija jāapmeklē sešas reizes nedēļā. Bez tam mums divreiz nedēļā pievakarē bija rokdarbu stundas, kas katreiz vilkās pāris stundas. Iešanai uz skolu man tēvs bija noteicis zināmu ceļu. Man nācās iet pa Aspāzijas ielu līdz Ternejas kapsētas stūrim, tad šķērsām pāri lielajam smilšu laukumam līdz pretējam laukuma stūrim, tas ir līdz Parka un Raiņa ielas krustojumam. No turienes ceļš virzijās pa Parka ielu līdz nākošās, tas ir Kronvalda ielas krustojumam. Tad, pagriežoties pa labi, otrā māja ielas kreisajā pusē bija mūsu skola. Pa to pašu ceļu man bija jāatgriežas mājās. Paraugoties pa tēva darba istabas logu viss smilšu laukums bija pārredzams. Tā māte jau laikus varēja uzzināt, ka esmu atceļā.

Richards Bachs šad un tad mani aicināja iet mājās pa citu ceļu. Šis ceļs arī nebija daudz tālāks, tomēr divatā ejot bieži apstājāmies un skatījāmies apkārt un reizēm arī niekojāmies. Kādu dienu atkal abi kopā soļojām pa šo ceļu, kad mums ejot pa Dārza ielu Aspāzijas ielas virzienā, pēkšņi pamanīju, ka pretīm nāk tēvs rokā nesdams savu ārsta somu. Slēpties bija par vēlu, jo arī viņš mūs bija pamanījis, un nāca mūsu virzienā.

Tā turpat uz ielas klases biedra klātbūtnē saņēmu man pienākošos rājienu. Turpmāk gan ievēroju man norādīto ceļu.

Kad tuvojās ziemsvētki, skolā reliģijas stundās dzirdējām ziemsvētku stāstus un dziedājām ziemsvētku dziesmas, un mācījāmies uzskaitīt svētku pantiņus. Rokdarbu stundās gatavojām mazas dāvānas vecākiem. Gatavojām arī Ziemsvētku uzvedumu, laikam stāstu par Sniegbaltīti, kur man bija jatēlo viens no rūķīšiem. Pats sarīkojums bija paredzēts Dienviddraudzes mācītāja muižā. Tur notika arī galvenais mēģinājums. Tā kā es tur iepriekš nekad nebiju bijis, tad uz mācītāja muižu devos kopā ar Rūtu Bēricu. Kad gājām gaŗām baznīcai, pēkšņi ieraudzīju krītošu zvaigzni. Man likās, ka tā nokrita sniegā netālu no Svētā Bērtula baznīcas, un taisījos to meklēt. Ruta mani tomēr atrunāja, jo mums bija jasteidzas, lai laikus būtu mēginājumā. Nolēmu, kādu citu dienu iet zvaigzni meklēt, bet mājās nevarēju atrast līdzgājēja, un vienam iet man nelāva.

Kad dažas dienas pirms svētkiem notika īstais ziemsvētku uzvedums, man pirms izrādes pāri drēbēm uzvilka zaļu pārvalku un galvā uzlika rūķa cepuri, bez tam man bija gara pakulu bārda. Kaut man bija jāsaka tikai viens teikums, tomēr jutos, ka uzvedumā esmu viena no svarīgākajām personām. Izrādes laikā tēvs tomēr bija norūpējies, varbūt pat sadusmots, ka mēs ar savām pakulu bārdām grozījamies iedegtās eglītes tuvumā. Cik viegli gan varēja aizdegties mūsu bārdas, pat apģērba gabali. Pirms dažiem gadiem tāda nelaime dedzinot svētku eglīti bija notikusi kādā bērnu patversmē, prasot vairākus upurus. Mūsu uzvedums laimīgā kārtā beidzās bez starpgadījuma.

Isi pirms svētkiem atbrauca vecmāmiņa. Viņa man iemācīja dažus ziemsvētku pantiņus latviešu valodā. Svētku vakarā, kad jau bija iestājusies krēsla, viņa mani aizveda uz Svētā Bērtuļa baznīcu. Dievnamā jau bija iedegta svētku eglīte. Tā bija grezni pušķota un vizuļoja zeltā un sudrabā. Svinīgi atskanēja ziemsvētku dziesmas. No tām dažas bija tulkojums dziesmām, kuŗas dziedājām vācu skolā. Bija tik silti ap sirdi.

Kad atgriezāmās mājās, māte jau bija saklājusi vakariņu galdu. Tikai, kad visi bijām paēduši, drīstējām doties viesu istabā. Tur atradām skaisti izgreznotu svētku eglīti. Tomēr nebija daudz laika eglītes košumu vērot, jo mūsu skati pievērsās daudzajām dāvānām, kas bija saliktas zem eglītes. Protams tās visas bija atnesis ziemsvētku vecītis. Viņš arī bija pateicis mātei, kam kuŗa dāvāna domāta. Es nu gan tādiem niekiem neticēju, bet biju pietiekoši gudrs, lai par to neizteiktos. Lepni noskaitīju pantīņus gan latviešu, gan vācu valodā. Laimīgā kārtā nekas nesajuka, un vēroju, ka tēvs ar mani bija apmierināts. Tad māte pēc piederības izdalīja dāvānas. Tās izpētījuši un apbrīnojuši nogaršojām cepumus un saldumus un ēdām auglus un riekstus. Tēvs dziļās pārdomās iegrimis sēdēja pavisam klusu un raudzījās svecītēs.

Drīz brāļiem pienāca laiks doties pie miera, bet es vēl brīdi drīkstēju pasēdēt, kamēr māte guldīja brāļus. Abi ar tēvu sēdējām klusēdami un raudzījāmies svecīšu mirgošanā.

Ar laiku es noskārtu, ka tēvs lepojās ar manām dotībām, un zināmās reizēs viņš man to arī ļāva izjust. Protams viņš dažkārt, kad biju nerātns vai trokšnains, bija arī neapmierināts.

Man bija sajūta, ka viņš no manis sagaidīja, ka es būšu centīgs, ka skolā vienmēr būšu sekmīgs, vienmēr būšu pats labākais. Viņs no manis sagaidīja lielas lietas. Laimīgā kārtā arī es savas spējas apzinājos, biju arī godkarīgs un cerēju un arī karsti vēlējos kādreiz sasniegt dzīves kalngalus.

Ar laiku man radās apziņa, ka mēs Rūjienā esam viena no cienītākajām ģimenēm, reizē arī apzinoties, ka tas uzliek arī pienākumus, jeb kā fraņči saka: noblesse oblige. Noskārtu, ka tēvs bija arī lepns uz paša panākumiem un sasniegumiem, lepns uz savu izcelsmi, lepns par pārvarētām grūtībām. Bet viņš cerēja, ka man būs vēl spožāka nākotne. Tai laika viņš jaunākos brāļus vēl nebija paspējis izvērtēt, bet cerēja, ka arī viņi dzīvē tiks tālu.

Es lepojos ar saviem vecākiem, mūsu māju un dzīves veidu, ko viņi mums spēja sniegt. Ar nelaužamu gribu un centību vecāki mums tādu stāvokli bija nodrošinājuši. Tāpat lepojos ar paša panākumiem un savu skolu. Apzinājos, ka mums ir privilēģijas, kādu daudziem citiem nebija, bet reizē arī apzinājos savus un mūsu visu pienākumus.

Tā jau toreiz tika spriests, ka kādreiz būšu ārsts, ka pēc studīju beigšanas papildināšos Vācijā, tēva seņču dzimtenē, un, ka kādreiz varbūt pat kļūšu slavens zinātnieks. Klusos brīžos es to visu pārdomāju, un man acu priekšā tēlojās spoža nākotne. Apņēmos visiem spēkiem censties spraustos mērķus arī sasniegt. Bija arī viegli censties, jo kā skolā, tā mājā valdīja apstākļi, kas pacēla manu pašapziņu un radīja darba prieku.

Svētku eglīti mūsu mājā paturēja vismaz līdz dienai pēc Zvaigznes dienas, dažkārt pāris dienas ilgāk. Svētku laikā, pārnākot no darba un gaidot uz vakariņām, tēvs arvien iegāja viesu istabā un iededza dažas svecītes un atsēdās savā ierastajā krēslā. Es tādās reizēs nosēdos viņam blakus. Īsu brīdi varbūt parunājāmies. Pēc tam abi sēdējam klusēdami un raudzījāmies svecīšu gaismā. Tā mēs tur sēdējām, līdz māte mūs sauca pie vakariņu galda.

Bija sērīga sajūta, kad eglīti beidzot izmeta laukā. Ap to pašu laiku, kad tas notika, arī dažādo cepumu un saldumu krājumi bija izbeigušies. Piparkūku gan bija sacepts tik daudz, ka pietika vēl visam janvāra mēnesim.

Uz ziemsvētkiem kā dāvānu biju saņēmis "Mazo Jaunības Teku" abonementu. Toreiz vēl pazinu tikai gotiskos burtus. Latīņu burtus man bija paredzēts mācīties nākošajā mācību gadā, kad man vācu skolā bija paredzētas arī latviešu valodas stundas. Mātei palīdzot tomēr ātri iemācījos lasīt arī latviešu grāmatas.

Pēc Zvaigznes dienas atkal sākās skola. Drīz dzīve ritēja ierastajā gaitā. Vienīgā pārmaiņa bija, kad janvāra beigās braucēji no dažādiem pagastiem uz kamanām no valsts meža sāka piegādāt tēvam pienākošos malkas devu. Piegāde vilkās pāris dienas. Nokrāvuši malku pagalmā zemnieki ienāca virtuvē, kur māte katram izsniedza veselu tējas glāzi degvīna "lai uzsildītos".

Pagalmā pamazām krājās liela malkas grēda. Kad pienākot vasarai malka bija pietiekoši izžuvusi, to saveda agrākās ratnīcas telpā, kur tā glabājās, līdz to sāka lietot kurināšanai. To gan iepriekš vēl vajadzēja pārzāģēt, un pēc tam malkas gabalus vēl sīkāk saskaldīt. Ziemas laikā vai nu kalponei, vai arī mums zēniem ikdienas bija jāsanes mājā pietiekoši daudz malkas, lai varētu visas istabas turēt siltas. Ziemas bija garas un ilgojāmies pavasara.

Marta vidū skolu atkal sasniedza šēru vēsts: bija miris Latvijas valsts prezidents Jānis Čakste. Arī vācu skolā viņu cildināja kā izcilu valstsvīru.

Tad aprīla mēnesī skolā ieradās jauns skolnieks vārdā Jūriks Nolteins (Jurik Noltein). Viņs bija pāris gadus jaunāks par mani un bija ģērbies pelēki zaļganas drēbes mētelī. Uzzināju, ka viņš nesen atbraucis no Padomju Savienības un runā tikai krieviski. Viņš bija ārstes Soņas Nolteinas brāļa dēls. Tika runāts, ka komunisti bija apcietinājusi viņa tēvu, vēlak viņa māte bija mirusi, bet tēvs nonācis psichiatriskā slimnīcā. Tā zēns palicis viens un nonācis bāreņu namā. Laimīgā kārtā radiem bija izdevies, dabūt atļauju viņu atvest uz Latviju.

Jūriks tika iedalīts vācu skolas bērnu dārzā. Tur ar viņu tikos divas reizes nedēlā, kad pēcpusdienā nācu uz rokdarbu stundām. Tā kā vēl nedaudz pratu krievu valodu, skolotāja man uzdeva par viņu rūpēties. Tā kā viņš dzīvoja ģimenē, kuŗā vācu valoda bija mājas valoda, viņš šo valodu iemācījās pārsteidzoši īsā laikā. Bija paredzēts, ka viņš rudenī sāks apmeklēt sagatavošanās klasi.

Pavasarī tēvs iegādājās četrus bišu stropus, kuŗus bitenieks Spiģeris uzstādīja mūsu dārzā. Viņš vēlāk tos arī apkopa. Pirms Lieldienām skārdnieks Rēbruchs, kuŗš bija žīds, mums nogaršošanai atnesa macas, jo ap to pašu laiku bija arī žīdu Lieldienas. Viņš bija tēva pacients, un ģimene dzīvoja Dārza ielā netālu no Ternejas pagasta mājas. Viņš bija piedalījies Latvijas atbrīvošanas kaŗā un bija saņēmis Lačplēša ordeni. Tika runāts, ka viņa sieva slimojot ar vēzi. Viņa drīz arī nomira.

Vēlāk es dzirdēju, ka Rēbruchs pēc tam bija apprecējis sievas māsu. Pilsētā runāja, ka viņa sieva bijusi rados ar bagāto Rūjienas drēbju tirgotāju Šolemu Šmitu. Vēl tika stāstīts, ka Šmits bija griezies pie pārējiem radiem, kuŗi paši bijuši trūcīgi, lai vāktu naudu nabadzīgās radinieces pūram. Rēbruchs par to bijis ļoti aizvainots un dāvāto naudu noraidījis.

Viņš esot teicis, ka būtu gan pūra naudu pieņēmis, ja bagātais Šmits to pats būtu dāvājis, bet viņš to negribējis pieņemt no radiem, kas paši nebijuši turīgi. Rēbruchs vēl daudzus gadus mums žīdu Lieldienu laikā atnesa macas.

Kad pirmajā maijā pienāca mana dzimšanas diena, vecāki man uzdāvāja rokas pulksteni. Es ar to loti lepojos. Kad kādreiz vēlāk skolā ieradās fotogrāfs, lai izdarītu skolnieku kopuzņēmumu, jaunāko klašu skolniekus sasēdināja pirmaja rindā. Tad nu rokas saliku tā, lai pulkteņa cīparnīca būtu skaidri saredzāma. Kad vēlāk saņēmu uzņēmuma kopiju, man par šādu izdarību bija jākaunas.

Skolas gadam beidzoties atkal saņēmu ļoti labu liecību. Par katru piecinieku no tēva saņēmu divus latus. Šo naudu gan nedrīkstēju izdot pēc patikas, bet tā bija jākrāj kādam lielakam pirkumam. Nauda palika glabāšana pie tēva. Viņš man iekārtoja mazu grāmatiņu, kuŗā viņš ierakstīja, cik daudz naudas ikreizes ieguldīts. Turpretīm naudu, ko saņēmu par mājas darbiem, drīkstēju izlietot pēc sava prāta.

Skolas gadam beidzoties, skolotāja Osolinga mums pazīņoja, ka viņa gatavojoties atstāt Rūjienu un ka rudenī mums viņas vietā būšot cita skolotāja. Man viņa atmiņai uzdāvāja savu uzņēmumu ar ierakstu: "Dem Rechenkoenig zum Andeken" (Rēķinu ķēniņam par piemiņu). Par šo ierakstu es jutos loti lepns. Skolai beidzoties vēl uzzināju, ka rudenī macības notiks Rumentes mājā pilsētas centrā.

Drīz pēc tam Krieviņu ģimene pārcēlās uz Tītjena māju un apmetās bijušajās skolas telpās. Vasaras brīvlaikā pa retam tikos ar Jasi un Igoru. Parasti tie vieni paši gāja peldēties, bet man tas nebija atļauts. Pāris reizes, kad laiks bija neparasti karsts, tēvs ar Pauli Krieviņu gāja līdz, tad arī mēs trīs brāļi drīkstējam Rūjā peldēties.

Tanī pat vasarā peldoties Rūjā Dienviddraudzes mācītāja muižas tuvumā noslīka mans skolas biedrs Fricis Vents. Stāstīja, ka viņš bijis labs peldētājs. Viņš bieži viesojies pie Richarda Bacha, un abi bieži gājuši peldēties. Arī notikuma dienā viņi bija kopā peldējušies. Pirms tam nekad bērēs nebiju bijis, bet tēvs man lika iet uz kapsētu, lai skolas biedrim parādītu pēdējo godu. Noteiktā stundā devos uz baznīcu. Debesis bija makoņainas, bet reizēm saules stari izlauzās caur kādu mākoņu spraugu. Uz īsu brīdi likās, ka tie izveido krusta zīmi.

Zārku no baznīcas kapličas izvadīja uz Bērtula kapiem. Uz turieni soļojot, drūmi skanēja baznīcas zvans. Man bija jadomā par redzēto krusta zīmi. Vēlāk, no kapiem ejot mājup, biju nodrūmis. Tikai, kad atkal biju tuvinieku vidū, sāku justies nedaudz labāk. Tomēr drīz dzīve atkal ritēja ierasto gaitu.

Vasaras beigās atnāca bitenieks Spiģeris ievākt medu. Viņš no katra stopa izņēma labu tiesu ar medu pildīto rāmīšu, tad ar dūmekli atbrīvoja tos no bitēm. Pēc tam viņš rāmīšus salika lielā traukā, kuŗu viņš noklāja ar vāku. Tad viņš stropā salika tukšus rāmīšus.

Katrā rāmītī bija ievilkta vaska plate ar heksagonāliem iespiedumiem. Šī plate bitēm noderēja par pamatu jaunu medus šūniņu veidošanai. Uzlicis sejas masku un piemēroti saģērbies es drīkstēju viņu vērot. Ar medu pildītos rāmīšus vēlāk sanesām virtuvē, kur tos salika speciālā centrifūgā, lai izsviestu medu. Dažu rāmīsu saturu ar visu vasku sagrieza šķēlītēs un uzglabāja vēsā vietā. Tās vēlāk ēda ar visu vasku. Medu no centrifūgas vispirms satecināja lielā trauka, Vēlāk to iepildīja stikla traukos, kuŗus māte pēc tam salika pagraba plauktos.

Gadījās, ka tai dienā pie tēva aprunāties bija ieradies ģimnāzijas direktors Liepiņš. Tēvs viņam ar sajūsmu aprakstīja bišu kopšanu un medus ievākšanu un beidzot centrifugēšanu. Viņš to visu izklāstīja, itkā viņš pats to visu būtu darījis, kaut viņš šim darbam ne pirksta nebija pielicis. Citās reizēs viņs līdzīgi stāstīja par dārza darbiem, puķu un dārzāju audzēšanu, kaitekļu apkarošanu, augļu koku un krūmu kopšanu un augļu ievākšanu. Vienmēr izklausījās, itka viņš pats to visu būtu darījis. Viņam īstenībā tādiem darbiem trūka laika.

Patiesība bija tāda, ka pavasarī ormanis Liepiņš atbrauca apart dārzu. Augļu kokiem nokaltušos, kā arī liekos zarus apgrieza gadījuma darbu strādnieks Šmits. Viņš arī apmigloja un nokaļķoja augļu kokus, lai tos pasargātu no kukaiņiem. Tā kā miglošanas šķidrums saturēja kodīgas vielas, tad apmiglošana bija jāizdara agrā pavasarī, pirms atveras ziedu pumpuri vai atplaukst koku vai krūmu lapas. Agrā pavasarī un vēlreiz vasarā Šmits kokus un krūmus apraka. Šmits bija septītās dienas adventists, un savā draudzē viņš bija mācītājs, un, ja nemaldos, vēlākos gados pat biskāps. Netālu no Kalna kroga viņš pats ar savām rokām uzcēla sev mazu mājiņu. Cik varēja vērot, viņš bija diezgan nabadzīgs.

Citās reizēs dārzu aprakt atnāca vecs vīrs ar uzvārdu Stirna. Viņa dēls bija tēva pacients un slimoja ar kaulu tuberkulozi. Tēvs viņu bieži apciemoja mājās, lai apkoptu strutojošās brūces un apmainītu pārsējus. Šmits bija ļoti spēcīgs un izveicīgs. Vecais Stirna strādāja daudz lēnāk, un viņām darbs tā neveicās kā Šmitam.

Sākuma gados kalpone dzīvoja mūsu mājā. Viņa kopā ar māti gādāja par kārtību pašā mājā. Mātei vēl bija citi uzdevumi. Viņai bija jāatbild telefons un bija jāszniedz izziņas pacientiem. Kad tie ienāca tēva uzgaidāmā istabā, mātei nācās viņiem pateikt, kad tēvs tos varēs pieņemt. Vēlākos gados kalpones istabu nodeva Jurim, lai viņš mani un Egonu netraucētu skolas darbos. Kalpone tad jau agrā rītā ieradās darbā. Pa ceļam viņa piestājās Zariņa maiznīcā pēc ūdenskliņģeriem, radziņiem un "rundštikiem", ko tad mēs ēdām brokastīs.

1927. gada rudenī skolā bija lielas pārmaiņas. Vispirms skola tagad atradās citā vietā, nācās iet uz Rumentes māju pašā pilsētas centrā.

Pašas skolas telpas bija mājas otrajā stāvā. Ozolingas vietā bija cita skolotāja: Adēle Geiersberga (Adele Geiersberg). Uzzinājām, ka viņas brālis bija mācītājs Pārdaugavas Mārtiņa baznīcas vācu draudzē. Viņa manā klasē pasniedza vācu valodu, matematiku un reliģiju. Viņa mums mācīja arī dziedāšanu. Viņa vienmēr izskatījās pārāk nopietna, reti smaidīja, reizēm pat izskatījas sadrūmusi. Bieži vien viņa bez redzama iemesla uztraucās. Tādās reizēs viņai piesarka seja.

Manas atzīmes viņas mācītos priekšmetos pasliktinājās. Man pat likās, ka viņa nebija visai taisnīga. Citās reizēs man likās, ka viņa bija liekulīga. Skolā viņa vadīja rīta lūgšanas. Tādās reizēs viņa dziedāšanas laikā spēlēja arī klavieru pavadījumu. To darot viņai bija īpats stils. Viņa taustiņus vispirms piesita ar vienu roku, pēc tam ar mazu nokavēšanos ar otru.

Otra skolotāja bija Kēte Ringenberga, kuŗa jau Tītjena mājā bija pasniegusi stundas augstākajās klasēs. Arī viņa izskatījās nopietna, bet vēlāk izrādījās, ka viņai uzticētajos priekšmetos viņai bija lieliskas zināšanas. Pie viņas sākumā mācījos vēsturi, dabas zinības un latviešu valodu. Augstākājās klāsēs viņa vēl mācīja vācu valodu un literātūru, jo Geiersberga augstākajās klasēs vācu valodu vairs nemācīja. Ringenberga bija stingra, bet reizē arī taisnīga un tādēļ iedvesa respektu. Viņa dzīvoja Dienvidu draudzes mācītāja muižā, kur viņai otrajā stāvā bija sava istaba. Vēlāk gan uzzināju, ka Bacha ģimenē viņa bija ieguvusi palamu "Ķerts", itka tāpēc, ka arī ziemas laikā viņa turējusi savas istabas logu pa pusei atvērtu un rītos viņa vienmēr mazgājusies ar aukstu ūdeni.

Tanī rudenī vācu skolā ieradās vēl trešā skolotāja, kuŗa saucās Irene von Mensenkampff. Viņa bija cēlusies no Vācijas un bija apprecējusi agrākās Dīķeru muižas baronu Mensenkampfu, kuŗš vēlāk kļuva par vācu avīzes "Rigasche Rundschau" redaktoru. Viņu laulība tomēr drīz bija tikusi šķirta. Tagad viņa ar divi bērniem un vīramāti dzīvoja Dīķeru muižas bijušajā kalpu mājā, bet pa ziemu īrētā dzīvoklītī Pārupē. Mensenkampfu dēls Justuss bija kādus trīs gadus jaunāks par mani, un meita Ilze bija vēl pāris gadus jaunāka. Abiem ar skolas apmeklēšanu vēl bija jāpagaida.

Tai laikā arī Egons bija sasniedzis vecumu, kad būtu jāsāk skolas gaitas. Vecāki nolēma reizē sūtīt arī Juri. Toreiz viņiem mācības notika tanī pat telpā, kuŗā mācījos es. Mēģinājums tomēr beidzās neveiksmīgi, jo brāļi nevarēja mierīgi nosēdēt savās vietās un mācību laikā staigāja pa klasi, tādējādi traucējot pārējos skolniekus. Geiersberga arī nebija tā, kas būtu varējusi viņus savaldīt, jo viņai trūka pacietības. Varbūt grūtības, kuŗas viņai radīja mani brāļi, ietekmēja viņas izturēšnos pret mani.

Vecākiem neatlika nekas cits, kā pagaidām izņemt abus jaunākos brāļus no skolas. Vecāki izkārtoja, lai Venta kundze kļūtu Egonam un Jurim par mājskolotāju.

Tomēr arī viņai neveicās ar kartības ieturēšanu mācību laikā, un pēc pāris mēnešiem arī mēģinājums mācīt brāļus mājas kārtībā bija jāpārtrauc. Venta kundze par šo neveiksmi bija bezgala nelaimīga. Viņa arī vēl arvien sēroja par savu dēlu. Vēcāki nolēma brāļu skološanu atlikt līdz nākošajam rudenim.

Man mācības skolā beidzot atkal ievirzījās normālās sliedēs, tomēr trūka īsta darba prieka. Man šķita, ka tur vainīga bija Geiersberga, kuŗai skolā bija savi mīluļi. Viņa arī ne ikreizes bija taisnīga. Man vēl arvien ļoti labi veicās ar matemātiku, bet bieži saņēmu zemākas atzīmes nekā biju cerējis. Ringenbergas stundas turpretīm bija interesantas, un viņas pasniegtajos priekšmetos man labi veicās. Tanīs saņēmu arī labas atzīmes. Īsā laikā iemācījos rakstīt latīņu burtiem. Vācu valodas stundās gan vēl arvien bija jāraksta gotiskiem burtiem.

Skolai tomēr nebija lemts Rumentes mājā pārāk ilgi palikt. Izrādījās, ka skola atradās tuvāk Lipes krogum, nekā to pieļāva izglītības ministrijas noteikumi. Krodznieks un apkārtējo alus brūžu īpašnieki ar skolas padomi panāca nolīgumu, ka skola pārvāksies uz citām telpām. Vai skolai no tā bija kāds materiāls labums, nezinu, zinu gan, ka skolnieki par to kādas pāris nedēļas ik dienas saņēma pa brīvai limonādes pudelei.

Labi arī bija, ka skolu pārcēla. Kamēr skola atradās Rumentes mājā, uz turieni ejot nācās iet gaŗām pilsētas pamatskolai. Šīs skolas audzekņi mūs bieži apstādināja un mēģināja uzsākt strīdu, vai arī izturējās apvainojoši un izaicinoši, reizēm pat saucot mūs par kārklu vācīešiem. Citās reizēs viņi vienkārši rupji izrunājas. Vēl citās reizēs viņi gribēja draudzīgi aprunāties vai pastāstīt kādu rupju joku. Šai skolai gaŗām ejot turējos ielas pretējā pusē, jo nekad nevarēju būt drošs, kas sagaidāms, jo dažreiz viņi pat piedraudēja ar atvērtu kabatas nazi. Daži no šīs skolas gados vecākajiem zēniem piederēja "Siseņiem". Tā saukāja sociāldemokrātu organizāciju: "Strādnieku Sports un Sargs" jeb SSS.

Šī bija tā pati skola, kurp kādreiz agrāk gimnmāzijas direktors Čuibe nebija gribējis sūtīt savus bērnus. Un gars, kāds valdīja šai skolā, bija par iemeslu tam, kādēļ tēvs bija izšķīries mūs sūtīt vācu skolā. Šai skolā daudzi skolēni bija trūcīgi, staigāja noplīsušām drēbēm un cauriem apaviem un bieži arī nemazgājušies. Dažkārt bija žēl skatīties. Reizēm vēroju, ka viņi uz mani noraudzījās ar skaudību. Tomēr nebija noliedzams, ka šinī skola mācījās arī daudz kārtīgu zēnu un meiteņu.

Par skolotājiem atkārtoti dzirdēju, ka tie ir kreisi noskņoti un vēl ļaunāk, viņi savus uzskatus klāstīja arī skolniekiem, Viņi tos nepārtraukti kūdīja uz šķiru cīņu. Kad pienāca pirmais maijs, uz skolas kāpnēm pēkšņi parādījās žūksnis komunistu proklamāciju. Tās bija noslogotas ar akmeni, lai vējš tās neaizpūstu. Gaŗāmgājēji pagrāba pa lapai. Reizēm policija tās laikus atklāja un pievāca.

Lielākā tiesa šo skolotāju bija Dr. Priedes pacienti, varbūt tāpēc, ka viņš savus bērnus sūtīja šai skolā. Laba daļa pamatskolas skolotāju tomēr ārstējās arī pie tēva, tāpat arī pie Dr. Jona un pie Dr. Nolteines. Tēvs pamatskolas skolotāju uzskatiem nepiekrita, tomēr viņs pret tiem izturējās tāpat, kā pret pārējiem pacientiem. Par politiku viņš savās runas stundās nerunāja. Tomēr viņš negribēja, lai šie cilvēki mācītu viņa bērnus, bet arī par to netika runāts.

Vācu skolu no Rumentes mājas pārcēla uz Švechu māju Raiņa ielā. Tur varēju nokļūt ejot gar dzelzceļa stigas malu, tad pa Raiņa ielu pāri dzelzceļa pārbrauktuvei. Māja bija ielas kreisajā pusē, tieši pretīm mājai, kuŗā dzīvoja un strādāja Dr. Elcbergs. Mājas īpašniece bija kāda atraitne Hess kundze, kuŗa bija pazīstamās Švechu ģimenes atvase. Viņai bija maza meitene vārdā Ingeborga, kuŗa vēl skolā negāja.

Skolas telpas atradās ēkas ziemeļu galā. Mājas otrajā galā dzīvoja pati Hess kundze, bet augšstāvā mitinājās vairākas šīs kundzes radinieces, kuŗas bija krietni gados un bija arī visai vārgās. Viņas bija tik vecas, ka pat atcerējās, ka Rūjienā kādreiz bijusi zemes trīce. Tā bijusi tik stipra, ka viņas naktī pamodušās no miega un dzirdējušas plauktos traukus kratamies. Jaunajā skolā mācību norisē lielu pārmaiņu nebija.

Skolas ziemsvētku sarīkojums un loterija tanī gadā notika ģimnāzijas zālē Parka ielā. Stāstīja, ka skolas svētku uzvedumā sagaidāms kāds liels pārsteigums. Skolnieku uzveduma laikā, kuŗā sniega vīrus tēloja brāļi Elifs un Ernfrīds Tideni tas arī atklājās. Aptiekars Berics no baltas papīra masas (papier machè) bija izveidojis sniega vīru attēlus tādā lielumā, ka zēni tajos varēja ielīst. Protams galvā bija caurumi acīm un mutei, lai sniega vīri varētu elpot, redzēt, dzirdēt un arī runāt. Sniega vīri tiešām izskatījās īsti.

Vēlāk ar baleta uzvedumiem klavieru pavadījumā uzstājās kāda četrus gadus veca meitene no Igaunijas. Dejā viņa bija tauriņš ar caurspīdīgiem spārniņiem. Biju pārsteigts, ka viņas kustības bija tik graciozas un ka viņa izskatījās tik skaista. Vārbūt tas bija tādēļ, ka baletu nekad agrāk nebiju redzējis. Meitenes māte, kāda Igaunijas vāciete, kuŗa bija vai nu škirtene vai arī atraitne, viesojās pie Rumentiem. Viņa daudz dejoja ar Kārli Rumentu, kuŗš toreiz vēl bija skolnieks Rūjienas valsts ģimnāzijā. Kamēr viņi dejoja, meitene kādu brīdi pat sēdēja manas mātes klēpī.

Vācu meitenes sajūsmā sačukstējās, ka Kārlis Ruments esot iemīlējies mazās balerīnas mātē. Dažas pat zināja stāstīt, ka abi esot saderinājušies. Meitenēm jau patīk par tādām lietām runāt. Vakars izvērtās ļoti patīkams un man patika noskatīties, kā tēvs ar māti dejoja. Tēvs jokodamies mudināja, lai taču arī es ejot dejot, es tomēr kautrējos to darīt.

Īsi pirms svētkiem pie mums atbrauca Betijas tante. Tagad mājās bija kāds, kas varēja mūs zēnus aizvest līdz baznīcas kalniņam, lai mēs tur varētu slidināties ar kamaniņām.

Baznīcas kalniņš šim nolūkam bija labi piemērots. Līdz šejienei kādreiz bija sniedzies senās Rūjas krasts. Bija pat nostāsti, ka senos laikos vikingu kuģi pa Rūju braukuši līdz pat Peipusa ezeram. Tagad Rūja bija tikai šaura upe, kas līču loču virzījās uz Burtnieku ezera pusi. Pēc kārtas slidinājamies no kalniņa ielejā. Protams, pēc katra brauciena pašam bija jāvelk kamaniņas atpakaļ kalnā.

Reizēm slidinoties satiku arī kādu no skolas biedriem. Tad savā starpā sacentāmies, kuŗš var tālāk aizslidināties. Vistālāk tikt varēja atguļoties uz kamaniņām uz vēdera un stūrēšanu izdarot ar kājām. Ja vien laiks nebija par aukstu, tad, kamēr pie mums viesojās Betija, ikdienas gājām vizināties ar kamaniņām. Kad kādu dienu uznāca atkusnis, tad dārzā pikojāmies ar sniegu vai arī cēlām tur sniega vīrus.

Vācu skolā gandrīz ikvienām skolniekam bija albūms, kuŗā skolas biedri un arī skolotāji ierakstīja kādu piemērotu pantiņu vai vēlējumu. Tādu albūmu vācieši sauca par "Poesiealbum", tulkojumā poēzijas jeb dzeju albūms. Arī man tāds albūms bija, gan vairs neatceros, kad man tādu uzdāvāja. Atminos, ka Herberts Jingsts bija ierakstījis šādu pantiņu:

Unter Bomben un Granaten,

unter Wurst un kaltem Braten,

unater Tuerken un Tscherkessen

werd ich Dich niemals vergessen.

Brīvā tulkojumā tas skanētu: "Starp bumbām un granātām, ēdot desu vai aukstu cepeti, pat esot starp turkiem un čerkesiem, es Tevi nekad neaizmirsīšu". Vēl tagad nezinu, kas tie čerkesi tādi bija.

Marta mēnesī es saslimu ar klepu, kas nemaz negribēja stāties. Vēlāk arī Egons ar Juri saslima. Tēvs konstatēja gaŗo klepu. Arī daudzi citi bērni tai laikā ar to slimoja. No akūtajām parādībām atveseļojos diezgan ātri, un skolu kavēt nenācās pārāk ilgi, tomēr vēl ilgi pēc mācību gada beigām pieturējās nepatīkams klepus un bieži pēc maltītes bija nelaba dūša. Ar laiku tas viss tomēr izbeidzās. Brāļiem šoreiz slimība bija daudz vieglākā formā, un abi atveseļojās daudz ātrāk.

Pēc Lieldienu brīvlaika Mija Grīnšteina skolā vairs neatgriezās; stāstīja, ka Valdesu ģimene atteikusies par viņu turpmāk gādāt, un ka viņa nosūtīta atpakaļ pie viņas tēva. Īstos iemeslus nekad neuzzināju. Pēc tam par viņu daudzus gadus neka nedzirdēju, jo pēc notikuma ģimene drīz vien bija atstājusi Rūjienu.

Pirmajā maijā man bija desmit gadu. Dzimšanas diena tomēr neatsķīrās no agrākajam.

No draugiem biju iemācījies no priežu mizas ar nazi izgrēbt mazas laiviņas. Sākuma tās peldinājām veļas baļļā. Kad pienāca vasara un reizēm gājām peldēties, varējām ar tām spēlēties upē.

Citās reizēs tur rotaļājāmies ar krāsotiem skārda kuģīšiem, kuŗiem bija kuģa skrūve, kuŗu varēja darbināt ar uzvilktas atsperes palīdzību.

Redzot kādu prieku mums sagādāja laiviņas un kuģīši , tēvs brīvaja laikā no finiera un koka sāka gatavot lielāku kuģi apmēram astoņdesmit centimetru gaŗumā. Viņam nebija nekādu zīmējumu, ne arī priekšrakstu par kuģa izmēriem, un visu plānošanu viņš izdarīja pats. Viņš šai darbā pavadīja garas stundas. Viņam nebija arī nekādu speciālu darba rīku kā vienīgi finiera zāģītis, āmurs, knaibles un smilšpapīrs.

Kuģi viņš nobeidza jūnija vidū, lai tas būtu gatavs uz Jura dzimšanas dienu divdemitotrajā jūnijā. Kuģī bija iebūvēta tvaika mašīna, kuŗu sildīja ar spirta lampiņu. Kuģim bija liels melns skurstenis un tas izskatījās ļoti varens. Tomēr, kad to ielika ūdenī, tas noliecās uz vieniem sāniem. Lai to novērstu, tēvs kuģa dibenā vienā pusē sabēra sausas smiltis. Tas līdzēja.

Kad kādreiz atkal kopā ar tēvu gājām uz Rūju peldēties, lāvām kuģim slīdēt pa ūdens virsu, tomēr kuģis kustējās pārāk lēni. Laikam katls bija par mazu, vai arī kuģis par smagu. Lai straume kuģi neaiznestu dziļumā, tam aizmugurē tika piesieta tieva bet stipra aukla. Tādā kartā kuģi katrā laikā varējām atkal atvilkt krastā. Upes malā parasti bija daudz citu prieku, tādēļ mums ar laiku apnika ar kuģi rotaļāties, bet Juris tēva gatavoto kuģi vēl ilgus gadus uzglabāja.

Kad pienāca rudens un es uzsāku mācīties trešajā klasē, arī Egons ar Juri uzsāka skolu. Egons nonāca pirmajā klasē, bet Juris sagatavošanas klasē. Tanī pat laikā pirmajā klasē sāka mācīties arī Juriks un aptiekara Bērica vidējā meita Ursula, kuŗai bija trausla veselība. Tanī pat laikā sagatavošanas klasē vēl mācījās barona Mensenkampfa dēls Justuss.

Tai laikā vācu skolā vēl uzsāka mācīties Naukšēnu alus darītavas vadītāja Krona (Krohn) bērni Ivars un Borghilde. Ivars bija piektaja klasē, bet Borghilde ceturtajā. Abi bija ļoti klusi un cītīgi mācījās.

Pienāca 18. novembris, kad Latvijā svētīja valsts desmit gadu pastāvēšanas svētkus. Visa pilsēta bija karogota. Iedzīvotājiem bez maksas izdalīja mazu piemiņas grāmatiņu, kuŗā bija aprakstītas brīvības cīņas un notikumi, kas beidzot noveda pie brīvās Latvijas. Beidzot tur bija aprakstīti pēdējo desmit gadu sasniegumi. Vācu skolā skolniekiem izdalīja tāda pat satura vācu valodā iespiestu grāmatiņu. Man izsniegtajā grāmatiņā tūliņ ievēroju daudz svītrojumu un jaunu ierakstu, kas bija izdarīti rokrakstā. Šinīs labojumos vācieši sniedza savus ieskatus par notikumu patieso norisi un par Baltijas vāciešu lomu atbrīvošanas cīņās. Kā likās, viņi visvairāk apstrīdēja Rīgas atbrīvošanas notikumu aprakstus. Īsto labojumu saturu neatceros, varbūt vispār biju par jaunu, lai to nozīmi izprastu, tomēr atceros, ka grāmatiņā, kuŗai nebija vairāk par divdesmit lapaspusēm, svītrojumu un labojumu bija daudz un ka tie bija izdarīti ar sarkanu tinti.

Nekad neuzzinaju, vai svītrojumus un labojumus bija izdarījuši vietējie vācieši, vai tie bijā tikuši izdarīti Rīgā.

Pēc mācītāja Ozolinga nāves Rūjienas Ziemeļu draudze meklēja sev jaunu mācītāju. Šis process kautkā ieilga, tomēr beidzot tāds bija atrasts, un 1928. gada 18. novembra svinību laikā mācītājs Roberts Slokenbergs Bērtuļa baznīcā noturēja savu reprezentācijas dievkalpojumu. Viņš bija izcils runātājs, un bez grūtībām viņu ievēlēja par Ziemeļu draudzes mācītāju, un pēc jaunā gada viņš saistījās draudzes darbā.

Ne Egonam, ne Jurim šoreiz skolā nekādu nopietnu starpgadījumu nebija. Kad tuvojās ziemsvētki, atkal samācījos lielākus skaitu svētkiem piemērotu pantiņu, bez tam vēl vācu valodā pagaru dzejoli: "Knecht Ruprecht". Arī Egons ar Juri iegaumēja dažus pantiņus. Svētku vakarā mēs visi trīs pēc kārtas tos deklamējām pie eglītes.

Eglīte ikgadus bija ļoti krāšņa, parasti skaisti noaugusi.Tā tas bija arī šinī gadā. Bija liels skaits baltu svecīšu un krāsainu ziemsvētku rotājumu, tad vēl zeltītas un sudrabainas strēmeles, kuŗas sauca par eņģeļu matiem. . Vēl pie eglītes zariņiem karājās spīdošā krāsainā papīrī ievīstītas šokolādes konfektes. Beidzot visa eglīte vēl bija ietīta caurspīdīgā stikla vates plīvurī. Un tad tur vēl bija "brīnumsvecītes", kuŗas aizdedzinot sprēgāja.

Tanī gadā Egons uz svētkiem kā dāvānu saņēma rotaļlietu ar nosaukumu:"Matador". Komplektā bija caurumoti dažāda garuma un platuma koka klucīši, tad vēl ritenīši, kā arī dažāda garuma koka puļķīši, kas noderēja dažādo daļu savienošanai. Tur bija arī plāni dažādiem projektiem. Egonam bija daudz pacietības, un ikdienas viņš kautko jaunu uzbūvēja.

Šinī zīņā Egons bija līdzīgs Jūrikam, kuŗam radi uz svētkiem bija uzdāvājuši metala daļu komplektu, kuŗa nosaukums bija: "Stabil-Baukasten". Tas saturēja caurumotus tērauda sieņīšus un ritenīšus, pat zobriteņus. Tad tur vēl bija caurumotas metala plates uz kuŗām varēja konstrukciju uzbūvēt. Beidzot tur bija dažāda garuma skrūves un atbilstoši mitriķi. No šīm daļām varēja uzbūvēt dažādas mašīnas, kuŗas arī darbojās. Šis komplekts katrā ziņā bija pārāks par Matadoru, bez tam to varēja paplašiņāt, piepērkot nākošās pakāpes papildu komplektu. Tanī vecumā Egons ar Jūriku labi sapratās. Uz svētkiem Jūriks vēl bija saņēmis dabas zinību gada grāmatu "Kosmos", kuŗā bija daudz mūsu vecumam piemērotu rakstu par dabas zinībām un techniskām zinātnēm.

1929. gadā Rūjienā notika nepatīkams gadījums. Ernfrīds ar nazi uz ielas bija sadūris kādu latviešu zēnu, kuŗš toreiz apmeklēja pilsētas pamatskolu. Par šo gadījumu parādījas raksts kādā no vietējām avīzēm. Vācu sabiedrība vainoja latviešu zēnu, kuŗš itkā esot Ernfrīdu tīši kaitinājis un tādā veidā pats izsaucis uzbrukumu.

Šis zēns dzīvoja netālu no mums, bija labi audzināts, un viņa māte vadīja Rūjienas skolu kooperatīvu. Ernfrīdu izslēdza no skolas. Arī man Ernfrīds nebija nekāds draugs, jo arī mani viņš skolā nelika mierā, tādēl arī neskumu, kad viņa tur vairs nebija. Īstenībā mēs viens otru necietām.

Tidenu ģimene drīz pēc tam pārcēlās uz citurieni, laikam Rīgu. Pēc šī notikuma es Ernfrīdu nekad vairs nesatiku. Dažus gadus vēlāk viņš vasaras brīvlaikā tomēr esot ciemojies Rūjienā, pat atnācis uz mūsu māju un apprasījies par mani. Tanī reizē nesatikāmies, jo biju aizbraucis uz Cēsīm. 1939. gada rudenī, kad mūsu ģimene jau bija pārcēlusies uz Rīgu, manās rokās nonāca kāda Rūjienas avīze. Neticēju savām acīm, kad tur lasīju, ka Ernfrīds apprecējies ar Miju Grīnsteinu. Vēlāk dzirdēju, ka abi aizbraukuši uz Zviedriju.

Pavasarī, īsi pirms mācību gada beigām Ringenberga noorganizēja skolas ekskursiju uz Vilpulkas kalnu, augstāko pakalnu Rūjienas novadā. Uz turieni gājām kājām. Pa celam Ringenberga mums skaidroja apkārtnes vērojumus, kuŗus paši citādi nebūtu pamanījuši. Lai nonāktu kalna galā, nācās tam kā pa spirāli iet vairākas reizes apkārt. Tur nonākuši atpūtāmies un ēdām launagu. Dūšīgākie vēl uzkāpa novērošanas tornī, no kurienes pavērās plašs skats uz apkārtni. Skolotāja prata visu saprotamā veidā izskaidrot. Agrā pēcpusdienā mums pakaļ atbrauca divi pajūgi. Vienu vadīja ormanis Krievs, otru ormanis Krastiņš.

Tanī pavasarī mūs atkal apciemoja vecmāmiņā. Nelielā kurvītī viņa man kā dāvānu bija atvedusi mazu sunīti, kuru viņa bija nosaukusi vārdā "Zeps". Zepam guļas vieta tika ierādīta virtuvē, siltā kaktā tuvu pie pavārda. Drīz pēc tam Egons dabūja kaķi, Pinci. Zeps ar kaķi labi satika. Kamēr vecmāmiņa viesojās pie mums, vecāki uz pāris dienām aizbrauca uz Rīgu iepirkties. Pāris nedēļas vēlāk pa dzelzceļu lielā kastē iepakotas pienāca klavieres, kuŗas tēvs Rīgā būdams bija izvēlējies. Vēl tagad atceros vācu firmas nosaukumu:Heinrich Julius Zimmermann. Tūliņ atnāca skaņotājs un tās noskaņoja.

Tēvs mums zēniem bija stingri noteicis uz ārpusi par to, kas mājās runāts un darīts, citiem nestāstīt un, galvenais, nekad nelielīties. Tā arī šoreiz tēvs mums pieteica nesākt plātīties par klavieru iegādi. Es to arī ievēroju.

Kad nākošajā dienā biju pārnācis no skolas, tēvs mani sūtīja pie pianista Krieviņa, lai aicinātu viņu nākt pie mums uz vakariņām. Kad Krieviņš man noprasīja, vai klavieres pienākušas, es atbildēju, ka nezinu. Kad viņš vakārā ieradās pie mums un uzzināja, ka klavieres pienākušas, viņš šķendējās, kādēļ es viņam to neesot pateicis, jo viņš to zinādams būtu varējis paņemt līdz notis. Viņš tomēr nospēlēja vairākus gabalus no galvas.

Tēvs pērkot klavieres bija nopircis arī kādas notis vijolei ar klavieru pavadījumu.

Pēc vakariņām tēvs pēc notīm spēlēja vijoli un Krieviņš viņu pavadīja uz klavierēm. Bija patīkami klausīties. Tika arī norunāts, ka vasaras brīvlaikā Krieviņš sāks man mācīt klavieru spēli. Par to sākumā biju ļoti priecīgs. Skolai beidzoties tad arī reiz nedēļā gāju pie Krieviņa uz klavieru stundu, īstenībā tā bija tikai pusstunda. Izrādījās, ka klavieru spēle nemaz nebija tik vienkārša. Skolotājam nepatika veids, kā es turēju rokas un kā es piesitu taustiņus. Tā kā viņš zināja, cik muzikāls bija mans tēvs, viņš bija sagaidījis vairāk arī no manis. Reizēm man škita, ka viņš kļuva nepacietīgs un pat dusmīgs. Mājās es pacietīgi mēģināju vingrināties, bet lielu panākumu man nebija.

Drīz tomēr klavieru spēli uz kādu laiku nācās pārtraukt, jo man bija paredzēta ciemošanas Cēsīs pie vecmāmiņas, kuŗa tanī vasarā, atkal turēja pansiju vasaras viesiem tanī pat vasarnīcā ar nosaukumu "Villa Karola", kur jau agrāk biju viesojies.

Toreiz valdība Cēsu apkārtnē sāka būvēt jaunu šoseju, kuŗa bija turpinājums no apaļiem bruģakmeņiem būvētai Gaujas ielai. Šoseja sākās pie Bērzaines un sākumā bija paredzēta līdz Gaujas tiltam. Lai šoseja nebūta tik stāva, kā reizēm rādījās vecais braucamais ceļš, tad vietām nācās ierakties dziļi kalnā. Darbā lielāko tiesu bija iesaistīti no Latgales atvesti strādnieki, kuŗi bieži vien savā starpā sarunājās krievu valodā. Viņi ar lāpstām krāva zemi truļos, kuŗus pēc tam pa sliedēm riteņoja uz vietām, kur nācās zemes līmeni paaugstināt, lai panāktu vienmērīgāku ceļa slīpumu. Bija interesanti šo darbu vērot.

Vasarnīcā dzīvodams sapazinos ar daudziem interesantiem cilvēkiem. Tovasar tur dzīvoja bagātā Cēsu tirgotāja Veisa ģimene. Tur vēl sapazinos ar ķīmijas fakultātes profesoru Petrikalnu, kuŗš man pamācīja, kā izdarīt dažus vienkāršus, bet iespaidīgus ķīmijas eksperimentus. Kādu laiku tur dzīvoja mākslinieka Vidberga ģimene. Iepazinos ar viņa dēlu Nino, kuŗš gan toreiz bija par jaunu, lai es ar viņu spēlētos.

Pusdienas laikā es parasti sēdēju pie viena galda ar pārējiem viesiem. Iepazīstinot mani ar kādu jaunieradušos viesi, tante Betija parasti izcēla manas dotības. Kādreiz dzīrdēju, kā viņā kādam viesim stāstīja, ka tēvs taisoties algot privātskolotāju, lai mani labāk izglītotu. Sākumā arī nodomāju, ka varbūt tēvam tiešām bija tādi plāni, un ka tos nejauši esmu uzzinajis. Man tomēr labāk patika apmeklēt skolu, tādēl sāku jau par visu šo lietu bažīties. Kad vēlak atgriezos Rūjienā, izrādījās, ka viss bija tikai tukša Betijas dižošanās.

Vasaras brīvlaikā turpat vasarnīcā vēl sapazinos ar dažīem radiem, kuŗus agrāk nebiju pazinis. Kādu laiku tur viesojās mātes brālēna Rūdolfa Maizīša meita Felicita, kuŗas māte bija vācu izcelsmes. Uzzinaju, ka Felicita apmeklē ģimnāziju un taisas iestāties konservatorijā. Viņa bija visai klusa un ar mani daudz sarunās neielaidās.

Kādu dienu sapazīnos ar savu otrās pakāpes brālēnu Verneru Bērziņu, Cēsu konfekšu fabrika īpašnieka Bērziņa dēlu. Verners apmeklēja Bērzaines ģimnāziju un bija atnācis apciemot savu māsīcu Felicitu. Felicitas tēvs bija Vernera mātes brālis.

Kādu laiku vasarnīcā uzturējās kāda Lilija Bange {Bang). Tante Betija stāstīja, ka tā mums esot patāla radiniece. Lilijai bija sešpadsmit gadu un viņā bija loti skaista, viņa bija arī ļoti sirsnīga. Ejot pastaigās viņa bieži aicināja mani līdz. Lielāko tiesu sarunājāmies vācu valodā. Sarunās noskaidrojās, ka Lilijas tēvs bija vācietis un ka viņam Rīgā bija sava grāmatspiestuve. Viņa bija lieliska sarunu biedre, un man bija skumji, kad viņa atkal aizbrauca. Pēc tam man nekad vairs negadījās ar viņu tikties, vēlāk arī nekā par viņu netiku dzirdējis.

Kad Betija apciemoja paziņas kaimiņu vasarnīcās, reizēm viņa ņēma mani līdz. Tās bija skaistas pastaigas pa klusiem meža celiņiem. Tā atceros kādu vasarnīcu, kas atradās pakalnā, kuŗu senos laikos saukuši par ķeizara krēslu, vācu valodā: Kaiserstuhl. No turienes senos laikos pavēries burvīgs skats uz Gaujas leju. Kad es šo vietu apciemoju, tāda lieliska skata vairs nebija, jo to aizsedza koki. Tad tur vēl bija skaista vasarnīca, kas piederēja miertiesnesim Bērzonam. Bērzona kundzes māsa bija dzejnieka Jāņa Poruka atraine. Bērzoni tai laikā dzīvoja Rūjienā, kur pats Bērzons bija tiesnesis. Viņi abi pāris reizes bija pie maniem vecākiem viesojušies. Reizēm abi ar Betiju aizstaigājam līdz Gaujas krastam. Tādās reizēs, ja laiks bija silts, drīkstēju seklumā pabradāties pa ūdeni.

Vēl pirms Gaujas tilta no jaunbūvējamās šosejas pa labi nogriezās ceļš, kas caur mežainu apvidu noveda līdz Glūdai. Pie ceļa atzarojuma atradās kiosks, kur varēja nopirkt saldumus, košļājamo gumiju, atspirdzinosus dzērienus, laikrakstus un papirosus; bet augstu kalnā atradās Tuberkulozes Sanatorija.

Ejot pa šo meža ceļu, tā kreisaja pusē drīz varēja redžēt vecas ūdens dzirnavas. Ēkas bija pelēkas un jumts bija nosūnojis. Tām piemita kautkas mistisks, kā pasakā, kur ir runa par burvjiem un raganām. Ļaudis stāstīja, ka dzirnavnieka dēls nelaimīgas mīlestības dēļ kļuvis par vientuli un jau ilgus gadus cilvēkos nerādoties. Citi runaja, ka viņš esot garīgi slims. Bija nostāsts, ka vasaras naktīs no dzirnavām atskanot brīnišķīga ērģeļu muzika. Spēlētājs esot nelaimīgais dzirnavnieka dēls. Man gan nekad neiznāca šo muziku dzirdēt, bet varbūt tas bija tādēļ, ka tik vēlās stundās pastaigās negāju.

Tanī pat vasarā tēvs no pazīstamā latviešu rakstnieka un mācītāja Andrieva Niedras manas mātes vārdā Cēsīs nopirka lielāku īpašumu. Tas atradās Lielajā Kalēju trīs, tieši pretīm lūgšanas namam. Ielas pusē bija skaists četrstāvu dzīvokļu nams, bet sētas pusē bija vēl otrs mazāks trīsstāvu nams, celts no sarkaniem kieģeļiem. Šī māja un piegulošā pagalma daļā atradās stāvas nogāzes malā.

Kaimiņu māja, kas jau atradās Palasta ielā, bija daudz zemāk. Pirkšanas-pārdošanas līgumu ar Andrievu Niedru, kuŗš toreiz dzīvoja trimdā Vācijā, kārtoja kāds advokāts Ansbergs.

Par Andrievu Niedru un tā saucamo "Niedras valdību" biju jau dzirdējis vēstures stundās vācu skolā un vēlāk gan citā apgaismojumā par to dzirdēju arī ģimnāzijā. Vāciešiem un latviešiem par šo notikumu bija visai atškirīgi uzskati. Pats Niedra par to esot teicis:

"Gelungen waer es Heldentat,

Mislungen ist es Hochverat"

Tulkojumā izteiciens skanētu: "Izdevies tas būtu bijis varoņdarbs. Kad tas nav izdevies, tad tā ir nodevība.

Cēsu šosejas būvdarbi strauji virzījās uz priekšu. Ātri pagāja arī sešas nedēļās, kuŗas man bija paredzēts pavadīt pie vecmāmiņas.

Kad atgriezos Rūjienā, tūliņ sāku atkal iet klavietu stundās. Drīz pienāca rudens un bija jāpošas uz skolu. Dažas dienas pirms mācību sākuma nomira slavenais latviešu rakstnieks Jānis Rainis. Pirmajās nedēļās latviešu valodas stundās Ringenberga viņu bieži pieminēja. No galvas nācās iemācīties Raiņa dzejoli "Kalnā kāpējs". Skolotāja muns arī sīki izskaidroja dzejolī izteiktās domas.

Toreiz biju jau ceturtajā klasē. Tur gan bijām palikuši tikai trīs: Ruta Bērica, Irēne Bertrāma un es. Richards .Bachs un Leons un Grieta Šmiti bija palikuši trešajā klasē uz otru gadu. Tanī rudenī vācu skolu sāka apmeklēt arī Rija Meijere un viņas draudzene Ņīna Šica. Man ļoti patika Ņīna, bet Egonam patika Rija, tomēr arī Jurikam tā patika, bet uz Ņīnu, kā man likās, acis bija metis arī Leo.

Ziņojums ir saīsināts

ormal normal 14px/normal Helvetica; ">Sākot ar 1935. gada pavasari ģimnāzijas zēniem nācās pavadīt vienu nedēļu 8. Daugavpils kājnieku pulka kazarmēs Valmierā, kur pa to laiku saņēmām militāro apmācību. Līdz brauca skolotājs Platacis, kuŗš mums skolā vingrošanasa stundās pa reizei pasniedza militāro apmācību. Pēc apmācībām varējām apskatīt pilsētu. Notika arī futbola un volejbola sacensības Rūjienas un Valmieras ģimnāzistu starpā.

Īsi pirms katriem valsts svētkiem Platača vadībā skolas sporta laukumā mācījāmies soļot kopsolī. Svētku parādē ģimnāzijas skolnieki tad arī soļoja labāk par pārējiem dalībniekiem.

Kad pienāca pavasaris, gar mūsu dārza sētu ziedēja ceriņi, bet gar dobes malu garā rindā ziedēja sarkanas tulpes. Domas aizklīda pie Grietiņas. Apņēmos viņu visā drīzumā apciemot. Uz Mazsalacu plānoju braukt ar divriteni. Tanī gadā skolā atkal ieveda kārtību, ka turpmāk katra mācības gada beigās zināmos priekšmetos bija jānoliek pārbaudījumi. Tas bija jādara arī tiem, kuŗiem bija labas atzīmes. Tā vairs nevarēju bez bēdām gaidīt vasaras atnākšanu, bet bija nopietni jāgatavojas pārbaudījumiem, lai nesabojātu labo atzīmi.

Kad pārbaudījumi bija laimīgi izturēti, nākošā svētdienā beidzot varēju doties ceļā. Braucu viens, lai varētu pabūt vienatnē ar Grietiņu. Mazsalacas virzienā braucu pa taku jaunbūvējamā Rīgas -Rūjienas dzelzceļa līnijas uzbēruma malā, jo pēc nostāstiem šis ceļš bija īsāks.

Taka tomēr nebija vēl labi iestaigāta un vietām nelīdzena, tādēļ bija jābrauc lēni un nekāds laika ietaupījums neiznāca. Dodoties atceļā tādēļ braucu pa lielceļu. Tikšanās ar Grietiņu bija sirsnīga. Mani savā varā atkal sagrāba viņas pētošais skats un burvīgais smaids.

Nedēļu vēlāk ģimnāzijas mazpulka dalībniekiem bija kopējs izbraukums uz divriteņiem. Bija paredzēts, ka tas ilgs trīs dienas. Atceros, ka pirmajā dienā apciemojām kādu lauku pienotavu, kur mūs pacienāja ar kefīru. Vēlāk braucām uz Burtniekiem. Bijām uz brīdi ceļa malā apstājušies atpūtai, kad pēkšņi ieraudzīju no Rūjienas puses tuvojamies pazīstamu automašīnu. Nebiju maldījies: kad tā mūs sasniedza, tur ieraudzīju tēvu ar māti kopā ar mātes draudzeni Bertu Ozoliņu no Cēsīm, kuŗa tai laikā viesojās pie mums. Arī viņi bija atbraukuši apskatīt Burtnieku apkārtni. Atstājuši man kādus saldumus un cepumus, viņi atkal aizbrauca.

Burtniekus sasniedzām pievakarē. Vispirms devāmies uz ezermalu, lai noskatītos saulrietu un pabradātu pa ūdeni. Ūdens vēl bija par vēsu, lai tur peldētos. Iestājoties tumsai visi devāmies uz kādu šķūni, kur sienā atlaidušies pārgulējām nakti. Nākošajā rītā apskatījām Matīšu baznīcu un Limbažus. Pēc tam kādu gabaliņu pabraukuši nonācām kādā paraugsaimniecībā. To apskatījuši, turpat arī atradām naktsmājas.

Rīta agrumā devāmies Mazsalacas virzienā. Man bija apsolīts, ka Mazsalacā drīkstēšu no pārējiem atdalīties, lai es pa laiku, kamēr pārējie apskatīs Skaņokalnu, paciemotos Dauguļu ģimenē. Apsolījos laikus ierasties norunātajā satikšanās vietā. Mana klases biedrene Maiga Švalbe, kuŗa arī piedalījās mūsu izbraukumā, bija no Mazsalacas puses. Viņa tūliņ nojauta, kas mani velk uz Dauguļu māju, un drīz to zināja visi pārējie. Tas tomēr neaizturēja mani turp doties. Kaut arī tikai uz īsu brīdi, varēju pabūt kopā ar Grietiņu.

Kad sākās vasaras brīvlaiks, Rūjienā pārradās vecie draugi no vācu skolas laikiem. Siltam laikam iestājoties mums atkal sākās peldēšanas un airēšanas sezona. Māte mums trim zēniem bija likusi uzšūt trījstūra veida peldbikses. Tās bija zilā krāsā ar baltu apmali. Vienā malā tās varēja sasiet ar baltu kurpju auklu. Peldbikses bija ļoti izskatīgas, un Rūjienā nevienam citam tādu nebija. Gandrīz ikdienas tikamies ar Jūriku. Bieži mums peldvietā pievienojās brāļu klases biedri Verners un Vilis. Vilis Eichmanis bija liels jokdaris.

Kad Egons ar Juri sāka apmeklēt ģimnāziju, vēl dzīvs bija Dr. Nolteinas tēvs un Jūrika vectēvs, inženierzinātņu profesors Georgs Nolteins. Par viņu bijām dzirdējuši, ka cara laikā viņam Krievijā bijuši lieli nopelni vilcienna tvaika lokomotīves uzlabošanā un ka viņš savā nozarē bija skaitījies slavens specialists un izgudrotājs. Par nopelniem viņam pat bijis rezervēts privāts vilciena vagons, kuru viņš dodoties ceļā drīkstējis piekabināt jebkuŗam vilcienam.

Pēc Krievijas revolūcijas viņš bija nonācis Latvijā un kādu laiku bijis profesors Larvijas Universitātē, bet pēc aiziešanas pensijā viņš kopā ar sievu bija apmeties pie savas meitas Rūjienā. Atceros viņu kopš laika, kad pirmo reizi viesojos pie Jūrika. Profesors bija kalsns un visai maza auguma vīrs.

Vai nu Egons vai arī Juris bija Vilim kādreiz stāstījuši par profesora izgudrojumiem. Pēc tam katrreiz, kad kopā ar Vili ejot pa Rūjienas ielām pa gabalu ieraudzījām pretīm nākam profesoru Nolteinu, Vilis tūliņ steidzās norādīt, ka lūk tur nākot vīrs, kas esot izgudrojis vilciena svilpi. Kad pienācām tuvāk profesoram un viņu sveicinājām, reizēm bija grūti rādīt nopietnu seju.

Pievakarē spēlējām volejbolu. Tāpat kā iepriekšējā vasarā ap deviņiem vakarā rūjenieši satikās tirgus laukumā, lai sagaidītu no Valmieras pienākušo autobusu, kas atveda dienas laikrakstu.

Kādu vakaru tur bija atkal ieradušies pilsētas huligāni Jēcis un Pēcis. Gaidot uz autobusu, man pēkšņi pretīm nostājās Pēcis un izaicināja mani uz cīņu. Pēcis bija augumā daudz spēcīgāks par mani un pilsētā bija pazīstams kā rūdīts kauslis. Apkārt stāvošie ģimnāzisti mani gan mudināja cīnīties un solījās man palīdzēt, es tomēr izvairījos.

Tanī pat laikā Jēcis uzbruka Jurim. Kaut arī Juris toreiz bija krietni mazāks par Jēci, viņš to tomēr krietni iekāva, tā kā Jēcis bailēs no Jura bēgdams, meklēja glābiņu Lipes krogū. No turienes viņu gan tūliņ izraidīja. Pūlis uzgavilēja Jurim, bet Jēcis un Pēcis klusām aizzagās prom.

Jēcis strādāja pie miesnieka Zilpauša par lopu dzinēju. Bieži redzēju viņu ar pātagu rokā pa pilsētas ielām dzenam lopus uz kautuvi. Pēcis bija vecākais no brāļiem Bērziņiem. Šaubos vai viņam vispār bija kāds darbs.

Apmēram gadu vēlāk "Rūjienas Vēstnesī" lasīju, ka Pēcis nesenajā Rūjienas novada aizsargu sarīkojumā Saviesīgās Biedrības zālē dzērumā uzsācis strīdu ar kādu aizsargu, kuŗš aizstāvoties viņu nošāvis.

1935. gada vasarā no mums atvadījās Justus. Viņš ar savu māti un māsu Ilzi aizbrauca uz pastāvīgu dzīvi Vācijā.

Tanī vasarā dūšīgi skautojām, bija ugunskura vakari ar skautu priekšnesumiem, notika lidmodeļu sacīkstes, piedalījāmies šķēršļu gājienos sekojot ceļa zīmēm. Šifrētu rakstu atrisināšanā arvien vislabākā bija Brieža kopa. Pāris reizes arī nometņojām. Tādās reizēs bija jāprot uzcelt telti, iekārtot guļas vietu. Nācās arī pašiem gatavot sev ēdienu.

Atceros kādu skautu nometni Valmierā, kas ilga tikai vienu diennakti. Nekas nozīmīgs tur nenotika. Tur gan ievēroju kādu skautu apmēram piecpadsmit gadu vecumā, kuŗš visādā veidā platījās. Man uzkrita, ka viņš bija nepatīkmi arogants. Priekšnesumos viņš spēlēja vijoli. Viņa vārds bija: Vilis Krūze, bet mūsējie viņu sarkano matu dēļ saukāja par "Jeruzālemes dedzinātāju".

Nebūtu nozīmes notikumu vispār pieminēt, ja nebūtu nācies ar viņu vēlāk atkal tikties. Tanī vasarā notika vēl cita skautu nometne turpat Rūjienas apkārtnē. Tā palikusi daudz patīkamākā atmiņā.

Rūjienas draudzes skola katru vasaru rīkoja gadskārtējos bērnu svētkus. Tanī gadā galdniekmeistars Hermanis bērnu izpriecai sagatavoja speciālas atrakcijas. Draudzes skolas īpašumā viņš izvēlējās divus spēcīgus kokus. Katrs atradās savā pakalnā. Katrā kokā viņš iebūvēja dēļu platformu, tad viņš kokiem piebūvēja kāpnes, pa kuŗām varēja uzkāpt līdz platformai. Vienam kokam viņš virs paltformas piestiprinaja garu tērauda trosi, kuŗas otrs gals bija piestiprināts pie staba netālu no Rūjas malas. Otram kokam līdzīgā kārtā bija piestiprināta trose, kuŗa tika pārstiepta pāri upei un piestiprināta pie staba Rūjas otrajā krastā. Abas troses tika stingri nostieptas un veidoja slīpumu, pa kuŗu bērni speciālā sēdeklī iesprādzēti varēja no torņa platformas slidināties lejup. Sēdeklim bija piestiprināta speciāla metala ierīce, kam augšējā galā bija ritenis, bet sānos rokturi, kuŗ pieturēties.

Kopā ar brāļiem un mūsu draugiem biju klāt, kad Hermanis ar saviem palīgiem troses pienācīgi iestiepa. Kad darbs bija nobeigts, viņš mums ļāva vizināties. Drošsirdīgākie nesēdās vis sēdekļos, bet rokās karājoties, slidinājās lejup. Protams mums vislabāk patika slidināties pāri Rūjai.

Nākošā dienā, kad risinājās oficiālie bērnu svētki, bērni un pat pieaugušie stāvēja rindā, gaidot savu kārtu, lai varētu no platformas slidināties lejup. Pāri Rūjai slidināties ļāva tikai pieaugušiem un vecākiem bērniem. Ar laiku troses kļuva vaļīgas un sēdekļi pa reizei palika pusceļā, augstu gaisā karājoties. Tad nācās ar garām kārtīm sēdekļus bīdīt uz priekšu. Bija prātīgi, ka svētku dienā lejup slidināties neļāva rokās karājoties.

1936. gada rudenī Igors Beloglāzovs, kuŗš pavasarī bija nobeidzis ģimnāziju, ar sāvu māti pārcēlās uz Rīgu, lai uzsāktu studijas universitātē. Kad ģimnāzījā atkal sākās mācības, tur lielas pārmiņas nebija vērojamas. Bija gan intensīvi jāmācas.

Tānī gadā vācu pamatskola savu ziemsvētku eglītes svakaru noturēja Piensaimnieku Sabiedrības zālē. Vācu skolas vadība man lūdza, lai es deju muzikai sarunājot ģimnāzijas orķestri. To arī izkārtoju. Noteiktajā dienā jau pirms sarīkojuma sākuma muziķus novedu zālē. Priekšnesumu laikā sēdēju kopā ar viņiem. Mums bija ierādīti divi pēdējie soli.

Vācu bērni bija sagatavojuši kādu īsu teātra uzvedumu. Ģimnāzisti vācu valodu diezcik labi nepārvaldīja. Blakus sēdētājs man jokodamies teica, lai piegrūžot viņam ar elkoni, kad jāsmejas, viņš tad piegrūdīšot pārējiem. Pāris reizes tīši piegrūdu nevietā, kad nebija iemesla smieties. Tas publikā radīja samulsumu. Pēc tam gan nevienu vairs nevietā nesmīdināju. Bija skaists vakars un daudz dejojām.

Citu reizi dienu pēc ģimnāzijas ziemsvētku eglītes vakara grupai zēnu manā vadībā uzdeva uz Kides veikālu nogādāt atpkaļ traukus, kuŗus skola sarīkojuma vajadzībām bija tur aizņēmusies. Veikāla īpašnieks man parādīja plauktu veikāla aizmugurē, kur traukus novietot. To arī izdatījām.

Tad daži zēni no vaļējas papīros ievīstītu augstas kvalitātes konfekšu kastes sagrāba sauju konfekšu un sabāza tās kabatās. Daži uzklausīja manu aicinājumu, likt tās atpakaļ, bet laikam gan ne visi, jo kastē vēl arvien bija vērojams iztrūkums. Kad izgājām uz ielas, vainīgie grasījās zagtās konfektes nogaršot. Attaisot iesaiņojumu izrādījās, ka tās nebija īstas konfektes, bet gan koka klucīši, iesaiņoti greznā konfekšu papīrā, domāti izstādīšanai logā. Man par šādu iznākumu bija ļauns prieks.

Kopš 1934. gada 15. maija valstī bija notikušas lielas pārmaiņas. Ministru prezidenta Umaņa piekritēji viņu visādā veidā cildināja. Vinu sāka dēvēt par tautas vadoni, viņam piemēroja dažādus cildinošus epitetus. Toreiz runāja par vadonības laikmetu, citās reizēs to apzīmēja par celtniecības laikmetu. Un tiešām valstī risinājās varens uzbūves darbs. Nebija vairs mūžīgo politisko ķildu, kādas it visur bija notikušas partiju laikos.

Agrāk kino teātros pirms galvenās izrādes bija parasts rādīt chroniku par notikumiem visās pasaules malās. Tagad tur arvien biežāk rādīja notikumus valsts dzīvē. Chronikā redzamu vietu aizņēma vadoņa cildināšana. Arī klasē skolotāji plaši iztirzāja jaunās valdības nopelnus, un skolniekiem par šiem jautājumiem bija jāraksta domraksti.

Kopš savās valstīs pie varas bija nākušiĀdolfs Hitlers un Benito Musolini, arī daudzās citās Eiropas valstīs bija nodibinājušās autoritāras valdības. Īsto kārtību, kādā tas notika nezinu, bet iespējams, ka Latvija bija viena no pēdējām, kuŗā tāda veida pārmaiņas bija notikušas. Vadoņi, līdzīgi Ulmanim, bija arī pārējās Baltijas valstīs : Igaunijā Pets un Lietuvā Smetonas.

Skolā mums stāstīja, ka visā Eiropā iestājies vadonības laikmets; runāja pat par vadonības principu. Latviskā tulkojumā bija iznākusi kāda grāmata ar šo vīru biogrāfijām. Skolā lasījām par T. Mazariku, maršālu Pilsudski, Hitleru un Mussolini. Savādā kārtā šiem vadoņiem bija pieskaitīts arī Franklins Delano Rūzvelts.

Toreiz ne visi jūsmoja par jauno režīmu, bet nebija gudri par to atklāti izteikties. Par pašu vadoni un citiem varas vīriem cirkulēja dažādi anekdoti, bet bija jābūt uzmanīgam, kam tos atstāstīja. Neviens gan nevarēja noliegt, ka tautas labklājība strauji uzlabojās, bet nožēlojamā kārtā dažas personīgās tiesības tika ierobežotas. Visās darba nozarēs bija liela rosība.

Tā veselības departaments sarīkoja ārstiem kursus zināšanu papildināšanai. Arī tēvs, sākumā nevisai iepriecināts, pierakstījās šādiem kursiem, kas notika Rīgā un vilkās kādas sešas nedēlas.

Atgriežoties mājās, tēvs tomēr ar kursu saturu bija ļoti apmierināts. Viņš pat bija iegādājies vairākas jaunas krietni biezas medicīniskas grāmatas un gudroja par sagatavošanos doktora grādam. Kad viņš atkal iesaistījās ikdienas darbā, nopietnām studijām neatlika laika, un nodoms bija jāatmet.

Ģimnāzijā sevišku notikumu nebija. Kad pienāca ziema, tāpat kā citos gados, varējām baudīt ziemas priekus. Pavasarī notika meža dienas. Bija nolemts gar skolas parka malu sastādīt kokus. Zēni jau dažas dienas iepriekš gar Skolas ielu un gar Dzirnavu ielu ar noteiktām atstarpēm izraka bedres koku stādīšanai. Citi bija kādā mežniecībā ar visām saknēm izrakuši stādīšanai piemērota lieluma liepas un ozolus. Kad šie priekšdarbi bija nobeigti, tad nākošjā dienā sadalījāmies pa divi, parasti kāds zēns un kāda meitene. Atceros, ka kopā ar Ņīnu Dzirnavu ielas malā iestādīju liepiņu. Pēc tam kokus kārtīgi aplaistījām. Te japiezīmē, ka kopš rudens Ņīna Šice ar Riju Meijeri abas bija ģimnāzistes.

Vasarā Berlīnē bija paredzēta olimpiāde. Direktors mēģināja mani pierunāt uz turieni braukt kā vērotājam, lai tur būtu vairāk viesu no Latvijas. Tēvs tomēr izlēma mani turp nesūtīt. Man gan atļāva braukt uz skautu nometni Hapsalā, Igaunijā. Tanī gadā bija paredzēti skolēnu izmaiņas braucieni starp jaunāko gadu Latvijas un Somijas ģimnāzistiem. Tēvs atļāva Egonam piedalīties.

Vispirms pie mums atbrauca soms Penti Ilmari Raipala. Man nācās aizbraukt viņam pakal uz Rīgu. Kad ierados norādītā vietā, viņš bija kautkur aizgājis. Kad viņu beidzot sagaidīju, bija lielā steigā jāskrien uz dzelzceļa stacīju, lai vēl laikus noķertu vilcienu uz Rūjienu. Toreiz vēl bija vispirms jābrauc līdz Valkai, kur pēc tam nācās pārsēsties šaursliežu dzelzceļa vilcienā.

Penti bija visai vājas vācu valodas zināšanas. Man gandrīz vai katrs otrais vārds bija jāuzraksta, lai viņš to varētu sameklēt vācu-somu vārdnīcā. Kaut arī bija grūtības sarunāties, Penti tomēr pūlējās tās kautkā pārvarēt. Rūjienā nonācām pievakarē. Pēc vakariņām abi ar Egonu aizvedām viņu uz Rūjas malu.

Juris kopā ar Jūriku upes vidū iepretīm Kristala mājai bija uzcēluši tornīti ar divi platformām, kas kalpoja lēkšanai ūdenī. Rūja tanī vietā bija pietiekoši dziļa, lai tur varētu izdarīt galvas lēcienus. No augstākās platformas līdz ūdens līmeniem bija kādi trīs metri. Es gan sākumā lēcu tikai no zemākās platformas, kas bija tikai pusi tik augsta. Bet tad ilgāku laiku lija lietus, un ūdens līmenis Rūjā krietni cēlās; tad sāku lēkt no augstākās platformas. Ūdens līmenim pamazām atkal krītoties, arī es iemācījos nirt ūdenī no trīs metru augstuma.

Penti bija stalts puisis par galvas tiesu garāks par mums brāļiem. Viņš bija ļoti saticīgs, bet mēģinot sazināties, valodas neprašana arvien radīja grūtības. Likās, ka ar mani viņš sapratās labāk nekā ar Egonu.

Ikdienas gājām peldēties, braucām ar laivu un izbraukājām apkārtni uz divriteņiem. Pa reizei tēvs mūs izvadāja ar auto. Vēlāk Egons ar Penti ar vilcienu aizbrauca uz Cēsīm. Tur viņi viesojās Silu ģimenē.

Dažas dienas vēlāk man nācās braukt uz skautu nometni Hapsalā. Tam nolūkam man vispirms bija jābrauc uz Rīgu. No turienes ar nelielu Latvijas skautu grupu devos uz Igauniju. Bijam tikai kādi desmit vai divpadsmit. No braucējiem atceros skautu vadītāju Mežuli, kuŗš pēc profesijas bija balletmeistars. Tad tur vēl bija kāds vecāks slaida auguma skautu vadītājs, kuŗa vārdu vairs neatceros. Ja nemaldos, viņš bija Latvijas armijas virsnieks.

Nometnē man iznāca būt vienā teltī ar kādu jaunāku zēnu ar uzvārdu Līcītis, kuŗš itkā dzīvoja Dzirnavu ielā, Rīgā. Šis zēns runāja tikai latviski, tādēļ viņš svešā zemē jutās pazudis. Kad kautkur taisījos iet, viņš no manis neatlaidās, vienmēr taisījās nākt līdz.

Kādu dienu nometnē bija ieradušās igauņu gaidas. Tās apskatīja arī latviešu nometni. Viena no meitenēm bija neparasti skaista; viņa arī labi pārvaldīja vācu valodu, varējām brīvi sarunāties. Izrādījās, ka viņā bija no Pērnavas. Kad pastāstīju, ka esmu no Rūjienas un ka esmu reiz bijis Pērnavā, mūsu sarunas risinājās raiti. Kādu laiciņu trijatā staigājām gar jūras krastu. Līcītis mūsu sarunu atkārtoti pārtrauca vārdiem: "Klausies! Ko viņa teica" Man tad viņam bija jātulko. Kad meitenei pienāca laiks atstāt nometni, aizvadījām viņu līdz nometnes vārtiem un atvadījāmies.

Pēc dažām dienām Hapsalas pilsētas laukumā notika skautu parāde. Arī latviešu grupa bija nostājusies norādītajā vietā. Parādi pieņēma angļu ģenerālis Berts. Mūsu vadītāji mūs mudināja smaidīt, kad ģenerālis inspicēšot latviešu skautus. Nebija grūti to izdarīt. Pašam ģenerālim bija šķībs smaids, droši vien viņam vienā sejas pusē bija muskuļu vājums, Bez tam viņš bija ģērbies rūtainos skotu brunčos.

Pēc parādes skautiem turpat tirgus laukumā izdalīja pienākušās vēstules. Es nevienas negaidīju. Latviešu grupai bija nodota viena ar uzrakstu: "An Herrn Klaus aus Ruja.' Neviens nepieteicās. Beidzot attapos, ka tā domāta man; igauņi taču Rūjienu sauca vārdā Ruja, un meitene bija iedomājusies, ka mans vārds ir Klauss, laikam tādēļ. ka Līcītis vienmēr teica: "Klausies'.

Meitenes vēstule bija rakstīta labā vācu valodā. Taisījos viņai pēc atgriešanās mājās aizrakstīt, bet Līcītis vēstuli noslēpa un man neatdeva. Biju viņam stāstījis par Grietiņu un viņš domāja, ka nebūtu pareizi sarakstīties ar kādu citu meiteni.

Kad atgriezos no Igaunijas, Penti vairs nesatiku, kopā ar Egonu viņš bija aizbraucis uz Somiju. Iepriekš viņi bija iepazinušies ar ievērojamakām vietām Cēsīs un Cēsu apkārtnē, ieskaitot Gaujmalu. Viņi bija viesojušies arī Stagaros. Penti, neprasdams citas valodas kā tikai somu, juties diezgan vientuļš.

Egonam turpretīm Somijā bija klājies lieliski. Penti vecāki bijuši ļoti bagāti. Tiem piederējušas vairākas zāģētavas un vēl citi uzņēmumi un lieli zemes īpašumi. Penti brālis bijis luterāņu mācītājs un labi pārvaldījis vācu valodu. Egonam no Somijas ceļojuma bija daudz patīkamu atmiņu. Penti brālis bija centies viņam pēc iespējas daudz ko parādīt. Kādreiz viņš Egonu novedis Somijas valsts prezidenta darba istabā, un Egons pat drīkstējis iesēsties prezidenta krēslā.

Atgriežoties mājās Egons par ceļojumā pieredzēto bija ļoti sajūsmināts, bet viņam bija žēl Penti, kuŗš vācu valodas neprašanas dēļ nebija varējis piedalīties sarunās. Šķiroties viņam bija palicis iespaids, ka Penti vasaras brīvlaikā diezcik daudz jaunu vācu vārdu nebija piemācījies.

Atlikušo vasaras daļu pavadījām peldoties, airējot un sportojot. Kad sākās Berlīnes olimpiāde, ar aizrautību lasījām avīžu ziņojumus par tās norisi. Juris sev izgatavoja kārti augstlēkšanai un sāka vingrināties. Kādreiz, kad pie mums bija atbraucis aptiekars Daugulis, Juris lielījās ar saviem sasniegumiem sportā. Kad Daugulis izlikās viņa stāstus apšaubam, Juris viņu veda pagalmā, lai parādītu savas spējas. Juris bija lepns, kad Daugulis viņu pēc tam uzslavēja.

Pirms mācību sākuma vēl ar divriteni uz dažām dienām aizbraucu uz Stagariem pie vecmāmiņas. Sešdesmit septiņus kilometrus gaŗais brauciens ilga kādas četras stundas. Ceļā nācās krietni svīst, un sasniedzot gala mērķi, biju ārkārtīgi izslāpis. Vecmāmiņa mani cienāja ar garšīgu liepziedu tēju. Vienā cēlienā izdzēru kādas četras vai piecas lielas glāzes. Nākošajā dienā viens pats izstaigāju Stagaru mežu un laukus. Vecmāmiņa līdz nenāca, jo viņai bija lielā mērā paplašinātas kāju vēnas, un vakaros viņai bija pietūkušas kājas. Par manu appciemojumu viņa tomēr ļoti priecājās. Laukos pavadīju kādas trīs dienas, tad atkal posos ceļā.

Drīz arī sākās mācības skolā, un man sākās pēdējais gads ģimnāzijā. Atkal bija intensīvi jāmācās. Kad rudenī pienāca zemkopības izstādes diena, arī ģimnāzijas mazpulka dalībnieki piedalījās, izstādot sava dārziņa ražas paraugus. Es arī šinī reizē saņēmu godalgu par izstādītajām kāpostu galviņām.

Izstādes telpās pie sienas karājās arī Kārla Straujas pēc maniem mērijumiem zīmētie izstādes laukuma un telpu sadalījuma plāni.

Izstādē negaidīti satiku Grietiņu, kuŗa bija šurp atbraukusi ar grupu Mazsalacas ģimnāzistu. Bija tikai īsa tikšanās, jo viņai bija jāturas kopā ar viņas skolas biedriem, kas gribēja apskatīt izstādi. Arī es biju aizņemts, jo biju nozīmēts sniegt apmeklētājiem paskaidrojumus par eksponātiem. Šoreiz tikšānās ar Grietiņu nebija tik patīkama, kā tā bija bijusi citās reizēs.

Tanī rudenī mani no skautiem pārskaitīja uz roveriem. Mani pat nozīmēja par vadītāja vietnieku, jo nebija neviena cita, kas to uzņemtos. Mans uzdevums bija vadīt roveru apmācības.

Tās notika Tentera mājā, kuŗa, ja pareizi atceros, atradās Raiņa un Dzirnavu ielas stūrī. Dalībnieku sastāvs gan bija dīvains, dažiem pat nebija pilna pamatskolas izglītība.

Tur bija kāds Lūsiņš un vēl kāds Tenisons, tad vēl atceros divus brāļus Brīnumus, kas abi bija mācekļi pie kāda drēbnieka. Viņi man sūdzējās, ka darba devējs viņus izmantojot un viņi katrs nopelnot tikai kādus desmit latus nedēļā. Cik varēju vērot, abi bija ļoti cītīgi. Viņi man stāstīja, ka viņi vakaros apmeklējot pilsētas papildskolu. Man padoti bija vēl daži citi roveri, bet viņu vārdus vairs neatceros.

Kādreiz roveru apmācību laikā stāstīju par Don Kichotu, jo šo Servantesa grāmatu bijām nesen iztirzājuši skolā. Pēc pārrunām vecākais no brāļiem Brīnumiem kļuva neparasti runīgs. Viņš man pastāstīja, ka viņš taisoties rakstīt lugu, kuŗai pamatā būtu viena no Haufa pasakām. Viņš arī pastāstīja, ko katrā cēlienā rādītu. Viņš domāja, ka lugu uzvedot būtu vajadzīga arī muzika. Runājot par zināmu cēlienu, viņš man skaidroja: 'Šeit derētu spēlēt kautko spēcīgu, piemēram Bēthovenu", vai arī: "Šeit derētu kautkas maigāks, piemēram Čaikovskis'.

Šī jauniešu grupa roveru apmācību laikā uzmanīgi klausījās. Pret mani viņi izturējās ar godbijību, viņi man pat prasīja dažādus praktiskus padomus. Visu teikto nebūtu vērts pieminēt, bet vēlāk nāca svarīgi notikumi, kuŗos arī viņiem bija sava loma.

Kādā ģimnāzijas sarīkojumā mani uz dāmu deju uzaicināja kāda no jaunākās klases meitenēm. Saukšu viņu par lzi. Biju pārsteigts, jo pirms tam nekad pat nebiju ar viņu runājis. Tomēr izrādījās, ka varējām tīri labi sadejot, laikam tādēļ, ka viņa bija tik viegla kā spalviņa. Nezināju, kā uzsākt sarunu, jo viņa taču izskatījās tik jauna, bet atkal bija pārsteigums: bija patīkami ar viņu sarunāties.

Protams uz nākošo deju man bija jāaicina viņu. Pēc tam dejoju atkal ar citām meitenēm, bet vairākas reizes padejoju arī ar Ilzi. Pēc īsajām sarunām biju pārsteigts par viņas inteliģenci, viņas pašapziņu un viņas nākotnes plāniem. Vēlāk vēl uzzināju, ka viņa skolas mācībās tiešām bija ļoti sekmīga.

Kad pēc sarīkojuma devos mājās, sagadījās, ka Ilze tanī brīdī jau saģērbusies gājienam iznāca no meiteņu garderobes. Līdz dzelceļa stacijai mums ceļš bija kopējs, pēc tam viņa turpināja iet tālāk pa Skolas ielu, bet man bija jānogriežas pa labi, jo man īsākais ceļš bija celiņš gar dzelceļa stigas malu.

Pēc tam bieži kautkā sagadījās, ka pēc stundām skolu atstājām vienā laikā. Tādās reizēs mums atkal iznāca kopējs ceļš līdz dzelzceļa stacijai. Sarunas vienmēr bija interesantas.

Tuvojās 18. novembris, Latvijas valsts dibināšanas dienas atceres svētki. 17. novembra vakarā baznīcā notika svētku dievkalpojums.

Ieradās arī vecie strēlnieki, tērpušies savos baltajos mēteļos. Tanī reizē sprediķi teica mācītājs Bachs. No viņa runas atceros, ka nolasījis bībeles tekstu, viņš savu sprediķi uzsāka sacīdams: "Jeruzālemē jau senās dienās bijušas plaši iekārtotas ūdensvadu ierīces". Pēc tam viņš vēl kādu pusstundu runāja par šīm ierīcēm valsts svētkus pat nepieminot.

Mans klases biedrs Alfreds Bietags labi prata atdarināt mācītāja Bacha runas veidu. Viņš zināja arī nostāstus par vairākiem citiem, varbūt arī izdomātiem komiskiem notikumiem. Atceros vienu, proti, kāds jauns puisis aizgājis uz mācītāja māju pie Bacha pēc padoma. Viņam patīkot divas meitenes, un viņš nezinot kuŗu precēt. Bachs atbildējis: "Es Jums saku puiši, ar meitām nešpāsēt! To vienu Tev būs mīlēt un to otru neatstāt". Tas tiešām izklausījās pēc Bacha, it sevišķi, kad Fredis to stāstīja ar Bacham piemītošo intonāciju.

Bachs arī visai īpatni ģērbās. Lietainā laikā viņš nēsāja apvalku, kuŗu apzīmē ar nosaukumu "pelerīna". Viņam bija arī īpatnas uz deguna uzkniebjamas brilles, kādas franču valodā apzīmē ar vārdu "pince-nez". Ap kaklu viņam bija melna aukla, kuŗas abi gali bija piestiprināti brillēm. Gadījumā, ja brilles nokristu no deguna, tās paliktu karājoties kaklā un nenokristu uz grīdas.

Kaut arī pēc nostāstiem un paša vērojumiem Bachs reizēm rādījās visai smieklīgs, tomēr tiku dzirdējis, ka viņš esot bijis nopietns vēsturnieks, kuŗam esot bijušas lieliskas zināšanas par Rūjienas un apkārtnes vēsturi. Viņš par Rūjienas apvidu esot savācis daudz vērtīgu vēsturisku materiālu. Nezinu,vai no visa tā kautkas ir saglabājies vai pat publicēts, vai arī dokumenti vēlak gājuši zudumā.

Īsti neatceros, bet pieņemu, ka tas notika 1936. gadā, kad Arnolds Krēsliņš izīrēja savu aptieku kādam Praškēvicam, jo viņš pats bija pārāk aizņemts pildot Rūjienas pilsētas galvas amata pienākumus. Praskēvica jaunākais dēls, Albersts jau kopš rudens apmeklēja Rūjienas ģimnāziju.

Vēlāk iepazinos arī ar vecāko dēlu Pēteri, kad abi brāļi mūs kādreiz īsi pirms ziemsvētkiem apciemoja. Par Pēteri jau biju dzirdējis, ka viņš esot ļoti muzikāls un gribējis izvēlēties karjēru muzikas laukā, bet viņa tēvs pastāvējis, ka viņam jāstudē farmācija. Pēteris to tad arī darījis, bet pa klusam iestājies arī konservatorijā. Pie mums viesojoties viņš arī nospēlēja dažus klavieru gabalus. Tā atceros, ka viņš no galvas lieliski nospēlēja Lista "La campanella". Pēc tam viņš paskatījās manās notīs. No tām viņš nospēlēja vēl dažus gabalus. Atceros, ka viņš tikpat lieliski nospēlēja Lista "Liebestraum Nr. 3". Vēl nāk prātā, ka šim gabalam kā motto bija Freiligrata dzejas vārdi:

" O lieb, solang du lieben kannst,

O lieb, solang du lieben magst;

Die Stunde kommt, die Stunde kommt,

Wo du an Graebern stehst und klagst".

Brīvā tulkojumā tas būtu: " Mīli, kamēr tu mīlēt spēji, mīli, kamēr tu mīlēt vari. Reiz stunda nāks, reiz stunda nāks, kad tu stāvēsi pie kapa un vaimanāsi".

Arī Alberts bija visai muzikāls. Nopratu, ka Pēteris Rīgā dzīvo bohēmieša dzīvi un ka viņš studijās nebija tālu ticis. Viņš pats man stāstīja, ka tēva doto naudu viņš ātri notērējot. Viņš gan lielījās, ka viņš esot pratis iekārtoties, ka vismaz vienu maltīti dienā viņš dabujot par brīvu. To viņš panākot tādā veidā, ka viņš vakariņu laikā apmeklējot vienu no daudzajām ģimenēm, kas viņam Rīgā esot pazīstamas. Ja viņš to darot ne biežāk, ka reizi mēnesī, tad viņš tur vienmēr esot gaidīts viesis.

1936. gada ziemsvētku sarīkojumam skolā tika sagatavota Blaumaņa luga: "Trīnes grēki". Režisors bija pats direktors Jansons. Man bija jātēlo Breņča loma. Ābrāmu tēloja Vilis Eichmanis, bet Trīnes lomu tēloja mana klases biedrene Maiga Švalbe. Man pat uzdeva iemācīties smēķēt pīpi. Skolā tas bija kautkas nedzirdēts, jo skolniekiem smēķēšana bija stingri noliegta. Tā kā teātra mēģinājumu laikā man ar smēķēšanu visai neveicās, jo ievelkot dūmu bija jāklepo, direktors uzdeva līdz nākošai reizei to labāk iemācīties. Šo apstākli izmantoja citi skolas zēni, mācību starpbrīdī smēķējot mazgājāmās telpās. Ja kādu vaicāja, kā tas nāk, ka telpas piesmēķētas, tad atbilde bija, ka laikam es tur esot vingrinājies. Smēķēt gan nekad neiemācījos. Lugu uzvedot gan uzvilku sērkociņu, bet pīpi tomēr neiededzināju. Lugai bija liela piekrišana, un pēc svētkiem devām vēl kādas izrādes.

Īsi pēc svētkiem Jānis Dzenis bijis nozīmēts Dr. Priedem par braucēju, kad tam nācies apmēklēt kādu slimnieku skolas internātā. Te jāpiezīmē, ka mans tēvs nesen bija no skolas ārsta pienākumiem atteicies un pēc tam Dr. Priede bija uzņēmies pildīt šo amatu. Runājot par izrādi, Dr. Priede jautājis Jānim, vai es arī klasē esot tāds komiķis.

Kad janvarī atkal sākās mācības, mēs visi bijām apmēram izšzķīrušies, ko katrs pēc skolas beigšanas domāja darīt. Tā es pats taisījos studēt medicīnu; to pašu domāja darīt arī Dzidra Priede. Augusts Zuments un Amanda Spriesle gatavojās studēt filoloģiju un Kārlis Strauja bija izšķīries par lauksaimniecību.

Eduards Čoka domāja par Kara Skolu. Jānis Dzenis gatavojās doties uz Skolotāju Institūtu, Herta Kalniņna bija nolēmusi mācīties par Sarkanā Krusta māsu.

Beidzot Eduards Bailītis taisījās studēt fiziku. Tas bija priekšmets, kuŗā viņš izcēlās. Viņam veicās arī matemātikā, ģeometrijā un trigometrijā, bet viņam neveicās ar latīņu valodu. Tikai izcilo sekmju dēl fizikā viņs laikam ikgadus tika pārcelts uz nākošo klasi.

Klases audzinātāja Lidija Blūmentāle, kuŗa tagad saucās Varleja, jo bija latviskojusi savu uzvārdu, bija ļoti ieinteresēta, lai Bailītis iekļūtu universitātē, jo paredzēja, ka viņam būs briljanta karjēra.

Janvāra mēnesī viņa mani piesauca pie sevis un man uzdeva pasniegt Bailītim privātstundas latīņu valodā. Pēc tam viņš divas reizes nedēlā nāca pie manis mājās un es mēģināju viņu mācīt, bet viņam nebija ne mazākās intereses un viņš turpināja latīņu valodā saņemt vājas atzīmes. Mēģināju viņu pārliecināt, ka latīņu valoda ir tikpat loģiska kā matemātika un fizika, bet neko nepanācu. Kad pateicu Blūmentālei, cik sliktas ir Bailīša izredzes izturēt rakstisko pārbaudījumu latīņu valodā, viņa man tikai atteica, ka es esot atbildīgs par to, ka Bailītis iztur gala pārbaudījumu šai priekšmetā. Tas izklausījās gandrīz kā drauds.

Kad kādā sevišķi aukstā janvāra dienā biju tikko pārnācis no skolas, māte mani mudināja iet uz garāžu palīdzēt tēvam iedarbināt auto motoru. Tēvs tur jau kādu pusstundu bija veltīgi pūlējies to iedarbināt. Kad es svaigiem spēkiem mēģināju pagriezt mašīnas kloķi, saņēmu spēcīgu atsitienu. Pēc tam labajā rokā virs delnas locītavas izjutu stipras sāpes.

Tēvam bija steidzami jābrauc uz Rāmnieku skolu. Tur skolas vadītāja sievas mātei bija uznākušas pēkšņas sāpes krūtīs un liels elpas trūkums. Tēvs izsauca auto mechaniķi, kuŗš auto beidzot iedarbināja. Pēc tam tēvs aizbrauca pie slimnieces, katram gadījumam līdz aizbrauca arī māte. Mani atstāja gulēt uz dīvāna, iepriekš gan iedodot stipras zāles pret sāpēm.

Vēlāk uzzināju, ka pēc medicīnikās pārbaudes, tēvs licis pacienti noguldīt automobīļa aizmugures sēdeklī, galvu un muguru atbalstot ar spilveniem. Tad veduši viņu uz Rūjienas slimnīcu, jo bijušas aizdomas uz sirds infarktu. Paciente tomēr jau ceļā bija nomirusi.

Kad Tēvs pārradās mājās, viņš mani aizveda uz slimnīcu. Tur Rentgena uzņēmumos atklājās, ka man ir labās rokas rādija kaula lūzums. Pārvedis mani mājās, tēvs no skolas internāta atsauca divus manus klases biedrus, kuŗiem bija jāstiepj mana roka, kamēr tēvs uzlika ģipsa pārsēju.

Skolā mani atbrīvoja no rakstu darbiem. Direktors Jansons gan domāja, ka neesot par ļaunu iemācīties rakstīt ar abām rokām. To nu gan nedarīju. Zīmēšānas stundās gan niekodamies mēģināju zīmēt ar kreiso roku. Zīmēšana mani parasti garlaikoja, nebija arī vajadzīgo dotību, tādēļ šai priekšmetā sevišķi necentos. Protams, tādēļ mani zīmējumi arī nebija nekādi labie. Zīmējot ar kreiso roku tie par brīnumu izdevās labāk, dabūju pat pieciniekus.

Pēc lielā sala atkal iestājās slidošanai piemērots laiks, man tomēr bija jāpaliek mājās. Beidzot tomēr izlūdzos vecāku atļauju iet slidot ar visui ģipsa pārsēju. Slidot gan vajadzēja sevišķi uzmanīgi. Ģipsa pārsēju man nācās nēsāt kādas četras nedēļas. Pēc tam atkal spēju visu darīt, kā to biju iepriekš paradis. Kādu laiku gan nevarēju spēlēt klavieres. Muzikas skolotājam Krieviņam tas droši vien bija pa prātam.

1937. gada marta mēnesī nomira ilggadīgais ģimnāzijas darbvedis Ieviņš. Viņš jau daudzus gadus bija slimojis ar kādu sirds kaiti. Viņu ar godu izvadīja no ģimnāzijas lielās zāles, kur arī notika piemiņas akts. Pēc tam mums skolas pūtēju orķestra pavadībā nācās soļot garo ceļu uz Bērtuļa kapiem.

Kādā marta mēneša nedēlas nogalē man nācās piedalīties roveru kursos, kuŗi notika Valkā. Pārnakšņoju kāda rovera ģimenē. Viņa tēvs bija jurists. Viņa māte bija vāciete, un ģimenes locekļi savā starpā sarunajās vācus valodā. Ar mani tomēr visi runāja latviski.

Nākošā rītā ierodoties pie brokastu galda, padevu labrītu un mājastēvs aicināja mani sēsties pie galda. Kad biju norādītajā vietā atsēdies, dzirdēju mājasmāti vācu valodā jautājam: "Hat er guten Morgen gesagt?' (Vai viņš pateica labrīt?). Mājastēvs un arī dēls un meita tomēr apliecināja, ka es to patiesi esot darījis. Pats jau taisījos vācu valodā pateikt, ka man nebūtu nekas pretīm, ja mēs pie galda visi sarunātos vācu valodā, tomēr pārdomāju un neko neteicu.

Ienāca prātā joks par divi maziem zēniem, kuŗus bērnu aukle vedusi pastaigā. Kad viņus pēkšņi pārlidojis stārķis, aukle norādot uz stārķi jaunākajam zēnam teikusi: "Lūk, tas ir stārķis, kuŗš Tevi atnesa pie Taviem vecākiem". Jaunākais zēns paklusu jautājis brālim: "Vai teikt viņai patiesību?" Vecākais brālis atbildējis: "Labāk nē. Lai jau nomirst nezinādama". Tā es tikai pasmaidīju un ēdu brokastis. Vai kundzei tiešām bija jāzin patiesība.

Skolā jau sākot ar jauno gadu sākām nopietni gatavoties pārbaudījumiem. Skolotāja Putne visu latviešu valodas kursu bija sadalījusi 28 daļās. Gala pārbaudījumiem bija paredzētas 28 biļetes. Izvelkot zināmu biļeti pārbaudījumā nāktos atbildēt tikai uz jautājumiem, kas minēti biļetē un neko citu. Ikvienā biļetē ietilpa pasaules literatūras jautājumi, latviešu literatūras temati, un beidzot gramatikas un sintakses jautājumi. Šādi sadalot mācāmo vielu vismaz bija zināma jēga par tās apjomu.

Īsi pirms pārbaudījumiem skolai bija tradicionālās meža dienas. Tai reizē skola pilnā sastāvā pāri Rūjas tiltam soļoja uz kādu mežniecību Rūjienas pagastā. Tur kādā izcirtumā mežzinis mums parādīja, kā stādāmas eglītes meža atjaunošanai. Daži skolnieki pat izmēģinājās šai darbā. Vēlāk visi devāmies uz Baltgalvju lauku mājām, kas piederēja Meisteru Ainas tēvam. Ainas tēvs bija Lāčplēša ordeņa kavalieris. Viņš brīvības cīņu laikā tuvcīņā bija nonāvējis kādu sarkanarmieti. Viņas māte pajūgā braukdama nelaimīgā kārtā bija kritusi par upuri ienaidnieka lodei. Baltgalvju mājās mēs visi ēdām līdzpaņemto launagu. Aina mūs vēl pacienāja ar cepumiem un augļu sulu.

Pārbaudījumiem gatavojos nopietni. Visvairāk piepūles prasīja sagatavošanās latviešu valodas pārbaudījumam.

Lai pēc vairāku stundu intensīvām studijām izklaidētos, labā laikā pievakarē bieži devos pastaigā. Parastais gājiens bija cauri vecajiem Ternejas kapiem, gaŗām pareizticīgo baznīcai, tad pa Rīgas ielu Bērtuļa baznīcas virzienā. Dažreiz pāri laipām izstaigāju pat līdz Pārupei. Atkal bieži nejauši gadījas satikt llzi. Tad pastaigu turpinājām kopīgi. Atkal bija patīkamas sarunas. Citās reizēs iepriekš norunājām pievakarē noteiktā laikā un vietā tikties. Pastaigai gan vienmēr bija jābūt īsai, jo bija jāsteidzas mājās, lai gatavotos pārbaudījumam.

Īsi pirms mācības gada beigām latviešu valodas skolotāja Putne mums bija uzdevusi rakstīt domrakstu par tematu: "Katrs pats savas laimes kalējs". Tas bija interesants temats, tādēļ pūlējos iedziļināties un teicienā izteikto domu izsmeļoši analizēt un skaidri formulēt. Man tas arī izdevās. Biju pārsteigts, kad Putne man ieteica rakstu publicēt. Viņa pati izkārtoja, lai tas parādītos Vanagu organizācijas Rūjienas nodaļas žurnālā. Kautkā žurnāla numurs, kas saturēja manu rakstu, bija nonācis arī tēva rokās. Tēvs bija pārsteigts žurtnālā atrodot manu rakstu, bet viņš ar tā saturu bija apmierināts, pat lepns, ka biju pratis savas domas tik skaidri izteikt.

Beidzot pienāca pārbaudījumu laiks. Man bija jāliek ģimnāzijas gala pāarbaudījumi, bet brāļiem pārbaudījumi pārcelšanai uz nākamo klasi. Dienu pirms rakstiskā latīņu valodas pārbaudījuma mūsu latīņu valodas skolotāja Rasma Šmite mūs sasauca uz pārrunām par eksāmena gaitu. Uzzinājām, ka būšot jātulko teksts no kādas no Jūlija Cēzāra grāmatām. Viņa vēl minēja, ka tekstā būšot daži retāk lietoti latīņu vārdi, varot gadīties, ka viens otrs tos varbūt nezināšot. Viņa kādus piecus arī pateica, tāpat to latvisko tulkojumu. Kamēr viņa tos skaidroja, es jokodamies un diezgan skaļi teicu Hertai Kalniņai, kuŗai bija ļoti gaiši mati: "Herta, Tev gaiša galva, pieraksti!" Herta to arī izdarīja. Sarakstā atradu divus vārdus, kas man bija svešāki, kaut arī viņu nozīmi tomēr zināju.

Pateicu skolotājai, ka es pēc šiem vārdiem spēšu tekstu sameklēt; viņa gan par to šaubījās. Vēlāk daži klases biedri mani mudināja to arī darīt. Mājās tēvam bija kāda veca grāmata, kuŗā ikvienai Jūlija Cēzāra grāmatu nodaļai bija uzdoti tur sastopamie latīņu vārdi un to krieviskais tulkojums. Tomēr atrast īsto nodaļu, kuŗā parādītos manis izvēlētie divi vārdi, likās gandrīz neiespējami. Vecāki man ieteica, ar niekiem nenodarboties, bet labi izgulēties, lai nākošā rītā svaigiem spēkiem varētu piedalīties pārbaudījumā.

Tomēr vēlā vakara stundā, kad metās jau tumšs, no skolas internāta ieradās divi klases biedri un plijās virsū, lai taču mēģinot tekstu atrast. Tā kā mums bija pateikts, ka pārbaudijumam būs jauns vēl iepriekš nelasīts teksts, tad Cēzāra pirmā un sestā grāmata atkrita, jo tās abas bijām jau agrāk lasījuši. Tādēļ sāku ar otro grāmatu, kur kādā nodaļā vienu no retajiem vārdiem arī atradu; tomēr šķirstīju tālāk, jo bija jāatrod teksts, kuŗā būtu abi retie vārdi. Tos beidzot arī atradu, cik atceros, ceturtās grāmatas devītajā nodaļā. Turpat vēl atradu arī pārējos trīs vārdus, kuŗus skolotāja bija minējusi.

Tālāk meklēt nebija nozīmes. Īsi pēc pusnakts teksts bija pārtulkots. Klases biedri to nokopēja. Uzdevu viņiem vienu kopiju vēl tanī pat naktī nogādāt Bailītim.

Eksāmens notika ģimnāzijas zālē. Soli bija salikti trīs ailēs. Mums katram bija savs sols. Es sēdēju labās ailes pirmajā solā. Tuvāk skatuvei man priekša gan vēl bija atsevišķs sols. Tanī sēdēja kāda ļoti skaista meitene, daudz jaunāka par mums. Man šī meitene tūliņ ļoti patika, Izrādījās, ka tā ir skolas jaunā darbveža Kārļa Daudziņa jaunāka meita Līvija, kuŗa lika ģimnāzijas iestāju pārbaudījumus. Viņai tai brīdī bija rakstiskais pārbaudījums matemātikā. Meitene raudzījās apkārt un izskatījās norūpējusies. Būtu labprāt palīdzējis.

Skatuves priekšā bija galds, pie kuŗa sēdēja mūsu klases audzinātāja Lidija Blūmentāle un vēl ģimnāzijas abas latīņu valodas skolotājas: Rasma Šmite un Elza Gusarte. Kautkur zāles aizmugurē sēdēja Jānis Pabriks, kuŗs nebija mācījies latīņu valodu. Viņam tās vietā bija rakstisks pārbaudījums angļu valodā.

Kad mums pārējiem izdalīja tulkojamo latīņu valodas tekstu, izrādījās, ka iepriekšējā vakarā biju pareizo tekstu atradis. Ar šausmām ieraudzīju, ka tekstā teikumi vietām bija saīsināti, ka vidus daļā vesels teikums bija izlaists un ka arī beigās trūka viens teikums. Šmite man klāt pienākusi jautāja, vai es esot tekstu atradis. Pārsteigta, kad pateicu pareizo grāmatu un nodaļu, viņa man piekodinaja par to nevienam nestāstīt.

Steigā uzrakstīju saīsinātajam tekstam atbilstošo tulkojumu. Pēc tam vēl uzrakstīju zīmīti ar saīsinātā teksta tulkojumu un nosūtīju to Bailītim, Tā tomēr kautkur aizķērās. Kad pie mana sola pienāca Gusarte un noprasīja, vai es Bailītim jau esot tulkojumu nosūtījis, apliecināju, ka to esmu izdarījis, kā arī norādīju, kur tas patreiz atrodas. Gusarte piegāja pie vainīgā un dusmīgi uz viņu raudzīdamās tam atņēma zīmīti un nevienam neredzot to nodeva Bailītim. Kad tas bija padarīts, varēju Šmitei iesniegt savu rakstu darbu.

Pēcpusdienā mūsu mājās bezgala satraukta ieradās Rasma Šmite. Viņa bija ļoti norūpējusies, jo kāds, laikam Jānis Pabriks, bija novērojis, ka Gusarte pārbaudījuma laikā kādam skolniekam bija noņēmusi kādu papīra gabalu. Viņa arī pastāstīja, ka bijusi ceļā pie Gusartes, bet nebija to atradusi mājās. Gusarte dzīvoja mūsu ielā podniekmeistara Martinsona mājā.

Pierunāju māti piedāvāt Šmitei kafiju, pats itkā aizbraucu uz maiznīcu pēc kūkām. Īstenībā to izdarīja viens no brāļiem. Pats aizsteidzos pretīm Gusartei, kuŗa, kā zināju, bija aizgājusi uz Eriņu muižu. Cerēju viņu satikt, jo viņai tagad vajadzēja atkal būt celā uz māju. Gusarti arī satiku. Pateicu viņai par Šmites aizdomām. Gusarte solījās visu nokārtot, noliedzot, ka tāds incidents vispār noticis. Vēlāk pēc tikšanās ar Gusarti Šmite bija beidzot nomierinājusies. Tādā kārtā arī Bailītis latīņu valodas pārbaudījumu izturēja.

Liekot pārējos pārbaudījumus satraucošu notikumu nebija. Kad gatavojos vienam vai otram mutiskajam pārbaudījumam, vienmēr bija divas vai trīs biļetes, kuŗas es vislabāk būtu vēlējies izvilkt. Pirms latviešu valodas pārbaudījuma pateicu mātei, kādu biļeti es vislabprātāk būtu vēlējies izvilkt. Māte man pateica, ka zināmo bileti es tomēr nedabūšot, bet gan otru labāko. Un tā arī notka. Līdzīgā kārtā māte vēl pareizi pareģoja Egonam un Jurim, kādas biļetes tie izvilks. Viņa nekad iepriekš nebija kaut ko pareģojusi un arī nekad vēlāk to nedarīja. Viņa vispār tādām lietām neticēja.

Visus pārbaudījumus izturēju ļoti sekmīgi. Arī brāļiem bija veicies labi. Pats ģimnāziju nobeidzu kā labākais skolnieks klasē. Beidzot 19. jūnijā, tieši manā vārda dienā, ģimnāzijas lielajā zālē notika svinīgs akts, kuŗā mums izsniedza gatavības apliecības. Mēs skaitījāmies skolas 15. izlaidums. Man vēl tagad saglabājies mūsu izlaiduma žetons, kuŗa metu bija uzzīmējis viens no klases biedriem, Man bija atmiņā, ka to bija izdarījis Kārlis Strauja, bet nesen to pārrunājot viņš noliedza, ka tas bijis viņš. Tā nu izrādas, ka atmiņa reizēm tomēr viļ.

Kā valdības pārstāvji skolas beigšanas aktā piedalījās tieslietu ministrs Hermanis Apsītis un tiesu prokurors Karčevskis. Dievvārdus teica bijušais Rūjienas ģimnāzijas audzeknis mācītājs Leons Čuibe. Akts bija ļoti svinīgs. Kā labākais skolnieks saņēmu septinas grāmatas ar piemērotiem ierakstiem. Tad vēl tika izsniegtas grāmatas ar ierakstu labākajam skolniekam zināmā prieksmetā. Dažas no tām arī būtu man pienākušās, tomēr tās saņēma citi. Gatavības apliecībā man visos priekšmetos izņemot zīmēšanu un rokdarbus bija piecinieks. Minētajos divi prieksmetos man nācās samierināties ar četrinieku. Droši vien augstāku atzīmi es tur arī nebiju pelnījis.

Vakarā skolā bija abiturientu atvadu balle. Piedalījās visa skolas saime. Atkal daudz dejoju ar Ilzi. Vasaru Ilze pavadīja laukos pie saviem radiem, tad mums tikties iznāca reti. Labi arī bija, jo man bija jākoncentrējās, lai nopietni sagatavotos universitātes iestāju pārbaudījumiem.

Pāris dienas pēc skolas beigšanas abiturienti un daļa skolotāju devās trīs dienu ilgā ekskursijā. Braucām ar smago automašīnu, kuŗā bija iebūvēti soli. Vispirms apstājāmies Liepas pagastā pie "Ellītes". Skolotājs Platacis šo apkārtni labi pazina un atļāva man aizstaigāt līdz vecmāmiņas mājām "Lejas Stagariem". Vecmāmiņa mani ieraugot bija diezgan pārsteigta. Ciemošanās protams bija pavisam īsa. Šķiroties vecmāmiņa man līdz iedeva pudeli ābolu sulas. Sula, kā vēlāk izrādījās bija gatavota no seviški skābiem āboliem. Lai izjokotu skolas biedrus ielēju krūzītē nedaudz sulas, tad smēlu avota ūdeni, pēc tam to dzerdams teicu, ka ūdens ir skābs. Tiem, kas neticēja, devu pagaršot. Nezinu, vai kāds arī noticēja. Drīz atkal posāmies ceļā.

Maršutu īsti neatceros. Atmiņā palicis, ka apskatījām Gaiziņkalnu, kuŗa tuvuma arī pārgulējām Nākošaja dienā bijām pie Staburaga, pēc tam apskatījām Kokneses pilsdrupas. Pilsdrupu tuvumā palikām pa nakti. Atceros, ka vakarā kopā ar Dzidru Priedi pastaigājos pa parku.

Pārrunājām priekšā stāvošos universitātes iestāju pārbaudījumus. Pastāstīju savus plānus un norunājām nedēļu pirms pārbaudījumiem Rīgā tikties.

Vēlāk iegājām restorāna iedzert glāzi limonādes. Aizmugures telpā ieraudzījām dažus no klases biedriem kopā ar kādu skolotāju dzeram alu. To nebūtu vērts pieminēt, ja dažas nedēļas vēlāk šis pats skolotājs mūsu mājās viesojoties nebūtu taisnojies, ka zēni viņu ielūguši uz skolas beigšanu sadzert. Viņi esot bijuši krietni zēni, pildījuši solījumu, ka vairāk par vienu pudeli nedzeršot.

Nākošās dienas pēcpusdienā atgriezāmies pie sava izejas punkta, Rūjienas ģimnāzijas. Jutos neticāmi noguris un labprāt būtu tūliņ steidzies mājās, bet direktors Jansons mūs aicināja visiem sanākt kopā skolas trešajā stāvā. Tur tad zāles stūrī netālu no skatuves sēdēdami labu laiku dziedājām visvisādas dziesmas. Man un dažiem citiem acu plaksti taisījās krist ciet, bet direktors neatlaidās. Līdzko bijām kādu dziesmu izdziedājuši, viņš uzsāka jaunu. Kad dziedāšana beidzot stājās, izklīdām katrs uz savu pusi. Ar dažiem klases biedriem toreiz tikos pēdējo reizi.

Tad sākās gaŗš process sagatavojot lūgumu uzņemšanai universitātē. Lūguman bija jāpievieno dažādu dokumentu apstiprināti noraksti, kā arī noteikta lieluma fotogrāfijas. Toreiz tēvs lepodamies ar savu dēlu lika mums abiem uzšūt līdzīgas pelēki strīpotas drēbes uzvalkus. Tādā uzvalka tērpies es arī parādos iesniegtajās fotogrāfijās.

Drīz pēc skolas beigšanas man sākās iesvētes mācība. Tanī vasarā Ziemeļu draudzes mācītājs Slokenbergs ilgāku laiku bija prom. Stāstīja, ka viņš esot Anglijā, runāja arī, ka viņam bijušas nesaskaņas ar archibīskapu Grīnbergu. Toreiz viņa vietu izpildīja Burnieku draudzes mācītājs prāvests Meijers. Mācības vilkās divas nedēļas un notika Draudzes skolas telpās.

Mācītājs bija vācu izcelsmes, bet runāja skaidrā latviešu valodā.Viņš bija baudījis labu izglītību un prata reliģiskos jautājumus labi izskaidrot. Viņam piemita sava dzīves gudrība. Viņam runājot visi uzmanīgi klausījās. Kādreiz kāds viņam jautāja par spaidiem, kas pret žīdiem notiek Vācijā. Viņš norādīja uz žīdu ciešanām seno laiku Eģiptē, kuŗas viņi tomēr pārdzīvojuši un vēlāk nonākuši apsolītajā zemē. Viņš vēl piezīmēja, ka arī tagadējie notikumi piespiežot arvien vairāk žīdu izceļot uz Palestīnu, kur viņiem varbūt kādreiz atkal būšot sava valsts. Parasti viņš gan izvairījās runāt par politiskiem jautājumiem.

No baznīcas grāmatas ierakstiem redzams, ka iesvētīšana notika 18. jūlijā. Baznīcā prāvests Meijers runāja skaidri un sirsnīgi un ienesa siltumu cilvēku sirdīs. Citāds bija mācītājs Bachs, kuŗš tanī reizē arī sprediķoja. Bachs iesāka savu runu bībeles vārdiem: "Jūs esat tā zemes sāls; un, ja tā sāls nelietīga top, ar ko tad sālīs?" Viņš to pateica savā komiskaja intonācijā. Tad viņs turpināja: "To sāli lieto, lai gaļa nebojātos. To sāli lieto, lai gurķus skābētu." Tad viņš uzskaitīja vēl garu rindu sāls pielietošnas veidu, bet viņš nekad nepateica bībeles teicienā izteiktās domas izskaidrojumu.

Pēc dievkalpojuma iesvētītos pie baznīcas ieejas sagaidīja liels apsveicēju pulks ar ziediem. Arī es saņēmu daudz ziedu. Tad vēl nāca kopējā fotogrāfēšanās Draudzes skolas dārzā. Pēc tam beidzot varēju doties mājās.

Pirms dažām dienām bija atbraukusi vecmāmiņa. Galvenai pusdienu maltītei viņa bija sagatavojusi marinētas jēra gaļas cepeti ar speka gabaliņiem. Gaļa izskatījās gandrīz melna, bet garšoja lieliski. Vecmāmina to sauca par viltotu stirnas cepeti.

Viesībās aicināta bija Dauguļu ģimene, tur vēl bija Dr. Elcbergs ar kundzi un māsu. Vēl aicināts bija prāvests Meijers ar kundzi. No jauniešiem bija tikai Grietiņa un Jūriks.

Izrādījās, ka Dr. Elcbergs studiju gados bija pazinis prāvesta kundzi. Pie pusdienu galda Dr. Elcbergs sēdēja blakus prāvesta kundzei. Grietiņa man uzdāvāja modernu modinātāju pulksteni. Daudzo viesu dēļ mums neiznāca pabūt vieniem. Īstenībā brāļi ar Jūriku aizgāja Grietiņai parādīt Rūjienu. Man pieklājības dēļ bija jāpaliek pie piaugušajiem viesiem. Tagad taču arī pats skaitījos pieaugušais. Labprātāk gan būtu pabijis kopā ar Grietiņu. Bija gan sajūta, ka mūsu starpā nekāda tuvuma vairs nebija. Bija skumji ap sirdi. Tomēr vēl šodien ar patiku atceros šo gaišo dienu. Pēc iesvētīšanas vēl pāris nedēļas varēju atpūsties mājās un izbaudīt vasaras priekus.

Bija nolemts, ka pēdējās sešas nedēlas pirms iestāju pārbaudījumiem es pavadīšu Rīgā tiem sagatavojoties. Pēc nostāstiem pārbaudījumos bija paredzama sīva sacensība, jo parasti no ik desmit aplikantiem medicīnas fakultātē iekļuva tikai viens. Bija paredzēts, ka būs pārbaudījumi latviešu valodā, latīņu valodā, fizikā un kādā svešvalodā pēc izvēles. Es protams izvēlējos vācu valodu.

Visus šos priekšmetus es labi pārzināju, bet vajadzēja ievākt tuvākas ziņas par pašiem eksaminētājiem. Runāja, ka latviešu valodā mūs eksaminēšot profesors Plāķis. Skolotāja Rasma Šmite man ieteica ņemt papildus latviešu valodas stundas pie vijolnieka Eduarda Vīnerta, kuŗš esot arī filologs, bez tam viņš esot Plāķa znots. To arī izdarīju. Divi reizes nedēlā braucu pie Vīnerta uz jūrmalu. Ikreizes mācības ilga četras stundas. Vīnerts domāja, ka man esot lieliskas latviešu valodas zināšanas, un ka necik daudz vairs nevarēšot piemacīties. Vairāk vajagot izmaņas, kā uzrakstīt saturīgu rakstu darbu.

Jau laikus vajadzēja padomāt, kādi temati varētu gadīties. Jau ģimnāzijā skolotāja Putne bija izteikusies par to, kādi laikmetīgi temati varētu gadīties. Eksāmenā varēja arī izvēlēties vienu no divi literārajiem tematiem, bet tādā gadījumā vajadzēja būt absolūti drošam, ka atmiņa neviļ. Pēc manam domām varēja gadīties, ka temats būs par celtniecības laikmetu.

Vairākus domu gājienus uzmetu uz papīra. Sekoju avīžu rakstiem, lai varbūt gūtu kādas jaunas idejas. Bija gandrīz vai jāklūst par politiķi.

Pie Vīnerta sastapu arī kādu žīdu tautības medicīnas studentu, īstenībā ārstu. Viņš jau ceturto reizi taisījās likt iestāju pārbaudījumus Latvijas Universitātes medicīnas fakultātē. Nevarēdams iekļūt Latvijas Universitātē viņš bija studējis medicīnu Šveicē un pirms trim gadiem studijas beidzis. Lai varētu praktizēt Latvijā, viņam bija vēl jānostudē viens gads Latvijas Universitātē, bez tam vēlāk vēl bija jāiztur gala pārbaudījumi. Bet, lai to visu panāktu, bija vispirms jāiztur iestāju pārbaudījumi.

Arī latīņu valodas skolotājs, kuŗā vārdu vairs neatceros, lielija manas latīņu valodas zināšanas. Viņš man deva dažādus latīņu valodas teikumu paraugus, kuŗos varētu viegli maldīties. Viņš man arī mācīja lielāku skaitu retāk lietotu latīņu vārdu. Vēl šodien atceros dažus no teikumiem, uz kuriem pārbaudījumā viegli varētu iekrist. Viens tāds teikums skanēja: "Mea pater, mea mater! Tuum filium lupus est", tulkojuma : "Steidzies tēvs, steidzies māte! Tavu dēlu ēd vilks." Nezinātājs tulkotu: "Mans tēvs, mana māte! Tavs dēls ir vilks."

Fizikas pārbaudījumam sagatavojos pie kāda skolotāja ar uzvārdu Adolfijs, kuŗam bija skaista māja Altonovas ielā, Torņakalnā, pašā Mārupes ezera krastā. Par vācu valodu nebēdājos un to arī nemācījos.

Biju apmeties Natālijas Sutas dzīvoklī, bet maltītes saņēmu viņas vadītajā Centra Virtuvē. Gulēju Aleksandras Beļcovas studijā uz dīvāna. Pats Romāns Suta bija Parīzē, kur viņš Pasaules izstādei iekārtoja Latvijas stendu. Viņa meita Tatjāna tai laikā viesojās pie savām draudzenēm Baltezerā. Tā visu dienu varēju netraucēts mācīties. Visvairāk norūpējies biju par latviešu valodas pārbaudījumu. Gadījumam, ja nāktos rakstīt par kādu literatūras tematu, atkārtoju latviešu rakstnieku literatūru. Bieži bija interesanti to lasīt, dažkārt par daudz iedziļinājos, ka vēlāk nācās atzīt, ka zināmam darbam esmu veltījis par daudz laika. Darāmam darbam neredzēju gala.

Kad Rīgā atgriezās Romāns Suta, RomānsSuta, viņš izskatījās saguris un drūms. Parīzes izstādei viņam no vēstures muzeja bija aizdotas dažas senas Rīgas kartes. Kāds izstādes strādnieks tās izstādes vietā bija pielīmējis pie dēļu sienas. Dēļi bijuši gatavoti no svaiga koka. Siltā laika dēļ tie sākuši kalst un sarauties. Vairākas kartes tikušas smagi bojātas, bez tam tās vispār nebijušas domātas līmēšanai, bet gan izstādīšanai stikla vitrīnās.

Drīz Romana lielajā darba istabā sākās intensīvs darbs. Turpat darba istabā viņam bija arī dīvāns pārgulēšanai. Bieži vien viņš strādāja naktīs un agrās rīta stundās. Tad viņš gulēja līdz pusdienai. Pēcpusdienā viņš kautkur aizgāja, un tikai vēlā vakarā viņš atkal uzsāka strādāt.

Atceros, ka tai laikā lielā Kuzņecova Stikla Fabrīka bija viņam nodevusi pasūtinājumu uzmetumam lielam kristala šķīvim, kuŗš bija paredzēts kā dāvana valsts prezidentam. Romāns ar darbu bija aizkavējies un uzmetums bija steigā jānobeidz. Romāns uzzīmēju rotājumu sestai dalai šķivja . Savam palīgam, kādam vīram ar uzvārdu Lācis, viņš uzdeva pēc uzmetuma izzīmēt visu šķīvi, tomēr šis vīrs nezinaja, kā apli sadalīt sešās daļās. Man viņam vairākkārt nācās dot padomu, kā darbu veikt. Tā pēdējā nedēļā pirms pārbaudījumiem man studijās bija atkārtoti pārtraukumi.

Kļuvu nemierīgs, it īpaši, kad parādījās baumas, ka Plāķa vietā mūs latviešu valodā varbūt eksaminēs kāds cits profesors. Kāds ieteica ņemt latviešu valodas papildstundas pie kāda skolotāja Punkas, kuŗš mācīja grupās un itkā zinot šī profesora prasības, respektīvi, uz ko tas pārbaudījumos liekot vērību.

Atlikās vairs tikai kādas desmit dienas. Mani tomēr kursos pieņēma, gan ar noteikumu, ka maksāšu pilnu cenu. Tur satiku arī Dzidru Priedi. Kursos iztirzātai vielai bija sistemātisks sakārtojums, un, liekas, kaut ko jaunu arī iemācījos. Ar Dzidru norunāju pārbaudījumu dienā satikties Brīvības un Elizabetes ielas stūrī. Pārbaudījumu dienā uzvilku labo uzvalku. Pēc tam, kad norunātā vietā ieradās Dzidra, noīrēju auto un liku šoferim mūs novest līdz anatomikumam, kur notika pārbaudījumi. Brauciens bija dārgs; par to samaksāju septiņus latus, kas toreiz bija liela nauda.

Pirmais pārbaudījuma priekšmets bija latviešu valodas domraksts. Laimīgā kārtā viens no tematiem bija par celtniecības laikmetu. Eksaminātors bija profesors Plāķis. Lielu grūtību nebija. Tad nāca mutiskie pārbaudījumi, vispirms latīņu valodā, tad fizikā un visbeidzot vācu valodā. Kad tie bija galā, bija sajūta, ka esmu izturējis. Cik atceros, vēl tanī pat dienā uzzinājām rezultātus.

Liels slogs novēlās, kad atradu savu vārdu sarakstā, kuŗā bija uzskaitīti tie, kas bija uzņemti medicīnas fakultātē. Arī Dzidra bija pārbaudījumus izturējusi. Kāda cita klases biedrene tos tomēr nebija izturējusi. Vēl tanī pat vakarā atgriezos Rūjienā. Vecāki bija ļoti priecīgi, kad viņi "Jaunākās Ziņās" ievietotajā sarakstā par medicīnas fakultātē uzņemtajiem studentiem atrada arī manu vārdu.

Līdz studiju sākumam atlikušās nedēļas pavadīju Rūjienā. Laiks pagāja ātri. Pilsētā bija daudz pārmaiņu. Ģimnāzijas direktors Jansons bija pārcēlies uz Rīgu, kur viņam bija augstāks amats sabiedrisko lietu ministrijā. Viņa vietā par ģimnmāzijas direktoru bija ticis iecelts Jūlijs Platacis. Jau pavasarī skolotājs Lācis ar savu kundzi bija pārcēlies uz Alūksni, kur viņš kļuva ģimnāzijas direktors. Lāča kundzes vietā par meiteņu vingrošanas skolotāju vēlāk ieradās kāda Eleonora Grīnberga.

Rīgas-Rūjienas dzelzceļa būve tuvojās nobeigumam. Skolotāja Putne un skolotāja Ringenberga kopīgi bija likušas sev Skolas ielā netālu no dzelcela stacijas uzcelt divstāvu māju. Būvdarbi tuvojās nobeigumam.

Īsi pirms mācību sākuma kopā ar vecākiem aizbraucām uz Rīgu, lai man tur nopirktu jaunas drēbes un sameklētu istabu, kur apmesties. Istabu atradām Lāčplēša ielā netālu no Brīvības ielas. Bija gan jākāpj ceturtajā stāvā. Man nopirka ļoti labas kvalitātes melnas krāsas mēteļa drēbi. Mēteli uzšūt apņēmās Rīgas drēbnieks Austriņš, kuŗš bija skolotājas Lāča kundzes tēvs.

Tēvs pat piekrita, ka drīkstēšu iestāties korporācijā, pat nopirka fukša cepuri. Viņš man gan uzdeva pagaidām nogaidīt, jo viņš par šo jautājumu iepriekš gribēja vēl runāt ar profesoru Prīmani. Ar Sutas tanti bija nokārtots, ka varēšu Centra Virtuvē ēst pusdienas. Par brokastīm un vakariņām man bija jāgādā pašam. Tēvs man atstāja pietiekoši daudz naudas grāmatu iegādei un citiem izdevumiem, kādi man varētu rasties. Pēc tam viņš man pēc vajadzības sūtīja naudas pārvedumus. Atkal sākās jauns posms manā dzīvē.

Pirmie studiju gadi

Kad atkal atgriezos Rīgā, vispirms apmeklēju visus pagājušās vasaras skolotājus, lai viņiem pateiktos par viņu pūlēm mani sagatavojot universitātes iestāju pārbaudījumiem. Vijolniekam īnertam vēl aizvedu pudeli vīna no tēva paša brūvētiem krājumiem. Vīnertam bija lūgums, proti, lai es palīdzot viņa pameitai Editei Neiburgai ar matemātiku. Meitene apmeklēja Fraņču liceju un bija vienā klasē ar Tatjānu Sutu. To arī apsolījos.

Medicīnas fakultātes dekāns toreiz bija profesors Pēteris Sniķeris. Viņš lasīja lekcijas ādas un venēriskās slimībās, bez tam viņam bija kāds augsts amats Lavijas armijā. Pa reizei viņš arī lekciju laikā, kā arī dažādos universitātes sarīkojumos nēsāja ģenerāļa uniformu.

Anatomiju mācīja profesors Jēkabs Prīmanis. Vecāki viņu pazina kopš kara laikiem, jo arī viņš bija strādājis par kara ārstu "Māmuļā". Viņš savas lekcijas noturēja anatomikuma auditorijā, kuŗa bija amfiteātra veidā. Pirmajā lekcijā profesors mums iedeva to grāmatu sarakstu, kuŗas viņš ieteiktu anatomijas studījām. Sarakstā bija grāmatas vācu, angļu, fraņču un krievu valodās, jo latviešu valodā amatomijas grāmatu nebija.

Anatomijas lekcijas notika ikdienas. Vispirms mums bija osteoloģija, mācība par kauliem. Katram studentam izsniedza kasti ar cilvēka kauliem, kuŗus varēja ņemt līdz uz mājām. Tad nāca sindesmoloģija, mācība par ligamentiem un locītavām, pēc tam mācījāmies par muskuļiem un cīpslām, tad par asinsvadiem un nerviem, vēlāk par smadzenēm un visbeidzot par iekšķīgiem orgāniem. Kad bijām izstudējuši osteoloģiju, šai priekšmetā bija jānoliek kolokvijs. Pēc tam tikām pielaisti anatomisko preparātu sagatavošanai. Tas bija nepatīkams darbs; līķi stipri oda pēc formalīna. Preparācijas zālē nēsājām baltus ķiteļus un garus gumijas cimdus. Preparātu gatavošanu varējām izdarīt starp pieciem un astoņiem vakarā. Pie viena preparāta reizē strādāja vairāki studenti. Mūsu darbu pārraudzija anatomijas asistenti un subasistenti. Kad kāda studentu grupa savu preparātu domājās nobeigusi, tas bija jāatrāda anatomijas asistentiem. Turpat pie preparāta mūs noeksaminēja, un tikai pārbaudījumu izturējuši drīkstējām ķerties pie nākošā preparāta.

Profesors Prīmanis bija izcils zīmētājs. Viņš anatomiju mācīja arī Latvijas Mākslas Akadēmijā. Lietojot krāsainu krītu viņš uz tāfeles skaidri parādīja dažādo kermeņa daļu formu un šo daļu savstarpējās attiecības. Studentiem bija jāiegādājas krāsainu zīmuļu komplekts.

Lekcijās mēs centāmies profesora zīmējumu nokopēt savās burtnīcās. Protams reizē bija jāpieraksta arī teksts. Atceros kādu kollēgu, kuŗš sekojot profesora vārdiem pierakstīja palīgteikumu, bet galveno teikumu, kas saturēja izteikto domu, vairs nespēja pierakstīt, jo profesors jau bija uzsācis nākošo teikumu. Tādā veidā viņa piezīmēm nebija nekādas jēgas.

Kādam citam studentam bija vājas latīņu valodas zināšanas, jo ģimnāzijā viņš šo valodu nebija mācījies. Pēc skolas beigšanas viņš to bija apguvis pie privātskolotāja. Viņam bija grūtības ar dažu latīņu vārdu izrunāšanu; tā vārdos, kuŗi sākās ar "sph" vai ar "pth", viņš mēģināja katru no šim skaņām izrunāt. Tas izklausījās tik komiski, ka reizēm bija grūti valdīt smieklus.

Kaulu mācībā mums bija jāzin vissīkākās anatomiskās detaļas. Tā osteoloģijas kolokvijā raugoties uz kādu atlaustu kaula gabalu bija jānosaka, kas tas par kaulu, vai arī raugoties uz pirksta kauliņu bija jānosaka netikai, kas tas par kaulu, bet arī, vai tas piederēja labai vai kreisai rokai.

Anatomija bija visgrūtākais priekšmets. Lai to labi pārzinātu, viss bija sīki jāiegaumē. Un tomēr, neraugoties uz to, cik daudz bija ticis piestrādāts, lai labi sagatavotos, students nekad nevarēja būt drošs, vai viss pareizi iegaumēts. Nevarēja arī paļauties vienīgi uz to, kas bija lekcijās mācīts, jo students nekad nevarēja būt drošs, ka viss pareizi pierakstīts un uzzīmēts. Studējot anatomiju nācās šķirstīt anatomijas atlasu, lai atrakstu tekstā minētās daļas. Anatomijas studījas mani nogurdināja vairāk nekā jebkurš cits priekšmets, sevišķi, ja tā bija jāmācas vēlās vakara stundās. Reizēm jutos vietuļš un pamests.

Anatomijas institūtā bija vairākas telpas, kuŗās gan vitrīnās gar sienām, kā arī istabas vidū stikla traukos bija izstādīti dažādi anatomijas preparāti ar aprakstiem. Man šinīs telpās nepatika mācīties, jo tur arvien bija viena vai vairākas grupas studentu, kas tur mācījās vai pat vienkārši savā starpā sarunājās. Tas mani traucēja, jo tādos apstākļos nespēju koncentrēties, bez tam šīs telpas bija patumšas. Vēl atceros, ka virs preparācijas zāles durvīm bija uzraksts latīņu valodā: "Hic locus est, ubi mors gaudet succurrere vitae", tulkojumā: "Šī ir vieta, kur nāve priecājas palīdzēt dzīvei".

Ķīmiju mums mācīja profesors Lucs. Pirmajā semestrī nācās klausīties neorganisko ķīmiju, otrajā organisko. Bez tam mums divos pirmajos semestros bija praktiskie darbi neorganiskās kīmijas kvalitatīvajā laboratorijā. Tos pārraudzija profesora Luca asistenti. Mācības notika Ķīmijas fakultātes ēkā. Tā atradās pilsētas kanāla malā, netālu no Rīgas pilsētas otrās ģimnāzijas, kuŗa atradās Valdemāra ielā. Strauji ejot tur no anatomikuma varēja nokļūt kādās desmit minūtēs. Ceļš veda gar kanāla malu pa skaistu lapu koku aleju.

Profesors Lucs bija vācietis. Viņš runāja stipri sakropļotā latviešu valodā, tomēr savu priekšmetu viņš pārzināja lieliski. Lekciju laikā nodemonstrētie ķīmijas eksperimenti, kuŗus izdarīja viņa asistents Dr. Ence, bija tiešām pamācoši un pārliecinoši. Man ķīmija ļoti patika.

Neorganiskās kīmijas laboratorijā manu darbu pārraudzija docents Štāls. Viņš svārku kabatā nēsāja mazu grāmatiņu, kuŗā viņš bija ierakstījis, kāds ir ķīmisko elementu sastāvs katram studentam izsniegtajā paraugā. Kad students, nobeidzis analīzi, gāja Štālam ziņot rezultātu, tad Štāls iegāja istabas kaktā un uzmanīgi atvēra savu grāmatiņu, lai salīdzinātu studenta rezultātus ar saviem ierakstiem. Viņš grāmatiņu arvien turēja tā, lai neviens tur nevarētu ieskatīties.

Fiziku mums mācīja docents Liberts, kuŗš jau toreiz slimoja ar vēzi. Drīz vien viņš arī nomira. Viņa vietā nāca docents Treijs, kuŗam bija ļoti slikta dzirde. Šis fizikas kurss līdzīgi profesora Luca ķimijas kursam bija domāts medicīnas, zobārstniecības, veterinārmedicīnas un inženieru fakultātes studentiem. Tas arī tika noturēts ķīmijas fakultātes auditorijā. Kad fiziku sāka mācīt Treijs, studentu skaits, kas tās apmeklēja, krietni saruka. Bieži vien daži no tiem, kas viņa lekcijās ieradās, izturējās visai trokšņaini. Treijs tomēr labi pārzināja savu priekšmetu un prata parādīt interesantus fizikas eksperimentus.

Kādreiz kāds no mechanikas fakultātes studentiem, gribēdams kaitināt veterinārmedicīnas studentus, lekcijas laikā skaļi iesaucās: "Vai te ir kāds lopu ārsts?" Kāds tās fakultātes students tomēr bija asprātīgs un jautāja: "Vai Tu slims?" Otram nebija ko atbildēt.

Pirmajā un otrajā semestrī mums vēl nācās klausīties zooloģiju un salīdzinošo anatomiju. Parasti šo priekšmetu pasniedzis profesors Transehe, kuŗam bija speciāla interese ornitoloģijā; bet tā kā viņš bija ārzemju komandējumā, mums viņa vietā lekcijas lasīja docents Leons Āboliņš. Pāgāja kādas piecpadsmit līdz divdesmit minūtes, lai no anatomijas institūta vai ķīmijas fakultātes ēkas nokļūtu zooloģijas institūtā.

Liela daļa medicīnas fakultātes studentu bija rīdzinieki un dzīvoja pie saviem vecākiem. Man nācās mitināties pie svešiniekiem. Tur nekad nespēju justies kā savās mājās. Liela daļa manu studiju biedru bija beiguši vai nu pirmo vai otro Rīgas pilsētas ģimnāziju un kaut kādi jutās pārāki par tiem, kas nāca no kādas mazpilsētas ģimnāzijas, tos pat uzskatot par tālumniekiem. Daudzi viens otru pazina jau gadiem ilgi. Tie pazina Rīgas dzīvi; man tā bija sveša.

Tad bija vēl daži gados vecāki studenti, kas pirms medicīnas studiju uzsākšanas bija strādājuši kādā citā profesijā. Tādi bija kādreizējais ģimnāzijas skolotājs Skuja un virsdienesta seržants Eižens Siļķe, kuŗš itkā kādu laiku bija bijis kaŗa ministra ģenerāļa Jāņa Baloža šoferis. Pie tādiem piederēja arī Arnolds Sīlis, kuŗš agrāk bijis pasta ierēdnis. Vēl prātā nāk Jānis Zīverts, ļoti īpatns jau gados vecāks vīrs, kuram mājās bija mēbeļu galdniecība. Arī studējot medicīnu viņš turpināja galdnieka darbu. Viņš bija bezgala centīgs un likās, viņam vienmēr bija kautkur jāsteidzas; tā viņš arī ieguva pievārdu "Jānis Steidzīgais".

Vēlākos gados man kādreiz gadījās būt viņa darbnīcā. Biju pārsteigts par viņa gatavoto mēbeļu augsto kvalitāti. Tās viņš bija gatavojis uz pasūtījumu. Viņa paša dzīvoklī iekārta bija visai pieticīga.

Stāstīja, ka mūsu kursā esot desmit vai vairāk ārstu vai zobārstu bērnu. Bez manis tāds bija kāds Manass. kuŗa tēvs bija ārsts Jelgavā. Tādi bija arī Georgs Šiliņš, kuŗa tēvam bija ārsta kabinets Rīgā un kāds Austrics, kuŗa tēvs praktizēja Nordeķos. Medicīnas studenta Viktora Bumbiera tēvam bija zobārstiecības kabinets Brīvības bulvarī. Jāņa Neidera tēvocis bija ārsts kādā mazpilsētā.

No studentēm nāk prātā studente Milda Vituma, kuŗas brālis tai laikā bija veterinārmedicīnas dekāns. Vēlāk izrādījās, ka viņas brāļa sieva bija Rūjienas podniekmeistera Martinsona meita, kuŗa bija beigusi Rūjienas ģimnāziju tās pirmajā izlaidumā. Milda Vituma draudzējās ar manu kursa biedri Āriju Leiši, kuŗa tēvam bija liela vistkopība.

Vēl jāpiemin Eižens Grīnbergs, kuŗa tēvs bija augstāks bankas ierēdnis Jelgavā. Pirmajos studiju gados viņš īrēja istabu kādā namā Elizabetes un Ausekļa ielas stūrī, tā tad tuvu anatomikumam. Viņš bija slaida auguma un ļoti centīgs. Viņš zināja stāstīt asprātīgus jokus, bet arī viņš savā ziņā bija īpatnis. Tā viņš , neatceros, vai nu pirmajam vai arī otrajam mācības gadam beidzoties lika sev izoperēt mandeles, jo baidījās no endokardīta. Vēlākos gados mācoties par vienu vai otru slimību viņš sāka raizēties par to, ka varbūt viņam tāda piemetusies. Ir nostāsti, ka daži medicīnas studenti garā izslimojot slimības, kuŗas viņi tai laikā studējot.

Vēl nāk prātā kāds Neilands, kuŗs bija mācījies Liepājas ģimnāzijā. Viņš pazina arī bijuso Rūjienas ģimnāzijas direktoru Liepiņu, kuŗš viņa skolā toreiz bija inspektors. Jāpiemin arī Romāns Auškāps, kuŗa tēvs bija Cēsu aprinķa virsmežzinis. Atceros Romana vecāku skaisto māju Cēsīs, Gaujas ielā. Romāns bija izcils slepotājs. Viņa tēva brālis toreiz bija izglītības ministrs. Tad vēl jāpiemin Alfreds Rimša. Studiju laikā man ar viņu iznāca maz sadarbories. Kopš Latvijas atbrīvošanas 1991. gadā abi aktīvi piedalāmies palīdzības darbā.

No studentēm vēl jāpiemin Dzidra Priede, ar kuŗu reizē biju beidzis Rūjienas ģimnāziju. Dzidra ātri iedzīvojās studentu dzīvē un studījās viņa bija ļoti sekmīga.

Vēl pieminēšu Anitu Rorbachu, kuŗa bija rīdziniece. Atceros, ka viņas vecāki dzīvoja Valdemāra ielā un ka viņa labi pārvaldīja vācu valodu. Viņa bija klusas dabas un ļoti saticīga. No tiem laikiem atceros vēl daudz citu studentu, bet nebūtu nozīmes tos visus uzskaitīt, un droši vien bija vēl daudzi citi, kuŗu vārdus vairs neatceros. Ja diezgan daudzus tomēr uzskaitīju, tad to darīju tikai tādēļ, ka vēlākā dzīvē atkal nācās ar viņiem tikties. Citus pieminēju tikai tādēļ, lai parādītu vidi, kuŗā toreiz nācās darboties.

Studijām piegāju ļoti nopietni. Visos priekšmetos biju iegādājies nepieciešamās grāmatas. Kārtīgi apmeklēju lekcijas un visu dzirdēto kārtīgi piezīmēju. Nebija arī grūtību dzirdēto izprast. Lielāko tiesu lekcijas man likās interesantas. Mājās pārlasīju piezīmes, mēģināju tematos vēl vairāk iedziļināties lasot mācības spēku ieteiktās grāmatas, kas visas bija vācu valodā. Viss mani ļoti interesēja, bet šāda iedziļināšanās prasīja daudz laika. Varētu teikt, ka brīvu brīžu man nebija, nevarēju pat atļauties noskatīties kādu filmu. Tad vēl pāris reizes nedēļā man nācās mācīt Editei Neiburgai matemātiku. Viņa bija patīkama meitene, bet matemātika viņu neinteresēja. Jutos ļoti neērti, ka mācīšanai nebija lielu panākumu. Laimīgā kārtā viņa pati kādu dienu pārtrauca nākt.

Kādu svētdienu pie manis atbrauca Jānis Dzenis, kuŗš, cik atceros, toreiz mācījās skolotāju institūtā Jelgavā. Vispirms aizvedu viņu uz profesora Sniķera namu, kuŗā atradās Centra Virtuve. Šveicārs mūs ar liftu uzzveda līdz jumtam. No turienes pavērās plašs skats uz pilsētu. Tad vēl izstaigājāmies pa pilsētas apstādījumiem un gar kanāla malu. Man gan drīz kļuva skaidrs, ka mums nebija kopēju interešu. Katram bija sava gara pasaule. Kaut arī skolā daudzus gadus bijām sēdējuši vienā solā, īsti draugi nekad nebijām kļuvuši.

Oktobra sākumā mēs grupa agrāko klases biedru, proti tie, kuŗi bija iekļuvuši universitātē, apciemojām bijušo Rūjienas ģimnāzijas direktoru Jansonu viņa darba vietā Sabiedrisko Lietu Ministrijā. Bez mums mediķiem, Dzidras Priedes un manis, vēl piedalījās Kārlis Strauja, kuŗš studēja lauksaimniecību un Eduards Bailītis, kuŗš studēja fiziku. Tur bija vēl divi filoloģijas studenti: Augusts Zuments un Amanda Spriesle. Beidzot vēl ieradušās bija Maiga Švalbe, īsti neatceros, ko viņa toreiz studēja, un vēl Herta Kalniņa, kuŗa mācījās Latvijas Sarkanā Krusta māsu skolā.

Tikšanās ar Jansonu bija diezgan formāla. No viņa stāsta nopratu, ka viņa uzdevumos ietilpa grāmatu cenzēšana. Viņš mums pastāstīja, ka esot ļoti aizņemts, jo bezgala daudz jālasot, un darbs esot visai nepatīkams, jo bieži nākoties lasīt nevērtīgus darbus. Sagadījās, ka man šī bija pēdējā tikšānās ar Jansonu.

Kādā vēstulē vecāki rakstīja, ka esot ciemojušies Mazsalacā pie aptiekara Dauguļa. Tur viņi bija tikušies ar profesoru Jēkabu Prīmani, kuŗš tai laikā bija apmeties pie savas sievas mātes, Raiskas kundzes. Tēvs bija profesoram pastāstījis par manu nodomu iestāties korporācijā. Profesors tomēr ieteicis nogaidīt, līdz aizvadīti pirmie divi studiju gadi. Viņš gan ieteicis ietāties medicīnas fakultātes studentu biedrībā. Tā nu veltīgi biju nopircis fukša cepuri. Pārdomājot tomēr bija jānāk pie slēdziena, ka iestājoties korporācijā būtu nonācis vēl lielākā laika trūkumā.

Kādu dienu oktobra beigās, kad biju aizgājis uz Centra Virtuvi pusdienās, tur satiku Breikša tanti, kuŗa man pastāstīja, ka nesen bijusi Stagaros.

Tur noskaidrojies, ka mana vecmāmiņa esot nopietni slima: esot pietūkušas kājas un bieži viņu mocot elpas trūkums. Sazinājos ar vecākiem. Pēc tam māte vecmāmiņu aizveda uz Rūjienu. Tur viņa kādu laiciņu bija nedaudz uzlabojusies, bet tad stāvoklis kluvis atkal ļaunāks.

Ap to pašu laiku lasīju Jaunākajās Ziņās uztraucošu rakstu par to, ka Rūjienas ģimnāzijas skolnieks, kādreizējais Brieža kopas skauts Leonīds Lūsis, spēlējoties ar sava tēva ieroci, bija nejauši nošāvis savu jaunāko brāli. Pēc tam viņš pazudis. Pēc vairāku dienu meklēšanas viņš beidzot atrasts paslēpies siena kaudzē kādā Eriņu muižas škūnī. Notikums bija radījis lielu satraukumu Rūjienā, bet īpaši ģimnāzijā.

Semestrim beidzoties uzdevu savu istabu Lāčplēša ielā, jo nejutos tur labi. Biju paredzējis vēl vakarā braukt uz Rūjienu, bet nepaspēju laikā noķert vilcienu. Nekas neatlika, līdz nākošajam rītam bija jāpaliek Rīgā. Nakti pārgulēju Sutas tantes dzīvoklī. Pārgulēšanai man ierādīja dīvānu Aleksandras Beļcovas studijā. Bija jau ziema un telpa bija nepatīkami auksta; visu laiku salu. Gandrīz visu nakti pavadīju nomodā. Grūti pateikt, vai tas notika satraukuma dēļ, ka būšu atkal mājās, vai arī aukstuma dēļ.

Nākošajā rītā devos ceļā. Šis bija mans pirmais brauciens ar jauno dzelzceļu. Iebraucot Rūjienā no Virķēnu puses bija jābrauc garām mūsu mājai. Dzelzceļa stiga bija paplašināta, lai būtu vieta ir šaursliežu, ir jaunajam platsliežu vilcienam. Tādā kārtā dzelzceļa uzbērums bija pievirzījies tuvāk mūsu mājai.

Bija sirsnīga tikšanās ar vecākiem; brāļi vēl bija skolā. Tad devos augšstāvā pie vecmāmiņas, kuŗa gulēja Jura istabā. Jurim tagad bija jāguļ vienā istabā ar Egonu un mani. Biju pārsteigts ieraugot vecomāti tik slimu. Viņa bija pussamaņā un mani nepazina. Viņa murgoja. Likās, ka viņa bija ļoti satraukta. Viņa runāja kautko par "sarkano gaili". Viņa izskatījās novājējusi un viņai bija dzeltenā kaite. Viņã elpoja ar piepūli. Pa dienu viņu pieskatīja māte, naktīs to darīja Anna, mūsu kalpone.

Vecaimātei pirms kādiem desmit gadiem žultsakmeņu dēļ bija izoperēts žults pūslis. Tagad viņa, šķiet, slimoja ar vēzi. Vēl iepriekšējā nedēļā viņa, kā māte stāstīja, bijusi spējīga staigāt. Bijis izsaukts notārs, kuŗš apliecinājis viņas testamentu. Dr. Teodors Priede apliecinājis, ka viņa ir pie pilna prāta un saprašanas. Testamentā Stagari bija novēlēti manai mātei. Par to Betijai bija izmaksājama kāda noteikta naudas summa. Tā kā vecā māte baidījās, ka saņemot visu naudu vienā reizē, Betija varētu to izšķērdēt, tad tā bija izmaksājama līdzīgās daļās desmit gadu laikā. Bez tam vecā māte jau agrāk bija likusi Stagaros Betijas vajadzībām izbūvēt jumta istabiņu, kur viņa vajadzības gadījumā varētu palikt līdz mūža beigām.

Te jāpiezīmē, ka Betija bija tuvu piecdesmit gadiem, kad viņai beidzot bija gadījies precinieks. Viņš tomēr bijis ar mieru viņu precēt tikai, ja vecmāmiņa Stagarus iepriekš pārrakstītu uz Betijas vārda.

Vecāmāte tūliņ nopratusi, ka viņš grib precēt māju un nevis meitu, un tādēļ liegusies to darīt. Pēc tam precinieks arī tūliņ pazudis.

Betija toreiz bija bezgala nelaimīga un vainoja savu māti, ka tā izjaukusi viņas laimi. Viņa pēc tam bijusi bezgala nospiestā gara stāvoklī. Māte tādēļ aicināja Betiju paciemoties pie mums. Rūjienā Betija varēja tikties ar savām kādreizējām draudzenēm un klāstīt savas bēdas. Viņa pamazām atkopās un pāris gadus vēlāk viņa arī atrada kādu, kas bija ar mieru precēt viņu arī bez mājas.

Pēteris Millers bija cēlies no Cēsu apriņķa Vaidavas pagasta. Īsta amata viņam nebija, un dzīvē viņš nebija bijis visai sekmīgs. Kādu laiku viņš strādājis par fotogrāfu. Kad viņš sapazinās ar Betiju, viņš nodarbojās ar kautkādu lētu krēslu gatavošanu, kuŗiem sēdeklis bija pīts no niedrām. Vairs neatceros, vai kāzas notika 1935. vai 1936. gadā. Tās notika Lejas-Stagaros, un arī mēs visi piedalījāmies.

Skaisto ziemas laiku izmantoju slēpošanai. Kad atkal pārnācu mājās, drīz no skolas pārradās abi brāļi. No viņiem uzzināju, kā bija notikusi Rīgas-Rūjienas dzelceļa atklāšana. Lietainā laika dēl brāļi uz stacīju nebija gājuši, bet svētku norisi viņi bija noklausījušies radio pārraidījumā. Iesvētīšanu izdarījis mācītājs Bachs. Starp citu viņš teicis: "Dievs svētī dzelzceļu ar visiem vagoniem". Rūjeniešiem atkal bija par ko smieties.

Vēl uzzināju tuvāk par neseno miesnieka Karlsona mājas nodegšanu. Tas bija noticis pirms vairākiem mēnešiem. Mājai degot vējš nesis dzirksteles mūsu mājas virzīenā, un dažas pat kritušas uz mūsu pirts un arī uz saimniecības ēkas jumta. Tēvs pakāpies uz kāpnēm un ar spaini laistījis jumtu, kāmēr brāļi piegādājuši ūdeni. Karlsona māja nodegusi līdz pamatiem. Bez tam aidegusies arī krāsotāja Kangura māja, kas arī nodegusi.

Vēlāk noskaidrojies, ka vecais Karlsons kopā ar sievu un dēlu māju paši bija aizdedzinājuši. Jau iepriekšējā dienā viņi škūnītī bija noglabājuši vairākus koferus ar drēbēm, kā arī vēl vairākus citus saiņus. Viņi visi apcietināti, un viņiem piespriests ilgāaks cietuma sods. Karlsona meitai izdevies pierādīt, ka viņa šinī nodarījumā nebijusi iejaukta, un tā viņa palikusi brīvībā.

Pirms gulētiešanas vēl uz brīdi iegāju vecmāmiņas istabā. Viņas elpa likās ļoti sekla, viņa vēl arvien bija pussamaņā un turpināja murgot. Agrā rīta stundā kalpone modināja māti, lai pateiktu, ka vecaimātei tuvojas nāves stunda. Tanī pat dienā viņa arī nomira nepilnu 73 gadu vecumā. Māte notikušo paziņoja Sutas tantei, lūdzot viņu tūliņ pasūtīt zārku. Zārku ar vilcienu saņēmām vēl tanī pat vakarā, un tanī pat dienā viņu iezārkoja.

Nākošajā dienā zārku ar vecmāmiņas mirstīgajām atliekām ar vilcienu nogādāja uz Cēsīm. Bija jānoīrē vesels vagons, un bija jābūt arī pavadonim. To izdarīt uzticēja Egonam. Vecomāti apbedīja Cēsu Lauciņu kapos. Vienīgi vecāki aizbrauca uz bērēm; mums zēniem lika palikt mājās.

Bēru mielasts notika Silu ģimenes mājās. Māte aicināja Betiju pēc jaunā gada atbraukt pie mums, lai pārrunātu testamenta noteikumus.

Tanī gadā Ziemsvētkus svētījām paviszm klusu. Nepienācās iet uz ģimnāzijas svētku sarīkojumu, kuŗu citādi būtu apmeklējuši. Tomēr gājām slidot un slēpot. Sapazinos ar ģimnāzijas jaunā darbveža Daudziņa meitām Mirdzu un Līviju. Ģimene dzīvoja tanī pat dzīvoklī, kur agrāk bija dzīvojis skolotājs Lācis ar savu kundzi. Abas meitenes bija ļoti izskatīgas. Līviju biju jau ievērojis, kad viņa lika ģimnāzijas iestāju pārbaudījumus. Liekot latīņu valodas pāŗbaudījumus sēdēju tieši aiz viņas.

Izrādījās, ka Mirdza draudzējās ar Verneru Eši. Viņa bija vienā klasē ar Verneru, kā arī ar Egonu un Juri. Viņa bija laba sarunu biedrene. Toreiz Līvija draudzējās ar Juri. Jau pavasarī, kad viņu pirmo reizi pamanīju, viņa arī man iepatikās un arvien cerēju kādreiz ar viņu tuvāk iepazīties. Tagad tiekoties viņa gan bija laipna un pieklājīga, bet tas bija arī viss.

Ģimnāzijas latviešu valodas skolotāja Marta Putne pret Daudziņu ģimeni bija neparasti draudzīga. Viņa pati tagad dzīvoja savā jaunceltajā mājā, Skolas ielā, netālu no Daudziņiem. Un tagad Mirdza jau vairākas nedēļas dzīvoja pie Putnes. Tur mēs Mirdzu arī apciemojām. Drīz ar Mirdzu sadraudzējos, bet kā jau minēju viņai patika Verners; viņa man to arī lika zināt. Neteicu nevienam, ka man īstenībā patika Līvija.

Īsi pēc jaunā gada atbrauca Betija. Uzzinājusi testamenta saturu, viņa kļuva pārlieku satraukta un sāka pat kliegt. Arī aizbraucot viņa nebija nomierinājusies un paziņoja, ka tā tas nepaliks. Arī tēvs bija satraukts, jo raizējās par to, kādi varētu būt Betijas nodomi. Vienīgi māte bija mierīga. Pēc kādas nedēlas uzzinājām, ka Betija ar savu vīru ievākušies vecāš mātes dzīvoklī Lejas-Stagaros. Tēvs par šo patvarīgo rīcību bija loti sadusmots.

Pienāca janvāra vidus un man bija jādodas atpakaļ uz Rīgu. Sameklēju sev jaunu istabu. To es īrēju no Mērijas Saksas, pazīstamā latviešu operešu dziedoņa Paula Saksa šķirtās sievas. Viņa īrēja kādu pavecu vienstāva māju Pērses ielā, netālu no Marijas ielas. Ja nemaldos, māja piederēja kādam Lēvenšteinam. Vēlāk dzirdēju nostāstus, ka šai mājā spokojoties. Varbūt tādi nostāsti bija radušies tādēļ, ka mājai no ārpuses bija senlaicīgs izskats. Tā ilgu laiku nebija krāsota un izskatījās pelēcīga. Man gan spokus negadījās redzēt.

Arī Mērija Saksa kādreiz bija bijusi dziedātāja. Viņai bija divas skaistas meitas, kas arī gatavojās mākslinieces karjērai. Ja pareizi atceros, tad viena apmeklēja konservatoriju, bet otra mācījās mākslas akadēmijā. Vienā istabā, kuŗā bija arī klavieres, bija uzstādīts rāmis, uz kuŗa Saksa kundze sev gatavoja persiešu tepiķi.

Māja bija klusa. Tur varēja labi strādāt. Likās, ka rītos, kad es cēlos, visi pārējie vēl gulēja.

Kad vakaros pārnācu mājās, tad te parasti neviena nebija; varēju netraucēts mācīties līdz pusnaktij. Pa retam pati Saksa kundze atgriezās agrāk, bet arī tādās reizēs māja bija klusa.

Tikai vienu reizi kādā nedēļas nogalē mājās notika viesības. Tās sākās ap kādiem deviņiem vakarā. Vēlāk dzirdēju viesistabā spēlējam akordeonu un reizēm kādu dziedam. Kādu stundu vēlāk arī mani aicināja piedalīties. Laikam bija apdomājušies, ka trokšņa dēļ tāpat nespēšu mācīties. Izgāju viesu istabā. Abas meitas un arī kundze bija skaisti ģerbušās. Mājnieki ar viesiem, kā nu kuŗais, sēdēja uz grīdas, kur bija salikti spilveni. Akordeona spēlētājs, kā izrādījās, bija veterinārmedicīnas students Elmārs Bite, kuŗu jau pazinu. Viņš tiešām lieliski spēlēja akordeonu. Starp viesiem vēl bija gleznotājs Padegs. Vai tur bija vēl kādi citi viesi, vairs neatceros, bet visi bija labā omā. Arī man piedāvāja kādu dzērienu, tomēr atteicos, jo toreiz alkoholiskus dzērienus vispār nelietoju. Vispār es šai sabiedrībā neiederējos. Pateicos par uzaicinājumu, bet lūdzu mani atvainot, jo nākošajā rītā bija agri jāceļas.

Turpināju intensīvi studēt. Vienīgā pārmaiņa lekcijās bija, ka neorgāniskās ķīmijas vietā tagad bija jāklausās orgāniskā ķīmija, kuŗu man ļoti patika mācīties. Jauns priekšmets otrajā semestrī bija histoloģija jeb mācība par audiem. To lasīja profesors Prīmanis, bet praktiskos darbus šai priekšmetā vadīja docents Jānis Eglītis un viņa kundze Irma Eglīte.

Tie notika anatomikuma otrajā stāvā. Tur bija gara zāle, kuŗā gar sienām bija salikti gari galdi. Katra studenta rīcībā bija savs mikroskops. Studenta uzdevums bija zem mikroskopa dažādos palielinājumos pētīt tai dienai nozīmētos audu preparātus, kas iepriekš bija apstrādāti ar speciālām krāsām, lai audu šūniņas un citas audu sastāvdaļas būtu skaidrāk saredzamas. Lietojot krāsainus zīmuļus speciālā burtnīcā noteiktā kārtībā nācās parādīt dažādo audu mikroskopisko uzbūvi, reizē atsevisķām daļām pierakstot to nosaukumus. Atkal mēģināju visu izdarīt, cik iespējams labi, kas ņemot vērā, ka zīmēšanā man nebiju nekādu dāvānu, nebija visai viegli izdarāms.

Semestra beigās vēl pēdējā dienā pirms noteiktā termiņa, kad docentam Eglītim bija jāiesniedz zīmējumu burtnīca, man daudzi zīmējumi vēl nebija galīgi nobeigti. Bija jāstrādā visu nakti, lai tos sasteigtu. Nobeidzis pēdējo zīmējumu steidzos uz anatomikumu, lai laikā nodotu savu burtnīcu ar zīmējumiem. Kad tur ierados, līdz noteiktam laikam bija atlikušās tikai kādas piecas minūtes. Biju viens no pēdējiem, kas to iesniedza.

Kad docents Eglītis pēc kāda laika visiem izsniedza atpakaļ burtnīcas ar atzīmēm, viņš man burtnīcu neatdeva, jo gribot to paturēt, lai dažus zīmējumus ierāmētu. Nekad nebiju iedomājies, ka manus zīmējumus varētu izvēlēties izstādīšanai.

Histoloģijas zālei logi bija ar skatu uz Daugavu. Reizēm lēni garām slīdēja kāds liels kuģis, uz pavasara pusi reizēm kāda jachta vai būru laiviņa. Un ja nu vēl ārā spīdēja gaiša saule, kā tad ilgojos pēc vasaras brīvlaika.

Pa retam atļāvos apmeklēt kādu kino izrādi. Biju sajūsmā par filmu : "Kādreiz maijā", kuŗā galvenās lomas tēloja Žanete Makdonalde un Nelsons Edijs. Aizraujošs bija saturs, lielisks bija uzvedums un lieliska viņu dziedāšana. Vēl man patika vācu filma: "Romanze in Moll".

Parasti Centra Virtuvē ēdu tikai pusdienas, bet pa retam tur ēdu arī brokastis. Reti kāds cits šeit nāca uz brokastīm. Tomēr vēlāk uzzināju, ka divi vīri šeit ēda brokastis diezgan regulāri. Kādu rītu apkalpotāja mani ar viņiem sapazīstināja un pat nosēdināja pie tā paša galda. Viens no svešiniekiem bija kāda kreisi noskaņota politiķa Pabērza dēls, kuŗš pats strādāja "Jaunākās Ziņās" un tur sniedza ziņas par Padomju Savienību. Viņš pie galda bieži lasīja padomju avīzes, kā arī vietējās krievu avīzes. Otrs galda biedrs bija kāds Latkovskis. Šis vīrs manā klātbūtnē parasti klusēja. Arī ar Pabērzu man sarunas risinājās nevisai labi. Bija sajūta, ka mana klātbūtne arī viņus kautkādā veidā traucēja. Turpmāk iekārtojos, lai man nebūtu ar viņiem jāsēž pie tā paša galda. Baigajā gadā viņi parādīja savu īsto seju.

Marta vidū studentiem bija pavasara brīvlaiks. Tad veselu nedēļu varēju pabūt Rūjienā. Tur uzzināju, ka Betija iesūdzējusi vecāsmātes mantojuma masu tiesā par itkā nesamaksātām algām laikā, kad vecāmāte turēja pansiju iekš "Villa Karola" un citās vietās. No vecāsmātes nostāstiem zinājām, ka viņa sezonu nobeidzot vienmēr bija Betijai viņai pienākošos daļu izmaksājusi. Viņa vienmēr sūrojās, ka Bettija neprotot naudu pietaupīt, to parasti īsā laikā izšķērdējot. Tādā kārtā viņai nebija nekas iekrāts vecumdienām. Šī iemesla dēļ testamentā tad nu arī bija noteikums mantojumu neizmaksāt vienā summā. Tiesas diena bija jau nolikta. Īsajā atvaļinājuma laikā tomēr labi atpūtos, apciemoju vēl Mirdzu un, gan uz pārāk īsu brīdi, satiku arī Līviju.

Atgriezies Rīgā atkal intensīvi turpināju studijas. Līdzko Daugavā un pilsētas kanālā bija nokusis ledus, kopā ar Āriju Leiši un vēl divi citiem studentiem uzsākām airēšanas treniņus. Mūsu treneris bija kāds komiltons Urķis. Tā viņš mums stādījās priekšā un tā mums arī nācās viņu uzrunāt. Laivas bija tā paša tipa, kādas lietoja Kembridžas un Oksfordas komandas, tikai ar to starpību, ka mūsu laivai bija tikai četri airētāji un stūrmanis, bet angļiem bija astoņi airētāji un stūrmanis.

Laiva glabājās tuvu anatomikumam kādā palievenī kanāla malā netālu no kanāla ietekas Daugavā. Jau pirmajā braucienā nācās airēt pa Daugavu līdz otrai kanāla ietekai pie centrāltirgus. Pēc tam noslēdzot pilnu apli pa pilsētas kanālu atgriezāmies izejas punktā. Šī brauciena daļa bija daudz patīkamāka, jo Daugavā bija diezgan augsti viļņi, bez tam nācās airēt pret straumi.

Mums katram bija viens airis, pārmaiņus viens laivas labajā, otrs tās kreisajā pusē.

Katrs airis bija jādarbina abām rokām. Kanālā sastapām līdzīgu laivu vieniniekam. Tā līdzinājās pontonam, kam virsu bija sēdeklis, uz kuŗa braucējs airējot varēja slidināties uz priekšu un atpakaļ. Airētājam protams bija divi airi un viņam pašam nācās izdarīt stūrēšanu. Bija prieks skatīties, kā viņš airēja. Jāpiezīmē, ka arī mūsu laivā katram airētājam bija līdzīgs sēdeklis, uz kuŗa airējot varēja slidināties uz priekšu un atpakaļ.

Kad pienāca vasaras brīvlaiks, treniņi bij jāpārtrauc, jo aizbraucām katrs uz savu pusi. Atgriezies Rūjienā izstāstīju brāļiem par laivu, ar kādu biju airējis. Egons tūliņ bija ar mieru Hermaņa darbnīcā sākt tādu būvēt. Hermanis izzīmēja plānus laivai, kuŗā būtu vieta divi airētājiem un stūrmanim. Nolēmām laivas sienas gatavot no plāna koka, kaut arī Hemanis sākumā ieteica tās gatavot no finiera. Darbs tomēr uz priekšu virzijās diezgan gausi. Kad kļuva skaidrs, ka tanī vasarā to neizdosies nobeigt, puspabeigto laivu pārnesām uz mūsu māju un to novietojām klētī, jo skolas darbnicā nebij vietas, kur to uzglabāt.

Maija mēnesī vecākiem bija nācies braukt uz tiesu Cēsīs. Betijas lieciniece bijusi vecāsmātes māsa Kristīne Breikša, kuŗu pārējās māsas viņas melīguma un ķildošanās kāres dēļ nevisai labi ieredzēja. Otra bija kāda attāla radiniece, kuŗa Betijai bija tuva draudzene un dzīvoja Cēsīs. Abas tiesā apliecināja, ka vecāmāte tiešām Betijai algu parādā. Mātei turpretīm nebija liecinieku, kas apliecinātu, ka ikgadus sezonu sledzot peļna tikusi sadalīta, nebija arī nekādu dokumentu, kas to pierādītu. Iznākumā tiesa nolēma, ka Betijai no mantojuma vēl pienākas lielāka summa naudas. Tēvs bija saniknots, tomēr nolēma tiesas spriedumu nepārsūdzēt.

Atceros, ka kādu dienu, drīz pēc vasaras atvaļinājuma uzsākšanas tēvs mani sūtīju uz pastu ar trīs ar pus tūkstošiem skaidras naudas, kas man bija pastā jāiemaksā, lai pretīm saņemtu īpašuma tiesību dokumentu uz Stagariem.

Pēc tam Stagarus kopā ar savu dēlu turpināja apsaimniekot tas pats rentnieks, kuŗu bija salīgusi vēcmāmiņa. Viņu uzvārds bija Rencis, un abi bija dūšīgi strādnieki. Vecāsmātes istabās gan vēl arvien mitinājās Betija ar savu vīru, kuŗš pārdošanai gatavoja tos pašus lētos krēslus. Viņa izpelņa bija maza.

Kādu dienu pie tēva ieradās kāda pajauna lauku pamatskolas skolotāja. Viņai bija satūkusi virslūpa. Viss itkā bija sācies ar insekta kodienu. Tēvs viņas stāvokli atzina par bīstamu un ieteica nekavējoties braukt uz universitātes slimnīcu Rīgā. Viņa palika pie mums vakariņot. Vienpadsmitos pavadīju viņu uz dzelzcela staciju, kur viņa nopirka guļamvagona biļeti braucienam uz Rīgu. Pēc pāris nedēļām vietējā avīzē lasījām, ka viņa mirusi ar meningitu. Vēlāk noskaidrojās, ka viņa sasniegusi Rīgu nebija vis tūliņ devusies uz slimnīcu, bet bija vēl vairākas dienas kavējusies pie radiem. Grūti gan teikt, vai laicīga ierašanās slimnīcā būtu viņu glābusi, jo toreiz izņemot Prontosilu citu līdzekļu pret infekciju nebija.

Mājās cītīgi studēju ķīmiju, jo biju pierakstījies uz pārbaudījumu. Tā kā bija pavasaris, tad bija arī daudz viļinājumu. Ģimnāzijas direktors Platacis manā un brālu rīcībā nodeva visas skolas laivas. Tās gan bija jau stipri novecojušās, dažas pat krietni bojātas. Cik atceros, divas tomēr vēl bija tīri labi lietojamas.

Vakaros brāļi ar draugiem spēlēja volejbolu. Kopā spēlēja zēni un meitenes. Man arī tīkojās tur piedalīties, kaut vai izklaidēšanās dēļ. Tomēr piespiedos mācīties, jo gribēju pārbaudījumam pienācīgi sagatavoties. Dienu pirms pārbaudījuma, līdzko pienāca Rīgas-Rūjienas vakara vilciens, nopirku sev guļamvagona biļeti braucienam uz Rīgu. Brauciens gan sākās tikai kādos četros no rīta, tomēr drīkstēju ieņemt vietu guļamvagonā jau vienpadsmitos vakarā, jo Rūjiena bija gala stacija.

Tā labi izgulējies nākošā dienā ierados Rīgā. No dzelzceļa stacija steigšus bija jādodas uz pārbaudījumu vietu, lai tur ierastos laikus. Par profesoru Lucu biju dzirdējis, ka viņš pārbaudījumos esot ārkārtīgi stingrs, viņš studentu atbildes bieži pārprotot, tādēļ esot grūti dabūt labu atzīmi. Man tomēr laimējās. Pārbaudījuma laikā profesors bija smaidīgs, viņa eksaminēšanas veids bija korekts, jautājumi skaidri saprotami. Dabūju atzīmi: ļoti teicami.

Vakarā atgriežoties Rūjienā, mani dzelceļa stacijā sagaidīja abi brāļi. Juris atstāstīja jocīgu atgadījumu. Pēcpusdienā zvanījis telefons. Kad tēvs pacēlis klausuli, kāda meitene, kas tēvu bija noturējusi par mani, vācu valodā pastāstījusi, ka Rūjienā esot ieradusies kāda viņas draudzene, kuŗa labprāt vēlētos mani satikt. Tēvs uz brīdi pārtraucis sarunu, lai pateiktu Jurim, kas par lietu, kā arī to, ka viņam liekoties, ka meitenes runā no telefona būdas pilsētas centrā.

Pēc tam tēvs turpinājis telefona sarunu, kamēr Juris noskaidrojis, kas ir zvanītājas. Telefona būdā Juris tiešām ieraudzījis vācu pamatskolas audzekni Ingeborgu Hessi kopā ar viņas draudzeni Miju Tidēnu (Mia Tyden). Pa to laiku tēvs manā vārdā norunājis satikšānos uz dzelcela stacijas perona īsi pirms vakara vilciena pienākšanas. Juris vakarā viņas tur arī tiešām redzējis nepacietīgi apkārt raugotiess, itkā kautko meklējot. Ar koferi rokās virzoties uz mājas pusi, pēkšņi ieraudzīju abas meitenes. Mani ieraugot tās pārsteigumā sarāvās un steidzīgi nozuda, laikam uzausa doma, ka tikušas izjokotas.

Tēvs darbā bija ļoti aizņemts, sevišķi pēdējā pusgadā, jo Dr. Elcbergs bija sācis slimot, un tēvam nācās rūpēties arī par viņa pacientiem. Uzzināju. ka viņam ir ūdensvada aizsprostojums. Nekad netika noskaidrots, vai nu tā bija vienkārša prostatas dziedzera hipertrofija vai arī prostatas vēzis. Pēdēja laikā vēl bija pievienojusies nieru infekcija un urēmija.

Tēvs Elcbergu apmeklēja divas vai tris reizes nedēļā; tanīs reizēs viņš droši vien bieži arī apmainīja kateteri. Varbūt Elcbergs to agrāk bija darījis pats un nebija pienācīgi ievērojis sterilitāti, tādā veidā pats radīdams infekciju.Viņš pats bija sācis lietot Prontosilu, kas toreiz bija vienīgais līdzeklis pret infekciju. Tabletes bija sarkanā krāsā; tās lietojot arī urīns kļuva sarkans. Šo medikamentu toreiz lietoja pret dažādām kaitēm, kā pret kakla iekaisumu, plaušu karsoni un pat gonoreju. Sievietes šīs tabletes, izškīdinātas ūdenī, pat lietoja, lai sev matus krāsotu sarkanus.

Kad Elcberga stāvoklis pasliktinajās, tēvam izdevās viņu pierunāt konsultācijai pieaicināt Dr. Jonu, kuŗu Elcbergs līdz tam bija nievājis. Jons vispirms atnāca pie mums, pēc tam abi ar tēvu devās pie Elcberga. Kā šī tikšanās noritēja, vai abi pretinieki izlīga, nekad neuzzināju. Zinu gan, ka Jonam atlikās tikai konstatēt, ka Elcberga dienas ir skaitītas.

Drīz pēc tam Elcbergs arī nomira. Viņu izvadīja no viņa dzīvokļa, arī es piedalījos viņa izvadīšanā. Pēc tam zārku veda uz Mazsalacu, kur bija viņa dzimtas kapi. Tēvs ar māti savā automobīlī līdz paņēma Elcberga kundzi un viņa māsu. Man uz Mazsalacu bija jābrauc ar vilcienu un tur ierados par vēlu, lai piedalītos apglabāšanā.

Bēru mielasts notika aptiekara Dauguļa mājās. Man iznāca pat laiks uz īsu brīdi palikt vienātnē ar Grietiņu. Viņai vēl arvien bija tas pats šķelmīgais smaids un jautājošais skats. Kad izgājām dārzā, viņa pēkšņi teica: " Zini ko, mana mate vēl arvien domā, ka mēs abi būtu labs pāris", un atkal viņa viltīgi smaidīdama paraudzījās manī. Jautājums bija tik negaidīts, ka uz brīdi nezināju, ko teikt. No viņas izturēšanās nojautu, ka viņa pati gan tā nedomāja un ka teiktais bija tikai ķircināšanās. Ar vakara vilcienu devos atpakaļ uz Rūjienu.

Dr. Elcbergs savu ārsta bibliotēku bija novēlējis man, tāpat arī galvas kausu, kuŗu viņš bija iegādājies vēl students būdams un kuru viņš visus šos gadus bija glalbājis savā kabinetā. Grāmatām bija tikai vēsturiska vērtība; dažas bija vēl no pagājušā gadu simta. Pieklājības dēļ dažas paņēmu un ieteicu kundzei pārējās nodot medicīnas muzejā. Paņēmu arī galvaskausu un to turpmāk glabāju savā grāmatu plauktā. Mātei tas nevisai patika.

Elcberga nāve bija tēvu dziļi satriekusi. Viņs, kā likās, bija zaudējis tuvu draugu un cienījamu kollēgu. Sarunās viņš to bieži pieminēja.

Tuvojās termiņš organiskās ķimijas pārbaudījumam, uz kuŗu biju pierakstījies. Atkal intensīvi mācījos. Pa reizei gāju peldēties vai arī devos laivas braucienos. Tādās reizēs šad un tad iznāca tikties ar Līviju. Viņa man tomēr nepiegrieza vērības. Pārbaudījumu atkal izturēju ļoti teicami. Vēlāk netik teicami man veicās ar fizikas eksāmenu. Pāris nedēlas pirms pārbaudījuma man bija docentam Treijam jāiesniedz apraksts par Faradeja nopelniem fizikā.

Kad ierados uz mutisko pārbaudījumu, Treijs kritizēja manu rakstu darbu. Fizikas jautājumus tomēr atbildēju pareizi un beigās tomēr saņēmu apmierinošu atzīmi.

Pēc tam gāju pieteikties vēl atlikušajam pārbaudījumam, proti, zooloģijai. Pieteikšanās bija jāizdara pie zooloģijas institūta šveicāra. Gribēju pārbaudījumu likt, septembra sākumā īsi pirms jaunā mācības gada sākuma. Šveicārs tomēr atteica, ka pieprasītajā laikā brīvu vietu vairs neesot. Laimīgā kārtā kāds students man bija pastāstījis, ka tā esot šveicāra parastā atbilde; vajagot tikai kabatā pažvadzināt naudu, tad brīva vieta radīšoties. Tā arī izdarīju, un šveicārs pēkšņi atcerējās, ka iepriekšējā dienā kāds students atteicis savu pieteikumu un es šo vietu varot dabūt. Par viņa pūlēm iedevu viņam divus latus.

Tanī vasarā Majoros notika skautu džamboreja. Biju pieteicies darbam nometnes ambulancē. Mani kā medicīnas studentu arī pieņēma. Ambulancē galvenais ārsts bija Dr. Teodors Kochs, Rīgas sporta institūta vadītājs. Viņa palīgs bija kāda augstāka kursa medicīnas students Boriss Klāsons. Abi ikdienas ambulancē pieņēma slimniekus.

Tā kā man nebija klīniskas pieredzes, tad man uzdeva izdarīt ierakstus slimnieku grāmatā. Mēs pārgulējām turpat kādās blakus telpās un nevis teltīs, kā tas skautiem parasts. Ambulances ēkā arī ēdām. Šad un tad atlika laiks izsaigāt nometni; tur satiku arī dažus rūjeniešus.

Kādu vakaru staigājot pa nometni satiku grupu vācu jauniešu, kas bija sasēdušies ap ugunskuru. Domāju, ka tie ir vācu skauti, bet izrādījās, ka tie piederēja Hitlera jaunatnei. No viņiem uzzināju, ka Vācijā agrāk pastāvošā skautu kustība ar nosaukumu "Pfadfimder" jau pirms vairākiem gadiem tikusi likvidēta. Brīnijos, kā gan vācu valdība viņiem ļāva mūsu nometnē piedalīties, un otrādi, kā Latvijas skautu organizācija lāva viņiem šeit būt. Vācieši bija lepni uz savu organizāciju; viens man pat parādīja savu dunci ar ierakstu: "Blut und Ehre", tulkojumā: "Asinis un gods".

Kādreiz brīvajā laikā aizstaigāju līdz drēbju tirgotāja Vanaga vasarnīcai, kur tanī laikā viesojās Ņīna un .Rija. Bija patīkama ciemošanās. Citreiz Ņīna un Rija atnāca apskatīt nometni, pēc tam viņas abas gar plūdmali pavadīju mājās.

Kad atgriezos Rūjienā, uzzināju, ka vēl skautu nometnē būdams apcietināts roveris Lūsiņš un vēl kāds cits itkā par komunistiskas literatūras izplatīšanu nometnē. Daudz vēlāk uzzināju, ka arī daži citi no maniem roveriem bija tanī pat laikā darbojušies komunistu pagrīdē. Varbūt roveru uniforma viņiem deva iespēju slēpt savu slepeno rīcību. To gan nekad neuzzināju. Tāpat neuzzināju, kas ar vainīgajiem notika.

Kādā pēcpusdienā tēvs mani aicināja uz pastaigu dārzā. Pēkšņi viņš izteica domu, ka vislabāk būtu, ja visa ģimene izdarītu pašnāvību.

Kad iebildu, ka tādai idejai nav nekāda pamata, viņš vēl pateica, ka mūsu nākotne esot bezcerīga, ka mums zēniem tikšot likti šķēršļi un ka mums nekad neļaušot iegūt augstāko izglītību un atrast labu darbu. Atbildēju, ka taisni otrādi līdz šim visos pārbaudījumos esmu bijis ļoti sekmīgs un uz nākotni raugos ar lielām cerībām. Tad viņš, itkā nokaunējies, sarunu pārtrauca un lūdza mani par to nevienam citam, arī pārējiem ģimenes locekļiem, neko neteikt. To arī apsolīju.

Pēc tam likās, ka dzīve atkal ritēja normālā gaitā. Man tas nozīmēja pareizi iedalīt laiku studijām, peldēšānai un volejbola spēlei. Tad tēvu piemeklēja jauna nelaime: radās iekaisums un pietūkums vienā kājas pēdā. Kāja nejauki sāpēja, un bija jāklibo. Arī pielietojot Prontosilu nebija nekādas uzlabošanās. Tēvs nolēma braukt uz Rīgu pie Dr. Mucenieka, kuŗš kādreiz bija izoperējis viņa aklo zarnu. Māte brauca viņam līdz, un tēvs tika ievietots pirmajā Rīgas pilsētas salimnīcā. Iekaisums, tūkums un sāpes laimīgā kārtā drīz pazuda, un tēvs varēja atgriezties mājās.

Nekad neuzzināju, kas īsti bijusi par vainu. Varbūt tā bija ģikts lēkme, kas, kā nākusi, pati no sevis atkal bija beigusies. Ja tā būtu bijusi pēdas saišķaudu infekcija, varēja pat rasties gangrena. Tādā gadījumā, lai glābtu dzīvību, būtu nepieciešama amputācija.

Atgriežoties no Rīgas otrās klases vagonā vecākiem pretīm sēdējis kāds kungs, kuŗš stādījies priekšā kā profesors Kirchenšteins. Viņš škendējies par kādreizējiem baronu laikiem, un stāstījis, ka viņš esot piedalījies 1905. gada revolūcionārajā kustībā. Tai laikā viņam iznākusi saraušanās ar toreizējo Virkēnu muižas pārvaldnieku Bergsonu.

Drīz man pienāca laiks atkal doties uz Rīgu. Sameklēju sev istabu kādā dzīvoklī Ausekļa ielā netālu no Elizabetes ielas. Dzīvoklis piederēja kādam bezbērnu pārim. Vīrs bija kāds Lauksainiecības Akadēmijas mācības spēks un piederēja Fraternitas Rusticana saimei.

Lai skaitītos otrajā kursā, man vēl bija janoliek zooloģijas pārbaudījums. Lekcijas gan biju klausījies pie docenta Leona Āboliņa, bet pārbaudījumu man nācās likt pie profesora Transehe, kuŗu iepriekš nebiju saticis. Tik vien zināju, ka viņš esot īpatnis, kuŗa specialitāte bija ornitoloģija. Par viņu cirkulēja dažādi jocīgi nostāsti.

Biju vēl dzirdējis, ka viņam sagatavots lielāks skaits biļešu, katra ar jautājumiem par četriem dažādiem tematiem. Studentam izvelkot zināmu biļeti, viņš to prašnājis tikai par šiem jautājumiem. Atceros nostāstu, ka kādam studentam gadījies jautājums par maijvabolēm, kuŗas parādoties lielā skaitā ik četrus gadus. Students atbildē nepareizi pateicis, ka tas notiekot katru otro gadu. Profesors izlabojis studenta kļūdu, bet apķērīgais students viņam atbildējis, ka zinātnieki agrāk tā tiešām domājuši, bet viņš nesen kādā Austrijas dabaszinību žurnālā lasījis, ka vairākus gadus no vietas pastāvot siltam laikam, tas varētu notikt ik divi gadus.

Profesors atvainojies, ka būdams ārzemēs, viņš par nožēlošanu pašus jaunākos žurnalus vēl neesot lasījis. Uz pārējiem jautājumiem students atbildējis pareizi un saņēmis labu atzīmi.

Tad dzirdēju vēl stāstu par studentu, kuŗš izvilcis biļeti, kuŗā pirmais jautājums bijis par zināmu tārpu. Pateicis īsu teikumu par tārpiem vispār, students pieminējis, ka tārpi bieži krītot par upuri putniem. Pēc tam viņš runājis par putniem. Profesors, kā jau ornitologs vienmēr mīlējis runāt par putniem un nemaz nepamanījis, ka students novirzījies no temata.

Docents Āboliņš, pie kuŗa biju noklausījies zooloģiju, savu priekšmetu labi pārzināja, un kurss bija ļoti sistemātisks, bet tur bija pārāk daudz sīkumu, tādēl kurss nebija pārāk interesants. Liekot pārbaudījumus es biju izvēlējies kārtību, ka vispirms noliku neorgānisko ķīmiju, tad orgānisko ķīmiju un pēc tam fiziku. Citi studenti, kuŗi iesākuma bija likuši zooloģijas pārbaudījumus, bija paspējusi tos nolikt pie docenta Āboliņa.

Zooloģijas pārbaudījumam gatavojos pēc piezīmēm, lietoju arī vēl kādu grāmatu. Mācījies biju dūšīgi, bet vēl dienu pirms pārbaudījuma bija nemierīgs prāts. Laimīgā kārtā tanī dienā uz ielas nejauši satiku kādu zobārstniecības studenti, kuŗa pirms dažām dienām pie profesora Transehe bija izturējusi šo pārbaudījumu. Viņa mani iedrošinaja un pat iedeva šapirogrāfa apstrādījumā izdotu brošūru ar profesora jautājumiem un atbildēm.

Izrādījās, ka šo brošūru bija sagatavojis kāds students, lai pārdodot to citiem studentiem papildinātu savu kabatas naudu. Ikreizes, kad profesors Transehe eksaminējis studentus, viņš studentam iznākot no profesora kabineta noprasījis, kādi jautājumi bijuši viņa izvilktajā biļetē. Students pats no piezīmēm un no grāmatām sameklējis jautājumiem atbilstošās atbildes. Brošūrā, atbilstoši kādam simts profepra biļetēm, koncentrētā veidā bija iztirzāti kādi četri simti zooloģijas temati.

Pārlasījis jautājumus un atbildes, ātri atsvaidzināju savas zināšanas un nākošā rīta devos uz pārbaudījuma vietu. Izvilku biļeti, kur pirmais jautājums bija par hidru, aurelia aurita. Devu īsu aprakstu. Pēc tam profesors jautāja, vai es vēl ko vairak par to esmu dzirdējis. Sagadījās, ka nesen avīzē biju lasījis, ka zvejnieki kādreiz pēc lielākas vētras Liepājas tuvumā bija devušies zvejā. Kad sākuši izvilkt tīklus, licies, ka būs liels loms, bet vēlāk izrādījies, ka tīkls bijis pilns ar šīm hidrām. Atkal profesors taisnojās, ka bijis ārzemju ceļojumā, un tādēļ par šo notikumu nekā nebija dzirdējis.

Otrais jautājums man bija par tām pašām maijvabolēm. Pareizi atbildēju, ka maijvaboles parādās ik četrus gadus. Tad profesors teica; "Tādā gadījumā katrs ceturtais gads būtu....". Mana atbilde: "Maivaboļu gads". Uz to profesors atbildēja: "Pareizi". Tad profesors jautāja, vai siltākā klimatā maijvaboles varēru parādīties katru otro gadu.

Kad to apstiprināju, profesors teica: "Tādā gadījumā katrs otrais gads būtu....",mana atbilde: "Maijvaboļu gads". "Pareizi" skanēja profesora atbilde. Tad vēl nācās paskaidrot, kā dabū mūļus un tad vēl viens jautājums. Arī abus pēdējos jautājumus atbildēju pareizi un saņēmu atzīmi "ļoti teicami".

Uzsākot jauno semestri bija uzcītīgi jāstrādā. Bija jāturpina klausīties anatomiju un histoloģiju. Kā jauni priekšmeti klāt nāca fizioloģija un fizioloģiskā ķīmija. Abus priekšmetus lasīja bijušais Charkovas universitātes profesors Roberts Krimbergs. Viņš savu priekšmetu lieliski pārzināja, reizē viņš bija arī stingrs savās prasībās. Viņš Charkovā darbojoties bija pirmais izolējis kreatīnu. Tad vēl nācās klausīties mikrobioloģiju, kuŗu mums lasīja profesors E. Fērmanis.

Visas lekcijas un praktiskie darbi notika turpat anatomikumā. Tā nu iznāca mazāk skraidīt apkārt, tomēr mācību slogs bija liels. Rudenī atkal uzsāku airēšanu. Šoreiz komandā bez manis un Ārija Leišes vēl piedalījās rūjenietis Jānis Lipe, kuŗš tikko bija uzsācis zobārstniecības studijas, un vēl kāds ceturtais students, kuŗa vārdu vairs neatceros. Vēlāk ar Lipi kopīgi apmeklējām dejas kursus.

Tad kādu dienu piezvanīja māte, lai paziņotu, ka tēvam esot nospiests gara stāvoklis, jau ilgāk par mēnesi viņš nepieņemot pacientus. Man tēvam bija jāpiesaka vizīte pie psichiatrijas profesora Buduļa, Tad man bija jāatzvana uz mājām, lai tēvs zinātu, kad ierasties Rīgā. Kad ieradās tēvs, bija skaidrs, ka viņš tiešām ir ļoti nospiests.

Aizgājām pie profesora, kuŗš uzstādīja diagnozi: depresija. Viņs ieteica ārstēties privātklīnikā. Viņš mums ieteica kādu privātklīniku Pārdaugavā, Slokas ielā, pretīm Mārtiņa baznīcai.

Tā bija veclaicīga mūra māja. Istabas tur bija tumšas, iespaids bija nospiedošs. Atceros, ka klīnikas ārsts tēvam ierodoties teica, ka viņš šeit sastapšoties ar vairākiem interesantiem pacietntiem . Tai brīdī cauri koridoram, kur mēs stāvējām divi kalpotāji veda vecāku pacienti, kuŗāi bija smaga veida Parkinsona slimība. Tā čāpoja īsiem solīšiem, un viņai pastāvīgi trīcēja viena roka. Viņas seja bija bez izteiksmes. Tēvs uz viņu paskatījās un vēl vairāk sadrūma. Mājai gan bija liels dārzs. Ārsts mums pateica, ka labā laikā pacientus tur vedot pastaigāties.

Par tēvu biju ļoti norūpējies, bet ārsts deva cerības, ka sagaidāms, ka viņš īsā laikā uzlabosies. Tēvu klīnikā apciemoju svētdienās un tad vēreiz nedēļas vidū. Studiju dēl to biežāk darīt nevarēju atļauties. Brauciens līdz klīnikai ilga kādas četrdesmit minūtes. Ceļā bija daudz laika pārdomām. Nesaņēmu atbildi jautājumam, kāds gan bija tēva slimības cēlonis

Jau agrāk tiku minējis, ka kopš 1934. gada 15. maija apvērsuma Latvijā bija notikušas lielas pārmaiņas. Visumā dzīve bija uzlabojusies. Visas valsts apmēros bija cēlusies labklājība.

Pilsētas tika uzpostas, tika uzceltas daudzas jaunas sabiedriskas ēkas. Tika izveidoti jauni parki, uzcelti daudzi jauni pieminekļi. Tika apkoptas baznīcas un uzkopti kapi. Uzplauka arī privātā celtniecība. Tāpat arī laukos turības līmenis bija cēlies.

Tomēr bija vērojams arī dažadas negatīvas parādības. Bija diezgan daudz personīgās brīvības ierobežojumu. Gan presē, gan radiofonā, gan filmās pārmērīgi slavināja Tautas Vadoni. Bija izveidojies pārmērīgs nacionālisms, kas vērsās pret minoitātēm, ierobežojot viņu tiesības. Bija arī politiskas dabas ierobežojumi. Vispirms visas politiskās partijas bija noliegtas. Visiem protams patika, ka bija izbeigušies pastāvīgie strīdi, kādi bija notikuši Saeimas laikos. Visi priecājās, ka komunisti un citi ārdītāji vairs nevarēja netraucēti turpināt savu pretvalstisko darbību. Bet ar laiku ikviens, kuŗa domas pilnīgi nesaskanēja ar vadoņa ieskatiem, tika uzskatīts par pretinieku.

Tā arī daudzu pilsoniski noskaņotu latviesu starpā ar laiku radās rūgtums un pasīva pretestība. Ja tā kļuva zināma, tad tam varēja būt neparedzāmas sekas, atlaišana no darba vai pat cietuma sods. Par dažiem, kuŗus kaut kāda iemesla dēļ tūliņ neatlaida, zināja teikt, ka prezidents tos gan neieredzot, tomēr tiem valdībā esot kāds spēcīgs aizstāvis, kas spējis prezidentu ietekmēt šo personu neatlaist. Reizēm tomēr pat vistuvākie prezidenta līdzstrādnieki tika pēkšņi atstādināti no darba un atvietoti ar paklausīgākiem darbiniekiem.

Lai pierādītu savu latviskumu un savu padotību, daudzi, kam bija nelatvisks uzvārds. to latviskoja, dažkārt izvēloties līdšinējā uzvārda latvisko tulkojumu, citi sev izvēlējās pavisam citu, parasti daiļskanīgu uzvārdu. Tā prezidenta sekretārs Cimmermanis pieņēma uzvārdu Rudums. Brīnos gan, ko grībēja panākt ķirurģijas asistents Dr. Eichvalds pieņemot uzvārdu Ērtums.

Par Ulmani un dažiem valdības locekļiem cirkulēja dažādi politiskas dabas nostāsti ar komisku pieskaņu. Ja kāds pārdrošnieks tos atstāstīja, tad arī klausījāmies, tomēr tālāk stāstīt reti iedrošinājāmies.

Arī Rūjienā valdīja pārspīlēti nacionālistiks noskaņojums, kas bieži vērsās pret minoritātēm. Tā uzzināju, ka Dr. Nolteinas brālis, kāds Rīgas advokāts, bija sarunājis pirkt koku tirgotāja Kristala māju, kas atradās Rīgas ielā un bija celta uz liela zemes gabala, kuŗs sniedzās līdz pašam Rūjas krastam. Viņam tomēr noliedza šo īpašumu pirkt. Vēlāk dzirdēju, ka valdība bija gatavojusies neatjaunot aptiekara Bērica tiesības Rūjienā turēt aptieku. Līdzīgs liktenis bijis paredzēts arī Trampedacha aptiekai Cēsīs, kuŗas īpašnieks arī bija vācietis. Iejaucoties Vācijas vēstniekam, šo nodomu tomēr izdevies novērst.

Tēvs gan bija lepns uz savu vācisko izcelsmi, tomēr to nekad atklāti neizcēla. Viņam bija noteikti morāli principi un visās lietās nemainīgi uzskati. Māte zināja stāstīt, ka tēvam bijusi kāda saraušanās ar Rūjienas slimnīcas direktoru Bērziņu. Pēc tam sekojis kāds politiskas dabas drauds. Tēvs par to turpinājis raizēties. Viss tas novedis pie depresijas un dziļas bezcerības.

Māte jau sen bija vēlējusies, lai tēvs darbu slimnīcā uzdotu, jo viņš tur nekad nebija juties laimīgs; bet tēvs to arvien atlicis. Tēvam bija liela privātprakse. Nesen viņam bija ticis piedāvāts dzelceļa āŗsta postenis, jo bija paredzēts Rūjienā iekārtot klīniku dzelceļa darbiniekiem. Nesen Dr. Priede bija atteicies no ģimnāzijas skolas ārsta pienākumiem, un skolas vadība bija aicinājusi tēvu atkal uzņemties šos pienākumus.

Apciemojot tēvu klīnikā arvien mēģināju viņu uzmundrināt. Norādīju uz visām iespējām, par kuŗām viņš pats agrāk bija runājis. Loģiskām pārrunām gan nebija nekādu panākumu. Un tomēr, kā par brīnumu, tēva nospiestība pamazām izzuda un viņa garīgais noskaņojums uzlabojās, un pēc kādām sešām nedēļām viņš varēja atgriezties mājās. Klīnikas ārsts tēvam parakstīja opija tinkturu. Sākumā bija jāņem nedaudz pilienu trīs reizes dienā, devu pamazām palielinot uz trīdesmit pilieniem dienā, pēc tam devu atkal pamazām samazinot un pēc tam galīgi pārtraucot. Tas toreiz laikam bija vienīgais medikaments pret depresiju. Un droši vien tas darīja vairāk ļauna nekā laba.

Kautkad novembra beigās biju aicināts ciemos pie Lūšu ģimenes, kuŗa jau pirms pāris gadiem bija pārcēlusies uz Rīgu. Pats Lūša kungs strādāja Rīgas muitā, cik nopratu eksportostā. Boriss studēja mežkopību un piedērēja studentu biedrībai "Šalkone". Lūšu ģimene bija apmetusies Āgenskalnā, kādā klusā ieliņā netālu no pasta. Viņi dzīvoja pavecā ģimenes mājā, kuŗai bija paliels dārzs. Vita toreiz apmeklēja Āgenskalna ģimnāziju, kuŗa atradās kautkur pie Āgenskalna Priedēm. Viņa bija jau pēdējā klasē. Pati Lūša kundze darbojās pa māju.

Vita bez manis bija saaicinajusi vēl citus bijušos Rūjienas vācu skolas skolniekus, kā arī dažas savas tagadējās klases biedrenes. Aizgāju mazliet agrāk, jo uz īsu brīdi vēlējos apciemot Igoru Beloglāzovu, kuŗš ar savu māti un patēvu dzīvoja blakus mājā. Beloglāzova kundze bija nesen atkal aprecējusies. Viņas otrais vīrs bija kāds profesors Tramdachs. Pie Igora ilgi nepaliku, gāju atpakaļ pie Lūšiem. Daži viesi bija jau ieradušies, drīz sanāca arī pārējie. Ņīna tagad dzīvoja pie savas mātes un apmeklēja kādu Rīgas ģimnāziju. Richards Bachs bija pavasarī nobeidziš ģimnāziju un tagad kautko studēja.

Tikšanās ar agrākajiem skolas biedriem izvērtās tīri patīkama; mazliet padejojām. Vita pat piezvanīja uz radio staciju un pieprasīja, lai atskaņo zināmu dejas muzīku, un pēc īsa brīža tā tiešām tika atskaņota. Vita jutās pārāka par mums pārējiem, jo mēs par tādu iespēju agrāk nebijām dzirdējuši. Kad pēc kafijas Lūša kundze vēl atnesa vīnu, es mēģināju atrunāties, bet viņa neatlaidās un mudināja mani taču nogaršot. Beidzot savu glāzi arī iztukšoju. Pēc tam gan uz īsu brīdi jutos noreibis.

Man pat radās aizdomas, ka manai glāzei bija iepriekš pieliets kāds stiprāks dzēriens, jo neviens cits nejutās noreibis. Vēlāk uzdzērām vēl kafiju, un, kad pienāca laiks doties mājās, atkal jutos pilnīgi mošs.

Braucot mājās iznāca tramvajā labu gabalu braukt kopā ar Ņīnu. Viņa tagad izskatījās pēc pieaugušas sievietes un bija ļoti pievilcīga. Viņa bija arī laba sarunu biedene, un nepārtraukti tērzējām, līdz viņai pie "Lielā Pulksteņa" bija jāizkāpj, lai pārsēstos citā tramvajā. Pats izkāpu nākošajā piestātnē pie Valdemāra ielas. Lai nonāktu Ausekļa ielā pārāk tālu nebija jāiet. Ejot gar kanāla malu mājās biju kādās desmit minūtēs. Tur nonācis tūliņ devos pie miera, lai nākošā rīta atkal spirgts varētu doties uz lekcijām.

Drīz pienāca semestra beigas, un varēju atgriezties Rūjienā. Biju pārsteigts tēvu atkal atrast visai nospiestā garā stāvoklī. Izrādījās, ka pēc atgriešanās no klīnikas viņš tiešām bija juties daudz labāk un gatavojies drīzumā atkal uzsākt darbu. Kādu dienu viņš pat aizgājis pie aptiekara Praškēvica, lai viņam to pastāstītu. Aptiekars atnesis kādu dzērienu, jo vajagot uzdzert uz labām sekmēm. Iedžēruši glāzīti liķiera.

Šķiroties aptiekars vēl piebildis, lai tēvs tomēr necerot, ka visi pacienti pie viņa tūliņ atgriezīšoties. Būšot labs laiks jāpagaida, līdz viņam būšot tikpat daudz pacientu kā agrāk. Atgriezies mājās tēvs atkal sācis raizēties un kluvis arvien drūmāks. Kādu dienu viņs pat pārdevis savu auto, jo tas viņam vairs nebūšot vajadzīgs. Kādreiz raudzīdamies pa logu uz garāmbraucošo vilcienu tēvs mātei teicis, ka vagoniem bijuši aizrestoti logi, aiz kuŗiem redzami izmisuši cilvēki. Māte viņu mierinājusi, ka viņš maldījies, bet viņš pastāvējis, ka viņš airestotus vagonus redzējis netikai šoreiz, bet vairākkārt arī agrāk.

Pienāca ziemsvētki, bet trūka svētku prieka. Stundām ilgi tēvs viens pats sēdēja viesu istabā un dziļās domās nogrimis raudzijās svētku eglītē. Grūti bija ar viņu uzsākt kādu sarunu. Kad viņš atbildēja uz kādu jautājumu, tad arvien parādījās raizes un bezcerība. Nelīdzēja nekādi uzmundrinājumi, ne loģiski izskaidrojumi. Drūmais noskaņojums pielipa arī mums. Tādos apstākļos bija grūti mācīties.

Janvāra vidū atkal braucu atpakaļ uz Rīgu, lai turpinātu studijas. Uzsākot jauno semestri anatomijas lekciju vietā bija topogrāfiskā anatomija, bet histoloģijas vietā embrioloģija. Arī šīs ledcijas notika anatomikumā, un arī tās lasīja profesors Nekādu sevišku notikumu nebija.

Pienāca pavasara brīvlaiks. Kad vēlā vakarā ierados Rūjienā, vecāki jau bija nolikušies uz naktsdusu. Kad iegāju viņu guļamistabā, pārsteigumā ieraudzīju, ka tur bērnu gultiņā gulēja zīdainis. Pirms pāris dienām bija piedzimis mans visjaunākais brālis. Kā es Ziemsvētkos viesojoties varēju neievērot, ka māte gaidīja bērnu.

Brālis bija saņēmis vārdu Ivars.Toreiz slavens bija norvēģu slēpotājs Ivars Balangruds, tādēļ Juris bija licis priekšā šo vārdu.

Tēvs smaidīja un izskatījās ļoti priecīgs. Nākošajās dienās viņš daudz runāja par nākotni. Viss likās kā vecos laikos. Kad bija jādodas atpakaļ uz Rīgu, varēju to darīt ar mierīgu prātu. Nolēmu ar vēl lielāku sparu nodoties studijām.

Biju tikai kādas pāris dienas pabijis Rīgā, kad man bija kāds savāds sapnis. Biju mazā laiviņā, kas vētrā šūpojās augšup un lejup. Reizēm redzēju tikai trakojošo jūru, citreiz tikai debesis. Likās, ka šūpojos starp dzīvību un nāvi. Līdzīgu skatu biju redzējis kādā vācu filmā, kuŗu nesen biju noskatījies.

Filmas saturs grozījās ap kādu vīru, kuŗa sieva, pazīstama dziedātāja, bija mirusi. Viņš un mazais dēls bija palikuši vieni. Viņš gan vēlāk otrreiz apprecējies, laikam gan vairāk tādēļ, lai būtu kāds, kas uzraudzītu dēlu. Jaunajai sievai viņš neparāda nekādu mīlestību, kaut gan viņa pēc tās ilgojas. Ikdienas pārrodoties no darba viņš tūliņ steidzas uz savu darba istabu. Tur viņš ar ilgām raugas mirušās pirmās sievas gleznā un klausas viņas iedziedētajā skaņu platē. Tanī pat laikā viņa vienaldzības dēļ viņa otrā sieva ļoti cieš.

Tad nāk filmas kulminācijas punkts, kur jaunā sieva redz sapni līdzīgu tam, kuŗu tikko aprakstīju, ar to starpību, ka laivā sēž viņas padēls, itkā tas šūpotos starp dzīvību un nāvi. Pēkšņi pamodusies viņa ierauga, ka mājas daļa, kur zēns guļ, ir liesmās. Viņai tomēr izdodas zēnu glābt. Sadeg gan pirmās sievas portrets, kā arī gramofons ar visu skaņu plati. Vīrs tagad savai otrajai sievai loti pateicīgs par to, ka viņa izglābusi viņa dēlu. Viņiem trijatā sākas laimīgāka dzīve.

Mani no sapņa iztraucēja pēkšņs telefona zvans. Zvanītāja bija Rūjienas pilsētas galvas Krēsliņa kundze. Viņa man ieteica tūliņ steigties uz dzelzceļa staciju, lai laikus vēl noķertu Rīgas -Valkas vilcienu. Viņa man deva padomu braukt līdz Valmierai un no turienes uz Rūjienu ar autobusu. Viņa man vēl ieteica paņemt līdz tumšo uzvalku, jo tēvs esot sev kaut ko nodarījis. Vēl vilcienā un arī autobusā cerēju, ka tēvs tomēr vēl dzīvs, tikai smagi slims un atrodas slimnīcā.

Rūjienā mani autobusa piestātnē sagaidīja Egons ar Juri. Abi uz mēteļa aproces nēsāja melnu lentu. Izrādījās. ka agrā rīta stundā māte pamostoties neatradusi tēvu gultā, tādēļ gājusi viņu meklēt. Ar šausmām tā viņu atradusi darba istabā pie krāsns pakārušos. Tūliņ saukusi brāļus un kopīgi noguldījuši tēvu uz pacientu izmeklēšanas galda, bet viņš bijis jau miris. Ārste Dr. Nolteina, kuŗa vēl pirms desmit dienām bija palīdzējusi saņemt Ivaru, varēja tikai konstatēt nāvi. Tēvs mira 1939. gada 17. martā.

Tēvu vēl tanī pat dienā iezārkoja, un zārku novietoja viesu istabā. Mūsu bijušā kalpone Marta Katlapa izdarīja daudz uzņēmumu. Mātei tas nevisai patika, bet tādā tautā bija paraša.

Kad vakarā pienāca "Jaunākās Ziņas", tur nodaļā "Pēdējās ziņas" bija rakstīts: "Pazīstams Rūjienas ārsts Traugots Štraubs prāta aptumšošanās brīdī izdarījis pašnāvību pakaroties. Nelaiķis atstāj sievu un četrus dēlus". Šo ziņu bija iesūtījis " Rūjienas Vēstneša" žurnālists Eduards Vēveris. Māte par šādu necienīgu rakstu bija bezgala sarūgtināta.

Parasti, kad nomira kāds ģimnāzijas skolotājs vai skolnieks vai arī kāds cits skolas darbinieks, tad, lai nelaiķim parādītu pēdējo godu, bērēs piedalījās visa skolas saime. Tādos gadījumos izvadīšana notika no skolas zāles un bēru gājienā spēlēja arī skolas orķestris. Izglītības ministrija tēva nāves gadījumā to tomēr nebija pieļāvusi, jo viņš bija izdarījis pašnāvību. Arī bijušais Rūjienas ģimnāzijas direktors Čuibe, kuŗš toreiz bija skolu inspektors, nebija varējis līdzēt, tādēļ tēva izvadīšana notika pavisam klusu.

Bēres notika četras dienas vēlāk. Tai rītā atbrauca tēva vecais draugs, Ķoņu pagasta lauksaimnieks Paegle un atveda pāris palielas eglītes, kuŗas viņš nostādīja pie mūsu mājas ieejas durvīm. Visi bērinieki viesu istabā nevarēja saiet; daudzi stāvēja priekštelpā, citi pat stāvēja uz ielzs. Mācītājs Sokenbergs noturēja īsu sprediķi. Viņš pieminēja tēva svētīgo darbu Rūjienas novadā un viņa nopelnus ārstniecības laukā. Viņš vēl pieminēja, ka, kaut gan tēvs reti gājis baznīcā, viņa darbība un dzīves veids tomēr rādījuši, ka viņš bijis kristīgs cilvēks. Tā kā tēvs ar Slokenbergu nebija nekādi draugi, tad jāsaka, ka tēva bērēs viņa izturēšanās bija ļoti korekta. Pēc dievkalpojuma pārējie bērinieki izkIida, bet mēs tēvu vedām uz Cēsīm, kur viņu bija paredzēts apglabāt Lejas kapos, kuŗi atradās netālu no Cēsu pils parka. Pa Rūjienas ielām braucām lēni. Kad braucām garām Svētā Bērtuļa baznīcai, tur atskanēja bēru zvans. Bijām dzirdējuši, ka izvadot pašnāvnieku, baznīcas zvanus nezvanot. Ja nu tas tiešām tā bija, tad Slokenbergs bija loti cilvēcīgi rīkojies.

Tēvam arvien bija patikušas Cēsis, viņš kādreiz bija apmeklējis Lejas kapus un bija izteicis vēlēšanos, tur kādreiz tikt apglabātam. Kad sasniedzām kapus, tur priekšā jau bija mācītājs Hermanis un mātes seno laiku draudzene Berta Ozoliņa. Tur bija arī vēl daži citi bērinieki, dažādi radi un paziņas. Ar vilcienu bija ieradies arī ģimnāzijas direktors Jūlijs Platacis. Viņš bija atbraucis kā privāta persona, jo, kā to jau iepriekš minēju, oficiāli reprezentēt skolu viņam nebija ļauts.

Kapa vieta bija netālu no kapličas, celiņa labajā pusē. Iepretīm, celiņa otrā malā bija piemineklis manas mātes un arī Bertas Ozoliņas bijušai skolotājai Kristīnai Apkalnei, kuŗa pirms daudziem gadiem ejot pa kādu Rīgas ielu bija iekritusi pagraba telpā un nositusies. Vēlāk viņas audzeknes bija likušas viņai uzstādīt pieminekli. Pieminekli rotāja citējums no Pēra Ginta: "Paldies Tev par Tavu mūžu, par sirsnību bērndienās".

Laiks bija nepatīkami auksts, laikam tādēļ sprediķis bija īss, un bērinieki drīz izklīda. Nekāds bēru mielasts nebija paredzēts. Lielo zaudējumu tanī brīdī mēs neviens vēl īsti neizpratām.

Pēc bērēm pie Bertas tantes vēl paēdām vakariņas, tad arī bija jādodas uz dzelzcela staciju un atpakaļceļā uz Rūjienu. Valkā nācāš pārsēsties uz Valkas -Rūjienas-Pērnavas vilcienu.

Mūsu kupejā sēdēja vēl kāda pajauna sieviete, kuŗa ar mums uzsāka sarunu. Uzzinājusi, ka esmu beidzis Rūjienas ģimnāziju, viņa sāka stāstīt, ka kāds viņas radinieks, kurš strādājot par pagasta darbvedi, arī esot beidzis Rūjiienas ģimnāziju, pie tam kā labākais klasē. Izrādījās, ka viņa runāja par kādu manu klases biedri. To gan viņai nepateicu, ne arī to, ka viņš mācībās bija bijis tikai viduvējs un ka toreiz labākais klasē biju es.

Mūsu prombūtnes laikā par Ivaru rūpējās mūsu kalpone Anna. Mājās bija tāds tukšums. Dažas dienas pēc bērēm Arnolda Krēsliņa mudināts pie mātes ieradās Eduards Vēveris, lai viņu intervētu par tēva dzīvi. Nākošajā "Rūjienas Vēstneša numurā parādījās veselu pus lapaspusi gaŗš cildinošs raksts par tēva dzīvi un darbu.

Māte saņēma daudz vēstuļu un līdzjūtības rakstu no veciem mūsu ģimenes draugiem un paziņām. Sevišķi atceros sirsnīgo vēstuli, kuŗu vācu valodā bija rakstījusi aptiekara Bērica kundze, kuŗas vidējā meita Ursula tanī pat dienā, kad nomira tēvs, bija mirusi kādā Vācijas slimnīcā pēc operācijas, kuŗa bija tikusi izdarīta, lai ārstētu smadzeņu audzēju.

Pēc bērēm mūsu ģimenē tika nolemts, ka dzīvei jāiet tālāk. Māte turējās braši. Man tūliņ bija jādodas atpakaļ uz Rīgu. Egons ar Juri bija ģimnāzijas pēdējā klasē un abi plānoja rudenī uzsākt studijas Latvijas universitātē. Tika arī nolemts, ka jūlija beigās visa ģimene pārcelsies uz Rīgu un ka Rūjienas māja izīrējama.

Jau pirmajās dienās pēc atgriešanās Rīgā vienatnē satiku profesoru Prīmani. Viņš man izteica līdzjūtību un lika sveicināt māti. Viņš mani arī mudināja nepadoties grūtsirdībai; labākās zāles esot darbs. To arī pats biju nolēmis darīt. Tas tomēr nebija tik viegli izdarāms. Vienalga, ko tai brīdī darīju, pēķšņi galvā iešāvās skumjas domas, kuŗas bija grūti atvairīt. Reizēm bija grūti koncentrēties, un studijas nevirzijās uz priekšu tik strauji kā parasts.

Pienāca pirmais maijs, mana 21. dzimšanas diena. Likuma priekša tagad skaitījos pilngadīgs. Šoreiz jutos vientuļš. Izņemot māti un brāļus mani neviens neapsveica, jo studiju biedri manas dzimšanas dienas datumu nezināja. Atcerējos savas pagājušo gadu dzimšanas dienas. Tagad tukšums sāpināja. Pēc tam dienas nāca un gāja.

Kādā sestdienā atkal biju aicināts paciemoties Lūšu ģimenē. Vita jau telefona sarunā man pateica, ka pie viņas viesošoties kāda klases biedrene, kuŗai esot brīnišķīga balss, un man būšot iespēja dzirdēt viņu dziedam. Nekā laba neparedzēju. Pie Vitas satiku jaunu meiteni, ģērbušos ģimnāzistes kleitā, kuŗa atstāja ļoti patīkamu iespaidu. Viņa bija runīga un attapīga un daudz smaidīja.

Kad viņa Vitas pavadījumā uzsāka dziedāt dažādas operu ārijas, viņas balss skaidrums un patīkamais tembrs man bija negaidīts pārsteigums. Viņas vārds bija Stefanīda Temnova. Toreiz viņa kopā ar Vitu bija ģimnāzijas abitūrijas klasē un jau bija uzņemta studijām konservatorijas dziedāšanas klasē. Viņas vecāki kā arī brālis un jaunākā māsa dzīvoja Liepnā. Nākošajā rudenī viņai bija paredzēta apmešanās Lūšu ģimenē. Šķīros no viņas patīkami pārsteigts.

Cik atceros vēl pavasarī noliku pārbaudījumu histoloģijā, un pēc mācības gada beigām pie profesora Krimberga izturēju fizioloģiskās kīmijas pārbaudījumu. Tad devos uz Rūjienu. Māte bija mani lūgus pirms brauciena Rīgā nopirkt Ivaram sporta bērnu ratiņus. Noskaidroju, ka to vislabāk izdarīt Amerikāņu rakstāmmašīnu un sporta lietu veikālā. Iegājis veikālā pārdevējam jautāju: "Vai Jums ir sporta bērnu ratiņi?" Tūliņ atskārtu, ka tas bija muļkīgs jautājums, jo turpat acu priekšā bija liela bērnu ratiņu izvēle. Pārdevējs atbildēja ar jautājumu: "Vai Jums ir bērns?" Pateicis, ka tie domāti manam mazajam brālītim, nopirku izskatīgus bērna ratiņus un liku tos nosūtīt uz mūsu Rūjienas adresi.

Pēc ģimnāzijas beigšanas Egons ar Juri pieteicās universitātei. Lidzko iesākās vasaras brīvlaiks, Egons ķērās pie laivas nobeigšanas. Nezinājām, kur dabūt slīdošiem sēdekļiem nepieciešamos rituļus un sliedes, tādēļ Egons laivā iebūvēja trīs nekustīgus sēdekļus, un laivu izlietojām kā padeļlaivu. Tā ka laiva bija apšūta ar dēļiem un nevis ar finieri, tā izrādījās diezgan smaga; airējot bija ļoti jāpiepūlas. No laivas īsta prieka nebija, un tādēļ to reti lietojām. Cik laiks atļāva, gāju peldēties.

Sagatavojos mikrobioloģijas pārbaudījumam, reizē studēju arī anatomiju. Tā man rādījās priekšā kā rēgs, jo iegaumējamo zināšanu apmērs bija milzīgs. Cik daudz to arī nestudēju, nekad nejutos drošs, ka priekšmetu pietiekoši labi pārzinu.

Pamazām pienāca laiks teikt Rūjienai ardīevas. Lietas, kuŗas nedomājām ņemt līdz, tika pārdotas vai arī atdāvinātas. Juris manu veco divriteni bija pārdevis par desmit latiem, un kāds bija nopircis Egona būvēto laivu par divdesmit latiem. Elcberga dotās vecās grāmatas māte lika sadedzināt. Arī viņa doto galvas kausu māte neļāva ņemt līdz. Kalpone to noraka zemē sētas malā, turpat pie veļas mazgātavas.

Māte neņēma līdz arī veco ādas somu, kur, pārsietas ar zīda lentu, glabājās vēsules, kuŗas viņa un tēvs kādreiz viens otram bija rakstījuši. No somas viņa gan paņēma fotogrāfijas, kuŗas tur glabājās, bet pašu somu un tās pārējo saturu, vēstules un vecos vērtspapīrus, sadedzināja sārtā. Mēs viņu neatturējām to darīt, arī nejautājām, kādēļ viņa to dara.

Lūša kungs bija mums Pārdaugavā sarunājis palielu dzīvokli. Viņš zināja stāstīt, ka dzīvoklis esot Kuģu ielā, un līdz tramvaja un autobusa piestātnēm esot jāstaigā tikai pāris minūtes.

Mēbeļu pārvešanai bija pasūtīts vesels vilciena vagons. To agrā rītā sāka piekraut, lai jau nākošās dienas priekšpusdienā sūtijumu varētu saņemt Torņakalna stacijā.

Pusdienas laikā ēdām sviestmaizes, bet vakariņās mēs visi pulkstens deviņos bijām uzaicināti pie veterinārārsta Žīgura.

Pievakarē, kur nu kurais, gājām vēl pēdējo reizi tikties ar draugiem. Gribēju vēl atvadīties no Ilzes, ar kuŗu tanī vasarā biju vairākkārt ticies. Kad tikamies pilsētas parkā, sāka jau tumst. Kad pienāca laiks atvadīties, viņai bija asaras acīs. Es viņu noskūpstīju un viņa nepretojās, bet man cieši pieglaudās. Tad arī bija pēdējais laiks steigties uz Žīguru māju.

Jāpiezīmē, ka pēc tam pagāja daudzi gadi pirms Ilzi atkal satiku. Tas notika tā, ka viņa mani negaidīti apciemoja, kad viņa kādreiz no Kanādas, kur viņa tagad ar savu ģimeni dzīvoja, bija atbraukusi pie draugiem uz Klīvlandi.

Kara laikā viņa bija nonākusi trimdā, pēc kara viņa kādu laiku bija studējusi Baltijas universitātē Pinnebergā. Tur viņa bija sapazinusies ar savu vīru. Vēlāk viņa pēc bioloģijas studiju nobeigšanas nodarbojās ar pētniecības darbiem bioloģijā, bet vīrs izstudējis medicīnu. Kā nopratu, viņai pat bija doktora grāds bioloģijā.

Vēlāk mums Žīguru mājā bija lieliskas vakariņas, un atvadīšanās bija negaidīti sirsnīga. Toreiz vēl nezināju. ka tā mums būs pēdējā tikšanās. 1941. gada jūnijā Žīguri tika deportēti uz Sibiriju. Īsi pirms vienpadsmitiem atvadījāmies un devāmies uz dzelzceļa staciju, lai ieņemtu vietas guļamvagonā.

Agrā rīta stundā iebraukuši Rīgā, tūliņ devāmies uz jauno dzīvesvietu Kuģu ielā. Māja piederēja kādam luterāņu mācītājam, kuŗam pašam bija pamazs dzīvoklis mājas apakšējā stāvā. Turpat apakšstāvā mājas otrā galā dzīvoja kāda trūcīga vācu ģimene. Mūsu dzīvoklis ieņema visu mājas otro stāvu. Mums bija ēdamistaba un paliela virtuve un vēl piecas citas istabas. Mātei ar Ivaru bija kopēja guļamistaba un mums vecākajiem brāļiem bija katram sava istaba, kur pārgulēt un netraucētiem mācīties. Piekto istabu biju apsolijis izīrēt manam studiju biedrim Eiženam Grīnbergam.

Egons izturēja iestāju pārbaudījumus zobārstniecības fakultātē, un Juri uzņēma farmācijas fakultātē. Tanī pat reizē Jūriks Nolteins bija iekļuvis inženierzinātņu fakultātē. Pirms semestra sākuma Egons vēl izgāja šofera kursus un izturēja autovadītāja pārbaudījumu. Pats izturēju pārbaudījumu mikrobioloģijā.

Līdz nākošā mācības gada sākumam atlikās tikai pāris nedēļas. Vēl arvien nejutos drošs, vai esmu pietiekoši sagatavojies anatomijas pārbaudījumam. Lai pārrunātu šo jautājumu, aizgāju pie profesora Prīmaņa, kuŗš starplaikā bija kļuvis medicīnas fakultātes dekāns.

Tā kā man bez anatomijas nenolikts vēl bija fizioloģijas pārbauudījums, viņš man liedzās dot pagarinājumu. Tā nākošā kursa priekšmetus nevarēju klausīties.

Tā kā biju iesaucamajos gados, nolēmu vispirms nokalpot obligāto kara dienesta laiku. Pieteikšanās bija izdarāma tuvākajā policijas iecirknī. Man atlikās tikai pāriet pāri ielai, jo policijas iecirkņa telpas atradās tieši pretīm mūsu dzīvoklim. Iesaukšana bija paredzēta marta sākumā.

Pirmajā septembrī iesākās karš starp Vāciju un Poliju. Vācieši īsā laikā iekaroja Polijas rietumdaļu. Drīz pēc tam Padomju Savienība sev paņēma Polijas austrumdaļu. Drīz izrādījās, ka šis bija Otrā Pasaule Kara sākums, jo Rietumu Valstis beidzot bija nolēmušas, ka jādara gals Hitlera agresijai.

Karam sākoties mēs tomēr bijām tik naivi, ka iedomājāmies, ka kara notikumi mūs neskārs. Pa daļai tas varbūt bija tādēļ, ka iedomājāmies, ka tikai nedēļu pirms kara sākuma paradstītais neuzbrukšanas līgums starp Vāciju un Padomju Savienību, tā sauktais Ribbentopa Molotova pakts, mūs no kara pasargās. Tikai daudzus gadus vēlāk uzzinājām par šī līguma slepeno nolīgumu, kuŗš apzīmogoja Baltijas valstu likteņus.

Nāk prātā notikumu secība. Kopš 1933. gada 30. janvāra, kad Hitlers kļuva Vācijas ministru prezidents {Reichskanzler), Eiropā daudz kas bija mainījies. Vispirms viņš Vācijā bija nostiprinājis savu varu, svarīgākajos posteņos nozīmējot viņam uzticīgas personas un nežēlīgi apakarojot pretiniekus, reizēm tos pat iznīcinot. 1934. gada 2. augustā pēc Vācijas valsts prezidenta Hindenburga nāves viņs bija sevi izsludinājis par valsts vadoni (Fuehrer). Pēc tam Vācija bija sākusi bruņoties.

Līdzīgs Vācijai draudzīgs režīms Benito Mussolini vadībā pastāvēja arī Itālijā. Šī vadoņa tituls bija duče. 1935. gada oktobrī itāļi bija okupējuši Etiopiju (Abesīniju). Lai cīnītos pret tankiem abesīnieši bija svieduši ar benzīnu pildītas pudeles. Toreiz pirmo reizi dzirdēju izteicienu "Molotova kokteilis". Sekoja citi uztraucoši notikumi.

1936. gada martā Hitlers lika vācu karspēkam iemaršēt Reinlandē. Tā paša gada jūnijā Spānijā sākās Pilsoņu Kaŗš. Vienā pusē cīnījās generalisimo Framko nacionālisti, otrā pusē kreisie elementi. Vācieši atbalstīja nacionālistus, bet Padomju Savienība kreisos elementus. Abās pusēs piedalījās daudz brīvprātīgo no dažādām Eiropas zemēm; daudzi nāca arī no A.S.V. Novembrī Vācija un Japāna noslēdza t.s. antikominterna paktu. Gadu vēlāk tam pievienojās Itālija, beidzot 1939. gada martā tam pievienojās arī Spānija. Jau 1937. gada aprīlī Japāna bija uzsākusi kaŗot ar Ķīnu. Pēc tam sekoja vesela rinda svarīgu notikumu. 1938. gada martā Austrija tika pievienota Vācijai, notika t.s. anšluss (Anschluss).

Tad 1938. gada seprembrī notika bēdīgi slavenā Minchenes konference, kuŗā vāciešiem tika atļauts iesoļot Sudētijā, kuŗa toreiz piederēja Čecoslovākijai. Konferencē kā Vācija pārstāvis galveno lomu spēlēja Hitlers. Tikpat bravurīgi tur uzstājās arī Itālijas pārstāvis Musolīni.

Angļiju pārstāvēja tās ministru prezidents Čemberlens (Chamberlain) un Framciju tās premjērs Daladje (Daladier).

Pēc sanāksmes prese abus pēdējos tēloja kā mīkstčauļus. Čemberlēnu karikatūrās attēloja kā komisku vīru ar lietussargu padusē. Pēc tam arī Latvijā vīriešiem kādu laiku bija neērti kautkur rādīties ar lietussargu. Par šo konferenci un tās dalībniekiem parādījās daudz anekdotu.

Tā stāstīja, ka konferences telefona numurs esot 4004, jo tur piedalījušās divas nulles starp diviem vadoņiem (Zwei Nullen zwischen zwei Fuehrern = Vierern) Tā ir vārdu spēle, un latviešu valodā stāstā nekā jocīga nav.

Vēl jāpiemin šāds stāsts vai labāk mīkla. Pirms konferences Hitlers aizgājis pie Delfu orākula, lai jautātu, kuŗš beigu beigās kaŗu uzvarēšot. Viņam pateikts, lai uzrakstot konferences dalībniekui vārdus un vēl latīņu valodā jautājumu: "kas uzvarēs", tad viņš saņemšot atbildi. To viņš arī šādā veidā izdarījis:

MUSSOLINI

HITLER

CHAMBERLAIN

DALADIER

QUI

VINCERIT

Kad viņš to bija paveicis, viņam uzdots pirms un pēc katrā vārda trešā burta ievildt vertikālu svītru. Atbilde ir: STALIN.

Hitlers uzstājies, ka viņam taču esot SA, SS un HJ. Orakuls to tulkojis šādi: "Sie Adolf, solche Scheisskerle hat jēder (Redzi Adolf, tādi sūdabrāļi ir katram). Bija pārsteidzoši, ka jau 1938. gadā kāds tādu joku bija varējis izgudrot.

Jau nākošā gada martā arī atlikušās Čechoslovākijas daļas nonāca zem vācu protektorāta. Rietumvalstis gan protestēja, bet nekādu pretakciju neuzsāka. Tas iedrošināja Itāliju 1939. gada aprīlī okupēt Albāniju. Rietumvalstis veltīgi protestēja.

Jaunajā dzīvokli mūs šad un tad apciemoja kādi draugi un paziņas no Rūjienas laikiem. Tā kādu dienu ieradās Mirdza Daudziņa kuŗa tagad saucās Laiviņa, jo bija nesen apprecējušies.Viņa bija ieradusies ara savu vīru, kuŗš bija ģērbies kadeta uniformā. Viņas vīra vārds bija Valdis Laiviņš, un Mirdza viņu bija pazinusi jau ilgāku laiku.

Pirms kāda gada viņa mani lūdza universitātes kartotekā sameklēt viņa adresi. Toreiz to arī izdarīju. Tomēr, kad viņa bija uz turieni aizrakstījusi, bija izrādījies, ka tas nebija pareizais Valdis Laiviņš. Vēstules saņēmējs viņai vēlāk tomēr bija atsūtījis pareizo adresi.

Kad nedaudz vēlak apciemot Juri un Egonu ieradās Verners Eše. Viņš par Mirdzas rīcību bija ļoti sašutis, jo Mirdza vairākus gadus bija ar viņu draudzējusies.

Kad rudenī Rīgā atkal ieradās Stefanīda, Vita to kādreiz atveda pie mums. Drīz sadraudzējāmies un diezgan bieži tikāmies. Šad un tad dzirdēju viņu Lūšu mājā diedam, reiz pat pie mums, gan bez pavadījuma. Reizēm abi vien gājām vai nu uz kino vai uz operu. Stefanīda bija katoļticīga. Kādreiz gāju vinai līdz, kad viņa kādā katoļu baznīcā dziedāja solo dziesmas. Reizēs, kad viņa tur uzstājās, gāju Stefanīdai līdz arī uz konservatorijas solo vakariem.

Likās, ka mēs labi sapratāmies. Tas gan nepatika Vitai un viņas mātei. Abas sāka kūdīt pret mani, saka kritizēt manu raksturu un ieteica Stefanīdai ar mani vairs nesaieties, jo es vienkārši neesot viņai piemērots. Sevišķi launprātīga bija Vitas māte. Iemesls tam laikam bija tas, ka es nepiegriezu vērību viņas meitai.

Biju sadomājis, ka specializēšos ķirurģijā, tādēļ, lai labāk izlietotu laiku, kas bija atlicies līdz aiziešanai dienestā, sarunāju ar pazīstamo ķirurgu Paulu Stradiņu, ka nākšu viņa klīnikā otrajā pilsētas slimnīcā par subasistentu. Kaut arī neskaitījos trešajā kursā, tomēr apmeklēju profesora lekcijas, kas notika turpat slimnīcas auditorijā. Tā iemācījos izmeklēt pacientus. Manos uzdevumos ietilpa jaunuzņemto pacientu izmeklēšana un slimības vēstures uzrakstīšana. Līdzko biju iemācījies, kā izdarīt klīniskās analīzes, man bija jādara arī šis darbs. Vēlāk asistēju arī operācijās, gan tikai ka otrais asistents.

Reizi nedēlā profesora vadībā notika konference, kuŗā ķirurgi ziņoja par interesatākiem gadījumiem. Ja kāds pacients nomira, izdarīja sekciju. Subasistentam tad nācās sagatavo demontrēšanai orgāna preparātu, kuŗā patoloģiskais process bija atrasts. Ja pacientam bija kāda reta vaina, preparātu dažkārt uzglabāja ar formalīnu pildītā stikla traukā, kuŗu protams vajadzēja cieši noslēgt, lai formalīns neizgarotu.

Vienā no operācijas zālēm bija trīs operācijas galdi. Operēt sāka jau sešos no rīta. Bieži operācijas zālē vienā laikā notika trīs operācijas. Operācijas izdarīja asistenti, kuŗi bija jau pirmklasīgi ķirurgi. Tiem asistēja jaunākie asistenti un subasistenti, kas visi parasti bija vēl studenti. Profesors piegāja pie viena galda, pēc tam pie otra un beidzot pie trešā. Pie katra galda viņs paraudzījās, kas par lietu. Sniedzis asistentam, ja vajadzīgs padomu, viņš griezās pie nākošā galda. Tad viņš pats pārņēma vadību pie galda, kur pacientam bija paredzama viskomplicētākā operācija.

Operācijas dažreiz ieilga līdz vēlai pēcpusdienai. Steidzamos gadījumos protams operēja kaut vai naktī. Ar profesoru tīri labi sapratos. Bija gan jāstrādā garas stundas, bez tam vēl nācās gatavoties anatomijas pārbaudījumam.

Jaunajā dzīvoklī sienas laikām bija ļoti plānas, tā kā varēja dzirdēt viemazāko troksnīti, kas nāca no blakus istabas.

Dažkārt, kad vakaros studēju anatomiju, Jurim iepatikās klausīties radio muziku. Tas man dažreiz traucēja koncentrēšanos. Citās reizēs pie manis parunāties ienāca Grīnbergs. Domas par priekšā stāvošio anatomijas pārbaudījumu mani vēl arvien mocīja kā nelabs rēgs. Sapņoju par Stefanīdu. Arī tas traucēja koncentrēšanos. Reizēm pēkšņi iedomājoties par tēva nāvi man kļuva skumji. Vispār man diezgan bieži bija drūms gara stāvoklis. Arvien gan tūliņ atkal saņēmos un ķēros pie darba.

Egons ar Juri abi dūšīgi mācījās. Rīgā dzīve ritēja savu ierasto gaitu. Drēbju veikālu skatlogos bija izstādītas elegantas dāmu drēbes rudens lapu krāsās. Tur bija visas nokrāsas no oranžās līdz ķiršu brūnai, un beidzot līdz violetai. Vēlā rudenī iestājoties vakara tumsai ziemeļu apvārsnis kļuva sārts, un tur bija vērojama ziemelblāzma. Tādu ziemelblāzmu vēl nekad agrāk nebiju redzējis; īstenībā arī nekad pēc tam. Šāds skats vakaros bija vērojams pāris nedēļas no vietas. Reizēm tas lika noskārst kautko baismīgu. Krāsu toņi bija līdzīgi tiem, kādi bija vērojami skatlogos.

Toreiz Rīgā rādīja vairākas labas filmas. Vāciešiem labi aktieri bija Emils Janings un Heinrichs George. Atceros filmu: 'Ich klage an", kuŗā ir runa par kādu ārstu, kuŗš ir pētnieks medicīnas laukā, bet viņa sieva ir slavena pianiste. Negaidot sieva saslimst ar multiplo sklerozi. Kamēr vīrs izdara pētījumus, lai atrastu veidu, kā šo slimību ārstēt, sievas slimība progresē. Kad sievas stāvoklis kļūst neciešams, vīrs piekrīt sievas lūgumam izbeigt viņas ciešanas. Par to viņš nonāk tiesas priekšā. Tur viņš apsūdz sabiedrību par tās nostāju šai jautājumā, neļaujot cilvēkam izbeigt neciešamu dzīvi. Tikai daudz vēlāk noskartu, ka tā bija propagandas filma, lai attaisnotu eitanāziju.

Vēl neparasti iespaidīga bija filma ar nosaukumu "Valdnieks" (Der Herrscher) ar Emīlu Janingu galvenājā lomā. Iespaidīga bija vēl kāda poļu filmu sērija, kuŗā bija attēlota kāda ārsta -pētnieka panākumu pilnā dzīve.

Kaŗa sekas tomēr drīz kļuva redzāmas arī mūsu zemē. Rietumu Sabiedroto uzsāktās blokādes dēļ Vācijai un arī Baltijas valstīm preču piegāde no daudzām ārvalstīm bija ierobežota, jo pieeja Atlantijas okeānam bija noslēgta. Bija sagaidāms dažādu preču trūkums. Valsts prezidents bija mudinājis lauksaimniekus katrai pesonai iegādāties vismaz vienu pāri jaunu darba apavu, kā arī vadmalas drēbi jaunam uzvalkam un arī mētelim. Iedzīvotāji to iztulkoja, ka drīz sagaidāms šo preču trūkums. Sākās iepirkšanās drudzis. Cilvēki sāka sapirkties vilnas drēbi, apavus, kreklus un veļu. Daži sāka arī sapirkt lielākus daudzumus dažādu pārtikas preču, kā simts kilogramu maisus ar cukuru vai miltiem.

Pēc tam valstī tika izdoti noteikumi, kas noliedza preču iegādi pārmērīgos vairumos, kā arī preču slēpšanu. Par šādiem nodarījumiem vainīgos sodīja ar lielākām naudas summām, un viņu vārdus pārējism par biedinājumu publicēja laikrakstos.

Iekrita arī vairākas sabiedrībā labi pazīstamas personas, pat daži universitātes profesori. Mūsu ģimene jau augusta mēnesī bija pienācīgi apģērbusies, tādēļ nolēmām neko lieku nepirkt.

Kaŗam sākoties Latvijā ieplūda daudz žīdu bēgļu. Tika gan runāts, ka ielaida tikai turīgākos. Jau agrākajos gados Latvijā bija apmeties lielāks skaits Austrijas un laikam arī Vācijas žīdu. Rīgas opera par diriģentu pieņēma pazīstamo diriģentu Leo Blechu. Profesora Stradiņa klinikā parādījās kāds žīdu ārsts, kuŗš stāstīja, ka esot kādreiz strādājis pie profesora Vārburga Šveicē. Viņš apgalvoja, ka viņš ar speciālām injekcijām varot izārstēt vēža šlimniekus. Viņš profesoram Stradiņam prasīja atlauju šādus slimniekus ārstēt. Cik atceros, profesors viņam atļāva šo metodi pielietot pie dažīem pacientiem, kuŗiem bija vēzis pēdējā stādijā. Panākumu nebija, un pacienti, kā profesors bija paredzējis, nomira.

Vēl pirms sala kādā nedēļas nogalē aizbraucu uz Stagariem savākt ābolus. Rentnieks man palīdzēja tos savākt. Viņš priekš manis bija arī noīrējis ierīces ābolu sulas spiešanai un pasterizēšanai. Gatavo sulu nekavējoties pildījām pudelēs, kuŗas tūliņ liku koka kastē, kuŗu pēc tam aiznagloju. Sanāca arī vairākas lielas kastes svaigu ābolu.

Betija ar savu vīru gan aicināja mani apmesties pie viņiem, tomēr atteicos to darīt un pārgulēju jumta istabiņā. Jau svētdienas rītā steidzos atpakal uz Rīgu, jo ar Stefanīdu bija sarunāts, ka vakarā kopā iesim uz operu. Pat atceros, ka toreiz noskatījāmies Trubadūru. Bija lieliska izrāde.

Drīz izrādījās, ka kara notikumi Baltijas valstis skāra vēl lielākā mērā. Jau jūnijā bija ticis noslēgts neuzbrukšanas līgums starp Latviju un Igauniju no vienas puses un Vāciju no otras. Kā jau agrāk minēju, 23. augustā līdzīgs līgums bija ticis noslēgts Vācijas un Padomju Savienības starpā. Tikai daudzus gadus vēlāk uzzinājām, ka līgumā bijusi slepena klauzula, pēc kuŗas Baltijas valstis tiek ietilpinātas padomju interešu sfērā.

Septembra beigās, pēc Polijas sadalīšanas abas lielvalstis savā starpā noslēdza draudzības līgumu. Reizē tika nolīgts, ka Vācija uzsāks Baltijas vāciešu izvākšanu no Baltijas valstīm (respektīvi Padomju interešu zonas). Jau oktobra vidū pirmais kuģis ar Vācijas pavalstniekiem, kuŗi tai laika bija atradušies Latvijā, atstāja Rīgu. Vēlāk novembra sākumā sākās Baltijas vāciešu izceļošana.

Vācieši sāka pārdot savas dzīvokļa iekārtas, jo katram līdzņenšanai bija atļauta tikai ierobežota lieluma krava. Steigas dēļ daudzas mantas nācās pārdot par smieklīgi zemu cenu. Bija arī jābrīnas, kādas grabažas cilvēki dažkārt pirka. Vāciešu atstāto nekustāmo īpasumu pārdošanu Latvijas pilsoņiem kārtoja speciāla šim nolūkam nodibināta sabiedrība: UTAG (Umsiedlungs-Treuhand-Aktien-Gesellschaft).

Rūjienas pilsētas galvam Arnoldam Krēsliņam izdevās savā īpašumā iegūst Foka aptieku, kura atradās Brīvības ielā netālu no Elizabetes ielas, tā tad pašā Rīgas centrā. Drīz pēc tam ģimene pārcēlās uz dzīvi Rīgā un apmetās kādā skaistā māja Mežaparkā.

Izceļošanai bija pieteikusies lielākā daļa Baltijas vāciešu. Daudzi aizbrauca ar asarām acīs. Aizbrauca arī trūcīgā ģimene, kuŗa dzīvoja dzīvoklī zem mums. Tā kā toreiz Rūjienā vairs nedzīvojām, tad no mums pazīstamajiem Rūjienas vāciešiem neizdevās atvadīties. Vēlāk gan uzzināju, ka visi mūsu paziņas aizbraukuši.

Dr. Jona un Dr. Noteines māju bija nopircis Rūjienas mēbeļu galdnieks Vilisters. Kas pārņēma Bēricu "Veco aptieku", nezinu. Drīz sāka ienākt ziņas no tiem, kas bija aizbraukuši. Daudzi nebija laimīgi, jo bija nometināti Polijai atņemtajos apgabalos. Liela daļa izceļotāju bija nonākusi apgabalā, kuŗu vācieši sauca par "Wartegau". Daudzi bija tikuši nometinati Pozenē (Posen).

Daudzi bijuši nelaimīgi, ka bija jādzīvo poļiem atņemtos mājokļos. Bija arī visādas baumas. Tā stāstīja, ka kāds vecāks Rūjienas vācietis vēl uz kuģa būdams nomiris. Citi zināja stāstīt, ka veciem un slimīgiem cilvēkiem jau laikus iedodot "saldo kafiju", lai nebūtu liekas mutes jābaro.

Kamēr vāciesi nodarbojās ar vācu tautības pilsoņu izvākšanu no Baltijas valstīm, Padomju Savienība arī nestāvēja dīkā. Oktobra mēneša beigu daļā Latvija bija spiesta ar Padomju Savienību paraktīt savstarpējas sadarbības līgumu, kas paredzēja padomju militāro bāžu ierīkošanu Latvijas teritorijā. Līdzīgu līgumu nācās parakstīt arī pārējām Baltijas valstīm. Jau nedēļu vēlāk padomju karaspēka vienības pārgāja robežu, lai dotos uz pieprasītajām bāzēm. Padomju karvīriem un jūrniekiem, atskaitot augstākus virsniekus, bija noliegti jebkādi sakari ar vietējiem iedzīvotājiem. Tā viņu klātbūtne toreiz nebija atklāti manāma.

Decembra vidū Latvijā beidza iznākt vācu laikraksts "Rigasche Rundschau". Izceļotāju tranporta organizēšanai bija tikuši nozīmēti baltvācu jaunieši. Tie lielāko tiesu bija studenti. Viņi paši bija nozīmēti pēdējam transpotam. Šai grupai piederēja arī Jūriks. Decembra vidū viņš atnāca pie mums atvadīties. Viņš pie mums uzkavējās vairākas stundas, tad viņš aisteidzās, lai laikus būtu uz kuģa. Vēlāk viņš tomēr pie mums atgriezās, jo uz kuģa esot atrasta degbumba. Viņš vēl zināja stāstīt, ka angļu radio jau esot ziņojis, ka šis kuģis Baltijas jūrā netālu no Daugavas ietekas nogrimis.

Pēc dažām stundām Juris viņu pavadīja līdz Eksportostai, kur kuģis bija noenkurots. Daudzi vēlāk prezidentam Ulmanim pārmeta, ka viņš, baltvāciem izceļojot, bija bravūrīgi teicis: "Lai viņi brauc uz neatgriešanos".

Vēl pirms pēdējie vācieši bija atstājusi Baltijas vastis, krievi iebruka Somijā, bet somi sīvi turējās pretīm. Toreiz mēdza teikt: "Krievi vēl turas".

Tā kā mums mūsu Kuģu ielas dzīvoklis nevisai patika, sameklējām sev citu Mārupes ielā. Tas bija otrajā stāvā. Apakšējā stāvā atradās maiznīca. Pārcēlāmies īsi pirms Ziemsvētkiem. Zem manas istabas nelaimīgā kārtā atradās caurbrauktuve uz pagalmu, tādēļ istaba bija aukstākā visā dzīvoklī. Mums līdz atbrauca arī Eižens Grīnbergs.

Cik atceros, īsi pirms svētkiem noliku anatomijas eksāmenu. Diezcik gludi negāja, tomēr pārbaudījumu izturēju; biju gan cerējis uz labāku atzīmi. Droši vien jau rudenī būtu varējis pārbaudījumu nolikt. Tagad beidzot liels slogs bija novēlies no krūtīm. Lai pēc atgriešānās no kara dienesta iekļūtu trešajā kursā, vēl bija jāiztur tikai pārbaudījums fizioloģijā.

Medicīnas fakultātes studentu biedrība īsi pirms svētkiem rīkoja eglītes vakaru. Skaitījos rīcības komitejā. Mācītājs Leons Čuibe apsolījās teikt svētrunu. Pierunāju Stefanīdu nodziedāt pāris dziesmas; viņa apsolījās pati gādāt par pavadītāju. Sarīkojums notika korporācijas Fraternitas Metropolitana telpās, kuŗas atradās Brīvības ielā profesora Sniķera nama pagrabā.

Stefanīda lieliski nodziedāja Mizettes āriju no operas "La Boheme" un tad vēl kādu dziesmu. Viņa saņēma daudz aplausu. Kad viņa dziedāja Kurtisa "Torna a Surriento", man viņā klausoties likās, ka viņa to dzied man vienam. Vēlākos gados šo dziesmu esmu dzirdējis slavenu dziedātāju izpildījumā. To atkal dzirdot ikreizes prātā nāk Stefanīda. Jūtu uzliesmojums gan vairs nav tik kvēls, ir tikai senas atmiņas. Priekšnesumiem sekoja vakariņas. Tur es sēdēju blakus Stefanīdai. Daudzas acis vēroja viņu. Pēc sarīkojuma aizvadīju viņu mājās. Atvadoties būtu viņu labprāt noskūpsījis, bet īsti neiedrošinājos. Drīz pienāca svētku brīvlaiks un Stefanīda aizbrauca uz Liepnu pie saviem vecākiem. Jutos vientuļš. Klusos brīžos ausīs skanēja "Torna a Surrento".

Pāris dienas pirms svētkiem atbrauca Berta Ozoliņa. Viņa bija ieradusies, lai svētku laikā būtu manas mātes tuvumā, jo šie bija pirmie ziemsvētki pēc tēva nāves. Biju nosūtījis Stefanīdai svētku sveicienus. Veltīgi gaidīju no viņas kādas ziņas. Līdz svētku vakaram bija atlikušās vēl dažas stundas. Sāka jau tumst, kad pa logu ieraudzīju mūsu māja ienākam pastnieku.

Pastkastītē beidzot atradu tik ilgi gaidīto vēstuli. Viņa man rakstīja kā tuvam draugam. Vētule bija skumja. Viņa tomēr īsti nepateica, kas viņu skumdina. Kautkā nopratu, ka viņas vecāki grib, lai viņa prec kādu vecāku vīru. Pievakarē kāds kareivis mums atnesa lielu torti. Stefanīda to bija pati cepusi un iedevusi to līdz šim karavīram, kuŗam tai reizē gadījies braukt uz Rīgu. Jau agrāk man Stefanīda bija stāstījusi, ka viņas vecākiem Liepnā pieder maiznīca un konditoreja.

Mums svētku eglīte šogad bija nedaudz mazāka, nekā to atcerējos no Rūjienas laikiem, bet tā bija tikpat grezni rotāta. Ivaram jau bija deviņi mēneši un viņš platām acīm raudzījās degošajās svecītēs.

Īsta svētku prieka mums nebija. Māte klusu raudāja. Kad vakarā aizgāju savā aukstajā istabā, varēju sapņot par Stefanīdu.

Jauno gadu sagaidījām pavisam klusi. Visi cerējām, ka tas būs laimīgāks par iepriekšējo. Ar nepacietību gaidīju Stefanīdu atgriežamies.

Kaut arī man drīzumā bija paredzēts uzsākt dienestu Latvijas Armijā, tomēr pierakstījos universitātes nākošajam semestrim, lai jebkurā laika varētu likt pārbaudījumu fizioloģijā.

Stradiņa klīnikas laboratorijā strādāja kāda patukla laborante Irēne Maslova. Viņas tēvs bija krievu izcelsmes un bija kara invalīds. Viņš pirmajā Pasaules Karā bija zaudējis vienu kāju. Viņam Baložu un Kalnciema ielas stūrī bija laikrakstu kiosks. Uzzinājusi par Stefanīdu, Irēne Maslova man aizdeva nošu grāmatu ar Paolo Tosti dziesmām. Kad janvāra vidū atgriezās Stefanīda, viņa sāka šīs dziesmas iestudēt. Tiekoties ar Stefanīdu bija grūti izkārtot mums pabūt vieniem. Ja tikāmies Lūšu mājā, tas nebija iespējams. Ja tikšanās notika mūsu mājā, vienmēr līdz nāca arī Vita. Vienīgās reizes, kad varējām būt vieni, bija, kad aizgājām uz kādu kino izrādi.

No Stefanīdas uzzināju, ka Vitas māte viņai atkal ieteikusi ar mani nedraudzēties. Sabiedrībā man vairākas reizes nācās dzirdēt, kā Lūša kundze jūsmīgi stāstīja, ka Stefanīdai esot kāds izskatīgs pielūdzējs. Sapratu, ka teiktais bija domāts, lai mani sāpinātu un lai mūs abus atsvešinātu. Tādās reizēs Stefanīda arī jutās neērti. Vienatnē esot viņa man lika saprast, ka viss ir tikai Lūša kundzes fantāzija, un ka Lūša kundzes nodoms ir šķelt mūsu draudzību. Pats svārstījos starp cerībām un šaubām. Reizēm uznāca pat greizsirdības jūtas.

Kādu diena no Vācijas pienāca Jurim adresēta vēstule. Rakstītājs bija Jūriks. Vēstule bija visai īsa. Drīz pēc iebraukšanas Vācijā viņš bija ticis iesaukts vācu bruņotajos spēkos. Vēstulei viņš bija klāt pielicis foto uzņēmumu, kuŗā viņš redzams uniformā ar bruņu cepuri galvā.

Brīnijos, kādēļ viņš bija rakstijis Jurim, jo visus šos gadus mēs divi bijām bijuši tuvi draugi. Varbūt tas bija tādēļ, ka viņam atvadoties nebiju viņu aizvadījis līdz kuģim, bet Jutis to bija izdarījis.

Vēlāk noskaidrojās, ka lielākā dala baltvācu jauniešu, kas bija dienestam piemēroti, drīz pēc ieceļošanas bija tikuši mobilizēti. Bet taču arī man bija lemts drīz kļūt karavīram.