Dzimis Rūjienā, agri zaudē vecākus, viņu un māsiņu audzina vecāmāte. Harijs mācās Rūjienas skolās. Pēc ģimnāzijas pabeigšanas ceļš ved uz Rīgu. Liels ir prieks, ka jaunais censonis tiek uzņemts Latvijas Mākslas akadēmijā. Nav viegli mācīties un strādāt, lai nopelnītu iztikai. Akadēmijā students apgūst tēlniecību pie Kārļa Zāles, glezniecību pie Vilhelma Purvīša, zīmēšanu- pie Kārļa Miesnieka un citiem meistariem. 1938.gadā H. Bērziņš saņem augstskolas diplomu kā mākslinieks- tēlnieks. Viņš sāk strādāt Jūrmalas labiekārtošanā. Top skices un maketi daudzām skulptūrām, pieminekļiem, strūklakām. Nākotnes iecerēm svītru pārvelk karš. Paša slimība un rūpes par ģimeni (nesen dzimušas divas meitiņa) un bailes par iesaukšanu darba dienestā Vācijā, piespiež Hariju un sievu Almu doties laukiem- Kārķu pagastu. 1945.gadā H. Bērziņš vietējā skolā sāk strādāt par zīmēšanas skolotāju.Pēc gada Valkas vidusskola kļūst par viņa darba vietu līdz pat aiziešanai pensijā. Skolotājs māca bērniem glītrakstīšanu, zīmēšanu, rasēšanu, mākslas vēsturi. Māca saskatīt dabas brīnumus, krāsas. Pēckara gadi, nu jau citādā Latvijā, nav viegli. Viņš smagi pārdzīvo likteņa sitienus, arī zaudēto savā dzimtajā Rūjienā. Kara ugunsgrēkā nodeg dzimtās mājas, māsas ģimene dodas trimdā. Tā brālis ar māsu vairs nesatiekas. Darbs- pēckara gadu pieminekļi kritušajiem, dekorācijas lugām, pilsētas un skolas muzeja noformēšana- plakāti, lozungi…Un pāri visam mīļākā nodarbe- zīmēšana, gleznošana. Latvijas dabas ainavas- meži, pļavas, rudzu statiņu lauki, ūdeņi un īpaši puķes.