Rumba

Gunārs Rumba dzimis 1927. g. 2. martā Rūjienā. Tēvs Jānis un māte Kristīne, kalpotāji, bija gaiši cilvēki; paši diezgan daudz pasaules redzējuši un ar lielu vēlēšanos dot bērniem, abiem brāļiem, vēl vairāk. Ziemeļvidzemes skaistās mazpilsētas apkārtnē pagājusi Gunāra Rumbas bērnība un jaunība. 17 gadu vecumā iesaukts vācu armijā gaisa spēku izpalīgos, pabijis filtrācijas nometnēs Vācijā un Francijā. No kara Gunārs Rumba pārradās slims ar plaušu tuberkulozi. Ārstu uzstādītā diagnoze bija viennozīmīga — nav dzīvotājs. Bet neglābjami slimais daudzināja tikai vienu — es gribu studēt ķīmiju Un notika neticamais - pateicoties mātes neizsakāmajai gādībai, tautas medicīnai un paša milzīgajai dzīvotgribai, Gunārs Rumba pēc pusotra gada uzveica tuberkulozi. 

1948. g. pabeidzis Rūjienas vidusskolu iestājas Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultātē organiskās ķīmijas specialitātē, kuru beidza ar izcilību 1953. g. Paralēli studijām no 1951. g. strādā Zinātņu Akadēmijas Ķīmijas institūtā. Gunāra Rumbas sapnis bija darboties zinātnes jomā, bet pēc sadales viņu nosūta uz Rīgas 2. vidusskolu par ķīmijas skolotāju. Jau pēc diviem gadiem avīzē parādās cildinošs raksts par to, ka pateicoties aizrautīgajam skolotājam daudziem skolniekiem radusies liela interese par ķīmiju. Pēc trim gadiem Gunārs Rumba atgriežas Zinātņu Akadēmijas Ķīmijas institūtā. No sākuma strādā par inženieri kūdras pārstrādes eksperimentālajā iekārtā, tad iestājas Neorganiskās ķīmijas institūta aspirantūrā. Vēlāk strādā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku, vecāko zinātnisko līdzstrādnieku, grupas vadītāju. 

1963. g. aizstāv disertāciju par tēmu "Pētījumi par metilciklosilazānu sintēzi un to pārvēršanu lielmolekulāros savienojumos". Par šo tēmu uzrakstītas 36 publikācijas un referāti zinātniskajās konferencēs (Maskavā - 1967. g., Tbilisi - 1968. un 1980.). Par šo pašu tēmu G. Rumbas vadībā disertāciju aizstāvējis J.Dreimanis. Kopumā uzrakstītas 67 publikācijas, to skaitā: 39 zinātniskās un 21 metodiskā publikācija, 4 grāmatas un saņemtas 3 autora apliecības. 1968. gadā Gunārs pāriet darbā uz Rīgas Politehnisko institūtu, tagadējo Rīgas Tehnisko universitāti, kur Ķīmijas tehnoloģijas fakultātē aizrit viņa darba dzīves lielākā daļa — 27 gadi docenta amatā. Lasījis neorganiskās ķīmijas kursu Celtniecības fakultātes studentiem, tad vispārīgās un neorganiskās ķīmijas pamatkursu Ķīmijas tehnoloģijas fakultātes studentiem. Ar šo priekšmetu saistīts vairums metodisko darbu. Veicinot ķīmijas izglītības attīstību Latvijā, Gunārs Rumba darbojies Mendeļejeva ķīmiķu biedrībā, Latvijas ķīmijas vēstures muzeja padomē, ZA Terminoloģijas komisijā, organizējis un vadījis Jauno ķīmiķu svētdienas skolu RPI Ķīmijas fakultātē u.c. Kopš 1975. g., bijis Latvijas jauno ķīmiķu sekcijas priekšsēdētājs, ar ko saistīts darbs ķīmijas olimpiāžu organizēšanā: sākumā Latvijā, tad Vissavienības mērogā un visbeidzot kā starptautisko olimpiāžu žūrijas loceklis: Lodzā, Polijā — 1991., Pitsburgā, ASV — 1992., Perudžā, Itālijā — 1993., Oslo, Norvēģijā — 1994., Pekinā, Ķīnā — 1995., Maskavā, Krievijā — 1996., Monreālā, Kanādā — 1997., Melnburnā, Austrālijā — 1998., Bangkokā, Taizemā — 1999. Pēc viņa ierosinājuma kopš 1993. g. ik gadu maijā notiek Baltijas valstu ķīmijas olimpiāde, pārmaiņus Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Turpat 25 gadu garumā un līdz pat pēdējai dzīves dienai skolnieku sagatavošana ķīmijas olimpiādēm ir Gunāra Rumbas dzīves piepildījums. 

Darbs jaunās paaudzes izglītošanā ir novērtētas ar daudziem goda diplomiem un atzinības rakstiem, Ata Kronvalda prēmiju un Draudzīgā Aicinājuma medaļu. Arī aizejot pensijā, Gunārs Rumba nespēja nodoties mierīgai pensionāra dzīvei, bet turpināja gatavot skolēnus, kā Rīgas skolās, tā arī apbraukājot Latvijas rajonu pilsētas, kā arī vadīja olimpiāžu uzdevumu sastādīšanas metodisko komisiju un Latvijas komandas sagatavošanu starptautiskajām ķīmijas olimpiādēm. Gunāram Rumbam bija raksturīga neremdināmas zināšanu alkas. Viņu interesēja vēsture, ģeogrāfija, dažādas zinātnes nozares. Nav aptverami tie milzīgie grāmatu kalni latviešu, vācu, angļu un krievu valodā, kurus viņš ir izlasījis savas dzīves laikā. Gunārs Rumba sapņoja pats ar savām acīm apskatīt tās aizjūras zemes, par kurām bija tik daudz lasījis, bet tas īstenojās, Latvijai atgūstot neatkarību, kad skolēniem pavērās celš uz starptautiskajām ķīmijas olimpiādēm. Tad beidzot arī Gunāram Rumbam bija lemts apskatīt plašo pasauli. Bez ķīmijas Gunāram bija divas mīļas nodarbes — darbs dārzā un makšķerēšana. Pēc viņa vārdiem — tas jau nav atvaļinājums, ja kādi rīti un vakari, saules lēkti un rieti nav pavadīti pie vai uz ūdeņiem. Un no agra pavasara līdz vēlam rudenim viņš rosījās savā iemīlotajā dārzā rokot, rušinot un vācot bagātīgu ražu. Nav viegli mūsu apstākļos izaudzēt visīstākos persikus un būt tik neatlaidīgam, ka pēc katras saltās ziemas, kuras mūs reizēm piemeklē, sākt visu no jauna. Pirms pāris gadiem viņš izteicās: ja būtu iespējams, es gribētu atdusēties šeit, Carnikavā, zem ābelēm. Čakls kā dārza, tā arī citos darbos, gatavs strādāt no rīta līdz vakaram, padarīt jebkurus darbus — tāds bija Gunārs. Pienākuma cilvēks. Nekas viņu nedrīkstēja atturēt no sava darba un pienākuma veikšanas — nedz nogurums, nedz slimība. Pēdējos gados, kad vecums mazināja viņa spēkus, Gunārs kā atvainodamies vienmēr atkārtoja: es kļūstu slinks. Kopš jaunības viņa kredo ir bijis: ja tev kaut ko negribas darīt, tad ņem un izdari to tieši tāpēc, ka negribas. Gunārs nemēdza izrādīt nogurumu, sliktu garastāvokli. Saskarē ar cilvēkiem viņš bija pretimnākošs, vienmēr smaidīgs un jautrs. Nodzīvojis 48 gadus laulībā, izaudzinājis meitu Baibu, viņš bija loti labs dzīves draugs, gādīgs ģimenes tēvs, uz kura spēcīgā pleca vienmēr varēja atbalstīties.