Ozols

Dzimis Naukšēnu pagastā. 1949.gadā beidzis Rūjienas vidusskolu. Mācījies Rozentāla mākslas vidusskolā, Latvijas Mākslas akadēmijā. Latviešu gleznotājs, LPSR nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1988.g.), LMA pedagogs ( kopš 1959.g.), gleznošanas katedras vadītājs (kopš 1989.) Darbojas visos gleznošanas žanros, īpašu ievērību pelna lauku tēma, klusā daba, arī ainavas un portreti. Piedalās izstādēs kopš 1957.gada.

“ Savu sešdesmitgadi sagaida ar pirmo personālizstādi. Šis apstāklis labi raksturo viņa attieksmi pret dzīvi vispār. Vēsturiskās precizitātes labad gan jāmin, ka viņam ir bijušas vairākas līdzdalības mazākās un lielākās grupu izstādēs, kuras uzcītīgāks savas darbības popularizētājs mierīgu sirdi ievieto personālizstāžu skaitā. Tas nav Viļa Ozola dabā. Ne izstādi dzimtajā pusē Rūjienā kopā ar tēlnieku Jāni Zariņu, ne savu gleznu eksponēšanu Sofijā noteiktā laikabiedru lokā, ne īslaicīgo darbu izvietošanu Mākslas darbinieku nama telpās, pat neaizmirstamo skati Doles salas muzejā 1982.gadā kopā ar Imantu Vecozolu viņš par personālizstādēm neieskata, kaut gan tajās eksponējis desmit un vairāk darbus. Viņa uztverē šī ir pirmā un vienīgā, jeb kā saka pats mākslinieks:” Nesteidzos, mierināju sevi ar domu, ka Ģederts Eliass taču arī nerīkoja personālizstādes,” tā par Vili Ozolu 1989.gada personālizstādes katalogā raksta mākslas zinātniece Ingrīda Burāne.