Alberings

Dzimis Rūjienas pagasta (agrākā Virķēnu pagasta) “Klāvu” mājās saimnieka Spriča Alberinga dēls. Tēvs “Klāvu” mājas iepircis, tur apprecējies un nodibinājis savu ģimeni. Arturs apmeklē blakus esošo tā saukto Rāmnieku skolu (Rūjas skola). No pamatskolas viņš dodas uz Krieviju, lai iestātos Harkovas lauksaimniecības skolā. Skolu, kuras kurss ir 6 gadīgs, viņš beidz ar 1. šķiras atestātu un skolotāju mudināts pie tās pašas skolas beidz pedagoga kursu. Krievu valdība komandē Alberingu uz Zviedrijas un Norvēģijas lauksaimniecības skolām. Mācoties sevišķu vērību viņš piegriež zivkopībai un pēc tam 3 gadus ir Astrahaņas zivkopības un zemkopības skolas direktors.

1906.gadā A. Alberings atgriežas Latvijā un uzsāk darbu tēva saimniecība “Klāvi” un rosīgs darbojas rūjieniešu sabiedriskajā dzīvē- Rūjienas zemkopības biedrībā un piensaimniecības biedrībā, rīko kursus, notur lekcijas.

Ap 1910. gadu Alberings darbojas jaundibinātajā Priekuļu skolā, apprecas ar Magdu no Rēveles (Tallinas), norentē Umurgas Sāruma muižu un uzņemas šīs muižas saimniecības vadību. A. Alberings aktīvi iesaistās politikā un Latvijas valsts veidošanā. Jau 1917. g. Alberingu ievēl Vidzemes Zemes padomē, 1918.gadā Tautas padomē, Satversmes sapulcē. Viņš ir pirmās, otrās un trešās Saeimas deputāts un divās pirmajās Saeimas priekšsēdētāja pirmais biedrs. 1926.gadā uzņemas Ministru prezidenta vietu (no 7.05.-18.12), ir Zemkopības ministrs ( no1928.g.1.12. līdz 1930.gada 6.03. un no 1931.gada 27.03. līdz 1931.g. 7.12) Kā agrārlietu komisijas priekšsēdētājs A. Alberings ar lielu aktivitāti un neatlaidību rūpējies pie mūsu agrārās reformu likumu izstrādāšanas un šis reformas izvešanas dzīvē.

Apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, I šķiras Igaunijas Ērgļa krusta ordeni, I šķiras Polijas “Polonia Restituta” ordeni un I šķiras Somijas Baltās rozes ordeni.

Rūjienā Artūram Alberingam 1939.gadā uzcēla tēlnieka K. Zemdegas pieminekli “Sējējs”.