Strauja

Dzimis Naukšēnu pagasta “Poltaru” mājās. Beidzis vienīgi Rūjienas pamatskolu. Dienišķo maizīti pelnījis, strādājot par grāvraci, noliktavas strādnieku un ugunsdzēsēju VEF rūpnīcā.Interese par dabu un tās attēlošanu uz papīra radusies jau puikas gados. Skolotāja- gleznotāja Pētera Kundziņa cildinošais vērtējums un pamudinājums pievērsties glezniecībai pamatīgi ietekmēja A. Straujas mūžu. Pašmācību ceļa apgūta gan glezniecības teorija, gan prakse. Pētītas un krātas izcilu mākslinieku darba reprodukcijas (apm. 20000). Vienīgo nopietno pamācību A. Strauja saņēmis 1932.gadā, tiekoties ar Vilhelmu Purvīti: ”Jums ir iedzimta perspektīvas un krāsu izjūta. Es jums neko iemācīt nevarēšu. Jums jāiet pašam savs ceļš.” Apņēmība iet savu patstāvīgu ceļu mākslas pasaulē palīdzējusi brīžos, kad “lielie mākslinieki” pret viņu izturējušies nievājoši un viņa mūža aicinājumu dēvējuši par neauglīgu laika tērēšanu. Meklēt motīvus savām gleznām A. Strauja devies gan tuvos, gan tālos ceļojumos. Ar velosipēdu apceļota Ziemeļvidzeme, Latgale, Vidzemes jūrmala, Baltijas jūras Igaunijas un Lietuvas piekraste. 20 sava atvaļinājuma vasaras pavadītas Hibīnu, Altaja, Tjanšana, Kaukāza kalnos, pie Baikāla ezera un Baltās jūras. Ceļojumos redzēto un izjusto gleznotājas īstenojis uz liela formāta pamatnēm (filcpapes, mēbeļu kartona), lietojot pasteļa, guaša, mazāk eļļas krāsas. Paša rokām grieztos, smagnējos koka rāmjos gleznas izskatās savdabīgas.Arvīdu Strauju pamanīja un sāka novērtēt 80- to gadu sākumā. Pateicoties mākslas kritiķei Tatjanai Suta, 1982.gadā tapa Ivara Selecka dokumentālā filma “Vienkārši gleznotājs”. Tai sekoja izstādes Rīgā, Valmierā un Rūjienā, kur pēc 1975.gada gleznotājs atkal dzīvoja. 1992gada vasarā Rūjienā atklāja Izstāžu zāli, kur A.Straujam atvēlēts vesels stāvs.