Jaunais romāns par dzejnieku Eduardu Veidenbaumu

Rūjienas Izstāžu zālē ar Eduarda Veidenbauma vienīgo foto un zīmēto skolotājas Olgas Loss portretu sagaidīja Līga Siliņa, kura sarīkoja tikšanos ar nesen izdotās grāmatas “Es nemiršu nekad” autoru Arno Jundzi. Daudzi rūjienieši un tuvākās apkārtnes ļaudis bija ļoti ieinteresēti, kā rakstnieks interpretējis dzejnieku, kura mūžs apklusa 25 gadu vecumā. Uz jautājumu, pie kāda žanra varētu pieskaitīt jaunradīto romānu, tā autors ļāva lasītājam pašam izvēlēties. Ja rūjienieši bija vēlējušies, lai A. Jundze pirms uzrakstītā būtu apciemojis vietas, kur šai pusē E. Veidenbaums kādreiz ieradies, tad tas nebija noticis, jo romāns jau nav faktu apkopojums, bet tā radītāja fantāzija. “Izlasot, varbūt jauniešiem iepatiksies,” tā autors.

Klausītāji iepazina savdabīgo skatījumu uz Veidenbauma personību. Un par vienīgo fotogrāfiju Tērbatā, no kuras izņemts dzejnieka portrets, joprojām šaubās, vai tas maz ir viņš. Uz grāmatas vāka gan ievietots viens atrasts fotoattēls, kas arī varētu būt dzejnieks, mazliet jaunāks kā līdz šim nodēvētajā vienīgajā fotogrāfijā, bet tas nepārliecina.

Pasākumā bija ieradušies Jeru pagasta “Riemu” māju tagadējie saimnieki, kuru priekšgājēji bija saistīti ar laiku, kadVeidenbaums ieradās šajā vietā. Raits un Ieva Miķelsoni pastāstīja, kas viņus saista ar Mihelsonu vai Miķelsonu vārdu, kuru senči toreiz bija uzaicinājuši dzejnieku pie sava dēla Eduarda, lai to sagatavotu iestājai ģimnāzijā. Tā kā ar līdzekļu trūkumu Veidenbaums cīnījās visu laiku, tad nopelnīt vajadzēja, un te radās iespēja (Raits ir mazdēls Eduarda brālim Rihardam Miķelsonam). Romānā arī tiek stāstīts par dzejnieka iepazīšanos ar Olgu Loss, izmantojot vienīgo viņas vēstuli, kurā rakstīts, ka ” šoreiz no tēva viņa var aizsūtīt tikai nedaudz naudas”, taču A. Jundze izvērstāk uzsvēris abu attiecības citādā gaisotnē. “Riemu” saimniece saikni ar Veidenbaumu apliecināja ar smaržīgiem liepziediem no tās pašas liepas, kas dzejniekam atgādināja “cukurotās dienas” (tā Veidenbaums nosaucis Rūjienas pusē pavadīto laiku) un uzdāvināja tās romāna autoram.

Emocijas kāpināja skolotāja Agritas Gruzdiņas dziedātās dziesmas ar Veidenbauma tekstiem. Mūziku viņa bija veidojusi pati. Pēc pasākuma L. Siliņa kopā ar A. Jundzi Rūjienas Skudrītes kapos aizdedza piemiņas svecītes ar eņģeļu simboliem Olgai Loss – Veidenbauma mīļotai (kādu autors tēlo romānā). Vai tā bija mīlestība? Spriediet paši! Drīzāk jauniete bija sponsore.

Jaunradītais romāns jāizlasa katram interesentam, tikai tad var vērtēt, kā no dažādiem materiāliem un atmiņām autoram izdevies atklāt Veidenbauma iedomāto personību, to interpretējot pa savam.

Inese Birzkope