Bērziņš

Dzimis Jeru pagasta “Liesumos”, mācījies Rūjienas draudzes skolā, Rūjienas tirdzniecības skolā un Valkas reālskolā, beidzis vakara vidusskolu pieaugušajiem Rīgā un Latvijas karaskolu.

Piedalījies brīvības cīņās Ziemeļlatvijas partizānu kavalērijas eskadronā, pēc tam Valmieras pulkā. Pēc karaskolas beigšanas (leitnanta pakāpē) no dienesta armijā atteicās un pievērsās žurnālistikai. Rakstīja “Brīvā Zemē” u.c., nodibināja un vadīja vairākus laikrakstu Vidzemē, t.sk. arī “Rūjienas Ziņas” (1928.-1930.)

1926.gadā A. Bērziņš iestājās aizsargos un desmit gadu laikā no vienkārša instruktora kļuva par aizsargu organizācijas atbildīgo vadītāju. Tūlīt pēc 15.maija (1934.) apvērsuma viņš ieguva iekšlietu viceministra posteni, ko 1937.gadā ar K. Ulmaņa gādību nomainīja pret sabiedrisko lietu ministra amatu, kam pakļāvās ne vien aizsargu militārais spēks, bet arī valsts propagandas aparāts, visa Latvijas prese un radiofons. Arī visas sabiedriskās organizācijas, dažādas biedrības, sporta un tūrisma iestādes. V. Muntera prombūtnē A. Bērziņš pildīja pat ārlietu ministra pienākumus.

Apbalvots ar Latvijas un vairākiem ārzemju ordeņiem.

Padomju karaspēkam pārejot Latvijas robežu, A. Bērziņam ar viltotu pasi izdodas aizceļot uz ārzemēm. No 1941.gada janvāra līdz 1943.gada novembrim viņš atrodas gestapo apcietinājumā Berlīnē, vēlāk Saksenhauzenas koncentrācijas nometnē. 1950.gadā saņem ieceļošanas atļauju ASV.

Alfēds Bērziņš piedalījies ALA dibināšanā un vadīšanā, rakstīja avīzēm un izdeva grāmatas. Ievērību guva “Labie gadi” (1963), “Tāls ir ceļš atpakaļ uz dzimteni” (1971), “K. Ulmanis- cilvēks un valstsvīrs”( 1973.).