Kalnietis

Dzimis Ķoņu pagastā. Mācījies Ķoņu pamatskolā, 1940.gadā beidzis Rūjienas vidusskolu. 1945.gadā par “dzimtenes nodevību”- 10 gadi Noriļskā un gads Karagandā bez tiesībām. 1956.gadā K. Kalnietis (īstā uzvārdā Kalniņš) Rūjienā atgriežas 1956.gadā. Strādā par dezinfektoru, santehniķi, galdnieku, grāmatvedi, apdrošināšanas aģentu un citus darbus. Kopš 1979.gada pensijā.

Rakstīt sācis skolas gados. Pirmais dzejolis publicēts 1935.gadā ģimnāzijas literārajā žurnālā “Teka”. Vairums dzejoļu publicēti vietējā periodikā, nedaudz arī centrālajā. Vairāk nekā pussimts dzejoļu ar Kārļa Kalnieša tekstu komponēti (A.Žilinskis, R. Jermaks, Ē.Siliņš). Plašāka publikācija krājumā- “Mūža acis” 1991.gadā.

Pašā atmodas sākumā (1992) kāds pilnīgi neizprotams veselības vājums viņu aizsauca mūžībā. Tā arī savu vienīgo dzejoļu krājumu- “Ar labu vārdu”, kurš iznāca 1994.gadā, viņš nesagaidīja.

Divi spārni- naids un mīlestība -manu dziesmu nes,”- tā atzīstas pats dzejnieks. Naids pret kangariem, kas pazemo savu tautu, nodod ienaidniekam brāli, liek parakstu zem nāvei nolemto sarakstiem, sagrauj dzimtas māju, spļauj patiesībai acīs, nebeidz līst un klanīties. Dzejnieka mīlestība labu vēl mātei, mīļotajai meitenei, patiesiem draugiem un visiem tiem, kuru dvēselēs kā rasas lāse ir dainu starojums. Abiem- ienaidniekiem un draugiem dzeja nav vienādi lasāma, jo ne akmenī, ne kokā, bet savās uzrakstītajās rindās viņš ir centies neslēpt īsta un gaiša cilvēka mūža atziņu: Ar savām acīm skaties, pa savu ceļu ej.Vienkāršība, atklātums un patiesums- to cilvēkos dzejnieks vērtē visaugstāk un ļoti necieš noglancētas runas. Viņš šausta blata būšanu un cilvēku bezmugurkaulnieku, kurš līzdams spējīgs pārdot ne tikai savu godu. Muļķību un plātību liek vienā netikumu plauktā. Tomēr laiks un gudrība graudus no pelavām atsijā, tāpēc Kārļa Kalnieša dzeja iet modināt cilvēkā labo, tā aicina: “Ar labu vārdu sauli projām vadi, Ar labu vārdu rītam pretī ej. Un visi tavi nodzīvotie gadi, Kā labi vārdi skanēs pasaulei.”