Bergmanis

Pēc Riharda Bergmaņa nāves par Rūjienas draudzes mācītāju palika viņa jaunākais dēls- Eduards Bergmanis.

Jau no 1876.gada viņš pie tēva strādāja kā adjutants un tā draudzei bija labi pazīstams. Ievedot Eduardu sev par palīgmācītāju, Rihards, nosaukdams viņu par savu sirdsmīļo dēliņu, ar asarām acīs lūdza un lika pie sirds, būt arvien uzticīgam un pazemīgam pret ikkatru cilvēku; nekad pār citiem nepacelties, nekad citus netiesāt, bet lūdzot arvien pazemīgi, mīlīgā garā ar katru saprasties un satikt. Jo lepniem un uz sevi iedomīgiem cilvēkiem nevien Dievs turoties pretim, bet arī cilvēki tādus nevarot ieredzēt.

Eduards Bergmanis bija cienīgs nest savu priekšteču vārdu. Viņa darbība bija vispusīga. Arī viņš nodevās dažādiem pētījumiem, sevišķi Rūjienas draudzes vēstures pētīšanai. Viņš izdevis arī savu ceļojumu aprakstus divās brošūrās- “Pa Franciju un siltām zemēm uz māju” un “Vēstule, rakstīta no Vircburgas pilsētas Bairiešu zemē”.

Arī Eduards Bergmanis interesējās par skolām. Bet tajā laikā skolas pārgāja krievu inspektoru pārvaldīšanā un mācītājiem atlika tikai ticības mācību pasniegšanas pārraudzība.

Bez jau Rūjienas miestā pastāvošām divām privātskolām, uz Bergmaņa ierosinājuma nodibināja vēl divas skolas: pa priekšu “Lutera” skola tā sauktajā Ternejas pilsētā un pēc kādiem gadiem vēlāk “Aleksandra skolu Pārrūjā. Šajās skolās bija jāmaksā skolas nauda skolu uzturēšanai. Viņa laikā tika iesvētītas sekojošas pagastu skolas: Rūjienas Lielā muižā (1877), Endzelē, Tēcēnos un Piksāros.

E. Bergmanis kā sprediķotājs bija ļoti iecienīts. Viņa sprediķi bija arvien labi pārdomāti un kodolīgi. Bet, par nožēlošanu, šim centīgajam, no daudziem iecienītam draudzes darbiniekam, caur paša vainu pret savu gribu bija jāatstāj dārgā dzimtene un iemīļotais darba lauks un jādodas nezināmā svešumā. Viņš apmetās Baku pilsētā, bet pēc tam devās prom un nodarbojās kā misionārs. Pēc dažiem gadiem, pašos spēka gados, mira.

Ka Rūjienas draudze prot savus garīgos vadītājus un labdarus cienīt, to viņa pierādīja Bergmaņu ģimenes svētkos 1885.gada 21. un 22. jūlijā, piedaloties jo lielā skaitā. Tad bija pagājuši 100 gadi kopš Bergmaņi Rūjienā darbojušies. Svētkus svinēja ar lielu sajūsmu, visjaukākā saskaņā. Visās runās, apsveikumos un tai retai piemiņas dienai veltītos dzejoļos tika izteikta vienprātīga atzinība šo ievērojamo vīru centieniem un darba panākumiem, ko tie Rūjienas draudzē strādājot, bija veikuši.