Līcis

Dzimis Idus pagasta Biķu mājās. Skolas gaitās nokļuva Limbažos, kur mācījās apriņķa skolā. Šajā laikā iepazinās ar Baumaņu Kārli, bet vēlāk ar latviešu teātra tēvu Adolfu Alunānu. Šīs pazīšanās Līci jau jaunekļa gados pamudināja pievērsties avīžniecībai. Viņš rakstīja ”Balsī”, “Dienas Lapā”, “Pēterburgas Avīzēs”, kā arī Alunāna Zobgaļa kalendārā un citos tā laika satīriskos izdevumos. Praktiskā dzīve E. Līci aizveda prom no dzimtenes. Apguvis tehnisko izglītību, viņš strādāja rūpniecības uzņēmumos Odesā un Varšavā, aktīvi piedaloties latviešu biedrību darbā. Viņš rakstīja arī krievu presei. Par kādu viņa rakstu pret soda ekspedīciju Latvijā laikraksta “Darbs un Brīvība” numuru konfiscēja. Septiņus gadus nodienējis Krievijas armijā, Līcis demobilizējās 1918.gadā un slepus atgriezās dzimtenē. Tolaik jau bija nodibināta Latviešu zemnieku savienība, kur E. Līcis kļuva par tās aktīvu locekli. Sākumā viņš kādu gadu bija dzimtā Idus pagasta sekretārs, tad sekoja Liepājas periods, kurā viņš 10 gadus bija apriņķa valdes un skolu valdes priekšsēdis, vēlāk apriņķa vecākais. 1938.gadā viņu iecēla par Madonas apriņķa vecāko. No krievu okupācijas Līcis paglābās sava tēva pagastā, pēc tam atkal atgriezās Liepājā. Priekšnieks Liepājas jūras aizsargu nodaļā, Latvijas Jaunatnes Liepājas nodaļas vadība, a/s Rota līdzdibinātājs, kā arī Zemes revidents. Lai cik aizņemts, E. Līcis vienmēr laiku atvēlēja avīžniecībai.Par ilgo gadu darbu Līcis saņēma Triju zvaigžņu ordeni un Atzinības krustu. Aizsargu organizācija viņu apbalvoja ar savu Nopelnu krustu, bet Lietuvas valdība viņam piešķīra Ģedimina ordeni par abu valstu sakaru veicināšanu. Liktenis E. Līci 60 gadu vecumā aizveda trimdā- Londonā, kur turpināja aktīvu latviešu sabiedrisko dzīvi.