Sedmalis

Dzimis Ternejas pagasta Reņču mājās. Pēc Rūjienas vidusskolas beigšanas 1951. gadā iestājās Latvijas Valsts Universitātes Ķīmijas fakultātē, kuru pabeidza 1956. gadā kā inženieris tehnologs Silikātu tehnoloģijas specialitātē.1964. gadā ieguva ķīmijas zinātņu kandidāta grādu par izstrādāto disertāciju Pētījumi par alumofosfātu stiklu iegūšanu, īpašībām un pielietošanu. Visa tālākā Ulda Sedmaļa dzīve nesaraujami bija saistīta ar Rīgas Politehniskā institūta (kopš 1990. gada - Rīgas Tehniskā universitāte) Silikātu tehnoloģijas katedru un Silikātu materiālu institūtu. Turpinājās darbi par fosfātu stikliem, glazūrām un emaljām, kas apkopoti disertācijā Fāžu veidošanās secība sistēmās ar stiklu veidojošiem oksīdiem un materiāli uz šo sistēmu bāzes, par ko 1972. gadā Augstākā atestācijas komisija apstiprināja viņam tehnisko zinātņu doktora grādu. 1991. gadā Uldis Sedmalis kā viens no pirmajiem pēc zinātnisko grādu pielīdzināšanas saņēma habilitētā doktora grādu (Dr.hab.chem.). 1997. gadā kopā ar vairākiem citiem katedras locekļiem U. Sedmalis saņēma Latvijas PSR Valsts prēmiju. Par zinātnes popularizēšanu 1983. gadā viņu apbalvoja ar akadēmiķa S. Vavilova medaļu, bet 1987. gadā - ar Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes un tehnikas darbinieka goda nosaukumu. 1990. gadā viņš tika ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, bet 1992. gadā - par īsteno locekli. U. Sedmaļa vispārzinātniskās intereses bija saistītas ar silikātu un citu augsttemperatūras materiālu ķīmiju un tehnoloģiju kā arī ar kristalogrāfiju, mineraloģiju un petrogrāfiju. Visplašāk tika izvērsti pētījumi fosfātu stiklu un speciālo stiklveida pārklājumu jomā, kur U. Sedmaļa vadībā tika izstrādātas 14 zinātņu kandidāta (tagad zinātņu doktora) disertācijas. Var teikt, ka U. Sedmaļa vadībā tika izveidota Rīgas fosfātu stiklu skola ar plašu atpazīstamību. Nebija pārsteigums, ka tieši viņa vadītajai laboratorijai uzticēja nozīmīgu pasūtījumu lāzeru stiklu nozarē. Laboratorijā tika apgūti fosfātu stikli ar virkni retzemju elementu oksīdu: Nd, Pr, Eu, La, Yb. Rezultāti par šiem pētījumiem kopā ar katedras kolēģiem ir apkopoti monogrāfijā Fosfātu stikli un to pielietošana. Ne mazāk svarīga nozīme U. Sedmaļa zinātniskajā darbībā bija arī tādām silikātu tehnoloģijas nozarēm kā keramiskās masas un glazūras, Latvijas derīgo izrakteņu izmantošana jaunu izstrādājumu, piem., māla-dolomīta keramika, u.c. Uldis Sedmalis ir 516 publikāciju autors un līdzautors, t.sk. 5 monogrāfiju autors, saņēmis 112 autorapliecības un patentus, t.sk. 3 ārzemju patentus. Laika posmā no 1993. līdz 2004. gadam U. Sedmalis bijis vairāku zinātnisku programmu un projektu vadītājs. Bijušajā Padomju Savienībā U. Sedmaļa vārds bija labi pazīstams silikātu nozares speciālistu un zinātnieku vidū, būdams vairāku PSRS Zinātņu akadēmijas padomju loceklis, piedaloties visās svarīgākajās Vissavienības konferencēs par stiklu, speciāliem pārklājumiem un citiem silikātu materiāliem. Cieša zinātniska sadarbība U. Sedmalim bija arī ar daudziem citiem PSRS ZA institūtiem un mācību iestādēm. Savā ilggadējā pedagoģiskajā un zinātniskajā darbībā profesors U. Sedmalis vairāk tomēr bija zinātnieks. Saviem jaunākajiem līdzstrādniekiem to publikācijās viņš vienmēr uzsvēra teorētisko pamatojumu, kas bieži sniedzās tālāk par sākotnējiem eksperimenta rezultātiem: Tas varētu būt tā... domīgi vispārināja profesors. U. Sedmalim pretendējot uz ievēlēšanu par LZA korespondētājlocekli (pēc viņa zinātniskās darbības raksturojuma), akadēmiķis J. Stradiņš jautāja: Ko Jūs uzskatāt par sava līdzšinējā zinātniskā darba galveno rezultātu?, profesors Sedmalis, mirkli padomājis, atbildēja: Tas varētu būt sešvērtīgā Si pastāvēšanas pierādījums silikātu struktūrās. Mūža nogalē, jau strādādams mājas apstākļos, profesors turpināja analizēt kristālķīmijas problēmas. Un tā tapa publikācija par kristālisko alumosilikātu veidošanos dabā un sintētiskos materiālos. Tīri teorētiski profesors aprēķināja un noteica, ka, veidojoties vienam no galvenajiem alumosilikātiem - mullītam - tas ieņem lielāku tilpumu, nekā izejvielu tilpumu summa. Vēlāk šī teorētiskā tēze tika apstiprināta augsttemperatūras materiālu sintēzē ar nozīmīgiem praktiskiem rezultātiem.