Dzimis Ķoņu pagasta Kalna Kliņģeros, mācījies dzimtā pagasta skolā no 1885. līdz 1887.gadam, Rūjienas draudzes skolu beidz 1891.gadā un Tērbatas reālskolu 1896.gadā. No 1896.gada studē ķīmiju Rīgā, piederēdams Selonija saimei, un studijas beidz 1901.gadā ar inženiera- tehnologa grādu.
Īsāku laiku nostrādājis kādā Vidusāzijas cukurfabrikā, līdz 1906.gadam darbojas savā specialitātē Polijā, pēc tam Rīgā. Te sākas Paegles plašā rosība latviešu saimnieciskos un kultūras pasākumos- J.Bisenieka vadītajā Lauksaimnieku ekonomiskā sabiedrībā, Rīgas būvbiedrībā un Latvju operā, kuras direktors viņš bija no 1912.-1914. gadam.
Pirmā pasaules kara laikā Paegle aktīvi piedalījās bēgļu palīdzības biedrības Dzimtene darbā, kļuva Latvju neatkarības apvienības priekšnieks, kā arī tās delegāts Demokrātiskajā blokā un Tautas padomē (1918.-1920.)
Neatkarīgās Latvijas pagaidu valdībā Paegle bija tirdzniecības un rūpniecības ministrs (1918.-1919.). Šis laikmets atspoguļots viņa grāmatā “Kā Latvijas valsts tapa” (1923.) Pēc 1921.gada S. Paegles darbība galvenokārt koncentrējas uz Latvijas Sarkano Krustu, kas pēc viņa ierosmes tika atjaunota arī 1945.gadā Vācijas trimdā.
Bija apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni un Sarkanā Krusta goda krustu.