Otru reizi izdota Miervalda Birzes grāmata "Rozā Zilonis"

Šodien par viņu saka-labākais ārsts no rakstniekiem un labākais rakstnieks no ārstiem.

Ārsts, rakstnieks, publicists Miervaldis Birze (īstajā vārdā saukts Augusts Miervaldis Bērziņš) dzimis 1921.gada 21.martā Rūjienā, pilsētas galvas (toreiz par mēru vēl nesauca) Jāņa Bērziņa ģimenē. Šī iemesla dēļ skolas zēni, jokus dzīdami, saukuši Miervaldi par pilsētas “asti”. Visu mūžu viņš lepojās, ka nav iespējams viņa dzimšanas faktu atrast Rūjienas baznīcas kristāmo bērnu sarakstā, savukārt tikko dibinātajā Rūjienas Dzimtsarakstu nodaļā viņš ierakstīts ar pirmo numuru. “Vismaz kaut kur esmu bijis pirmais”, smējās rakstnieks. Bērnības atmiņas par dzimto pilsētu ļoti spilgtas un bieži tiek aprakstītas viņa darbos. “Desmit gadu vecumā slīku pirmo reizi, bez atļaujas pāri Rūjas upei iedams. Neizdevās vis pāriet pāri ūdenim kā Jēzum, ielūzu ledū, balstījos uz elkoņiem, bet ledus lūza vēl un vēl... Protams, saucu arī palīgā un spārdīju ūdeni ar Batas šņorzābakos ieautām pēdām, apmēram pret tagadējo Rūjienas viesnīcu. Krastā zem vītola plikajiem zariem stāvēja divas manas skolas sestās klases meitenes un klusēdamas noraudzījās, ko es tur trakojot. Kad jau pietrūka spēka kulstīties un kliegt, biju aizlauzies līdz biezākam ledum. Atpūtos un izvilkos no ūdens, gluds un slapjš kā peldināts suns. Tad meitenes man pasniedza roku un palīdzēja paiet pa sauszemi. Vecajos Ternejas kapos, netālu no mācītāja Bergmaņa kapa, tā paša,
kurš te kā pirmais 19. gadsimta sākumā nodarbojies ar baku potēšanu, novilku mēteli, svārkus un izspaidīju ūdeni. Pēc tam apstaigāju Rūjienas veikalus, veikalos bija siltāks, jo mājās iet slapjš nedrīkstēju. Bet cik nu Rūjienā to veikalu, un gaļas veikali arī paši nebija nekādi siltie. Līdz veikalu slēgšanai neizžuvu, drīzāk sasalu. Sekoja viens no retajiem pērieniem manā mūžā. Vismaz viens mierinājums — pelnīts. Otrā dienā abas meitenes skolā stāstīja, ka mani izvilkušas no āliņģa. Tā kā toziem es biju vienīgais, kurš no visas skolas ielūzis ledū, visi klausījās, ko stāsta meitenes, bet mani pašu nemaz neievēroja. Vienai no meitenēm vīrs vēlāk esot bijis krietns iemetājs, iespējams, tādēļ, ka viņa toreiz meloja.”
Līdz pirmajai publikācijai vēl priekšā vidusskolas laiks Valmierā, kur no zēna mēģina izdabūt laukā rūveniešu valodu, notikumi, mīlas sāpes un sapņi. Vēl priekšā pirmie studiju gadi medicīnas fakultātē, nepārtraukta rosīšanās padomju varas gadā, cietums, tēva un tēva brāļa zaudējums. Tad četri gari gadi koncentrācijas nometnēs Valmierā, Salaspilī, Vācijā... izbēgšana un garā atgriešanās sagrautajā Valmierā. Turpinās studijas, sakostiem zobiem deviņus gadus mokoties ar paša tuberkulozi. Pirmie intensīvā darba gadi sanatorijā, cīnoties ar drausmo, kara laikā un pēckara gados iegūto diloni, bieži vien neārstējamu. Pēdējais nepatīkamais paša tuberkulozes uzliesmojums 1956. gadā. Un tad ... tad arī iznāk Miervalda Birzes pirmās grāmatas “Pirmie ziedi”, “Visiem rozes dārzā ziedi…”.

“Varu droši teikt, ka nevienu stāstu neesmu izdomājis, nav mana fantāzija tik bagāta. Itin viss uzrakstītais sakņojas dzīvē, tikai to esmu pierakstījis un uzrakstījis no sevis.No iecerēm mēģinu realizēt tās, kuras, kā man šķiet, pazīstu labāk par citiem, par notikumiem, kurus zinu tikai es vai arī nedaudzi vēl dzīvie to notikumu liecinieki,” raksta Birze.

“Rozā zilonis” (pirmo reizi iznāk 1976.gadā) ir satīrisks stāsts par dzīvi mazpilsētiņā septiņdesmito gadu Latvijā. Tā ir laikmeta liecība par mazpilsētas sadzīvi, kultūru, hipijiem, paaudžu sadursmi u.t.t. Lai arī autors cenšas apgalvot, ka stāsta darbība norisinās Birzgalē un tai nav nekāds sakars ar viņa tuvajām pilsētām Rūjienu, Valmieru un Cēsīm, lasītājs bez lielām grūtībām atpazīst savējos. Notikumi aizsākas ar stāsta galvenā varoņa Bērtuļa Sunepa ierašanos Birzgalē, lai stātos kultūras nama mākslinieciskā vadītāja amatā. Gan Suneps, gan kultūras nama direktors Kasperjusts paši par sevi nav slikti cilvēki, bet pilnīgi neatbilst savam ieņemamajam amatam un šī neatbilstība stāstā veido komiskas situācijas. Kasperjusta pamatprofesija- ceturtās kategorijas krāsotājs, bet astmas dēļ nācies darbu mainīt. «Vadīt protu, manā brigādē bija vairāk krāsotāju nekā viss personāls kultūras namā.» Arī Suneps kultūras druvā ieklīdis nejauši. «Bijis bibliotekārs, kultorgs, algu sarakstos pat pianists. Sakarā ar deviņu gadu izdienu viņš sevi iecēla leitnantos. Līdz pensijai ģenerāļos netikt, bet, teiksim, ja laimējas, līdz kapteinim varētu mēģināt.» Viņa plāni vienmēr lielāki par iespējām. Suneps vēlētos būt tāds kā lauva, vismaz Birzgales mērogā, bet izrādās ir tikai sīks trusītis. Viņš gribētu istabu kā vācu žurnālā - ar leoparda ādu uz grīdas un bifeļa galvu pie sienas, bet ir spiests mitināties tukšā istabā ar aizlienētu tahtu, skaitīt kapeikas alus pudelei un trūcīgai uzkodai. Viens no viņa plāniem iesaistīt saldējumu pārdevēju Azandu par programmu pieteicēju - “Kamēr modē minikleitas. Vīrieši pirks biļetes tādēļ vien, lai paraudzītos uz viņas kājām. Un sievietes pirks tādēļ, lai šos vīriešus uzmanītu” .

Autora nežēlastībā krīt arī nesen vidusskolu Rīgā beigušie jaunieši Baiba un Broņislavs (saukti par Binnijiem), kuri sadusmoti, ka vecāki atsakās tūlīt rīkot kāzas, steigā pametuši Rīgu, lai vasaru pavadītu Birzgalē pie Baibas tantes.Viņi ļoti ciena brīvību, pie kuras pieder arī nestrādāšana un nemācīšanās. “Struppurnu kurpes “uz platformas” un augstiem klučpapēžiem, atskaņotāju pie rokas. Firma uz muguras tāpat kā “Dinamo” hokejistiem. Uz dibeniem gan parastais Mandžūrijas tīģeris. Ko nozīmē tīģeris uz biksēm? Ka tīģeris arī biksēs? Kļuva redzams, ka zem tīģeriem uz biksēm atrodas vēl citi simboli. Broņam uzšūtas sarkanas lupatas un uzraksts “Kis me”, bet Baibai ap to vietu divas lielas zemenes. Vietējie tā ir nesaprata, ko viss tas varētu nozīmēt. Broņa uz deviņpadsmit metriem sameklēja pieklājīgu mūziku un noregulēja parasto skaļumu – tādu, lai skaidri dzirdētu arī otrā krastā. Viņi ievēroja popmūzikas mīļotāju pamatlikumu – laba mūzika atskaņojama tā, lai dzird arī kaimiņi. Kaimiņi lamājas, jo viņi klausās visādus Paulus. Baigie!”

Un ne jau ārišķībā- ne garajos matos, ne džinsos, ne mini svārkos, ne platgalu biksēs ir problēma. Problēma ir jauniešu pārprastā brīvībā un paaudžu konfliktā.

«Rozā ziloni» septiņdesmitos gados lasītājs uztvēra kā atpazīstamu portretu galeriju ar tā laika sadzīves atribūtiku, modi, apģērbiem, frizūrām utt. Tur pieminēti daudzi pašmāju un ārzemju modes žurnāli, filmu zvaigznes, estrādes slavenības.Šodien, 2021.gadā, kad no grāmatā aprakstītajiem notikumiem pagājuši gandrīz 50 gadi, atgriežamies pie “Rozā ziloņa” ne vien kā pie smieklu avota, bet kā pie izziņu sniedzējas enciklopēdijas septiņdesmito gadu modē un tikumos.

1977.gadā “Rozā ziloni” (Ulda Pūcīša režijā) iestudēja Valsts Jaunatnes teātris. Bērtuļa Sunepa lomu tēloja Edgars Liepiņš.

90. gados nozīmīga vieta Birzes daiļradē bija viņa dienasgrāmatām, kas rakstītas no 1988.2.07. līdz 1995.30.09. Dienasgrāmatu fragmenti lasīti radiofonā, publicēti periodikā.

Miervaldis Birze apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Miris 2000.gada 6.jūnijā Cēsīs.

Rūjienas Izstāžu zāles vadītāja Līga Siliņa