Akmentiņa

Rūjienas kalēja Jāņa Tomsona un viņa sievas Jūles jaunākais (astotais) bērns – Austra Fanija dzimusi pirms 120 gadiem - 1897. gada 10. augustā. Kā daudzi zinātkāri latviešu jaunieši, viņa darba un mācību gaitās kopā ar savu divus gadus vecāko māsu Hildu pirmsrevolūcijas laikā devās uz Pēterpili, lai paralēli telegrāfistes darbam mācītos A.N. Ņekorošas ģimnāzijā, pēc tam studētu klasisko filoloģiju un apmeklētu Nikolaja Rēriha kursus. Māsa studēja matemātiku un bioloģiju, studiju naudu nopelnot guvernantes darbā krievu aristokrātu ģimenēs. Tieši Pēterburgā māsas Tomsones iepazinās ar Zilākalna Kārli Emīlu Cinātu (1889 – 1979), kurš tur studēja arhitektūru un būvniecību. Satikšanās bija abām liktenīga – Hilda kļuva Kārļa sieva, bet Austra vēlāk par svarīgu līdzdarboni Cināta ēku projektu īstenošanā. Austru vilināja māksla. 1924. gadā Latvijas jaunatvērtajā Mākslas akadēmijā viņa iestājās Glezniecības nodaļā, kur mācījās pie Vilhelma Purvīša gleznot ziedus un ainavas, taču drīz tika pierunāta pāriet uz Tēlniecības nodaļu, jo, pēc viņas stāstītā, tur trūkuši studenti. Tēlnieku sagatavošanu tolaik vadījis Konstantīns Rončevskis (1875. 13. I – 1935. 7. XI). Kopā ar Austru Tomsoni studējuši vēlāk slaveni Latvijas tēlnieki – Kārlis Zemdega (tolaik Baumanis, 1894-1963), Jānis Briedis (1902– 1953) un Austras labākā draudzene Sašiņa – Aleksandra Briede (dzimusi Kalniņa, 1901–1992). Mākslas akadēmija sniedza teicamas zināšanas un iemaņas klasiskajā tēlniecībā, tādēļ Austra spēja veiksmīgi izpildīt ciļņu kompozīcijas, kurām bija svarīga loma māsasvīra Kārļa Cināta neoklasicisma idejām caurstrāvotajos sabiedrisko ēku projektos. 1933. gadā, veidojot Ķemeru skolas “antīko tradīciju” liriski simboliskos ciļņus, māksliniece kā tēlu prototipus izmantojusi gan pati sevi, gan savus māsas bērnus, iekļaujot liegajā stāstā ne tikai zināšanu nodošanas ķēdi no paaudzes uz paaudzi, bet arī klusu sāpi par to, ka pašai nebija lemts kļūt mātei. 1930. gados beidzās mākslinieces radošais dzīves posms, “jaunajā” Latvijā viņa nestājās Mākslinieku savienībā, jo nespēja samierināties, ka viņas talantīgā Sašiņa nu taisa “Ļeņiniānas” un saņem apbalvojumus, bet Aleksandras vīra Jāņa Brieža darbi tiek slēpti, pat nīcināti un noklusēti. Draudzenes attālinājās. Austra savu piepildījumu bija atradusi, atbalstot savu vīru - ķīmiķi Eduardu Akmentiņu un māsas ģimeni, regulāri apciemojot Kārļa Cināta bērnus un mazbērnus, kuri dzīvoja Rīgā arhitekta paša projektētā namā, bet nu tur mita komunālā dzīvokļa saspiestībā.