Antons

Apjausmu par mākslu un tās vērtībām es izjutu jau agri. Tās vēl bija stipri neapzinātas un pilnveidojās tālāk. Mūsu mājā Rūjienā allaž pie sienām bija gleznas. Tie nebija dižmeistaru šedevri. Drīzāk gan vietējo mākslas mīlētāju pašsacerējumi, vai kādu meistaru kopijas. Mūsu mazā istabiņā, kur mēs ar brāli gulējām, virs mūsu gultām bija liela eļļas glezna. Būru kuģis satrakotos jūras viļņos. Audekls laika gaitā bija izstiepies uz ārpusi, tā radot pavisam reljefu būru iespaidu.

Īstu glezniecību es ieraudzīju Rūjienas draudzes skolā, kurā sāku mācīties 1939.gadā. Toreiz gandrīz katra skola varēja atļauties no māksliniekiem iepirkt gleznas. Tās bija gan klasēs, gan gaiteņos. Atceros, ka jau pirmajā klasē mums pie sienas bija O. Pladera glezna “Vīžu pinējs”. Šķiet, kāds gleznas variants no tās, kas atrodas Mākslas muzeja fondos. Iespiedusies atmiņā J. Gaiļa glezna zaļā gammā, gleznots Latgales mazpilsētas ielas skats. Tad, liekas, es sāku apjaust mākslas atšķirības no naturālās ikdienas.

1943.gadā, kara laikā Rūjienu sasniedza ceļojošā gleznu izstāde. Labākie latviešu meistaru darbi. Ar daudziem gleznotājiem es ar žurnālu, grāmatu starpniecību biju pazīstams. “Ilustrētais žurnāls”, “Atpūta”, “Daugava”, dažas grāmatas, u.c. Taču redzēt to visu izstādītu Rūjienas Saviesīgās biedrības zālē bija kaut kas daudz vairāk.

Liekas, ka pēc šīs izstādes manā zemapziņā nobrieda vēlme pašam kaut ko darīt. Skolā zīmēju ļoti labi, atzīmes allaž bija teicamas. Taču gleznot- tā bija pavisam cita lieta. Krāsu nebija. Vienīgi kāda kastīte ar ūdenskrāsām vēl paglabājusies no miera laikiem. Triepu ar tām pašām. Tā radās akvareļgleznojumi. Taču ar laiku tika sadabūtas dažas eļļas krāsu tūbiņas. Baltās krāsas nebija, tās vietā izmantoju parasto logu krāsu. Tā sākās mans ceļš uz glezniecību. Pamazām krājās darbi. Ainavas un pa klusai dabai.

1947.gadā, mācoties 8.klasē Rūjienas vidusskolā, izveidojās neliels censoņu pulciņš. Mūsu rasēšanas un zīmēšanas skolotājs A. Villa pats bija pamācījies Mākslas Akadēmijā, un viņš bija mūsu pulciņa bīdītājs. Sākām rīkot izstādes. Kopā ar gleznotāju Vili Ozolu, Viktoru Šmitu, Viktoru Ķauķi, u.c. sarīkojām savā skolā vairākas izstādes. Konsultants mums bija vietējais Rūjienas profesionālais mākslinieks Jānis Galzons (vecākais).

1948.gada rudenī biju Rīgas J. Rozentāla Mākslas vidusskolas audzēknis. Veiksmīgi izturēju iestājeksāmenus. Tiki uzņemts glezniecības nodaļā. Zīmēšanu mums mācīja Ansis Stunda. Akvareļglezniecību- Jurķelis. Pedagogi mums mainījās. Bija Kurts Fridrihsons, Artūrs Mucenieks, Arnolds Griķis, Harijs Veldre. Mākslas vēsturi mācīja Dombrovskis, Dubins. Anatomiju- Kārlis Jansons. Sekmes bija labas un teicamas.

1953.gadā pabeidzu mākslas skolu ar diplomdarbu “Jaunie celtnieki” (diplomdarbu vadīja H. Veldre). Darbs pilnībā atbilda tā laika prasībām.

Sākās darba meklējumi. Sapnis par Mākslas Akadēmiju bija jāatliek, vismaz pagaidām, materiālu apstākļu dēļ. Sākumā strādāju J. Raiņa literatūras muzejā. Iekārtoju izstādes. Otrā darba vieta man bija Rīgas kinostudija. Sākumā strādāju par butaforu. Tas bija laiks, kad tika uzņemta filma “Salna pavasarī” pēc R. Blaumaņa noveļu motīviem. Filmēšanas paviljons atradās kinoteātrī “Forums” telpās. Mākslinieks inscenētājs filmai bija Herberts Līkums. Drīz vien es kļuvu par viņa asistentu. Dabūju arī gleznot lielus prospektus filmas vajadzībām: mākoņus, kokus, u.c. Tos izmantoja dekorācijām aiz loga, durvīm.

Taču gribējās kaut ko radošu darīt pašam. Un tā es nokļuvu nesen izveidotajā TV studijā Āgenskalnā. Sākās patstāvīgs darbs TV scenogrāfijā, daudz man palīdzēja kinostudijas pieredze. Strādāju kopā ar studijas labākajiem režisoriem: K. Piesi, M.Pjarnu, V. Bunku, V. Rūžu. Tas bija laiks, kad tika meklēta televīzijas seja- starp teātri un kino. Varēja brīvi eksperimentēt ar dažādām formām. Tika inscenētas lugas, veidoti dekori koncertiem, humora un bērnu raidījumiem, leļļu teātra dekorācijas un kostīmi. A. Upīts, E. Vulfs, R. Blaumanis, E. Vilks, desmitiem vēl citi latviešu autori, kā arī čehu, lietuviešu, u.c. rakstnieku darbu uzdevumi.

No 1962.gada darbs “Telefilmā- Rīga”. 45 gados paveikts daudz.

Bez scenogrāfijas esmu nodarbojies ar lietišķo grafiku, skaņu plašu apvāki, video kasešu grafiskā apdare. Rūpnieciskā grafika. Līgumdarbi izdevniecībā “Liesma” un “Zvaigzne”. Mākslinieciskā apdare un ilustrācijas romāniem, dzejām. Ilustrācijas skolas grāmatām.

Blakus šim darbam allaž esmu gleznojis ainavas.