Bergmanis

Dzimis Ādažos. Pēc studijām tūlīt ieņēmis mācītāja vietu Āraišos, pēc tam Mazsalacā un no 1785.gada līdz mūža beigām- Rūjienā.

Gustavs Bergmanis pazīstams ne vien kā garīdznieks, bet arī kā plaši izglītots zinātņu vīrs., rakstnieks, grāmatu izdevējs un beidzot kā baku potēšanas ievedējs Rūjienas apkārtnē. Viņš pats izpotējis ap 12 tūkstoš iedzīvotājus.

Bergmanis sarakstījis vairākas zinātniskas un vēsturiskas grāmatas vācu valodā. Arī latviešu literatūrā viņš darbojies dažādi: izdevis garīgus rakstus, piedalījies pie Manceļa sprediķa grāmatas 5. izdevuma, apgādājis un lasījis korektūru bībeles 3. izdevumam, kas iznācis ar viņa priekšvārdu. Piedalījies arī pie Vidzemes dziesmu grāmatas jaunā izdevuma (1797.). Laicīgā literatūrā Bergmanis 1791.gadā izdevis grāmatu “Labu ziņu un padomu grāmata, Vidzemniekiem par labu iztaisīta”. Viņš bijis publicista Matīsa Štobes (1740-1817) izdotā žurnāla līdzstrādnieks, un arī pats dažus gadus vadījis periodisku izdevumu “Vidzemes Kalendārs” (1792.-1799.)

Bergmanim rūpējusi arī latvju valodas lieta. 1787.gadā viņš sniedz kādus paskaidrojumus par novecojušiem un nepazīstamiem latvju vārdiem Vidzemes dziesmu grāmatā. Atstājis rokrakstā arī pilnīgi izstrādātu latvju vārdnīcu. Bet galvenais Bergmaņa nopelns ir tas, ka viņš pirmais sācis krāt tautas dziesmas, izdodams divus nelielus krājumus.

Lai grāmatu izdošana būtu parocīga, Bergmanis ierīkojis savā namā, mācītāja muižā, tipogrāfiju, kurā tad arī lielākā daļa no viņa sarakstītajām grāmatām iespiestas.

Tajā laikā muižnieku aprindās uz dienas kārtības bija dzimtbūšanas jautājums. Te Gustavs Bergmanis nostājās apspiestās tautas pusē un ar saprātīgu rīcību pārliecināja muižniekus par dzimtbūšanas atcelšanas nepieciešamību. Visur viņš bijis kā liels latviešu aizstāvis un draugs un ar to palicis visai latvju tautai un it sevišķi Rūjienas draudzei neizdzēšamā piemiņā. Apglabāts Ternejas kapos.