Duņēns

Dzimis Rūjienas pagastā. Pēc pagasta un draudzes skolas beigšanas tēvs viņu paturēja mājās, lai jau no mazām dienām sagatavotu saimnieka pienākumiem. Eduards bija kluss darba darītājs un respektēja tēva gribu, bet gars viņam tiecās uz izglītību. Katru brīvu brītiņu viņš bija grāmatās ieracies, ko arī tēvs nevarēja neredzēt.Lai būtu tuvāk izglītības centriem, E. Duņēns aizbrauca uz universitātes pilsētu Tērbatu, kur dienu strādāja meliorācijas birojā, bet vakaros apmeklēja ģimnāziju. Pēc vidusskolas beigšanas viņš sapelnīja naudu un Pēterburgas augstskolā studēja agronomiju. Pirmā pasaules kara dēļ studijas bija jāpārtrauc. Neatkarīgās Latvijas laikā Duņēnu izraudzīja valsts aparāta atbildīgos amatos. 1919.gadā viņš bija Valmieras apgabala apgādības pilnvarnieks un, kad šis darbs izbeidzās, Valmieras apriņķa agronoms. Kad 1933.gadā nodibināja gaļas rūpniecības akc. Sab. Bekona Eksports, Duņēns bija tās pirmais direktors līdz 1935.gadam. Lielais valsts mēroga uzņēmums prasīja visu spēku piepūli, ko Duņēns neizturēja. Viņš saslima ar sirdi un no Bekona Eksporta vadības atteicās. 1936.gadā nodibinājās akc. Sab. Ķieģeļnieks un Duņēns uzņēmās tās direktora- rīkotāja pienākumus, paliekot amatā līdz pat 1940.gada vasarai- baigajam gadam. Vācu okupācijas laikā Duņēns nepieņēma nekādus amata piedāvājumus un saimniekoja tēva mājās “Irbītes”, izveidojot tās par skaistākām visā novadā. Tā bija agrākās “Pļupatas”, kur H.Felkerzāms izšķīrās pārdot mājas zemniekiem īpašumā. Dzīves posmā, ko Duņēns pavadīja dzimtajā novadā, viņš rosīgi piedalījās sabiedriskā dzīvē, it īpaši Zemkopības biedrībā, kādu laiku bija skolotājs tās dibinātā Lauksaimniecības skolā. Kara beigās E. Duņēns devās prom uz Vāciju, vēlāk uz Austrāliju un mūžībā aizgāja ar sirds trieku savā mājā Balaratā pie galda sēžot.