Izstāde "3 Ozolas"

Jau trīsdesmito gadu Rūjienas Izstāžu zāle, izstādot Rūjienas mākslinieku darbus, cildina rūjieniešus. Pirms diviem gadiem 90 gadu jubilejas izstāde bija izcilajam rūjienietim Vilim Ozolam. Izstādes atklāšanā piedalījās V. Ozola meitas- Dace un Ilze un meitu māsīca Māra. Visas mākslinieces. Spontāni dzima ideja- nākošajā gadā būs izstāde “3 Ozolas”.

Kovids ieviesa savas korekcijas, pagājušajā gadā izstāde nenotika. Šogad tas bija vēl nežēlīgāks. Februārī kovids mūžībā aizsauca Ilzi. Ilzes piemiņai izstādes nosaukums palika iepriekšējais- “3 Ozolas”, vien atklāšanas brīdī- 31. jūlijā un visas izstādes laikā Ilze uz mums noraudzīsies no fotogrāfijas, bet afišā viņas vārdu ir apvijusi mūžība.

Dace Ozola:

“ Esam palikušas mēs ar Māru divatā, tomēr Ilzes piemiņai esam izstādījušas arī kaut nelielu daļu viņas mūža veikuma – funkcionāli dekoratīvus stikla traukus.

Ilze mācījusies Rīgas Lietišķās mākslas, tagad Dizaina un mākslas vidusskolas stikla mākslinieciskās apstrādes nodaļā, vēlāk beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas dizaina nodaļu, arī darba vietas bijušas saistītas ar grafisko dizainu, animāciju un vitrāžu izgatavošanu. Visu mūžu viņu pavadījusi mīlestība pret stiklu un porcelānu, pēdējos gados ar lielu aizrautību veidojot porcelāna kolekciju.

Arī es esmu mācījusies Lietišķās mākslas vidusskolā, ādas mākslinieciskās apstrādes nodaļā, pēc tam Mākslas akadēmijas dizaina nodaļā, kur man, tāpat kā manai māsai, bija visbrīnišķīgākie pasniedzēji kā Aleksandrs Dembo, Tālivaldis Gaumigs, Jāzeps Pīgoznis, Gunārs Mitrevics.Gleznošanu bija liels gods mācīties pie Ģertrūdes Zeiles, Anitas Jansones – Zirnītes un Eduarda Grūbes, kas deva gan amata prasmes, gan attieksmi pret mākslu.

Jau ilgus gadus strādāju par skolotāju tehnikumā, nododot tālāk savas zināšanas un pasaules redzējumu topošajiem interjera dizaineriem. Gleznot pēc lielāka pārtraukuma atsāku samērā nesen - pirms 10 gadiem, cenšoties rast mieru un harmoniju nesakārtotajā ikdienā. Strādāju akrila un pasteļtehnikās. Savos darbos visbiežāk attēloju dabu, tās parādības, ar lielāku vai mazāku dekorativitātes pakāpi, cenšoties radīt konkrētā mirkļa noskaņu un izjūtas. Arī šajā grūtajā laikā māksla ir kā atbalsts un miera nesējs, ko ceru, ka jūt un saņem arī skatītāji.

Šajos 10 gados esmu piedalījusies vairākās grupu izstādēs Saldū, Ikšķilē, Tukumā, Aizkrauklē un Liepājā, ar kolēģi gleznotāju Aiju Gaili veidojām kopīgu ekspozīciju Līgatnes kultūras namā. Pagājušajā gadā Jūrmalā Zaļās Atmodas muzejā notika 2 izstādes - kopā ar keramiķi Dagniju Timuli “Spēles ar materiāliem” un personālizstāde “Mierā”.

Sarīkot izstādi Rūjienā ir ļoti svarīgi un pagodinoši, jo mūsu vecāki un visa dzimta nāk no Rūjienas puses. Vecāki ir mācījušies Rūjienas vidusskolā vienā klasē, pēc tam kopā nodzīvojot ilgu mūžu. Es šeit, Rūjienā esmu arī piedzimusi, kopā ar māsu, māsīcām un brālēniem pie vecvecākiem pavadītas bērnības vasaras. Kaut arī visa dzīve nodzīvota Rīgā, vienmēr patīkami ir atgriezties viesmīlīgajā Rūjienā, kur gaida radu saime un ir prieks un lepnums par skaisto, sakopto pilsētu ar aktīvo kultūras dzīvi.

Šī izstāde ir viena no skaistajām iespējām būt ne tikai steidzīgi stresainajā ikdienā, bet parādīt mūsu it kā dažādos darbus Rūjienas iedzīvotājiem un viesiem, radītos ar vienu mērķi - vairot skaisto un harmonisko. “

Māra Ozola:

“ Esmu dzimusi Rīgā, man ir dvīņumāsa un brālis, bet mamma un paps gan ir dzimuši rūjienieši. Papa brālis ir izcilais latviešu gleznotājs Vilis Ozols abi nāk no Naukšēnu pagasta “Jungām”. Bērnībā bieži braucām ciemos pie visiem mammas radiniekiem uz Rūjienu, gan jubilejās ciemojāmies pie Viļa ģimenes Rīgā. Mīļākā nodarbe mums kā bērniem bija “aklo vistiņu” spēlēšana ar māsīcām Ilzi un Daci otrā istabā, kamēr lielie ēda, dzēra un prātīgi runāja.

No bērnības patika zīmēt, mamma manus zīmējumus parādīja Rīgas 6.vidusskolas toreizējai manai zīmēšanas skolotājai Baibai Vegerei – izcilai pasteļmākslas un portretu meistarei (tikai tad es to vēl nezināju). Skolotāja ieteica pamēģināt spēkus J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, bet tā kā laika vēl bija gana, veselu gadu gāju Pionieru pilī gleznošanas pulciņā pie skolotājas un mākslinieces Ausmas Danemanes. Izturēju konkursu un iestājos JRRMV – mums bija brīnišķīgi speciālo priekšmetu skolotāji-mākslinieki – Aija Jurjāne, Vita Merca, Ivars Vijups, Vilis Vizulis, mākslas vēsturē – Baiba Prigožija (tagad Eglīte). Pēc skolas iestājos LMA gleznotājos – tas bija skaists un interesants laiks arī ar vislabākajiem pasniedzējiem – Uno Daņiļevskis, Rita Valnere, Vilis Ozols, Imants Vecozols, Edvīns Kalnenieks, Vladimirs Kozins. Pēc akadēmijas vēl divus gadus mācījos Borisa Bērziņa meistardarbnīcā – man ir bijusi vislabākā iespējamā mākslas izglītība! Esmu pateicīga mammai, ka aizveda mani uz JRRMV,jo bez tām mammām jau nekas nenotiek . Vilim bija liels pārsteigums, kad viņš uzzināja, ka brāļa meita iestājusies mākslas skolā – paldies arī viņam, jo vienmēr jutu klusu aci, kas vēro kā man iet. Esmu pateicīga visiem maniem skolotājiem un pasniedzējiem, arī tiem, kas šeit varbūt nav nosaukti.

Visi cilvēki ilgojas pēc mīlestības, sirds siltuma, uzmanības. Daži vairāk dod, citi vairāk ņem. Tad, kad ir grūti, mēs meklējam spēku un mierinājumu – to nekad nevar atrast disharmonijā un neglītumā, arī es domāju, ka skaistums glābs pasauli. Kad skatos uz puķēm, dabu - šķiet, ka pati sakārtojos. Pasaule ir brīnišķi daiļa un iespējams, ka tāpēc Dievs radīja māksliniekus, kas noskumušajiem un gurušajiem var iedot kādu prieka vitamīnu, cerību staru, ticību sev un dzīvei vai pavērt vārtus uz Gaismu. Domāju, ka mēs – “3 OZOLAS” – Ilze, Dace, Māra - ejam pa vienu ceļu, tas mūs vieno. Dievs ir mīlestība un viss, ko mēs mīlam kļūst skaists.”

Rūjienas Izstāžu zāles vadītāja

Līga Siliņa