Felkerzāms
Barons dzimis Jelgavā, beidzis guberņas ģimnāziju Rīgā, studējis filozofiju Berlīnē un 1830.gadā jurisprudenci Tērbatā. Strādāja Vidzemes gubernatora kancelejā, tad bija zemes mērīšanas un regulācijas komisijas loceklis Valkā, bet 1838.gadā nopirka Rūjienas Lielo muižu un gadu vēlāk pirmo reizi piedalījās Vidzemes landtāgā. Drīz viņš izvirzījās par t.s. liberālās partijas vadoni un kopā ar saviem domu biedriem enerģiski aizstāvēja agrārreformas nepieciešamību, paredzot, ka atceļamas klaušas un zemnieku zeme pārdodama pagastu locekļiem. Lai gan landtāgs šo projektu akceptēja, likuma spēku tas 1843. gadā ieguva tikai ar lieliem grozījumiem. No 1843. līdz 1945. gadam Felkerzāms uzturējās studiju nolūkos ārzemēs, bet pēc atgriešanās viņu iecēla par locekli Baltijas zemnieku lietu organizācijas komitejā. Tai viņš iesniedza jaunus reformas priekšlikumus, pirmā kārtā uzsverot, ka muižniekiem jāatsakās no līdzšinējām neierobežotajām tiesībām uz visu zemi. Jāierobežo klaušu nomas, jāveicina pāreja uz naudas renti un jācenšas, lai zemnieki kļūtu par savas zemes pilnīgiem īpašniekiem. Atvieglinot zemes iepirkšanu, dibināma īpaša zemnieku rentes banka. Pēc asiem konfliktiem ar muižnieku reakcionārajām aprindām Felkerzāma projektu pieņēma tiklab Baltijas lietu komiteja, kā landtāgs, un 1848.gadā cars Nikolajs I to apstiprināja kā pagaidu likumu, kas tomēr palika spēkā arī turpmāk, pa daļai pat līdz Latvijas neatkarības laikam. Tādā kārtā Felkerzāms uzskatāms par Vidzemes sīkgruntniecības nodibinātāju. Savas politiskās karjeras kulmināciju viņš sasniedza kā Vidzemes landmaršals (1848.-1851.), taču pretiniekiem, kuru uztverē viņš bija revolucionārs, pakāpeniski izdevās viņu no aktīvas darbības atstumt. Felkerzāms mira sarūgtināts 1856.gada 19.maijā Rīgā.
Diemžēl sarūgtinājumu Felkerzāms piedzīvoja arī no tās puses, kur to vismazāk bija gaidījis. Kad 1849.gada likums bija apstiprināts, viņš tūlīt piedāvāja Lielās muižas 50 saimniekiem pārdot viņu nomas mājas dzimtīpašumā, taču pozitīvi no tiem atsaucās tikai divi. Ilgajos pilnīgas atkarības un spaidu laikos iebiedētie zemnieki bija pārliecināti, ka aiz jaunā likuma slēpjas kāda “muižnieku viltība” un ka iepirktās mājas viņiem galu galā atkal atņems. Vīlies Felkerzāms atstāja Rūjienu un pārdeva muižu Gustavam fon Krīdeneram, gan izteikdams vēlējumu, lai tas veicinātu likuma iedzīvināšanu un mājas, ciktāl vien iespējams, pārdotu to līdzšinējiem saimniekiem. Krīdeners respektēja Felkerzāma gribu, un Rūjiena, kā zināms, jau drīz kļuva par latviešu “gruntniecības šūpuli”, kaut joprojām ne bez bailēm un pat pretestības zemnieku vidū.
Par spīti tam 1856.gadā, kad Felkerzāms mira, rūjienieši bija pilnā mērā izpratuši viņa nopelnus, un tas simboliski izpaudās viņa bērēs.
Izvadīšanā Jēkaba baznīcā bija ieradušies Felkerzāma domu biedri, tāpat ģenerālgubernators Suvorovs un citas augstas amatpersonas, turpretim neviens no muižnieku reakcionārā spārna. Vairāk nekā pēdējais apstāklis, klātesošos pārsteidza kas cits, par ko aculiecinieks Jūlijs Ekarts sen. raksta:” Kad sēru draudze bija nosēdusies savās vietās, šķirsta tuvumā parādījās 12 Rūjienas saimnieki savos pelēkajos svārkos. Saņemot pirmo vēsti par sava bijušā kunga nāvi, viņi bija nekavējoties ar pasta zirgiem devušies 150 verstu garajā ceļā uz Rīgu, lai apliecinātu savas sēras un reizē atzinību viņu patstāvības nodibinātājam. Noliektām galvām, bet pareizas rīcības apziņā viņi nostājās zem kanceles.”
Ekarts sācis ar viņiem sarunāties, un rūjieniešu vadonis, kāds atlētiska auguma vīrs, viņam stāstījis:” Tikko pienāca nāves ziņa, likās, ka novadā būtu izcēlies ugunsgrēks. Visi saskrēja kopā. Mēs, kas stāvējām viņam tuvāk, pametām sievu un bērnus, laukus un arklus, lai tikai būtu klāt bērēs. Divi septiņdesmitgadīgi veči arī taisījās līdz, bet nevarēja samaksāt ceļu pasta karietē.”
No baznīcas Felkerzāma šķirstu iznesa Suvorovs, Rīgas komandants Vrangelis u.c. prominences. Pie kapsētas vārtiem 12 rūjienieši kategoriski pieprasīja, ka šķirsts uz pēdējo atdusas vietu nesams viņiem, ko bēru rīkotāji arī atļāva. Daudzu dižciltīgo iztrūkums un Rūjienas “pelēksvārču” pašapzinīgā uzstāšanās piešķīra Felkerzāma bērēm sensacionālu nokrāsu, kādēļ pārrunas par tām turpinājās ilgus gadus.
Vēlāk Felkerzāms pārapbedīts kapos pie Berķeneles muižas (Felkerzāma īpašums).